1.

Vai akciju sabiedrībai, kuras kapitāldaļas pilnībā pieder publisko tiesību iestādei, var tieši piešķirt rezervēto un nerezervēto pasta pakalpojumu sniegšanu, nepārkāpjot Kopienu tiesību noteikumus par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu un EKL 86. panta 1. punktu, lasot to kopā ar EKL 43. un 49. pantu? Tāds būtībā ir jautājums, ko Tiesai uzdevusi Audiencia Nacional [Augstākā tiesa] (Spānija).

2.

Šajos secinājumos piedāvāšu Tiesai nospriest, ka ar noteikumiem par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, kā arī ar EKL 86. panta 1. punktu, lasot to kopā ar EKL 43. un 49. pantu, netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, kas universālo pakalpojumu sniedzējam tieši piešķir rezervēto un nerezervēto pasta pakalpojumu sniegšanu.

3.

Ar EKL 43. pantu tiek aizliegti ierobežojumi kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. Ar EKL 49. pantu tiek aizliegti pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.

4.

EKL 86. panta 1. punktā ir noteikts, ka “attiecībā uz publiskiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kam dalībvalstis piešķīrušas īpašas vai ekskluzīvas tiesības, dalībvalstis nedz ievieš, nedz uztur spēkā tādus pasākumus, kas ir pretrunā šim Līgumam, jo īpaši noteikumiem, kas ietverti 12. pantā un 81.–89. pantā”.

5.

EKL 86. panta 2. punktā ir paredzēta atkāpe no aizlieguma ieviest vai uzturēt spēkā atsevišķiem uzņēmumiem piešķirtās īpašās vai ekskluzīvās tiesības, ja šo noteikumu piemērojums de iure vai de facto netraucē veikt konkrētos uzdevumus, kas ir uzticēti publisko tiesību uzņēmumam, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju nozīmi.

6.

Lai izveidotu iekšējo tirgu, kurā tostarp ir jānodrošina pakalpojumu sniegšanas brīvība, un, ņemot vērā vajadzību nodrošināt Kopienas ekonomikas un sociālo kohēziju ( 2 ), Kopiena, pieņemot Direktīvu 97/67, ir izveidojusi kopīgos noteikumus minimālo pasta pakalpojumu darbībai.

7.

Šajā direktīvā tiek nodrošināta minimālo universālo pasta pakalpojumu esamība un ir precizēts to apjoms, piedāvājot dalībvalstīm iespēju rezervēt noteiktu pakalpojumu sniegšanu vienam pakalpojumu sniedzējam, un līdz ar to šo pakalpojumu sniegšana var būt monopols.

8.

Ar minēto direktīvu tādējādi ir paredzēts pakāpeniski un kontrolētā veidā atvērt pasta nozari konkurencei ( 3 ).

9.

Saskaņā ar Direktīvas 97/67 2. panta 1. punktu pasta pakalpojumi ir pakalpojumi, kas saistīti ar pasta sūtījumu savākšanu, šķirošanu, pārvadāšanu un piegādi.

10.

Atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 1. punktam ar “[universālu] pakalpojumu” jāsaprot tiesības uz “noteiktas kvalitātes pastāvīgo pasta pakalpojumu sniegšanu par pieņemamām cenām visiem lietotājiem visās vietās”.

11.

Minētās direktīvas 3. panta 4. punktā ir noteikts:

“Katra dalībvalsts pieņem pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka vispārējos [universālajos] pakalpojumos ietilpst vismaz šādi [pakalpojumi]:

12.

Šajā sakarā Direktīvā 97/67 ir uzskaitīti pakalpojumi, ko katra dalībvalsts var rezervēt universālo pakalpojumu sniedzējam (-iem). Tie ir iekšzemes un pārrobežu korespondences sūtījumu savākšana, šķirošana, pārvadāšana un paātrināta vai nepaātrināta piegāde, kuras cenu un svaru robežas ir noteiktas šajā direktīvā ( 4 ).

13.

Faktiski šī atkāpe no pasta pakalpojumu liberalizācijas ir piemērojama vienīgi vēstulēm, kuru svars ir mazāks par 350 g un kuru cena ir mazāka nekā pieckārtīgs valsts tarifs par korespondences sūtījumu, kas pieder pie standarta sūtījumu visātrākās piegādes kategorijas pirmās masas grupas ( 5 ).

14.

Saskaņā ar Direktīvas 97/67 7. panta 2. punktu tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs, lai nodrošinātu universālo pakalpojumu uzturēšanu, dalībvalstis var turpināt pārrobežu pasta un tiešā pasta ( 6 ) rezervēšanu, ievērojot cenas un svara ierobežojumus, kas noteikti pakalpojumam, kuru var rezervēt.

15.

Pēc tam Direktīva 97/67 tika grozīta ar Direktīvu 2002/39/EK ( 7 ).

16.

Tomēr Direktīva 2002/39 stājās spēkā dienā, kad to publicēja Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī, proti, 2002. gada 5. jūlijā. Taču pamata lietā attiecīgie fakti norisinājās pirms šī datuma. Tādējādi Direktīva 2002/39 nav piemērojama šajā lietā.

17.

Tā kā valsts tirgu neatvēršana konkurencei kavē iekšējā tirgus izveides pabeigšanu un bremzē konkurētspējīgu Eiropas uzņēmumu attīstību pasaules tirgos, Kopiena nolēma pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem piemērot konkurences noteikumus.

18.

Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi ir definēti Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu [pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību] piešķiršanai ( 8 ) 1. panta a) punktā kā līgumi, kas peļņas nolūkos rakstiski noslēgti starp pakalpojumu sniedzēju un līgumslēdzēju iestādi.

19.

Atbilstoši minētās direktīvas 6. pantam tā neattiecas uz “valsts pakalpojumu līgumiem [pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem], ko kādam subjektam, kas pats ir līgumslēdzēja iestāde [..], piešķir, pamatojoties uz ekskluzīvām tiesībām, kuras tam ir saskaņā ar kādu izsludinātu normatīvo vai administratīvo aktu, kas ir saderīgs ar Līgumu”.

20.

Saskaņā ar Direktīvas 92/50 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā ievilkuma ii) punktu šī direktīva attiecas uz pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem tostarp saistībā ar pasta pārvadāšanu pa zemes ceļu un pa gaisu, ko piešķīrušas līgumslēdzējas iestādes un kuru tāmes vērtība bez pievienotā vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) ir vismaz 200000 speciālo aizņēmumu tiesību (turpmāk tekstā – “SDR”) ( 9 ).

21.

Direktīva 97/67 Spānijas tiesībās tika transponēta ar 1998. gada 13. jūlija Likumu 24/1998 par universālajiem pasta pakalpojumiem un pasta pakalpojumu liberalizāciju (Ley 24/1998 del Servicio Postal Universal y de Liberalización de los Servicios Postales) ( 10 ).

22.

Saskaņā ar šī likuma 1. un 2. pantu pasta pakalpojumi tiek uzskatīti par vispārējās interesēs sniedzamiem pakalpojumiem un uz universālajiem pasta pakalpojumiem ir attiecināmi ar publiskajiem pakalpojumiem saistītie pienākumi.

23.

Šī likuma 18. pantā noteiktu pakalpojumu sniegšana ir rezervēta komersantam. Šie rezervētie pakalpojumi ir:

Citi pakalpojumu sniedzēji var veikt šāda veida darbības attiecībā uz starppilsētu sūtījumiem ar nosacījumu, ka samaksa par šiem pakalpojumiem ir vismaz trīs reizes augstāka salīdzinājumā ar valsts tarifu, ko piemēro pirmās svara pakāpes parastiem parastās ātrākās kategorijas sūtījumiem, ko nosaka par universālo pasta pakalpojumu sniegšanu atbildīgajai personai. Sākot no 2006. gada 1. janvāra, samaksa ir vismaz divas ar pusi reizes augstāka.

Valsts mēroga vai pārrobežu tieši piegādātās reklāmas, grāmatu, katalogu un periodikas sūtījumi nav pieskaitāmi pie rezervētajiem pakalpojumiem.

Nevar rezervēt savstarpējus dokumentu sūtīšanas pakalpojumus;

24.

Saskaņā ar 11. pantu Likumā par publiskā iepirkuma līgumiem (Ley de Contratos de las Administraciones Públicas), kura kodificētais teksts tika apstiprināts ar Karaļa 2000. gada 16. jūnija Dekrētu-likumu Nr. 2/2000 (Real Decreto Legislativo 2/2000) ( 11 ), valsts iestāžu piešķirto publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesībām ir piemērojami atklātības un konkurences principi, izņemot šajā likumā paredzētos izņēmumus, un vienlīdzības un nediskriminācijas principi.

25.

Saskaņā ar Likuma par publiskā iepirkuma līgumiem 206. panta 4. punktu sūtījumu pārvadāšana pa zemes un gaisa ceļu tiek uzskatīta par publiskā iepirkuma līgumu minētā likuma 11. panta izpratnē, un līdz ar to uz to ir attiecināmi konkurences noteikumi.

26.

Likuma par publiskā iepirkuma līgumiem 3. panta 1. punkta d) apakšpunktā no tā piemērošanas jomas ir izslēgti sadarbības līgumi, ko valsts iestādes noslēdz ar privāto tiesību fiziskām vai juridiskām personām tiktāl, ciktāl šo līgumu priekšmets neattiecas uz publiskā iepirkuma līgumiem, kuri ir reglamentēti šajā pašā likumā vai administratīvajos noteikumos.

27.

Ar 58. pantu 2000. gada 29. decembra Likumā 14/2000 par nodokļu, administratīva vai sociāla rakstura pasākumiem (Ley 14/2000 de Medidas Fiscales, Administrativas y del Orden Social) ( 12 ) tika izveidota “Sociedad Estatal Correos y Telégrafos, Sociedad Anónima” (turpmāk tekstā – “Correos”). Šajā pantā ir precizēts, ka Correos kapitāldaļas ir valsts iestādes īpašumā. Turklāt saskaņā ar minēto tiesību normu, lai personas vai apvienības, kas nav valsts iestādes, iegūtu īpašumtiesības uz uzņēmuma pamatkapitālu vai tieši vai netieši iegādātos akcijas sabiedrībā, vispirms ir jāsaņem atļauja ar aktu, kam ir likuma spēks.

28.

Turklāt saskaņā ar šo pašu 58. pantu valsts iestādes var noslēgt Karaļa Dekrēta-likuma Nr. 2/2000 3. pantā minētos sadarbības līgumus ar Correos, lai sniegtu pakalpojumus, kas ietilpst šīs sabiedrības darbības jomā, proti, tostarp pasta pakalpojumus.

29.

Ar sadarbības līgumu, kas bija noslēgts starp Spānijas Izglītības, kultūras un sporta ministriju (Ministerio de Educación, Cultura y Deporte, turpmāk tekstā – “ministrija”) un Correos un parakstīts 2002. gada 6. jūnijā (turpmāk tekstā – “sadarbības līgums”), Correos tika piešķirtas tiesības sniegt pasta un telegrāfa pakalpojumus.

30.

Saskaņā ar šī līguma 1. pantu Correos uzņemas sniegt šādus pasta pakalpojumus:

31.

Šajā līgumā ir precizēts, ka samaksa par pakalpojumu sniegšanu ir atkarīga no sasniegtā apgrozījuma. Katrā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka šīs samaksas ikgadējā summa ir lielāka par EUR 12020,42.

32.

Sadarbības līgums tika noslēgts, neizsludinot atklātu konkursu.

33.

Šī iemesla dēļ Asociación Profesional de Empresas de Reparto y Manipulado de Correspondencia (Pasta izplatīšanas un apstrādes uzņēmumu profesionālā apvienība, turpmāk tekstā – “Asociación Profesional”) iesniedza sūdzību ministrijas tehniskajam ģenerālsekretāram, apstrīdot administratīvo lēmumu, ar kuru publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas Correos.

34.

Ar 2003. gada 20. marta lēmumu ministrijas tehniskais ģenerālsekretārs noraidīja šo prasību. Asociación Profesional līdz ar to iesniedza apelācijas sūdzību par šo lēmumu Audiencia Nacional.

35.

Audiencia Nacional nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai EKL 43. un 49. pants kopā ar EKL 86. pantu, ja tie tiek piemēroti ar Direktīvu 97/67 un Direktīvu 2002/39 noteikto pasta pakalpojumu liberalizācijas procesa ietvaros un ad hoc direktīvās iedibināto publiskā iepirkuma nozarē spēkā esošo principu ietvaros, ir interpretējami tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts slēgt tādu līgumu, kura priekšmets ir gan rezervētu, gan nerezervētu un tādēļ liberalizētu pasta pakalpojumu sniegšana un kas noslēgts starp valsts uzņēmumu, kura kapitāldaļas pilnībā pieder valstij un kas turklāt ir uzņēmums, kam ir uzticēts nodrošināt universālo pasta pakalpojumu sniegšanu, un valsts pārvaldes iestādi?”

36.

Spānijas valdība apstrīd uzdotā jautājuma pieņemamību. Tā uzskata, ka tā mērķis patiesībā ir interpretēt līguma tiesiskumu, kas ir jādara valsts līmenī.

37.

Savos apsvērumos Spānijas valdība norāda, ka Tiesai faktiski uzdotais jautājums nepārprotami izriet no iesniedzējtiesas lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu. Audiencia Nacional lūdzot Tiesai nevis interpretēt Direktīvas 97/67 un 92/50, bet jautājot, vai sadarbības līgums atbilst šim Kopienas tiesiskajam regulējumam.

38.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kaut gan tiesvedībā, kas uzsākta saskaņā ar EKL 234. pantu, Tiesai nav jālemj par valsts tiesību normu saderību ar Kopienu tiesību noteikumiem, jo šīs normas interpretē valsts tiesas, Tiesas kompetencē tomēr ir sniegt tām visus norādījumus par Kopienu tiesību interpretāciju, kas ļautu tām pašām izvērtēt šo normu saderību ar Kopienu tiesisko regulējumu ( 13 ).

39.

Pamata lietā Tiesa nevar lemt par Likuma 14/2000 saderību ar Kopienu tiesībām, bet tā var sniegt norādījumus par Kopienu tiesību interpretāciju, kas iesniedzējtiesai ļaus pašai lemt par šo saderību.

40.

Līdz ar to es uzskatu, ka jautājums ir pieņemams.

41.

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 97/67 un Direktīva 92/50, kā arī EKL 86. pants, lasot to kopā ar EKL 43. un 49. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, kas valsts iestādēm ļauj rezervēto un nerezervēto pasta pakalpojumu sniegšanas tiesības piešķirt uzņēmumam, kura kapitāldaļas pilnībā pieder valstij, neattiecinot uz šādu piešķiršanu noteikumus, kas reglamentē pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu.

42.

Jautājums šeit ir par to, lai noteiktu, vai Kopienu tiesības ir interpretējamas tādējādi, ka ar tām netiek pieļauts likums, kas atņem potenciālajiem pakalpojumu sniedzējiem iespēju iesniegt piedāvājumu rezervēto un nerezervēto pasta pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumam un kas tāpat atņem tiem iespēju, ka tiem varētu tikt piešķirtas šī līguma slēgšanas tiesības.

43.

Savu analīzi es sākšu ar izvērtējumu par to, vai Direktīvas 97/67 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka Correos sniegtie pakalpojumi ir rezervētie pakalpojumi.

44.

Ja attiecīgie pakalpojumi ir nerezervētie pakalpojumi un līdz ar to tādi, uz kuriem ir attiecināmi konkurences noteikumi, es noteikšu, vai Direktīva 92/50 ir piemērojama pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumam, kas ir piešķirts Correos. Tiesa ir nospriedusi, ka Līguma noteikumi par brīvu apriti ir piemērojami publiskajiem iepirkumiem, kuri neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā ( 14 ). Tādējādi vispirms ir jāpārbauda, vai šī direktīva ir piemērojama situācijai pamata lietā. Ja tas tā nav, šī situācija ir izvērtējama, ņemot vērā primārās tiesības.

45.

Visbeidzot, ja Direktīva 92/50 nav piemērojama, es izvērtēšu attiecīgo situāciju pamata lietā, ņemot vērā primārās tiesības un īpaši ar Līgumu noteiktos pamatprincipus.

46.

Tā nav pirmā reize, kad Tiesai tiek lūgts lemt par Direktīvas 97/67 7. panta interpretāciju. Jau savā 2004. gada 11. marta spriedumā lietā Asempre un Asociación Nacional de Empresas de Externalización y Gestión de Envíos y Pequeña Paquetería ( 15 ) Tiesa šo tiesību normu interpretēja šauri. Tā uzskatīja, ka, ņemot vērā šīs direktīvas mērķi, proti, pasta pakalpojumu liberalizāciju, dalībvalstis pašas nevar uzlikt papildu nosacījumus pasta pakalpojumu sniegšanai, paplašinot tādu pakalpojumu klāstu, kas ir noteikti universālo pakalpojumu sniedzējiem ( 16 ).

47.

Līdz ar to rezervēto pakalpojumu saraksts ir jāuzskata par izsmeļošu sarakstu. Par rezervētiem pakalpojumiem līdz ar to var tikt uzskatīta iekšzemes korespondences sūtījumu savākšana, šķirošana, pārvadāšana un piegāde, kā arī tiešais pasts un uz ārvalstīm izejošais pasts tiktāl, ciktāl tas ir vajadzīgs, lai saglabātu šos pakalpojumus kā universālos pakalpojumus.

48.

Tomēr, kā tas bija redzams, rezervētie pakalpojumi attiecas vienīgi uz pasta sūtījumiem, kuru svars nepārsniedz 350 gramus un kuru cena ir piecas reizes mazāka par valsts tarifu.

49.

Šajā lietā, kā uzskata iesniedzējtiesa, sadarbības līguma mērķis ir tādu pasta pakalpojumu sniegšana, kas nav pakalpojumi, kas tiek uzskatīti par rezervētiem pakalpojumiem.

50.

No lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar Likuma 14/2000 58. panta 2. punktu sabiedrības Correos darbības jomā iekļauta arī visu pasta pakalpojumu vadība un īstenošana. Līdz ar to nav noteikta nekāda atšķirība starp rezervētajiem pakalpojumiem un nerezervētajiem pakalpojumiem. Turklāt, pamatojoties uz šo likumu, saskaņā ar sadarbības līguma 1. pantu Correos rezervētā pasta pakalpojumu sniegšana attiecas uz visām vēstulēm, pakām un sūtījumiem bez jebkāda svara vai apmēra ierobežojuma.

51.

Taču, kā to redzējām iepriekš, saskaņā ar Direktīvas 97/67 7. pantu vienīgi iekšzemes korespondences sūtījumu savākšana, šķirošana, pārvadāšana un piegāde šajā direktīvā noteiktās svara un cenas robežās var tikt rezervēta vienam pakalpojumu sniedzējam. Tikai šo pakalpojumu sniegšana var tikt uzticēta tieši, bez konkursa vienam pakalpojumu sniedzējam. Uz citiem pasta pakalpojumiem minētās direktīvas 2. panta izpratnē līdz ar to ir jāattiecina konkurences noteikumi.

52.

Tādējādi Direktīvas 97/67 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, kas pasta pakalpojumu sniegšanu rezervē vienam pakalpojumu sniedzējam, nenošķirot rezervētos un nerezervētos pakalpojumus.

53.

Jautājums tagad ir par to, vai tas, ka tādu nerezervēto pasta pakalpojumu kā Likuma 14/2000 58. pantā minētie sniegšanas tiesības tiek piešķirtas bez iepriekšēja konkursa un bez konkurences, ir pretrunā ar Direktīvu 92/50 par pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem.

54.

Nav šaubu, ka Direktīva 92/50 ir piemērojama pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem, kuru vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa ir vismaz SDR 200000 ( 17 ).

55.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka sadarbības līguma summa pārsniedz EUR 12020,42. Tiesas sēdē neviena no pusēm nevarēja noteikt precīzu šī līguma summu. Līdz ar to valsts tiesai ir jānosaka šī summa, lai noskaidrotu, vai Direktīva 92/50 ir piemērojama attiecīgajai situācijai pamata lietā.

56.

Vispirms pieņemsim, ka sadarbības līguma summa ir vismaz SDR 200000.

57.

Šādā gadījumā redzēsim, ka Direktīva 92/50 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, kas valsts iestādēm ļauj piešķirt nerezervēto pasta pakalpojumu sniegšanas tiesības uzņēmumam, kura kapitāldaļas pilnībā pieder valstij, turpinājumā izklāstīto motīvu dēļ.

58.

Saskaņā ar Direktīvas 92/50 1. panta a) punktu pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi ir “līgumi, kas peļņas nolūkos rakstiski noslēgti starp pakalpojumu sniedzēju un līgumslēdzēju iestādi”.

59.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru līguma kvalifikācija nav meklējama dalībvalstu tiesībās ( 18 ). Jēdziens “publiskā iepirkuma līgumi” līdz ar to ir jāuzskata par Kopienas jēdzienu. Tātad ir jāizvērtē, vai ir izpildīti minētā 1. panta a) punktā definētie kritēriji, lai noskaidrotu, vai runa ir par publiskā iepirkuma līgumu.

60.

Lai Direktīva 92/50 būtu piemērojama, ir jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem. Ir jābūt peļņas nolūkā noslēgtam līgumam, un šim līgumam ir jābūt noslēgtam starp diviem atsevišķiem subjektiem, proti, līgumslēdzēju iestādi un pakalpojumu sniedzēju.

61.

Attiecībā uz pirmo nosacījumu šķiet, ka tas ir izpildīts, jo šajā lietā ar Likumu 14/2000 ir paredzēts, ka valsts iestādes var noslēgt sadarbības līgumus ar Correos saistībā ar pasta pakalpojumu sniegšanu. Turklāt, pamatojoties uz šo likumu, sadarbības līgums tika noslēgts starp ministriju un Correos par atlīdzību, kuras summa ir atkarīga no apgrozījuma. Šeit nepārprotami runa ir par līgumu peļņas nolūkā.

62.

Attiecībā uz otro nosacījumu, proti, līgumslēdzējas iestādes un pakalpojumu sniedzēja esamību, Direktīvā 92/50 tas ir definēts. Tās 1. panta b) punktā ir precizēts, ka līgumslēdzējas iestādes ir “valsts, reģionālas vai vietējas iestādes, publisko tiesību subjekti vai apvienības, ko izveidojusi viena vai vairākas šādas iestādes vai publisko tiesību subjekti”. Minētās direktīvas 1. panta c) punktā pakalpojumu sniedzējs ir definēts kā “tādas fiziskas vai juridiskas personas, tostarp arī publisko tiesību subjekti, kas piedāvā pakalpojumus”.

63.

Šķiet, ka šajā lietā ministrija ir līgumslēdzēja iestāde un Correos ir pakalpojumu sniedzējs.

64.

Tomēr, tā kā Correos kapitāldaļas atrodas pilnīgā valsts īpašumā, rodas jautājums par to, vai nav piemērojams Direktīvas 92/50 6. pantā paredzētais izņēmums. Saskaņā ar šo pantu šī direktīva neattiecas uz pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem, ko kādam subjektam, kas pats ir līgumslēdzēja iestāde 1. panta b) punkta nozīmē, piešķir, pamatojoties uz ekskluzīvām tiesībām, kuras tam ir saskaņā ar kādu normatīvo vai administratīvo aktu.

65.

Šajā lietā nav šaubu, ka Correos ir saņēmusi ekskluzīvas tiesības, kuras tai piešķirtas ar Likumu 14/2000.

66.

Es uzskatu, ka līdz ar to ir jānoskaidro, vai attiecīgie divi subjekti, proti, līgumslēdzēja iestāde un pakalpojumu sniedzējs, faktiski ir viens un tas pats subjekts. Apstiprinošas atbildes gadījumā nevar būt runa par līgumu peļņas nolūkā ar subjektu, kas nav līgumslēdzēja iestāde, un Direktīvas 92/50 1. pantā minētie nosacījumi nav izpildīti. Tādējādi Kopienas noteikumi publisko iepirkumu jomā nebūtu piemērojami.

67.

Man šķiet, ka atbildi var atrast Tiesas judikatūrā.

68.

2005. gada 11. janvāra spriedumā lietā Stadt Halle un RPL Lochau ( 19 ) Tiesa saistībā ar Direktīvu 92/50 piemēroja nosacījumus, kas ietverti 1999. gada 18. novembra spriedumā lietā Teckal ( 20 ) par Padomes Direktīvu 93/36/EEK ( 21 ). Tā kā Direktīvā 93/36 nav ietverts izņēmums, kas ir pielīdzināms Direktīvas 92/50 6. pantā ietvertajam izņēmumam, Tiesa nolēma, ka, runājot par līguma esamību, valsts tiesai ir jāpārbauda, vai līgums ticis noslēgts starp diviem dažādiem subjektiem.

69.

Saskaņā ar Tiesas teikto līgums nav noslēgts starp diviem dažādiem subjektiem, ja līgumslēdzēja iestāde pār pakalpojumu sniedzēju veic “kontroli, kas ir analoga tai, ko [tā] īsteno attiecībā uz saviem dienestiem”, un ja šis “pakalpojumu sniedzējs īsteno visu savu darbību ar [līgumslēdzēju iestādi vai iestādēm, kas ir tā kapitāldaļu turētājas]” ( 22 ).

70.

Šie divi nosacījumi, kas ir sastopami attiecībās, kuras ir tā saucamās “in house” attiecības, ir vienlaikus piemērojami nosacījumi, kuru esamība ļauj valsts iestādēm piešķirt publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības vienam pakalpojumu sniedzējam, neattiecinot uz šo iepirkumu konkurences noteikumus. Tomēr, tā kā minētie nosacījumi ir atkāpe no Kopienu tiesību noteikumiem, tie ir jāinterpretē šauri ( 23 ).

71.

Saistībā ar nosacījumu par kontroli, kas ir analoga tai, ko līgumslēdzēja iestāde īsteno attiecībā uz saviem dienestiem, Tiesa precizēja tā saturu 2005. gada 13. oktobra spriedumā lietā Parking Brixen ( 24 ). Lai izvērtētu, vai līgumslēdzēja iestāde īsteno šādu kontroli pār pakalpojumu sniedzēju, ir jāizpēta, vai no tiesību aktu noteikumu un atbilstošo apstākļu vērtējuma izriet, ka pār attiecīgo pakalpojumu sniedzēju tiek īstenota kontrole, kas ļauj līgumslēdzējai iestādei ietekmēt šī pakalpojumu sniedzēja lēmumus. Tiesa piebilst, ka ir jāpastāv noteicošas ietekmes iespējai gan attiecībā uz tā stratēģiskajiem mērķiem, gan svarīgiem lēmumiem ( 25 ).

72.

Turklāt saskaņā ar Tiesas teikto tas, ka pakalpojumus sniedzošais uzņēmums pilnībā pieder līgumslēdzējai iestādei, nav noteicošais ( 26 ).

73.

Savukārt Tiesa uzskata, ka tas, ka kāds konkrēts uzņēmums tiek pārveidots par akciju sabiedrību, pierāda, ka šī sabiedrība ir ieguvusi noteiktu tirgus daļu, kas apgrūtina valsts iestādes kontroli ( 27 ).

74.

Turklāt Tiesa arī ņēma vērā, ka pakalpojumus sniedzošā uzņēmuma valdei ir nozīmīgas pilnvaras, attiecībā uz kurām faktiski neizpaužas nekāda valsts iestādes kontrole, un ka šī uzņēmuma darbības joma varēja tikt paplašināta ( 28 ). Šie divi fakti norāda uz to, ka nav pastāvējusi analoga līgumslēdzējas iestādes kontrole pār pakalpojumus sniedzošo uzņēmumu.

75.

Tā kā analogās kontroles nosacījums ir interpretējams šauri, es uzskatu, ka ar šo nosacījumu ir jāsaprot, ka pakalpojumus sniedzošajam uzņēmumam nav nekādas rīcības brīvības un valsts iestāde beigās ir vienīgā, kas pieņem lēmumus, kas attiecas uz šo uzņēmumu. Turklāt izteiciena “in house” izmantošana nepārprotami parāda, ka ir bijusi vēlēšanās nošķirt darbības, ko iestāde veic tieši, izmantojot iekšējo struktūru, kas ir “daļa no mājas”, no tām darbībām, kuras tā piešķirs veikt trešai personai.

76.

Šajā lietā vairāki fakti norāda, ka Correos, kuras kapitāldaļas neapšaubāmi ir valsts iestādes īpašumā, saglabā rīcības brīvību attiecībā uz lēmumiem, kuri tai ir jāpieņem.

77.

Lai arī ir taisnība, ka saskaņā ar Likuma 14/200058. panta 2. punkta g) apakšpunktu Correos, kas ir universālo pakalpojumu sniedzējs, obligāti ir jāakceptē sadarbības līgums, no lietas materiāliem izriet, ka Correos ir tiesības izbeigt līgumu, kas to saista ar līgumslēdzēju iestādi, informējot rakstveidā vienu mēnesi iepriekš.

78.

Turklāt saskaņā ar šo pašu likumu Correos, kas bija publisko tiesību uzņēmums, tika pārveidota par akciju sabiedrību, kas pakalpojumus piedāvā par atlīdzību. Tāpat nav šaubu, ka Correos var veikt citu darbību vai sniegt pakalpojumus papildus tiem pakalpojumiem, kas ir minēti vai kas ir vajadzīgi tā darbības jomas izpildei ( 29 ). Tas arī ir tas, kas, šķiet, izriet no tā ikgadējā 2005. gada ziņojuma, kurā ir norādīts, ka pieaugošā konkurence šajā nozarē neizbēgami ir radījusi pakalpojumu piedāvājuma palielināšanos un pozicionēšanos citos tirgos ( 30 ).

79.

Kļūstot par akciju sabiedrību ar iespēju paplašināt savu uzņēmuma darbības jomu, kā arī ar iespēju lauzt līgumu, kas to saista ar valsts iestādi, uzskatu, ka Correos ir ieguvusi noteiktu tirgus daļu, kas apgrūtina šīs valsts iestādes kontroli.

80.

Ņemot vērā šos faktus, uzskatu, ka līgumslēdzēja iestāde pār Correos neīsteno analogu kontroli iepriekš minētās judikatūras izpratnē. Tomēr valsts tiesai ir jāizvērtē, vai šajā lietā šis nosacījums patiešām ir izpildīts.

81.

Attiecībā uz otro nosacījumu, proti, ka pakalpojumu sniedzējam visa sava darbība ir jāīsteno ar līgumslēdzēju iestādi vai iestādēm, kuras ir tā kapitāldaļu turētājas, Tiesai ir bijusi iespēja precizēt tā saturu 2006. gada 11. maija spriedumā lietā Carbotermo un Consorzio Alisei ( 31 ) par Direktīvas 93/36 interpretāciju.

82.

Tiesa uzskatīja, ka šis otrais nosacījums ir izpildīts tikai tad, ja darbība, kuru īsteno pakalpojumus sniedzošais uzņēmums, tiek veikta līgumslēdzējas iestādes, kura ir tā kapitāldaļu turētāja, labā un ja citas darbības ir mazsvarīgas ( 32 ). Citiem vārdiem runājot, Correos darbība tiek gandrīz ekskluzīvi veikta valsts iestādes, kura ir tās kapitāldaļu turētāja, labā.

83.

Lai izvērtētu, vai šis ir tāds gadījums, valsts tiesai ir jāņem vērā visi lietas apstākļi – kā kvalitatīvie, tā arī kvantitatīvie.

84.

Šajā lietā saskaņā ar Likumu 14/2000 Correos ir tiesības noslēgt sadarbības līgumus ar visām valsts iestādēm. Audiencia Nacional savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu pat precizē, ka Correos faktiski ir noslēgusi vairākus sadarbības līgumus ar dažādiem publisko tiesību subjektiem.

85.

Turklāt Spānijas valdība savos Tiesai iesniegtajos apsvērumos atzīst, ka Correos visā Spānijas teritorijā sniedz universālos pasta pakalpojumus, kuru galvenie saņēmēji ir trešās personas.

86.

Līdz ar to valsts iestādes nav nedz galvenās, nedz vienīgās Correos sniegto pakalpojumu saņēmējas.

87.

Tādējādi, ar nosacījumu, ka to pārbauda valsts tiesa, man šķiet, ka otrais nosacījums arī nav izpildīts.

88.

Līdz ar to, ja attiecīgā pamata lietā apspriestā iepirkuma vērtība ir vismaz SDR 200000, es uzskatu, ka Direktīva 92/50 šajā lietā ir piemērojama.

89.

Šī iemesla dēļ uzskatu, ka saskaņā ar šīs direktīvas 8. pantu pasta pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, kas ir piešķirtas Correos, bija jāpiešķir saskaņā ar minētās direktīvas III–VI sadaļas noteikumiem un īpaši ar šīs pašas direktīvas 11. panta 1. punkta noteikumiem. Līdz ar to es uzskatu, ka saistībā ar šo iepirkumu bija jāizsludina konkurss un jānodrošina pienācīga atklātība.

90.

Savos apsvērumos Spānijas valdība uzskata – ja uz pakalpojumiem, kas nav rezervēti, attiecinātu konkurences noteikumus, tas radītu finansiālu nelīdzsvarotību un Correos līdz ar to nevarētu vairs nodrošināt universālo pakalpojumu minimumu, kas tai tika uzticēts.

91.

Šādi argumentējot, Spānijas valdība faktiski ir atsaukusies uz EKL 86. panta 2. punktā minēto atkāpi.

92.

Tomēr šo argumentu šajā lietā nevar atbalstīt šādu iemeslu dēļ.

93.

Saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu uz uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, attiecas šajā līgumā ietvertie noteikumi un it īpaši noteikumi par konkurenci, ja šo noteikumu piemērojums netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus.

94.

Šajā lietā Correos darbības mērķis ir sniegt pasta pakalpojumus, kas nav vienīgi universālie pakalpojumi, bet kuros iekļauta visu pasta pakalpojumu vadība un īstenošana.

95.

Es uzskatu, ka Kopienas likumdevēja vēlme liberalizēt pasta nozari, nošķirot rezervētos un nerezervētos pakalpojumus, pierāda, ka konkrētā uzdevuma izpilde, kas uzticēta tādiem pakalpojumu sniedzējiem kā Correos, netiek traucēta, pakļaujot konkurencei nerezervētos pakalpojumus.

96.

Ar Direktīvu 97/67 ir izveidots tiesiskais regulējums pasta nozarei. Tajā tostarp ir paredzēts nodrošināt universālos pakalpojumus šajā nozarē, dodot iespēju dalībvalstīm rezervēt atsevišķus pasta pakalpojumus. Tā kā visu pārējo pakalpojumu sniegšana nevar tikt rezervēta, tā ir jāatver konkurencei.

97.

Ja dalībvalstīm būtu iespēja piešķirt nerezervēto pasta pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības vienam vienīgam pakalpojumu sniedzējam, iepriekš neizsludinot konkursu, tas pat būtu pretrunā ar Direktīvas 97/67 mērķi – liberalizēt pasta nozari.

98.

Turklāt piebildīšu, ka Komisija ir precizējusi, ka uz rezervētajiem pakalpojumiem attiecas prezumpcija, saskaņā ar kuru tie ir pamatojami saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu ( 33 ).

99.

Es uzskatu, ka, nošķirot rezervētos un nerezervētos pakalpojumus un piedāvājot iespēju dalībvalstij piešķirt rezervēto pakalpojumu sniegšanas tiesības vienam vienīgam universālo pakalpojumu sniedzējam, ar Direktīvu 97/67 tiek īstenots EKL 86. panta 2. punkts.

100.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es uzskatu – ja pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma vērtība ir vismaz SDR 200000, Direktīva 92/50 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, kas nerezervēto pasta pakalpojumu sniegšanu rezervē vienai akciju sabiedrībai, kuras kapitāldaļas pilnībā ir valsts iestādes īpašumā, tiktāl, ciktāl līgumslēdzēja iestāde pār pakalpojumu sniedzēju neīsteno kontroli, kas ir analoga tai, ko tā īsteno pār saviem pašas dienestiem, un tiktāl, ciktāl pakalpojumu sniedzējs neveic visu savu darbību ar iestādi vai iestādēm, kuras ir tā kapitāldaļu turētājas.

101.

Tomēr, ja SDR 200000 robeža netiek sasniegta, tik un tā uz publiskā iepirkuma līgumiem, uz kuriem neattiecas Kopienu direktīvas, ir attiecināmi Līguma pamatprincipi. Līdz ar to attiecīgā situācija pamata lietā ir jāizvērtē, ņemot vērā arī šos principus.

102.

Kā ir redzams no šo secinājumu 44. punkta, Tiesa ir lēmusi, ka, ja pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma vērtība nesasniedz Direktīvā 92/50 noteikto robežu, līgumslēdzējām iestādēm tomēr ir jāievēro Līguma pamatprincipi.

103.

Līdz ar to iesniedzējtiesa jautā, vai ar EKL 86. panta 1. punktu, lasot to kopā ar EKL 43. un 49. pantu, netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, kas ļauj nerezervēto pasta pakalpojumu sniegšanu tieši piešķirt akciju sabiedrībai, kuras kapitāldaļas ir valsts iestādes īpašumā.

104.

Saskaņā ar EKL 86. panta 1. punktu attiecībā uz publiskiem uzņēmumiem, kam dalībvalstis piešķīrušas īpašas vai ekskluzīvas tiesības, dalībvalstis nedz ievieš, nedz uztur spēkā tādus pasākumus, kas ir pretrunā Līguma noteikumiem.

105.

Šajā lietā EKL 86. panta 1. punkts nepārprotami ir piemērojams attiecīgajai situācijai pamata lietā, jo Correos ir publisko tiesību uzņēmums šīs tiesību normas izpratnē, tā kā Correos kapitāldaļas ir valsts iestādes īpašumā. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka Correos ir piešķirtas ekskluzīvas tiesības nodrošināt pasta tādu pakalpojumu sniegšanu, kuros, kā tas ir redzams iepriekš, iekļauti ne tikai par rezervētiem uzskatītie pakalpojumi.

106.

Tā kā EKL 86. panta 1. punkts nav piemērojams patstāvīgi, bet ir aplūkojams kopā ar atbilstošajām Līguma normām ( 34 ), uzskatu, ka atbilstošās normas šajā lietā ir EKL 43. un 49. pants.

107.

Tiktāl, ciktāl attiecīgais pasta pakalpojuma publiskā iepirkuma līgums var interesēt uzņēmumus, kas ir dibināti citā dalībvalstī, tā tieša piešķiršana bez konkursa atņem šiem uzņēmumiem jebkādu iespēju iesniegt savu piedāvājumu. Turklāt uzņēmumi, kas piedāvā tādus pašus pakalpojumus kā Correos, tiek atturēti veikt uzņēmējdarbību attiecīgajā dalībvalstī, jo tiem nav iespējas iesniegt savu piedāvājumu.

108.

Taču EKL 43. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka ir aizliegti ierobežojumi kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. EKL 49. panta pirmajā daļā ir aizliegti pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.

109.

EKL 43. un 49. pants ir īpašs vienlīdzīgas attieksmes principa izpaudums, kurā ietverts nediskriminācijas pilsonības dēļ princips, kā tas paredzēts EKL 12. pantā ( 35 ).

110.

Tiesa savā judikatūrā jautājumā par publiskajiem iepirkumiem jau ir lēmusi, ka pretendentiem piemērojamais vienlīdzīgas attieksmes princips noteic, ka visiem pretendentiem ir vienādas iespējas savu piedāvājumu noteikumu formulēšanā neatkarīgi no to pilsonības ( 36 ).

111.

Tādējādi Tiesa uzskatīja, ka vienlīdzīgas attieksmes principa un nediskriminācijas principa ievērošana publisko iepirkumu jomā prasa, lai līgumslēdzēja iestāde ievērotu pārskatāmības principu, attiecinot uz publisko iepirkumu zināmu atklātību. Šādā veidā visi potenciālie pretendenti var iepazīties ar šāda iepirkuma esamību un tātad var atsaukties uz uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu ( 37 ).

112.

Citiem vārdiem runājot, diskriminācija publisko iepirkumu jomā rodas no tā, ka uz iepirkumu netiek attiecināti atklātības noteikumi un ka tādējādi citā dalībvalstī dibinātiem uzņēmumiem ir atņemta iespēja iesniegt piedāvājumu.

113.

Kā tas ir redzams iepriekš, Correos piešķirtā publiskā iepirkuma mērķis ir, pirmkārt, rezervēto pakalpojumu sniegšana, kurus var tieši piešķirt vienam vienīgam pakalpojumu sniedzējam, un, otrkārt, nerezervēto pakalpojumu sniegšana, uz kuriem ir jāattiecina konkurences noteikumi.

114.

Iesniedzējtiesa ir atzinusi, ka pasta pakalpojumu publiskā iepirkuma līgums netika nedz publicēts, nedz izsludināts konkursa veidā, lai tajā varētu piedalīties citi pretendenti, kuri darbojas valsts un ārvalstu tirgos, bet gan tieši piešķirts Correos.

115.

Šādi rīkojoties, līgumslēdzēja iestāde ne tikai atņēma citā dalībvalstī dibinātiem uzņēmumiem tiesības iesniegt piedāvājumu un sniegt savus pakalpojumus attiecīgajā dalībvalstī, bet arī atturēja citus uzņēmumus, kam ir tāds pats darbības mērķis kā Correos, veikt uzņēmējdarbību šajā dalībvalstī, kas ir šķērslis brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kas ir pretrunā ar EKL 43. un 49. pantu.

116.

Tomēr var izvirzīt divus iebildumus.

117.

Pirmkārt, lai arī ir taisnība, ka saskaņā ar EKL 86. panta 1. punktu pret publisko tiesību uzņēmumiem nevar attiekties labāk nekā pret privātiem uzņēmumiem, tas ir citādāk, ja līgumslēdzēja iestāde piešķir pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības uzņēmumam, kuru tā kontrolē ( 38 ).

118.

Tomēr, kā redzams šo secinājumu 69.–88. punktā, šajā lietā esošās attiecības starp līgumslēdzēju iestādi un Correos nevar tikt atzītas par “in house” attiecībām. Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

119.

Otrkārt, saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu pastāv atkāpe no šī paša panta 1. punktā minētā aizlieguma.

120.

Tomēr, kā ir redzams iepriekš, Spānijas valdība nevar atsaukties uz EKL 86. panta 2. punktu saistībā ar Direktīvu 97/67.

121.

Šis otrais iebildums līdz ar to arī ir jānoraida.

122.

Tādējādi es uzskatu, ka EKL 86. panta 1. punkts, lasot to kopā ar EKL 43. un 49. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, kas valsts iestādēm ļauj piešķirt nerezervēto pasta pakalpojumu sniegšanas tiesības vienam uzņēmumam, kura kapitāldaļas pilnībā ir valsts iestādes īpašumā, neattiecinot uz šo piešķiršanu pamatprincipus, kas reglamentē pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu.

123.

Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Audiencia Nacional uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

tiktāl, ciktāl pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma vērtība ir vismaz SDR 200000, Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīva 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 13. oktobra Direktīvu 97/52/EK, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, kas valsts iestādēm ļauj nerezervēto pasta pakalpojumu sniegšanu piešķirt vienam uzņēmumam, kura kapitāldaļas pilnībā ir valsts iestādes īpašumā, neattiecinot uz šo piešķiršanu pamatprincipus, kas reglamentē pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, tiktāl, ciktāl līgumslēdzēja iestāde pār pakalpojumu sniedzēju neīsteno kontroli, kas analoga tai, kuru tā īsteno attiecībā uz saviem pašas dienestiem, un tiktāl, ciktāl pakalpojumu sniedzējs neveic visu savu darbību ar līgumslēdzēju iestādi vai iestādēm, kuras ir tā kapitāldaļu turētājas.

Ja pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma vērtība ir mazāka par SDR 200000, EKL 86. panta 1. punkts, lasot to kopā ar EKL 43. un 49. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, kas valsts iestādēm ļauj nerezervēto pasta pakalpojumu sniegšanu piešķirt vienam uzņēmumam, kura kapitāldaļas pilnībā ir valsts iestādes īpašumā, neattiecinot uz šo piešķiršanu pamatprincipus, kas reglamentē pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, tiktāl, ciktāl līgumslēdzēja iestāde pār pakalpojumu sniedzēju neīsteno kontroli, kas analoga tai, kuru tā īsteno attiecībā uz saviem pašas dienestiem, un tiktāl, ciktāl pakalpojumu sniedzējs neveic visu savu darbību ar līgumslēdzēju iestādi vai iestādēm, kuras ir tā kapitāldaļu turētājas.