1

Savā prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, pieņemot iekšlietu ministra 2003. gada 11. jūlija dekrētu Nr. 558/A/04/03/RR (turpmāk tekstā — “ministra dekrēts”), ar kuru policijas un valsts ugunsdzēsības dienesta vajadzībām domātu vieglo helikopteru iegādei tiek atļauta atkāpe no Kopienu tiesiskā regulējuma jautājumā par publisko iepirkumu, lai gan nav izpildīts neviens no nosacījumiem šādas atkāpes piešķiršanai, Itālijas Republika nav izpildījusi Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvā 93/36/EEK, ar ko koordinē piegāžu valsts līgumu piešķiršanas procedūras (OV L 199, 1. lpp.), un it īpaši tās 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 6. un 9. pantā paredzētos pienākumus.

2

Direktīvas 93/36 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikts:

“1.   Šī direktīva neattiecas uz:

[..]

3

Šīs pašas direktīvas 3. pantā ir noteikts:

“Neskarot 2. un 4. pantu, kā arī 5. panta 1. punktu, šī direktīva attiecas uz visiem ražojumiem, uz ko attiecas 1. panta a) apakšpunkts, tostarp ražojumiem, uz kuriem attiecas līgumi [līgumu slēgšanas tiesības], ko līgumslēdzējas iestādes piešķir aizsardzības jomā, tomēr izņemot ražojumus, uz ko attiecas [EKL] [296]. panta 1. punkta b) apakšpunkts.”

4

Šīs direktīvas 6. pantā ir paredzēts:

“1.   Piešķirot piegāžu valsts līgumus [piegāžu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības], līgumslēdzējas iestādes turpmāk izklāstītajos gadījumos piemēro procedūras, kas paredzētas 1. panta d), e) un f) apakšpunktā.

2.   Ja konkursā, kas notiek saskaņā ar atklātu vai slēgtu procedūru, iesniedz nestandarta piedāvājumus vai piedāvājumus, kas neatbilst attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem, kuri atbilst IV sadaļai, līgumslēdzējas iestādes var piešķirt piegāžu līgumus [piegāžu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības] ar sarunu procedūru, ja vien līguma sākotnējie noteikumi būtiski nemainās. Līgumslēdzējas iestādes šādos gadījumos nepublicē paziņojumu par konkursu, ja tās šādā sarunu procedūrā iekļauj visus uzņēmumus, kuri atbilst 20. līdz 24. panta kritērijiem un kuri iepriekš atklātā vai slēgtā procedūrā ir iesnieguši piedāvājumus saskaņā ar oficiālām piedāvājumu iesniegšanas procedūras prasībām.

3.   Šādos gadījumos līgumslēdzējas iestādes var piešķirt piegāžu līgumus [piegāžu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības] ar sarunu procedūru, iepriekš nepublicējot paziņojumu par konkursu:

4.   Visos citos gadījumos līgumslēdzējas iestādes piegāžu līgumus piešķir ar atklātu procedūru vai ar slēgtu procedūru.”

5

Šīs direktīvas 9. pantā noteikts:

“1.   Līgumslēdzējas iestādes, sākoties budžeta gadam, pēc iespējas drīz informatīvā paziņojumā dara zināmu to līgumu kopapjomu katrā ražojumu grupā, kurus tās paredz piešķirt turpmākajos 12 mēnešos, ja to kopējā paredzamā vērtība, ņemot vērā 5. pantu, ir vismaz [EUR] 750000.

Līgumslēdzējas iestādes nosaka ražojumu grupas, izmantojot nomenklatūru “Ražojumu klasifikācija pēc ekonomiskās aktivitātes (CPA)”. Komisija saskaņā ar 32. panta 2. punktā izklāstīto procedūru paziņojumā ietver norādes par to, kā izdarīt atsauces uz konkrētām nomenklatūras pozīcijām.

2.   Līgumslēdzējas iestādes, kas vēlas piešķirt piegāžu valsts līgumus ar atklātu, slēgtu vai sarunu procedūru gadījumos, kas minēti 6. panta 2. punktā, šo nodomu dara zināmu paziņojumā.

3.   Līgumslēdzējas iestādes, kas piešķīrušas kādu valsts līgumu, to dara zināmu paziņojumā. Daļu informācijas par līguma piešķiršanu dažos gadījumos tomēr var nepublicēt, ja šādas informācijas izpaušana varētu traucēt uzturēt likumību vai kā citādi būtu pretrunā valsts interesēm, būtu pretrunā dažu valsts vai privātu uzņēmumu likumīgām komerciālām interesēm vai traucētu piegādātāju godīgu konkurenci.

4.   Paziņojumus sagatavo saskaņā ar IV pielikumā dotajiem paraugiem un sniedz šajos paraugos prasīto informāciju. Līgumslēdzējas iestādes, lai veiktu atlasi, nevar izvirzīt citus nosacījumus, kā tikai tos, kas norādīti 22. un 23. pantā, lūdzot informāciju par saimnieciskiem un tehniskiem standartiem, kas jāievēro piegādātājiem (IV pielikuma B daļas 11. punkts, IV pielikuma C daļas 9. punkts un IV pielikuma D daļas 8. punkts).

5.   Līgumslēdzējas iestādes pēc iespējas ātri, un izmantojot vispiemērotākos saziņas līdzekļus, paziņojumus nosūta Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojam. Ja notiek 12. pantā minētā paātrinātā procedūra, paziņojumu nosūta pa teleksu, ar telegrammu vai pa telefaksu.

Šā panta 1. punktā minēto paziņojumu katra budžeta gada sākumā nosūta pēc iespējas drīz.

Šā panta 3. punktā minēto paziņojumu nosūta vēlākais 48 dienas pēc attiecīgā līguma piešķiršanas.

6.   Šā panta 1. un 3. punktā minētos paziņojumus pilnībā publicē Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī un TED datu bankā Kopienu oficiālajās valodās, autentisks ir tikai teksts oriģinālvalodā.

7.   Šā panta 2. punktā minēto paziņojumu oriģinālvalodā pilnībā publicē Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī un TED datu bankā. Katra paziņojuma būtiskās informācijas kopsavilkumu publicē pārējās Kopienu oficiālajās valodās, autentisks ir tikai teksts oriģinālvalodā.

8.   Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojs publicē paziņojumus vēlākais 12 dienas pēc to nosūtīšanas. Šīs direktīvas 12. pantā minētās paātrinātās procedūras gadījumā šo laiku samazina līdz piecām dienām.

9.   Paziņojumus nepublicē Oficiālajos Vēstnešos vai līgumslēdzējas iestādes valsts presē pirms to nosūtīšanas Eiropas Kopienu Oficiālo Publikāciju birojam; šo dienu norāda. Paziņojumos ir tikai tāda informācija, kas publicēta Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

10.   Līgumslēdzējām iestādēm jāspēj pierādīt nosūtīšanas dien[u].

11.   Izdevumus par paziņojumu publicēšanu Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī sedz Kopienas. Paziņojums nepārsniedz vienu Vēstneša lapu vai aptuveni 650 vārdus. Katrā Vēstneša izdevumā, kurā ir viens vai vairāki paziņojumi, ievieto paziņojuma vai paziņojumu paraugus, uz ko pamatojas publicētais paziņojums vai paziņojumi.”

6

Ministra dekrētā noteikts:

7

Likumdošanas dekrēts Nr. 358/1992, uz kuru ir atsauce ministra dekrētā, ir tiesību akts, ar kuru tiek transponēts Kopienu tiesiskais regulējums piegāžu publiskā iepirkuma līgumu jomā.

8

Likumdošanas dekrēta Nr. 358/1992 4. panta c) punktā atkārtoti Direktīvas 93/36 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta noteikumi.

9

Pēc tam, kad Komisija uzzināja par ministra dekrēta pastāvēšanu, tā, uzskatīdama, ka tas neatbilst Direktīvas 93/36 2. panta 1. punkta b) apakšpunktam un 6. un 9. pantam, 2004. gada 1. aprīlī Itālijas Republikai nosūtīja brīdinājuma vēstuli, uz kuru Itālijas Republika atbildēja 2004. gada 30. jūlijā.

10

Nebūdama apmierināta ar šo atbildi, Komisija 2004. gada 14. decembrī Itālijas Republikai nosūtīja argumentētu atzinumu, aicinot veikt vajadzīgos pasākumus atzinuma izpildei divu mēnešu termiņā pēc tā paziņošanas.

11

Ar 2005. gada 22. marta vēstuli Itālijas Republika informēja Komisiju, ka tā vēl nav detalizēti atbildējusi uz šo argumentēto atzinumu, bet “ir sākusi padziļinātu šīs problēmas izpēti”, kuras pirmie rezultāti “liek domāt, ka minētā dekrēta formulējums var radīt zināmu apmulsumu par atbilstību spēkā esošajam Kopienu tiesiskajam regulējumam piegāžu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā”. Tālāk šajā vēstulē izteikta vēlme uzsākt tehniska rakstura dialogu ar Komisijas dienestiem, kas varētu “papildināt attiecīgo izpētes procesu un ļaut pārskatīt iepriekš minēto tiesību aktu, pienācīgi ņemot vērā dažādās prasības šajā jomā”.

12

Lai gan bija divas Komisijas 2005. gada 14. aprīļa un 26. maija vēstules, kurās tā norādīja Itālijas Republikai, ka ir gatava uzsākt dialogu ar attiecīgajiem ministrijas dienestiem, šis tehniskais dialogs nenotika. Šādos apstākļos Komisija nolēma celt šo prasību.

13

Komisija Itālijas Republikai pārmet, ka tā ar ministra dekrēta palīdzību no Direktīvas 93/36 piemērošanas jomas nepamatoti izslēgusi policijas un valsts ugunsdzēsības dienesta vajadzībām domātu vieglo helikopteru piegādi, jo neviens no šīs direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem nav ievērots.

14

Šajā sakarā tā uzsver, ka šie helikopteri ir domāti policijas un valsts ugunsdzēsības dienesta, proti, civilo dienestu, vajadzībām, kam parasti nebūtu jāpiedalās militārās operācijās. Turklāt apstāklis, ka vieglā bruņojuma uzstādīšana ir paredzēta tikai kā vienkārša iespēja, apstiprina, ka attiecīgie helikopteri pamatā ir domāti civilajām vajadzībām. Visbeidzot, tas, ka šiem helikopteriem jābūt noteiktām īpašībām, kas ir līdzīgas militāro helikopteru īpašībām, nav pietiekami, lai tos pielīdzinātu militārām piegādēm. Pēc Komisijas domām, runa ir, augstākais, par lidaparātiem, kas domāti iespējamai dubultai izmantošanai.

15

Turklāt Komisija uzskata, ka, pat ja runa būtu par militārām piegādēm, Direktīva 93/36 tomēr būtu piemērojama un dalībvalstij, kas atsaucas uz atkāpi, jāpierāda, ka pastāv tās 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētie apstākļi, kas atkāpi pamato. Komisija uzskata, ka šajā gadījumā Itālijas Republika nav pierādījusi, ka tā likumīgi izmantojusi šajā noteikumā paredzēto atkāpi.

16

Itālijas Republika apstiprina, ka pašreizējā starptautiskajā situācijā kara un militārā aprīkojuma jēdzienu nozīme, tāpat kā būtisku valsts drošības interešu jēdziena nozīme, ir ievērojami mainījusies salīdzinājumā ar to sākotnējo nozīmi. Helikopteru, kas ir ministra dekrētā paredzēto piegāžu priekšmets, militārais raksturs nevar tikt apstrīdēts, jo šie helikopteri var tikt izmantoti valsts drošības garantēšanas misijās. Saskaņā ar šajā nolūkā izveidotās starpministriju komisijas noteikto šiem helikopteriem jābūt noteiktām tehniskām īpašībām, kas tos ļautu izmantot kā ieročus un aizsardzībai, un tiem jāsaņem Aizsardzības ministrijas atzinums par atbilstību [šīm prasībām].

17

Itālijas Republika apgalvo, ka Direktīvas 93/36 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi ir izpildīti. Šo apgalvojumu tā pamato ar argumentu, saskaņā ar kuru attiecībā uz piegādēm, par kurām ir runa, jāsaglabā pēc iespējas liels diskrētums, ņemot vērā, ka tos izmanto kā ieročus un kopā ar citu militāro aprīkojumu. Šī iemesla dēļ atklātā uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus procedūrā nevarētu tikt nodrošināta slepenība.

18

Turklāt Itālijas Republika uzskata, ka, tā kā attiecīgie lidaparāti bez ierobežojumiem var tikt kvalificēti par militāro aprīkojumu, pat gadījumā, ja būtu jāuzskata, ka Direktīvas 93/36 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi šajā gadījumā nav piemērojami, uz strīdīgajām piegādēm tomēr attiecas EKL 296. pantā paredzētā atkāpe un tātad uz tām neattiecas Kopienu noteikumi par publisko iepirkumu.

19

Visbeidzot, Itālijas Republika uzskata, ka šī prasība ir nepieņemama, jo ar to netiek ievērots ne bis in idem princips. Tā apgalvo, ka jautājumu, kas ir strīda priekšmets, Tiesa jau izskatīja un izvērtēja savā 2008. gada 8. aprīļa spriedumā lietā C-337/05 Komisija/Itālija (Krājums, I-2173. lpp.).

20

Šajā sakarā pietiek atzīmēt, ka pastāv būtiska atšķirība starp šo lietu un lietu, kurā tika pieņemts iepriekš minētais spriedums Komisija/Itālija. Šajā lietā Itālijas Republika ir rīkojusies saskaņā ar iekšlietu ministra dekrētu, kamēr lieta, kurā tika pieņemts iepriekš minētais spriedums, attiecās uz Itālijas iestāžu prakses likumīgumu. Ar šo secinājumu pietiek, lai atzītu, ka šajā lietā nevar noderīgi atsaukties uz ne bis in idem principu.

21

Tādējādi Itālijas Republikas iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

22

Ievadam jāatzīmē, ka starp lietas dalībniekiem nav strīda, ka ministra dekrētā paredzēto publiskā iepirkuma līgumu summas pārsniedz Direktīvas 93/36 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikto slieksni un tādēļ tie var ietilpt tās piemērošanas jomā.

23

Tāpat jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgai judikatūrai jebkuras atkāpes no normām, kas paredzētas, lai garantētu Līgumā atzīto tiesību efektivitāti publiskā iepirkuma līgumu jomā, ir interpretējamas šauri (šajā sakarā skat. 1993. gada 17. novembra spriedumu lietā C-71/92 Komisija/Spānija, Recueil, I-5923. lpp.), 36. punkts) un ka personai, kas atsaucas uz ārkārtējiem apstākļiem, kuri attaisno šo atkāpi, ir jāpierāda, ka tie patiešām pastāv (šajā sakarā skat. 1994. gada 3. maija spriedumu lietā C-328/92 Komisija/Spānija, Recueil, I-1569. lpp., 15. un 16. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 57. un 58. punkts).

24

Šajā lietā Itālijas Republika apgalvo, ka ministra dekrēts atbilst EKL 296. pantā un Direktīvas 93/36 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, jo helikopteri, uz kuriem attiecas šis dekrēts, domāti divējādai izmantošanai, proti, tie var kalpot kā civiliem, tā militāriem mērķiem.

25

Šajā sakarā jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 296. panta 1. punkta b) apakšpunktu dalībvalstis var veikt pasākumus, ko uzskata par vajadzīgiem, lai aizsargātu savas būtiskās drošības intereses, kas saistītas ar ieroču, munīcijas un militārā aprīkojuma ražošanu vai tirdzniecību, tomēr ar nosacījumu, ka šie pasākumi kopējā tirgū nelabvēlīgi neietekmē tādu ražojumu konkurenci, kuri nav tieši paredzēti militāriem nolūkiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 46. punkts).

26

No minētās tiesību normas formulējuma izriet, ka attiecīgajiem ražojumiem jābūt tieši paredzētiem militāriem nolūkiem. Tādējādi, iepērkot aprīkojumu, kura izmantošana militāriem nolūkiem ir maz iespējama, noteikti jāievēro publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas noteikumi (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 47. punkts).

27

Nav strīda, kā to atzīst Itālijas Republika, ka ministra dekrēts attiecas uz helikopteriem, kuru izmantošana civiliem mērķiem ir skaidra, kamēr to izmantošana militāriem nolūkiem ir tikai iespējama.

28

Tādējādi Itālijas Republika nevar noderīgi atsaukties uz EKL 296. panta 1. punkta b) apakšpunktu, uz kuru izdarīta atsauce Direktīvas 93/36 3. pantā, lai pamatotu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru šo helikopteru iepirkšanai tiek atļauts izmantot sarunu procedūru.

29

Turklāt šī dalībvalsts atsaucas uz Direktīvas 93/36 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

30

Uzreiz jāatgādina, ka nepieciešamība paredzēt konfidencialitātes pienākumu nekādā ziņā neliedz izmantot konkursa procedūru iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 52. punkts.

31

Līdz ar to atsaukšanās uz Direktīvas 93/36 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu nolūkā attaisnot attiecīgo helikopteru iegādi, izmantojot sarunu procedūru, nav samērīga ar mērķi aizkavēt sensitīvu datu, kas saistīti ar šo helikopteru ražošanu, izpaušanu. Itālijas Republika nav pierādījusi, ka šis mērķis nevarēja tikt sasniegts šajā direktīvā noteiktās konkursa procedūras ietvaros (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 53. punkts).

32

No tā izriet, ka šajā lietā vienkāršs apgalvojums, ka attiecīgās piegādes ir atzītas par slepenām, ka ar tām saistīti īpaši drošības pasākumi vai ka, lai aizsargātu būtiskas valsts drošības intereses, tām nav jāpiemēro Kopienu noteikumi, nav pietiekams, lai pierādītu, ka patiešām pastāv īpaši apstākļi, kas pamato Direktīvas 93/36 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētās atkāpes.

33

Tādējādi Itālijas Republika nevar noderīgi atsaukties uz Direktīvas 93/36 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lai pamatotu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru minēto helikopteru iepirkšanai tiek atļauts izmantot sarunu procedūru.

34

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, jāatzīst, ka, pieņemot ministra dekrētu, ar kuru policijas un valsts ugunsdzēsības dienesta vajadzībām domātu vieglo helikopteru iegādei tiek atļauta atkāpe no Kopienu tiesiskā regulējuma jautājumā par publisko iepirkumu, lai gan nav izpildīts neviens no nosacījumiem šādas atkāpes piešķiršanai, Itālijas Republika nav izpildījusi Direktīvā 93/36 un it īpaši tās 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 6. un 9. pantā paredzētos pienākumus.

35

Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: