Lieta C-210/06

Cartesio Oktató és Szolgáltató bt

(Szegedi Ítélőtábla lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Sabiedrības juridiskās adreses pārcelšana uz dalībvalsti, kas nav tās dibināšanas dalībvalsts — Lūgums grozīt atzīmi komercreģistrā par juridisko adresi — Atteikums — Apelācijas sūdzība par komercreģistra tiesas lēmumu — EKL 234. pants — Prejudiciāls nolēmums — Pieņemamība — “Tiesas” jēdziens — Jēdziens “valsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt” — Apelācijas sūdzība par lēmumu lūgt prejudiciālu nolēmumu — Apelācijas tiesas tiesības atcelt šo lēmumu — Brīvība veikt uzņēmējdarbību — EKL 43. un 48. pants”

Ģenerāladvokāta M. Pojareša Maduru [M. Poiares Maduro] secinājumi, sniegti 2008. gada 22. maijā   I ‐ 9647

Tiesas (virspalāta) 2008. gada 16. decembra spriedums   I ‐ 9664

Sprieduma kopsavilkums

  1. Prejudiciāli jautājumi – Vēršanās Tiesā – Valsts tiesa EKL 234. panta izpratnē – Jēdziens

    (EKL 234. pants)

  2. Prejudiciāli jautājumi – Pieņemamība – Ierobežojumi

    (EKL 234. pants)

  3. Prejudiciāli jautājumi – Vēršanās Tiesā – Pienākums vērsties Tiesā

    (ekl 234. panta trešā daļa)

  4. Prejudiciāli jautājumi – Vēršanās Tiesā – Valsts tiesu kompetence

    (EKL 234. pants)

  5. Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību

    (EKL 43. un 48. pants)

  1.  Tiesa, kas izskata apelācijas sūdzību par lēmumu, ko pieņēmusi komercreģistra tiesa, ar ko ir noraidīts lūgums veikt grozījumu atzīmē šajā reģistrā, ir jāuzskata par tiesu, kurai ir tiesības iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu EKL 234. panta izpratnē, neraugoties uz apstākli, ka nedz lēmuma pieņemšanas procedūra šajā tiesā, nedz apelācijas tiesvedība iesniedzējtiesā nav notikusi saskaņā ar sacīkstes principu.

    Kad tā pieņem administratīvu lēmumu, vienlaicīgi neesot lūgta atrisināt strīdu, komercreģistra tiesa nevar tikt uzskatīta par tādu, kas veic tiesas funkciju, savukārt tiesa, kurā iesniegta apelācijas sūdzība par zemākas instances komercreģistra tiesas lēmumu, ar kuru noraida šādu ierakstīšanas lūgumu, tā kā šīs apelācijas sūdzības priekšmets ir šī lēmuma atcelšana, par kuru tiek apgalvots, ka tas aizskar iesniedzēja tiesības, izskata lietu un veic tiesas funkciju. Tādējādi šādā gadījumā apelācijas tiesa principā ir jāuzskata par tiesu EKL 234. panta izpratnē, kura ir pilnvarota uzdot prejudiciālu jautājumu Tiesai.

    (sal. ar 57.–59. un 63. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

  2.  Uz jautājumiem par Kopienu tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata tiesvedības faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem.

    Šo atbilstības pieņēmumu negroza fakts, ka attiecībā uz prejudiciālu jautājumu par tiesas kvalificēšanu kā tiesu, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt EKL 234. panta trešās daļas izpratnē, šī tiesa jau ir iesniegusi Tiesai savu prejudiciālo jautājumu. Būtu pretēji sadarbības garam, kam ir jāvalda attiecībās starp valsts tiesām un Tiesu, un tiesvedības ekonomijas principam prasīt, lai valsts tiesa vispirms iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurā uzdots tikai viens jautājums, vai šī tiesa pieder pie tām tiesām, kuras paredzētas EKL 234. panta trešajā daļā, pirms vēlāk ar otro lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tiktu noformulēti jautājumi saistībā ar Kopienu tiesību noteikumiem, kas ir tai iesniegtā strīda priekšmets.

    Šo atbilstības pieņēmumu nevar grozīt arī neskaidrība situācijā saistībā ar strīda hipotētisko raksturu. Šāda neskaidrība pastāv, ja Tiesas rīcībā esošie fakti, lai lemtu par valsts tiesiskā regulējuma iespējamo nesaderīgumu ar EKL 234. pantu jautājumā par apelācijas sūdzību par lēmumu, kas attiecas uz lēmumiem lūgt prejudiciālu nolēmumu, neļauj konstatēt, ka šis lēmums nevar tikt vai vairs nevar tikt pārsūdzēts un šī iemesla dēļ ir kļuvis par res judicata, kad jautājums par šādu nesaderīgumu būtu hipotētisks.

    (sal. ar 67., 70., 73. un 83.–86. punktu)

  3.  Tiesa, kuras pieņemtie lēmumi tiesvedībā var tikt pārsūdzēti kasācijas kārtībā, nevar tikt uzskatīta par tiesu, kuras lēmumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt EKL 234. panta trešās daļas izpratnē, tajā skaitā, ja procesuālā sistēma, kādā ir izskatāma lieta, nosaka ierobežojumus attiecībā uz šādā tiesā iesniedzamo pamatu raksturu, kuriem ir jābūt par likuma pārkāpumu.

    Šādi ierobežojumi, tāpat kā kasācijas sūdzības apturošās iedarbības neesamība, nevar liegt lietas dalībniekiem tiesā, kuras lēmumi var tikt pārsūdzēti, iespēju efektīvi izmantot savas tiesības celt prasību pret šīs tiesas lēmumu, kas izskata tādu strīdu. Šie ierobežojumi un šīs apturošās iedarbības neesamība līdz ar to netieši nenorāda, ka šī tiesa būtu jāuzskata par tiesu, kura pieņem nepārsūdzamu lēmumu.

    (sal. ar 77.–79. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

  4.  Ja ir valsts tiesību normas par tiesībām iesniegt apelācijas sūdzību par lēmumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko raksturo apstāklis, ka lieta pilnībā paliek izskatīšanā iesniedzējtiesā un tikai lēmums par prejudiciālo jautājumu uzdošanu ir pārsūdzams, EKL 234. panta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka kompetenci, ko šis Līguma noteikums piešķir visām valstu tiesām, nebūtu jāapšauba, piemērojot valsts tiesību noteikumus par tiesībām uz apelācijas sūdzību par lēmumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Tiesai, kas ļauj apelācijas tiesai grozīt, atcelt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un likt tiesai, kas šo lēmumu ir pieņēmusi, atsākt valsts tiesību procedūru, ko tā bija apturējusi.

    Lai gan EKL 234. pants neaizliedz, ka uz valsts tiesas, kuras lēmumus saskaņā ar valsts tiesībām var pārsūdzēt, kas vērsusies Tiesā prejudiciālā kārtībā, lēmumiem vēl arvien attiecas parastie valsts tiesībās paredzētie tiesību aizsardzības līdzekļi, tomēr šādas prasības iznākumam nebūtu jāierobežo kompetence, ko EKL 234. pants piešķir šai tiesai, vērsties Tiesā, ja tā uzskata, ka kādā no tās izskatāmajām lietām rodas jautājumi par Kopienu tiesību interpretāciju, kam vajadzīgs Tiesas nolēmums.

    Turklāt situācijā, kad kāda lieta otro reizi nonāk pirmās instances tiesā pēc tam, kad tās pieņemtu lēmumu atcēlusi pēdējās instances tiesa, šī tiesa saglabā tiesības vērsties Tiesā saskaņā ar EKL 234. pantu, neraugoties uz to, ka valsts tiesībās ir noteikums, saskaņā ar kuru augstākas instances tiesas juridiskais vērtējums ir tiesām saistošs.

    Piemērojot valsts tiesību normas par tiesībām iesniegt apelācijas sūdzību par lēmumu lūgt prejudiciālu nolēmumu, ko raksturo fakts, ka pamata lieta pilnībā paliek izskatīšanā iesniedzējtiesā un tikai lēmums par prejudiciālo jautājumu uzdošanu ir ierobežotā kārtā pārsūdzams, autonomā kompetence vērsties Tiesā, ko EKL 234. pants piešķir pirmajai tiesai, tiktu apšaubīta, ja, grozot lēmumu par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, atceļot un nododot lietu tiesai, kas šo lēmumu pieņēmusi, lai turpinātu apturēto tiesvedību, apelācijas tiesa varētu liegt iesniedzējtiesai izmantot tiesības vērsties Tiesā, kas tai piešķirtas ar EK līgumu.

    Saskaņā ar EKL 234. pantu vērtējums par prejudiciālā jautājuma nozīmīgumu un nepieciešamību principā ir tikai tiesas, kura izdod rīkojumu uzdot prejudiciālus jautājumus, atbildībā, izņemot ierobežoto pārbaudi, ko Tiesa veic. Tādējādi šai tiesai ir jāizdara secinājumi no apelācijas sprieduma par lēmumu uzdot prejudiciālus jautājumus un, konkrētāk, jāsecina, ka tās lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir vai nu jāpatur spēkā, vai jāgroza, vai jāatsauc.

    No tā izriet, ka situācijā, kad var tikt celta prasība par iesniedzējtiesas lēmumu uzdot prejudiciālu jautājumu, Tiesai arī tiesiskās skaidrības un noteiktības interesēs ir jāņem vērā šis lēmums par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kam jārada sekas, ja to izdevusī tiesa lēmumu nav atsaukusi vai grozījusi, tā kā tikai šī tiesa var lemt par šādu atsaukumu vai grozījumu.

    (sal. ar 93.–98. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

  5.  Šobrīd spēkā esošajās Kopienu tiesībās EKL 43. un 48. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neaizliedz tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas liedz sabiedrībai, kas dibināta saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesībām, pārcelt savu juridisko adresi uz citu dalībvalsti, saglabājot savu sabiedrības statusu, uz ko attiecas tās dalībvalsts tiesības, saskaņā ar kuras tiesisko regulējumu tā tikusi dibināta.

    Saskaņā ar EKL 48. pantu, tā kā nav vienotas Kopienu tiesību definīcijas sabiedrībām, kas var izmantot tiesības veikt uzņēmējdarbību saskaņā vienīgi ar piesaistes kritēriju, kas nosaka sabiedrībai piemērojamās valsts tiesības, jautājums par to, vai EKL 43. pants ir piemērojams sabiedrībai, kura atsaucas uz ar šo pantu piešķirtu pamatbrīvību, turklāt tāpat kā jautājums par to, vai fiziska persona, kas ir dalībvalsts pilsone, šajā sakarā var baudīt šo brīvību, ir iepriekšējs jautājums, uz kuru saskaņā ar šobrīd spēkā esošajām Kopienu tiesībām atbildi var rast tikai piemērojamās valsts tiesībās. Tādējādi, tikai ja ir pārbaudīts, vai šī sabiedrība tiešām bauda brīvību veikt uzņēmējdarbību, ņemot vērā EKL 48. pantā noteiktos nosacījumus, rodas jautājums, vai šī sabiedrība saskaras ar šīs brīvības ierobežojumu EKL 43. panta izpratnē.

    Dalībvalstij ir arī tiesības noteikt piesaisti, kas tiek prasīta no sabiedrības, lai to varētu uzskatīt par tādu, kas dibināta saskaņā ar valsts tiesībām un šajā sakarā var baudīt tiesības veikt uzņēmējdarbību, un kas prasīta, lai saglabātu šo statusu pēc tam. Šīs tiesības ietver iespēju šai dalībvalstij neļaut sabiedrībai, uz kuru attiecas tās valsts tiesības, saglabāt šo statusu, ja tā iecerējusi reorganizēties uz citu dalībvalsti, pārceļot savu juridisko adresi uz šo dalībvalsti, tādējādi pārtraucot dibināšanas dalībvalsts tiesībās paredzēto piesaisti.

    Tiesību akti un vienošanās sabiedrību tiesību jomā, kas paredzētas attiecīgi EKL 44. panta 2. punkta g) apakšpunktā un 293. pantā, līdz šim brīdim neattiecās uz šajos spriedumos norādītajām valstu tiesiskā regulējuma atšķirībām un līdz ar to nav vēl tās izbeigušas. Ir tiesa, ja atsevišķas regulas — tādas kā Regula Nr. 2137/85 par Eiropas Ekonomisko interešu grupām, Regula Nr. 2157/2001 par Eiropas uzņēmējsabiedrības (SE) statūtiem un Regula Nr. 1435/2003 par Eiropas Kooperatīvās sabiedrības (SCE) statūtiem — kas pieņemtas, pamatojoties uz EKL 308. pantu, tiešām paredz noteikumu, kas ļauj jauniem juridiskiem dibinājumiem, kas ar tām izveidoti, pārcelt to juridisko adresi un līdz ar to faktisko adresi, ja šīs abas adreses ir vienā dalībvalstī, uz citu dalībvalsti, sākotnējai juridiskai personai neizbeidzot darbību un neizveidojot jaunu juridisko personu, šādai pārcelšanai tomēr ir vajadzīga šo pārcelšanu veicošajai sabiedrībai piemērojamo valsts tiesību maiņa.

    Ja kāda sabiedrība vēlas tikai pārcelt savu faktisko adresi no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti, paliekot par sabiedrību saskaņā ar valsts tiesībām un līdz ar to nemainot piemērojamās valsts tiesības, Kopienu tiesiskā regulējuma piemērošana mutatis mutandis katrā ziņā nenovestu pie iecerētā rezultāta šādā situācijā.

    (sal. ar 109., 110., 114., 115., 117. un 119. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)