Personu brīva pārvietošanās – Darba ņēmēji – Vienlīdzīga attieksme – Darba samaksa – Ienākuma nodokļi
(EKL 39. pants)
EKL 39. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas neļauj Kopienu pilsonim, kurš nav tās dalībvalsts rezidents, kurā tas gūst viņa ar nodokli apliekamo ienākumu galveno daļu, pieprasīt, lai, aprēķinot šiem ienākumiem piemērojamo nodokļa likmi, tiktu ņemti vērā negatīvie īres ienākumi no nekustamajiem īpašumiem, kuri atrodas citā dalībvalstī un kuros viņš pats nedzīvo, kamēr pirmās valsts rezidents var pieprasīt, lai šie negatīvie īres ienākumi tiktu ņemti vērā.
Tiešo nodokļu jomā rezidentu un nerezidentu situācijas parasti nav salīdzināmas un tādējādi apstāklis, ka dalībvalsts nepiešķir nodokļu maksātājam nerezidentam dažas nodokļu priekšrocības, ko tā piešķir nodokļu maksātājam rezidentam, pamatā nav diskriminējošs, jo šīs abas nodokļu maksātāju kategorijas nav salīdzināmas.
Tas tomēr ir citādi gadījumā, kad nerezidentam valstī, kurā viņš dzīvo, nav nekādu ievērojamu ienākumu, un galvenā daļa viņa ar nodokli apliekamo ienākumu būtībā gūta no darbības, ko viņš veic valstī, kurā viņš strādā, tā ka valsts, kurā viņš dzīvo, nevar viņam nodrošināt priekšrocības, ievērojot viņa personisko situāciju un ģimenes stāvokli, un diskriminācija pastāv tajā apstāklī, ka tie netiek ņemti vērā ne valstī, kurā viņš dzīvo, ne arī valstī, kurā viņš strādā.
Iemesls, uz ko balstīta minētā diskriminācija, attiecas uz visām nodokļu priekšrocībām, kas saistītas ar nerezidenta spēju maksāt nodokli un kuras netiek ņemtas vērā ne dzīvesvietas, ne darba vietas valstī kamēr spēja maksāt nodokli var tikt uzskatīta par daļu no nerezidenta personiskās situācijas.
(sal. ar 28.–31., 34. un 36. punktu un rezolutīvo daļu)