Lieta T‑452/05

Belgian Sewing Thread (BST) NV

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Eiropas rūpniecisko diegu tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Naudas sodi – Pārkāpuma smagums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Sadarbība – Ārpuslīgumiskā atbildība – Konfidenciālas informācijas izpaušana – Zaudējumi – Cēloņsakarība

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nolīgumi un saskaņotas darbības, kas veido vienotu pārkāpumu – Uzņēmumi, kuriem var pārmest pārkāpuma izdarīšanu, ko veido dalība vispārējā aizliegtajā vienošanās – Kritēriji

(EKL 81. panta 1. punkts)

2.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Vērtējuma elementi

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

3.      Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Uzņēmuma atzīšana par vainojamu – Atbildība par citu uzņēmumu rīcību šī paša pārkāpuma ietvaros – Pieļaujamība – Kritēriji

(EKL 81. panta 1. punkts)

4.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Naudas soda noteikšana proporcionāli pārkāpuma smaguma vērtējuma elementiem – Attiecīgā tirgus neliela apmēra relatīvā nozīme

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)

5.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Apgrozījuma, kas realizēts ar produktiem, kuri ir saistīti ar ierobežojošām darbībām, nozīmīgs raksturs

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

6.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Faktiskas iespējas radīt zaudējumus skartajā tirgū novērtēšana

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkts)

7.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

8.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Attiecīgā uzņēmuma finansiālais stāvoklis

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts)

9.      Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Piedalīšanās uzņēmumu sanāksmēs ar pret konkurenci vērstu mērķi – Attiecīgā uzņēmuma vajadzība pierādīt sanāksmju laikā noslēgto nolīgumu īstenošanas neesamību

(EKL 81. panta 1. punkts)

10.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Uzņēmuma pasīva vērotāja vai sekotāja loma

(EKL. 81. pants; Padomes Regulas Nr. 17 15. pants; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 2. un 3. punkts)

11.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Naudas soda apmēra samazināšana par apsūdzētā uzņēmuma sadarbību – Nosacījumi

(Padomes Regulas Nr. 17 11. panta 4. un 5. punkts)

12.    Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Zaudējumi – Cēloņsakarība – Jēdziens – Pierādīšanas pienākums

(EKL 288. panta otrā daļa)

1.      Uzņēmumu var saukt pie atbildības par vispārējo aizliegto vienošanos arī tad, ja tas tieši ir piedalījies tikai vienā vai dažos to veidojošajos elementos.

Fakts, ka dažādiem uzņēmumiem ir bijušas dažādas lomas kopējā mērķa sasniegšanā, nenozīmē, ka pret konkurenci vērsts mērķis un pārkāpums nav identiski, ja katrs uzņēmums savā līmenī sniedzis ieguldījumu kopējā mērķa sasniegšanā.

Ja nolīgumi un saskaņotās darbības, ņemot vērā to mērķa identiskumu, iekļaujas tādās periodisko sanāksmju, cenu un kvotu mērķu noteikšanas sistēmās, kuras savukārt iekļaujas virknē attiecīgo uzņēmumu centienu sagrozīt cenu attīstību, tie ir nevis atsevišķi pārkāpumi, bet vienots pārkāpums.

Ja uzņēmums zināja par citu vienota pārkāpuma dalībnieku pārkāpjošām darbībām vai ja tas varēja saprātīgi tās paredzēt un ja tas bija gatavs uzņemties risku, šis uzņēmums ir arī atbildīgs – attiecībā uz visu tā līdzdalības pārkāpumā laiku – par citu uzņēmumu darbībām šī paša pārkāpuma ietvaros. Šāds secinājums nepārkāpj principu, ka atbildībai par šādiem pārkāpumiem ir jābūt personīgai.

Lai pietiekami pierādītu, ka attiecīgais uzņēmums bijis aizliegtās vienošanās dalībnieks, pietiek ar to, ka Komisija pierāda, ka šis uzņēmums ir piedalījies sanāksmēs, kurās slēgti pret konkurenci vērsti nolīgumi, aktīvi pret tiem neiebilstot. Ja piedalīšanās šādās sanāksmēs ir konstatēta, uzņēmumam ir jāpierāda, ka tā dalība šajās sanāksmēs nekādā ziņā nebija vērsta pret konkurenci, pierādot, ka tas bija norādījis saviem konkurentiem, ka tas šajās sanāksmēs piedalās ar citu nostāju. Iemesls, kas ir pamatā šim tiesību principam, ir tas, ka, piedaloties minētajās sanāksmēs un publiski nenorobežojoties no to satura, uzņēmums ir ļāvis pārējiem dalībniekiem domāt, ka tas piekrīt šajā sanāksmē nolemtajam un rīkosies saskaņā ar to. Tas attiecas arī uz uzņēmuma dalību vienota nolīguma īstenošanā. Lai noteiktu uzņēmuma dalību šādā nolīgumā, Komisijai ir jāpierāda, ka uzņēmums ar savu paša rīcību ir vēlējies dot ieguldījumu kopējiem mērķiem, kas bija visiem dalībniekiem, un ka tas zināja par citu uzņēmumu iecerētajām vai veiktajām materiālajām darbībām, īstenojot šos pašus mērķus, vai ka tas varēja tos saprātīgi paredzēt un ka bija gatavs uzņemties par to risku.

(sal. ar 32., 33. un 37. punktu)

2.      Nedrīkst jaukt pārkāpuma smaguma novērtējumu, kas ir nepieciešams, lai noteiktu naudas soda vispārējo sākumsummu, ar katra no iesaistītajiem uzņēmumiem dalības pārkāpumā relatīvā smaguma novērtējumu – jautājumu, kurš ir jāizvērtē, nosakot, vai ir jāpiemēro atbildību pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi.

Turklāt, kamēr naudas soda sākumsumma ir nosakāma atbilstoši pārkāpumam, tā relatīvo smagumu nosaka, ņemot vērā virkni citu faktoru, attiecībā uz kuriem Komisijai ir zināma rīcības brīvība. Turklāt no Pamatnostādnēm sodanaudas [naudas sodu] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, izriet, ka pārkāpuma smaguma vērtēšana tiek veikta divos posmos. Pirmajā posmā vispārīgais smagums tiek vērtēts vienīgi atkarībā no paša pārkāpuma elementiem, tādiem kā tā raksturs un ietekme uz tirgu, un otrajā posmā relatīvais smagums tiek precizēts, ņemot vērā attiecīgā uzņēmuma apstākļus, kas turklāt liek Komisijai ņemt vērā ne tikai iespējamos atbildību pastiprinošos apstākļus, bet – attiecīgā gadījumā – arī atbildību mīkstinošos apstākļus. Šāda pieeja ļauj, tostarp tādu pārkāpumu gadījumos, kuros iesaistīti vairāki uzņēmumi, ņemt vērā, vērtējot pārkāpuma smagumu, katra uzņēmuma atšķirīgo lomu un tā attieksmi pret Komisiju procesa laikā.

(sal. ar 46. un 48. punktu)

3.      Uzņēmums, kas ir piedalījies tādā Kopienu konkurences tiesību normu pārkāpumā, kuram ir dažādas izpausmes, ar savām darbībām, kuras ietilpst nolīguma vai saskaņotu darbību, kam ir pret konkurenci vērsts mērķis EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, jēdzienā un kuru mērķis ir sekmēt pārkāpuma īstenošanu kopumā, var būt atbildīgs arī par citu uzņēmumu darbībām šī paša pārkāpuma ietvaros attiecībā uz visu savu piedalīšanās minētajā pārkāpumā laiku, ja ir konstatēts, ka minētais uzņēmums zināja par citu uzņēmumu prettiesisko rīcību vai ka tas varēja to saprātīgi paredzēt un ka tas bija gatavs uzņemties risku.

(sal. ar 33. punktu)

4.      Samērīguma princips nozīmē, ka Kopienu iestāžu akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu vēlamo mērķi.

Naudas sodu aprēķināšanas kontekstā pārkāpumu smagums ir jānosaka, ievērojot vairākus elementus, un nevienam no šiem elementiem nevajag piešķirt nesamērīgu nozīmīgumu attiecībā pret citiem novērtējuma elementiem.

Samērīguma princips šajā kontekstā paredz, ka Komisijai ir jānosaka naudas sods proporcionāli apstākļiem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā sakarā ir jāpiemēro šie elementi saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā.

Saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, 23. panta 2. punktu Komisija uzņēmumiem var noteikt naudas sodus, kuru apmērs nepārsniedz 10 % no apgrozījuma, ko katrs no uzņēmumiem, kas ir piedalījušies pārkāpumā, īstenojis iepriekšējā finanšu gadā. Lai noteiktu naudas soda apmēru, ievērojot šo robežu, šie noteikumi paredz ņemt vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu. Turklāt atbilstoši Pamatnostādnēm naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, Komisija nosaka naudas soda sākumsummu atkarībā no pārkāpuma smaguma, ņemot vērā pārkāpuma raksturu, faktisko ietekmi uz tirgu, ja to iespējams noteikt, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apjomu.

Tādējādi nedz Regulā Nr. 17, nedz arī Regulā Nr. 1/2003 vai Pamatnostadnēs nav noteikts, ka naudas soda apmērs jānosaka tieši atkarībā no konkrētā tirgus apmēra, jo šis faktors ir tikai viens no vairākiem faktoriem, kuriem ir nozīme. Šīs tiesiskais regulējums kā tāds nenosaka Komisijai prasību ņemt vērā nelielo preču tirgus apmēru. Tomēr, novērtējot pārkāpuma smagumu, Komisijai ir pienākums ņemt vērā daudzus apstākļus, kuru raksturs un nozīme atšķiras atkarībā no attiecīgā pārkāpuma veida un attiecīgā pārkāpuma īpašajiem apstākļiem. Nevar izslēgt, ka viens no šiem elementiem, kuri apliecina pārkāpuma smagumu, attiecīgajā gadījumā var būt preces tirgus apmērs. Tā rezultātā, lai gan tirgus apmērs var būt elements, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu pārkāpuma smagumu, tā nozīme atšķiras atkarībā no attiecīgā pārkāpuma veida un īpašajiem apstākļiem.

Darbības, ko veido apmaiņa ar sensiblu informāciju par cenrāžiem un/vai atsevišķiem klientiem noteiktām cenām, vienošanās par cenu paaugstināšanu un/vai mērķa cenām, izvairīšanās no konkurences, izmantojot pastāvīgajiem piegādātājiem izdevīgas cenas, un klientu sadale, ir horizontāli “cenu karteļu” tipa ierobežojumi Pamatnostādņu izpratnē un tādējādi ir pēc sava rakstura “sevišķi smags” pārkāpums. Šajā kontekstā nelielam konkrētā tirgus apmēram, pieņemot, ka tas tāds bija, ir maza nozīme salīdzinājumā ar visiem citiem apstākļiem, kuri apstiprina pārkāpuma smagumu.

(sal. ar 60.–65. punktu)

5.      Vienīgā tiešā atsauce uz uzņēmuma, kas piedalījies pārkāpumā, kopējo apgrozījumu, kura ietverta Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, 23. panta 2. punktā, attiecas uz augstāko līmeni, kuru naudas soda apmērs nevar pārsniegt. Ievērojot šo augstāko līmeni, Komisija principā var noteikt naudas sodu, pamatojoties uz apgrozījumu pēc savas izvēles preču ģeogrāfiskā mēroga un attiecīgo preču ziņā, un tai nav pienākuma precīzi ņemt vērā [uzņēmuma] kopējo apgrozījumu vai to, kas ir iegūts attiecīgajā ģeogrāfiskā tirgū, vai apgrozījumu, kas ir iegūts attiecīgās preces tirgū. Turklāt, lai gan Pamatnostādnēs naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, nav paredzēts aprēķināt naudas sodus atkarībā no noteikta apgrozījuma, tomēr tajās nav liegts tas, ka attiecīgo uzņēmumu īstenotais apgrozījums attiecīgajā tirgū tiek ņemts vērā, nosakot naudas soda apmēru, lai ievērotu Savienības tiesību vispārējos principus un ja apstākļi to prasa. Apgrozījums tātad var būt viens no elementiem, kam ir nozīme naudas soda apmēra aprēķināšanā, atbilstoši Pamatnostādņu 1.A punkta ceturtajai un sestajai daļai.

No tā izriet, ka Komisija var ņemt vērā apgrozījumu pēc savas izvēles, ja vien tas šķiet atbilstoši, ņemot vērā lietas apstākļus. Tāpat Komisijai, ja naudas sodi tiek uzlikti vairākiem uzņēmumiem, kas iesaistīti vienā un tajā pašā pārkāpumā, nav jānodrošina, lai naudas sodu galīgie apmēri atspoguļotu visas atšķirības šo uzņēmumu starpā saistībā ar to kopējo apgrozījumu vai atbilstošo apgrozījumu.

Attiecībā uz izvēli, ko var izdarīt Komisija par labu vienam un/vai citam apgrozījumam, – veiktajā analīzē, lai noteiktu naudas sodu par konkurences tiesību normu pārkāpumu, attiecībā uz pārkāpēju faktisko ekonomisko spēju nodarīt būtisku kaitējumu konkurencei, kas ietver arī novērtējumu par šo uzņēmumu reālo nozīmi konkrētajā tirgū, proti, to ietekmi uz tirgu, kopējais apgrozījums sniedz tikai nepilnīgu informāciju par faktisko situāciju. Nevarētu izslēgt to, ka spēcīgs uzņēmums, kas veic dažāda veida darbību, specifisku preču tirgū ir pārstāvēts nenozīmīgi. Tāpat nevar izslēgt, ka uzņēmumam, kam ir spēcīgs stāvoklis ģeogrāfiskā tirgū ārpus Savienības, ir nenozīmīgs stāvoklis Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas tirgū. Šādos gadījumos tas vien, ka attiecīgais uzņēmums īsteno lielu kopējo apgrozījumu, ne vienmēr nozīmē, ka tam ir noteicoša ietekme konkrētajā tirgū. Tādēļ, lai gan uzņēmuma apgrozījumam konkrētajā tirgū nevar būt noteicoša nozīme secinājumā par uzņēmuma ekonomisko varenību, tas tomēr ir svarīgs, lai noteiktu ietekmi, kuru tas var īstenot tirgū.

Tādējādi apgrozījuma daļa, kas realizēta ar precēm, uz kurām attiecas pārkāpums, var diezgan labi liecināt par konkrētajā tirgū izdarītā pārkāpuma apmēru. Apgrozījuma daļa, kas rodas no pārkāpumā iesaistītām precēm, diezgan labi liecina par katra attiecīgā uzņēmuma atbildību konkrētajā tirgū, ievērojot, ka tas ir objektīvs apstāklis, ar kuru var precīzi noteikt, cik pārkāpjošā rīcība ir kaitīga normālai konkurencei, un tātad ir labs rādītājs katra attiecīgā uzņēmuma spējai radīt kaitējumu konkurencei.

(sal. ar 76.–79. punktu)

6.      Ir likumīgi Komisijai pamatot savu vērtējumu attiecībā uz konkurences tiesību pārkāpuma izdarītāju faktisko ekonomisko spēju nodarīt kaitējumu citiem tirgus dalībniekiem uz apgrozījuma datiem un uz tirgus daļām konkrētajā tirgū ar mērķi novērtēt šī pārkāpuma smagumu un noteikt naudas soda sākumsummu, ja vien īpaši apstākļi, tādi kā šī tirgus raksturojumi, būtiski nesamazina šo datu nozīmīgo raksturu un neliek, lai vērtētu uzņēmumu ietekmi tirgū, ņemt vērā citus attiecīgos faktorus, tostarp, attiecīgajā gadījumā, vertikālo integrāciju un preču klāsta apmēru.

(sal. ar 82. punktu)

7.      Komisijai, nosakot naudas sodu apmēru atkarībā no attiecīga pārkāpuma smaguma un ilguma, nav jānodrošina, lai naudas sodu galīgie apmēri, kas noteikti vairākiem uzņēmumiem, kuri iesaistīti vienā un tajā pašā pārkāpumā, atspoguļotu visas atšķirības starp uzņēmumiem attiecībā uz to kopējo apgrozījumu vai attiecīgo apgrozījumu.

Šajā sakarā Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, 23. panta 2. punktā tāpat nav prasīts, lai gadījumos, kad naudas sods tiek noteikts vairākiem uzņēmumiem, kuri iesaistīti vienā un tajā pašā pārkāpumā, mazam vai vidējam uzņēmumam nosakāmais naudas sods procentuāli no apgrozījuma nebūtu lielāks par lielākiem uzņēmumiem noteikto naudas sodu. Faktiski no šīm normām izriet, ka, nosakot naudas soda apmēru gan maziem un vidējiem uzņēmumiem, gan lieliem uzņēmumiem, ir jāņem vērā pārkāpuma smagums un ilgums. Ja vienā un tajā pašā pārkāpumā iesaistītiem uzņēmumiem Komisija uzliek attiecībā uz katru no tiem pamatotus naudas sodus samērīgi ar pārkāpuma smagumu un ilgumu, tai nevar pārmest, ka dažiem uzņēmumiem naudas soda apmērs salīdzinājumā ar apgrozījumu ir lielāks nekā citiem uzņēmumiem.

(sal. ar 89. un 90. punktu)

8.      Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, nav pienākuma ņemt vērā uzņēmuma finanšu situāciju, kam raksturīgi zaudējumi. Šāda ņemšana vērā nozīmētu nepamatotu konkurences priekšrocību piešķiršanu uzņēmumiem, kas nav tik veiksmīgi pielāgojušies tirgus apstākļiem. Pat pieņemot, ka iestādes veiktais pasākums izraisa uzņēmuma likvidāciju šāda uzņēmuma konkrētajā juridiskajā formā, šis pasākums, lai gan tas var kaitēt uzņēmuma īpašnieku, akcionāru vai daļu turētāju interesēm, tomēr nenozīmē, ka arī uzņēmuma personīgie, materiālie un nemateriālie resursi zaudē savu vērtību.

(sal. ar 95. un 96. punktu)

9.      Lai pierādītu sanāksmju laikā noslēgtu pret konkurenci vērstu nolīgumu īstenošanas neesamību, uzņēmumam, pret kuru saistībā ar aizliegto vienošanos ir uzsākts administratīvais process, ir jāpierāda, ka laika posmā, kurā tas bija aizliegtās vienošanās dalībnieks, tas faktiski atturējās no tās piemērošanas, rīkojoties tirgū atbilstoši konkurencei, vai vismaz tas, ka uzņēmums skaidri un būtiski pārkāpa pienākumus, kas attiecās uz aizliegtās vienošanās īstenošanu, tādā mērā, ka izjauca tās darbību.

(sal. ar 111. punktu)

10.    Pasīvā vērotāja loma, ko saskaņā ar Pamatnostādnēm naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, var ņemt vērā kā atbildību mīkstinošu apstākli aizliegtās vienošanās īstenošanā, nozīmē, ka attiecīgajam uzņēmumam ir “nenozīmīga loma”, t.i., tas aktīvi nepiedalās viena vai vairāku pret konkurenci vērstu nolīgumu izstrādāšanā. Starp pierādījumiem, kas norāda uz uzņēmuma pasīvo lomu aizliegtajā vienošanās, varētu ņemt vērā to, ka uzņēmuma piedalīšanās sanāksmēs bija ievērojami fragmentārāka nekā aizliegtās vienošanās parasto dalībnieku piedalīšanās, tāpat tā vēlo ienākšanu tirgū, kas ir pārkāpuma priekšmets, neatkarīgi no tā piedalīšanās ilguma pārkāpumā, vai arī to, ka pārkāpumā piedalījušos trešo uzņēmumu pārstāvji ir snieguši šajā sakarā skaidrus paziņojumus.

Apstāklis, ka uzņēmums, kura dalība nelikumīgā saskaņošanā atbilstoši EKL 81. panta 1. punktam ir pierādīta, tirgū nerīkojas tā, kā tas bija vienojies ar saviem konkurentiem, ne vienmēr ir vērā ņemams apstāklis. Faktiski uzņēmums, kurš, neņemot vērā sadarbību ar saviem konkurentiem, veic atšķirīgu politiku no tās, par kuru ir panākta vienošanās, vienkārši var mēģināt izmantot aizliegto vienošanos savā labā.

(sal. ar 119., 120. un 129. punktu)

11.    Nosakot naudas sodu par Kopienu konkurences tiesību normu pārkāpumu apmēru, tāda sadarbība izmeklēšanā, kura nav nekas vairāk kā pienākumi, kas uzņēmumiem uzlikti atbilstoši Regulas Nr. 17 11. panta 4. un 5. punktam, nepamato naudas soda samazināšanu. Savukārt šāda samazināšana ir pamatota, ja uzņēmums ir sniedzis daudz plašāku informāciju nekā tā, ko Komisija var pieprasīt sniegt saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu.

Ja apsūdzētais uzņēmums ne tikai sniedzis faktiskos datus, bet arī nozīmīgus pierādījumus par attiecīgo pārkāpumu, un ja tas nav apstrīdējis lietas faktiskos apstākļus, ar kuriem Komisija pamatoja savas apsūdzības, minētajam uzņēmumam ir jāpiešķir samazinājums, kas ir lielāks nekā tas, kas tika piešķirts uzņēmumiem, kuru sadarbību, salīdzinot ar attiecīgā uzņēmuma sadarbību, Komisija ir atzinusi par nelietderīgu.

(sal. ar 147.–151. punktu)

12.    Lietas dalībniekam, kas izvirza jautājumu par Kopienas atbildību, ir jāiesniedz pierādījumi par tā norādīto zaudējumu esamību un apjomu un jāpierāda, ka starp šiem zaudējumiem un rīcību, kurā vainojama attiecīgā iestāde, pastāv pietiekami tieša cēloņsakarība. Šajā sakarā, ja ir jānosaka neiegūtās peļņas vērtība un tādējādi neizbēgami hipotētiskā ekonomisko darījumu vērtība, var būt grūti, pat neiespējami, prasītājam tieši izteikt skaitļos zaudējumus, kurus tas uzskata, ka esot cietis. Līdzīgos gadījumos tiesa var apmierināties ar pieņēmumiem, pamatojoties uz vidējām statistiskajām vērtībām. Tomēr tas nevar atbrīvot prasītāju no ikviena pierādīšanas pienākuma attiecībā uz izvirzītajiem zaudējumiem. Lai gan neiegūtās peļņas vērtība neizbēgami izsaka hipotētiskus datus, kuri ir jāpieņem, nepastāvot iespējai aprēķināt precīzā veidā, tomēr dati, uz kuriem pamatojas šis pieņēmums, lietas dalībniekam, kas uz tiem atsaucas, var tikt pierādīti un tie jebkurā iespējamā veidā ir jāpierāda.

(sal. ar 167. un 168. punktu)

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2010. gada 28. aprīlī (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Eiropas rūpniecisko diegu tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Naudas sodi – Pārkāpuma smagums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Sadarbība – Ārpuslīgumiskā atbildība – Konfidenciālas informācijas izpaušana – Zaudējumi – Cēloņsakarība

Lieta T‑452/05

Belgian Sewing Thread (BST) NV, Dērlijka [Deerlijk] (Beļģija), ko pārstāv H. Žiljams [H. Gilliams] un J. Bokens [J. Bocken], avocats,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Bukē [A. Bouquet] un K. Mojcesoviča [K. Mojzesowicz], pārstāvji

atbildētāja,

par prasību, pirmkārt, atcelt Komisijas 2005. gada 14. septembra Lēmumu C(2005) 3452 par procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu [par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru] (Lieta COMP/38.337 – PO/Diegi), kurā izdarīti grozījumi ar Komisijas 2005. gada 13. oktobra Lēmumu C(2005) 3765, un, pakārtoti, samazināt naudas sodu, kas prasītājai piemērots ar minēto lēmumu, un, otrkārt, uz Eiropas Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības pamata piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas ciestos zaudējumus.

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneši M. Preks [M. Prek] (referents) un V. M. Čuke [V. M. Ciucǎ],

sekretārs J. Plingerss [J. Plingers], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 18. decembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Prāvas priekšvēsture

1.     Prāvas priekšmets

1        Ar 2005. gada 14. septembra Lēmumu C(2005) 3452 par procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu [par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru] (Lieta COMP/38.337 – PO/Diegi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar grozījumiem, kas paredzēti Komisijas 2005. gada 13. oktobra Lēmumā C(2005) 3765, kura kopsavilkums publicēts 2008. gada 26. janvāra Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 21, 10. lpp.), Eiropas Kopienu Komisija konstatēja, ka prasītāja – Belgian Sewing Thread (BST) NV – bija piedalījusies virknē nolīgumu un saskaņotu darbību diegu tirgū rūpnieciskiem klientiem, kas nav automobiļu rūpniecības nozares klienti, Beniluksa valstīs, Dānijā, Somijā, Zviedrijā un Norvēģijā (turpmāk tekstā – “Ziemeļvalstis”) laika periodā no 1991. gada jūnija līdz 2001. gada septembrim.

2        Komisija noteica prasītājai naudas sodu EUR 0,979 miljonu apmērā par tās piedalīšanos kartelī saistībā ar diegu rūpnieciskiem klientiem, kas nav automobiļu rūpniecības nozares klienti, Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs.

2.     Administratīvais process

3        2001. gada 7. un 8. novembrī Komisija, pamatojoties uz Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 – Pirmā regula par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) – 14. panta 3. punktu, veica pārbaudes vairāku šujamdiegu ražošanas uzņēmumu telpās. Šīs pārbaudes tika veiktas, ņemot vērā informāciju, ko 2000. gada augustā sniedza The English Needle & Tackle Co. Ltd.

4        2001. gada 26. novembrī Coats Viyella plc (turpmāk tekstā – “Coats”) iesniedza pieteikumu par iecietības režīma piemērošanu atbilstoši Komisijas paziņojumam par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās par aizliegtām vienošanās (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”), kam bija pievienoti sagatavotie dokumenti, lai pierādītu šādu aizliegto vienošanos esamību: pirmkārt, aizliegtā vienošanās diegu automobiļu rūpniecības nozares klientiem, tirgū Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ), otrkārt, aizliegtā vienošanās diegu rūpnieciskiem klientiem, tirgū Apvienotajā Karalistē, un, treškārt, aizliegtā vienošanās diegu tirgū rūpnieciskiem klientiem, kas nav automobiļu rūpniecības nozares klienti, Beniluksa valstīs, kā arī Ziemeļvalstīs (turpmāk tekstā – “aizliegtā vienošanās diegu tirgū rūpniecības nozares klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs”).

5        Pamatojoties uz pārbaužu laikā iegūtajiem un Coats iesniegtajiem dokumentiem, Komisija 2003. gada martā un augustā attiecīgajiem uzņēmumiem nosūtīja informācijas pieprasījumus atbilstoši Regulas Nr. 17 11. pantam.

6        2004. gada 15. martā Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kuru tā nosūtīja vairākiem uzņēmumiem to piedalīšanās dēļ vienā vai vairākās aizliegtās vienošanās, kas minētas šī sprieduma 4. punktā, ietverot aizliegto vienošanos diegu tirgū rūpniecības nozares klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs. Visiem uzņēmumiem bija piekļuve Komisijas izmeklēšanas lietas materiāliem CD‑ROM kopijas formātā, kas tiem tika nosūtīta 2004. gada 7. aprīlī.

7        Visi uzņēmumi, kam bija adresēts paziņojums par iebildumiem, iesniedza rakstveida apsvērumus.

8        Uzklausīšana notika 2004. gada 19. un 20. jūlijā.

9        2004. gada 24. septembrī lietas dalībniekiem tika piešķirta piekļuve atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem nekonfidenciālajai versijai un lietas dalībnieku uzklausīšanas laikā sniegtajiem apsvērumiem un tiem tika noteikts termiņš citu apsvērumu iesniegšanai.

10      2005. gada 14. septembrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

3.     Apstrīdētais lēmums

 Konkrētā tirgus definīcija

11      Apstrīdētajā lēmumā tiek nošķirts, pirmkārt, diegs automobiļu rūpniecības nozares klientiem no, otrkārt, diega rūpnieciskiem klientiem, kas nav automobiļu rūpniecības nozares klienti. Šajā pašā apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka preču tirgus, attiecībā uz kuru tika vērtēts prasītājai pārmestais pārkāpums, ir diegu tirgus rūpnieciskiem klientiem.

12      Ğeogrāfiskais tirgus, ko skar pārkāpums, kuru, kā apgalvots, izdarījusi pieteicēja, ir Beniluksa valstu un “Ziemeļvalstu” tirgus.

 Konkrētā tirgus lielums un struktūra

13      Komisija apstrīdētajā lēmumā ir precizējusi, ka rūpniecībai paredzēto diegu pārdošanas apgrozījums Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs 2000. gadā sasniedza aptuveni EUR 50 miljonus un 2004. gadā – aptuveni EUR 40 miljonus.

14      Komisija arī ir norādījusi, ka 90. gadu beigās galvenie rūpniecībai paredzēto diegu piegādātāji Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs citu starpā bija prasītāja, Gütermann AG (turpmāk tekstā – “Gütermann”), Zwicky & Co. AG (turpmāk tekstā – “Zwicky”), Amann und Söhne GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Amann”), Barbour Threads Ltd (turpmāk tekstā – “Barbour”), pirms tam, kad to pārņēma Coats, un Coats.

 Pārkāpjošo darbību apraksts

15      Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka prasītājai pārmestais pārkāpums attiecībā uz diegu tirgū rūpniecības nozares klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs esot izdarīts no 1990. līdz 2001. gadam.

16      Pēc Komisijas domām, attiecīgie uzņēmumi satikās vismaz vienu reizi gadā un sanāksmes tika sadalītas divās daļās, no kurām viena bija sēde, kas bija veltīta Beniluksa valstu tirgum, bet otra – Ziemeļvalstu tirgum. Sanāksmju galvenais mērķis bija augstu cenu saglabāšana katrā no šiem abiem tirgiem.

17      Dalībnieki bija apmainījušies ar cenrāžiem un informāciju par atlaidēm, par cenas paaugstināšanas piemērošanu, par atlaižu samazināšanu un piemērojamo īpašo cenu paaugstināšanu atsevišķiem klientiem. Tika arī noslēgti nolīgumi par nākotnē paredzamajiem cenrāžiem, par augstāko atlaižu līmeni, par atlaižu samazināšanu un piemērojamo īpašo cenu paaugstināšanu atsevišķiem klientiem, kā arī nolīgumi par izvairīšanos no cenu samazināšanas par labu pašreizējam piegādātājam un par klientu sadalīšanu savā starpā (apstrīdētā lēmuma 99.–125. apsvērums).

 Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa

18      Apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktā Komisija konstatēja, ka astoņi uzņēmumi, ieskaitot prasītāju, ir pārkāpuši EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. panta 1. punktu, piedaloties nolīgumos un saskaņotās darbībās diegu tirgū rūpniecības nozarei Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs laika periodā no 1991. gada jūnija līdz 2001. gada septembrim tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju.

19      Atbilstoši apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmajai daļai tika noteikti naudas sodi par aizliegto vienošanos diegu tirgū rūpniecības nozares klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs, it īpaši šādiem uzņēmumiem:

–        Coats: EUR 15,05 miljoni;

–        Amann: EUR 13,09 miljoni;

–        prasītāja: EUR 0,979 miljoni;

–        Gütermann: EUR 4,021 miljons;

–        Zwicky: EUR 0,174 miljoni.

20      Apstrīdētā lēmuma 3. pantā Komisija ir pieprasījusi minētajiem uzņēmumiem nekavējoties izbeigt minētos pārkāpumus, ja tie vēl nebija izbeigti. Tā tiem arī uzlika pienākumu atturēties atkārtot ikvienu apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto darbību un ikvienu darbību vai praksi ar līdzvērtīgu mērķi vai sekām.

4.     Process un lietas dalībnieku prasījumi

21      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 27. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.

22      Tā kā Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas piektajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

23      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu tiktāl, ciktāl Komisija tai ir noteikusi naudas sodu EUR 0,979 miljonus, vai, pakārtoti, būtiski samazināt naudas soda apmēru;

–        piespriest Komisiju atlīdzināt nodarītos zaudējumus prasības pieteikumā norādītajā apmērā;

–        iecelt ekspertu, lai noteiktu zaudējumu daļu, kuru vēl nevar aprēķināt;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību atcelt tiesību aktu;

–        prasību par zaudējumu atlīdzību noraidīt kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

25      Šī prasība ietver, pirmkārt, prasību daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu vai, pakārtoti, prasību par noteiktā naudas soda apmēra samazināšanu un, otrkārt, prasību par zaudējumu atlīdzību.

1.     Par prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju

 Ievada apsvērumi

26      Vispirms ir jānorāda, ka pirmā izvirzītā pamata ietvaros, lai pamatotu savu prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu, prasītāja apgalvo, ka apstākļi, kas veido pārkāpumu, kura izdarīšanu tā neapstrīd, nevarēja tikt pielīdzināti “sevišķi smagam” pārkāpumam, kas tai ir pārmests apstrīdētā lēmuma 1. pantā. Šajā sakarā tā apgalvo, ka pārkāpums, kuru tā atzīst par izdarītu, ir jānošķir no pārkāpumiem, kurus ir izdarījuši citi uzņēmumi. Tā arī būtībā norāda, ka pārkāpums, kura izdarītāja tā ir, neietilpst vienotajā un turpinātajā pārkāpumā diegu tirgū rūpniecības nozares klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs, kas minēts šajā 1. pantā. Tātad ir jāuzskata, ka ar šiem argumentiem prasītāja apstrīd tai pārmestā pārkāpuma esamību.

27      Tomēr lielākoties prasītājas sniegtā argumentācija šī paša pamata ietvaros attiecas uz Komisijas veikto pārkāpuma smaguma novērtējumu un ar to saistīto naudas soda summas noteikšanu, ņemot vērā prasītājas individuālo lomu šajā pārkāpumā. Šāda argumentācija tādējādi attiecas nevis uz pašu pārkāpuma esamību, bet uz naudas soda un tā apmēra apstrīdēšanu. Tātad šī argumentācija tiks analizēta pamatu par naudas soda atcelšanu vai samazināšanu ietvaros.

 Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti

28      Lai gan prasītāja neapstrīd lietas faktiskos apstākļus, kuri minēti 2004. gada 15. marta paziņojumā par iebildumiem, tā apstrīd to, ka tai pārmestie apstākļi var tikt pielīdzināti to uzņēmumu izdarītajiem pārkāpumiem, kuri plānoja un organizēja šo pārkāpumu. Prasītāja šajā sakarā norāda, ka aizliegto vienošanos plānoja un organizēja citi uzņēmumi un prasītāja šajos pasākumos nepiedalījās.

29      Komisija uzskata, ka šis pamats ir jānoraida.

 Vispārējās tiesas vērtējums

30      Ir jāvērtē prasītājas arguments, ar kuru būtībā tiek apgalvots, ka tai pārmestos apstākļus nevarēja uzskatīt par tādiem, uz kuriem attiecas vienotais un turpinātais pārkāpums diegu tirgū rūpniecības nozares klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs, kas konstatēts apstrīdētā lēmuma 1. pantā, un ka šos apstākļus tādējādi esot bijis jāvērtē atsevišķā un īpašā veidā.

31      Pirmkārt, no judikatūras izriet, ka, ņemot vērā konkurences tiesību normu attiecīgo pārkāpumu būtību, kā arī par tiem piemērojamo sankciju būtību un bardzības pakāpi, atbildībai par šo pārkāpumu izdarīšanu ir personīgs raksturs. Nolīgumiem un saskaņotām darbībām EKL 81. panta 1. punkta izpratnē obligāti jāizriet no vairāku uzņēmumu, kuri visi ir pārkāpuma līdzdalībnieki, bet kuru līdzdarbība var notikt dažādās formās atkarībā no attiecīgā tirgus īpatnībām un konkrēta uzņēmuma stāvokļa attiecīgajā tirgū, īstenojamiem mērķiem un izvēlētā vai paredzētā īstenošanas veida, savstarpējas sadarbības. Tomēr konkrēta uzņēmuma atbildību par visu pārkāpumu kopumā, tostarp par darbībām, kuras gan veikuši citi uzņēmumi, bet kurām ir tie paši pret konkurenci vērstie mērķi vai ietekme, nevar izslēgt tāpēc vien, ka katrs uzņēmums citādā veidā iesaistās pārkāpuma izdarīšanā (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 78.–80. punkts).

32      Tādējādi uzņēmumu var saukt pie atbildības par vispārējo aizliegto vienošanos arī tad, ja tas tieši ir piedalījies tikai vienā vai dažos to veidojošajos elementos, ja, pirmkārt, tas zināja vai tam noteikti bija jāzina, ka vienošanās, kuras dalībnieks tas bija, sevišķi vairāku gadu gaitā piedaloties regulāri organizētās sanāksmēs, bija daļa no kopējiem pasākumiem, kas paredzēti, lai deformētu parastos konkurences spēles noteikumus, un, otrkārt, šie pasākumi ietvēra visus aizliegto vienošanos veidojošos elementus (Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑48/00 Corus UK/Komisija, Krājums, II‑2325. lpp., 176. punkts). Tāpat arī fakts, ka dažādiem uzņēmumiem ir bijušas dažādas lomas kopējā mērķa sasniegšanā, nenozīmē, ka pret konkurenci vērsts mērķis un pārkāpums nav identiski, ja katrs uzņēmums savā līmenī sniedzis ieguldījumu kopējā mērķa sasniegšanā (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 4123. punkts).

33      Visbeidzot, ja konstatētie nolīgumi un saskaņotās darbības, ņemot vērā to mērķa identiskumu, iekļaujas tādās periodisko sanāksmju, cenu un kvotu mērķu noteikšanas sistēmās, kuras savukārt iekļaujas virknē attiecīgo uzņēmumu centienu, kuriem ir viens vienīgs ekonomisks mērķis, proti, cenu attīstības sagrozīšana, būtu mākslīgi, ja šīs nepārtrauktās darbības, ko raksturo viens vienīgs mērķis, tiktu sadalītas un tādējādi apskatītas kā vairāki patstāvīgi pārkāpumi, lai gan runa tomēr ir par vienotu pārkāpumu, kas pakāpeniski īstenojās, izmantojot gan nolīgumus, gan saskaņotas darbības. Uzņēmums, kas ar savu rīcību ir piedalījies šādā pārkāpumā atbilstoši EKL 81. panta 1. punktā sniegtajai nolīguma vai saskaņotas prakses, ar mērķi, kas ir vērsts pret konkurenci, definīcijai, ja šī rīcība ir vērsta uz pārkāpuma īstenošanu kopumā, ir arī atbildīgs par citu uzņēmumu rīcību šī paša pārkāpuma ietvaros attiecībā uz visu savu piedalīšanās minētajā pārkāpumā laiku. Tā tas ir, ja tiek konstatēts, ka minētais uzņēmums zināja par citu uzņēmumu pārkāpjošām darbībām vai ka tas varēja saprātīgi tās paredzēt un ka tas bija gatavs uzņemties risku. Šāds secinājums nepārkāpj principu, ka atbildībai par šādiem pārkāpumiem ir jābūt personīgai. Tas atbilst dalībvalstu tiesību sistēmās plaši izplatītajai koncepcijai, kas paredz atbildības par vairāku personu izdarītiem pārkāpumiem noteikšanu, ņemot vērā to dalību pārkāpumā kopumā, kas šajās tiesību sistēmās netiek uzskatīts pretrunā principam, ka atbildībai par šādiem pārkāpumiem ir personīgs raksturs (šajā ziņā skat. iepriekš 31. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 82.–84. punkts).

34      Tādējādi ir jānosaka, vai prasītājai pārmestie apstākļi iekļaujas kopējos pasākumos, kas paredzēti, lai izkropļotu konkurenci diegu tirgū rūpniecības nozarei Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs, un tādējādi ietilpst vienotajā un turpinātajā pārkāpumā, kas veido aizliegto vienošanos tirgū.

35      Šajā sakarā prasītāja neapstrīd, ka ir piedalījusies sanāksmēs par diegu tirgu rūpniecības nozarei Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs. Tā arī neapstrīd apstākli, ka šo sanāksmju gaitā dalībnieki apmainījās ar cenrāžiem un informāciju par atlaidēm, par cenu paaugstināšanas piemērošanu, par atlaižu samazināšanu un īpašu piemērojamo cenu paaugstināšanu atsevišķiem klientiem, noslēdza vienošanās par nākotnē paredzamajiem cenrāžiem, par augstākiem atlaižu līmeņiem, par atlaižu samazināšanu un īpašu piemērojamo cenu paaugstināšanu atsevišķiem klientiem, lai izvairītos no cenām, kas ir zemākas par pašreizējā piegādātāja cenām, un sadalītu klientus, un nodibināja sakarus, lai iedrošinātu sanāksmēs piedalīties piegādātājus, kuri tajās nepiedalījās.

36      Turklāt prasītāja atzina, ka ir piedalījusies šajās sanāksmēs, labi zinādama, ka to organizatoriem bija nolūks to iesaistīt pret konkurenci vērstos nolīgumos. Tā pat apgalvo, ka esot gaidījusi, ka Komisija tai konstatēs šo pārkāpumu.

37      Turklāt saskaņā ar judikatūru, lai juridiski pietiekami pierādītu, ka attiecīgais uzņēmums bijis aizliegtās vienošanās dalībnieks, pietiek ar to, ka Komisija pierāda, ka šis uzņēmums ir piedalījies sanāksmēs, kurās slēgti pret konkurenci vērsti nolīgumi, aktīvi pret tiem neiebilstot. Ja piedalīšanās šādās sanāksmēs ir konstatēta, uzņēmumam ir jāpierāda, ka tā dalība šajās sanāksmēs nekādā ziņā nebija vērsta pret konkurenci, pierādot, ka tas bija norādījis saviem konkurentiem, ka tas šajās sanāksmēs piedalās ar citu nostāju (šajā ziņā skat. Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 155. punkts, un iepriekš 31. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 96. punkts). Iemesls, kas ir pamatā šim tiesību principam, ir tas, ka, piedaloties minētajās sanāksmēs un publiski nenorobežojoties no to satura, uzņēmums ir ļāvis pārējiem dalībniekiem domāt, ka tas piekrīt šajā sanāksmē nolemtajam un rīkosies saskaņā ar to. Tas attiecas arī uz uzņēmuma dalību vienota nolīguma īstenošanā. Lai noteiktu uzņēmuma dalību šādā nolīgumā, Komisijai ir jāpierāda, ka uzņēmums ar savu paša rīcību ir vēlējies dot ieguldījumu kopējiem mērķiem, kas bija visiem dalībniekiem, un ka tas zināja par citu uzņēmumu iecerētajām vai veiktajām materiālajām darbībām, īstenojot šos pašus mērķus, vai ka tas varēja tos saprātīgi paredzēt un ka bija gatavs uzņemties par to risku (iepriekš 31. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 87. punkts).

38      Prasītāja nav pierādījusi, ka tā saviem konkurentiem bija norādījusi, ka tā sanāksmē piedalījās ar citu nostāju.

39      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka prasītāja ir atbildīga par vienotu pārkāpumu, kurš tika izdarīts diegu tirgū rūpniecības nozares klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs, kurš ir minēts apstrīdētā lēmuma 1. pantā.

40      Līdz ar to pamats, ar kuru prasītāja noliedz, ka būtu izdarījusi apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu, ir jānoraida.

2.     Par prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, vai, pakārtoti, samazināt naudas soda apmēru

41      Prasītāja būtībā izvirza četrus pamatus par naudas soda un tā apmēra apstrīdēšanu. Pirmais ir par attiecīgā pārkāpuma kļūdainu novērtējumu par “sevišķi smagu”. Otrais, kas ietver četrus iebildumus, ir par naudas soda sākumsummas kļūdainu noteikšanu un prasītājas kļūdainu kvalifikāciju otrajā kategorijā, jo neesot attiecīgi ņemts vērā konkrētā tirgus lielums, faktiskā ekonomiskā spēja radīt kaitējumu konkurencei, prasītājas situācija attiecībā uz citiem uzņēmumiem un šī uzņēmuma nestabils finansiāls stāvoklis. Trešais ir par atbildību mīkstinošu apstākļu kļūdainu vērtējumu. Ceturtais ir par sadarbības kļūdainu vērtējumu.

 Par pamatu par pārkāpuma kļūdainu kvalifikāciju kā “sevišķi smagu”

 Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti

42      Prasītāja norāda, ka Komisija esot kļūdaini klasificējusi tai pārmesto pārkāpumu kā “sevišķi smagu”. Tā pārmet Komisijai, ka tā esot uzskatījusi, ka tai nevajadzēja ņemt vērā īpašus apstākļus, kas attiecas tikai uz prasītājas personīgo lomu. Komisija tādējādi neesot ņēmusi vērā tās īpašo lomu attiecīgajā pārkāpumā un konkrētos apstākļus par tās piedalīšanos sanāksmēs par diegu tirgu rūpniecības nozares klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs. Šajā sakarā prasītāja norāda, ka tai neesot bijusi nekāda loma attiecīgā pārkāpuma plānošanā un organizēšanā, tai neesot bijis mērķis, piedaloties šajās sanāksmēs, noslēgt pret konkurenci vērstus nolīgumus, un tā nekad neesot īstenojusi šo sanāksmju laikā noslēgtos nolīgumus.

43      Komisija prasa atzīt šo pamatu par nepamatotu.

 Vispārējās tiesas vērtējums

44      Pirmkārt, kā tas tika norādīts pamata ietvaros par pārkāpuma apstrīdēšanu, it īpaši šī sprieduma 39. punktā, Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka prasītāja bija piedalījusies vienotā un turpinātā pārkāpumā diegu tirgū rūpniecības nozares klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs, kas minēts apstrīdētā lēmuma 1. pantā.

45      Otrkārt, vienotais un turpinātais pārkāpums diegu tirgū rūpniecības nozares klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs attiecībā uz iesaistītajiem uzņēmumiem galvenokārt nozīmēja apmaiņu ar sensiblu informāciju par cenrāžiem un/vai atsevišķiem klientiem noteiktām cenām, vienošanos par cenu paaugstināšanu un/vai mērķa cenām, izvairīšanos no cenām, kas ir zemākas par pašreizējā piegādātāja cenām, un pircēju sadali (apstrīdētā lēmuma 99.–125. un 345. apsvērums). Šāda prakse ir horizontāli “cenu karteļu” tipa ierobežojumi Pamatnostādņu sodanaudas [naudas sodu] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTK] līguma 65. panta 5. punktu (OV [1998], C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”), izpratnē un tādējādi ir pēc sava rakstura “sevišķi smags” pārkāpums. Tādējādi Komisija nav pieļāvusi kļūdu, kvalificējot šādu pārkāpumu kā “sevišķi smagu”.

46      Visbeidzot, prasītājas izvirzītie argumenti, lai apstrīdētu faktisko apstākļu, kuri tai ir pārmesti, smagumu, pamatojas uz tās individuālo lomu attiecīgajā pārkāpumā un tādējādi nevarot atspēkot šī pārkāpuma kvalifikāciju kā “sevišķi smagu”. Šādi argumenti izriet no pārkāpuma smaguma novērtējuma, kas ir nepieciešams, lai noteiktu naudas soda vispārējo sākumsummu, sajaukšanas ar novērtējumu, cik nopietni katrs no iesaistītajiem uzņēmumiem ir piedalījies pārkāpumā – jautājumu, kurš ir jāizvērtē, nosakot, vai ir jāpiemēro atbildību pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi.

47      Ir jānoraida arī prasītājas arguments, saskaņā ar kuru naudas soda vispārējai sākumsummai, kas tiek noteikta atbilstoši vispārējam pārkāpuma smagumam, jābūt saistītai ar tās individuālo dalību tajā.

48      Kamēr naudas soda sākumsumma ir nosakāma atbilstoši pārkāpumam, tā smagumu nosaka, ņemot vērā virkni citu faktoru, attiecībā uz kuriem Komisijai ir zināma rīcības brīvība (Tiesas 2006. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑308/04 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑5977. lpp., 71. punkts). Turklāt no Pamatnostādnēm izriet, ka pārkāpuma smaguma vērtēšana tiek veikta divos posmos. Pirmajā posmā vispārīgais smagums tiek vērtēts vienīgi atkarībā no paša pārkāpuma elementiem, tādiem kā tā raksturs un ietekme uz tirgu, un otrajā posmā tas tiek precizēts, ņemot vērā attiecīgā uzņēmuma apstākļus, kas turklāt liek Komisijai ņemt vērā ne tikai iespējamos atbildību pastiprinošos apstākļus, bet – attiecīgā gadījumā – arī atbildību mīkstinošos apstākļus. Šāda pieeja ļauj, tostarp tādu pārkāpumu gadījumos, kuros iesaistīti vairāki uzņēmumi, ņemt vērā, vērtējot pārkāpuma smagumu, katra uzņēmumu atšķirīgo lomu un tā attieksmi pret Komisiju procesa laikā (Pirmās instances tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑202/98, T‑204/98 un T‑207/98 Tate & Lyle u.c./Komisija, Recueil, II‑2035. lpp., 109. punkts). Tādējādi, uzskatot to par nenozīmīgu, prasītājas individuālā loma nevarēja atspēkot vienotā pārkāpuma kvalifikāciju kā “sevišķi smagu”.

49      Prasītājas arguments, saskaņā ar kuru tās dalība sanāksmēs iekļāvās uzņēmuma pārdošanas perspektīvā, un ka tai tādējādi nav bijis nekāda nolūka tajās noslēgt pret konkurenci vērstus nolīgumus, nevar tikt atbalstīts. Pārdošanas iespēja nekādi nevar attaisnot dalību sanāksmēs, kas ir vērstas pret konkurenci. Turklāt jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru tās dalība sanāksmēs bija notikusi arī stiprā spiediena no citu attiecīgo uzņēmumu puses rezultātā. Pirmkārt, šī iespējamā spiediena esamība neko neizmaina pārkāpuma, kurā prasītāja piedalījusies, smagumā. Otrkārt, pat pieņemot, ka uz prasītāju tika izdarīts spiediens, tā nevar pamatoties uz šo apstākli, tāpēc ka tā varēja paziņot par šo spiedienu kompetentajām iestādēm un iesniegt Komisijai sūdzību atbilstoši Regulas Nr. 17 3. pantam, nevis piedalīties attiecīgajās darbībās (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑62/02 Union Pigments/Komisija, Krājums, II‑5057. lpp., 63. punkts).

50      Secinājums – pamats par pārkāpuma kļūdainu kvalifikāciju kā “sevišķi smagu” ir jānoraida.

 Par pamatu par naudas soda sākumsummas un naudas soda apmēra kļūdainu noteikšanu, kā arī par prasītājas kļūdainu klasifikāciju otrajā kategorijā

 Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti

51      Četri iebildumi ir izvirzīti, lai pamatotu pamatu par naudas soda sākumsummas kļūdainu noteikšanu un naudas soda apmēru, kā arī par prasītājas kļūdainu klasifikāciju otrajā kategorijā. Tie ir attiecīgi par nelielā konkrētā tirgus lieluma neievērošanu, par kļūdainu prasītājas faktisko ekonomisko spēju būtiski ierobežot konkurenci vērtējumu, par prasītājai noteiktās naudas soda sākumsummas nesamērīgo raksturu salīdzinājumā ar to, kas piemērots citiem uzņēmumiem, un par tās sliktā finansiālā stāvokļa neņemšanu vērā.

52      Pirmkārt, prasītāja iebilst, ka Komisija neesot ņēmusi vērā nelielo konkrētā tirgus lielumu un līdz ar to esot noteikusi naudas soda sākumsummu pārāk augstu attiecībā uz minēto lielumu. Pēc tās domām, Komisija esot ņēmusi vērā diegu tirgus automobiļu rūpniecības nozares klientiem EEZ nelielo apmēru, nosakot naudas soda sākumsummu EUR 5 miljonu apmērā attiecībā uz tirgu, kas ir novērtēts EUR 20 miljonu apmērā 1999. gadā. Attiecībā uz diegu tirgu rūpniecības nozares klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs Komisija esot noteikusi naudas soda sākumsummu EUR 14 miljonu apmērā attiecībā uz tirgu, kas ir novērtēts EUR 40 miljonu apmērā 2004. gadā.

53      Prasītāja arī apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini novērtējusi diegu tirgu rūpniecības nozares klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs EUR 40 miljonu apmērā 2004. gadā, jo tā neesot ņēmusi vērā apstākli, ka lielāko daļu rūpniecībai paredzēto diegu, kas pārdoti EEZ, bija iegādājušies uzņēmumi, kuri tos eksportēja uzņēmumiem, kas atrodas ārpus EEZ. Tā apgalvo, ka apgrozījums, kas aptver saražoto preču eksportu, esot bijis jāatskaita no EUR 40 miljonu apgrozījuma, un ka tādējādi attiecīgais tirgus būtu bijis jānovērtē mazāk nekā EUR 20 miljonu apmērā. Prasītāja secina, ka, neņemot vērā šī tirgus nelielo apmēru, nosakot naudas soda sākumsummu, Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus. Turklāt tā uzskata, ka lēmums nesniedz pienācīgu pamatojumu šajā sakarā.

54      Otrkārt, prasītāja iebilst, ka Komisija esot kļūdaini vērtējusi tās faktiskās ekonomiskās spējas nodarīt būtisku kaitējumu citiem dalībniekiem, it īpaši patērētājiem. Pēc tās domām, Komisijai esot bijusi jāņem vērā tās tirgus daļa un “kopējais apgrozījums, kuru tā gūst no attiecīgajām precēm”.

55      Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nepamatoti uzskatot, ka attiecīgo uzņēmumu faktiskās ekonomiskās spējas nodarīt kaitējumu konkurencei varēja tikt novērtētas, pamatojoties uz veiktajām piegādēm konkrētajā tirgū. Pēc tās domām, Komisija neesot sniegusi pierādījumus, lai pamatotu savu apgalvojumu, saskaņā ar kuru tai attiecīgajā tirgū bija tirgus spēja, kas atbilda apgrozījumam, kuru tā īsteno Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs. Prasītāja norāda, ka attiecīgo uzņēmumu īstenoto ietekmi uz konkurenci nevarot pareizi novērtēt, neņemot vērā īpašus apstākļus, kuri raksturo tirgu. Vispirms, lielāko daļu Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs pārdoto diegu esot bijis paredzēts nekavējoties eksportēt. Turpinot, rūpniecībai paredzētie diegi esot bijuši intensīvas tirdzniecības priekšmets. Turklāt neesot pastāvējis nekāds tehnisks vai normatīvs šķērslis diegu tirdzniecībā. Visbeidzot, diegus esot bijis viegli uzglabāt un transportēt. Komisija turklāt esot atzinusi šo apstākļu esamību, tomēr no tiem neesot izdarījusi secinājumus, vērtējot prasītājas faktiskās ekonomiskās spējas nodarīt kaitējumu konkurencei. Otrkārt, prasītāja uzskata, ka Komisija neesot ņēmusi vērā attiecīgo uzņēmumu tirgus daļu. Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija arī neesot ņēmusi vērā apstākli, ka prasītāja nebija “vertikāli integrēta” un tādējādi tai nebija spējas ražot ārpus EEZ. Ceturtkārt, prasītāja atsaucas uz Komisijas 2001. gada 5. decembra Lēmumu 2002/759/EK par EK līguma 81. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/37.800/F3 – Luksemburgas alus darītavas) (OV 2002, L 253, 21. lpp.), kurā Komisija bija piemērojusi acīmredzami zemāku summu.

56      Treškārt, prasītāja uzskata, ka naudas soda sākumsumma, kas tai tika noteikta, esot pārāk augsta salīdzinājumā ar naudas sodu sākumsummu apmēriem, kuri tika noteikti citiem attiecīgiem uzņēmumiem, un tas esot tās atšķirīgās lomas attiecīgajā pārkāpumā, citu attiecīgo uzņēmumu lieluma un to augstākas tirgus spējas dēļ. Komisijas piemērotā aprēķināšanas metode balstoties uz pieņēmumu, kam neesot pamata un kas neesot motivēts, saskaņā ar kuru tai ir bijusi tirgus spēja atbilstoši īstenotajam apgrozījumam konkrētā tirgū. Pat ja pieņemtu, ka Komisija varēja likumīgi ierobežot šo apgrozījumu, tas esot nesamērīgi ņemts vērā attiecībā uz citiem vērtējuma apstākļiem (proti, vertikāla integrācija, spēja ražot valstīs, kurās ir zemas algas, un importa nozīmīgums, kura izcelsme ir šajās valstīs), kā rezultātā esot notikusi nesamērīga naudas soda sākumsummas noteikšana. Prasītāja visbeidzot norāda, ka pat pēc noteikuma par augstākās robežas 10 % apmērā no apgrozījuma, kuru iepriekšējā finanšu gadā īstenojis ikviens uzņēmums, kas piedalījies pārkāpumā, piemērošanas un pēc samazinājuma, kas saistīts ar sadarbību, naudas sods, kas tai tika noteikts, ir 8 % no tās 2004. gada kopējā apgrozījuma, savukārt “tirgus līderim” noteiktais naudas sods ir tik tikko 1,1 % no tā kopējā apgrozījuma.

57      Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka naudas soda sākumsumma, kas tai tika noteikta, esot acīmredzami pārāk augsta saistībā ar tās nestabilo finansiālo stāvokli, uz ko norāda ļoti nelielais apgrozījums.

58      Komisija iebilst pret visiem šiem argumentiem un prasa noraidīt pamatu.

 Vispārējās tiesas vērtējums

–       Par iebildumu par nelielā konkrētā tirgus apmēra neņemšanu vērā

59      Pirmkārt, prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā nelielo konkrētā tirgus apmēru, un tādējādi noteikusi naudas soda aprēķināšanas sākumsummu, kas saistībā ar šo apmēru ir nesamērīga.

60      Vispirms ir jānorāda, ka samērīguma princips nozīmē, ka Kopienu iestāžu akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu vēlamo mērķi. Naudas sodu aprēķināšanas kontekstā pārkāpumu smagums ir jānosaka, ievērojot vairākus elementus, un nevienam no šiem elementiem nevajag piešķirt nesamērīgu nozīmīgumu attiecībā pret citiem novērtējuma elementiem. Samērīguma princips šajā kontekstā paredz, ka Komisijai ir jānosaka naudas sods proporcionāli apstākļiem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā sakarā ir jāpiemēro šie elementi saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā (Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 226.–228. punkts).

61      Attiecībā uz Komisijai izteikto pārmetumu, ka tā neesot ņēmusi vērā konkrētā tirgus lielumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu Komisija uzņēmumiem var noteikt naudas sodus, kuru apmērs nepārsniedz 10 % no apgrozījuma, ko katrs no uzņēmuma, kas ir piedalījies pārkāpumā, īstenojis iepriekšējā finanšu gadā. Lai noteiktu naudas soda apmēru, ievērojot šo robežu, šie noteikumi paredz ņemt vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu. Turklāt atbilstoši Pamatnostādnēm Komisija nosaka naudas soda sākumsummu, ņemot vērā pārkāpuma raksturu, faktisko ietekmi uz tirgu, ja to iespējams noteikt, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apjomu.

62      Tādējādi nedz Regulā Nr. 17, nedz arī Regulā Nr. 1/2003 vai Pamatnostadnēs nav noteikts, ka naudas soda apmērs jānosaka tiešā atkarībā no konkrētā tirgus apmēra, jo šis faktors ir tikai viens no vairākiem faktoriem. Šīs tiesiskais regulējums kā tāds nenosaka Komisijai prasību ņemt vērā nelielo preču tirgus apmēru (Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑322/01 Roquette Frères/Komisija, Krājums, II‑3137. lpp., 148. punkts).

63      Tomēr saskaņā ar judikatūru, novērtējot pārkāpuma smagumu, Komisijai ir pienākums ņemt vērā daudzus apstākļus, kuru raksturs un nozīme atšķiras atkarībā no attiecīgā pārkāpuma veida un attiecīgā pārkāpuma īpašajiem apstākļiem (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 120. punkts). Nevar izslēgt, ka viens no elementiem, kuri apliecina pārkāpuma smagumu attiecīgajā gadījumā var būt preces tirgus apmērs.

64      Tā rezultātā, lai gan tirgus apmērs var būt elements, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu pārkāpuma smagumu, tā nozīme atšķiras atkarībā no pārkāpuma veida un konkrētā pārkāpuma īpašajiem apstākļiem.

65      Šajā lietā pārkāpums attiecībā uz iesaistītajiem uzņēmumiem galvenokārt nozīmēja apmaiņu ar sensiblu informāciju par cenrāžiem un/vai atsevišķiem klientiem noteiktām cenām, vienošanos par cenu paaugstināšanu un/vai mērķa cenām, izvairīšanos no konkurences, izmantojot pastāvīgajiem piegādātājiem izdevīgas cenas, un pircēju sadali (apstrīdētā lēmuma 99.–125. un 345. apsvērums). Šāda prakse ir horizontāli “cenu karteļu” tipa ierobežojumi Pamatnostādņu izpratnē, un tādējādi ir pēc sava rakstura “sevišķi smags” pārkāpums. Šajā kontekstā nelielam konkrētā tirgus apmēram, pieņemot, ka tas tāds bija, ir maza nozīme salīdzinājumā ar visiem citiem apstākļiem, kuri apstiprina pārkāpuma smagumu.

66      Katrā ziņā ir jāņem vērā, ka Komisija uzskatīja, ka pārkāpums bija jāuzskata par sevišķi smagu atbilstoši Pamatnostādnēm, kurās attiecībā uz šādiem gadījumiem ir paredzēts, ka Komisija var “paredzēt” sākumsummu, kura pārsniedz EUR 20 miljonus. Šajā lietā apstrīdētā lēmumā Komisija iedalīja attiecīgos uzņēmumus vairākās kategorijās pēc to nozīmīguma konkrētajā tirgū. No apstrīdētā lēmuma 358. apsvēruma izriet, ka Komisija noteica tikai naudas soda sākumsummu EUR 14 miljonu apmērā uzņēmumiem, kuri ietilpst pirmajā kategorijā, EUR 5,2 miljonus tiem, kas ietilpst otrajā kategorijā (šajā lietā – prasītāja), EUR 2,2 miljonus tiem, kuri ietverti trešajā kategorijā, un EUR 0,1 miljons tam, kurš ietilpst ceturtajā kategorijā. No tā izriet, ka sākumsumma, kas ir bijusi pamats prasītājai noteiktā naudas soda aprēķināšanai, atbilda summai, kas ir acīmredzami zemāka nekā tā, kuru Komisija atbilstoši Pamatnostādnēm būtu varējusi “paredzēt” par sevišķi smagiem pārkāpumiem. Šī naudas soda sākumsummas noteikšana norāda uz apstiprinājumu, ka attiecīgo preču tirgus apmērs bija ņemts vērā.

67      Prasītājas arguments, saskaņā ar kuru Komisija neesot ņēmusi vērā konkrētā tirgus apmēru un tātad esot noteikusi naudas sodu aprēķināšanas sākumsummu, kas saistībā ar šo apmēru ir nesamērīga, tādējādi ir jānoraida.

68      Otrkārt, prasītāja nepamatoti apgalvo, ka, nosakot naudas soda sākumsummu, esot pārkāpti vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principi, tāpēc ka atšķirībā no veiktā aprēķina saistībā ar attiecīgo pārkāpumu Komisija esot ņēmusi vērā diegu tirgus automobiļu rūpniecības nozares klientiem EEZ nelielo apmēru un tādējādi esot noteikusi naudas soda sākumsummu samērīgi šī tirgus lielumam.

69      Vienlīdzīgas attieksmes princips aizliedz vienādas situācijas aplūkot dažādi un dažādas situācijas aplūkot vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota. Šajā lietā aizliegtā vienošanās diegu tirgū automobiļu rūpniecības nozares klientiem EEZ un aizliegtā vienošanās diegu tirgū rūpniecības nozares klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs ir divi atšķirīgi pārkāpumi, kuri attiecas uz atšķirīgiem preču un ģeogrāfiskiem tirgiem. Prasītāja tādējādi nav tieši tādā pašā situācijā kā uzņēmumi, uz kuriem attiecas aizliegtā vienošanās diegu tirgū automobiļu rūpniecības nozares klientiem EEZ, un nevarēja līdz ar to šajā sakarā likumīgi atsaukties uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

70      Treškārt, prasītājas argumentu par to, ka konkrētā tirgus apmērs pēc saražoto preču eksporta atskaitīšanas esot bijis jāsamazina līdz EUR 20 miljonu apmēram, nevar atbalstīt. Pirmkārt, darījumi saistībā ar attiecīgajām precēm, kas ietvertas saražotajās precēs, kuras tikušas eksportētas ārpus konkrētā tirgus, bija katrā ziņā veikti šajā pēdējā tirgū un šī apstākļa dēļ bija neatņemama tirgus daļa. Otrkārt, prasītāja nekādā ziņā nav pierādījusi, ka saražoto gala preču, kas ietver attiecīgās preces, kuras tika tirgotas šajā tirgū, eksports ārpus šī tirgus samazina minētā tirgus lielumu.

71      Turklāt attiecībā uz argumentu par apgalvoto pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu – tas ir jānoraida. No šī sprieduma 65. un 66. punkta noteikti izriet, ka apstrīdētais lēmums ietver pietiekamus apstākļus attiecībā uz naudas soda sākumsummas noteikšanu.

72      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka iebildums par nelielo konkrētā tirgus apmēru neņemšanu vērā ir jānoraida.

–       Par iebildumu par šķietami kļūdaino prasītājas faktiskās ekonomiskās spējas nodarīt kaitējumu konkurencei vērtējumu

73      Prasītāja būtībā nepamatoti norāda, ka pretēji Pamatnostādnēm Komisija esot noteikusi naudas soda sākumsummu neatkarīgi no tās kopējā apgrozījuma, ka tā neesot ņēmusi vērā attiecīgo uzņēmumu faktisko ekonomisko spēju nodarīt kaitējumu konkurencei un ka tā tādējādi esot pārkāpusi samērīguma principu.

74      No apstrīdētā lēmuma izriet, ka, lai noteiktu naudas soda sākumsummu, Komisija vispirms ir ņēmusi vērā pārkāpuma raksturu, tā konkrēto ietekmi uz tirgu un tā ģeogrāfisko lielumu. Ievērojot šos faktorus, Komisija secināja par pārkāpuma “sevišķi smago” raksturu, kuru izdarījuši attiecīgie uzņēmumi (apstrīdētā lēmuma 344.–353. apsvērums).

75      Turpinot, Komisija uzskatīja par nepieciešamu atšķirīgi aplūkot uzņēmumus, kuri piedalījušies kartelī, lai ņemtu vērā to faktisko ekonomisko spēju nodarīt kaitējumu konkurencei, kā arī noteikt naudas sodu tādā līmenī, lai nodrošinātu pietiekamu preventīvu iedarbību. Tā piebilda, ka esot bijis nepieciešams ņemt vērā katra uzņēmuma nelikumīgās rīcības īpašo nozīmi, un tādējādi tās faktisko ietekmi uz konkurenci. Tā uzsvēra, ka par attiecīgo uzņēmumu relatīvās nozīmes salīdzinājuma pamatu tā izmantojusi katra uzņēmuma tirgū ar attiecīgajām precēm īstenoto apgrozījumu. Līdz ar to tā ir iedalījusi uzņēmumus četrās kategorijās. Amann un Coats ar apgrozījumu no EUR 14 līdz EUR 18 miljoniem tika iedalīti pirmajā kategorijā. Prasītāja ar EUR 6 miljonu apgrozījumu tika iedalīta otrajā kategorijā. Gütermann, Barbour un Bieze Stork BV ar apgrozījumu no EUR 2 līdz EUR 4 miljoniem ir trešajā kategorijā un Zwicky no EUR 0 līdz EUR 1 miljona apgrozījumam – ceturtajā kategorijā. Komisija, pamatojoties uz šiem apsvērumiem, noteica naudas soda sākumsummu, kas noteikta atkarībā no pārkāpuma smaguma, Coats un Amann EUR 14 miljonus, prasītājai EUR 5,2 miljonus, Gütermann, Barbour un Bieze Stork BV EUR 2,2 miljonus un Zwicky EUR 0,1 miljonu (apstrīdētā lēmuma 356.–358. apsvērums).

76      Pirmkārt, tiktāl, ciktāl prasītāja apgalvo, ka tās apgrozījums konkrētajā tirgū vien neesot ļāvis noteikt tās faktisko ekonomisko spēju nodarīt kaitējumu konkurencei un ka esot bijis jāņem vērā tās kopējais apgrozījums, t.i., tas, kuru tā īstenojusi, pārdodot visus savus rūpnieciskos diegus pasaules līmenī, vispirms jāatgādina, ka vienīgā tiešā atsauce uz uzņēmuma, kas piedalījies pārkāpumā, kopējo apgrozījumu, kura ietverta Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā, attiecas uz augstāko līmeni, kuru naudas soda apmērs nevar pārsniegt. Ievērojot šo augstāko līmeni, Komisija principā var noteikt naudas sodu, pamatojoties uz apgrozījumu pēc savas izvēles preču ģeogrāfiskā mēroga un attiecīgo preču ziņā, bet tai nav pienākuma precīzi ņemt vērā [uzņēmuma] kopējo apgrozījumu vai to, kas ir iegūts attiecīgajā ģeogrāfiskā tirgū, vai apgrozījumu, kas ir iegūts attiecīgās preces tirgū. Turklāt, lai gan Pamatnostādnēs nav paredzēts aprēķināt naudas sodus atkarībā no noteikta apgrozījuma, tomēr tajās nav liegts tas, ka attiecīgo uzņēmumu īstenotais apgrozījums attiecīgajā tirgū tiek ņemts vērā, nosakot naudas soda apmēru, lai ievērotu Savienības tiesību vispārējos principus un ja apstākļi to prasa. Apgrozījumam var būt nozīme tad, ja tiek ņemti vērā iepriekš 75. punktā minētie dažādie apstākļi, kas ietverti Pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai 1.A punkta ceturtajā un sestajā daļā (Pirmās instances tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑220/00 Cheil Jedang/Komisija, Recueil, II‑2473. lpp., 82. punkts, un 2004. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp., 195. punkts).

77      No tā izriet, ka, nosakot naudas soda apmēru, Komisija var ņemt vērā apgrozījumu pēc savas izvēles, ja vien tas šķiet atbilstoši, ņemot vērā lietas apstākļus. Turklāt Komisijai, nosakot naudas sodu apmēru, ja naudas sodi tiek uzlikti vairākiem uzņēmumiem, kas iesaistīti vienā un tajā pašā pārkāpumā, nav jānodrošina, lai naudas sodu galīgie apmēri atspoguļotu visas atšķirības šo uzņēmumu starpā saistībā ar to kopējo apgrozījumu vai atbilstošo apgrozījumu (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 312. punkts; Pirmās instances tiesas 2005. gada 18. jūlija spriedums lietā T‑241/01 Scandinavian Airlines System/Komisija, Krājums, II‑2917. lpp., 166. punkts, un 2006. gada 4. jūlija spriedums lietā T‑304/02 Hoek Loos/Komisija, Krājums, II‑1887. lpp., 84. punkts).

78      Attiecībā uz izvēli, ko var izdarīt Komisija par labu vienam un/vai citam apgrozījumam, judikatūrā ir precizēts, ka veiktajā analīzē, lai noteiktu naudas sodu par konkurences tiesību normu pārkāpumu, attiecībā uz pārkāpēju faktisko ekonomisko spēju nodarīt būtisku kaitējumu konkurencei, kas ietver arī novērtējumu par šo uzņēmumu reālo nozīmi konkrētajā tirgū, proti, to ietekmi uz tirgu, kopējais apgrozījums sniedz tikai nepilnīgu informāciju. Nevarētu izslēgt to, ka spēcīgs uzņēmums, kas veic dažāda veida darbību, specifisku preču tirgū ir pārstāvēts nenozīmīgi. Tāpat nevar izslēgt, ka uzņēmumam, kam ir spēcīgs stāvoklis ģeogrāfiskā tirgū ārpus Savienības, ir nenozīmīgs stāvoklis Savienības vai EEZ tirgū. Šādos gadījumos tas vien, ka attiecīgais uzņēmums īsteno lielu kopējo apgrozījumu, ne vienmēr nozīmē, ka tam ir noteicoša ietekme konkrētajā tirgū (iepriekš 76. punktā minētais Pirmās instances tiesas spriedums lietā Cheil Jedang/Komisija, 88. punkts, un 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Recueil, II‑2597. lpp., 194. punkts). Tādēļ, lai gan uzņēmuma apgrozījumam konkrētajā tirgū nevar būt noteicoša nozīme secinājumā par uzņēmuma ekonomisko varenību, tas tomēr ir svarīgs, lai noteiktu ietekmi, kuru tas var īstenot tirgū (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑52/02 SNCZ/Komisija, Krājums, II‑5005. lpp., 65. punkts, un iepriekš 49. punktā minēto spriedumu lietā Union Pigments/Komisija, 152. punkts).

79      Tādējādi apgrozījuma daļa, kas realizēta ar precēm, uz kurām attiecas pārkāpums, var diezgan labi liecināt par konkrētajā tirgū izdarītā pārkāpuma apmēru (iepriekš 76. punktā minētais spriedums lietā Cheil Jedang/Komisija, 91. punkts, un iepriekš 78. punktā minētais spriedums lietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 196. punkts). Apgrozījuma daļa, kas rodas no pārkāpumā iesaistītām precēm, diezgan labi liecina par katra attiecīgā uzņēmuma atbildību konkrētajā tirgū, ievērojot, ka tas ir objektīvs apstāklis, ar kuru var precīzi noteikt, cik pārkāpjošā rīcība ir kaitīga normālai konkurencei, un tātad ir labs rādītājs katra attiecīgā uzņēmuma spējai radīt kaitējumu konkurencei. Šajā lietā Komisijas izvēle atsaukties uz apgrozījumu konkrētajā tirgū, lai noteiktu katra attiecīgā uzņēmuma iespēju radīt kaitējumu konkurencei, tādējādi bija saskaņota un objektīvi pamatota.

80      Īpašie apstākļi, uz kuriem atsaucas prasītāja, nevar atspēkot šo secinājumu. Vispirms ir jāatgādina, ka aizliegtā vienošanās nebija ar pasaules ģeogrāfisko nozīmi un ka ar pārkāpumu ierobežotā konkurence bija vienīgi diegu tirgū rūpniecības nozares klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs. Turpinot, prasītāja nepierāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka attiecīgo uzņēmumu īstenotie apgrozījumi attiecīgajā tirgū ietvēruši apgrozījumus, kurus tie īstenojuši ar rūpniecībai paredzētiem diegiem, kas ražoti citās valstīs, nevis Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs, bet kuri tikuši izplatīti attiecīgajā tirgū, vai apgrozījumus, kurus tie īstenojuši ar rūpniecībai paredzētiem diegiem, kas ražoti Beniluksa valstīs vai Ziemeļvalstīs un pēc tam eksportēti uz citām valstīm. Visbeidzot, prasītājas argumentācija ir pretrunīga, jo tā paredz, ka jāņem vērā attiecīgo uzņēmumu kopējais apgrozījums, lai veiktu iedalījumu atšķirīgās kategorijās, un, otrkārt, ka attiecīgo uzņēmumu īstenotais apgrozījums konkrētajā tirgū esot izvēlēts, lai noteiktu naudas soda sākumsummu katram no tiem.

81      Otrkārt, prasītāja nevarēja iebilst Komisijai, ka tā neesot ņēmusi vērā attiecīgo uzņēmumu tirgus daļas. Vispirms ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 356. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi, ka informācija attiecībā uz tirgus daļām nebija vispārējā veidā pietiekami precīza, lai varētu uz to atsaukties. Pieņemot, kā to apgalvo prasītāja, ka sniegtā informācija saistībā ar tās tirgus daļu Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs esot bijusi pietiekami precīza, lai varētu uz to atsaukties, šādu informāciju tomēr nevarēja izmantot, ievērojot informācijas nepietiekamību attiecībā uz citu aizliegtās vienošanās dalībnieku tirgus daļām. Šādos apstākļos Komisija ir pamatoti atsaukusies uz apgrozījumu attiecīgajā tirgū, kas labāk atspoguļojis šo uzņēmumu attiecīgo nozīmi aizliegtās vienošanās dalībnieku relatīvās nozīmes noteikšanas stadijā, lai tos iedalītu dažādās grupās.

82      Treškārt, ir jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru Komisijai bija jāņem vērā apstāklis, ka prasītāja nebija vertikāli integrēta, atšķirībā no citiem attiecīgiem uzņēmumiem. Ir likumīgi Komisijai pamatot savu vērtējumu attiecībā uz konkurences tiesību pārkāpuma izdarītāju faktisko ekonomisko spēju nodarīt kaitējumu konkurencei uz apgrozījuma datiem un uz tirgus daļām konkrētajā tirgū ar mērķi novērtēt šī pārkāpuma smagumu un noteikt naudas soda sākumsummu. Tomēr īpaši apstākļi, tādi kā šī tirgus raksturojumi, var būtiski samazināt šo datu būtisko raksturu un likt, lai vērtētu uzņēmumu ietekmi tirgū, ņemt vērā citus attiecīgos faktorus, it īpaši vertikālo integrāciju un preču klāsta apmēru (Pirmās instances tiesas 2006. gada 15. marta spriedums lietā T‑26/02 Daichii Pharmaceutical/Komisija, Krājums, II‑713. lpp., 61. un 63. punkts). Lai gan vertikālo integrāciju un produkta klāsta plašumu attiecīgajā gadījumā var uzskatīt par apstākļiem, kam ir nozīme ietekmes, ko uzņēmums var īstenot tirgū, vērtējumā, un tie var būt par tirgus daļu vai apgrozījuma attiecīgajā tirgū faktoru papildinošiem šīs ietekmes raksturojumiem (šajā ziņā skat. Tiesas 1978. gada 14. februāra spriedumu lietā 27/76 United Brands un United Brands Continental/Komisija, Recueil, 207. lpp., 67.–72. un 78.–81. punkts), šajā lietā jāuzskata, ka prasītājas argumenti par citu attiecīgo uzņēmumu vertikālo integrāciju nepierāda, ka minētajiem bija atsevišķas un īpašas konkurences priekšrocības attiecīgajā tirgū. Turklāt kā tas tika uzsvērts šī sprieduma 80. punktā, prasītāja nav pierādījusi, ka apgrozījumi, kurus citi attiecīgie uzņēmumi īstenojuši ar rūpniecībai paredzētiem diegiem, kas ražoti citās valstīs, nevis Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs, bet kas tikuši izplatīti attiecīgajā tirgū, vai apgrozījumi, kurus tie īstenojuši ar rūpniecībai paredzētiem diegiem, kas sākotnēji ražoti Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs un pēc tam eksportēti uz citām valstīm, nav bijuši ietverti to apgrozījumos konkrētajā tirgū.

83      Ceturtkārt, prasītājas veiktais apstrīdētā lēmuma salīdzinājums ar lēmumu “Luksemburgas alus darītavas” (šī sprieduma 55. punkts) nav atbilstošs. Komisija, lai noteiktu naudas sodas apmēru, ir izmantojusi tās rīcības brīvību, ievērojot Regulas Nr. 17 un Nr. 1/2003, kā arī noteikumus, kurus tā pati ir noteikusi Pamatnostādnēs naudas sodu noteikšanai. Turklāt Komisijas agrākā lēmumu pieņemšanas prakse pati neveido naudas sodu konkurences jomā juridisko ietvaru (Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II‑1705. lpp., 234. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑53/03 BPB/Komisija, Krājums, II‑1333. lpp., 257. punkts).

84      Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.

–       Par iebildumu par samērīguma principa pārkāpumu piemērotās naudas soda sākumsummas nesamērīgā rakstura dēļ salīdzinājumā ar to, kas piemērota citiem attiecīgiem uzņēmumiem

85      Pirmkārt, prasītāja nepamatoti apgalvo, ka naudas soda sākumsumma, kas tai tika noteikta, proti, EUR 5,2 miljoni, ir nesamērīga salīdzinājumā ar sākumsummām naudas sodu aprēķināšanai, kuras noteiktas citiem attiecīgiem uzņēmumiem.

86      No vienas puses, kā uz to tika norādīts pirmajā iebildumā, ir pamatoti, ka Komisija šajā lietā ir atsaukusies uz apgrozījumu, kuru īstenojuši attiecīgie uzņēmumi konkrētajā tirgū, lai noteiktu to relatīvo nozīmīgumu šajā tirgū.

87      No otras puses, ir jāatgādina, ka no Pamatnostādnēm naudas sodu noteikšanai izriet, ka naudas soda sākumsumma, kas paredzēta par sevišķi smagiem pārkāpumiem, ir vismaz EUR 20 miljoni. Tā kā naudas soda sākumsummas samērīgā veidā izsaka atšķirību starp attiecīgajiem uzņēmumiem, un, ņemot vērā šī sprieduma 74. punktā atgādinātos apstākļus, Komisija tās ir noteikusi acīmredzami zemākos līmeņos par minimumu, kas noteikts Pamatnostādnēs, nekāds samērīguma principa pārkāpums nevar tikt noteikts.

88      Otrkārt, prasītājas arguments par sākumsummas un tai noteiktā naudas soda galīgā apmēra nesamērīgi augsto raksturu, salīdzinot ar tiem naudas sodiem, kas noteikti citiem attiecīgiem uzņēmumiem, arī ir jānoraida. Prasītāja nevar pamatoti atsaukties uz diskriminējošu vai nesamērīgu attieksmi, jo noteiktā naudas soda sākumsumma ir pamatota ar kritēriju, kuru Komisija noteikusi, lai novērtētu katra uzņēmuma nozīmīgumu konkrētajā tirgū (šajā ziņā skat. iepriekš 83. punktā minēto spriedumu lietā LR AF 1998/Komisija, 304. punkts), turklāt ir jāteic, ka piemērotā sākumsumma – EUR 5,2 miljoni – atbilst acīmredzami zemākai robežai nekā tai, kas ir paredzēta Pamatnostādnēs attiecībā uz “sevišķi smagiem” pārkāpumiem.

89      Turklāt, kā tas tika atgādināts šī sprieduma 77. punktā, Komisijai nebija jānodrošina, ka naudas sodu galīgie apmēri, kas noteikti vairākiem uzņēmumiem, kuri iesaistīti vienā un tajā pašā pārkāpumā, atspoguļotu visas atšķirības starp uzņēmumiem attiecībā uz to kopējo apgrozījumu vai attiecīgo apgrozījumu.

90      Jāpiebilst, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā tāpat nav prasīts, lai gadījumos, kad naudas sods tiek noteikts vairākiem uzņēmumiem, kuri iesaistīti vienā un tajā pašā pārkāpumā, mazam vai vidējam uzņēmumam nosakāmais naudas sods procentuāli no apgrozījuma nebūtu lielāks par lielākiem uzņēmumiem noteikto naudas sodu. Faktiski no šīm normām izriet, ka, nosakot naudas soda apmēru gan maziem un vidējiem uzņēmumiem, gan lieliem uzņēmumiem, ir jāņem vērā pārkāpuma smagums un ilgums. Ja vienā un tajā pašā pārkāpumā iesaistītiem uzņēmumiem Komisija uzliek attiecībā uz katru no tiem pamatotus naudas sodus samērīgi ar pārkāpuma smagumu un ilgumu, tai nevar pārmest, ka dažiem uzņēmumiem naudas soda apmērs salīdzinājumā ar apgrozījumu ir lielāks nekā citiem uzņēmumiem (Pirmās instances tiesas 2006. gada 5. decembra spriedums lietā T‑303/02 Westfalen Gassen Nederland/Komisija, Krājums, II‑4567. lpp., 174. punkts).

91      Ņemot vērā iepriekš minēto, nevar pamatoti secināt par naudas soda sākumsummas, pamatsummas un galīgā apmēra, kas noteikts prasītājai, nesamērīgo raksturu.

92      Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.

–       Par iebildumu par nesamērīgu sākumsummas noteikšanu saistībā ar prasītājas nestabilo finansiālo stāvokli

93      Prasītājas iebildums, ka, ņemot vērā tās nestabilo finansiālo stāvokli un risku, ka naudas sods izraisīs tās likvidāciju, tai noteiktā naudas soda sākumsumma esot nesamērīga, ir jānoraida.

94      Naudas soda sākumsumma ir starpsumma, kura vēlāk, piemērojot Pamatnostādnēs noteikto metodi, tiek pielāgota, ņemot vērā pārkāpuma ilgumu un atbildību mīkstinošus vai pastiprinošus apstākļus (šajā ziņā skat. iepriekš 76. punktā minēto spriedumu lietā Cheil Jedang/Komisija, 95. punkts). No tā izriet, ka vienīgi apstāklis, ka naudas soda sākumsumma ir 32 % no prasītājas kopējā apgrozījuma 2001. gadā, neļauj secināt par tās nesamērīgo raksturu.

95      Katrā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, nav pienākuma ņemt vērā ieinteresētā uzņēmuma finanšu situāciju, kam raksturīgi zaudējumi, ievērojot, ka šāda pienākuma atzīšana nozīmētu nepamatotu konkurences priekšrocību piešķiršanu uzņēmumiem, kas nav tik veiksmīgi pielāgojušies tirgus apstākļiem (iepriekš 77. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 327. punkts, un iepriekš 48. punktā minētais spriedums lietā SGL Carbon/Komisija, 105. punkts; šajā ziņā skat. arī Tiesas 1983. gada 8. novembra spriedumu apvienotajās lietās no 96/82 līdz 102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82 IAZ International Belgium u.c./Komisija, Recueil, 3369. lpp., 54. un 55. punkts).

96      Turklāt, pieņemot, ka iestādes veiktais pasākums izraisa uzņēmuma likvidāciju šāda uzņēmuma konkrētajā juridiskajā formā, likvidācija, lai gan tā var kaitēt uzņēmuma īpašnieku, akcionāru vai daļu turētāju interesēm, tomēr nenozīmē, ka arī uzņēmuma personīgie, materiālie un nemateriālie aspekti zaudē savu vērtību (iepriekš 76. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Tokai Carbon u.c./Komisija 372. punkts).

97      Ievērojot visu iepriekš minēto, ir jānoraida pamats par naudas soda sākumsummas un naudas soda apmēra kļūdainu noteikšanu, kā arī prasītājas kļūdainu klasificēšanu otrajā kategorijā.

 Par pamatu par atbildību mīkstinošu apstākļu kļūdainu vērtējumu

 Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti

98      Pirmām kārtām, prasītāja apgalvo, ka tā nekad nav ne īstenojusi, ne tai ir bijis nolūks īstenot nolīgumus, kuri noslēgti sanāksmju laikā.

99      Pirmkārt, prasītāja norāda, ka Komisija neesot efektīvā veidā vērtējusi tās individuālo rīcību.

100    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka “pārkāpumus izraisošu nolīgumu vai prakses neīstenošanu” esot apstiprinājusi tās “faktisko tarifu” sarakstu paziņošanas neesamība un tās “fiktīvo pamata tarifu” sarakstu nodošana. Šajā sakarā tā apgalvo, ka neesot ne vienojusies, ne noslēgusi nolīgumus ar saviem pircējiem kā tikai uz individuāla pamata un tādējādi neīsteno atlaižu politiku uz klientiem paziņotajām kataloga cenām. Tā apgalvo, ka iekšējos cenrāžus tā piemērojot un nododot tikai savās attiecībās ar saviem starpniekiem (pārstāvjiem un izplatītājiem). Salīdzinājums starp, pirmkārt, fiktīvām pamata cenām un, otrkārt, cenām, kuras faktiski aprēķinātas tās klientiem, kā arī tās pārstāvjiem sniegtajiem cenrāžiem, skaidri pierādot saistības starp šo cenu veidu neesamību.

101    Treškārt, prasītāja apgalvo, ka tā neesot piemērojusi tās rīcību cenu jomā tirgū atbilstoši “fiktīvo pamata tarifu” sarakstiem, kurus tā ir paziņojusi. Tā uzskata, ka esot pierādījusi, pamatojoties uz skaitļiem, ka tās faktiski īstenoto cenu izmaiņas esot bijušas pilnīgi neatkarīgas no sanāksmju laikā izplatīto tarifu izmaiņām, un tā esot bijis visā periodā no 1994. gada līdz 2001. gadam. Tā arī norāda, ka iecere paaugstināt [cenas] 3,5 % apmērā piegādēm Nīderlandē, ko tai pārmet Komisija, esot izrietējusi nevis no vienas no Budapeštā 2000. gada 19. septembra sanāksmes laikā noslēgtām apgalvotām aizliegtām vienošanās, bet gan no šajā sakarā pieņemta Beļģijas tekstila federācijas (Febeltex) tiesiskā regulējuma. Turpinot, Zviedrijā piemērotais cenu pieaugums 6 % apmērā attiecoties tikai uz neilona šķiedrām un esot tikai Lielbritānijas mārciņas kursa pieauguma dēļ.

102    Otrām kārtām, prasītāja norāda, ka, tai piešķirot samazinājumu tikai 15 % no naudas soda apmēra, Komisija neesot ņēmusi vērā apstākli, ka tās loma bija lielākā mērā ierobežota laikā tiktāl, ciktāl tā esot sākusi piedalīties sarunās saistībā ar Ziemeļvalstīm tikai 1997. gadā. Komisija turklāt neesot ņēmusi vērā apstākli, ka tā esot bijusi vienīgā no attiecīgajiem uzņēmumiem, kas neesot ne plānojusi, ne organizējusi attiecīgo pārkāpumu, un ka tā esot sākusi piedalīties sanāksmēs saistībā ar Beniluksa valstīm tikai 1991. gadā. Prasītāja tādējādi ir pārsteigta, ka tāda pati naudas soda samazinājuma procentuālā vērtība tika piešķirta Bieze Stork, kas tomēr piedalījās sarunās saistībā ar Beniluksa valstīm kopš attiecīgā pārkāpuma sākuma. Prasītāja apgalvo, ka esot tikai piedalījusies apmēram 85 % sanāksmju saistībā ar Beniluksa valstīm, 35 % saistībā ar Ziemeļvalstīm un vidēji 60 % no attiecīgā pārkāpuma kopējā ilguma. Līdz ar to Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu un samērīguma principu.

103    Komisija visus šos argumentus noraida un lūdz šo pamatu noraidīt.

 Vispārējās tiesas vērtējums

104    Pamatnostādņu 3. punktā ir paredzēts naudas soda pamatsummas samazinājums par “īpašiem atbildību mīkstinošiem apstākļiem”, tādiem kā faktiska slepeno nolīgumu nepiemērošana, vienīgi pasīva līdzdarbošanās vai tikai sekotāja loma pārkāpuma īstenošanā, pārkāpuma izbeigšana līdz ar pirmo Komisijas iejaukšanos un citi apstākļi, kuri tieši nav minēti.

105    Pirmkārt, ir jāvērtē iebildums par prasītājas apgalvotās faktiskās slepeno nolīgumu nepiemērošanas neņemšanu vērā.

106    Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru tā esot nodevusi tikai fiktīvos pamata tarifus konkurējošiem uzņēmumiem, ir jāatgādina, ka tā divreiz sniedza cenrāžus, apgalvojot, ka pirmie cenrāži, proti, tie, kurus tā bija nodevusi aizliegtās vienošanās dalībniekiem sanāksmju laikā, ietvēra fiktīvos pamata tarifus, un ka nākamie cenrāži ietvēra tās faktiskos tarifus. Turklāt ir jāuzsver, ka faktiskie cenrāži ietver vairākus tarifus atkarībā no diegu veida, kuri minēti astoņos stabiņos, bet apgalvoto fiktīvo pamata tarifu cenrāži ietvēra tikai vienu pamata tarifu katram diegu veidam, kas norādīts pirmajā stabiņā.

107    Jākonstatē, ka divreiz sniegto faktisko tarifu un apgalvoto fiktīvo pamata tarifu cenrāžu pirmajā stabiņā ietvertās summas ir gandrīz vienādas. Šajā sakarā prasītāja atzina, ka tikai astotajā stabiņā minētais faktiskais tarifs bijis atbilstošs.

108    Ir jānorāda tāpat kā Komisijai, ka faktisko tarifu cenrāžos vairākiem diegu veidiem neatbilda neviens astotajā stabiņā minētais tarifs, bet tikai pirmajos četros stabiņos minētie pamata tarifi. Līdz ar to ir grūti atzīt, ka tikai astotajā stabiņā minētie tarifi bija atbilstoši. Turklāt no Komisijas materiāliem izriet, ka atšķirīgie tarifi bija piemērojami atkarībā no pasūtītajiem daudzumiem. Tādējādi tarifi atšķīrās pēc preču svara (piemēram, poliestera somu diegiem pirmajā stabiņā minētie tarifi atbilda 10 kilogramu svaram, otrajā stabiņā minētie tarifi atbilda 25 kilogramu svaram utt.) vai pēc preču iepakojumiem (piemēram, poliamīdam pirmajā stabiņā minētie tarifi atbilda pasūtītajiem daudzumiem, kas ir mazāk nekā viena iepakojuma vienība, otrajā stabiņā minētie tarifi atbilda pasūtītajiem daudzumiem, kas ir vienādi ar vismazāko iepakojuma vienību utt.). No šī konstatējuma var secināt, ka pirmajā stabiņā minētais tarifs ir faktiski tas, kas tika paziņots saistībā ar mazo iepirkumu kategoriju, un tādējādi nemaz nav fiktīvs. Pat pieņemot, kā to apgalvo prasītāja, ka pirmajos četros stabiņos minētie tarifi 2001. gada faktisko tarifu cenrāžos bija tikai “vēsturiska atsauce”, tomēr, pirmkārt, šie tarifi nebija pilnībā fiktīvi un, otrkārt, nevar izslēgt to, ka konkurējošie uzņēmumi bija varējuši no pirmajā stabiņā minētajiem pamata tarifiem izdomāt piemērojamos tarifus nozīmīgākiem pasūtījumiem. Līdz ar to var uzskatīt, ka prasītājas konkurējošiem uzņēmumiem paziņotie cenrāži bija nevis fiktīvi, bet tikai neprecīzi un nepilnīgi.

109    Visbeidzot, Komisija ir pamatoti secinājusi apstrīdētā lēmuma 170. apsvērumā, ka prasītāja nebija pierādījusi pirmajā stabiņā minēto pamata tarifu fiktīvo raksturu.

110    Šajā sakarā prasītājas arguments, kas pamatots ar rakstveida apsvērumiem pievienotiem pētījumiem, saskaņā ar kuriem tās klientiem piemērotās cenas bija zemākas par tām, par kurām vienojās sanāksmju laikā, nav pietiekams, lai atspēkotu iepriekš minēto Komisijas secinājumu. Komisija nav nekādi noliegusi atšķirības esamību starp prasītājas klientiem faktiski piemērotajām cenām un tām, par kurām vienojās sanāksmju laikā, bet Komisija ir pamatoti uzsvērusi, ka šī atšķirība nebija pārsteidzoša, jo katrs piegādātājs saviem klientiem esot piešķīris atlaides.

111    Otrkārt, attiecībā uz prasītājas iebildumu par sanāksmju laikā noslēgto nolīgumu īstenošanas neesamību ir jāvērtē, vai tās izvirzītie argumenti ir pēc rakstura tādi, kas apstiprina, ka laika posmā, kurā prasītāja bija aizliegtās vienošanās dalībniece, tā faktiski atturējās, rīkojoties tirgū, no tās piemērošanas, ievērojot konkurenci, vai vismaz to, ka tā skaidri un būtiski pārkāpa pienākumus, kas attiecās uz aizliegtās vienošanās īstenošanu, tādā mērā, ka izjauca tās darbību (šajā ziņā skat. iepriekš 82. punktā minēto spriedumu lietā Daiichi Pharmaceutical/Komisija, 113. punkts).

112    Šajā lietā vispirms jāatgādina, ka Komisija ir juridiski pamatoti noteikusi, ka prasītāja bija piedalījusies vairākās aizliegtās vienošanās sanāksmēs un divpusējās sanāksmēs un atkārtoti piedalījusies saskaņotās darbībās, kas minētas apstrīdētā lēmumā.

113    Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru tā nekad neesot īstenojusi vai izpildījusi inkriminētajās sanāksmēs nolemto, no apstrīdētā lēmuma 139. apsvēruma b) apakšpunkta un 143. apsvēruma izriet, ka tā bija divreiz paziņojusi, ka esot paaugstinājusi savas cenas.

114    Pirmkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 139. apsvēruma b) apakšpunktā ir norādījusi, ka Prāgā 1998. gada 8. septembrī notikušās sanāksmes laikā prasītāja esot paziņojusi, ka tā ir paaugstinājusi savas cenas par 6 % attiecībā uz izplatītāju Zviedrijā. Prasītāja noraida, ka faktiski īstenojusi šo paaugstināšanu, bet attaisno savu apgalvojumu tikai ar vienīgo apstākli, ka faktiski piemērotās cenas Zviedrijā esot bijušas nemainīgas 1997.–1998. gada laika periodā. Šāds izskaidrojums nav pārliecinošs, jo prasītāja pati ir apstiprinājusi gan tās atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, gan savos rakstveida apsvērumos, ka no 1992. gada līdz 2002. gadam tirgus vispārējā tendence bija būtiski vērsta uz samazināšanos. Komisija tādējādi nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka cenām vispārīgi bija jāsamazinās. No tā izriet, ka prasītājas īstenoto cenu stabilitāte Zviedrijā vairāk pierāda to, ka tās bija mākslīgi uzturētas noteiktā līmenī, un ļauj uzskatīt, nepastāvot pārliecinošam prasītājas izskaidrojumam, ka tā ir vismaz daļēji īstenojusi dažus noslēgtos nolīgumus.

115    Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma 143. apsvēruma izriet, ka 2000. gada 19. septembra sanāksmē Budapeštā tika noslēgts nolīgums par cenu paaugstināšanu par 3,5 % piegādēm uz Nīderlandi 2001. gadā un šo paaugstināšanu vispirms esot īstenojusi prasītāja. Tā neapstrīd to, ka faktiski bija paaugstinājusi šīs cenas par 3,5 %.

116    Tomēr prasītāja nepamatoti apgalvo, ka šī paaugstināšana esot tikusi īstenota, atbildot uz pieprasījumu, kuru 2000. gadā iesniegusi Febeltbex, paaugstināt cenas par 5 %. Apstrīdētā lēmuma 170. apsvērumā Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka šis attaisnojums nav atbilstošs, ņemot vērā pietiekami līdzīgu norāžu esamību, lai pierādītu pretējo. Vispirms nolīgums paredzēja preču cenu paaugstināšanu par 3,5 % no 2001. gada janvāra līdz 2001. gada martam. Prasītāja neapstrīd, ka ir piemērojusi šādu paaugstināšanu no 2001. gada 1. janvāra. Turpinot, Febeltbex vēstulē ietverts senāks datums, nekā nolīgumā. Visbeidzot, prasītājas piemērotā paaugstināšana bija 3,5 % apmērā, bet ne 5 % apmērā.

117    Šajos apstākļos prasītāja nepamatoti apgalvo, ka Komisijai attiecībā uz to esot bijis jāatzīst atbildību mīkstinošs apstāklis, pamatojoties uz “nolīgumu faktisku nepiemērošanu”.

118    Otrkārt, attiecībā uz argumentu par tās apgalvoto pasīvo līdzdarbošanos vai sekotājas lomu pārkāpuma īstenošanā ir jāuzskata, ka tas ir nepamatots.

119    Jāatgādina, ka kāda uzņēmuma vienīgi pasīva līdzdarbošanās nozīmē, ka attiecīgajam uzņēmumam ir “nenozīmīga loma”, t.i., tas aktīvi nepiedalās viena vai vairāku pret konkurenci vērstu nolīgumu izstrādāšanā (iepriekš 76. punktā minētais spriedums lietā Cheil Jedang/Komisija, 167. punkts).

120    Šajā sakarā no judikatūras izriet, ka starp pierādījumiem, kas norāda uz uzņēmuma pasīvo lomu aizliegtajā vienošanās, varētu ņemt vērā to, ka uzņēmuma piedalīšanās sanāksmēs bija ievērojami fragmentārāka nekā aizliegtās vienošanās parasto dalībnieku piedalīšanās, tāpat tā vēlo ienākšanu tirgū, kas ir pārkāpuma priekšmets, neatkarīgi no tā piedalīšanās ilguma pārkāpumā, vai arī to, ka pārkāpumā piedalījušos trešo uzņēmumu pārstāvji ir snieguši šajā sakarā skaidrus paziņojumus (iepriekš 76. punktā minētie spriedumi lietā Cheil Jedang/Komisija, 168. punkts, un apvienotajās lietās Tokai Carbon u.c./Komisija, 331. punkts, un iepriekš 49. punktā minētais spriedums lietā Union Pigments/Komisija, 126. punkts).

121    Šajā lietā Komisija ir precīzi ņēmusi vērā prasītājas un Bieze Stork dalības sanāksmēs gadījuma raksturu saistībā ar Ziemeļvalstīm, katrai no tām piešķirot samazinājumu 15 % apmērā no naudas soda pamatsummas (apstrīdētā lēmuma 372. apsvērums). Prasītāja un Bieze Stork faktiski piedalījās sarunās saistībā ar Ziemeļvalstīm tikai attiecīgi no 1997. gada un 1998. gada.

122    Pirmkārt, prasītāja nepamatoti norāda uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka Bieze Stork esot piešķirts tāds pats naudas soda apmēra procentuālais samazinājums, lai gan šis uzņēmums esot piedalījies no paša sākuma attiecīgajā pārkāpumā. Prasītājas argumentācija izriet no sajaukšanas starp pārkāpuma ilguma jautājumu un jautājumu par atbildību mīkstinošu apstākļu esamību. Attiecībā uz attiecīgā pārkāpuma ilgumu Komisija naudas soda sākumsummām ir piemērojusi procentuālās vērtības, kas noteiktas prasītājai un Bieze Stork proporcionāli to attiecīgās dalības ilgumam šajā pārkāpumā, proti, 100 % pirmajai un 115 % otrajai. Prasītājai jo vairāk nav pamata izvirzīt vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu tāpēc, ka prasītājai piešķirtais samazinājums ir identisks Bieze Stork, lai gan minētais uzņēmums ir piedalījies sarunās saistībā ar rūpniecībai paredzēto diegu Ziemeļvalstīs gadu pēc prasītājas.

123    Otrkārt, prasītāja nevarēja pamatoti apgalvot, ka naudas soda samērīguma princips tika pārkāpts, pamatojoties uz to, ka piešķirtais samazinājums 15 % apmērā par atbildību mīkstinošiem apstākļiem esot bijis nepietiekams.

124    Vispirms prasītāja savos dokumentos ir pati atzinusi, ka esot bijusi klātesoša 85 % gadījumu sanāksmēs saistībā ar Beniluksa valstīm. Tādējādi tā bija klātesoša lielākajā daļā slepeno sanāksmju un nevarēja uz sevi attiecināt atbildību mīkstinošu apstākli, pamatojoties uz kādu pasīvo līdzdarbošanos. Turklāt apstāklis, ka tā ir piedalījusies tikai 35 % gadījumu sanāksmēs saistībā ar Ziemeļvalstīm un apstāklis, ka tā esot bijusi klātesoša tikai 60 % no kopējā attiecīgā pārkāpuma ilguma, šajā sakarā neko nemaina. Ja Komisija piešķir samazinājumu par šādu atbildību mīkstinošu apstākli, tai nav pienākuma veikt tikai matemātisku aprēķinu, ietverot tieši samērīgas procentuālās vērtības piemērošanu katra uzņēmuma dalības līmenim sanāksmēs, kuras organizētas aizliegtās vienošanās ietvaros. Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, prasītājai piešķirtais 15 % līmenis par tās novēloto piedalīšanos sanāksmēs saistībā ar Ziemeļvalstīm šķiet pamatots.

125    Turpinot, apstāklis, ka prasītāja sāka piedalīties attiecīgajā pārkāpumā pēc sanāksmju uzsākšanas, turklāt nenozīmē, ka tā nepiedalījās minētā pārkāpuma plānošanā un organizēšanā. Kā to pamatoti uzsver Komisija, aizliegtās vienošanās darbība nebija organizēta un noteikta tikai pirmajās sanāksmēs.

126    Visbeidzot, gan no apstrīdētā lēmuma 139. apsvēruma e) apakšpunkta, gan no prasītājas paziņojumiem, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, izriet, ka tai nav bijusi vienīgi pasīva līdzdarbošanās vai sekotāja loma. 1998. gada 8. septembra sanāksmē Prāgā pēc Amann pieprasījuma vienojās, ka prasītāja nodibinās sakarus ar Danfield, lai ierosinātu tai ietekmēt tās vienīgo importētāju un izplatītāju Vācijā un Beniluksa valstīs, sabiedrību Heinke, kura īstenoja īpaši zemas cenas. Prasītāja atzina, ka tā neesot atklāti noraidījusi atbildēt uz šo pieprasījumu, un to attaisnoja ar apstākli, ka tā neesot varējusi atteikties, ņemot vērā tās situācijas vājumu attiecībā pret Coats un Amann. Tomēr apgalvotā Amann un Coats īstenotā piespiešana attiecībā uz to nekādi nav attaisnojošs iemesls, jo tā varēja tieši ziņot par spiedienu, kas tiek uz to izdarīts, kompetentajām iestādēm un iesniegt Komisijai sūdzību, piemērojot Regulas Nr. 17 3. pantu.

127    Turklāt apstrīdētā lēmuma 139. apsvēruma b) apakšpunktā Komisija ir norādījusi, ka 1998. gada 8. septembra sanāksmē Prāgā prasītāja bija paziņojusi uzņēmumiem, kuri piedalījās, ka tā esot paaugstinājusi piemērojamās cenas tās izplatītājam par 6 % 1998. gada februārī. Prasītāja neapstrīd, ka ir nodevusi šādu informāciju. Tostarp tā neatspēko Komisijas konstatējumu apstrīdētā lēmuma 143. apsvērumā, saskaņā ar kuru tā esot pirmā piemērojusi cenu paaugstināšanu 3,5 % apmērā Dānijā un Zviedrijā.

128    Ir jāprecizē, ka jautājums par to, vai prasītāja faktiski bija sazinājusies ar Danfield, vai tā reāli paaugstinājusi cenas un bijusi pirmā, kas to darījusi, nav nozīmīgs šajā lietā, ievērojot, ka uzņēmuma pasīvā vai cita līdzdarbošanās ir jānosaka tikai pēc tā rīcības slepenajās sanāksmēs.

129    Šajā sakarā apstāklis, ka uzņēmums, kura dalība nelikumīgā sadarbībā atbilstoši EKL 81. panta 1. punktam ir pierādīta, tirgū nerīkojas tā, kā tas bija vienojies ar saviem konkurentiem, ne vienmēr ir apstāklis, kas būtu vērā ņemams. Faktiski uzņēmums, kurš, neņemot vērā sadarbību ar saviem konkurentiem, veic atšķirīgu politiku no tās, par kuru ir panākta vienošanās, vienkārši var mēģināt izmantot aizliegto vienošanos savā labā (šajā ziņā skat. iepriekš 49. punktā minēto spriedumu lietā Union Pigments/Komisija, 130. punkts).

130    No tā izriet, ka Komisija pamatoti secināja, ka prasītājai nebija pamatojuma atsaukties uz atbildību mīkstinošu apstākli par tās pasīvo līdzdarbošanos vai sekotāja lomu attiecīgajā pārkāpumā.

131    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, šis pamats ir jānoraida.

 Par pamatu par kļūdainu sadarbības vērtējumu

 Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti

132    Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka 20 % samazinājums no naudas soda apmēra, kas piešķirts atbilstoši Paziņojuma par sadarbību D punkta 2) apakšpunkta noteikumiem, esot nepietiekams, ņemot vērā apstākļus, uz kuriem tā uzskata, ka var pamatoties, un kuri tieši izrietot no apstrīdētā lēmuma. Tā apgalvo, ka tā neesot apstrīdējusi lietas faktiskos apstākļus, esot sniegusi pierādījumus, kuri palīdzējuši Komisijai pierādīt pārkāpumu, esot bijusi nozīmīgs faktiskās informācijas avots (dažkārt pat vienīgais avots), kura ietverta paziņojumā par iebildumiem, esot sniegusi informāciju, kura pierāda vairāku sanāksmju saturu, tādu, kā Cīrihes 1997. gada 9. septembra nolīguma būtiskais saturs, un, visbeidzot, esot bijusi vienīgā, kura sniegusi cenrāžus, kurus tā bija saņēmusi no konkurentiem, tādējādi nododot vairāk informācijas nekā to, kas tai tika pieprasīta, kā arī nozīmīgus pierādījumus. Tā esot arī nodevusi vairākus datus, ar kuriem tā sevi pati apsūdzēja, un pat esot nodevusi savus ikgadējos pārskatus, pilnīgu tās izmaksu struktūru un tās iekšējos cenrāžus. Līdz ar to tās īpaši izsmeļošā sadarbība esot bijusi jāatlīdzina ar samazinājumu vismaz 40 % apmērā.

133    Otrkārt, prasītāja uzskata, ka ir pārkāpti samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principi, jo saistībā ar tās sadarbību izmeklēšanā piešķirtais samazinājums 20 % apmērā esot lielā mērā nepietiekams salīdzinājumā ar samazinājumu 15 % apmērā, kas piešķirts Amann, Gütermann un Zwicky, lai gan Komisija kvalificēja šo trīs uzņēmumu sniegto informāciju kā nelietderīgu.

134    Komisija apgalvo, ka jau bija ieguvusi relatīvi nozīmīgu daudzumu informācijas pārbaudēs un sadarbībā ar Coats. Prasītājas pienesums esot bijis lielā mērā saistīts ar tās pienākumu iesniegt dokumentus, kas tai tika pieprasīts likumīga informācijas pieprasījuma ietvaros. Turklāt Komisija uzskata, ka apstākļu apstrīdēšanas neesamība, kas bija ņemta vērā naudas soda samazināšanai, esot bijusi faktiski relatīvi ierobežota, jo prasītāja esot samazinājusi savu pašas lomu. Visbeidzot, prasītāja neesot apstrīdējusi, ka samazinājums bija jāietver no 10 % līdz 50 % apmērā, piemērojot paziņojuma par iecietību D punktu, ka 20 % apmērs ir iekļāvies šajā amplitūdā un ka, ņemot vērā sadarbību, vienīgi sniedzot atbildes uz likumīgu informācijas pieprasījumu un nepastāvot apstākļu apstrīdēšanai, samazinājumu 20 % apmērā varēja kvalificēt kā normālu.

135    Attiecībā uz iebildumu par samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu – tas ir nepamatots. Pēc Komisijas domām, prasītājas apgalvojumi ir vairāk vērsti pierādīt, ka trijiem iepriekš minētajiem uzņēmumiem piešķirtais samazinājums 15 % apmērā bija nelikumīgs, lai gan neviens nevar sev par labu atsaukties uz nelikumību, kas izdarīta par labu citam. Visbeidzot, tā norāda, ka prasītājas apgalvojumi nesniedzas tiktāl, lai pielīdzinātu savu sadarbību Coats sadarbībai, tomēr tā lūdz Komisijai piešķirt līdzīgu samazinājumu.

 Vispārējās tiesas vērtējums

136    Paziņojumā par sadarbību Komisija ir definējusi nosacījumus, kurus izpildot, uzņēmumi, kas sadarbojas ar Komisiju tās veiktās izmeklēšanas gaitā par aizliegtu vienošanos, var tikt atbrīvoti no naudas soda vai tiem var tikt samazināts naudas sods, kas tam citādi tiktu uzlikts (Paziņojuma par sadarbību A punkta 3) apakšpunkts).

137    Paziņojuma par sadarbību D punktā ir noteikts:

“1. Gadījumā, kad uzņēmums sadarbojas un nav izpildīti visi B un C [punktā] paredzētie nosacījumi, tam tiek piemērots naudas soda, kas tam tiktu uzlikts sadarbības neesamības gadījumā, samazinājums no 10 līdz 50 % apmērā.

2. Samazinājums it īpaši var tikt piešķirts gadījumā, ja:

–        pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas uzņēmums iesniedz Komisijai informāciju, dokumentus vai citus pierādījumus, ar kuru palīdzību tiek apstiprināts izdarītais pārkāpums;

–        pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas uzņēmums informē Komisiju, ka tas neapstrīd faktus [lietas faktiskos apstākļus], ar kuriem Komisija pamato savas apsūdzības.”

138    Šajā gadījumā prasītājai tika piemērots tai noteiktā naudas soda apmēra samazinājums 20 % apmērā atbilstoši Paziņojuma par sadarbību D punktam.

139    Sava novērtējuma pamatojumam Komisija apstrīdētā lēmuma 393. apsvērumā norāda:

“BST iesniedza Komisijai pierādījumus, kuri ir lielā mērā palīdzējuši noteikt pārkāpumus un tai palīdzējuši tos vieglāk pierādīt. BST ir arī minēta paziņojumā par iebildumiem kā faktisko secinājumu, līdz kuriem ir nonākusi Komisija, nozīmīgs informācijas avots. BST vēstules uz Komisijas informācijas pieprasījumu 14. pielikums ir līdzējis Komisijai pierādīt vairāku sanāksmju saturu, tādu kā 90. gadu sākuma nolīgumu būtiskais saturs, Vīnes sanāksmes saturs un Cīrihes 1997. gada 9. septembra nolīguma saturs. BST bija vienīgais, kas iesniedza Komisijai cenrāžus, kurus tā saņēma nolīguma laikā ar saviem konkurentiem. Savā 2003. gada 23. aprīļa vēstulē BST ir ne tikai sniegusi faktiskos datus, bet “Neformālo sanāksmju sarunu satura” 4.3. punktā tā faktiski iesniegusi Komisijai nozīmīgus pierādījumus.”

140    Komisija arī norādīja, ka, saņēmusi paziņojumu par iebildumiem, prasītāja to informēja, ka tā neapstrīd lietas faktiskos apstākļus, ar kuriem Komisija pamatoja savas apsūdzības (apstrīdētā lēmuma 392. apsvērums).

141    Ir arī jānorāda, ka Amann, Gütermann un Zwicky tika piešķirts samazinājums par 15 % no naudas soda apmēra, kas tiem bija noteikts. Apstrīdētā lēmuma 395. un 396. apsvērumā Komisija pamatoja šo samazinājumu ar diviem iemesliem. Pirmkārt, šie trīs uzņēmumi bija snieguši informāciju, dokumentus un citus pierādījumus, kuri materiāli veicinājuši pierādīt pārkāpuma esamību, tostarp vienlaikus uzsverot, ka šo uzņēmumu sniegto informāciju nevarēja uzskatīt par lietderīgu, salīdzinot ar to, kuru sniegusi prasītāja. Otrkārt, tie nebija būtiski apstrīdējuši apstākļus, uz kuru pamata Komisija bija balstījusi savus apgalvojumus.

142    Turklāt, izvērtējot sadarbību, ko ir izrādījuši vienas un tās pašas aizliegtās vienošanās dalībnieki, apstrīdēt var tikai Komisijas pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo, novērtējot uzņēmuma sadarbības kvalitāti un noderīgumu, īpaši salīdzinājumā ar citu uzņēmumu ieguldījumu, Komisijai ir plaša rīcības brīvība (Tiesas 2007. gada 10. maija spriedums lietā C‑328/05 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑3921. lpp., 88. punkts). Tomēr šī vērtējuma ietvaros Komisija nevar pārkāpt vienlīdzīgas attieksmes principu.

143    Tādējādi, ņemot vērā šo judikatūru, ir jāpārbauda, vai, nepārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu un nepārsniedzot savu rīcības brīvību, Komisija varēja piešķirt prasītājai naudas soda samazinājumu 20 % apmērā par tās sadarbību.

144    Pirmkārt, ir svarīgi uzsvērt, ka apstrīdētā lēmuma 393. apsvērumā ietvertie Komisijas apsvērumi nerada nekādas domstarpības attiecībā uz prasītājas sadarbības ļoti lielo nozīmi administratīvā procesa laikā. Vispirms šī sadarbība “ievērojami” palīdzēja Komisijai pierādīt pārkāpumus. Turpinot, tā bez divdomības atzīst, ka prasītāja ir bijusi “nozīmīgs” faktisko secinājumu avots, līdz kuriem tā ir nonākusi, un ka tā ir bijusi “vienīgā”, kas sniegusi cenrāžus, ar kuriem apmainījās sanāksmju laikā. Šādiem dokumentiem ir acīmredzams nozīmīgums, lai pierādītu pārkāpuma, kāds tas ir šajā gadījumā, esamību, kas galvenokārt aptver apmainīšanos ar sensiblu informāciju par atsevišķiem klientiem noteiktiem cenrāžiem un/vai cenām, lai vienotos par cenu paaugstināšanu un/vai mērķa cenām. Visbeidzot, Komisija ir uzsvērusi, ka prasītāja “ne tikai” sniedza faktiskos datus, bet tā arī ir iesniegusi “nozīmīgus pierādījumus”.

145    Komisijas paskaidrojumi, lai samazinātu prasītājas sadarbības, kas ir aprakstīta apstrīdētajā lēmumā, nozīmi nav visai pārliecinoši. Pamatojums, ka Komisija jau bija ieguvusi relatīvi nozīmīgu daudzumu informācijas pārbaudēs un sadarbībā ar Coats, pats par sevi tomēr nevar samazināt prasītājas lomas nozīmīgumu administratīvās procedūras laikā. Pieņemot, kā to apgalvo Komisija, ka Coats tai jau bija paziņojusi par vairāku iepriekš minētu sanāksmju norisi, tomēr no apstrīdētā lēmuma 131., 133., 135., 137., 139. un 146. apsvēruma izriet, ka prasītāja ir bieži minēta kā avots, pat kā vienīgais informācijas avots par šīm sanāksmēm.

146    Šajā sakarā Komisija savos apsvērumos tiecas arī samazināt prasītājas sadarbību izmeklēšanā, apgalvojot, ka tās ir biežās atsauces uz cenrāžiem, kas rada iespaidu, ka tā bieži atsaucas uz prasītājas dokumentiem. Šīs biežās atsauces uz prasītājas nodoto 14. pielikumu un šī pielikuma tieša minēšana apstrīdētā lēmuma 393. apsvērumā, tieši pretēji, drīzāk pierāda nozīmi, kādu Komisija ir atzinusi tās pierādījumiem. Tādējādi, kā tas tika uzsvērts šī sprieduma 144. punktā, šiem pierādījumiem ir vēl acīmredzamāks nozīmīgums, jo pārkāpums ir aptvēris cenu karteli.

147    Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru prasītājas pienesums bija lielā mērā saistīts ar tās pienākumu iesniegt dokumentus, kas tai tika pieprasīts likumīga informācijas pieprasījuma ietvaros, arī ir jānoraida. Jāatgādina, ka sadarbība izmeklēšanā, kas nav nekas vairāk kā pienākumi, kas uzņēmumiem uzlikti atbilstoši Regulas Nr. 17 11. panta 4. un 5. punktam, nepamato naudas soda samazināšanu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1992. gada 10. marta spriedumu lietā T‑12/89 Solvay/Komisija, Recueil, II‑907. lpp., 341. un 342. punkts). Savukārt šāda samazināšana ir pamatota, ja uzņēmums ir sniedzis daudz plašāku informāciju nekā tā, ko Komisija var pieprasīt sniegt saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T‑308/94 Cascades/Komisija, Recueil, II‑925. lpp., 260. un 262. punkts, un 2003. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑230/00 Daesang un Sewon Europe/Komisija, Recueil, II‑2733. lpp., 137. punkts). Šajā lietā Komisija ir tieši atzinusi, ka prasītāja ne tikai sniegusi faktiskos datus, bet ka tā faktiski bija sniegusi nozīmīgus pierādījumus par attiecīgo pārkāpumu.

148    Otrkārt, Komisija ir atgādinājusi, ka prasītāja nav apstrīdējusi lietas faktiskos apstākļus, ar kuriem Komisija pamatoja savas apsūdzības.

149    Treškārt, jākonstatē, ka Amann, Gütermann un Zwicky sadarbība tika kvalificēta kā nelietderīga, salīdzinot ar prasītājas sadarbību. Turklāt šie trīs uzņēmumi nav “būtiski” apstrīdējuši apstākļus.

150    Jākonstatē, ka, runājot par prasītājas papildus īstenotiem centieniem, tie tika atlīdzināti ar samazinājumu, kas tikai par 5 % ir augstāks nekā tas, kas tika piešķirts Amann, Gütermann un Zwicky, lai gan tie neīstenoja tādus centienus administratīvā procesa laikā. Šī atšķirība starp prasītājai piešķirto naudas soda samazinājumu un to, kas piešķirts iepriekš minētajiem trim uzņēmumiem, ir nepamatoti neliela.

151    Visu šo iemeslu dēļ ir jāuzskata, ka prasītājai piešķirtais samazinājums 20 % apmērā par tās sadarbību ir nepietiekams un ka tādējādi Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

152    No tā izriet, ka prasītājas pamats par kļūdainu sadarbības vērtējumu ir pamatots.

153    Šādos apstākļos Vispārējai tiesai ir jānosaka atbilstoša samazināšanas likme. Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu Vispārējai tiesai EKL 229. panta izpratnē ir neierobežota jurisdikcija attiecībā uz prasībām, kas vērstas pret lēmumiem, ar kuriem Komisija noteikusi soda naudu, un tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu. Īstenojot savu neierobežoto jurisdikciju, Vispārējā tiesa uzskata, ka papildus jau piešķirtajam samazinājumam 20 % apmērā prasītājai ir jāpiešķir par tās sadarbību papildus samazinājums par 10 %. Tādējādi jāpiemēro samazinājums par 30 % no naudas soda apmēra pēc noteikuma par augstāko robežu 10 % apmērā no apgrozījuma piemērošanas, proti, EUR 1,224 miljoni, līdz ar ko noteiktais galīgais naudas soda apmērs ir EUR 856 800.

3.     Par prasību atlīdzināt zaudējumus

 Lietas dalībnieku argumenti

154    Prasītāja konstatē, ka Komisija kļūdas dēļ esot izpaudusi iekšējos cenrāžus, kurus tā bija nodevusi Komisijai saistībā ar izmeklēšanu aizliegtās vienošanās diegu tirgū rūpniecības nozares klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs. Prasītāja uzskata, ka Eiropas Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība varot iestāties, jo ir izpildīti tālāk minētie trīs nepieciešamie nosacījumi.

155    Pēc prasītājas domām, pirmais nosacījums, kas saistīts ar atbildības iestāšanos, proti, ārpuslīgumiska pārkāpuma esamība, esot izpildīts. Šis nosacījums ietver to, ka tiesību normai, kas piešķir tiesības privātpersonām, ir jābūt pārkāptai pietiekami būtiskā veidā, kā tas ir šajā lietā.

156    Pirmkārt, normas, kuras pārkāpums ir izvirzīts, proti, konfidencialitātes pienākuma, kas paredzēts EKL 287. pantā un Regulas Nr. 1/2003 28. pantā, kā arī tiesiskās paļāvības aizsardzības principa mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.

157    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka šādas tiesību normas pārkāpums esot pats par sevi pietiekami būtisks. Šī tiesību norma esot tik neapstrīdama un imperatīva, ka tā tikai atstāj ļoti ierobežotu lomu attiecīgai iestādei, vai pat nekādu rīcības brīvību.

158    Praktisku apsvērumu dēļ prasītāja veic pārkāpuma konkrētu analīzi, lai pierādītu, ka tas ir “būtisks”. Pirmkārt, tā norāda, ka komercnoslēpumiem, kuri ir tikuši izpausti, neesot nekādas saistības ar attiecīgo pārkāpumu (attiecīgi 2002. un 2003. gada tabulas par Īriju, Spāniju, Itāliju un Apvienoto Karalisti), vai ka tiem neesot nozīmes pārkāpumā (attiecīgi tabulas par Nīderlandi vai Zviedriju, tomēr neietverot 2000. un 2001. gadu). Otrkārt, prasītāja uzskata, ka Komisija nevarot pamatoti apgalvot, ka tā nezināja vai tai nebija jāzina, ka runa bija par īpaši sensiblu un konfidenciālu informāciju par cenām. Prasītāja šajā sakarā atsaucas uz Komisijas paziņojuma par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem, ievērojot EK līguma 81. un 82. pantu, EEZ līguma 53., 54. un 57. pantu un Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 (OV C 325, 7. lpp.), 18. punktu. Prasītāja uzskata, ka esot skaidri norādījusi savā 2004. gada 18. aprīļa vēstulē uz šīs informācijas konfidenciālo raksturu, ko turklāt Komisija pati esot apstiprinājusi savā 2004. gada 15. janvāra vēstulē. Treškārt, Komisija neesot veikusi nekādus pasākumus, lai ierobežotu zaudējumus, kurus cietusi prasītāja.

159    Prasītāja arī norāda, ka izpaustās tabulas attiecoties arī uz citām valstīm, kuras nebija minētas sanāksmēs par attiecīgo tirgu, kā arī 2002. un 2003. gadā, un ka šīs tabulas esot daudz detalizētākas un apjomīgākas. Attiecībā uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru šīs tabulas varēja būt nekonfidenciālas, prasītāja to noliedz. Pat ja tas prasītājai būtu bijis prasīts, tā nekad nepiekristu paziņot savu pilnīgo un detalizēto tarifu struktūru saviem konkurentiem. Turklāt Komisijas izvirzītajam pieņēmumam, saskaņā ar kuru tā esot varējusi saņemt saistošu lēmumu no auditorpadomnieka, neesot nozīmes, ņemot vērā, ka esot pierādīts, ka Komisija neesot ievērojusi “Akzo” procedūru, un ka šī iemesla dēļ prasītājas tiesības un intereses vispār nav ņemtas vērā.

160    Attiecībā uz tās kaitējumu prasītāja apgalvo, ka tas aptver, pirmkārt, neiegūto peļņu, kas izsaka starpību starp ienākumiem, kurus tā būtu guvusi, neizpaužot tās cenu tabulas, un ienākumiem, kurus tā faktiski saņēmusi, un, otrkārt, strukturālās izmaksas, kuras saistītas ar apgrozījuma samazinājuma, kas rodas no ienākumu zaudējuma, kompensācijas. Tā uzsver, ka tās zaudējumi neesot vēl pilnībā izpaudušies, bet ka daļu no šiem zaudējumiem pašlaik varot izteikt skaitļos, un tas izriet no tās galvenā klienta zaudēšanas, proti, VF Europe.

161    Pēc prasītājas domām, cēloņsakarība starp Komisijas pieļauto kļūdu un tās galvenā klienta zaudēšanu arī esot pierādīta. American & Efird esot zinājis (tieši un ar tās filiāles Bieze Stork starpniecību) par prasītājas cenu struktūru un tādējādi esot varējis piedāvāt VF Europe zemāku cenu piedāvājumus nekā prasītājas piedāvājums. VF Europe esot apstiprinājusi, ka tā nekad neesot nodevusi prasītājas piedāvājumus citiem diegu ražotājiem, tādiem kā American & Efird.

162    Komisija uzskata, ka šis prasījums ir jānoraida.

 Vispārējās tiesas vērtējums

163    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība par tās iestāžu nelikumīgu rīcību EKL 288. panta otrās daļas izpratnē ir pakļauta vairākiem nosacījumiem, proti, iestādēm pārmestajai rīcībai jābūt nelikumīgai, zaudējumiem ir patiesi jāpastāv un ir jāpastāv cēloņsakarībai starp attiecīgo rīcību un zaudējumiem (Tiesas 1982. gada 29. septembra spriedums lietā 26/81 Oleifici Mediterranei/EEK, Recueil, 3057. lpp., 16. punkts, un Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. decembra spriedums lietā T‑383/00 Beamglow/Parlaments u.c., Krājums, II‑5459. lpp., 95. punkts).

164    Ja nav izpildīts viens no trīs nosacījumiem, lai iestātos Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība, zaudējumu atlīdzības prasība ir noraidāma, neizvērtējot abus pārējos nosacījumus (Tiesas 1994. gada 15. septembra spriedums lietā C‑146/91 KYDEP/Padome un Komisija, Recueil, I‑4199. lpp., 81. punkts, un Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. februāra spriedums lietā T‑170/00 Förde‑Reederei/Padome un Komisija, Recueil, II‑515. lpp., 37. punkts), Kopienu tiesai turklāt nav jāņem vērā noteikta izvērtēšanas kārtība (Tiesas 1999. gada 9. septembra spriedums lietā C‑257/98 P Lucaccioni/Komisija, Recueil, I‑5251. lpp., 13. punkts).

165    Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka attiecībā uz zaudējumu – tam ir jābūt reālam un noteiktam (Pirmās instances tiesas 2003. gada 2. jūlija spriedums lietā T‑99/98 Hameico Stuttgart u.c./Padome un Komisija, Recueil, II‑2195. lpp., 67. punkts), kā arī novērtējamam (Pirmās instances tiesas 1996. gada 16. janvāra spriedums lietā T‑108/94 Candiotte/Padome, Recueil, II‑87. lpp., 54. punkts). Savukārt tikai iespējami un nekonkrēti zaudējumi nerada tiesības uz atlīdzību (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1997. gada 11. jūlija spriedumu lietā T‑267/94 Oleifici Italiani/Komisija, Recueil, II‑1239. lpp., 72. un 73. punkts).

166    Attiecībā uz nosacījumu par cēloņsakarību ir jāuzsver, ka Kopienu var saukt pie atbildības tikai par kaitējumu, kas pietiekami tieši ir saistīts ar attiecīgas iestādes prettiesisku rīcību (šajā ziņā skat. Tiesas 1979. gada 4. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 64/76, 113/76, 167/78, 239/78, 27/79, 28/79 un 45/79 Dumortier u.c./Padome, Recueil, 3091. lpp., 21. punkts; Pirmās instances tiesas 2003. gada 13. februāra spriedumu lietā T‑333/01 Meyer/Komisija, Recueil, II‑117. lpp., 32. punkts, un 2007. gada 27. novembra spriedumu apvienotajās lietās T‑3/00 un T‑337/04 Pitsiorlas/Padome un ECB, Krājums, II‑4779. lpp., 292. punkts). Šīs faktiskās un tiešās cēloņsakarības pierādījums starp attiecīgās iestādes pieļauto kļūdu un norādītajiem zaudējumiem ir jāsniedz prasītājai (šajā ziņā skat. Tiesas 1987. gada 15. janvāra spriedumu lietā 253/84 GAEC de la Ségaude/Padome un Komisija, Recueil, 123. lpp., 20. punkts, un 1992. gada 30. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑363/88 un C‑364/88 Finsider u.c./Komisija, Recueil, I–359. lpp., 25. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑149/96 Coldiretti u.c./Padome un Komisija, Recueil, II‑3841. lpp., 101. punkts).

167    Visbeidzot, lietas dalībniekam, kas apstrīd Kopienas atbildību, ir jāiesniedz pārliecinoši pierādījumi par minēto zaudējumu esamību un apjomu un jāpierāda, ka starp šiem zaudējumiem un rīcību, kurā vainojama attiecīgā iestāde, pastāv pietiekami tieša cēloņsakarība (iepriekš 166. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dumortier u.c./Padome, 21. punkts, un Pirmās instances tiesas 2000. gada 24. oktobra spriedums lietā T‑178/98 Fresh Marine/Komisija, Recueil, II‑3331. lpp., 118. punkts).

168    Šajā sakarā, ja ir jānosaka neiegūtās peļņas vērtība un tādējādi neizbēgami hipotētiskā ekonomisko darījumu vērtība, var būt grūti, pat neiespējami, prasītājai tieši izteikt skaitļos zaudējumus, kurus tā uzskata, ka esot cietusi. Līdzīgos gadījumos tiesnesis var apmierināties ar pieņēmumiem, pamatojoties uz vidējām statistiskajām vērtībām (šajā ziņā skat. Tiesas 2000. gada 27. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑104/89 un C‑37/90 Mulder u.c./Padome un Komisija, Recueil, I‑203. lpp., 63.–65. punkts). Tomēr tas nevar atbrīvot prasītāju no ikviena pierādīšanas pienākuma attiecībā uz izvirzītajiem zaudējumiem. Lai gan neiegūtās peļņas vērtība neizbēgami izsaka hipotētiskus datus, kuri ir jāpieņem, nepastāvot iespējai aprēķināt precīzā veidā, tomēr dati, uz kuriem pamatojas šis pieņēmums, lietas dalībniekam, kas uz tiem atsaucas, var tikt pierādīti un tie jebkurā iespējamā veidā ir jāpierāda (Pirmās instances tiesas 2007. gada 29. augusta rīkojums lietā T‑186/05 SELEX Sistemi Integrati/Komisija, Krājumā nav publicēts, 27. punkts).

169    Ņemot vērā šo judikatūru, ir jāvērtē, vai, kļūdas dēļ izpaužot prasītājas cenrāžus, citus, nevis tos, uz kuriem neattiecas konfidencialitāte, var iestāties Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība.

170    Ir jāatzīst, ka vismaz viens no nosacījumiem, lai iestātos Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība, šajā lietā nav īstenojies.

171    Attiecībā uz prasītājas izvirzītajiem zaudējumiem ir jānorāda, ka tie aptver ne tikai tās acīmredzamu ienākumu samazināšanos, ko secīgi izraisījusi tās galvenā klienta zaudēšana, bet arī citu ienākumu zaudēšanu, saistībā ar kuriem tā apgalvo, ka tai jāsaskaras ikdienā, kā arī strukturālos izdevumus, kas saistīti ar tās apgrozījuma samazinājuma, kas izriet no ienākumu zaudēšanas, kompensācijas.

172    Pirmkārt, attiecībā uz “citu ienākumu zaudēšanu” un strukturāliem izdevumiem prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, kuri ļautu noteikt, vai zaudējumi ir reāli un noteikti.

173    Šajā sakarā vienīgais prasītājas iesniegtais pierādījums ir tabula, kurā norādīts būtisks apgrozījuma samazinājums no 2003. gada maija līdz 2004. gada janvārim, proti, pirms prezumētās konfidenciālās informācijas izpaušanas. Ja pastāv zaudējumi, tajos jebkurā gadījumā nevarētu ietvert ienākumu zaudēšanu šajā periodā.

174    Otrkārt, attiecībā uz ienākumu samazināšanos, ko secīgi izraisījusi galvenā klienta zaudēšana, vispirms ir jānorāda, ka noslēgtais līgums starp šo klientu un prasītājas konkurentu tika noslēgts tikai uz diviem gadiem, proti, uz 2005. un 2006. gadu. Tāpēc nekas nekavēja prasītāju no 2007. gada atgūt šo klientu, kuru tā bija zaudējusi. Līdz ar to zaudējumus jebkurā gadījumā nevar uzskatīt par reāliem un noteiktiem pēc 2005. un 2006. gada.

175    Turpinot, prasītājas iesniegtie pierādījumi, lai pierādītu tās zaudējumu patiesumu, ir neskaidri. Tabula, kas iekļauta prasības pieteikumā, lai pierādītu bruto apmēra samazinājumu, kas izriet no prasītājas galvenā klienta zaudēšanas, ietver datus, kuru patiesums nav pierādīts ar kādiem dokumentiem. Turklāt tabulā esošos datus ir sarežģīti interpretēt.

176    Tomēr nav tālāk jāvērtē jautājums, lai noskaidrotu, vai prasītājas sniegtais pierādījums juridiski pietiekami pierāda daļu no zaudējumiem, kas izriet no tās klienta zaudēšanas, lai no šī brīža vērtētu jautājumu par cēloņsakarību starp kļūdu un apgalvoto zaudējumu. Pat pieļaujot, ka ir pierādīti zaudējumi, kuri izriet no VF Europe zaudēšanas 2005. un 2006. gadā, nav pierādīts, ka nosacījums par tiešo cēloņsakarību starp šo notikumu un Komisijas kļūdu būtu izpildīts.

177    Prasītājas galvenā klienta zaudēšanu var pilnībā izskaidrot ar VF Corporation USA grupas lēmumu centralizēt tās iepirkumu lēmumus. Turklāt jākonstatē, ka Komisijai nosūtītajā 2005. gada 2. marta vēstulē, proti, pēc cenrāžu izpaušanas, prasītāja pati norādīja, ka nevis VF Europe, bet gan VF Corporation USA ir tā, kas lemj par tās apgādi un pasūtījumu sadalīšanu. Tā piebilst, ka tagad tās galvenā klienta apgāde ir pilnībā uzticēta angloamerikāņu uzņēmumiem.

178    Prasītājas apgalvojums, kas ir šajā pašā vēstulē, saskaņā ar kuru 2004. gada beigās tā esot spontāni piedāvājusi galvenajam klientam samazināt cenas par 10 % no 2005. gada janvāra, arī tiecas apstiprināt jebkādas cēloņsakarības neesamību starp Komisijai pārmesto rīcību un šī klienta zaudēšanu. Kā Komisija pamatoti uzsver, ja konkurents būtu vēlējies piedāvāt cenas, kuras zemākas par prasītājas iepriekšējām cenām, konkurenta [cenu] piedāvājums būtu bijis acīmredzami zemāks. Iespējamā prasītājas cenu apzināšanās tādējādi neesot tās galvenā klienta zaudēšanas patiesais iemesls.

179    No tā izriet, ka cēloņsakarības nosacījums nav izpildīts.

180    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasījumi atlīdzināt zaudējumus ir jānoraida to kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

181    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

182    Tā kā prasība tika daļēji apmierināta, [Vispārējā tiesa,] taisnīgi izvērtējot lietas apstākļus, nolemj, ka prasītāja sedz 90 % savu tiesāšanās izdevumu un atlīdzina 90 % Komisijas tiesāšanās izdevumu, Komisija sedz 10 % savu tiesāšanās izdevumu un atlīdzina 10 % prasītājas tiesāšanās izdevumu.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež:

1)      Belgian Sewing Thread(BST) NV Komisijas 2005. gada 14. septembra Lēmumu C(2005) 3452 par procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu [par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru] (Lieta COMP/38.337 – PO/Diegi) 2. punktā noteiktā naudas soda apmērs tiek noteikts EUR 856 800 apmērā;

2)      prasību par tiesību akta atcelšanu pārējā daļā noraidīt;

3)      prasību par zaudējumu atlīdzību noraidīt;

4)      BST sedz 90 % savu tiesāšanās izdevumu un atlīdzina 90 % Komisijas tiesāšanās izdevumu, Komisija sedz 10 % savu tiesāšanās izdevumu un atlīdzina 10 % BST tiesāšanās izdevumu.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 28. aprīlī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Prāvas priekšvēsture

1.  Prāvas priekšmets

2.  Administratīvais process

3.  Apstrīdētais lēmums

Konkrētā tirgus definīcija

Konkrētā tirgus lielums un struktūra

Pārkāpjošo darbību apraksts

Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa

4.  Process un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

1.  Par prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju

Ievada apsvērumi

Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

2.  Par prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, vai, pakārtoti, samazināt naudas soda apmēru

Par pamatu par pārkāpuma kļūdainu kvalifikāciju kā “sevišķi smagu”

Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

Par pamatu par naudas soda sākumsummas un naudas soda apmēra kļūdainu noteikšanu, kā arī par prasītājas kļūdainu klasifikāciju otrajā kategorijā

Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

–  Par iebildumu par nelielā konkrētā tirgus apmēra neņemšanu vērā

–  Par iebildumu par šķietami kļūdaino prasītājas faktiskās ekonomiskās spējas nodarīt kaitējumu konkurencei vērtējumu

–  Par iebildumu par samērīguma principa pārkāpumu piemērotās naudas soda sākumsummas nesamērīgā rakstura dēļ salīdzinājumā ar to, kas piemērota citiem attiecīgiem uzņēmumiem

–  Par iebildumu par nesamērīgu sākumsummas noteikšanu saistībā ar prasītājas nestabilo finansiālo stāvokli

Par pamatu par atbildību mīkstinošu apstākļu kļūdainu vērtējumu

Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

Par pamatu par kļūdainu sadarbības vērtējumu

Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

3.  Par prasību atlīdzināt zaudējumus

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem

** Tiesvedības valoda – holandiešu.