1. 

Šī lieta varētu Tiesai dot iemeslu sniegt papildu precizējumus attiecībā uz sūdzības iesniedzēju tiesībām valsts atbalstu kontroles procedūras ietvaros.

2. 

Ir jānoskaidro, vai to, ka Eiropas Kopienu Komisija noraidīja sūdzību par atbalsta nesaderīgumu ar EK līgumu, pamatojoties uz to, ka tai nebija pietiekamu pierādījumu, ne lai formulētu nostāju attiecībā uz šāda atbalsta esamību vai tā saderību ar kopējo tirgu, ne arī lai sāktu formālu izmeklēšanas procedūru, var uzskatīt par lēmumu, pret kuru sūdzības iesniedzējs var celt prasību.

3. 

2006. gada 26. septembra rīkojumā lietā Athinaïki Techniki/Komisija ( 2 ) Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa atbilstoši Komisijas atbalstītajai nostājai atzina, ka šāda noraidīšana nav uzskatāma par lēmumu, un noraidīja pret Komisiju celto prasību kā nepieņemamu. Šādu analīzi apstrīd Athinaïki Techniki AE ( 3 ) šīs apelācijas ietvaros.

4. 

Šajos secinājumos es izklāstīšu, ka Athinaïki Techniki iesniegtā apelācijas sūdzība, manuprāt, ir pamatota un ka šāda sūdzības par varbūtēju valsts atbalstu noraidīšana ir uzskatāma par apstrīdamu aktu.

5. 

Otrā pamata, ko Komisija ir izvirzījusi, lai pamatotu savu iebildi par prasības atcelt aktu nepieņemamību, un kas ir pamatots ar novēlotu prasību, izvērtēšana nozīmē, ka man būs jāizvērtē arī Pirmās instances tiesas Reglamenta noteikumi, kuros ir paredzēta iespēja vērsties šajā tiesā, nosūtot prasības pieteikumu pa faksu, un jāprecizē apjoms nosacījumam par prasības pieteikuma, kas tika nosūtīts pa faksu, un oriģināla, kurš ir jāiesniedz kancelejā desmit dienu laikā, identiskumu.

6.

Es secīgi izklāstīšu attiecīgos Līguma noteikumus, Regulas (EK) Nr. 659/1999 ( 4 ) noteikumus, ar kuriem tika kodificēta prakse attiecībā uz pilnvarām, kuras Komisijai piešķirtas saskaņā ar Līgumu, kā arī lielos vilcienos judikatūru, kas skar, pirmkārt, Komisijas pienākumus, tai saņemot sūdzību par valsts pasākumiem tādiem kā valsts atbalstiem, kas ir pretrunā Līgumam, un, otrkārt, sūdzības iesniedzēju tiesības.

7.

Saskaņā ar EKL 87. pantu ir paredzēts principiāls aizliegums atbalstam, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus Kopienas iekšienē. Taču minētajam aizliegumam papildus ir paredzēti arī izņēmumi, kas uzskaitīti šī panta 2. un 3. punktā ( 5 ).

8.

Lai nodrošinātu šo tiesību normu īstenošanu un dalībvalstu intervences tiesības saskaņotu ar neizkropļotas konkurences nodrošināšanu Eiropas Savienības iekšienē, Līgumā tika paredzēta valsts atbalsta piešķiršanas kontroles un iepriekšējas atļaujas saņemšanas procedūra, galveno lomu šajā procedūrā atvēlot Komisijai.

9.

Tā saskaņā ar EKL 88. panta 1. punktu Komisijai, sadarbojoties ar dalībvalstīm, ir pastāvīgi jāpārskata visas atbalsta piešķiršanas sistēmas, kas pastāv šajās valstīs, un pēdējām minētām jāiesaka attiecīgi pasākumi, kas vajadzīgi sakarā ar kopējā tirgus pakāpenisku attīstību vai darbību.

10.

Tāpat arī EKL 88. panta 2. punkta pirmajā daļā Komisijai ir dots uzdevums izvērtēt valsts atbalstu saderību ar EKL 87. pantu un nesaderības gadījumā nolemt, ka attiecīgajai dalībvalstij tāds atbalsts jāizbeidz. EKL 88. panta 2. punkta pirmajā daļā tiešām ir noteikts, ka “ja Komisija, likusi ieinteresētajām pusēm iesniegt piezīmes, konstatē, ka atbalsts, ko piešķīrusi kāda valsts vai kas piešķirts no šīs valsts līdzekļiem, ievērojot šā Līguma 87. pantu, nav saderīgs ar kopējo tirgu, vai arī konstatē, ka šādu atbalstu izlieto nepareizi, tā pieņem lēmumu par to, ka attiecīgajai valstij Komisijas noteiktā termiņā tāds atbalsts jāizbeidz vai jāmaina”.

11.

Visbeidzot, saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu dalībvalstīm ir jāinformē Komisija par jebkuru plānu piešķirt vai mainīt atbalstu un ir aizliegts īstenot šādus plānus, kamēr Komisija nav pieņēmusi lēmumu atbilstoši EKL 88. panta 2. punkta pirmajai daļai.

12.

EKL 88. pantā paredzētā pārbaudes procedūra tika interpretēta tādējādi, ka tā var ietvert divas stadijas, proti, sākotnējo pārbaudi un vajadzības gadījumā, ja Komisija apšauba plānotā atbalsta saderību ar kopējo tirgu vai vienkārši uzskata, ka šāds atbalsts ir nesaderīgs ar kopējo tirgu, padziļinātu pārbaudi, kuras mērķis ir dot Komisijai iespēju iegūt pilnīgu informāciju par visiem lietas apstākļiem. Šajā sakarā saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu Komisijai ir jāuzaicina ieinteresētās puses iesniegt piezīmes ( 6 ).

13.

Regulā Nr. 659/1999 ir kodificēta Komisijas iedibinātā prakse attiecībā uz pilnvarām, kas tai piešķirtas ar EKL 88. pantu. Saskaņā ar šīs regulas otro apsvērumu tā tika izstrādāta saskaņā ar Tiesas judikatūru.

14.

Saskaņā ar šo regulu par visiem projektiem piešķirt jaunu atbalstu attiecīgajai dalībvalstij principā ir jāinformē Komisija, sniedzot pēdējai minētai visu vajadzīgo informāciju, lai tā varētu pieņemt lēmumu par attiecīgo projektu ( 7 ).

15.

Dažādie lēmumi, kurus Komisija var pieņemt, ir uzskaitīti minētās regulas 4. un 7. pantā.

16.

Regulas Nr. 659/1999 4. pantā ir minēti lēmumi, kādus var pieņemt paziņojuma “iepriekšējas izskatīšanas” stadijas beigās. Komisijai tādējādi ir trīs iespējas. Tā var nolemt, ka paziņotais pasākums nav atbalsts, ka attiecīgais pasākums ir ar kopējo tirgu saderīgs atbalsts (lēmums necelt iebildumus) vai arī ka ir neskaidrības par to, vai paziņotais pasākums ir saderīgs ar minēto tirgu, un sākt formālu izmeklēšanas procedūru (lēmums sākt formālu izmeklēšanas procedūru).

17.

Šie lēmumi ir jāpieņem divu mēnešu laikā, skaitot no dienas pēc paziņojuma saņemšanas par projektu, ja šis paziņojums ir uzskatāms par pilnīgu. Komisija, ja tā uzskata, ka paziņojums ir nepilnīgs, var lūgt attiecīgajai dalībvalstij sniegt visu vajadzīgo papildu informāciju ( 8 ).

18.

Ja Komisija ir nolēmusi sākt formālu izmeklēšanas procedūru, tā saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 6. pantu aicina attiecīgo dalībvalsti, kā arī citas ieinteresētās personas iesniegt piezīmes Komisijas noteiktā termiņā.

19.

“Ieinteresētās personas” ir definētas šīs regulas 1. panta h) punktā, ar tām saprotot “visas dalībvalstis un visas personas, uzņēmum[us] vai uzņēmumu apvienības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmēj[us], konkurējoš[os] uzņēmumus un arodapvienības”.

20.

Formālās izmeklēšanas procedūras beigās Komisijai saskaņā ar minētās regulas 7. pantu ir jāpieņem lēmums, konstatējot vai nu, ka paziņotais pasākums nav atbalsts, ka šis pasākums ir ar kopējo tirgu saderīgs atbalsts vai arī ka attiecīgais atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu.

21.

Tāpat Regulas Nr. 659/1999 10.–15. pantā ir paredzēta procedūra, kāda ir jāievēro Komisijai nelikumīga atbalsta gadījumā. Atbalsts ir nelikumīgs, ja attiecīgā dalībvalsts to ir ieviesusi, iepriekš neinformējot Komisiju un tādējādi pārkāpjot EKL 88. panta 3. punktu ( 9 ).

22.

Šīs regulas 10. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja — neatkarīgi no informācijas avota — Komisijas rīcībā ir ziņas par varbūtēji nelikumīgu atbalstu, tā tūlīt izskata minēto informāciju.”

23.

Minētās regulas 13. panta 1. punktā ir noteikts:

“Iespējami nelikumīga atbalsta izskatīšana beidzas ar lēmumu saskaņā ar 4. pant[u] [..]. Ja tiek pieņemts lēmums sākt formālu izmeklēšanas procedūru, iepriekšējo procedūru izbeidz ar lēmumu saskaņā ar 7. pantu. [..]”

24.

Regulas Nr. 659/1999 20. pants attiecas it īpaši uz ieinteresēto personu tiesībām. Šī panta 1. punktā ir noteikts, ka pēc Komisijas lēmuma sākt formālās izmeklēšanas procedūru visas ieinteresētās personas var iesniegt piezīmes. Papildus šajā punktā ir norādīts, ka ieinteresētajām personām, kas iesniegušas šādas piezīmes, un visiem individuāla atbalsta saņēmējiem nosūta attiecīgā lēmuma, kuru Komisija pieņēmusi šīs procedūras beigās, kopiju.

25.

Savukārt šīs regulas 20. panta 2. punkts ir visnozīmīgākais tiesību akts šajā lietā. Tas ir formulēts šādi:

“Ieinteresētās personas var informēt Komisiju par jebkādu varbūtēji nelikumīgu atbalstu un jebkādu varbūtēju atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu. Ja Komisija uzskata, ka, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, nav pietiekama pamata par attiecīgo gadījumu izdarīt secinājumus, Komisija par to informē ieinteresētās personas. Ja Komisija pieņem lēmumu par kādu gadījumu, pamatojoties uz sniegtās informācijas saturu, tā nosūta ieinteresētajai personai minētā lēmuma kopiju.”

26.

Turpinājumā minētās regulas 20. panta 3. punktā ir paredzēts, ka visas ieinteresētās personas pēc attiecīga lūguma var saņemt visu to lēmumu kopijas, kas pieņemti saskaņā ar šīs regulas 4. un 7. pantu.

27.

Turklāt atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 25. pantam lēmumus, ko pieņem saskaņā ar šo regulu, adresē attiecīgai dalībvalstij.

28.

Komisijas pienākumi, tai saņemot sūdzību par tādu valsts pasākumu kā valsts atbalsts, kas ir pretrunā Līgumam un sūdzības iesniedzēju tiesībām valsts atbalstu kontroles procedūras ietvaros, tika izsecināti no judikatūras, kas attiecas uz EKL 87. un 88. pantu, kaut arī Regula Nr. 659/1999 tad vēl nebija pieņemta vai arī nebija piemērojama.

29.

Tiktāl, ciktāl ar šo regulu, kas tika pieņemta minēto Līguma pantu piemērošanai, nevar sašaurināt šo pantu piemērojamību ( 10 ) un ciktāl tajā ir minēta pastāvošā judikatūra, to kodificējot, šī judikatūra ir atbilstoša šo Līguma pantu interpretācijai.

30.

Komisijai uzliktos pienākumus, tai saņemot sūdzību par varbūtēju valsts atbalstu, pamato divi šādi fakti. Pirmkārt, šie pienākumi izriet no tā, ka šai iestādei, ja mēs abstrahējamies no Eiropas Savienības Padomei ar EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu piešķirtajām pilnvarām, ir ekskluzīva kompetence, novērtējot atbalsta saderību ar Līgumu. Otrkārt, šie pienākumi ir pamatoti ar valsts atbalstu principiālu aizliegumu. Atbilstoši šai ekskluzīvajai kompetencei un principiālajam aizliegumam Komisijai ir pienākums rūpēties par to, lai netiktu piešķirts vai saglabāts tāds atbalsts, kas ir pretrunā Līgumam ( 11 ).

31.

Attiecībā uz gadījumiem, kad Komisija ir saņēmusi sūdzību, judikatūrā ir paredzētas šādas sekas, kādas var radīt sūdzības izskatīšana pēc būtības un izskatīšana konkrētā termiņā.

32.

Attiecībā uz sūdzības izskatīšanu pēc būtības Komisijai vispirms ir pienākums sākt rūpīgu un objektīvu sūdzības izskatīšanu ( 12 ). Šis rūpības pienākums var nozīmēt, ka Komisijai ir jāuzsāk to faktisko un tiesisko apstākļu izvērtēšana, uz kuriem sūdzības iesniedzējs nebija skaidri norādījis ( 13 ).

33.

Turpretim Komisijai nav pienākuma šajā procedūras stadijā uzklausīt sūdzības iesniedzēju vai citas “ieinteresētās puses” EKL 88. panta 2. punkta izpratnē. Šāds pienākums Komisijai ir tikai formālās izmeklēšanas procedūras ietvaros ( 14 ).

34.

Turpinot, ja Komisija nolemj, ka sūdzībā minētais pasākums nav atbalsts, tai pietiekamā apmērā ir jāizskaidro iemesli, kādēļ sūdzībā norādītie faktiskie un tiesiskie apstākļi nav bijuši pietiekami šāda atbalsta pastāvēšanas pierādīšanai ( 15 ). Būtu loģiski piemērot šādu pašu prasību norādīt pamatojumu gadījumā, ja Komisija atzīst, ka norādītais pasākums ir ar kopējo tirgu saderīgs atbalsts.

35.

Turklāt, ja iepriekšējās izskatīšanas stadijas beigās Komisija ir ieguvusi pārliecību, ka norādītais pasākums ir ar kopējo tirgu nesaderīgs atbalsts, vai arī tai rodas nopietnas grūtības pieņemt lēmumu par šī atbalsta saderību ar minēto tirgu, Komisijai ir jāuzsāk formālās izmeklēšanas procedūra, tiklīdz attiecīgā dalībvalsts tai ir paziņojusi par attiecīgo pasākumu ( 16 ).

36.

Arī attiecībā uz sūdzības izskatīšanas termiņu Pirmās instances tiesa no Komisijas ekskluzīvās kompetences un valsts atbalstu principiālā aizlieguma izsecināja, ka šī iestāde, saņemot sūdzību, nevar uz nenoteiktu laiku atlikt to valsts pasākumu iepriekšēju izskatīšanu, par kuriem iesniegta sūdzība. Kā atzina Pirmās instances tiesa, Komisijai šī iepriekšējā izskatīšana ir jāpabeidz saprātīgā termiņā ( 17 ).

37.

Šī termiņa saprātīgais raksturs ir jānovērtē, ņemot vērā katras lietas konkrētos apstākļus, it īpaši tās kontekstu un sarežģītību, kā arī dažādās procesuālās stadijas ( 18 ).

38.

Judikatūras attiecībā uz sūdzības iesniedzēju tiesībām valsts atbalsta kontroles procedūras ietvaros pamatā ir pieņēmums, saskaņā ar kuru lēmumi, kurus Komisija pieņem šajā sakarā, ir adresēti dalībvalstīm, iekaitot gadījumus, kad šie lēmumi tiek pieņemti, izskatot sūdzības par tādu pasākumu kā atbalsts, kas ir pretrunā Līgumam ( 19 ).

39.

Tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu fiziska vai juridiska persona var celt tiesā prasību par lēmumu, kas ir adresēts kādai citai personai, tikai tad, ja šis lēmums to skar tieši un individuāli.

40.

Sūdzības iesniedzēju tiesības tādu valsts atbalstu kontroles procedūras ietvaros, kādi ir minēti judikatūrā, ir atkarīgas, pirmkārt, no tā, vai šiem sūdzības iesniedzējiem ir “ieinteresētās puses” statuss EKL 88. panta 2. punkta izpratnē, un, otrkārt, no prasības priekšmeta.

41.

Vispirms, attiecībā uz jēdzienu “ieinteresētās puses” šīs tiesību normas izpratnē jāatzīmē, ka saskaņā ar vispārīgu definīciju tās ir personas, uzņēmumi vai uzņēmumu apvienības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, t.i., it īpaši tie uzņēmumi, kas ir šī atbalsta saņēmēju konkurenti, un arodapvienības ( 20 ). Šī definīcija tika vēlreiz minēta Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punktā.

42.

No iepriekš minētā izriet, ka ikvienam uzņēmumam, kas atsaucas uz konkurences attiecībām, pat tikai potenciālām, var tikt piešķirts “ieinteresētās puses” statuss EKL 88. panta 2. punkta izpratnē.

43.

Turpinājumā attiecībā uz ieinteresēto pušu tiesībām celt prasību ir jāatzīmē, ka to pamatā ir procesuālās tiesības, kuras ieinteresētajām pusēm ir piešķirtas ar minēto tiesību normu. Saskaņā ar šo normu Komisijai, uzsākot formālās izmeklēšanas procedūru un tikai šajā stadijā, ir pienākums apkopot ieinteresēto pušu piezīmes ( 21 ).

44.

No iepriekš minētā saskaņā ar judikatūru izriet, ka, ja Komisija, neuzsākot šo procedūru, uzskata, ka sūdzības iesniedzēja norādītais pasākums nav atbalsts vai arī ka tas ir ar kopējo tirgu saderīgs atbalsts, šis sūdzības iesniedzējs, ja viņš ir “ieinteresētā puse” EKL 88. panta 2. punkta izpratnē, ir tiesīgs apstrīdēt attiecīgo lēmumu Kopienu tiesā ( 22 ).

45.

Tomēr Tiesa precizēja, ka šādas prasības priekšmets var būt tikai šajā tiesību normā paredzēto procesuālo tiesību nodrošināšana, tas ir, ar šādu prasību ir jāapstrīd formālās izmeklēšanas procedūras neuzsākšana ( 23 ).

46.

No iepriekš minētā izriet, ka “ieinteresētās puses” statuss EKL 88. panta 2. punkta izpratnē ļauj uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums sūdzības iesniedzēju skar tieši un individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē, ar nosacījumu, ka šis sūdzības iesniedzējs apstrīd formālās izmeklēšanas procedūras neuzsākšanu.

47.

Savukārt, ja sūdzības iesniedzējs apstrīd lēmuma, kurā ir novērtēts pats atbalsts, pamatotību vai arī apstrīd formālās izmeklēšanas procedūras beigās pieņemto lēmumu, tad tas atrodas tādā pašā situācijā kā jebkura cita privātpersona, kura vēlas apstrīdēt tai neadresētu lēmumu. Līdz ar to šādas personas prasības pieņemamība ir pakļauta nosacījumam pierādīt, ka minētais lēmums to skar judikatūras, kas radusies, sākot ar spriedumu lietā Plaumann/Komisija ( 24 ), izpratnē, tas ir, ka šis lēmums to skar tās noteiktu un tai raksturīgu īpašību vai kādas to raksturojošas faktiskas situācijas dēļ, salīdzinot ar visām pārējām personām ( 25 ).

48.

Judikatūrā ticis atzīts, ka minētā situācija ir iespējama it īpaši tādā gadījumā, kad sūdzības iesniedzēja stāvokli tirgū būtiski ietekmē atbalsts, attiecībā uz kuru tiek pieņemts konkrētais lēmums ( 26 ). Tādējādi ar to vien, ka sūdzības iesniedzējs ir iespējamais konkurents un ka tam ir “ieinteresētās puses” statuss EKL 88. panta 2. punkta izpratnē, nepietiek, lai piešķirtu tiesības celt prasību Kopienu tiesā ar mērķi apstrīdēt lēmuma, kurā ir novērtēts pats atbalsts, pamatotību ( 27 ).

49.

Visbeidzot, Pirmās instances tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Air One/Komisija paplašināja sūdzības iesniedzēja, kam ir “ieinteresētās puses” statuss EKL 88. panta 2. punkta izpratnē, tiesības ar tiesībām celt prasību uz EKL 232. panta pamata, atzīstot par pieņemamu prasību sakarā ar bezdarbību, kuru ir cēlis šis sūdzības iesniedzējs pret Komisiju, ja pēdējā minētā nav pieņēmusi lēmumu attiecībā uz konkrēto sūdzību ( 28 ).

50.

Pirmās instances tiesa noraidīja Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru Air One bija jāpierāda, ka sūdzībā norādītais pasākums būtiski ietekmēja tās konkurētspēju.

51.

Pirmās instances tiesa atzina Air One celto prasību sakarā ar bezdarbību par pieņemamu, pamatojoties uz to, ka Air One kā norādītā atbalsta saņēmēja konkurente gaisa līnijās uz noteiktām Itālijas pilsētām bija “ieinteresētā puse” EKL 88. panta 2. punkta izpratnē un tādējādi tai, lai nodrošinātu savas procesuālās tiesības, bija tiesības apstrīdēt lēmumu, kuru Komisija bija pieņēmusi, neuzsākot formālās izmeklēšanas procedūru ( 29 ).

52.

Pārsūdzētajā rīkojumā prāvas rašanās fakti ir izklāstīti šādi:

53.

2005. gada 11. februārīAthinaïki Techniki pa faksu nosūtīja Pirmās instances tiesas kancelejai prasības pieteikuma kopiju. 2005. gada 18. februārī minētajā kancelejā tika iesniegts parakstīts prasības pieteikuma oriģināls.

54.

Šajā dokumentā, ar kuru tika ierosināta lieta, Athinaïki Techniki lūdza atcelt Komisijas lēmumu noraidīt sūdzību un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Savas prasības pamatojumam Athinaïki Techniki izvirzīja divus pamatus, kas ir balstīti, pirmkārt, uz Komisijas pienākuma sākt formālas izmeklēšanas procedūru pārkāpumu un, otrkārt, EKL 87. panta 1. punkta noteikumu pārkāpumu. Tāpat Athinaïki Techniki katrā no šiem pamatiem atsaucās uz pamatojuma neesamību.

55.

Ar 2005. gada 1. marta vēstuli Pirmās instances tiesas kanceleja informēja Athinaïki Techniki, ka tā ir konstatējusi, ka prasības pieteikuma versija, kas tika nosūtīta pa faksu 2005. gada 11. februārī, nebija pilnībā identiska parakstītā oriģināla, kas tika iesniegts 2005. gada 18. februārī, kopija un ka līdz ar to tika ņemts vērā šī oriģināla iesniegšanas datums.

56.

Ar 2005. gada 16. marta vēstuli Athinaïki Techniki pārstāvis paskaidroja Pirmās instances tiesas kancelejā, ka, nosūtot prasības pieteikumu pa faksu, tika sabojāta tā pēdējā lapa, kura bija jāapmaina, taču šīs lapas saturs netika mainīts.

57.

Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts 2005. gada 21. aprīlī, Komisija saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību.

58.

Ar 2005. gada 8. septembra rīkojumu Pirmās instances tiesa apmierināja Athens Resort Casino AE Symmetochon ( 30 ) lūgumu iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

59.

Savas iebildes par nepieņemamību atbalstam Komisija izvirzīja divus pamatus, pamatotus, pirmkārt, ar prasības pieteikuma novēlotu iesniegšanu un, otrkārt, 2004. gada 2. decembra vēstules neapstrīdamo raksturu, kā arī lēmuma neesamību.

60.

Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā rīkojumā izskatīja tikai otro pamatu, to atzīstot par pamatotu šādu iemeslu dēļ.

61.

Pirmās instances tiesa citēja Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta pirmo un otro teikumu. Tā atgādināja, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, prasības atcelt aktu priekšmets atbilstoši EKL 230. pantam var būt vienīgi akti vai lēmumi, kas rada saistošas tiesiskas sekas, kuras skar prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli.

62.

Minētā tiesa norādīja, ka atbilstoši šīs regulas 25. pantam lēmumi, kurus Komisija pieņem valsts atbalsta jomā, ir adresēti dalībvalstīm, ieskaitot gadījumus, kad šie lēmumi tiek pieņemti paziņojumu par Līgumam, iespējams, pretrunīgu valsts atbalstu rezultātā, un ka par prasības atcelt aktu priekšmetu vajadzības gadījumā ir jābūt dalībvalstij adresētam lēmumam, nevis sūdzības iesniedzējam adresētai vēstulei.

63.

Turpinot Pirmās instances tiesa atzina:

64.

Pēc tam Pirmās instances tiesa noraidīja Athinaïki Techniki argumentu, saskaņā ar kuru vēstules, ar kuru tika noraidīta sūdzība, neapstrīdamais raksturs, atņēma administrācijai pakļautajām personām tiesības vērsties Kopienu tiesā. Pirmās instances tiesa atzīmēja, pirmkārt, ka sūdzības iesniedzējs var sniegt papildu informāciju, lai pamatotu savu sūdzību, un ka gadījumā, ja ir pietiekama informācija, Komisijai attiecībā uz konkrēto pasākumu ir jāpieņem lēmums akta, pret kuru var celt prasību, formā. Pirmās instances tiesa, otrkārt, apgalvoja, ka sūdzības iesniedzējam tāpat ir arī iespēja celt prasību sakarā ar bezdarbību atbilstoši EKL 232. panta trešajai daļai.

65.

Visbeidzot, Pirmās instances tiesa sniedza atbildi uz argumentāciju, saskaņā ar kuru vēstule, ar kuru tika noraidīta sūdzība un kas tika nosūtīta procedūras, kas attiecas uz EKL 81. un 82. panta piemērošanu, ietvaros, nav pielīdzināma lēmumam. Tā norādīja, ka pretēji noteikumiem, kas nosaka šo procedūru, Regulā Nr. 659/1999 sūdzības iesniedzējiem nav paredzētas nekādas procesuālas tiesības pirms formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas.

66.

Pirmās instances tiesa noraidīja prasību kā nepieņemamu un piesprieda Athinaïki Techniki atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

67.

Athinaïki Techniki ar 2006. gada 18. decembra prasības pieteikumu, kas kancelejā tika iesniegts 2006. gada 21. decembrī, par pārsūdzēto rīkojumu iesniedza apelācijas sūdzību.

68.

Komisija un Athens Resort Casino, persona, ka iestājusies lietā, iesniedza savus atbildes rakstus uz apelāciju attiecīgi 2007. gada 5. februārī un 15. martā.

69.

Neviens no lietas dalībniekiem neprasīja, lai notiktu tiesas sēde.

70.

Ar 2007. gada 15. oktobra vēstulēm Tiesa uzaicināja lietas dalībniekus rakstveidā izteikt savu nostāju par to, cik atbilstoši strīda atrisināšanai ir:

71.

Prasītāja, Komisija un Athens Resort Casino sniedza atbildes Tiesai attiecīgi 2007. gada 21., 5. un 20. novembrī.

72.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasa Tiesai atcelt pārsūdzēto rīkojumu, apmierināt tās pirmajā instancē iesniegtos prasījumus un piespriest Komisijai, kā arī personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

73.

Komisija, kā arī Athens Resort Casino prasa noraidīt apelācijas sūdzību kā nepamatotu un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

74.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pieļāvusi tiesību kļūdu, jo pārsūdzētā rīkojuma 29. un 30. punktā atzinusi, ka Komisijas rīcību — sūdzības noraidīšanu — nevar uzskatīt par lēmumu.

75.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja atzīmē, ka valsts atbalsta jomā Komisija pieņem lēmumu tad, kad tā ir formulējusi galīgu un pamatotu nostāju attiecībā uz pasākuma, kuru tiek lūgts izvērtēt, kvalifikāciju.

76.

Athinaïki Techniki attiecībā uz sūdzības noraidīšanas galīgo raksturu apgalvo, ka to neatspēko iespēja sūdzības iesniedzējam iesniegt jaunu informāciju.

77.

Attiecībā uz pamatojumu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka strīdīgā noraidīšana ir jāvērtē, ņemot vērā attiecīgo kontekstu. Šajā gadījumā Komisija sūdzību noraidīja, pamatojoties uz to, ka valsts atbalsts netiek piešķirts ar publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, jo šī procedūra ir pārskatāma un nediskriminējoša. Līdz ar to ir jāizvērtē Komisijas 2004. gada 2. decembra lakoniskā vēstule, jo, ja tajā būtu norādīts šāds pamatojums, tad sūdzības noraidīšana neapšaubāmi būtu uzskatāma par lēmumu. Tāpēc Pirmās instances tiesas analīze bija tikai formāla, tai atsaucoties uz minētās vēstules formulējumu un neņemot vērā šīs vēstules piemērojamību un lietas kontekstu.

78.

Komisija apstrīd šādu argumentāciju. Tā apgalvo, ka 2004. gada 2. decembra vēstulē ir ietverta tikai tāda informācija, kas tika nosūtīta Athinaïki Techniki, piemērojot Regulas Nr. 659/1999 20. pantu. Tā norāda, ka šāda informācija tika nosūtīta tāpēc, lai izvairītos no lēmuma pieņemšanas mehānisma izmantošanas, neesot pieejamai nopietnai un detalizētai informācijai.

79.

Turklāt Komisija atzīmē, ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 25. pantu lēmumi, kas tiek pieņemti valsts atbalsta jomā, tiek adresēti dalībvalstīm un ka “ieinteresētās puses” EKL 88. panta 2. punkta izpratnē vajadzības gadījumā var apstrīdēt šos lēmumus, nevis vēstuli, ar kuru ieinteresētās puses tiek informētas par šo lēmumu saturu.

80.

Tāpat Komisija apgalvo, ka atšķirība starp lēmumiem un informatīvām vēstulēm ir atrodama judikatūrā gan attiecībā uz valsts atbalstu, gan konkurences jomu.

81.

Turklāt tā atzīmē, ka 2004. gada 2. decembra vēstuli parakstīja iestādes ierēdnis, nevis viens no Komisijas locekļiem un ka minētajā vēstulē nav izklāstīti sūdzības noraidīšanas iemesli.

82.

Pēc Komisijas domām, apelācijas sūdzības iesniedzēja ar savu argumentāciju patiesībā vēlējās pateikt, ka attiecīgā dalībvalsts nebija ņēmusi vērā noteikumus, kas piemērojami publiskā iepirkuma līgumu jomā, un prasība tika celta tāpēc, lai apietu faktu, ka privātpersonai nav iespējas apstrīdēt atteikumu celt prasību tiesā pret dalībvalsti par pienākumu neizpildi.

83.

Arī Athens Resort Casino apgalvo, ka 2004. gada 2. decembra vēstule nav apstrīdams tiesību akts to pašu iemeslu dēļ, kurus norādīja Komisija.

84.

Turklāt Athens Resort Casino atzīmē, ka Athinaïki Techniki prasība, ko tā iesniegusi Pirmās instances tiesā, ir nepieņemama, jo tās oriģināls kancelejā tika saņemts tikai 2005. gada 18. februārī.

85.

Atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu, visi lietas dalībnieki norādīja, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France izklāstītie principi ir atbilstoši šī strīda atrisināšanai.

86.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja piebilda, ka saskaņā ar šiem principiem tā ir jāuzskata gan par “ieinteresēto pusi” EKL 88. panta 2. punkta izpratnē, gan arī par tādu, kura tiek skarta tieši un individuāli tiktāl, ciktāl sūdzībā norādītais atbalsts ir būtiski ietekmējis tās stāvokli tirgū.

87.

Tāpat tā norādīja, ka sūdzības iesniedzējam gadījumā, ja sūdzība tiek noraidīta procedūras ietvaros attiecībā uz EKL 81. un 82. panta piemērošanu, kā arī antidempinga jomā, ir tiesības saņemt motivētu lēmumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka šādām tiesībām būtu jāpastāv a fortiori valsts atbalsta jomā tiktāl, ciktāl Komisijai šajā jomā ir ekskluzīva kompetence, un formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšana nav atkarīga no vērtējuma katrā konkrētā gadījumā.

88.

Savukārt Komisija no iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France izklāstītajiem principiem izsecināja, ka sūdzības noraidīšana nav uzskatāma par lēmumu.

89.

Tāpat tā apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēju tiesības procedūras ietvaros attiecībā uz EKL 81. un 82. panta piemērošanu, kā arī antidempinga jomā nevar attiecināt uz valsts atbalsta kontroles procedūru, jo katrā jomā ir savi noteikumi. Šajā sakarā Komisija atsaucās uz 2005. gada 22. februāra spriedumu lietā Komisija/max.mobil ( 31 ), kurā Tiesa atzina, ka tiesības, kādas sūdzības iesniedzējam ir piešķirtas ar Padomes Regulu Nr. 17 ( 32 ), nav piemērojamas attiecībā uz EKL 86. pantu ( 33 ).

90.

Komisija uzsvēra, ka tas, ka sūdzības noraidīšana EKL 81. un 82. panta piemērošanas ietvaros ir uzskatāma par lēmumu, izriet no judikatūras, kas paredzēta regulās, kurās kodificēta procedūra šajā jomā ( 34 ). Tā apgalvoja, ka Regulā Nr. 659/1999 nav salīdzināmu tiesību normu. Komisija atgādināja, ka šajā regulā nav paredzēts sūdzības iesniedzēju statuss un ir norādīts, ka visi lēmumi tiek adresēti dalībvalstij, kas ir veikusi attiecīgo pasākumu.

91.

Komisija norādīja, ka tās analīze ir attiecināma arī uz tiesību normām, kas piemērojamas antidempinga jomā.

92.

Athens Resort Casino sniedza tādas pašas atbildes kā Komisija.

93.

Vispirms ir jānorāda, ka pretēji tam, kas izriet no pārsūdzētā rīkojuma, apelācijas sūdzības iesniedzēja vērsās Pirmās instances tiesā ar prasību atcelt aktu nevis attiecībā uz 2004. gada 2. decembra vēstuli, bet gan sakarā ar to, ka Komisija noraidīja tās sūdzību, par ko Komisija informēja apelācijas sūdzības iesniedzēju ar minēto vēstuli.

94.

Prasība atcelt aktu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza Pirmās instances tiesā, attiecās nevis uz 2004. gada 2. decembra vēstuli kā tādu, kurai patiešām bija tikai tīri informatīvs raksturs, kā to uzsvēra Komisija, bet gan uz 2004. gada 2. jūnijā notikušo sūdzības noraidīšanu.

95.

Es, tāpat kā apelācijas sūdzības iesniedzēja, uzskatu, ka šāda noraidīšana ir uzskatāma par apstrīdamu aktu. Šo analīzi es pamatoju ar šādiem trīs punktiem, proti, pirmkārt, Regulas Nr. 659/1999 20. panta saturu, kas skatīts, ņemot vērā citus šīs regulas noteikumus, otrkārt, ar apstrīdama akta jēdziena definīciju saskaņā ar judikatūru un, visbeidzot, ar judikatūru, kas attiecas uz sūdzības iesniedzēju tiesībām valsts atbalsta kontroles procedūras ietvaros.

96.

Atgādināšu, ka Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punktā ir noteikts:

“Ieinteresētās personas var informēt Komisiju par jebkādu varbūtēji nelikumīgu atbalstu un jebkādu varbūtēju atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu. Ja Komisija uzskata, ka, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, nav pietiekama pamata par attiecīgo gadījumu izdarīt secinājumus, Komisija par to informē ieinteresētās personas. Ja Komisija pieņem lēmumu par kādu gadījumu, pamatojoties uz sniegtās informācijas saturu, tā nosūta ieinteresētajai personai minētā lēmuma kopiju.”

97.

Protams, ka šīs normas formulējums atšķiras no tiesību normu, kas piemērojamas gadījumā, ja tiek izskatīta sūdzība, piemērojot EKL 81. un 82. pantu, piemēram, Regulas Nr. 773/2004 7. panta formulējuma ( 35 ). Skaidrs ir arī tas, ka Regulā Nr. 659/1999 nav paredzētas īpašas tiesības sūdzības iesniedzējiem, ja vien tās nav ieinteresētās puses. Tāpat šķiet, ka nevar apstrīdēt to, ka tiesību normas attiecībā uz sūdzības iesniedzēju tiesībām, kas ir paredzētas regulās, kas attiecas uz EKL 81. un 82. panta piemērošanu, piemēram, Regulā Nr. 773/2004, nevar attiecināt uz valsts atbalstu kontroles procedūru, jo uz pēdējo attiecas īpaša kodifikācija.

98.

Par spīti iepriekš minētajam, es uzskatu, ka ar šiem elementiem nepietiek, lai pierādītu, ka Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkts noteikti ir jāinterpretē tādējādi, ka sūdzības noraidīšana valsts atbalsta jomā nav uzskatāma par lēmumu un par to ir tikai jāinformē sūdzības iesniedzējs, kā to apgalvo Komisija un persona, kas iestājusies lietā.

99.

Faktiski šīs regulas 20. panta 2. punkta formulējums un tas, ka sūdzības iesniedzējiem nav paredzētas tiesības valsts atbalsta kontroles procedūras ietvaros, ir jāsaprot, manuprāt, ņemot vērā faktu, ka šī procedūra pretēji procedūrai, kas paredzēta EKL 81. un 82. panta piemērošanai, ietver dialogu starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti.

100.

Kā es jau norādīju, pat tad, ja Komisija pieņem lēmumu sūdzības par atbalstu, par kuru tā netika informēta, rezultātā, šī lēmuma adresāts ir dalībvalsts, uz kuru attiecas sūdzībā minētais pasākums, nevis pats sūdzības iesniedzējs.

101.

Ņemot vērā minētos apsvērumus, Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta otro teikumu var interpretēt tādējādi, ka tad, ja Komisija, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, uzskata, ka nav pietiekama pamata sākt formālās izmeklēšanas procedūru, tai par to ir jāinformē sūdzības iesniedzējs, ļaujot pēdējam minētajam vajadzības gadījumā iesniegt papildu informāciju. Turpinot, saskaņā ar šīs regulas 20. panta 2. punkta trešo teikumu, ja Komisija pieņem lēmumu noraidīt sūdzību, tai labas pārvaldības nolūkā ir jānosūta sūdzības iesniedzējam šī lēmuma kopija, jo pēdējais minētais nav lēmuma adresāts.

102.

Turklāt šāda Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta interpretācija šķiet atbilstoša Komisijas praksei šajā lietā.

103.

Faktiski saskaņā ar pārsūdzētajā rīkojumā izklāstītajiem faktiem Komisija ar 2003. gada 16. septembra vēstuli informēja Athinaïki Techniki, ka, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, nebija pietiekama pamatojuma turpināt izmeklēšanu šajā lietā, un lūdza, lai Athinaïki Techniki tai nosūta papildu informāciju par jebkāda cita veida atbalstu, nesaistītu ar kazino sakarā rīkoto konkursa procedūru. Pēc tam, nesaņemot šādu informāciju, Komisija ar 2004. gada 2. decembra vēstuli darīja sūdzības iesniedzējai zināmu, ka, nepastāvot papildu informācijai, kas pamatotu izmeklēšanas turpināšanu, tā 2004. gada 2. jūnijā lietu administratīvā kārtā izbeidz.

104.

Līdz ar to šajā analīzes posmā Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkts, manuprāt, var tikt interpretēts tādējādi, ka Komisija ir tiesīga noraidīt sūdzību par nelikumīgu atbalstu, ja tās rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai pieņemtu lēmumu šajā sakarā. Tomēr šīs tiesību normas saturs, manuprāt, neļauj apstiprināt, ka šāda noraidīšana nav uzskatāma par lēmumu.

105.

Turpretim saskaņā ar citām atbilstošām Regulas Nr. 659/1999 normām minētā noraidīšana vairāk līdzinās lēmumam.

106.

Tādējādi, no vienas puses, šīs regulas 10. panta 1. punktā ir paredzēts pienākums Komisijai nekavējoties izskatīt sūdzību par nelikumīgu atbalstu. Šajā tiesību normā līdz ar to ir minēta arī judikatūra, saskaņā ar kuru Komisijai ir jāveic rūpīga un objektīva sūdzības izskatīšana. Kā mēs redzējām, šis pienākums var nozīmēt arī to, ka Komisijai ir jāuzsāk to faktisko un tiesisko apstākļu izvērtēšana, uz kuriem sūdzības iesniedzējs nebija skaidri norādījis.

107.

No otras puses, minētās regulas 13. panta 1. punktā ir noteikts, ka iespējami nelikumīga atbalsta izskatīšana beidzas ar lēmumu saskaņā ar šīs pašas regulas 4. panta 2., 3. vai 4. punktu.

108.

Protams, ka šajos divos pantos nav paredzēts sūdzības noraidīšanas gadījums. Ir pilnībā loģiski, ka Regulas Nr. 659/1999 4. pantā nav paredzēts sūdzības noraidīšanas gadījums, ņemot vērā to, ka šajā pantā ir uzskaitīti lēmumi, kādus var pieņemt pēc tam, kad dalībvalsts ir nosūtījusi paziņojumu. Faktiski Regulā Nr. 659/1999 paredzētā paziņojuma par atbalstu un valsts atbalsta kontroles procedūras mērķis ir ļaut attiecīgajai dalībvalstij un ieinteresētajiem uzņēmumiem būt informētiem par to, vai paredzētais pasākums ir vai nav saderīgs ar kopējo tirgu un vai to var īstenot. Līdz ar to šāda paziņojuma rezultātā Komisijai noteikti ir jāpieņem lēmums, konstatējot vai nu, ka paziņotais pasākums nav atbalsts, ka tas ir ar kopējo tirgu saderīgs atbalsts, vai arī, ka ir neskaidrības par šādu saderību ar minēto tirgu un ir jāsāk formālās izmeklēšanas procedūra.

109.

Tādējādi Komisija nevar atstāt bez virzības lietu par dalībvalsts paziņojumu. Ja minētais paziņojums ir nepilnīgs, tad, kā ir paredzēts Regulas Nr. 659/1999 5. pantā, Komisijai ir jālūdz attiecīgajai dalībvalstij visa vajadzīgā papildinformācija un, ja lūgtā informācija netiek sniegta, minēto paziņojumu uzskata par atsauktu.

110.

Turpretim sūdzību par nelikumīgu valsts atbalstu var atstāt bez virzības gadījumā, ja Komisijas rīcībā nav nepieciešamās informācijas, lai pieņemtu vienu no Regulas Nr. 659/1999 4. pantā uzskaitītajiem lēmumiem, jo sūdzības iesniedzējs neatrodas tādā pašā situācijā kā dalībvalsts, kas paziņo par atbalstu.

111.

Kaut arī sūdzības noraidīšanas gadījums nav paredzēts šīs regulas 4. pantā, uz kuru ir norādīts šīs pašas regulas 13. panta 1. punktā, tik un tā Regulas Nr. 659/1999 4. pantā un 10. panta 1. punktā, manuprāt, ir apstiprināts, ka šādai noraidīšanai ir lēmuma raksturs, paredzot, ka ikviena sūdzība par varbūtēju nelikumīgu atbalstu ir rūpīgi jāizskata un ka šādas izskatīšanas rezultātā ir jāpieņem lēmums.

112.

Šādu analīzi, manuprāt, apstiprina judikatūrā paredzētā apstrīdama akta jēdziena definīcija.

113.

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasības atcelt aktu EKL 230. panta izpratnē priekšmets var būt vienīgi akti vai lēmumi, kas rada saistošas tiesiskas sekas, kuras skar prasītāju intereses ( 36 ).

114.

Tāpat ir skaidrs, ka, lai noteiktu, vai akts var radīt šādas sekas, tas ir jāskata pēc būtības ( 37 ).

115.

1994. gada 16. jūnija spriedumā lietā SFEI u.c./Komisija ( 38 ) Tiesa uzskatīja, ka sūdzības noraidīšana, pamatojoties uz EKL 82. pantu, ir uzskatāma par apstrīdamu aktu šādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, iestāde, kurai ir piešķirtas pilnvaras konstatēt pārkāpumu un par to sodīt un kurai privātpersonas var iesniegt sūdzību, kā tas ir attiecībā uz Komisiju konkurences tiesību jomā, viennozīmīgi pieņem tādu lēmumu, kuram ir tiesiskas sekas, jo šī iestāde ir tā, kas izbeidz izmeklēšanu, kuru pati uzsāka minētās sūdzības rezultātā. Turpinot — sūdzības noraidīšanas aktu nevar kvalificēt kā sākotnēju vai sagatavojošu aktu. Faktiski atšķirībā no paziņojuma, kura mērķis ir dot attiecīgajiem uzņēmumiem iespēju paust savu viedokli par Komisijas izteiktajiem iebildumiem un kurā nav konkrēti izklāstīta Komisijas nostāja, sūdzības noraidīšanas akts ir uzskatāms par šīs procedūras pēdējo stadiju: pēc tā netiek pieņemts neviens cits akts, par kuru var celt prasību atcelt aktu ( 39 ).

116.

Šāds pamatojums man šķiet pilnībā attiecināms uz sūdzības noraidīšanu valsts atbalsts jomā piemērojamās procedūras ietvaros.

117.

Tā, pirmkārt, šīs procedūras ietvaros privātpersona Komisijā var iesniegt sūdzību un Komisijai ir pilnvaras konstatēt pārkāpumu un par to sodīt, ja izrādās, ka norādītais pasākums patiešām ir ar kopējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts.

118.

Turpinot — ja Komisija ir noraidījusi sūdzību par varbūtēju valsts atbalstu, tā viennozīmīgi pieņem tiesību aktu, kam ir tiesiskas sekas, tādējādi ar šo noraidīšanu izbeidzot iepriekšējās izskatīšanas procedūru, kura tai bija jāuzsāk pēc sūdzības saņemšanas saskaņā ar judikatūru un Regulas Nr. 659/1999 10. pantu.

119.

Visbeidzot, šķiet pamatoti, ka tādas sūdzības par varbūtēju valsts atbalstu, kādu iesniedza apelācijas sūdzības iesniedzēja, noraidīšana tiek uzskatīta par iepriekšējās izmeklēšanas, kas tika uzsākta pēc sūdzības saņemšanas, pēdējo stadiju. Pēc šādas noraidīšanas, kāda ir sūdzības noraidīšana, pamatojoties uz EKL 82. pantu, nevar tikt pieņemts cits akts, par kuru varētu celt prasību atcelt aktu.

120.

Tas, ka minētā noraidīšana var tikt pārskatīta, ja apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedz jaunu informāciju, neapšauba šādu analīzi tiktāl, ciktāl šādas jaunas informācijas neiesniegšanas gadījumā iepriekšējā izmeklēšana patiešām tiek izbeigta.

121.

Ņemot vērā iemeslus, kuru dēļ Tiesa atzina, ka sūdzības noraidīšana, pamatojoties uz EKL 82. pantu, ir apstrīdams akts, sūdzības par varbūtēju valsts atbalstu noraidīšana, manuprāt, ir pelnījusi tādu pašu kvalifikāciju.

122.

Šāda analīze man šķiet vēl pamatotāka tāpēc, ka Komisijai ir ekskluzīva kompetence valsts atbalstu jomā un ka valsts atbalsti ir principiāli aizliegti. Kā jau tika norādīts, tad saskaņā ar judikatūru no iepriekš minētā izriet, ka šādai iestādei bija pienākums veikt rūpīgu ikvienas sūdzības izskatīšanu un ka tai bija jāuzsāk formālās izmeklēšanas procedūra, ja norādītais pasākums izrādījās tāds atbalsts, kas ir vai var būt ar kopējo tirgu nesaderīgs. Atgādināšu, ka šo pienākumu mērķis ir nodrošināt to, ka netiek īstenots neviens ar kopējo tirgu nesaderīgs atbalsts.

123.

No iepriekš minētā izriet, ka Komisija, izvēloties noraidīt sūdzību, viennozīmīgi uzskatīja, ka nebija jāuzsāk ne formālās izmeklēšanas procedūra, ne arī jāpieņem viens no pārējiem diviem Regulas Nr. 659/1999 4. pantā paredzētajiem lēmumiem.

124.

Turklāt uz to, ka noraidīšana netika īstenota kā attiecīgajai dalībvalstij adresēts lēmums, tādējādi neievērojot šīs regulas 25. pantā paredzētās prasības, nevar atsaukties, lai atņemtu minētajai noraidīšanai lēmuma statusu. Šādai kvalifikācijai ir jābūt atkarīgai tikai un vienīgi no izvērtējamā akta būtības, nevis no tā, vai Komisija ir izpildījusi pienākumus attiecībā uz šī akta paziņošanu.

125.

Visbeidzot, es uzskatu, ka sūdzības par varbūtēju valsts atbalstu noraidīšanas atzīšana par lēmumu atbilst arī judikatūrai attiecībā uz sūdzības iesniedzēju tiesībām valsts atbalstu kontroles procedūras ietvaros.

126.

Kā jau mēs redzējām, tad, ja Komisija, neuzsākot formālās izmeklēšanas procedūru, uzskata, ka sūdzības iesniedzēja norādītais pasākums nav atbalsts vai ir ar kopējo tirgu saderīgs atbalsts, šim sūdzības iesniedzējam, ja tas ir “ieinteresētā puse” EKL 88. panta 2. punkta izpratnē, ir tiesības apstrīdēt šo lēmumu Kopienu tiesā, lai aizstāvētu savas procesuālās tiesības ( 40 ). Šīs tiesības celt prasību, kas ir minētas spriedumos lietā Cook/Komisija ( 41 ) un lietā Matra/Komisija ( 42 ), tika apstiprinātas jau sen.

127.

Līdz ar to, paredzot šādu tiesību aizsardzības līdzekli, Tiesa vēlējās, lai EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procesuālās tiesības tiktu īpaši aizsargātas un varētu tikt pakļautas tiesas kontrolei. Tādējādi, paplašinot pieeju Kopienu tiesai, Tiesa arī nostiprināja tiesību valsts atbalstu jomā efektīvas piemērošanas kontroli, ļaujot strīdīgā atbalsta saņēmēja konkurentam, tai skaitā potenciālam konkurentam, apstrīdēt Komisijas vērtējumu, saskaņā ar kuru šī pasākuma saderība ar Līgumu neradīja nopietnas grūtības.

128.

Šīs judikatūras nozīme tiktu ievērojami samazināta, ja sūdzības iesniedzējam nebūtu tiesību apstrīdēt tā sūdzības noraidīšanu, arī ceļot prasību atcelt aktu.

129.

Faktiski šādai noraidīšanai attiecībā uz sūdzības iesniedzēju ir līdzīgas sekas kā lēmumam, ar kuru tiek konstatēts, ka strīdīgais pasākums ir ar kopējo tirgu saderīgs atbalsts vai ka tas nav uzskatāms par atbalstu. Šāda noraidīšana dod iespēju turpināt veikt šo pasākumu vai īstenot tā sekas arī tādā gadījumā, ja prasītājs nav varējis iesniegt Komisijai savus apsvērumus.

130.

Ar judikatūru izveidotās sistēmas attiecībā uz procesuālo tiesību aizsardzību saskaņotība tādējādi, manuprāt, prasa, lai sūdzības iesniedzējam būtu iespēja apstrīdēt Komisijas vērtējumu, saskaņā ar kuru ar tās rīcībā esošo informāciju nepietiek, lai uzsāktu formālās izmeklēšanas procedūru. Turklāt nepieciešamība veikt tiesas kontroli attiecībā uz Kopienu tiesību efektīvu piemērošanu šajā gadījumā nav mazāka kā tad, ja Komisija pieņem lēmumu par pasākuma kvalifikāciju vai šīs pasākuma saderību ar Līgumu.

131.

Es no iepriekš minētā secinu, ka sūdzības noraidīšana, tāpat kā lēmumi, kas pieņemti saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 2. un 3. punktu, ir jāuzskata par apstrīdamiem aktiem, lai ļautu sūdzības iesniedzējam izmantot procesuālās tiesības, kas tam piešķirtas ar EKL 88. panta 2. punktu.

132.

Pretēji šai analīzei Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā rīkojumā uzskatīja, ka šādas noraidīšanas neapstrīdamais raksturs nevar liegt administrācijai pakļautajām personām pieeju Kopienu tiesai, ja sūdzības iesniedzējs var iesniegt papildu informāciju savas sūdzības pamatojumam. Pirmās instances tiesa norādīja, ka gadījumā, ja informācija ir pietiekama, Komisijai ir jāizsaka sava nostāja attiecībā uz konkrēto valstisko pasākumu, pieņemot lēmumu Regulas Nr. 659/1999 4. panta izpratnē, un tādējādi dodot sūdzības iesniedzējam iespēju celt prasību atcelt aktu saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu. Pirmās instances tiesa turklāt norādīja, ka sūdzības iesniedzējam ir arī iespēja celt prasību sakarā ar bezdarbību saskaņā ar EKL 232. panta trešo daļu ( 43 ).

133.

Mani šāda analīze nepārliecina. Sūdzības iesniedzējam dotā iespēja iesniegt Komisijai papildu informāciju un apgalvojums, saskaņā ar kuru Komisijai ir jāpieņem lēmums, ja šī informācija ir pietiekama, nenodrošina līdzvērtīgu aizsardzību, jo šajā lietā izskatāmā jautājuma galvenā problēma ir tieši tiesas kontrole attiecībā uz Komisijas vērtējumu par tās rīcībā esošas informācijas pietiekamo vai nepietiekamo raksturu.

134.

Tāpat sūdzības iesniedzēja procesuālo tiesību aizsardzība, ja Komisija ir nolēmusi noraidīt sūdzību, neparedz iespēju celt prasību sakarā ar bezdarbību.

135.

Kā mēs redzējām, tad valsts atbalstu kontroles procedūras ietvaros Komisijai, ja tai ir iesniegta sūdzība, ir jādod tiesības šo sūdzību noraidīt, ja Komisija uzskata, ka tās rīcībā esošā informācija nav pietiekama, lai pieņemtu citu Regulas Nr. 659/1999 4. pantā paredzēto lēmumu, kaut arī šāda iespēja nav skaidri paredzēta.

136.

Tādējādi sūdzības noraidīšana ir uzskatāma par nostājas formulēšanu, kas ļauj pilnībā izbeigt šīs sūdzības izskatīšanas procedūru.

137.

Šādos apstākļos prasība sakarā ar bezdarbību nav uzskatāma par šādai noraidīšanai atbilstošu tiesību aizsardzības līdzekli. Kopienu tiesībās paredzētajā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā prasība sakarā ar bezdarbību ir vērsta uz to, lai tiesas ceļā konstatētu Kopienas iestādes bezdarbību, ja šāda bezdarbība ir pretrunā Līgumam ( 44 ). Tā kā es atzinu, ka sūdzības noraidīšana ir uzskatāma par nostājas formulēšanu valsts atbalstu kontroles procedūras ietvaros, prasība sakarā ar bezdarbību, kas celta pret šādu noraidīšanu, nav pieņemama ( 45 ). Citiem vārdiem, Pirmās instances tiesa nevarēja vienlaicīgi nolemt, ka sūdzības noraidīšana ir uzskatāma par nostājas formulēšanu saskaņā ar Regulu Nr. 659/1999, un apgalvot, ka šāda noraidīšana ir uzskatāma par bezdarbību, attiecībā uz kuru var celt prasību sakarā ar bezdarbību.

138.

Šajā sakarā es atzīmēšu, ka iepriekš minētajā lietā Air One/Komisija, kurā tika taisīts spriedums, sūdzība netika noraidīta un atradās izskatīšanas procesā. Komisija to nosūtīja Itālijas iestādēm un noteica termiņu, kurā uz to jāsniedz atbilde. Šis termiņš nebija beidzies, jo Air One oficiāli aicināja šo iestādi formulēt nostāju, pamatojoties uz EKL 232. pantu.

139.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka to, ka Komisija noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegto sūdzību, var uzskatīt par apstrīdamu aktu. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtā apelācijas sūdzība ir pamatota, un pārsūdzētais rīkojums līdz ar to ir jāatceļ.

140.

Saskaņā ar Kopienu Tiesas Statūtu 61. panta pirmās daļas otro teikumu Tiesa Pirmās instances tiesas lēmuma atcelšanas gadījumā pati var pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

141.

Komisija savas iebildes par Athinaïki Techniki celtās prasības atcelt aktu nepieņemamību atbalstam izvirzījusi otru pamatu, kas pamatots ar prasības pieteikuma novēloto raksturu.

142.

Es uzskatu, ka Tiesai ir visa nepieciešamā informācija, lai pieņemtu lēmumu attiecībā uz šo pamatu.

143.

Komisija atgādina, ka Pirmās instances tiesas kanceleja savā 2005. gada 1. marta vēstulē apelācijas sūdzības iesniedzējai norādīja, ka vērā tiks ņemts tas prasības pieteikuma iesniegšanas datums, kad tika iesniegts tā oriģināls, proti, 2005. gada 18. februāris, jo eksemplārs, kas 2005. gada 11. februārī tika saņemts pa faksu, nebija identiska kopija oriģinālam, kā to pierādīja parakstu salīdzināšana uz abiem šiem dokumentiem.

144.

Komisija, kuru atbalsta Athens Resort Casino, no tā secināja, ka prasība netika celta noteiktajā divu mēnešu un desmit dienu termiņā, jo šis termiņš sākās līdz ar 2004. gada 2. decembra vēstules saņemšanu, proti, vēlākais 2004. gada 6. decembrī.

145.

Tāpat Komisija un Athens Resort Casino apgalvoja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja netieši atzina, ka iesniegusi prasības pieteikumu novēloti, ar 2005. gada 16. marta vēstuli lūdzot kancelejai ņemt vērā to prasības pieteikuma versiju, kas tika saņemta kancelejā pa faksu 2005. gada 11. februārī.

146.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd savas prasības novēloto raksturu, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar judikatūru lietas dalībniekam, kurš atsaucas uz prasības pieteikuma novēloto raksturu, ir jāiesniedz pierādījumi attiecībā uz datumu, kurā strīdīgais akts tika paziņots. Komisija šajā lietā nav pierādījusi, kādā datumā strīdīgais akts tika paziņots.

147.

Pretēji Komisijai es neticu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība ir jāatzīst par nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka tā tika celta pēc noteiktā termiņa beigām. Šādu apgalvojumu es pamatoju ar šādiem apsvērumiem.

148.

Ir skaidrs, ka saskaņā ar EKL 230. panta piekto daļu prasība atcelt aktu, ko cēlusi privātpersona par lēmumu, kas nav tai adresēts, ir jāceļ divu mēnešu laikā no brīža, kad vai nu tiesību akts publicēts, vai darīts zināms attiecīgai personai vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms. Turklāt saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 102. panta 2. punktu procesuālos termiņus pagarina, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, par fiksētu desmit dienu termiņu.

149.

Tiktāl, ciktāl Komisijas lēmums noraidīt sūdzību netika ne publicēts, ne paziņots Athinaïki Techniki, bet vienkārši darīts zināms pēdējai minētai ar 2004. gada 2. decembra vēstuli, jautājums, kas ir jānoskaidro, attiecas uz to, vai prasība atcelt aktu tika celta noteiktajā divu mēnešu un desmit dienu termiņā, skaitot no šīs vēstules saņemšanas dienas.

150.

Komisija savus argumentus pamato ar šādiem diviem punktiem, proti, pirmkārt, ar 2004. gada 2. decembra vēstules saņemšanu, kas nozīmēja, ka termiņš prasības celšanai sākās vēlākais ar 2004. gada 6. decembri, un, otrkārt, ar to, ka prasība tika iesniegta tikai 2005. gada 18. februārī, jo prasības pieteikums, kas 2005. gada 11. februārī tika nosūtīts pa faksu, nebija ņemams vērā.

151.

Es uzskatu, ka nevar piekrist nevienam no šiem abiem punktiem.

152.

Pirmkārt, prasības pieteikuma versija, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika saņemta pa faksu 2005. gada 11. februārī, manuprāt, ir ņemama vērā, nosakot termiņu prasības celšanai.

153.

Jāatgādina, ka saskaņā ar Kopienu Tiesas Statūtu 21. pantu Kopienu tiesā ir jāvēršas ar Tiesas sekretāram adresētu pieteikumu, kurā jābūt dažādām norādēm un kuram jāpievieno dažādi dokumenti.

154.

Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 43. panta 1. punktu katra procesuālā dokumenta oriģinālu paraksta attiecīgā lietas dalībnieka pārstāvis vai advokāts. Šī paša panta 3. punktā ir noteikts, ka procesuālo termiņu skaitīšanai ņem vērā tikai to dienu, kad procesuālais dokuments ir iesniegts Pirmās instances tiesas kancelejā.

155.

Savukārt minētā Reglamenta 43. panta 6. punktā ir paredzēta iespēja iesniegt prasības pieteikumu minētajā kancelejā ar citu tehnisko sakaru līdzekļu palīdzību. Tajā ir noteikts:

“Neskarot 1. līdz 5. punkta noteikumus, dienu, kurā parakstīta procesuālā dokumenta oriģināla kopiju saņem kancelejā pa faksu vai ar citu Pirmās instances tiesai pieejamu tehnisko sakaru līdzekļu palīdzību, procesuālo termiņu ievērošanas nolūkos uzskata par dienu, kad dokumenti ir iesniegti kancelejā, ar nosacījumu, ka attiecīgā parakstītā procesuālā dokumenta oriģinālu, kam pievienoti iepriekš 1. punkta otrajā daļā minētie pielikumi un kopijas, iesniedz kancelejā vēlākais desmit dienu laikā. Uz šo desmit dienu termiņu neattiecina 102. panta 2. punktu.”

156.

Tādējādi Pirmās instances tiesas Reglamenta 43. panta 6. punktā ir paredzēts, ka prasības pieteikuma kopijas saņemšana pa faksu Pirmās instances tiesas kancelejā ir pielīdzināma prasības pieteikuma oriģināla iesniegšanai, ar nosacījumu, ka šis oriģināls patiešām tiek iesniegts desmit dienu laikā.

157.

Turklāt šī nosacījuma ievērošana loģiski nozīmē, ka Pirmās instances tiesai kancelejai pa faksu nosūtīta prasības pieteikuma versija ir vēlāk iesniegtajam oriģinālam atbilstoša kopija. Tāpēc ir būtiski, ka pa faksu nosūtītā versija ir precīza oriģināla kopija, nevis dokuments ar tādu pašu saturu, bet savādākā formā.

158.

Šīs prasības ļoti skaidri ir izklāstītas Praktiskajos norādījumos lietas dalībniekiem ( 46 ). Šo norādījumu I sadaļas A daļas 2. un 3. punktā ir norādīts:

“Ja nosūtīšanai izmanto elektronisko pastu, pieņem tikai parakstīta oriģināla skenētas kopijas. Parastas elektroniskas datnes vai dokumenti ar elektronisko parakstu vai ar datoru veidotu faksa parakstu neatbilst Reglamenta 43. panta 6. punktā paredzētajiem nosacījumiem. [..]

[..]

Uzskata, ka dokuments, kas nosūtīts pa faksu vai elektronisko pastu, ir iesniegts termiņā tikai tad, ja kancelejā Reglamenta 43. panta 6. punktā paredzētajā desmit dienu termiņā pēc šīs iesniegšanas tiek saņemts parakstīts oriģināls. Parakstītais oriģināls jānosūta nekavējoties, tūlīt pēc kopijas nosūtīšanas, neizdarot nekādus, pat nelielus, grozījumus vai labojumus. Gadījumā, ja parakstītais oriģināls un iepriekš iesniegtā kopija atšķiras, ņem vērā tikai dienu, kad iesniegts parakstītais oriģināls.”

159.

Pirmās instances tiesas kancelejai ir pienākums saskaņā ar Norādījumu Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas sekretāram 7. panta 1. punktu ( 47 ) nodrošināt šo prasību ievērošanu.

160.

Pirmās instances tiesas kanceleja šajā lietā uzskatīja, ka prasības pieteikuma versija, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika saņemta pa faksu 2005. gada 11. februārī, nebija identiska kopija 2005. gada 18. februārī iesniegtajam oriģinālam, jo paraksts uz šīs versijas pēdējās lapas nebija tieši tajā pašā vietā, kur oriģinālā.

161.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas advokāts 2005. gada 16. marta vēstulē paskaidroja, ka šāda atšķirība bija radusies sakarā ar to, ka prasības pieteikuma oriģināla pēdējā lapa, sūtot šo versiju pa faksu, tika sabojāta un bija jāapmaina. Ir skaidrs, ka 2005. gada 11. februārī saņemtajā prasības pieteikuma versijā nebija nekādu citu atšķirību no oriģināla kā vien šī advokāta paraksta nobīde uz pēdējās lapas.

162.

Pretēji Komisijai un Athens Resort Casino es uzskatu, ka no Pirmās instances tiesas Reglamenta 43. panta 6. punkta izrietošais nosacījums attiecībā uz versijas, kas tika nosūtīta pa faksu, identiskumu ar Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegtā prasības pieteikuma oriģinālu ir jāuzskata par izpildītu.

163.

Šī nosacījuma piemērojamība, manuprāt, ir jānovērtē, ņemot vērā divus tā mērķus, proti, būtisko un formālo.

164.

Minētā nosacījuma būtiskais mērķis ir nodrošināt, ka iespēja vērsties Kopienu tiesā, izmantojot Pirmās instances tiesas Reglamenta 43. panta 6. punktā paredzētos jaunos saziņas līdzekļus, nemazina ne procesuālo termiņu obligāto raksturu, ne arī tiesiskās drošības prasības un vienlīdzību lietas dalībnieku starpā, ko ir paredzēts nodrošināt ar minētajiem termiņiem. Ir skaidrs, ka šie termiņi un to strikta piemērošana ir vērsta uz to, lai nodrošinātu tiesisko drošību un izvairītos no jebkāda veida diskriminācijas vai patvaļīgas rīcības tiesu darbā ( 48 ).

165.

Tādējādi Pirmās instances tiesas Reglamenta 43. panta 6. punkta mērķis ir ļaut prasītājam iesniegt prasības pieteikumu Pirmās instances tiesas kancelejā pa faksu divu mēnešu un desmit dienu laikā, neparedzot papildu termiņu prasības pieteikuma papildināšanai vai jebkāda veida grozījuma izdarīšanai tajā.

166.

Runājot par formālo mērķi, nosacījuma par versijas, kas nosūtīta pa faksu, identiskumu ar Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegtā prasības pieteikuma oriģinālu mērķis ir ļaut Pirmās instances tiesas kancelejai, kad tā ir saņēmusi prasības pieteikuma oriģinālu, pārbaudīt tā pilnīgu identiskumu ar versiju, kas tika nosūtīta par faksu, veicot vienkārši ātru un virspusēju pārbaudi bez detalizētas satura pārbaudes.

167.

Tomēr es neticu, ka šajā lietā tikai parakstu atšķirīgā atrašanās vieta versijā, kas tika nosūtīta pa faksu, un Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegtajā oriģinālā apdraud abu šī nosacījuma mērķu īstenošanu.

168.

Pirmkārt, šī atšķirība neattiecas uz prasības pieteikuma, kas tika nosūtīts prasības celšanai paredzētajā termiņā, būtību. Otrkārt, tā neattiecas arī uz grozījumiem dokumenta saturā, kas varētu apšaubīt šo divu versiju identiskumu un uzlikt pienākumu Pirmās instances tiesas kancelejai nekavējoties pārbaudīt katru dokumenta lapu. Paraksta nobīde vien uz prasības pieteikuma oriģināla pēdējās lapas nevar būt par pamatu visa dokumenta apšaubīšanai.

169.

Šādos apstākļos es uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir ievērojusi Pirmās instances tiesas Reglamenta 43. panta 6. punktā minētās prasības un ka prasības pieteikuma versija, kas tika nosūtīta pa faksu 2005. gada 11. februārī, ir jāņem vērā, nosakot termiņu prasības celšanai. Līdz ar to, šķiet, ka prasības pieteikums tika iesniegts noteiktajā divu mēnešu un desmit dienu termiņā, skaitot no 2004. gada 2. decembra, un tāpēc ir pieņemams neatkarīgi no tā, kurā datumā apelācijas sūdzības iesniedzēja saņēma Komisijas vēstuli, kas tika nosūtīta šajā dienā.

170.

Otrkārt, es uzskatu, ka par dienu, no kuras sāk skaitīt divu mēnešu un desmit dienu termiņu prasības celšanai, nevar noteikt vēlākais 2004. gada 6. decembri, kā to apgalvo Komisija.

171.

No judikatūras izriet, ka lietas dalībniekam, kas atsaucas uz novēlotu prasību, ir jāpierāda datums, no kura sāk skaitīt noteikto termiņu ( 49 ). Tāpat no judikatūras izriet, ka, ja nav iespējams precīzi noteikt datumu, kad prasītājs uzzināja akta, kuru tas apstrīd, precīzu saturu un pamatojumu, jo šis akts netika ne publicēts, ne paziņots, ir jāuzskata, ka termiņš prasības celšanai tika skaitīts vēlākais no dienas, kad ir iespējams konstatēt, ka prasītājs saņēma šādu informāciju ( 50 ).

172.

Mēs redzējām, ka šajā gadījumā 2004. gada 2. decembra vēstule, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja tika informēta par tās sūdzības noraidīšanu, netika nosūtīta kā apelācijas sūdzības iesniedzējai adresēta ierakstīta vēstule ar paziņojumu par saņemšanu. Datums, kurā apelācijas sūdzības iesniedzēja faktiski saņēma šo vēstuli, nav zināms un, šķiet, ka ir grūti šo datumu precīzi izsecināt no vēstules, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja nosūtīja Pirmās instances tiesas kancelejai 2005. gada 16. martā.

173.

Šāda iemesla dēļ Athinaïki Techniki celtā prasība atcelt aktu ir pieņemama, pat pieņemot, ka par prasības celšanas datumu ir jānosaka 2005. gada 18. februāris.

174.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es uzskatu, ka Komisijas izvirzītā iebilde par prasības nepieņemamību ir jānoraida.

175.

Tāpat es iesaku Tiesai nodot lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai, lai tā pieņem lēmumu attiecībā uz Athinaïki Techniki prasījumiem, kuru mērķis ir atcelt Komisijas 2004. gada 2. jūnija lēmumu noraidīt Athinaïki Techniki sūdzību, un atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu ( 51 ).

176.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai pieņemt šādu lēmumu: