1

Ar savu apelācijas sūdzību Eiropas Kopienu Komisija lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā T-33/01 Infront WM/Komisija (Krājums, II-5897. lpp.; turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Pirmās instances tiesa atcēla Komisijas lēmumu, kas ietverts tās 2000. gada 28. jūlija vēstulē, kura adresēta Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei (turpmāk tekstā — “apstrīdētais akts”).

2

Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīvas 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 298, 23. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvu 97/36/EK (OV L 202, 60. lpp.; turpmāk tekstā — “Direktīva 89/552”) mērķis ir nodrošināt uztveršanas brīvību un televīzijas pārraižu retranslāciju Eiropas Kopienā, paredzot minimālus noteikumus, attiecībā uz kuriem dalībvalstīm ir jānodrošina, lai tos ievērotu to jurisdikcijā esošas raidorganizācijas.

3

Direktīvas 97/36 astoņpadsmitais un deviņpadsmitais apsvērums ir formulēti šādi:

4

Saskaņā ar Direktīvas 89/552 1. panta b) punktu “raidorganizācija” ir fiziska vai juridiska persona, kam ir redakcionāla atbildība par televīzijas programmu struktūru un kas raida tās pati vai ar trešo personu starpniecību.

5

Saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a pantu, kas šajā direktīvā iekļauts ar Direktīvu 97/36:

“1.   Katra dalībvalsts var veikt pasākumus saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, lai nodrošinātu, ka tās jurisdikcijā esošās raidorganizācijas izņēmuma kārtā neraidītu notikumus, ko šajā dalībvalstī uzskatītu par īpaši svarīgiem sabiedrībai, tādā veidā, ka ievērojamai šīs dalībvalsts sabiedrības daļai ir liegta iespēja sekot šādiem notikumiem tiešraidē vai vēlākās reportāžās brīvā televīzijā. Ja šī raidorganizācija tā rīkojas, attiecīgā dalībvalsts izveido sarakstu ar noteiktiem notikumiem, valsts vai starptautiskiem pasākumiem, kurus tā uzskata par ļoti būtiskiem sabiedrībai. To veic skaidri un atklāti, un savlaicīgi. To veicot, attiecīgā dalībvalsts arī nosaka, vai šos pasākumus vajadzētu atspoguļot tiešraidē pilnībā vai daļēji vai vajadzības gadījumā vai objektīvu iemeslu dēļ valsts interesēs tos pilnībā vai daļēji raidīs vēlāk.

2.   Dalībvalstis steidzami informē Komisiju par jebkuriem pasākumiem, kas veikti vai kas jāveic, ievērojot 1. punktu. Trīs mēnešu laikā pēc paziņojuma Komisija pārbauda, vai šie pasākumi atbilst Kopienas tiesību aktiem, un paziņo to citām dalībvalstīm. Tā prasa Komitejas atzinumu, kas izstrādāts, ievērojot 23.a pantu. Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī tā steidzami publicē informāciju par veiktajiem pasākumiem un vismaz reizi gadā dalībvalstu veikto pasākumu apvienoto sarakstu.

3.   Dalībvalstis savu tiesību sistēmā ar pienācīgiem līdzekļiem nodrošina, ka tās jurisdikcijā esošās raidorganizācijas pēc šīs direktīvas publicēšanas datuma izņēmuma kārtā neizmanto savas nopirktās ekskluzīvās tiesības un neliegtu būtiskai citas dalībvalsts sabiedrības daļai iespēju sekot līdzi notikumiem, ko šī cita dalībvalsts saskaņā ar iepriekšējiem punktiem plāno raidīt tiešraidē pilnībā vai daļēji vai arī vajadzības gadījumā vai objektīvu iemeslu dēļ valsts interesēs tos vēlāk pilnībā vai daļēji raidīs brīvā televīzijā, kā noteikusi šī cita dalībvalsts saskaņā ar 1. punktu.”

6

Saskaņā ar 1996. gada Likuma par apraidi (Broadcasting Act 1996), kas grozīts ar 2000. gada Noteikumiem par televīzijas apraidi (The Television Broadcasting Regulations 2000, turpmāk tekstā — “Likums par apraidi”), IV sadaļas 98. un 101. punktu:

“98. Pakalpojumu kategorija

[..]

101. Ierobežojumi televīzijas apraides jomā attiecībā uz sarakstā iekļautajiem pasākumiem

[..].” [Neoficiāls tulkojums]

7

Šīs normas, pamatojoties uz Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktu, tika paziņotas Komisijai un publicētas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (OV 2000, C 328, 2. lpp.).

8

Faktori, kas ņemami vērā, lai sniegtu iepriekš minētā 101. panta 1. punktā paredzēto piekrišanu, ir norādīti grozītajā Neatkarīgās televīzijas komisijas kodeksā attiecībā uz sarakstā iekļautajiem sporta un citiem pasākumiem (Independent Television Commission Code on Sports and other Listed Events).

9

Šīs tiesvedības pamatā esošos faktus, kas izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 7.–22. punktā, var rezumēt šādi.

10

Infront WM AG (turpmāk tekstā — “Infront”), agrāk — FWC Medien AG, kas kļuva par KirchMedia WM AG, nodarbojas ar sporta pasākumu translācijas tiesību iegūšanu, pārvaldīšanu un tirdzniecību. Tā parasti pērk šīs tiesības no attiecīgā sporta pasākuma organizatora un pārdod iegūtās tiesības raidorganizācijām.

11

1996. gada 10. septembrī tās mātes sabiedrība parakstīja līgumu ar Starptautisko futbola federāciju (FIFA) par FIFA Pasaules kausa izcīņas finālspēļu ekskluzīvu televīzijas translācijas tiesību piešķiršanu 2002. un 2006. gadam. Tai it īpaši tika piešķirtas ekskluzīvas tiesības translēt televīzijā šos pasākumus Eiropas kontinenta valstīs. Vēlāk šīs tiesības tika nodotas Infront.

12

Ar 1998. gada 25. septembra un 2000. gada 5. maija vēstulēm Apvienotā Karaliste atbilstoši Direktīvas 3.a panta 2. punktam paziņoja Komisijai par pasākumiem, kas veikti, pamatojoties uz šī panta 1. punktu.

13

2000. gada 28. jūlijā Komisijas Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors nosūtīja Apvienotajai Karalistei apstrīdēto aktu, kurā norādīja:

“Ar vēstuli, kas datēta ar 2000. gada 5. maiju un ko Komisija saņēma 2000. gada 11. maijā, [Apvienotās Karalistes] pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā paziņoja Komisijai valsts pasākumu kompleksu saistībā ar Apvienotās Karalistes valsts nozīmes pasākumu televīzijas nodrošināšanu. [..]

Man ir tas gods Jums darīt zināmu, ka pēc veiktās pieņemto pasākumu atbilstības Direktīvai [89/552] pārbaudes un, ņemot vērā pieejamos faktus attiecībā uz Apvienotās Karalistes audiovizuālo karti, [Eiropas] Komisija neiebilst pret Jūsu iestāžu paziņotajiem pasākumiem.

Saskaņā ar Direktīvas [89/552] 3.a panta 2. punktā noteikto Komisija sagatavos publikāciju par paziņotajiem pasākumiem [Oficiālajā Vēstnesī].”

14

Komisija publicēja šos pasākumus 2000. gada 18. novembraOficiālajā Vēstnesī. Tajos iekļauts Likuma par apraidi IV sadaļas 98. un 101. pants, kā arī sabiedrībai īpaši svarīgu pasākumu, ko norādījusi Apvienotā Karaliste (turpmāk tekstā — “norādītie pasākumi”), saraksts. Šajos pasākumos ietvertas FIFA Pasaules kausa izcīņas finālspēles.

15

Laikā, kad Komisija pārbaudīja minētos pasākumus, Infront tai nosūtīja divas vēstules, kurās tā uzsvēra, ka norādīto pasākumu sarakstu nevar apstiprināt tādēļ, ka tas nav saderīgs ne ar Direktīvas 89/552 3.a pantu, ne ar citām Kopienu tiesību normām.

16

Visbeidzot, ar 2000. gada 7. decembra vēstuli Infront lūdza Komisiju apstiprināt, ka tā ir pabeigusi Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktā paredzēto pārbaudes procesu saistībā ar norādīto pasākumu sarakstu, un informēt to par šī procesa iznākumu, tostarp par iespējamajiem pasākumiem, kurus Komisija veikusi šajā sakarā. Komisija atbildēja Infront, ka minētais process ir pabeigts un ka norādīto pasākumu saraksts ir uzskatāms par saderīgu ar minēto direktīvu.

17

Tā rezultātā Infront cēla prasību Pirmās instances tiesā, ar kuru lūdza atcelt apstrīdēto aktu.

18

Komisija izvirzīja iebildi par nepieņemamību. Tā apgalvoja, ka, pamatojoties uz Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktu, tā nav pieņēmusi apstrīdamu aktu un ka apstrīdētais akts neskar Infront ne tieši, ne individuāli.

19

Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā noraidīja iebildi par nepieņemamību un atzina prasību par pieņemamu.

20

Pirmkārt, tā uzskatīja, ka, pieņemot apstrīdēto aktu, tika pabeigts process, kas paredzēts Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktā, saskaņā ar kuru Komisijai ir jāpārbauda valsts pasākumu, kas veikti, pamatojoties uz šī panta 1. punktu, saderīgums ar Kopienu tiesībām. Komisijas apstiprināto pasākumu publicēšana Oficiālajā Vēstnesī ļauj dalībvalstīm par tiem uzzināt un attiecīgi dod tām iespēju izpildīt pienākumus, kuri tām noteikti saskaņā ar šīs direktīvas 3.a panta 3. punktu šajā normā paredzētā šo pasākumu savstarpējās atzīšanas mehānisma ietvaros.

21

Tādēļ Pirmās instances tiesa uzskata, ka apstrīdētais akts rada dalībvalstīm tiesiskas sekas tiktāl, ciktāl tajā ir paredzēta attiecīgo valsts pasākumu publicēšana Oficiālajā Vēstnesī, jo šīs publikācijas rezultātā tiek iedarbināts Direktīvas 89/552 3.a panta 3. punktā paredzētais savstarpējās atzīšanas mehānisms. Turklāt tas ir lēmums EKL 249. panta izpratnē, lai gan minētās direktīvas 3.a pantā nav tiešas norādes uz to, ka Komisija pieņem “lēmumu”.

22

Otrkārt, Pirmās instances tiesa izvērtēja, vai šis akts Infront skar tieši. Tā norādīja uz judikatūru, saskaņā ar kuru, lai pieņemtais Kopienas akts skartu privātpersonu tieši EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē, tam tieši jāietekmē privātpersonas tiesiskā situācija un tā īstenošanai jābūt pilnīgi automātiskai un jāizriet tikai no Kopienu tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citas starpnormas (skat. 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C-386/96 P Dreyfus/Komisija, Recueil, I-2309. lpp., 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Vispirms Pirmās instances tiesa nosprieda, ka, ja Infront nodod savas televīzijas translācijas tiesības Apvienotajā Karalistē reģistrētai raidorganizācijai ar mērķi veikt televīzijas translāciju šajā dalībvalstī, Apvienotās Karalistes veiktie pasākumi ir tiesiski autonomi attiecībā uz apstrīdēto aktu. Tā kā paziņotie pasākumi ir piemērojami attiecībā uz Apvienotajā Karalistē reģistrētām raidorganizācijām saskaņā ar šajā dalībvalstī spēkā esošo Likumu par apraidi un nevis saskaņā ar apstrīdēto aktu, Infront nav skarta tieši.

24

Savukārt vienīgi apstrīdētais akts, ar kuru konstatēts Apvienotās Karalistes paziņoto pasākumu saderīgums ar Kopienu tiesībām un kurā paredzēta sekojoša šo pasākumu publicēšana Oficiālajā Vēstnesī, ļauj padarīt efektīvu Direktīvas 89/552 3.a panta 3. punktā paredzēto savstarpējās atzīšanas mehānismu. No tā izriet, ka šajā gadījumā minētie pasākumi ar šī akta palīdzību tiek apstiprināti vienīgi tādēļ, lai tos atzītu citas dalībvalstis.

25

Turklāt Pirmās instances tiesa konstatēja, ka, tā kā šī valsts pasākumu, kas veikti, pamatojoties uz Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktu, savstarpējā atzīšana ir atkarīga no to apstiprināšanas Komisijā un sekojošas to publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī, apstrīdētais akts ar šo publikāciju nedod dalībvalstīm nekādu rīcības brīvību savu pienākumu īstenošanā. Lai gan kontroles, kas valsts iestādēm ir jāveic Direktīvas 89/552 3.a panta 3. punktā paredzētā savstarpējās atzīšanas mehānisma ietvaros, nosacījumus nosaka katra dalībvalsts atbilstoši saviem tiesību aktiem, ar kuriem transponē šo normu, nemainīgs paliek fakts, ka šīm iestādēm ir jānodrošina, lai to jurisdikcijā esošas raidorganizācijas ievērotu attiecīgo pasākumu, ko valsts norādījusi Komisijas apstiprinātajos un Oficiālajā Vēstnesī publicētajos pasākumos, translācijas nosacījumus.

26

Tādēļ Pirmās instances tiesa secināja, ka apstrīdētais akts tieši skar Infront tiktāl, ciktāl tas ļauj īstenot savstarpējās atzīšanas mehānismu citās dalībvalstīs attiecībā uz pasākumiem, kurus Apvienotā Karaliste veikusi, pamatojoties uz Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktu.

27

Treškārt, Pirmās instances tiesa nosprieda, ka minētais akts tāpat individuāli skar Infront. Tas to skarot kādu tai raksturīgu īpašību dēļ, proti, kā norādīto pasākumu televīzijas translācijas ekskluzīvo tiesību īpašnieci. Lai gan Komisijas apstiprinātajos un Oficiālajā Vēstnesī publicētajos valsts pasākumos Infront nav skaidri norādīta kā attiecīgo televīzijas translācijas tiesību īpašniece, tomēr nemainīgs paliek fakts, ka šie pasākumi apgrūtina tās iespēju brīvi izmantot šīs tiesības, izvirzot nosacījumus to ekskluzīvai nodošanai citā dalībvalstī, nevis Apvienotajā Karalistē reģistrētai raidorganizācijai, kura vēlas pārraidīt šos pasākumus Apvienotajā Karalistē.

28

Turklāt, pat ja apstrīdētais akts neskar ar FIFA noslēgto līgumu juridisko spēkā esamību, svarīgi ir tas, ka Infront ekskluzīvi ieguva attiecīgās televīzijas translācijas tiesības pirms Direktīvas 89/552 3.a panta stāšanās spēkā un a fortiori pirms minētā akta pieņemšanas.

29

Izvērtējot lietu pēc būtības, Pirmās instances tiesa atcēla apstrīdēto aktu, motivējot, ka to kā lēmumu EKL 249. panta izpratnē ietekmē pilnvaru neesamība. Faktiski nebija notikusi konsultēšanās ar Komisijas kolēģijas locekļiem, un ģenerāldirektors, kas parakstīja šo aktu, nebija saņēmis nekādu īpašu pilnvarojumu no šīs kolēģijas.

30

Ar savu apelācijas sūdzību Komisija lūdz Tiesu:

31

Infront lūdz Tiesu:

32

Saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona var iesniegt prasību par lēmumiem, kas, pat ja tie pieņemti lēmuma formā un ir adresēti citai personai, to skar tieši un individuāli.

33

Pamatojot savu apelācijas sūdzību, Komisija izvirza divus pamatus saistībā ar šo divu minēto nosacījumu neievērošanu.

34

Pirms tiek pārbaudīti šie pamati, ir jāprecizē Direktīvas 89/552 3.a panta un apstrīdētā akta iedarbība un apjoms.

35

Saskaņā ar šīs direktīvas 3.a panta 1. punktu katra dalībvalsts var veikt pasākumus saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, lai nodrošinātu, ka tās jurisdikcijā esošās raidorganizācijas izņēmuma kārtā neraidītu notikumus [pasākumus], ko šajā dalībvalstī uzskatītu par īpaši svarīgiem sabiedrībai, tādā veidā, ka ievērojamai šīs dalībvalsts sabiedrības daļai ir liegta iespēja sekot šādiem notikumiem tiešraidē vai vēlākās reportāžās brīvi pieejamā televīzijā. Šajā nolūkā attiecīgā dalībvalsts izveido šādu pasākumu sarakstu.

36

Minētās direktīvas 3.a panta 2. punktā Komisijai ir noteikts pienākums pārbaudīt, vai šie pasākumi atbilst Kopienas tiesību aktiem, un publicēt tos Oficiālajā Vēstnesī. Minētā panta 3. punktā ir paredzēts savstarpējās atzīšanas mehānisms, saskaņā ar kuru pārējām dalībvalstīm ir jānodrošina, lai to jurisdikcijā esošās raidorganizācijas neizvairītos no pasākumiem, kurus, pamatojoties uz šī paša panta 1. punktu, ir pieņēmusi cita dalībvalsts, apstiprinājusi Komisija un kas ir publicēti Oficiālajā Vēstnesī.

37

Tāpat tas ir paredzēts Direktīvas 97/36 deviņpadsmitajā apsvērumā, no kura izriet, ka Direktīvas 89/552 3.a panta mērķis ir novērst iespēju apiet valsts veiktos pasākumus vispārējo likumīgo interešu aizsardzībai.

38

Pamatojoties uz šo tiesisko regulējumu, Komisija ar apstrīdēto aktu informēja Apvienoto Karalisti par to, ka tā ir apstiprinājusi pasākumus, kurus šī dalībvalsts tai bija paziņojusi, un par to secīgu publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī. Kā to konstatēja Pirmās instances tiesa, ar šo aktu tika pabeigta pārbaudes procedūra, kura Komisijai bija jāveic saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktu. Minēto pasākumu publicēšana Oficiālajā Vēstnesī dod iespēju pārējām dalībvalstīm par tiem uzzināt un izpildīt pienākumus, kuri tām noteikti saskaņā ar šīs pašas direktīvas 3.a panta 3. punktu.

39

Tādējādi apstrīdētais akts iedarbināja Direktīvas 89/552 3.a panta 3. punktā paredzēto savstarpējās atzīšanas mehānismu un attiecīgi tas aktivizēja pārējo dalībvalstu pienākumu nodrošināt, lai to jurisdikcijā esošās raidorganizācijas neizvairītos no pasākumiem, kurus, pamatojoties uz šī panta 1. punktu, ir veikusi Apvienotā Karaliste.

40

Komisijas izvirzītie pamati ir jāizvērtē, ievērojot šos apsvērumus.

41

Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini piemēroja šī sprieduma 22. punktā minēto judikatūru, kurā precizēts nosacījums par EKL 230. panta ceturtajā daļā paredzētajām tiešajām interesēm.

42

Pirmkārt, apstrīdētais akts neesot ietekmējis Infront tiesisko situāciju. Ar to dalībvalstīm, izņemot Apvienoto Karalisti, tiekot uzlikts pienākums nodrošināt, lai to jurisdikcijā esošās raidorganizācijas neliegtu ievērojamai šīs dalībvalsts sabiedrības daļai iespēju redzēt atsevišķus norādītos pasākumus “brīvi pieejamā” televīzijas tīklā. Šajā gadījumā tiesiskie pienākumi esot noteikti vienīgi šādām raidorganizācijām.

43

Ja pieņem, ka citā dalībvalstī, nevis Apvienotajā Karalistē reģistrēta maksas televīzijas sabiedrība vēlas izteikt piedāvājumu iegūt attiecīgās ekskluzīvās televīzijas translācijas tiesības, tai noteiktie tiesiskie ierobežojumi atturētu to no šādas rīcības. Attiecīgi Infront būtumazāk potenciālo pircēju un, iespējams, tās komerciālā situācija būtu mazāk izdevīga, nekā tā bija vēlējusies, un tas būtu nevis sakarā ar izmaiņām tās tiesiskajā situācijā, bet vienīgi tā fakta dēļ, ka tā nevarētu atrast tādu pircēju, kādu būtu vēlējusies. Tātad apstrīdētais akts tai būtu radījis netiešas ekonomiskās sekas, turpretim tās tiesiskā situācija paliktu nemainīga.

44

Turpinājumā — šīs ekonomiskās sekas esot pilnīgi neskaidras tādēļ, ka neesot tādas raidorganizācijas, kas reģistrēta citā dalībvalstī, nevis Apvienotajā Karalistē, kura būtu vēlējusies maksāt Infront pieprasīto ievērojamo summu par tiesībām translēt Apvienotajā Karalistē norādītos pasākumus, attiecībā uz kuriem Infront esot ekskluzīvas televīzijas translācijas tiesības. Pirmās instances tiesai būtu jālūdz Infront pierādīt tādas faktiskās situācijas ticamību un iespējamo ekonomisko kaitējumu, kas rodas apstrīdētā akta rezultātā. Nenosakot atbilstošu pierādīšanas pienākumu, tā esot pieļāvusi arī tiesību kļūdu.

45

Visbeidzot, Pirmās instances tiesa esot kļūdījusies, uzskatot, ka dalībvalstīm nav nekādas rīcības brīvības, izpildot Direktīvas 89/552 3.a panta 3. punktā paredzētos pienākumus. Protams, pasākumus, kas uzskatāmi par sabiedrībai īpaši būtiskiem, un veidu, kādā tos pārraida televīzijā, nosakot dalībvalsts, kas sniedz paziņojumu, un attiecīgi ar Komisijas lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz šī panta 2. punktu. Tomēr apjoms, kādā šis pasākums tiks translēts praksē atbilstoši šīs dalībvalsts interesēm, esot ļoti atkarīgs no tiesību aktiem un lēmumu pieņemšanas struktūras, kuru pieņēmusi katra dalībvalsts saskaņā ar minētā 3.a panta 3. punktu. Šajā normā esot norādīts, ka dalībvalstīm noteiktais pienākums ir jāīsteno “savu tiesību sistēmā ar pienācīgiem līdzekļiem”. Tādēļ katrā dalībvalstī sasniegtie rezultāti varētu būt ļoti atšķirīgi atkarībā no katrā konkrētajā gadījumā izmantotās pieejas. Pastāvot šādiem apstākļiem, dalībvalstu, izņemot Apvienoto Karalisti, rīcībā, īstenojot apstrīdēto aktu, esot ievērojama rīcības brīvības pakāpe.

46

Infront uzskata, ka Pirmās instances tiesa pareizi nosprieda, ka apstrīdētais akts to skar tieši.

47

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums, saskaņā ar kuru lēmumam fiziska vai juridiska persona ir jāskar “tieši”, kā tas noteikts EKL 230. panta ceturtajā daļā, prasa, lai apstrīdētais Kopienas pasākums tieši ietekmētu indivīda tiesisko situāciju un nepieļautu nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, jo tā ir pilnīgi automātiska un izriet tikai no Kopienu tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citas starpnormas (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Dreyfus/Komisija, 43. punkts; 2004. gada 29. jūnija spriedumu lietā C-486/01 P Front national/Parlaments, Krājums, I-6289. lpp., 34. punkts, un 2006. gada 2. maija spriedumu lietā C-417/04 P Regione Siciliana/Komisija, Krājums, I-3881. lpp., 28. punkts).

48

Pirmkārt, ir jāizvērtē, vai apstrīdētais akts tieši ietekmē Infront tiesisko situāciju.

49

No Likuma par apraidi 98. un 101. panta izriet, ka raidorganizācijai, kas vēlas ekskluzīvi un tieši translēt norādīto pasākumu, ja pakalpojumu ir paredzēts uztvert visā Apvienotās Karalistes teritorijā vai tās daļā, ir jāsaņem NTK piekrišana. Saskaņā ar Neatkarīgas televīzijas komisijas grozīto kodeksu par sarakstā iekļautajiem sporta un citiem pasākumiem šai piekrišanai izvirzītie faktori būtībā ietver prasības, ka televīzijas translācijas tiesību pārdošana ir jāizsludina publiski un ka raidorganizācijām jābūt reālai iespējai iegūt šīs tiesības, ievērojot saprātīgus un taisnīgus nosacījumus.

50

Tāpat, kā tas tika konstatēts šī sprieduma 35.–39. punktā, pārējām dalībvalstīm, izņemot Apvienoto Karalisti, ņemot vērā apstrīdēto aktu, ir jānodrošina, lai to jurisdikcijā esošās raidorganizācijas neizvairītos no pasākumiem, kurus šī dalībvalsts veikusi, pamatojoties uz Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktu un tādēļ, lai tās netranslētu norādītos pasākumus, neraugoties uz minētajos pasākumos norādītajām prasībām. No tā izriet, ka šīm dalībvalstīm ir jānodrošina, lai minētās organizācijas tieši un ekskluzīvi netranslētu šos pasākumus Apvienotās Karalistes sabiedrībai gadījumā, kad tās iegūst tiesības translēt minētos pasākumus televīzijā tāda pirkuma darījuma ietvaros, kurā nav ņemti vērā iepriekšējā punktā norādītie kritēriji.

51

Tādējādi Apvienotās Karalistes veiktie pasākumi, kas apstiprināti ar apstrīdēto aktu, nosaka minētajām raidorganizācijām konkrētus ierobežojumus gadījumā, ja tās vēlas translēt norādītos pasākumus, attiecībā uz kuriem Infront ir ieguvusi ekskluzīvas tiesības.

52

Tā kā šie ierobežojumi ir saistīti ar nosacījumiem, ievērojot kurus šīs [raid]organizācijas iegūst no Infront tiesības televīzijā translēt norādītos pasākumus, Apvienotās Karalistes veikto pasākumu un apstrīdētā akta iedarbības rezultātā šai sabiedrībai piederošajām tiesībām tiek papildus noteikti jauni ierobežojumi, kas neeksistēja brīdī, kad tā ieguva minētās translācijas tiesības, un kas padara grūtāku šo tiesību īstenošanu. Tādējādi apstrīdētais akts tieši ietekmē Infront tiesisko situāciju.

53

Komisija tomēr apstiprina, ka šādas ietekmes fakts uz Infront tiesisko situāciju nav konstatēts, jo neeksistē citā dalībvalstī, izņemot Apvienoto Karalisti, reģistrētas raidorganizācijas, kuras, nepastāvot apstrīdētajam aktam, būtu ieinteresētas nopirkt Infront piederošās televīzijas translācijas tiesības un kurām šī akta pieņemšanas dēļ tiktu traucēta to iegāde vai kuras tiktu pārliecinātas to nedarīt. Turklāt Pirmās instances tiesa šajā sakarā esot apvērsusi pierādīšanas pienākumu.

54

Ir jākonstatē, ka Kopienu likumdevējs iekļāva Direktīvā 89/522 3.a panta 3. punktu tieši tā iemesla dēļ, ka var būt situācijas, kurās dalībvalsts jurisdikcijā esošas raidorganizācijas nopērk ekskluzīvas tiesības translēt televīzijā pasākumu, ko cita dalībvalsts uzskata par īpaši svarīgu sabiedrībai, un pārraida to šīs minētās dalībvalsts sabiedrībai atbilstoši tādiem nosacījumiem, kas liedz ievērojamai šīs sabiedrības daļai iespēju to redzēt.

55

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 148. un 149. punktā pauda savu viedokli šajā jautājumā. Pirmkārt, tā aplūkoja vairākus par īpaši svarīgiem uzskatāmus pasākumu pārrobežu translācijas gadījumus sabiedrībai, kuros raidorganizācijas bija rīkojušās minētajā veidā. Otrkārt, tā uzskatīja, ka Komisija nebija pamatojusi savus apgalvojumus, saskaņā ar kuriem Apvienotās Karalistes televīzijas translācijas tirgus savdabīgums izskatāmajā lietā izslēdzot šādu situāciju iespēju. Ņemot vērā šos apstākļus, Pirmās instances tiesa secināja, ka neesot noteikts, ka FIFA Pasaules kausa izcīņas fināla teletranslācijas tiesības šajā dalībvalstī būtu ieguvušas šajā pašā valstī reģistrētas televīzijas raidorganizācijas.

56

Šādi Pirmās instances tiesa neapvērsa lietas dalībniekiem noteikto pierādīšanas pienākumu. Tā patstāvīgi izvērtēja faktus, ar kuriem bija paredzēts konstatēt norādīto pasākumu pārrobežu translācijas reālo situāciju. Tādēļ šajā sakarā Pirmās instances tiesa ir tiesīga ņemt vērā to, ka lietas dalībnieks nesniedza pierādījumus, lai pamatotu pats savus apgalvojumus (skat. 2006. gada 18. jūlija spriedumu lietā C-214/05 P Rossi/ITSB, Krājums, I-7057. lpp., 23. punkts).

57

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apelācijas sūdzību iesniedz tikai par tiesību jautājumiem un vienīgi Pirmās instances tiesa ir kompetenta konstatēt un izvērtēt atbilstošos faktus, kā arī izvērtēt pierādījumus. Tātad šo faktu un pierādījumu izvērtēšana, izņemot gadījumus, kad tie tiek sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Tiesas kontrolei apelācijas procesā (skat. 2002. gada 19. septembra spriedumu lietā C-104/00 P DKV/ITSB, Recueil, I-7561. lpp., 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Procesā Tiesā netika norādīts uz faktu sagrozīšanu. Pastāvot šiem apstākļiem, tai nav jāpārbauda, vai Pirmās instances tiesa pamatoti secināja, ka nav pierādīts tas, ka attiecīgās televīzijas translācijas tiesības noteikti būtu ieguvušas Apvienotajā Karalistē reģistrētas televīzijas raidorganizācijas.

59

Otrkārt, ir jāizvērtē, vai apstrīdētais akts piešķir valsts iestādēm, kurām ir pienākums to īstenot, rīcības brīvību vai arī tam ir pilnīgi automātisks raksturs un izriet vienīgi no Kopienu tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citas starpnormas.

60

Ir skaidrs, ka valsts iestādēm nekādi nav liegta rīcības brīvība, lai īstenotu Direktīvas 89/552 3.a panta 3. punktu un apstrīdēto aktu. Tās var paredzēt piemērotus kontroles mehānismus, lai izpildītu no minētajām normām izrietošos pienākumus.

61

Tomēr tām ir jānodrošina, lai attiecīgās raidorganizācijas neizvairītos no pasākumiem, kurus veikusi cita dalībvalsts, pamatojoties uz Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktu, un lai tās īstenotu savas ekskluzīvās tiesības tādā veidā, kas neliedz konkrētajai sabiedrībai iespēju redzēt saskaņā ar šīs otras dalībvalsts pieņemtajām normām notikumus, kas uzskatāmi par īpaši svarīgiem sabiedrībai.

62

Tāpat, kā to pārsūdzētā sprieduma 146. punktā pamatoti konstatēja Pirmās instances tiesa, valsts iestādēm ir jānodrošina, lai to jurisdikcijā esošās raidorganizācijas ievērotu translācijas nosacījumus attiecībā uz konkrētajiem pasākumiem, kurus cita dalībvalsts ir noteikusi savos Komisijas apstiprinātajos un Oficiālajā Vēstnesī publicētajos pasākumos. Minētie pasākumi un tāpēc šajā gadījumā apstrīdētais akts ir tie, kas nosaka sasniedzamo mērķi. Tādēļ valsts iestādēm attiecībā uz šo mērķi nav nekādas rīcības brīvības.

63

Kaitējums, kas radīts raidorganizāciju un Infront tiesiskajai situācijai, ir tāds, kas radies sakarā ar nepieciešamību sasniegt šo mērķi.

64

Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

65

Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini nosprieda, ka apstrīdētais akts individuāli skar Infront EKL 230. panta ceturtās daļas un Tiesas judikatūras izpratnē.

66

Komisija norāda, ka Pirmās instances tiesas izmantotā pieeja dod pamatu uzskatīt visus televīzijas translācijas tiesību turētājus, kurus ietekmē pasākumi, ko Apvienotā Karaliste veikusi, pamatojoties uz Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktu, par tādiem, kurus individuāli skar šie pasākumi, lai gan šo tiesību turētāju ir ļoti daudz. Tāpat kā visus šādu tiesību turētājus, apstrīdētais akts esot skāris Infront vienīgi tās objektīvā sporta pasākumu televīzijas translācijas tiesību turētājas statusa dēļ, jo tā nopirkusi minētās tiesības attiecībā uz norādītajiem pasākumiem.

67

Turklāt tādiem televīzijas translācijas tiesību turētājiem kā Infront valsts pasākumi, kas apstiprināti ar apstrīdēto aktu, radot vienīgi ekonomiskas sekas. Tiesību akts nevarot individuāli skart uzņēmumu tikai tā iemesla dēļ, ka tas ietekmē tā ekonomisko darbību un vēl jo vairāk šādas sekas attiecas uz parastu komerciālo risku.

68

Tādējādi apstrīdētais akts neietekmējot Infront noteiktu tam raksturīgu īpašību dēļ vai faktiskās situācijas dēļ, kas to raksturojot salīdzinājumā ar jebkuru citu personu.

69

Infront uzskata, ka Pirmās instances tiesa pareizi norādījusi elementus, kas to atšķir no citām personām, proti, to, ka tās turējumā ir ekskluzīvas tiesības translēt televīzijā pasākumus, kas iekļauti norādīto pasākumu sarakstā, ka šīs tiesības tā ir ieguvusi pirms šī saraksta izveidošanas un, pirms to apstiprināja Komisija, un ka šī apstiprināšana nodara būtisku kaitējumu tam, kā Infront izmanto minētās tiesības, jo tā nevar piešķirt ekskluzīvu šo tiesību licenci.

70

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru personas, kas nav lēmuma adresāti, var apgalvot, ka ir skartas individuāli tikai tad, ja šis lēmums tās ietekmē šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām, un tādēļ tās individuāli nošķir tieši tāpat kā šāda lēmuma adresātus (it īpaši skat. 1963. gada 15. jūlija spriedumu lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197., 223. lpp., un 2005. gada 13. decembra spriedumu lietā C-78/03 P Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, Krājums, I-10737. lpp., 33. punkts).

71

Tāpat no Tiesas judikatūras izriet, ka, ja apstrīdētais akts skar personu grupu, kas ir identificēta vai identificējama akta pieņemšanas brīdī, un, ņemot vērā šīs grupas locekļus raksturojošus kritērijus, šis akts var šīs personas skart individuāli, jo tās pieder pie ierobežota uzņēmēju loka (skat. 1985. gada 17. janvāra spriedumu lietā 11/82 Piraiki-Patraiki u.c/Komisija, Recueil, 207. lpp., 31. punkts, un 2006. gada 22. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-182/03 un C-217/03 Beļģija un Forum 187/Komisija, Krājums, I-5479. lpp., 60. punkts).

72

Kā to norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 99. un 100. punktā, tas tā it īpaši var būt gadījumā, ja lēmums groza privātpersonas tiesības, kuras iegūtas pirms tā pieņemšanas (it īpaši skat. 1965. gada 1. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 106/63 un 107/63 Toepfer un GetreidefImport Gesellschaft/Komisija, Recueil, 525., 533. lpp.).

73

Infront ieguva šīs ekskluzīvās tiesības translēt televīzijā 2002. un 2006. gadā FIFA Pasaules kausa izcīņas finālspēles, kas ir viens no norādītajiem pasākumiem, kurš iekļauts Komisijai paziņotajā sarakstā un apstiprināts ar apstrīdēto aktu.

74

Turklāt ir skaidrs, ka Infront ieguva šīs ekskluzīvās tiesības pirms apstrīdētā akta pieņemšanas un ka tajā brīdī bija tikai sešas sabiedrības, kuras bija veikušas nozīmīgus ieguldījumus, iegūstot tiesības translēt televīzijā minētajā sarakstā iekļautos pasākumus.

75

No tā izriet, ka apstrīdētā akta pieņemšanas brīdī Infront varēja skaidri identificēt.

76

Visbeidzot, no šī sprieduma 51. un 52. punkta izriet, ka apstrīdētais akts ietekmēja personu grupu, ko veido sešas iepriekš minētās sabiedrības un kurā ietilpa Infront, tām raksturīgas īpašības dēļ, proti, kā ekskluzīvo tiesību translēt televīzijā norādītos pasākumus turētājas.

77

Pastāvot šādiem apstākļiem, Pirmās instances tiesa pamatoti nosprieda, ka apstrīdētais akts individuāli skar Infront.

78

Līdz ar to kā nepamatots ir jānoraida otrais pamats, un attiecīgi apelācijas sūdzība kopumā ir noraidāma.

79

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Infront ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums nav labvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: