I — Ievads

II — Atbilstošās tiesību normas

A — Kopienu tiesības

B — Valsts tiesiskais regulējums

III — Pirmstiesas procedūra

IV — Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

V — Galvenie lietas dalībnieku argumenti

A — Par pirmo iebildumu: Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 10. punkta kļūdaina transponēšana

— Rakstiska darba līguma vai tamlīdzīga dokumenta Direktīvas 91/533/EEK izpratnē nepieciešamība (2002. gada 20. decembra likuma 1. panta 1. punkta 1. apakšpunkts)

— Automātiska darba samaksas pielāgošana sadzīves izmaksu izmaiņām (2002. gada 20. decembra likuma 1. panta 1. punkta 2. apakšpunkts)

— Nepilna darba laika un noteikta darba laika līgumu noteikumu ievērošana (2002. gada 20. decembra likuma 1. panta 1. punkta 8. apakšpunkts)

— Darba koplīgumu ievērošana (2002. gada 20. decembra likuma 1. panta 1. punkta 11. apakšpunkts)

B — Par otro iebildumu: Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta nepilnīga transponēšana

C — Par trešo iebildumu: nepietiekami skaidri kontroles pasākumi

D — Par ceturto iebildumu: “ad hoc” pārstāvja nepieciešamība

VI — Juridiskais vērtējums

A — Ievada piezīmes

1) Direktīvas 96/71 likumdošanas mērķis

2) Juridiskā vērtējuma pamats

B — Prasības pamatu vērtējums

Par pirmo iebildumu

1) Sabiedriskās kārtības jēdziens Direktīvas 96/71 3. panta 10. punktā

2) 2002. gada 20. decembra likuma 1. panta 1. punkta 1., 2., 8. un 11. apakšpunkta noteikumi

— Rakstiska darba līguma vai tamlīdzīga dokumenta Direktīvas 91/533 izpratnē nepieciešamība

— Automātiska darba samaksas pielāgošana sadzīves izmaksu izmaiņām

— Nepilna darba laika un noteikta darba laika līgumu noteikumu ievērošana

— Darba koplīgumu ievērošana

Par otro iebildumu

Par trešo iebildumu

Par ceturto iebildumu

VII — Par tiesāšanās izdevumiem

VIII — Secinājumi

1.

Šīs lietas pamatā ir Eiropas Kopienu Komisijas saskaņā ar EKL 226. pantu celtā prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, ar kuru tā lūdz Tiesu atzīt, ka Luksemburgas Lielhercogiste to nosacījumu dēļ, ko tā piemēro citā dalībvalstī reģistrētam uzņēmumam, kas norīko darba ņēmējus sniegt pakalpojumus Luksemburgā, nav izpildījusi pienākumus, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā ( 2 ) (turpmāk tekstā — “Direktīva 96/71”) 3. panta 1. un 10. punktā, kā arī EKL 49. un 50. pantā.

2.

Saskaņā ar EKL 49. panta pirmo daļu Kopienā ir aizliegti pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi dalībvalstu pilsoņiem, kuri reģistrēti kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.

3.

EKL 50. panta pirmajā daļā pakalpojumi ir definēti kā pakalpojumi, ko parasti sniedz par atlīdzību, ciktāl uz tiem cita starpā neattiecas noteikumi par kapitāla brīvu apriti un personu brīvu pārvietošanos. Atbilstoši 50. panta pēdējai daļai persona, kura sniedz pakalpojumus, var uz laiku veikt darbības valstī, kur sniedz pakalpojumus, saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus šī valsts izvirza pati saviem pilsoņiem.

4.

Direktīvas 96/71 3. panta ar nosaukumu “Darba noteikumi un nosacījumi” 1. un 10. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai neatkarīgi no tiesību akta, ko piemēro darba attiecībām, 1. panta 1. punktā minētie uzņēmumi nodrošinātu to teritorijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem darba noteikumus, kas attiecas uz šādiem jautājumiem, kurus tajā dalībvalstī, kurā darbu veic, nosaka

Šīs direktīvas 1. punkta c) apakšpunktā minēto minimālās algas likmes jēdzienu definē valsts tiesību aktos un/vai tās dalībvalsts praksē, kurā darba ņēmējs ir norīkots darbā.

[..]

10.   Šī direktīva, pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi, nekavē dalībvalstis saskaņā ar Līgumu piemērot valstu uzņēmumiem un citu valstu uzņēmumiem

5.

Sakarā ar Direktīvas pieņemšanu tika izdots paziņojums (10. paziņojums), saskaņā ar kuru vārdi “sabiedriskās kārtības noteikumi”“ir jāsaprot kā saistošie noteikumi, no kuriem nedrīkst novirzīties un kas to veida un mērķa dēļ atbilst obligātām sabiedrības interešu prasībām. Šie noteikumi it īpaši var ietvert piespiedu darba aizliegumu vai kompetento iestāžu līdzdalību darba tiesiskā regulējuma ievērošanas pārraudzībā” ( 3 ).

6.

Luksemburgas 2002. gada 20. decembra Likuma par Direktīvas 96/71 transponēšanu un darba tiesību piemērošanas kontroli (turpmāk tekstā — “2002. gada 20. decembra likums”) ( 4 ) 1. pantā paredzēts:

“1.   Valsts tiesību imperatīvām normām, it īpaši saistībā ar nolīgumu un līgumu normām atbilstoši 1986. gada 27. marta likumam, ar ko apstiprina 1980. gada 19. jūnija Romas Konvenciju par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, pieskaitāmi — un kā tādi ir spēkā attiecībā uz visiem darba ņēmējiem, kuri veic darbu Luksemburgas Lielhercogistes teritorijā, ieskaitot tos [darba ņēmējus], kuri tikai uz laiku ir norīkoti darbam Luksemburgā, neskatoties uz šīs norīkošanas termiņu un mērķi: visi noteikumi likumos, noteikumos un administratīvajos aktos, kā arī visi noteikumi, kas izriet no vispārēji spēkā esošajiem koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem ar līdzīgu piemērošanas jomu kā saistošu koplīgumu gadījumā un kas attiecas uz šādām jomām:

2.   Šī panta 1. punkta noteikumi ir spēkā attiecībā uz visiem darba ņēmējiem, kuri ir nodarbināti jebkurā uzņēmumā, neskatoties uz to pilsonību un uz šī uzņēmuma reģistrācijas valsti, kā arī juridisko vai faktisko adresi.”

7.

Tā paša likuma 2. pantā noteikts:

“1.   Šī likuma 1. panta noteikumi turklāt ir spēkā attiecībā uz visiem uzņēmumiem, kas saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu norīko darba ņēmējus darbā Luksemburgas Lielhercogistē, izņemot tirdzniecības flotes kuģu personālu.

2.   Ar “norīkošanu” augstāk minētā 1. panta izpratnē ir saprotamas šādas darbības, ko attiecīgie uzņēmumi veic, ja starp uzņēmumu, kas veic norīkošanu, un norīkotajiem darba ņēmējiem norīkošanas laikā pastāv darba attiecības:

3.   Darbā norīkots darba ņēmējs ir jebkurš darba ņēmējs, kurš parasti ir nodarbināts ārvalstīs un ierobežotu laika periodu veic darbu Luksemburgas Lielhercogistes teritorijā.

4.   Jēdziens “darba attiecības” tiek definēts atbilstoši Luksemburgas tiesību normām.”

8.

2002. gada 20. decembra likuma 7. pants ir izteikts šādi:

“1.   Šī likuma piemērošanas izpratnē uzņēmumam — pat ja tas ir reģistrēts ārpus Luksemburgas Lielhercogistes teritorijas vai parasti darbojas ārpus Luksemburgas Lielhercogistes —, kura viens vai vairāki darba ņēmēji, ieskaitot tos [darba ņēmējus], kuri atbilstoši šī likuma 1. un 2. pantam ir norīkoti veikt pagaidu darbu Luksemburgā, veic darbu Luksemburgā, pirms darba uzsākšanas pēc pieprasījuma un visīsākajā laikā Valsts darba inspekcijai ir jāsniedz pārbaudēm obligāti nepieciešamā informācija, tostarp:

2.   Minētā panta piemērošanu konkrētāk var noteikt vēlāk pieņemti Lielhercogistes noteikumi.”

9.

Šī likuma 8. pantā noteikts:

“Katram uzņēmumam, kas reģistrēts un kura mītne atrodas ārvalstīs vai kam nav pastāvīgas pārstāvniecības Luksemburgā nodokļu tiesību aktu izpratnē, un kura viens vai vairāki darba ņēmēji Luksemburgā jebkādā statusā veic darbu, ir pienākums Luksemburgā dzīvojošam ad hoc pārstāvim iesniegt glabāšanai pārbaudēm nepieciešamos dokumentus, kas ir vajadzīgi šim uzņēmumam ar minēto likumu un it īpaši tā 7. pantu uzlikto pienākumu pārbaudei. Šie dokumenti pēc pieprasījuma un visīsākajā laikā jāiesniedz Valsts darba inspekcijā. Vēl pirms algota darba uzsākšanas Valsts darba inspekcija ierakstītā vēstulē ar uzņēmuma vai šī panta iepriekšējā daļā minētā ad hoc pārstāvja parakstu par saņemšanu ir jāinformē par konkrētu vietu, kur glabāšanai iesniegti [pārbaudēm] nepieciešamie dokumenti.”

10.

Komisija savā 2004. gada 1. aprīļa brīdinājuma vēstulē Luksemburgas valdībai norādīja uz nepilnībām, transponējot Direktīvu 96/71 2002. gada 20. decembra likumā. Ņemot vērā iespējamos Direktīvas 96/71, kā arī EKL 49. un 50. panta pārkāpumus, Komisija izteica šādus iebildumus:

11.

Savā 2004. gada 30. augusta atbildes vēstulē Luksemburgas valdība uzsvēra, ka tiesību normas par darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu, pret kurām iebilst Komisija, ir sabiedriskās kārtības noteikumi Direktīvas 96/71 3. panta 10. punkta izpratnē.

12.

Attiecībā uz otro iebildumu Luksemburgas valdība atzina nepilnīgas Direktīvas 96/71 transponēšanas faktu.

13.

Kas attiecas uz trešo un ceturto Komisijas iebildumu, tad Luksemburgas valdība uzskata, ka 2002. gada 20. decembra likuma 7. pants ir saderīgs ar Kopienu tiesībām, jo pienākums norīkot Luksemburgā dzīvojošu ad hoc pārstāvi, kura uzdevums ir uzglabāt attiecīgo uzņēmumu pienākumu izpildes pārbaudei nepieciešamos dokumentus, nav ne iepriekšējas paziņošanas pienākums, ne arī diskriminējoša prasība. Šī norma daudz lielākā mērā ir pasākums, bez kura kompetentās valsts iestādes nevarētu veikt savas kontroles funkcijas.

14.

Komisija uzskatīja šādu atbildi par neapmierinošu un tādēļ nolēma 2005. gada 18. oktobrī nosūtīt Luksemburgas valdībai argumentētu atzinumu, kurā Komisija Luksemburgas Lielhercogistei pārmeta, ka tā nav izpildījusi pienākumus, kas paredzēti Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 10. punktā, kā arī EKL 49. un 50. pantā, jo tā

15.

Komisija turklāt pieprasīja Luksemburgas Lielhercogistei divu mēnešu laikā pēc argumentēta atzinuma saņemšanas veikt nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu tajā minētās prasības.

16.

2005. gada 22. decembra vēstulē Luksemburgas valdība lūdza pagarināt šo termiņu, lai tā varētu izklāstīt savu nostāju. Tomēr atbilde uz Komisijas argumentēto atzinumu netika sniegta. Tādēļ Komisija cēla prasību Tiesā.

17.

Komisija savā prasības pieteikumā, kas Tiesas kancelejā saņemts 2006. gada 20. jūlijā, lūdz

18.

Luksemburgas valdība savā 2006. gada 5. oktobrī Tiesas kancelejā saņemtajā iebildumu rakstā lūdz [Tiesu] noraidīt prasību kā nepamatotu un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

19.

Lietas rakstveida daļa ir noslēgta ar 2006. gada 10. novembrī iesniegto Komisijas repliku un 2007. gada 12. janvārī iesniegto Luksemburgas valdības atbildi uz repliku. Tiesas sēde nav notikusi.

20.

Komisija savu prasību balsta uz četriem iebildumiem pret transponēšanas noteikumiem Luksemburgā.

21.

Komisija pārmet Luksemburgas Lielhercogistei, ka tā ir kļūdaini transponējusi Direktīvu 96/71, turklāt Komisija savā pirmajā pārmetumā ceļ iebildumus pret četriem 2002. gada 20. decembra likuma noteikumiem. Komisija uzskata, ka Luksemburga, nepareizi pasludinot vairākas valsts normas par sabiedriskās kārtības noteikumiem, uzliek uzņēmumiem, kas norīko darbam Luksemburgā darba ņēmējus, pienākumus, kas ir daudz plašāki, nekā ir noteikts Direktīvā 96/71. Pēc Komisijas uzskatiem, transponēšana balstās uz pārāk plašu Direktīvas 96/71 3. panta 10. punkta jēdziena “sabiedriskās kārtības noteikumi” interpretāciju. Šādas normas būtu jāpieskaņo [Komisijas] 10. paziņojumam par Direktīvu 96/71, kurā precizēts šis jēdziens.

22.

Šis pārmetums vispirms attiecas uz likumā noteikto pienākumu norīkot [darbā] tikai darba ņēmējus, kuriem ar uzņēmumu ir noslēgts rakstisks darba līgums vai kurus ar to saista attiecīgs dokuments Direktīvas 91/533 izpratnē. Komisija uzskata, ka [darba ņēmēju] norīkošanas [darbā] gadījumā Direktīvā 91/533 noteikto pienākumu ievērošanas kontrole ir jāveic vienīgi kompetentajām iestādēm [uzņēmuma] reģistrācijas valstī, kurai jātransponē direktīva, nevis uzņemošajā valstī.

23.

Komisija uzskata, ka Luksemburgas tiesību akti, pieprasot automātisku darba samaksas piemērošanu sadzīves izmaksu izmaiņām, ir pretrunā Direktīvai 96/71, kurā paredzēta tikai norīkotājas valsts noteikta minimālā algas likme.

24.

Pēc Komisijas uzskatiem, saskaņā ar Direktīvu 96/71 uzņemošajai valstij nav tiesību uzņēmumiem, kuri norīko darba ņēmējus darbā šajā valstī, likt ievērot savus tiesību aktus nepilna darba laika un noteikta darba laika līgumu jomā.

25.

Komisija pauž uzskatu, ka darba koplīgumi neatkarīgi no to materiālā satura nevarētu būt “valsts sabiedriskās kārtības” administratīvie noteikumi.

26.

Luksemburgas valdība lielākoties norāda uz savu 2004. gada 30. augusta atbildes vēstulē pausto izklāstu, saskaņā ar kuru 2002. gada 20. decembra likuma 1. panta noteikumi ir sabiedriskās kārtības noteikumi, jo tie kalpo darba ņēmēju aizsardzībai. Lai arī Luksemburgas valdība Komisijas atsaukšanos uz 10. paziņojumu par Direktīvu 96/71 principā uzskata par atbilstošu, tā atgādina, ka minētais paziņojums neesot ticis publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un tādēļ to nedrīkstētu izmantot kā palīglīdzekli, transponējot direktīvu. Katrā ziņā Luksemburgas valdība uzskata, ka 2002. gada 20. decembra likuma 1. panta noteikumi ir pamatoti ar vispārējo interešu obligātajām prasībām. Visbeidzot, lai pamatotu savu viedokli, Luksemburgas valdība norāda uz likumdošanas procedūru, kas radīja Komisijas priekšlikumu Direktīvai par pakalpojumiem vienotajā tirgū ( 5 ).

27.

Luksemburgas valdība atzīst Direktīvas 96/71 nepilnīgas transponēšanas faktu un norāda uz 2006. gada 19. maija grozījumiem likumā.

28.

Komisija apgalvo, ka tā nav saņēmusi nekādu informāciju par to.

29.

Pēc Komisijas uzskatiem, 2002. gada 20. decembra likuma 7. panta 1. punkts nav pietiekami skaidri formulēts, lai uzņēmumiem, kas vēlas norīkot darba ņēmējus darbā Luksemburgā, tiktu garantēta nepieciešamā tiesiskā drošība. Šie noteikumi ir nepamatots pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, jo tie palielina uzņēmuma risku pārkāpt likumu. Katrā ziņā pienākums pirms darbības uzsākšanas pēc pieprasījuma un visīsākajā iespējamā laikā Valsts darba inspekcijai darīt pieejamu būtisku informāciju, kas obligāti nepieciešama pārbaudēm, līdzinās iepriekšējas paziņošanas pienākumam, kas nav savienojams ar EKL 49. pantu.

30.

Luksemburgas valdība uzskata, ka likuma teksts ir pietiekami skaidrs. Katrā ziņā 2002. gada 20. decembra likuma 7. panta 1. punkta formulējums nav saistīts ar iepriekšējas paziņošanas pienākumu.

31.

Komisija uzskata, ka 2002. gada 20. decembra likuma 8. pantā noteiktais pienākums norīkot Luksemburgā dzīvojošu ad hoc pārstāvi, kura pienākums ir uzglabāt minēto uzņēmumu pienākumu izpildes pārbaudei nepieciešamos dokumentus laika posmā arī pēc pakalpojumu sniegšanas, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums. Šis pienākums ir lieks, ne tikai raugoties uz Direktīvas 96/71 4. pantā paredzēto sadarbību informācijas jomā, bet rada arī attiecīgajam uzņēmumam izdevumus.

32.

Turpretim Luksemburgas valdība pauž uzskatu, ka sadarbības sistēma informācijas jomā, uz kuru norāda Komisija, neatļauj kompetentajām administratīvajām iestādēm pietiekami efektīvi veikt kontroli. Starp citu, 2002. gada 20. decembra likumā noteikta juridiskā forma pārstāvja funkciju veikšanai nav noteikta. Turklāt attiecīgie dokumenti ir jānoglabā pie pārstāvja tikai darba sākšanas dienā, neņemot vērā norīkošanas brīdi.

33.

Direktīva 96/71 regulē noteiktus imperatīvos darba noteikumus un nosacījumus, ko uzņemošā valsts piemēro [darbā] norīkotiem darba ņēmējiem. Nosakot šos obligāti nepieciešamos minimālos darba noteikumus un nosacījumus, ir jāīsteno trīs atšķirīgi mērķi: konkurences kropļošanas novēršana, norīkoto darba ņēmēju tiesību ievērošana un tādu šķēršļu un neskaidrību likvidēšana, kas kavē pakalpojumu sniegšanas brīvību.

34.

Komisijas un Padomes pārdomu sākumpunkts bija EKL 49. pantā noteiktā pakalpojumu sniegšanas brīvība, kuras ietvaros arvien vairāk uzņēmumu īslaicīgi norīko darbiniekus darbā ārvalstīs, lai veiktu darbus dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā šos darbiniekus nodarbina parasti. Kopienu likumdevējs uzskatīja, ka šādas brīvas pakalpojumu sniegšanas veicināšanai vajadzīgi godīgas konkurences apstākļi un pasākumi, kas nodrošina darba ņēmēju tiesību ievērošanu ( 6 ). Dalībvalstīs atšķirīgo darba noteikumu satura dēļ var rasties situācija, kad norīkotajiem darba ņēmējiem tiek maksāta mazāka darba samaksa un piemēroti citi darba noteikumi nekā uzņemošās valsts [darba ņēmējiem]. Tas ietekmē godīgu konkurenci starp uzņēmumiem, kā arī ārvalstu un valsts uzņēmumu nediskriminācijas pamatprincipu, kas, raugoties no sociālo jautājumu aspekta, nav pieņemami. Piemērojot uzņemošās valsts darba tiesību “stingro kodolu” arī ārvalstu uzņēmumiem, tiek novērsta šāda konkurences kropļošana.

35.

Turklāt jāatrisina problēmas par darba attiecībām piemērojamiem likumiem, kuri radās līdz ar darba attiecību internacionalizāciju ( 7 ). Direktīva 96/71, nosakot, kuriem valsts noteikumiem darba ņēmēju norīkošanas jomā jābūt imperatīviem [noteikumiem] Romas Konvencijas par līgumsaistībām piemērojamiem tiesību aktiem (turpmāk tekstā — “Romas Konvencija”) 7. panta izpratnē, vēlējās padarīt piemērojamos darba noteikumus paredzamākus un līdz ar to palielināt tiesisko drošību ( 8 ).

36.

Kas attiecas uz materiāli tiesisko pamatu, kā gaismā Tiesa tika aicināta izvērtēt strīdīgo Luksemburgas tiesību aktu saderību ar Kopienu tiesībām, es vēlos norādīt, ka Direktīva 96/71 tikai daļēji harmonizē darba ņēmēju norīkošanas jomu ( 9 ). Šī direktīva vispirms ir jāuzskata par Kopienas darba tiesību kolīziju normu, kas attiecas uz norīkoto darba ņēmēju darba attiecību detaļām un noteikumiem ( 10 ). Direktīvas 96/71 regulējošais mērķis turpretim neattiecas uz ieceļošanu un uzturēšanos uzņemošās valsts teritorijā ( 11 ), līdz ar to pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi pārrobežu darba ņēmēju norīkošanas ietvaros principā ir jāizvērtē atbilstoši EK līguma noteikumiem, it īpaši EKL 49. pantam.

37.

Lai varētu veikt tiesas pārbaudi par valsts pasākumu atbilstību Kopienu tiesību normām saskaņā ar EKL 226. pantu celtas prasības par valsts pienākumu neizpildi ietvaros, ir atsevišķi jāpārbauda, vai konstatētais pārkāpums skar tikai Direktīvu 96/71 vai daudz lielākā mērā tieši EKL 49. pantu. Ja valsts regulējums par starptautiskajiem darba pakalpojumiem pārkāpj direktīvas noteikumus, tad Līguma piemērošana tiek izslēgta, lai arī, pārkāpjot direktīvu, galu galā tiek pārkāpts arī tās tiesiskais pamats — Līgums. Bet, ja Līgums tiek pārkāpts tieši, neskarot to īstenojošās direktīvas īpašos noteikumus, tad ir iespējama vienīgi atsauce uz pašu Līgumu ( 12 ).

38.

Raugoties uz procesuālo sadalījumu attiecībā uz pierādījumu sniegšanas pienākumu, ir jānorāda, ka prasības par valsts pienākumu neizpildi ietvaros saskaņā ar EKL 226. pantu Komisijai ir jāpierāda apgalvotā valsts pienākumu neizpilde. Turklāt Komisijai ir jāsniedz Tiesai vajadzīgie pierādījumi, lai tā varētu pārbaudīt, vai pastāv šī pienākumu neizpilde, un tā nevar pamatoties uz pieņēmumiem ( 13 ). Atbildētājas dalībvalsts pienākums ir ar faktiem pamatoti un skaidri aizstāvēt sevi pret [Komisijas] iesniegtajiem datiem un no tiem izrietošiem secinājumiem ( 14 ).

39.

Ja Komisija ceļ iebildumus par Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 10. punkta kļūdainu interpretāciju, tad prioritāri šī iebilduma priekšmets ir sekundāro tiesību normu pārkāpums.

40.

Luksemburgas valdība pauž uzskatu, ka, pasludinot visus 2002. gada 20. decembra 1. panta 1. punktā minēto jomu noteikumus par valsts tiesību normu imperatīviem noteikumiem, tā ir izmantojusi Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 10. punktā noteiktās pilnvaras. Šī norma ļauj dalībvalstīm izvērst nosacījumu klāstu arī uz citiem darba noteikumiem un nosacījumiem, ja papildu noteikumi ir sabiedriskās kārtības noteikumi ( 15 ). Direktīva atļauj attiecināt vispārīgi spēkā esošos darba noteikumus un nosacījumus, kas noteikti koplīgumos vai šķīrējtiesas nolēmumos, arī uz citām jomām, ne tikai uz pielikumā minēto celtniecību.

41.

Tomēr dalībvalstis nevar neierobežoti izmantot šīs tiesības, jo tām īpaši jāņem vērā pamatbrīvības, kā arī direktīvas mērķis ( 16 ). Tas izriet gan no tā, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība, uz kuras īstenošanu ir skaidri vērsts Direktīvas 96/71 piektais apsvērums, ir primārāka, gan arī no pamatbrīvību izņēmumu noteikumu ierobežojošās interpretācijas pamatprincipa ( 17 ). Šo pamatprincipu Tiesa saistībā ar sabiedriskās kārtības [noteikumu] izņēmumiem jau vairakkārt ir skaidri uzsvērusi ( 18 ).

42.

Sabiedriskās kārtības jēdziens ir patstāvīgs Kopienu tiesību jēdziens, kas nosaka arī Kopienu pamatbrīvību piemērošanas jomu un tādēļ ir definējams autonomi, nevis saistībā ar vienu vai vairākām valsts tiesību sistēmām ( 19 ). Kā tāds tas ir pakļauts arī Tiesas interpretācijai tā, ka dalībvalstīm nav atļauts vienpusēji, bez Kopienu institūciju pārbaudes noteikt tā piemērošanas apjomu ( 20 ). Tas tomēr neizslēdz, ka īpašos apstākļos ir attaisnojama atsaukšanās uz sabiedriskās kārtības jēdzienu tā, ka dalībvalstīm noteiktos apstākļos Līgumā noteikto robežu ietvaros tiek piešķirta izvērtēšanas brīvība ( 21 ).

43.

Neskatoties uz šiem kopīgajiem pamatprincipiem, sabiedriskās kārtības jēdzienam tā sistemātiskā stāvokļa Kopienu tiesību sistēmā un attiecīgās normas funkcijas dēļ tomēr var būt atšķirīga nozīme ( 22 ). Šajā gadījumā sabiedriskās kārtības jēdziens tādā formā kā Direktīvas 96/71 3. panta 10. punktā ir izņēmuma klauzula, jo Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā garantēto minimālo obligāto noteikumu paplašināšanu tā atļauj tikai noteiktos apstākļos.

44.

Attiecībā uz konkrētiem priekšnosacījumiem, lai izmantotu šo atļauju, sabiedriskās kārtības jēdziens Padomes un Komisijas 10. paziņojumā par Direktīvas 96/71 pieņemšanu tika precizēts tādā veidā, ka ar to “ir jāsaprot saistošie noteikumi, no kuriem nedrīkst novirzīties un kuri pēc to veida un mērķa atbilst obligātām sabiedrības interešu prasībām”.

45.

Pēc manām domām, nekas nerunā pret to, lai Direktīvas 96/71 3. panta 10. punktu varētu interpretēt šī paziņojuma garā. Tiesa attiecībā uz to, vai ir pieņemams atvasināto tiesību interpretācijai izmantot sēžu protokolos iekļautos Padomes paziņojumus, ir izklāstījusi, ka tas nav pieņemams tikai tādā gadījumā, ja paziņojuma saturam nav nekādas saistības ar strīdīgajiem noteikumiem un līdz ar to tam nav nekādas tiesiskās nozīmes ( 23 ). Šeit ir jāsecina, ka 10. paziņojums nav pretrunā sabiedriskās kārtības jēdzienam, bet gan daudz lielākā mērā palīdz izprast izņēmuma klauzulas saturu. Norādot uz “obligātajām sabiedrības interešu prasībām”, šis paziņojums atbilst arī Tiesas izstrādātajai, arī uz darba ņēmēju pārrobežu norīkošanas gadījumiem attiecināmai judikatūrai par pamatbrīvību imanentajiem šķēršļiem. Pretēji Luksemburgas valdības izklāstam trūkstoša 10. paziņojuma publikācija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī nemazina tā tiesisko nozīmību, it īpaši tādēļ, ka Luksemburgas valdībai kā vienas no Padomē pārstāvētās dalībvalsts likumīgai pārstāvei ir jāatzīst, ka tā noteikti zināja par interpretējošiem paziņojumiem, kurus šī institūcija ir izdevusi likumdošanas ietvaros ( 24 ). No tā izriet, ka ir pieļaujams 10. paziņojumu izmantot kā interpretācijas palīglīdzekli.

46.

Pamatojoties uz izklāstītajiem apsvērumiem, es uzskatu, ka dalībvalstis nedrīkst pieprasīt citā dalībvalstī reģistrētam pakalpojumu sniegšanas uzņēmumam ievērot visus savā valstī saistošos darba tiesību noteikumus ( 25 ). Pēc iespējas plašākas pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanas interesēs ir jāpiekrīt Komisijai, ka par [imperatīvi ievērojamām valsts saistošām] darba tiesībām var uzskatīt tikai tos likumiski noteiktos darba noteikumus un nosacījumus, kas ir būtiski dalībvalstu tiesību sistēmai ( 26 ). Vai apstrīdētie noteikumi atbilst šim kritērijam, ir jāpārbauda atsevišķi.

47.

Kas attiecas uz 2002. gada 20. decembra likuma 1. panta 1. punkta 1. apakšpunkta noteikumos minēto rakstiska darba līguma vai tamlīdzīga dokumenta Direktīvas 91/533 izpratnē nepieciešamību, ir jāpiekrīt Komisijas izklāstam, ka uzņemošās valsts kompetencē nav kontrolēt Direktīvas 91/533 noteikumu ievērošanu.

48.

Direktīva 91/533 kalpo visu to darba attiecību formu noteikumu harmonizēšanai, ko dažas dalībvalstis, raugoties uz darba attiecību veidu skaita palielināšanos, ir pieņēmušas, lai nodrošinātu darbiniekiem labāku aizsardzību pret iespējamiem viņu tiesību pārkāpumiem un lai radītu lielāku darba attiecību pārskatāmību ( 27 ). Tas attiecas arī uz lietas dalībnieku minēto pierādījumu par darba devēja pienākuma izpildi atbilstoši Direktīvas 2. panta 1. punktam saistībā ar 3. panta 1. punktu, rakstiski informēt darba ņēmēju par darba līguma vai darba attiecību būtiskiem punktiem, kā arī par tā norīkošanas darbam ārvalstīs nosacījumiem atbilstoši Direktīvas 91/533 4. panta 1. punktam. Darba devējs ir izpildījis savu [pierādīšanas] pienākumu, ja dokumenti ar nepieciešamo informāciju ir sagatavoti un nodoti darba ņēmējam pirms tā aizceļošanas ( 28 ).

49.

Saskaņā ar tās pēdējo apsvērumu “dalībvalstīm jāveic vajadzīgie pasākumi, lai vienmēr garantētu šajā direktīvā prasītos rezultātus, dalībvalstīm jāpieņem vajadzīgie normatīvie un administratīvie akti, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, vai jānodrošina, ka rūpniecības nozares darba ņēmēji un darba devēji vienojas par vajadzīgajiem noteikumiem”. Kā tas izriet jau no teksta, dalībvalstu transponēšanas pienākums ir daudz plašāks par vienkāršu likumdošanas darbību un tām ir jānodrošina šo noteikumu īstenošana, ieskaitot to ievērošanas kontrole. Tas pats pienākums attiecas arī uz attiecīgo dalībvalsti darba ņēmēju norīkošanas gadījumos, turklāt atbilstoši Direktīvas 91/533 4. panta 1. punktam ir jānodrošina, ka darba ņēmējs līdz aizbraukšanai saņem papildu informācija par tā norīkošanas noteikumiem. Ja nosūtošā valsts jau ir izmantojusi savas kontroles pilnvaras, tad, ņemot vērā no Direktīvas 91/533 izrietošo saskaņošanu, vairs nav vietas iespējamai uzņemošās valsts kompetencei.

50.

Šādas kompetences pastāvēšanu nevar atvasināt arī no Direktīvas 91/533. Tāpat to nevar pamatot arī ar to, ka Luksemburga iepriekš minēto informācijas sniegšanas pienākuma ievērošanu ir noteikusi par sabiedriskās kārtības aizsardzības noteikumu. Šāda prasība, kā tā paredzēta 2002. gada 20. decembra likuma 1. panta 1. punkta 1. apakšpunktā, neatbilst Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā noteiktajam Kopienu darba noteikumu un nosacījumu kodolam. Ir jārespektē likumdevēja lēmums neiekļaut Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta katalogā informēšanas pienākumu atbilstoši Direktīvai 91/533 ( 29 ).

51.

Turklāt kā nebūtisks šī prasījuma apskatam ir jānoraida Luksemburgas valdības izklāsts attiecībā uz likumdošanas procesu, kas radīja Direktīvas 2006/123 pieņemšanu. Strīdīgajam Luksemburgas 2002. gada 20. decembra likumam nav nekādas materiālas vai hronoloģiskas saistības ar Direktīvu 2006/123. Šis likums daudz lielākā mērā transponē Direktīvu 96/71.

52.

Attiecībā uz 2002. gada 20. decembra likuma 1. panta 1. punkta 2. apakšpunktā paredzēto automātisko “darba samaksas” piemērošanu sadzīves izmaksu izmaiņām Luksemburgas valdība pauž uzskatu, ka tā kalpo darba ņēmēju aizsardzībai un sociālā miera nodrošināšanai Luksemburgā. Tā izklāsta, ka šāda automātiska piemērošana netieši ir paredzēta Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā.

53.

Tomēr Komisijas pārmetums nav vērsts pret šī mehānisma automātisko raksturu, bet gan pret neapstrīdēto faktu, ka saskaņā ar Luksemburgas tiesībām notiek vispārēja “darba samaksas” piemērošana, kas aptver gan reālās algas, gan minimālās algas likmes. Jau savā 2004. gada 30. augusta vēstulē Luksemburgas valdība norāda, ka saskaņā ar Luksemburgas tiesībām arī minimālās algas likme ir pakļauta vispārējam piemērošanas mehānismam. Pēc Komisijas domām, tas neatbilst Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumiem, jo attiecas tikai un vienīgi uz “minimālās algas likmēm”.

54.

Ir jāpiekrīt Komisijai, ka Luksemburgas transponēšanas likuma teksts atšķiras no Direktīvas 96/71. Apskatot jautājumu, vai valsts tiesību norma ir pretrunā Kopienu tiesībām, ir jāņem vērā interpretācija, kādu šai [valsts] tiesību normai sniedz valsts tiesas ( 30 ). Tomēr 2002. gada 20. decembra likuma 1. panta 1. punkta 2. apakšpunkta teksts nav ne pārprotams, ne arī pieļauj Kopienu tiesībām neatbilstošu interpretāciju. Ciktāl 2002. gada 20. decembra likums pēc objektīvas mērauklas ir interpretējams tā, ka notiek automātiska darba samaksas vispārīga piemērošana sadzīves izmaksu izmaiņām, kas vienlaicīgi nāk par labu arī minimālās algas likmēm, 2002. gada 20. decembra likuma 1. panta 1. punkta 2. apakšpunkts izpilda Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta prasības. Tiktāl Komisijas uzskats ir jānoraida kā nepamatots.

55.

2002. gada 20. decembra likuma 1. panta 1. punkta 8. apakšpunktā minētā nepieciešamība ievērot nepilna darba laika un noteikta darba laika līgumu noteikumus ir sastopama nevis kādā no Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā uzskaitītajām kategorijām, bet gan pārsniedz Kopienu darba noteikumu un nosacījumu kodolu. Tā kā šī norma balstās uz Direktīvas 96/71 3. panta 10. punktā noteiktajām pilnvarām, tad tā ir jāpārbauda, balstoties uz sabiedriskās kārtības jēdzienu 10. paziņojuma izpratnē, kura saturs būtībā atspoguļo Tiesas judikatūru attiecībā uz EKL 49. pantu ( 31 ).

56.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 49. pantā paredzēta ne tikai jebkādas diskriminācijas novēršana attiecībā uz citā dalībvalstī reģistrētu pakalpojumu sniedzēju tā pilsonības dēļ, bet arī jebkāda ierobežojuma atcelšana, kaut arī tas ir vienādi piemērojams gan vietējiem, gan citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja šis ierobežojums aizliedz, apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgus tā pakalpojuma sniedzēja pakalpojumus, kurš reģistrēts citā dalībvalstī, kurā tas likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus ( 32 ). Saskaņā ar šo definīciju ir pietiekami, ka Luksemburgas nepilna darba laika un noteikta darba laika līgumu noteikumi ir daudz stingrāki nekā nosūtītājvalsts noteikumi un līdz ar to padara ārvalstu uzņēmumiem pakalpojumu sniegšanu Luksemburgā mazāk pievilcīgu, lai tos definētu kā pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu EKL 49. panta izpratnē.

57.

Tiesa tālāk secināja, ka pakalpojumu sniegšanas brīvību kā Līguma pamatprincipu var ierobežot tikai ar tādu tiesisko regulējumu, kas ir pamatots ar neatliekamām vispārējām interesēm un ir piemērojams visām personām vai uzņēmumiem, kuri veic darbību uzņemošajā dalībvalstī, ja vien šīs intereses neaizsargā noteikumi, kuriem pakalpojumu sniedzējs ir pakļauts dalībvalstī, kur tas veic uzņēmējdarbību ( 33 ).

58.

Pēc Luksemburgas vadības uzskatiem, 2002. gada 20. decembra likuma 1. panta 1. punkta 8. apakšpunktā noteikta darba ņēmēju nediskriminācija un vienāds atalgojums, līdz ar to šis apakšpunkts kalpo Kopienu tiesību leģitīmajam mērķim — darba ņēmēju aizsardzībai. Kā paskaidro Luksemburgas valdība, šo noteikumu mērķis ir aizsargāt darba ņēmēju tiesības, kas Kopienu tiesību aktos tiek garantētas jau ar Direktīvu 97/81/EK ( 34 ) un Direktīvu 99/70/EK ( 35 ). Turklāt tā transponē tikai pamatprincipus, kas sakņojas Kopienas sabiedriskajā kārtībā.

59.

Es nevaru pievienoties šādam tiesību normu traktējumam. Fakts, ka Kopienu likumdevējs nav iekļāvis Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā minēto direktīvu noteikumu priekšmetu, proti, nepilna darba laika un noteikta darba laika līgumu noteikumus, nozīmē, ka šī Eiropas darba tiesību joma nepieder Kopienu sabiedriskajai kārtībai. Turklāt šeit ir runa par noteikumiem, kuri, kā to Luksemburgas valdība pati atzīst, Kopienas līmenī ir jau Direktīvas 97/81 un Direktīvas 99/70 priekšmets, un tādēļ tie ir jātransponē visām dalībvalstīm ( 36 ). Līdz ar to šajās direktīvās pārstāvētās intereses tiek aizsargātas jau ar tiesību aktiem, kuriem pakalpojumu veicējs ir pakļauts tajā dalībvalstī, kurā tas ir reģistrēts. Atbilstoši tam Luksemburgas valdība nevar atsaukties uz neatliekamām vispārējām interesēm, lai pasludinātu strīdīgos valsts tiesību aktus par noteikumiem sabiedriskās kārtības jomā.

60.

Saistībā ar 2002. gada 20. decembra likuma 1. panta 1. punkta 11. apakšpunktā ietverto norādi uz “valsts tiesību aktu imperatīvajiem noteikumiem darba koplīgumos”, pirmkārt, rodas jautājums par šo noteikumu savienojamību ar Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 10. punktu. Komisija apšauba šo noteikumu atbilstošu transponēšanu un būtībā pārmet Luksemburgai, ka tā vēlējās vienu tiesību aktu kategoriju neatkarīgi no to tiesiskās dabas un materiālā satura, pārkāpjot Direktīvas 96/71 3. panta 10. punktā noteikto atļauju, pasludināt par imperatīviem valsts tiesību noteikumiem.

61.

Komisija ceļ iebildumus pret šo noteikumu diviem aspektiem, kas jāapskata atsevišķi. Vispirms ir jāpiekrīt Komisijai, ka jēdziena “darba koplīgumi” nozīme 2002. gada 20. decembra likuma 1. panta 1. punkta ievada teikumā un šī punkta 11. apakšpunktā ir atšķirīga. Kamēr pirmajā gadījumā runa ir par “vispārēji piemērojamiem darba koplīgumiem”, tikmēr 11. apakšpunkts ir vispārēja atsauce uz “darba koplīgumiem”. Pēdējā gadījumā runa var būt tikai par tādiem koplīgumiem, kas netika pasludināti par vispārēji piemērojamiem. Uz šādiem darba koplīgumiem nevar attiecināt Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta otro ievilkumu tā viennozīmīgā teksta dēļ, kurā ir runa tikai par “vispārēji piemērojamiem darba koplīgumiem”, tā rezultātā šādus darba koplīgumus nevar uzskatīt par piederīgiem Kopienu darba noteikumu un nosacījumu kodolam ( 37 ).

62.

Otrs aspekts attiecas uz noteiktas tiesību aktu kategorijas pasludināšanu par sabiedriskās kārtības noteikumiem neatkarīgi no to tiesiskās dabas un materiālā satura. Lai varētu spriest, vai kāds noteikts darba koplīguma punkts ir uzskatāms par imperatīvu 10. paziņojuma izpratnē, pēc manām domām, attiecīgai dalībvalstij precīzi jādara zināmi darba koplīgumu noteikumi ( 38 ). Turpretī vienkāršai atsaucei uz “darba koplīgumiem”2002. gada 20. decembra likuma 1. panta 1. punkta 11. apakšpunktā piemīt nepilnīgas normas, kas nesniedz minimāli nepieciešamo noteiktību un skaidrību, raksturs. Noteiktība un skaidrība ir noteikti nepieciešama, jo nav izslēgts, ka var pastāvēt apstākļi, kuros darba koplīgumu piemērošana norīkotiem darba ņēmējiem var būt pretrunā pakalpojumu sniegšanas brīvībai ( 39 ). Tādēļ vienmēr ir jāpārbauda katrs atsevišķs gadījums, vai, objektīvi skatoties, strīdīgie noteikumi garantē norīkoto darba ņēmēju aizsardzību un vai tie attiecīgiem darba ņēmējiem patiešām rada priekšrocības, kas būtiski palielina viņu sociālo aizsardzību. Vienkārša atsauce uz “darba koplīgumiem” liedz Tiesai veikt sīkāku pārbaudi.

63.

Raugoties no procesuālā viedokļa, Luksemburga nav izpildījusi savu pienākumu pamatoti un pilnā apmērā sevi aizstāvēt pret minētajiem punktiem, jo Luksemburga savā atbildes rakstā norāda uz darba koplīgumiem, ko tā pievienojusi 2004. gada 30. augusta atbildes vēstulei ( 40 ). Kā to Komisija pareizi piemin, šajā Luksemburgas atbildē runa ir par Lielhercogistes noteikumiem par darba koplīgumiem, kas pasludināti par vispārēji piemērojamiem 1. panta 1. punkta ievada teikuma izpratnē, un nevis par pārējiem strīdīgajiem “darba koplīgumiem”, uz kuriem attiecas 2002. gada 20. decembra likuma 1. panta 1. punkta 11. apakšpunkts.

64.

Tātad 2002. gada 20. decembra likuma 1. panta 1. punkta 11. apakšpunkts neatbilst Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 10. punktam.

65.

Komisija savā brīdinājuma vēstulē Luksemburgas valdībai norādīja, ka Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, ka citās dalībvalstīs reģistrēti uzņēmumi ievēro maksimālo darba un minimālo atpūtas laiku. Komisija norāda uz to, ka 2002. gada 20. decembra likuma 1. panta 1. punkta 3. apakšpunkts minimālās atpūtas ziņā aprobežojas tikai ar iknedēļas atpūtu. Jēdziens “minimālais atpūtas laiks” aptver ne tikai iknedēļas atpūtu, bet arī citus atpūtas laikposmus, kā ikdienas atpūtu un pārtraukumus, kas paredzēti arī Direktīvas 2003/88/EK ( 41 ) 3. un 4. pantā.

66.

Jau 2004. gada 30. augusta atbildes vēstulē Luksemburgas valdība atzina nepilnīgu Direktīvas 96/71 transponēšanas faktu ( 42 ).

67.

Līdz ar to Luksemburgas valdība savus pienākumus izpildīja tikai pēc divu mēnešu termiņa beigām, ko Komisija tai bija noteikusi 2005. gada 12. oktobra argumentētajā atzinumā. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tas, vai pastāv pienākumu neizpilde, ir jāvērtē, ņemot vērā stāvokli dalībvalstī, kāds pastāvēja argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās ( 43 ). Tā kā Luksemburgas valdība neapstrīd novēlotas transponēšanas faktu, tad jau šī iemesla dēļ vien šis iebildums ir pamatots.

68.

Turpretī Komisijas iebildums attiecībā uz nepamatotu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, saskaņā ar 2002. gada 20. decembra likuma 7. panta 1. punktu uzliekot ārvalstīs reģistrētam uzņēmuma pienākumu “pirms darba uzsākšanas pēc pieprasījuma un visīsākajā laikā Valsts darba inspekcijai sniegt pārbaudēm obligāti nepieciešamo informāciju”, attiecas nevis uz Direktīvas 96/71 transponēšanu, bet gan nepastarpināti uz EKL 49. pantu.

69.

Kā jau iepriekš tika izklāstīts, EKL 49. pantā paredzēta ne tikai jebkādas diskriminācijas novēršana attiecībā uz citā dalībvalstī reģistrētu pakalpojumu sniedzēju tā pilsonības dēļ, bet arī jebkādu ierobežojumu atcelšana ( 44 ). Saskaņā ar nostiprinājušos judikatūru uzņemošās dalībvalsts tiesību aktu attiecināšana uz pakalpojumu sniedzējiem ir piemērota, lai liegtu, kavētu vai padarītu mazāk pievilcīgu pakalpojumu sniegšanu, un līdz ar to ir uzskatāma par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, ciktāl tā rada papildu izmaksas un papildu administratīvo un ekonomisko slogu ( 45 ).

70.

2002. gada 20. decembra likuma 7. panta 1. punkta mērķis ir darba ņēmēju norīkošanas ietvaros nodrošināt Luksemburgas Valsts darba inspekcijai iespēju kontrolēt norīkoto darba ņēmēju identitāti un uzturēšanās likumību. Tā pakļauj ārpus Luksemburgas Lielhercogistes teritorijas reģistrētus uzņēmumus obligāti sagaidāmai administratīvai procedūrai, kas paredz, ka pirms darbības uzsākšanas jāiesniedz dokumenti par norīkoto darba ņēmēju sociālo, darba un uzturēšanās statusu, tādējādi šī norma katrā ziņā attiecīgajiem uzņēmumiem prasa administratīvu formalitāšu kārtošanu, kas ir piemērots veids, lai padarītu darba ņēmēju norīkošanu darbam Luksemburgā mazāk pievilcīgu nekā norīkošanu valsts ietvaros. Saskaņā ar jau minēto judikatūras plašo definīciju jau šis apstāklis vien ir pietiekams, lai apstiprinātu šī tiesību akta ierobežojošo raksturu ( 46 ).

71.

Ir jāatgādina, ka Tiesa ir atzinusi dalībvalstu tiesības pārbaudīt valsts un Kopienu tiesību normu ievērošanu pakalpojumu sniegšanas jomā. Turklāt tā ir atzinusi par pamatotiem pārbaudes pasākumus, kas nepieciešami, lai pārbaudītu to prasību ievērošanu, kas pamatotas ar vispārējas nozīmes interesēm ( 47 ). Luksemburgas valdība 2002. gada 20. decembra likuma 7. panta 1. punkta noteikumus pamato gan ar darba ņēmēju aizsardzību, gan arī nepieciešamību veikt pārbaudes ar mērķi, novērst ļaunprātīgu izmantošanu un nelegālas starpvalstu darbības. Saskaņā ar judikatūru gan darba ņēmēju sociālā aizsardzība, gan ļaunprātīgas izmantošanas novēršana ir likumīgi mērķi ( 48 ).

72.

Tomēr Tiesa ir spriedusi arī, ka valsts uzraudzības iestādēm, veicot šīs pārbaudes, ir jāievēro Kopienu tiesībās noteiktās robežas un tās nedrīkst padarīt pakalpojumu sniegšanas brīvību nereālu ( 49 ). It īpaši šīm pārbaudēm ir jābūt piemērotām, lai garantētu ar tām nosprausto mērķu sasniegšanu, un tās nedrīkst pārsniegt šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo ( 50 ).

73.

Luksemburgas noteikumiem galvenokārt raksturīgs likumā noteiktais uzņēmēju pienākums vēl “pirms darba sākšanas” Valsts darba inspekcijai iesniegt nepieciešamos dokumentus, no kā varētu secināt, ka tas vajadzīgs ar Kopienu tiesībām principā nesavienojamai ļaunprātīgas izmantošanas kontrolei. Turpretim Luksemburgas valdība uzskata, ka apstāklis, ka uzņēmējiem dokumentu iesniegšanas pienākums ir jāpilda tikai “pēc pieprasījuma”, mīkstina šo likumā noteikto pienākumu. Līdz ar to pašiem pēc savas iniciatīvas sniegt informāciju kompetentajām iestādēm nav uzņēmēju pienākums.

74.

Es uzskatu, ka tomēr pastāv pieturas punkti pieņēmumam, ka Luksemburgas tiesību norma ir veidota visnotaļ līdzīgi noteikumiem, kuros paredzēta iepriekšēja ļaunprātīgas izmantošanas kontrole. Proti, 2002. gada 20. decembra likuma 7. panta 1. punkts ir jālasa saistībā ar 1974. gada 4. aprīļa Likuma par Valsts darba inspekcijas reorganizāciju ( 51 ) (turpmāk tekstā — “1974. gada 4. aprīļa likums”) 13.–17. pantu, saskaņā ar kuriem Valsts darba inspekcijai ir tiesības uzņēmumu paziņošanas pienākuma pārkāpuma gadījumos pieņemt tūlītēji izpildāmu lēmumu par Luksemburgas teritorijā norīkoto darba ņēmēju darba pārtraukšanu. Valsts darba inspekcija var atļaut atsākt darbu tikai tad, kad ir iesniegti visi nepieciešamie dokumenti ( 52 ), turklāt par šī rīkojuma pārkāpumiem saskaņā ar 1974. gada 4. aprīļa likuma 28. pantu soda ar brīvības atņemšanu un naudas sodu. Taču ja, pirmkārt, lai atsāktu darbu, ir nepieciešama “atļauja” un, otrkārt, paziņošanas pienākuma pārkāpums tiek sodīts ar administratīvo pārkāpumu tiesību un krimināltiesību līdzekļiem, tad 2002. gada 20. decembra likuma 7. panta 1. punktu var saprast tikai tā, ka pastāv aizliegums sniegt pakalpojumus Luksemburgā, šim darbam norīkojot darba ņēmējus, ja iepriekš nav saņemta atļauja [šo pakalpojumu sniegšanai] ( 53 ).

75.

Situāciju nopietnāku padara arī tas, ka šo noteikumu formulējums neatbilst tiesiskās drošības un skaidrības prasībām. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalstīm, lai garantētu Kopienu tiesību piemērošanu pilnā apjomā, ir jāsaskaņo ne tikai valsts tiesības ar Kopienu tiesībām, bet jārada arī tik noteikta, skaidra un caurskatāma situācija, ka katrs indivīds var uzzināt ar savām tiesībām pilnā apjomā un atsaukties uz tām valsts tiesās ( 54 ). Šis pamatprincips ir it īpaši jāievēro, ja dalībvalstu tiesības uzliek indivīdiem pienākumus un pārkāpumu gadījumā paredz sankcijas.

76.

Ir jāsecina, ka pārprotamais šo noteikumu teksts atļaujas piešķiršanas kompetenci lielā mērā nodod administrācijas rokās un turklāt nepieņemamā veidā palielina uzņēmumiem risku, ka tie tiks pakļauti administratīvajām vai kriminālajām sankcijām. Valsts darba inspekcija attiecībā uz pierādījumiem, ko Komisija iesniedza Tiesai, 2002. gada 20. decembra likuma 7. panta 1. punktu acīmredzami interpretē strikti, pieprasot pilnīgu visu dokumentu iesniegšanu pirms darba sākšanas ( 55 ), un tas nesaskan ar Luksemburgas valdības izklāstu, ka ir pietiekami iesniegt dokumentus darba uzsākšanas dienā, īsi pirms darba sākšanas. Grūtības ar 2002. gada 20. decembra likuma 7. panta 1. punkta praktisku īstenošanu varētu izraisīt apstāklis, ka paziņošanas pienākums un ar to saistītais administratīvais process sākas tikai pēc Valsts darba inspekcijas “pieprasījuma” saņemšanas, turklāt paliek neskaidrs, kāda loma ir uzņēmumam pirms šī procesa un vai tas nepieciešamības gadījumā var pats lūgt izdarīt šādu “pieprasījumu”. Tā kā, neesot šādam “pieprasījumam”, uzņēmums nevar īstenot pakalpojumu sniegšanas brīvību tā, lai tas netiktu pakļauts administratīvām vai kriminālām sankcijām, šis ierobežojums ir uzskatāms par pilnīgu aizliegumu, kas, raugoties uz iespēju piemērot ne tik radikālus līdzekļus, nav nepieciešams, lai garantētu darba ņēmēju aizsardzību.

77.

Nobeigumā es uzskatu par nepieciešamu šajā sakarā norādīt uz to, ka nesen Tiesa spriedumā lietā Komisija/Luksemburga ( 56 ) attiecībā uz kādas atļaujas, kas bija jāsaņem, lai uzsāktu kādu darbu, neatbilstību un mazāk striktu pasākumu piemērošanu secināja: “Pakalpojumus sniedzošā uzņēmuma pienākums iepriekš informēt valsts iestādes par viena vai vairāku norīkotu darba ņēmēju esamību, par paredzamo to uzturēšanās laiku un pakalpojumu sniegšanu, kas pamato norīkošanu, ir tikpat efektīvs un mazāk ierobežojošs līdzeklis kā minētā prasība. Tas ļautu šīm iestādēm norīkojuma laikā kontrolēt Luksemburgas tiesiskā regulējuma sociālajā sfērā ievērošanu, ņemot vērā pienākumus, kuriem uzņēmums jau ir pakļauts saskaņā ar tā izcelsmes dalībvalstī piemērojamiem sociālo tiesību noteikumiem.” Pastāvot šiem apstākļiem, atbilstošāk būtu, ja uzņemošās dalībvalsts iejaukšanās aprobežotos tikai ar to, ka tiktu pārbaudīta pieprasītā informācija, ko sniedz pakalpojumu sniedzējs, kad tas uzsāk savu darbību uzņemošajā dalībvalstī, un veiktas represīvās darbības, ja tas kļūtu nepieciešams ( 57 ). Luksemburgas valdība 2002. gada 20. decembra likuma 7. panta 1. punktā, faktiski ieviešot nepieciešamību saņemt atļauju, ir pārsniegusi to, ko Tiesa uzskata par samērīgu.

78.

No tā visa izriet, ka šie noteikumi ir iepriekšēja ļaunprātīgas rīcības kontrole, kas nav savienojama ar EKL 49. pantu. Līdz ar to šis iebildums ir pamatots.

79.

2002. gada 20. decembra likuma 8. pantā minētais pienākums nosaukt Luksemburgā dzīvojošu ad hoc pārstāvi kā papildu administratīva prasība, kas ir piemērota, lai apgrūtinātu citās dalībvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem norīkot darba ņēmējus, ir uzskatāms par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu EKL 49. panta izpratnē ( 58 ). Tādēļ ir jāpārbauda, vai ierobežojumi pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kas izriet no šiem valsts noteikumiem, ir pamatoti ar vispārējo interešu mērķi un, ja tā, vai tie ir nepieciešami, lai efektīvi un ar piemērotiem līdzekļiem sasniegtu šo mērķi.

80.

Luksemburgas valdība atsaucas uz darba ņēmēju aizsardzību, ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu, kā arī efektīvas kontroles nepieciešamību. Kā jau iepriekš izklāstīts, gan darba ņēmēju sociālā aizsardzība, gan ļaunprātīgas izmantošanas novēršana ir likumīgi mērķi ( 59 ), kamēr pārbaužu veikšana, lai īstenotu valsts aizsargājošos noteikumus, tiek uzskatīta par saderīgu ar Kopienu tiesībām, ja, veicot pārbaudes, tiek ievērotas Kopienu tiesību noteiktās robežas ( 60 ).

81.

Vispirms ir jānorāda uz to, ka dalībvalsts pakalpojumu sniegšanu savā teritorijā nedrīkst pakļaut prasībai ievērot visus uzņēmuma dibināšanas nosacījumus, ja šādi tiktu apdraudēts to Līguma noteikumu iedarbīgums, kuru mērķis ir nodrošināt pakalpojumu sniegšanas brīvību ( 61 ).

82.

Atbilstoši tam Tiesa spriedumā lietā Komisija/Itālija ( 62 ) uzskatīja, ka prasība pagaidu personāla nodrošināšanas uzņēmumiem, kas vēlas Itālijā reģistrētiem uzņēmumiem nodrošināt darbaspēku, reģistrēt savu uzņēmumu Itālijā vai atvērt šajā valstī uzņēmuma filiāli, nav savienojama ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, jo tā padara neiespējamu citā dalībvalstī reģistrētam uzņēmumam sniegt pakalpojumus Itālijā.

83.

Luksemburgas valdība būtībā uzskata, ka 2002. gada 20. decembra likuma 8. pantā nekas nenorāda uz strīdīgā ad hoc pārstāvja konkrētām pazīmēm. Netiek prasīts, ka šim pārstāvim ir jābūt fiziskai vai juridiskai personai, kā arī nav noteikts, ka šim pārstāvim jābūt peļņu gūstošai organizācijai. Svarīgi ir vienīgi tas, ka Valsts darba inspekcijai ir zināms tās personas vārds, pie kuras ir noglabāti nepieciešamie dokumenti. Piemēram, būvniecības nozarē ad hoc pārstāvis šo noteikumu izpratnē var būt vai nu ģenerāluzņēmējs, vai priekšstrādnieks vai būvvalde.

84.

Pret to ir jāiebilst, jo šāda interpretācija nekādā gadījumā neizriet no 2002. gada 20. decembra likuma 8. panta. Šī interpretācija ir pat pretrunā likumā noteiktajam. No šī panta teksta viennozīmīgi izriet, ka strīdīgajam ad hoc pārstāvim ir “jādzīvo” Luksemburgā, tātad tā “dzīvesvietai”, proti, “pastāvīgās uzturēšanās vietai” jābūt šajā valstī. Kā to pareizi norāda Komisija, šī fakta priekšnoteikums ir “pastāvīgā dzīvesvieta” vai katrā ziņā uzturēšanās, kuras ilgums pārsniedz pakalpojumu sniegšanas ilgumu. No tā izriet, ka 2002. gada 20. decembra likuma 8. panta prasības nepieļauj nepieciešamos dokumentus noglabāt, piemēram, pie kāda no norīkotajiem darba ņēmējiem.

85.

Šāds rezultāts man nešķiet savienojams ar Tiesas judikatūru. Proti, spriedumā apvienotajās lietās Arblade u.c. ( 63 ) Tiesa secināja, ka pienākumu turēt gatavībā un glabāt noteiktus dokumentus kādas uzņemošajā dalībvalstī dzīvojošas fiziskas personas, kura šos dokumentus glabā kā darba devēja pilnvarota persona vai noteikts uzraugs arī tad, kad darba devējs ir pārtraucis šajā valstī nodarbināt darba ņēmējus, dzīvesvietā var uzskatīt par pieļaujamu tikai tajā gadījumā, ja šīs valsts kompetentās iestādes nevarētu efektīvi veikt savus uzraudzības pasākumus, ja nepastāvētu šāda veida pienākums.

86.

No vienas puses, ir jāpiekrīt Luksemburgas valdībai, ka kontroles veikšana uz vietas valstī ir absolūti nepieciešama, lai nodrošinātu dalībvalstu aizsargājošo noteikumu ievērošanu. Tomēr, no otras puses, Luksemburgas valdībai ir jāaizrāda, ka tā nav pietiekamā apjomā izklāstījusi vai pierādījusi, ka Luksemburgas kompetentās iestādes nevar efektīvi veikt savus uzraudzības pienākumus, ja [uzņēmums] nenozīmē Luksemburgā dzīvojošu ad hoc pārstāvi. Lai pamatotu tādu būtisku pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu kāds ir šajā lietā, nav pietiekami bez sīka pamatojuma izteikt kritiskas šaubas vai tikai vienkāršus apsvērumus attiecībā uz Direktīvas 96/71 4. pantā paredzētās dalībvalstu sadarbības un informācijas apmaiņas sistēmas efektivitāti ( 64 ). Luksemburgas Lielhercogistei tāpat kā visām pārējām dalībvalstīm ir pienākums piedalīties minētās administratīvās palīdzības sistēmā, lai pārraudzītu attiecīgo darba noteikumu un nosacījumu ievērošanu. Tiktāl Luksemburgas valdība nav pildījusi tās procesuālo pierādījumu sniegšanas pienākumu.

87.

Turklāt ar darba ņēmēju sociālo aizsardzību saistīto noteikumu ievērošanas kontroli var nodrošināt arī ar daudz mazāk ierobežojošiem pasākumiem. Pamatā ir jāņem vērā, ka, lai izpildītu šo uzraudzības uzdevumu, ir pietiekami nozīmēt kādu no norīkotajiem darba ņēmējiem, piemēram, priekšstrādnieku, kurš ievēro ārvalstu uzņēmuma saistības ar Valsts darba inspekciju un nepieciešamības gadījumā noglabā nepieciešamos dokumentus vai nu būvlaukumā, vai viegli pieejamā un skaidri noteiktā vietā uzņemošās dalībvalsts teritorijā ( 65 ). Kā pakalpojumu sniegšanas brīvību mazāk ierobežojošs pasākums, lai nodrošinātu darba ņēmēju sociālo drošību, tas atbilstu arī samērīguma pamatprincipam.

88.

Es no tā secinu, ka 2002. gada 20. decembra likuma 8. panta prasības nav samērīgas un pārkāpj EKL 49. pantu. Līdz ar to arī ceturtais iebildums ir pamatots.

89.

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā Luksemburgas Lielhercogistes prasījumi lielākoties nav pamatoti, tad ir jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

90.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai