—

Skoma-Lux sro vārdā — P. Riters [P. Ritter], advokát,

—

Čehijas valdības vārdā — T. Bočeks [T. Boček], pārstāvis,

—

Igaunijas valdības vārdā — L. Uibo [L. Uibo], pārstāvis,

—

Latvijas valdības vārdā — K. Bārdiņa un R. Kaškina, pārstāves,

—

Polijas valdības vārdā — E. Osņecka-Tamecka [E. Ośniecka-Tamecka], M. Kapko [M. Kapko] un M. Kameiša [M. Kamejsza], pārstāves,

—

Slovākijas valdības vārdā — J. Čorba [J. Čorba], pārstāvis,

—

Zviedrijas valdības vārdā — A. Kruse [A. Kruse] un A. Falka [A. Falk], pārstāvji,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — Ž. Otjo [J. Hottiaux] un M. Šimerdova [M. Šimerdová], kā arī P. Ālto [P. Aalto], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp., turpmāk tekstā — “Pievienošanās akts”), saskaņā ar kuru Čehijas Republika 2004. gada 1. maijā kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti.

2

Šis lēmums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp sabiedrību Skoma-Lux sro (turpmāk tekstā — “Skoma-Lux”) un Celní ředitelství Olomouc (Olomocas muitas direkcija, turpmāk tekstā — “muitas direkcija”) par Skoma-Lux uzlikto naudas sodu par muitas noteikumu pārkāpumiem, kurus sabiedrība veica laika posmā no 2004. gada marta līdz 2004. gada maijam, jo muitas direkcija nevarēja pret sabiedrību piemērot Kopienu tiesību normas, kuras vēl nebija publicētas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī čehu valodā.

3

Pievienošanās akts ir Līguma starp Beļģijas Karalisti, Dānijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti, Francijas Republiku, Īriju, Itālijas Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku, Portugāles Republiku, Somijas Republiku, Zviedrijas Karalisti, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (Eiropas Savienības dalībvalstīm) un Čehijas Republiku, Igaunijas Republiku, Kipras Republiku, Latvijas Republiku, Lietuvas Republiku, Ungārijas Republiku, Maltas Republiku, Polijas Republiku, Slovēnijas Republiku, Slovākijas Republiku par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (OV 2003, L 236, 17. lpp.) neatņemama sastāvdaļa, un tajā ir noteikti pievienošanās nosacījumi, kā arī pielāgojumi Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, kuri bija jāveic pievienošanās rezultātā.

4

Saskaņā ar Pievienošanās akta 2. pantu:

“Pamatlīgumi un akti, ko iestādes un Eiropas Centrālā banka pieņēmusi pirms pievienošanās, no pievienošanās dienas ir saistoši jaunajām dalībvalstīm un piemērojami tajās atbilstīgi minētajos Līgumos un šajā Aktā paredzētajiem nosacījumiem.”

5

Šī akta 58. pantā ir noteikts:

“Padomes, Komisijas vai Eiropas Centrālās bankas sagatavotie un pirms pievienošanās pieņemtie iestāžu un Eiropas Centrālās bankas akti no pievienošanās dienas ir autentiski čehu, igauņu, ungāru, latviešu, lietuviešu, maltiešu, poļu, slovāku un slovēņu valodā saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā dokumenti pašreizējās vienpadsmit valodās. Tos publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, ja tie tāpat ir publicēti pašreizējās valodās.”

6

Saskaņā ar 1. pantu Padomes 1958. gada 15. aprīļa Regulā Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas (OV 17, 385. lpp.), kas grozīta ar Pievienošanās aktu, Eiropas Savienības oficiālās valodas ir:

“spāņu, čehu, dāņu, vācu, igauņu, grieķu, angļu, franču, itāļu, latviešu, lietuviešu, ungāru, maltiešu, holandiešu, poļu, portugāļu, slovāku, slovēņu, somu un zviedru valoda”.

7

Šīs regulas 4. pantā ir noteikts:

“Regulas un citus vispārēji piemērojamus dokumentus izstrādā visās divdesmit oficiālajās valodās.”

8

Minētās regulas 5. pantā ir noteikts:

“Eiropas Savienības Oficiālo Vēstnesi publicē divdesmit oficiālajās valodās.”

9

Saskaņā ar šīs regulas 8. pantu:

“Ja dalībvalstij ir vairāk nekā viena oficiālā valoda, pēc attiecīgās valsts pieprasījuma valodas lietojumu reglamentē tās tiesību aktu vispārīgie noteikumi.”

10

Saskaņā ar Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 253, 1. lpp.), 199. pantu:

“Neskarot iespēju piemērot soda mērus, tiklīdz muitas iestādei ir iesniegta deklarētāja vai tā pārstāvja parakstīta deklarācija, tas saskaņā ar spēkā esošiem noteikumiem uzņemas atbildību par:

11

Likuma Nr. 13/1993 (turpmāk tekstā — “Muitas likums”) 293. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir noteikts:

“Muitas noteikumu pārkāpumā ir vainojama persona, kurai ir atļauts precēm piemērot kādu muitas procedūru, pamatojoties uz neautentiskiem, labotiem vai viltotiem dokumentiem vai arī uz neprecīziem vai kļūdainiem datiem.”

12

Skoma-Lux nodarbojas ar vīnu ievešanu un tirgošanu. 2004. gada 30. septembrī Olomocas muitas iestāde šai sabiedrībai uzlika naudas sodu par muitas noteikumu pārkāpumu, ko tā bija atkārtoti veikusi 2004. gada 11., 22. un 23. martā, 6. un 15. aprīlī, kā arī 18. un 20. maijā. Kad Olomocas muitas direkcija ar 2005. gada 10. janvāra lēmumu apstiprināja šo uzlikto naudas sodu, Skoma-Lux2005. gada 16. martā iesniedza prasību par šī lēmuma atcelšanu Krajský soud v Ostravě (Ostravas Reģionālā tiesa).

13

Skoma-Lux tiek apsūdzēta par muitas noteikumu pārkāpšanu, sniedzot neprecīzus datus par sarkanvīna Kagor VK preču tarifu klasifikāciju. Muitas direkcija uzskata, ka šī sabiedrība ne tikai ir pārkāpusi vairākas Čehijas Muitas likuma normas redakcijā, kura bija spēkā pirms Čehijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai, bet vienlaikus tā esot pārkāpusi muitas noteikumus šī paša likuma 293. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, tādējādi neievērojot Regulas Nr. 2454/93199. panta 1. punktu.

14

Skoma-Lux prasības pieteikumu par lēmuma atcelšanu daļēji pamato ar Kopienas regulas nepiemērojamību pārkāpumiem, kuros tā tiek vainota, tostarp tiem pārkāpumiem, kuri tika veikti pēc Čehijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai, jo laikā, kad tika veikti attiecīgie pārkāpumi, muitas iestāžu piemērotās Kopienu tiesību normas neesot bijušas publicētas čehu valodā.

15

Muitas direkcija uzsver, ka Čehijas Finanšu ministrija attiecīgās muitas tiesību normas čehu valodā esot publicējusi elektroniskā formātā, ka Skoma-Lux esot varējusi uzzināt par šo normu esamību no muitas iestādēm un, visbeidzot, ņemot vērā, ka šī sabiedrība ilglaicīgi darbojas starptautiskās tirdzniecības jomā, tā esot zinājusi par attiecīgo Kopienu tiesību normu esamību.

16

Šādos apstākļos Krajský soud v Ostravě nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai Pievienošanās akta 58. pants ļauj dalībvalsts privātpersonai piemērot Kopienas regulas normas, kuras nav publicētas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī šīs dalībvalsts valodā, lai gan šī valoda ir Eiropas Savienības oficiālā valoda.

18

Iesniedzējtiesa konstatē, ka Tiesa 1986. gada 15. maija spriedumā lietā 160/84 Oryzomyli Kavallas u.c. (Recueil, 1633. lpp., 11.–21. punkts) jau ir lēmusi par to, vai tas, ka Kopienu tiesību akts nav publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, var būt par pamatu šī tiesību akta nepiemērošanai pret privātpersonu. Šajā spriedumā Tiesa ņēma vērā, ka attiecīgajām privātpersonām nebija iespējams uzzināt par tiesību aktiem, kuri tām tika piemēroti.

19

Attiecībā uz pamata lietu iesniedzējtiesa uzskata, ka lielākā daļa ieinteresēto personu uzzina par tiesību normām elektroniskā formātā un tādēļ tas, ka Kopienu tiesību akts nav publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, nenozīmē, ka tas nav pieejams. Eiropas Savienība ir internetā publicējusi pagaidu valodu versijas vai pagaidu rediģētās versijas, un Kopienu tiesību normas parasti tiek meklētas datu bāzēs, piemēram, Starpinstitūciju Eiropas Savienības tiesību meklēšanas sistēmā (EUR-Lex).

20

Šajā saistībā varētu būt pamatoti atzīt, ka Kopienu tiesību akta, kurš nav publicēts attiecīgajā valodā, piemērošana jānosaka katrā konkrētajā gadījumā, izvērtējot privātpersonas patiesās iespējas uzzināt attiecīgā dokumenta saturu. Tādā gadījumā kā pamata lietā minētais sabiedrībai, kura ir iesniegusi prasību, bija jābūt informētai, ņemot vērā, ka tā darbojas starptautiskā vidē un ka pienākums precīzi deklarēt ievestās preces ir visās dalībvalstīs atzīts muitas noteikums.

21

Iesniedzējtiesa tomēr atzīst, ka tieši obligātā prasība regulāri publicēt tiesību aktus adresāta valsts valodā garantē tiesiskās drošības principa un pilsoņu vienlīdzības principa ievērošanu (skat. 1998. gada 1. oktobra spriedumu lietā C-209/96 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, I-5655. lpp., 35. punkts, un 2003. gada 20. maija spriedumu lietā C-108/01 Consorzio del Prosciutto di Parma un Salumificio S. Rita, Recueil, I-5121. lpp., 89. punkts). Ja vienlaikus būtu pieejami vairāki dažādi neoficiāli tulkojumi, tiktu palielināta tiesiskā nenoteiktība.

22

Skoma-Lux uzskata, ka Regula Nr. 2454/93 tai nav piemērojama, jo tā nebija iztulkota čehu valodā. Turklāt sabiedrība apstrīd apgalvojumu, ka tai esot vajadzējis zināt par šī tiesību akta esamību, ņemot vērā tās starptautisko komercdarbību.

23

Skoma-Lux apgalvo, ka tā nevarēja precīzi zināt piemērojamās tiesības pirms Kopienu tiesību akts bija iztulkots čehu valodā, jo Čehijas Muitas likums attiecībā uz vīna klasifikāciju, kas ir pamata lietas priekšmets, atšķiras no Kopienas Muitas Kodeksa. Šajā saistībā sabiedrība uzsver, ka jaunā klasifikācija, kura ir noteikta Regulā Nr. 2454/93, tika ieviesta pēc šīs sabiedrības lūguma, sazinoties ar Komisiju, un tādēļ sabiedrībai nevar pārmest, ka tā šo tiesību aktu būtu tīši ignorējusi.

24

Čehijas, Latvijas un Zviedrijas valdības uzskata, ka saskaņā ar EKL 254. pantu, kā arī Pievienošanās akta 2. un 58. pantu viens no nosacījumiem Kopienu tiesību piemērošanai attiecīgās dalībvalsts privātpersonām esot to pienācīga izziņošana Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī šīs dalībvalsts valodā.

25

Tās īpaši norāda uz principa par diskriminācijas aizliegumu tautības dēļ, kā arī vienlīdzības un tiesiskās drošības principa ievērošanu.

26

Turklāt šīs valdības uzskata, ka tulkojumu elektroniskās versijas, kuras ir pieejamas pirms publikācijas Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša elektroniskajā versijā, nenodrošinot pietiekamu tiesisko drošību.

27

Igaunijas valdība uzskata, ka no EKL 254. panta izriet, ka atvasināto Kopienu tiesību aktu publikācija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī“jauno” dalībvalstu valodās kopš brīža, kad šīs valstis pievienojās Eiropas Savienībai, esot Eiropas Savienības pienākums, un šādas publikācijas trūkums esot uzskatāms par šī pienākuma neizpildi.

28

Tomēr, tā kā tiesiskās drošības princips nosaka tikai to, ka dalībvalstu iedzīvotājiem jābūt iespējai skaidri uzzināt viņiem tiesību aktā noteikto pienākumu apjomu, būtu jāņem vērā iespēja uzzināt par tiesību aktiem ar interneta palīdzību. Īpaši tas attiecoties uz personām, kuras lieto internetu un ir informētas par grozījumiem tiesību sistēmā saistībā ar viņu valsts pievienošanos Eiropas Savienībai. Kategorijā “informētās personas” ietilpstot tādas sabiedrības kā Skoma-Lux, jo tā savas profesionālās darbības ietvaros katru dienu saskaroties ar Kopienu tiesībām.

29

Sniedzot līdzīgu vērtējumu, Polijas valdība pauž viedokli, ka dalībvalsts privātpersona varot izvairīties no tiesību akta, kurš nav oficiāli publicēts valsts valodā, normu piemērošanas negatīvajām sekām tikai tad, ja tiekot pierādīts, ka šī tiesību akta saturs viņam nav kļuvis zināms citā veidā.

30

Saskaņā ar Komisijas viedokli regulas normas, kuras laikā, kad tās piemēroja dalībvalsts iestādes, nebija publicētas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī attiecīgās dalībvalsts valodā, nevarot piemērot pret privātpersonām.

31

Komisija tomēr ierosina ņemt vērā, ka teksta saturu esot iespējams uzzināt citas valodas versijā vai elektroniskā veidā. Tā atgādina, ka pamata lietā piemērojamā muitas regula 2003. gada 23. novembrī esot publicēta čehu valodā EUR-Lex interneta mājas lapā, vēlāk — 2004. gada 30. aprīlī — tā tika publicēta drukātā veidā un izziņota Eiropas Kopienu Oficiālā publikāciju biroja (turpmāk tekstā — Publikāciju birojs) telpās. Visbeidzot tā tādā pašā versijā esot publicēta Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša speciālajā izdevumā 2004. gada 27. augustā.

32

No Pievienošanās akta 2. panta izriet, ka tiesību akti, kurus [Eiropas Savienības] iestādes pieņēmušas pirms pievienošanās, ir saistoši jaunajām dalībvalstīm un ir piemērojami tajās no pievienošanās dienas. Tomēr to piemērošana šo dalībvalstu fiziskām un juridiskām personām ir atkarīga no vispārējiem Kopienu tiesību īstenošanas noteikumiem dalībvalstīs, kuri ir noteikti pamatlīgumos un — jauno dalībvalstu gadījumā — pašā Pievienošanās aktā.

33

Kā izriet no pašas 254. panta 2. punkta noteikumu redakcijas, regula nevar radīt juridiskas sekas pirms tās publikācijas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

34

Turklāt no Pievienošanās akta 58. panta, kā arī Regulas Nr. 1 4., 5. un 8. panta izriet, ka Kopienu regulas pienācīga izziņošana dalībvalstī, kuras valsts valoda ir Eiropas Savienības oficiālā valoda, ir jāsaprot kā šī tiesību akta publicēšana šajā valodā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

35

Pastāvot šādiem nosacījumiem, pamatlīgumi un akti, kurus iestādes un Eiropas Centrālā banka pieņēmusi pirms pievienošanās, ir saistoši jaunajām dalībvalstīm, piemērojot Pievienošanās akta 2. pantu.

36

Papildus tiesiskajam pamatam, kurš izriet no pašas līgumu redakcijas, šāda interpretācija vienīgā atbilst tiesiskās drošības un nediskriminācijas principam.

37

No 1979. gada 25. janvāra sprieduma lietā 98/78 Racke (Recueil, 69. lpp.) 15. punkta izriet, ka tāds Kopienu iestādes pieņemts tiesību akts kā pamata lietā piemērojamā regula nevar tikt piemērots dalībvalsts fiziskai vai juridiskai personai, pirms šīm personām nav bijusi iespēja uzzināt par šo tiesību aktu no pienācīgas izziņošanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

38

Tiesa ir nospriedusi, ka tiesiskās drošības prasība noteic, ka Kopienu tiesību normai jādod iespēja ieinteresētajām personām skaidri uzzināt savu pienākumu apjomu, un tas var tikt garantēts tikai ar minēto tiesību aktu pienācīgu izziņošanu adresāta valsts valodā (šajā saistībā skat. arī 1998. gada 26. novembra spriedumu lietā C-370/96 Covita, Recueil, I-7711. lpp., 27. punkts; 2001. gada 8. novembra spriedumu lietā C-228/99 Silos, Recueil, I-8401. lpp., 15. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Consorzio del Prosciutto di Parma un Salumificio S. Rita, 95. punkts).

39

Turklāt vienāda Kopienu tiesību aktā noteikto pienākumu piemērošana “vecajās” dalībvalstīs, kuru privātpersonām bija iespējams uzzināt par minētajiem pienākumiem no Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša šo dalībvalstu valodās, un dalībvalstīm, kuras pievienojās Eiropas Savienībai un kurās par pienākumiem nebija iespējams uzzināt novēlotas publikācijas dēļ, būtu pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam.

40

Šādu pamatprincipu ievērošana nav pretrunā Kopienu tiesību efektivitātes principam, jo šis princips nevar attiekties uz tiesību normām, kuras vēl nav piemērojamas privātpersonām.

41

Ja saskaņā ar EKL 10. pantā noteikto lojālas sadarbības principu dalībvalstis, kuras pievienojas Eiropas Savienībai, veic visus nepieciešamos pasākumus, lai garantētu Kopienu tiesību normu efektivitāti to tiesību sistēmās, tad, ņemot vērā iepriekš veikto analīzi, būtu contra legem pieprasīt, lai šīs dalībvalstis piemēro privātpersonām pienākumus, kuri ir ietverti vispārpiemērojamos tiesību aktos, kuri nav publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī šo dalībvalstu oficiālajās valodās.

42

Viedoklis, saskaņā ar kuru tiktu atzīts, ka tiesību akts, kurš nav pienācīgi izziņots, ir jāpiemēro atbilstoši efektivitātes principam, radītu negatīvas sekas attiecīgo dalībvalstu privātpersonām Kopienas iestāžu neizpildītā pienākuma dēļ, saskaņā ar kuru tām pievienošanās brīdī ir jānodrošina, lai privātpersonām būtu pieejams viss acquis communautaire visās Savienības oficiālajās valodās (skat. šajā saistībā iepriekš minēto spriedumu lietā Racke, 16. punkts).

43

Taisnība, ka vairākos Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos tika uzsvērts, ka Tiesa iepriekš minētā sprieduma Oryzomyli Kavallas u.c. 11.–21. punktā ir paudusi šaubas, vai nepienācīga Kopienu tiesību publikācija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī visos gadījumos var būt par pamatu šī tiesību akta nepiemērošanai pret privātpersonu.

44

Tomēr šis spriedums ir jālasa Tiesai uzdotā jautājuma kontekstā. Tiesa ir tikai novērtējusi to, ka Grieķijas sabiedrībai bija neiespējami uzzināt par Kopienu tiesību aktu brīdī, kad Grieķijas Republika pievienojās Eiropas Savienībai. Netika apskatīts jautājums par pašu pienācīgas šī tiesību akta izziņošanas faktu. Tiesa vienīgi sniedza vērtējumu, vai brīdī, kad Grieķijas Republika pievienojās Eiropas Savienībai, Grieķijas sabiedrībai, kura bija iesniegusi valsts iestādēm pieteikumu, kurš bija pretrunā Kopienu tiesībām, nolūkā panākt atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa, tomēr varēja saņemt šo atbrīvojumu, ņemot vērā grūtības, kādas radās šai sabiedrībai un Grieķijas valsts iestādēm, lai uzzinātu par Kopienu tiesību aktu esamību un nekļūdīgi piemērotu jaunos tiesību aktus.

45

Iesniedzējtiesa, vairākas dalībvalstis, kuras bija iesniegušas rakstveida apsvērumus, un Komisija norāda, ka sabiedrība, kura ir iesniegusi prasību pamata lietas ietvaros, neizbēgami esot bijusi informēta par piemērojamām Kopienu tiesībām kā starptautiskās tirdzniecības dalībnieks, kuram ir jāzina muitas noteikumu saturs, it īpaši pienākums precīzi deklarēt ievestās preces. Šādā gadījumā būtu jāpiemēro pat nepublicēti Kopienu tiesību akti, ja varot tikt pierādīts, ka ieinteresētā persona patiesībā zināja par to esamību.

46

Tomēr šāds apstāklis nav pietiekams, lai privātpersonai varētu piemērot Kopienu tiesību aktu, kurš nav pienācīgi izziņots Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

47

Tāpat gan iesniedzējtiesa, gan vairākas dalībvalstis, kuras bija iesniegušas rakstveida apsvērumus, un Komisija apgalvo, ka šobrīd indivīdi parasti par Kopienu tiesību aktiem uzzinot elektroniskā versijā, tādēļ publikācijas neesamības Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī sekām esot jābūt relatīvām un tām nevajadzētu būt par pamatu, lai attiecīgais Kopienu tiesību akts tiktu uzskatīts par nepieejamu. Komisija piebilst, ka attiecīgā regula esot publicēta čehu valodā EUR-Lex interneta mājas lapā jau 2003. gada 23. novembrī, kā arī vēlāk —2004. gada 30. aprīlī — tā esot publicēta drukātā veidā un izziņota Publikāciju biroja telpās.

48

Tomēr jānorāda, ka, lai arī Kopienu tiesības patiešām ir pieejamas internetā un privātpersonas arvien biežāk uzzina par Kopienu tiesībām ar šī līdzekļa palīdzību, šādu tiesību aktu izziņošanu nevar pielīdzināt atbilstošai un pareizai publikācijai Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kamēr šis jautājums nav regulēts Kopienu tiesībās.

49

Turklāt jāuzsver, ka, pat ja vairākas dalībvalstis publikāciju elektroniskā formā ir atzinušas par spēkā esošu, tā ir reglamentēta normatīvos vai administratīvos aktos, kuros ir skaidri un precīzi noteikti gadījumi, kādos šāda publikācija uzskatāma par spēkā esošu. Šādos apstākļos, ņemot vērā pašreizējo Kopienu tiesību situāciju, Tiesa nevar uzskatīt šādu Kopienu tiesību aktu izziņošanu par pienācīgu, lai varētu garantēt to piemērošanu.

50

Vienīgā Kopienu tiesību akta versija, kura ir jāuzskata par ticamu pašreizējā Kopienu tiesību situācijā, ir Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētā versija, no kā izriet, ka tiesību akta elektroniskā versija, kura ir pieejama pirms šīs publikācijas, pat ja vēlāk izrādās, ka tā atbilst publicētajai versijai, nevar tikt piemērota privātpersonām.

51

Tādēļ uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Pievienošanās akta 58. pants neļauj pret dalībvalsts privātpersonu piemērot Kopienu tiesisko regulējumu, kurš nav ticis publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī“jaunās” dalībvalsts valodā, lai gan šī valoda ir Eiropas Savienības oficiālā valoda, pat ja šīs personas varējušas uzzināt par šīs regulas esamību ar citu līdzekļu palīdzību.

52

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Kopienu regulas, kura nav publicēta dalībvalsts valodā, nepiemērojamība šīs dalībvalsts privātpersonai ir regulas interpretācijas jautājums vai spēkā esamības jautājums.

53

Čehijas valdība, pamatojoties uz Tiesas judikatūru, uzskata, ka tas, ka Kopienas regula nav publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, neietekmējot tās spēkā esamību un tādējādi publikācijas neesamības seku vērtējumam jāattiecas tikai uz Kopienu tiesību interpretāciju. Tiesa ir nospriedusi, ka šādas regulas spēkā esamību neietekmē fakts, ka tā publicēta tikai pēc noteiktā termiņa, jo novēlota publikācija tikai ietekmē datumu, no kura minētā regula var tikt piemērota un var radīt juridiskas sekas (1974. gada 29. maija spriedums lietā 185/73 König, Recueil, 607. lpp., 6. punkts).

54

Latvijas valdība uzskata, ka Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī nepublicētas Kopienas regulas nepiemērojamība privātpersonām ietekmējot šīs regulas spēkā esamību, jo praktiski šādas regulas nepiemērošanai būtu tādas pašas sekas kā gadījumā, ja šī regula būtu spēkā neesoša. Tādēļ valsts tiesai, izlemjot konkrēto strīdu, būtu jāuzskata, ka minētā regula nekad nav pastāvējusi.

55

Komisija, kura savu viedokli pamato ar Tiesas judikatūru, uzskata, ka Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša pieejamība dažādās dalībvalstīs neietekmējot nedz datumu, kurā regula ir jāuzskata par publicētu, nedz tās spēkā stāšanās datumu (skat. šajā sakarā iepriekš minēto spriedumu lietā Racke un 1979. gada 25. janvāra spriedumu lietā 99/78 Decker, Recueil, 101. lpp.). Tā rezultātā Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša nepieejamība kādas valodas versijā pati par sevi nevarot ietekmēt šīs regulas spēkā esamību vai spēkā stāšanās datumu.

56

Līdz ar to Komisija uzskata, ka regulas, kura nav publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, piemērojamība vai nepiemērojamība privātpersonai esot Kopienu tiesību interpretācijas jautājums.

57

Uzdodot jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai regula, kura nav publicēta dalībvalsts valodā, saskaņā ar EKL 254. panta 2. punkta pirmo teikumu, Pievienošanās akta 2. un 58. pantu, kā arī Regulas Nr. 1 4. un 5. pantu ir uzskatāma par spēkā neesošu.

58

Netiek apstrīdēts, ka šīs tiesību normas neietekmē piemērojamās regulas spēkā esamību dalībvalstīs, kurās tā ir pienācīgi izziņota.

59

Turklāt apstāklis, ka šī regula nav piemērojama tās dalībvalsts privātpersonām, kuras valodā tā nav publicēta, neietekmē to, ka tās normas kā daļa no acquis communautaire ir saistošas attiecīgajai dalībvalstij no pievienošanās brīža.

60

Kā izriet no atbildes, kas tika sniegta uz pirmo jautājumu, šī sprieduma 57. punktā minēto tiesību normu kopīgas interpretācijas mērķis un sekas ir aizkavēt Kopienas regulā noteikto pienākumu piemērošanu dalībvalsts privātpersonām līdz brīdim, kad šīs privātpersonas var oficiālā un skaidrā veidā uzzināt šī teksta saturu.

61

Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka, vērtējot, ka Kopienu regula, kura nav publicēta dalībvalsts valodā, nav piemērojama šīs valsts privātpersonām, Tiesa veic Kopienu tiesību interpretāciju EKL 234. panta izpratnē.

62

Ņemot vērā uz otro jautājumu sniegto atbildi, nav nepieciešams sniegt vērtējumu par šīs Kopienu regulas spēkā esamību.

63

Čehijas valdība ierosina Tiesai ierobežot šī sprieduma iedarbību laikā no Tiesai uzdoto jautājumu publikācijas brīža Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, nosakot, ka šis ierobežojums neattiecas uz prasītājiem, kuri jau ir apstrīdējuši nepublicētu tiesību normu piemērojamību vai kuri ir pieprasījuši atlīdzināt tādējādi nodarīto kaitējumu.

64

[Čehijas valdība] apgalvo, ka esot izpildīti abi pamata nosacījumi, kuri ir noteikti, lai varētu ierobežot sprieduma iedarbību laikā, proti, attiecīgās personas esot rīkojušās labā ticībā un pastāvot nopietnu traucējumu rašanās risks, turklāt šiem traucējumiem neesot tikai saimniecisks raksturs.

65

Latvijas valdība ir izteikusi tādu pašu ierosinājumu, tomēr lūdzot ierobežot sprieduma iedarbību laikā sākot no šī sprieduma pasludināšanas dienas, lai nevarētu tikt apstrīdēti labā ticībā pieņemti lēmumi, kuri ir pamatoti uz vēl Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī nepublicētām Kopienas regulām un kurus to adresāti vēl nav apstrīdējuši.

66

Tā uzskata, ka visas dalībvalstis, kuras pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā, piemērojot Kopienu tiesību aktus, kuri tajā laikā vēl nebija publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, rīkojās labā ticībā. Ja šī sprieduma rezultātā būtu jāatceļ administratīvie akti, jo regulas tiktu piemērotas nepamatoti, tas radītu ievērojamu skaitu prasību par administratīvo aktu atcelšanu, kā arī ievērojamas negatīvas finanšu sekas ne tikai dalībvalstu, bet arī Savienības budžetā.

67

Šajā sakarā jāatgādina, ka prejudiciāla nolēmuma procedūras par Kopienu tiesību normas interpretāciju ietvaros izņēmuma gadījumos, piemērojot vispārējo tiesiskās drošības principu, kas ir raksturīgs Kopienu tiesību sistēmai, Tiesa var nolemt ierobežot ikvienas personas iespējas atsaukties uz interpretēto tiesību normu, lai apšaubītu labticīgi izveidotas tiesiskās attiecības (skat. it īpaši Tiesas 1976. gada 8. aprīļa spriedumu lietā 43/75 Defrenne II, Recueil, 455. lpp., 72.–75. punkts, un 2007. gada 6. marta spriedumu lietā C-292/04 Meilicke u.c., Krājums, I-1835, 35. punkts).

68

Tomēr šī judikatūra attiecas uz cita veida gadījumiem nekā pamata lietā minētais. Šajā lietā patiesībā nav runa par Tiesas sprieduma par Kopienu tiesību normas interpretāciju iedarbības ierobežošanu laikā, bet gan tāda sprieduma iedarbības ierobežošanu laikā, kurā ir runa par Kopienu tiesību akta piemērošanu dalībvalsts teritorijā. Tādējādi šajā gadījumā nevar piemērot minēto judikatūru.

69

Jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 231. pantu, pasludinot regulu par spēkā neesošu, Tiesa, ja uzskata par vajadzīgu, var noteikt, kuras no šīs regulas sekām jāuzskata par saistošām.

70

No tā izriet, ka pat gadījumā, ja tiesību akts ir pretlikumīgs un tiek uzskatīts par spēkā neesošu, Tiesa saskaņā ar EK līgumā tieši paredzētu noteikumu var tomēr nolemt, ka ir spēkā vairākas šī tiesību akta tiesiskas sekas.

71

Tiesiskās drošības prasība noteic, ka iepriekšminētajam apsvērumam ir jāattiecas arī uz dalībvalstu nolēmumiem, kuri ir pieņemti, piemērojot Kopienu tiesību normas, kuras vairāku dalībvalstu teritorijās nebija kļuvušas piemērojamas, jo nebija pienācīgi izziņotas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī attiecīgo dalībvalstu oficiālajās valodās, izņemot attiecībā uz lēmumiem, kuri ir pārsūdzēti administratīvā kārtībā vai ir apstrīdēti tiesā līdz šī sprieduma pasludināšanas dienai.

72

Tādēļ attiecīgajām dalībvalstīm saskaņā ar Kopienu tiesībām nav pienākuma pārskatīt administratīvos vai tiesu nolēmumus, kuri ir pieņemti, pamatojoties uz šīm tiesību normām, ja šie nolēmumi kļuvuši galīgi un nepārsūdzami saskaņā ar piemērojamām valsts tiesību normām.

73

Saskaņā ar Kopienu tiesībām pretējais būtu pieļaujams tikai izņēmuma gadījumos, kad, pamatojoties uz šī sprieduma 71. punktā minētajām normām, ir pieņemti tādi administratīvi vai tiesu nolēmumi, it īpaši ar piespiedu raksturu, kuri apdraud pamattiesības, tomēr tas šādā gadījumā ir jākonstatē kompetentām valsts iestādēm.

74

Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: