1

2001. gada 13. jūnijā persona, kas iestājusies lietā, Mission Productions Gesellschaft für Film-, Fernseh- und Veranstaltungsproduktion mbH Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) iesniedza Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) (aizstāta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.)). Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir vārdisks apzīmējums “Dr. No”.

2

Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 9., 12., 18., 25. un 32. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:

3

2002. gada 26. aprīlī prasītāja Danjaq, LLC cēla iebildumus pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju, pirmkārt, norādot uz sajaukšanas iespēju ar agrākām plaši pazīstamām preču zīmēm “Dr. No” un “Dr. NO” Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 2. punkta c) apakšpunkta (tagad — Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 2. punkta c) apakšpunkts) izpratnē un, otrkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktu (tagad — Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkts) atsaucoties uz agrākām nereģistrētām preču zīmēm, kā arī agrākiem apzīmējumiem “Dr. No” un “Dr. NO”, kas izmantoti komercdarbībā, lai apzīmētu filmas, DVD, videoierakstus, komiksus, mūzikas ierakstus, grāmatas, ar filmām saistītus plakātus un figūriņas.

4

Ar 2004. gada 28. septembra lēmumu ITSB noraidīja iebildumus, uzskatot, ka prasītāja nebija sniegusi nedz pierādījumus par attiecīgo preču zīmju atpazīstamību, nedz pierādījumus par apzīmējumu, kas nav preču zīmes, un nereģistrēto preču zīmju iepriekšējo izmantošanu komercdarbībā.

5

2004. gada 29. novembrī prasītāja par Iebildumu nodaļas lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību un ar lēmumu Apelāciju padome to noraidīja, apstiprinot ITSB argumentāciju (turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”).

6

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

7

ITSB prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

8

Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

9

Replikas stadijā prasītāja iesniedza dokumentu, kas liecina par interneta vietnes esamību, no kura secināma saikne starp preču zīmi, ko pieteikusi reģistrācijai persona, kas iestājusies lietā, un Džeimsa Bonda attēlu veidošanu, kā arī vēstuli, kurā persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka tā neesot reģistrējusi šo interneta vietni un ka tai šī vietne nav saistoša. Prasītāja paskaidro, ka tā iesniedza minētos dokumentus šajā rakstveida procesa stadijā tāpēc, ka līdz šim tā nebija zinājusi par minētās interneta vietnes pastāvēšanu.

10

ITSB uzskata, ka šie pierādījumi nav pieņemami un ka apstāklis, ka prasītāja tikai nesen uzzināja par interneta vietni, neietekmē to pieņemamību.

11

Tā kā šī prasība ir vērsta uz Apelāciju padomes lēmuma tiesiskuma pārbaudi atbilstoši Regulas Nr. 40/94 63. pantam (tagad — Regulas Nr. 207/2009 65. pants), Pirmās instances tiesas pārbaude nevar pārsniegt strīda faktisko un juridisko kontekstu, kāds tas bija minētajā Apelāciju padomē. Tādējādi tai nav atkārtoti jāpārbauda faktiskie apstākļi to pierādījumu kontekstā, kurus pirmo reizi iesniedz Pirmās instances tiesā. Turklāt šo pierādījumu pieļaušana būtu pretrunā Pirmās instances tiesas Reglamenta 135. panta 4. punktam, saskaņā ar kuru lietas dalībnieki procesuālajos rakstos nevar mainīt Apelāciju padomē izskatītā strīda priekšmetu. Aplūkojamajā lietā reģistrācijai pieteiktās preču zīmes izmantošanas nosacījumi nav bijuši priekšmets iebildumu procesā ITSB, un līdz ar to uz tiem nevar atsaukties Pirmās instances tiesā (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 6. marta spriedumu lietā T-128/01 DaimlerChrysler/ITSB (Radiatora režģis), Recueil, II-701. lpp., 18. punkts, un spriedumu lietā T-115/03 Samar/ITSB — Grotto (“GAS STATION”), Krājums, II-2939. lpp., 13. punkts).

12

Turklāt prasītāja nevar pamatoties uz Reglamenta 48. panta 1. un 2. punktu, lai attaisnotu šo dokumentu novēloto iesniegšanu. Apstāklis, ka prasītāja uzzināja par interneta vietni tikai pēc tās prasības pieteikuma iesniegšanas, nav pietiekošs pamatojums, kas padarītu leģitīmu jaunā pierādījuma iesniegšanu replikas stadijā (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā “GAS STATION”, 15. punkts). Līdz ar to šie dokumenti ir jāatzīst par nepieņemamiem.

13

Prasītāja norāda, ka ITSB ar saviem apgalvojumiem, kas iekļauti tā atbildes rakstā un kas attiecas uz apzīmējumu “Dr. No” un “Dr. NO” atpazīstamību, kā arī uz iespēju nošķirt, pirmkārt, filmas māksliniecisko izcelsmi no tās komerciālās izcelsmes un, otrkārt, mākslas darbu no tā nesēja, cenšas aizstāt apstrīdētā lēmuma pamatojumu, un līdz ar to tie nav pieņemami.

14

ITSB uzskata, ka tā ir tikai izvērsusi Apelāciju padomes argumentāciju un tātad nav izvirzījusi nevienu jaunu jautājumu.

15

Saskaņā ar Reglamenta 135. panta 4. punktu gan ITSB, gan pārējiem lietas dalībniekiem ir aizliegts grozīt strīda priekšmetu, kāds tas bija procesā Apelāciju padomē.

16

Tomēr — pretēji prasītājas apgalvojumiem — ITSB argumenti nedz groza strīda priekšmetu, nedz maina Apelāciju padomes lēmuma pamatojumu. ITSB tikai izvērš Apelāciju padomes argumentāciju saistībā ar filmas Dr. No popularitāti un ar to, ka prasītāja tirgo [informācijas] nesējus ar šo filmu (apstrīdētā lēmuma 21. punkts), kā arī ar apzīmējumu “Dr. No” un “Dr. NO” iespējamu izmantošanu par norādēm uz komerciālo izcelsmi (apstrīdētā lēmuma 18., 19. un 22.–30. punkts), lai pastiprinātu tās pozīciju. Tātad ITSB ar minētajiem apgalvojumiem nav grozījis strīda priekšmetu, un līdz ar to tie ir pieņemami.

17

Savas prasības pamatošanai prasītāja izvirza trīs pamatus. Pirmais pamats ir saistīts ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta un 2. punkta c) apakšpunkta (8. panta 1. punkta a) apakšpunkts tagad ir Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta a) apakšpunkts) pārkāpumu. Otrais pamats ir saistīts ar Regulas Nr. 40/94 73. panta (tagad — Regulas Nr. 207/2009 75. pants), kā arī Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Regulu Nr. 40/94 (OV L 303, 1. lpp.), 50. noteikuma 2. punkta f) apakšpunkta un 52. noteikuma 1. punkta pārkāpumu. Trešais pamats ir saistīts ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punkta pārkāpumu.

18

Pirmkārt, prasītāja norāda, ka apzīmējumi “Dr. No” un “Dr. NO” ir plaši pazīstamas preču zīmes un ka, lai konstatētu to atpazīstamību, nekas ne Regulā Nr. 40/94, ne arī pārskatītajā un grozītajā 1883. gada 20. marta Parīzes Konvencijā par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību (turpmāk tekstā — “Parīzes konvencija”) neuzliek pienākumu pierādīt to izmantošanu Kopienas teritorijā pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas dienas. Gluži otrādi, tā apgalvo, ka to atpazīstamības pārbaudei ir jāattiecas uz preču zīmju pazīstamības līmeni sabiedrībā un ka līdz ar to izmantošanas pierādījums ir papildu un neobligāts elements.

19

Otrkārt, pamatojoties uz judikatūru, prasītāja uzskata, ka Apelāciju padome esot nepareizi interpretējusi jēdzienu “izmantot kā komerciālo preču zīmi”, jo prasītāja bija izmantojusi minētos apzīmējumus, lai apzīmētu savas preces un citas preces, ko izplatīja un tirgoja ar tās piekrišanu.

20

Treškārt, prasītāja uzskata, ka pastāv konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespēja, jo reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir identiska plaši pazīstamām preču zīmēm, kas pieder prasītājai, un preces, uz kurām attiecas pieteikums, ir identiskas vai līdzīgas precēm, kas apzīmētas ar šīm preču zīmēm. Šo iespaidu pastiprina interneta vietnes esamība, kas liecina par saikni starp personas, kas iestājusies lietā, reģistrācijai pieteikto preču zīmi un Džeimsa Bonda attēlu veidošanu.

21

ITSB un persona, kas iestājusies lietā, lūdz noraidīt šos argumentus.

22

Šā pamata izskatīšana rada trīs dažādus juridiskus jautājumus. Pirmais jautājums ir — vai prasītāja bija izmantojusi apzīmējumus “Dr. No” un “Dr. NO” kā preču zīmes pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas dienas. Otrais jautājums ir — vai apzīmējumi “Dr. No” un “Dr. NO” ir plaši pazīstami dalībvalstī Parīzes konvencijas 6.a panta un Regulas Nr. 40/94 8. panta 2. punkta c) apakšpunkta nozīmē. Visbeidzot, trešais jautājums ir — vai pastāv sajaukšanas iespēja starp reģistrācijai pieteikto preču zīmi un apzīmējumiem “Dr. No” un “Dr. NO” Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta izpratnē.

23

Saistībā ar pirmo jautājumu vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru preču zīmes pamata funkcija ir identificēt preces vai pakalpojuma komerciālo izcelsmi, lai ļautu patērētājam, kurš pērk ar preču zīmi apzīmēto preci vai pakalpojumu, vēlāka pirkuma gadījumā izdarīt to pašu izvēli, ja pieredze ir pozitīva, vai izdarīt citu izvēli, ja pieredze ir negatīva (Pirmās instances tiesas 2002. gada 9. oktobra spriedums lietā T-360/00 Dart Industries/ITSB (“UltraPlus”), Recueil, II-3867. lpp., 42. punkts, un spriedums lietā T-242/02 Sunrider/ITSB (“TOP”), Krājums, II-2793. lpp., 88. punkts).

24

Turpinājumā ir jānorāda, ka Dr. No ir, no vienas puses, sērijas “James Bond” pirmās filmas nosaukums un, no otras puses, viena no galvenajiem filmas personāžiem vārds. Principā šie apstākļi nevar liegt izmantot apzīmējumus “Dr. No” un “Dr. NO” kā preču zīmes, lai identificētu filmu vai DVD komerciālo izcelsmi.

25

Tomēr aplūkojamajā lietā prasītājas iesniegto dokumentu pārbaude liecina par to, ka apzīmējumi “Dr. No” un “Dr. NO” norāda nevis uz filmu komerciālo izcelsmi, bet uz to māksliniecisko izcelsmi. Vidusmēra patērētāja uztverē attiecīgie apzīmējumi, būdami uzlikti uz videokasešu vākiem vai DVD, ļauj nošķirt šo filmu no citām sērijas “James Bond” filmām. Uz filmas komerciālo izcelsmi norāda citi apzīmējumi, tādi kā “007” vai “James Bond”, kas tiek uzlikti uz videokasešu vākiem vai DVD un kas norāda uz to komerciālo izcelsmi uzņēmumā, kurš uzņem sērijas “James Bond” filmas. Turklāt, pat ja filmas Dr. No radītie ieņēmumi Kopienas teritorijā varētu liecināt par šīs filmas komerciālajiem panākumiem šajā teritorijā, tomēr tie neļauj pierādīt, ka attiecīgie apzīmējumi tiek izmantoti kā norādes uz komerciālo izcelsmi.

26

Turklāt pretēji prasītājas apgalvojumiem atšķirība starp nosaukumu un preču zīmi nav “ireālistiska un mākslīga”. Viens un tas pats apzīmējums varētu tikt aizsargāts gan kā oriģināls jaunrades darbs atbilstoši autortiesībām, gan kā norāde uz komerciālo izcelsmi atbilstoši preču zīmju tiesībām. Tātad runa ir par dažādām ekskluzīvām tiesībām, kas balstītas uz atšķirīgām īpašībām, proti, no vienas puses, uz jaunrades darba oriģinalitāti un, no otras puses, uz apzīmējuma spēju nošķirt preču un pakalpojumu komerciālo izcelsmi (Pirmās instances tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedums lietā T-73/06 Cassegrain/ITSB (Somas forma), Krājumā nav publicēts, 32. punkts). Tātad, pat ja filmas nosaukums varētu tikt aizsargāts saskaņā ar noteiktām valsts tiesībām kā mākslas darbs, kas nav atkarīgs no pašas filmas, tomēr uz to nevar automātiski attiecināt aizsardzību, kas piemērojama norādēm uz komerciālo izcelsmi, jo tikai apzīmējumi, kuriem piemīt preču zīmēm raksturīgās funkcijas, var baudīt šādu aizsardzību.

27

Saistībā ar komiksiem, mūzikas ierakstiem, grāmatām un plakātiem tāpat apzīmējumi “Dr. No” un “Dr. NO” netiek izmantoti kā preču zīmes, bet gan kā preču aprakstoša norāde, kas paziņo patērētājiem, ka runa ir par mūziku no filmas Dr. No vai grāmatu vai komiksu par “Dr. No” personāžu, vai arī plakātu, kas attiecas uz minēto filmu vai personāžu. Kā liecina prasītājas iesniegto dokumentu pārbaude, dažas no minētajām precēm tiek piedāvātas sabiedrībai, izmantojot citas izcelsmes norādes, proti, “007” un “James Bond”, kas norāda patērētājiem, ka minēto preču, kas attiecas uz filmu vai “Dr. No” personāžu, komerciālā izcelsme ir tāda pati kā sērijas “James Bond” filmām.

28

Attiecībā uz automašīnām vai pulksteņiem, ko ražo uzņēmumi, kuriem ir licence izmantot šīm precēm apzīmējumus “Dr. No” un “Dr. NO”, secinājums paliek tas pats. Abos gadījumos šo apzīmējumu izmantošana ir vienīgi aprakstoša, norādot patērētājiem uz to, ka attiecīgā automašīna ir tā, kas izmantota filmā Dr. No, vai ka pulkstenis ir tas, kas atbilst filmai Dr. No tādu pulksteņu kolekcijas ietvaros, kas ražoti, lai atzīmētu sērijas “James Bond” filmu 40. gadadienu. Turklāt ar automašīnām saistīto dokumentu pārbaude pierāda, ka norādes uz komerciālo izcelsmi, kuras prasītāja bija izmantojusi attiecībā uz šīm precēm, bija “James Bond”, “007” un “Gun Symbol”. Tāpat kā gadījumos, kas analizēti šā sprieduma 27. punktā, tās norāda, ka preču komerciālā izcelsme ir tāda pati kā citām “Bond” precēm.

29

Pat ja pieņemtu, ka apzīmējumi “Dr. No” un “Dr. NO” ir tikuši izmantoti kā komerciālās izcelsmes norādes uz filmu personāžu figūriņām, ko ražo uzņēmums, kuram ir licence uz šīm preču zīmēm, tostarp izmantojot attiecīgos apzīmējumus kopā ar simbolu “™”, prasītājai neizdevās pierādīt, ka apzīmējumi “Dr. No” un “Dr. NO” ir tikuši izmantoti kā preču zīmes pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas dienas. Iesniegto dokumentu pārbaude liecina par to, ka figūriņas “Dr. No” tika laistas tirgū tikai kopš 2002. gada augusta vai septembra, t.i., pēc Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, kas notikusi 2001. gada 13. jūnijā.

30

Visbeidzot, Tiesas 1999. gada 23. februāra spriedums lietā C-63/97 BMW (Recueil, I-905. lpp., 38. punkts) un spriedums lietā C-206/01 Arsenal Football Club (Recueil, I-10273. lpp., 53. punkts), uz kuriem atsaucas prasītāja saistībā ar apzīmējumu izmantošanu par preču zīmēm, nav piemērojami aplūkojamajā gadījumā. Jautājums nav saistīts ar reģistrētās preču zīmes izmantošanu komercdarbībā vienīgi aprakstošā veidā vai mērķiem, kas nav atšķirt tirgū preces un pakalpojumus. Savukārt ir jākonstatē, vai attiecīgie apzīmējumi, kas atbilst filmas nosaukumam, ir tikuši izmantoti kā preču zīmes pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas dienas, un prasītāja to nav pierādījusi.

31

Tā kā nav pierādīts, ka apzīmējumi “Dr. No” un “Dr. NO” ir tikuši izmantoti kā norādes uz komerciālo izcelsmi pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, tos nevar uzskatīt par plaši pazīstamām preču zīmēm Regulas Nr. 40/94 8. panta 2. punkta c) apakšpunkta un Parīzes konvencijas 6.a panta izpratnē un nav jāpārbauda, vai attiecīgie apzīmējumi ir plaši pazīstamas dalībvalstī pēdējās minētās normas izpratnē. Tā kā iepriekš minētie apzīmējumi nav agrākas preču zīmes Regulas Nr. 40/94 8. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē, nav jāizskata jautājums par attiecīgo apzīmējumu sajaukšanas iespējas esamību. Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.

32

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums neesot pietiekami pamatots attiecībā uz pamata, kas saistīts ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punkta pārkāpumu, noraidīšanu un ka apzīmējumu izmantošanas pierādījumu neesamība neattaisno, ka Apelāciju padome nav atbildējusi uz uzdotajiem jautājumiem.

33

ITSB lūdz šo pamatu noraidīt.

34

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Regulas Nr. 40/94 73. pantā paredzētajam pamatojumam skaidri un nepārprotami jāparāda akta autora argumentācija. Šim pienākumam ir divi mērķi, pirmkārt, ļaut ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā lēmuma pamatojumu, lai aizstāvētu savas tiesības, un, otrkārt, ļaut Kopienu tiesai veikt lēmuma tiesiskuma pārbaudi (Pirmās instances tiesas 2003. gada 3. decembra spriedums lietā T-16/02 Audi/ITSB (“TDI”), Recueil, II-5167. lpp., 87. un 88. punkts, un spriedums lietā T-304/06 Reber/ITSB — Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli (“Mozart”), Krājums, II-1927. lpp., 43. punkts).

35

Atbilstoši Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktam agrākas nereģistrētas preču zīmes vai apzīmējuma, kas nav preču zīme, esamība ir leģitīms pamats iebildumiem, ja tie atbilst šādiem nosacījumiem: tos izmanto komercdarbībā; tiem nav tikai vietējs mērogs; tie dod to īpašniekam tiesības aizliegt jaunākas preču zīmes izmantošanu; tiesības uz attiecīgajiem apzīmējumiem tikušas iegūtas saskaņā ar tās dalībvalsts tiesībām, kurā apzīmējumi ir tikuši izmantoti pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma (skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. jūnija spriedumus apvienotajās lietās no T-53/04 līdz T-56/04, T-58/04 un T-59/04 Budějovický Budvar/ITSB — Anheuser-Busch (“BUDWEISER”), Krājumā nav publicēts, 71. punkts; apvienotajās lietās no T-60/04 līdz T-64/04 Budějovický Budvar/ITSB — Anheuser-Busch (“BUD”), Krājumā nav publicēts, 69. punkts, un apvienotajās lietās T-57/04 un T-71/04 Budějovický Budvar/ITSB — Anheuser-Busch (“BUDWEISER”), Krājums, II-1829. lpp., 86. punkts). Šie nosacījumi ir kumulatīvi. Tātad, ja apzīmējums neatbilst kādam no šiem nosacījumiem, iebildumus, kas balstīti uz komercdarbībā izmantotās nereģistrētās preču zīmes vai citu apzīmējumu esamību Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punkta izpratnē, nevar apmierināt.

36

Aplūkojamajā lietā argumenti, ko Apelāciju padome norādījusi apstrīdētā lēmuma 29. un 30. punktā, liecina par to, ka prasītāja nepierādīja, ka tā bija izmantojusi apzīmējumus “Dr. No” un “Dr. NO” komercdarbībā, uz ar to pietiek, lai pamatotu šā pamata noraidīšanu.

37

Kā uzsver ITSB, tas, ka Apelāciju padomes argumenti saistībā ar šo jautājumu ir izklāstīti īsumā, nenozīmē, ka lēmums nav pietiekami pamatots. Šie argumenti ļāva prasītājai noskaidrot pieņemtā lēmuma pamatojumu, lai tā varētu aizstāvēt savas tiesības, un arī ļāva Pirmās instances tiesai veikt apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaudi (iepriekš minētais spriedums lietā “Mozart”, 47. punkts). Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida.

38

Prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktā nav minēta izmantošana komercdarbībā kā priekšnosacījums šajā pantā paredzēto apzīmējumu aizsardzībai un ka Apelāciju padomei būtu bijis jāņem vērā norādītās valsts tiesību normas, kas liedz trešām personām iegūt īpašumā šos apzīmējumus. Tā apgalvo arī, ka apzīmējumam nav tikai vietējs mērogs.

39

ITSB lūdz šo argumentu noraidīt.

40

Ka jau norādīts šā sprieduma 24.–29. punktā, apzīmējuma “Dr. No” izmantošana uz videokasešu vākiem, DVD, mūzikas ierakstiem, grāmatām, komiksiem, plakātiem, automašīnu miniatūrām un pulksteņiem nav izmantošana par preču zīmi. Tātad apzīmējumus “Dr. No” un “Dr. NO” nevar uzskatīt par nereģistrētām preču zīmēm. Turklāt attiecībā uz filmu [personāžu] figūriņām prasītāja nav pierādījusi, ka tā tos bija izmantojusi pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas. Līdz ar to iebildumus, kas balstīti uz nereģistrētas preču zīmes pastāvēšanu pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, nevar apmierināt.

41

Turklāt no Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punkta un 52. panta 2. punkta (tagad — Regulas Nr. 207/2009 53. panta 2. punkts), tos aplūkojot kopā, izriet, ka uz aizsardzību, ko paredz autortiesības, nevar atsaukties iebildumu procesā, bet gan tikai attiecīgās Kopienas preču zīmes spēkā neesamības atzīšanas procesā.

42

Saistībā ar prasītājas argumentu, ka apzīmējumi “Dr. No” un “Dr. NO” kā atšķirtspējīgi filmas nosaukumi ir aizsargāti ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktu, ir jāprecizē, ka mākslas darbu nosaukumi ir aizsargāti ar noteiktām valsts tiesībām pret vēlākas preču zīmes izmantošanu — kā atšķirtspējīgi apzīmējumi, kas neietilpst autortiesību jomā. Šajos gadījumos mākslas darbu nosaukumus var uzskatīt par apzīmējumiem, kas nav preču zīmes, Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punkta izpratnē.

43

Saskaņā ar tiem norādījumiem par procesu ITSB (C daļa ar virsrakstu “Iebildumi”), uz kuriem prasītāja cenšas pamatoties, dažādu norādīto valsts tiesību starpā Markengesetz (Vācijas likums par preču zīmēm) atzīst šo aizsardzību pret vēlāku preču zīmi, kas rada sajaukšanas iespēju ar attiecīgajiem nosaukumiem, ja minētie nosaukumi ir atšķirtspējīgi un tiek izmantoti komercdarbībā. Līdzīgu aizsardzību piešķir Zviedrijas tiesības atšķirtspējīgiem literatūras un mākslas darbu nosaukumiem. Tomēr pretēji prasītājas apgalvojumiem un saskaņā ar minētajiem norādījumiem, kurus tā izmantojusi kā pierādījumus par valsts tiesībām, Grieķijas tiesības piešķir līdzīgu aizsardzību tikai publikāciju periodiskajos izdevumos virsrakstiem un Spānijas, Francijas, Itālijas un Nīderlandes tiesības nepiešķir mākslas darbu nosaukumiem aizsardzību, kas būtu atšķirīga un neatkarīga no tās, kas piešķirta ar autortiesībām. Turklāt ne šie norādījumi, ne pārēji iesniegtie dokumenti neļauj konstatēt, kādos apstākļos Apvienotās Karalistē tiesībās “passing off” atzītu apzīmējumiem “Dr. No” un “Dr. NO” aizsardzību, kas atšķirtos no autortiesībās paredzētās aizsardzības. Līdz ar to uz minētajām tiesībām nevar atsaukties iebildumu procesā.

44

Atbilstoši Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktam apzīmējuma, kas nav preču zīme, esamība ir leģitīms pamats iebildumiem pret Kopienas preču zīmes reģistrāciju, ja tas kumulatīvi atbilst četriem šā sprieduma 35. punktā minētajiem nosacījumiem. Saskaņā ar šā panta tekstu nosacījums par izmantošanu komercdarbībā ir pamatprasība, bez kuras attiecīgais apzīmējums nevar baudīt aizsardzību pret Kopienas preču zīmes reģistrāciju un kas nav atkarīga no valsts tiesībās paredzētajiem nosacījumiem ekskluzīvo tiesību iegūšanai. Konkrētajā gadījumā, kas attiecas uz mākslas darbu nosaukumiem, nosaukuma izmantošana nozīmē, ka konkrētais darbs ir ticis laists attiecīgajā tirgū, t.i., — aplūkojamajā lietā — Vācijā un Zviedrijā, teritorijās, kur filmu nosaukumi ir aizsargāti kā apzīmējumi, kuri atšķiras no autortiesībām.

45

Prasītāja apgalvo, ka kopš 1962. gada filma Dr. No tika regulāri izplatīta Eiropas Savienības teritorijā un ka tā ir pat sagatavojusi jaunu videoierakstu un DVD sēriju. Tāpat tā norāda, ka kopējā Eiropas Savienībā gūto ieņēmumu summa pārsniedz 26 miljonus dolāru. Tomēr ar prasītājas iesniegtajiem dokumentiem nepietiek, lai pierādītu šīs filmas nosaukuma izmantošanu komercdarbībā pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas teritorijās, kurās tas ir aizsargāts. Pirmkārt, prasītāja nav precizējusi minētā nosaukuma izmantošanas mērogu attiecīgajos tirgos, ko varētu pietiekami viegli izdarīt, sniedzot, piemēram, datus par filmas iekļaušanu programmās vai nu kinoteātros, vai arī televīzijā, vai filmas izplatīšanas laika aspektu. Gluži otrādi, prasītāja tikai uzrādīja izvilkumu no interneta vietnes lapas, kurā ir minēts, ka filma Dr. No tikusi izplatīta Apvienotajā Karalistē 1999. gada 2. jūnijā. Otrkārt, prasītājas ģenerāldirektora paziņojums un tās izraudzītā eksperta paziņojumi ir pierādījumi, kas nāk no subjektiem, kuri nav neatkarīgi no prasītājas, un tātad nevar būt pietiekami pierādījumi nosaukuma izmantošanai (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-303/03 Lidl Stiftung/ITSB — REWE-Zentral (“Salvita”), Krājums, II-1917. lpp., 42.–45. punkts). Treškārt, dati, kas publicēti citā interneta vietnē un kas attiecas uz apgrozījumu, arī nav pietiekami, jo tie veido pārāk vispārīgu norādi uz prasītājas darbībām ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm un tajos nav precizēti ne darbības veids, ne iesaistītās teritorijas. Tā paša iemesla dēļ dati no periodiskā izdevuma, kas attiecas uz filmas kases ieņēmumiem, neietekmē apzīmējuma izmantošanu. Visbeidzot, ceturtkārt, citas publikācijas presē, ko iesniegusi prasītāja, attiecas uz jautājumiem, kas neļauj pamatot apzīmējuma izmantošanu norādītajās dalībvalstīs.

46

Tā kā prasītājai neizdevās pierādīt filmas Dr. No nosaukuma izmantošanu dalībvalstīs, kurās tas ir aizsargāts pret vēlākas preču zīmes izmantošanu, nav jāpārbauda, vai minētais nosaukums atbilst pārējiem nosacījumiem, lai iegūtu aizsardzību, kas šiem apzīmējumiem ir piešķirta valsts tiesībās. Līdz ar to ir jānoraida trešais pamats un tātad prasība kopumā.

47

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar ITSB un personas, kas iestājusies lietā, prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)

nospriež: