1

EKL 86. panta 2. punktā ir noteikts:

“Uz uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi vai kas darbojas kā dalībvalstu fiskāli monopoli, attiecas šajā Līgumā ietvertie noteikumi un jo īpaši noteikumi par konkurenci, ja šo noteikumu piemērojums de iure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus. Tie nedrīkst ietekmēt tirdzniecības attīstību tiktāl, lai kaitētu Kopienas interesēm.”

2

EKL 87. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.”

3

EKL 88. pantā ir noteikts:

“1.   Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm, pastāvīgi pārskata visas atbalsta piešķiršanas sistēmas, kas pastāv šajās valstīs. Tā iesaka šīm valstīm attiecīgus pasākumus, kas vajadzīgi sakarā ar kopējā tirgus pakāpenisku attīstību vai darbību.

2.   Ja Komisija, likusi ieinteresētajām pusēm iesniegt piezīmes, konstatē, ka atbalsts, ko piešķīrusi kāda valsts vai kas piešķirts no šīs valsts līdzekļiem, ievērojot šī Līguma 87. pantu, nav saderīgs ar kopējo tirgu, vai arī konstatē, ka šādu atbalstu izmanto nepareizi, tā pieņem lēmumu par to, ka attiecīgajai valstij Komisijas noteiktā termiņā tāds atbalsts jāizbeidz vai jāmaina.

[..]

3.   Visi plāni piešķirt vai mainīt atbalstu ir jādara zināmi Komisijai laikus, lai Komisija varētu iesniegt savas piezīmes. Ja Komisija atzīst, ka, ievērojot 87. pantu, šādi plāni nav saderīgi ar kopējo tirgu, tā nevilcinoties sāk 2. punktā paredzēto procedūru. Attiecīgā dalībvalsts nesāk īstenot pašas ierosinātos pasākumus, kamēr šī procedūra nav beigusies ar galīgo lēmumu.”

4

Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma [88]. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 1. pantā ir noteikts:

“Šajā regulā:

[..]

5

Regulas Nr. 659/1999 17. pantā ir noteikts:

“1.   Komisija no attiecīgās dalībvalsts saņem visu informāciju, kas vajadzīga, lai sadarbībā ar dalībvalsti izskatītu pastāvošās atbalsta shēmas saskaņā ar [EKL] [88]. panta 1. punktu.

2.   Ja Komisija uzskata, ka pastāvošā atbalsta shēma nav vai vairs nav saderīga ar kopējo tirgu, tā informē attiecīgo dalībvalsti par savu provizorisko secinājumu un dod attiecīgai dalībvalstij iespēju iesniegt savas piezīmes viena mēneša laikā. Pienācīgi pamatotos gadījumos Komisija var pagarināt šo termiņu.”

6

Regulas Nr. 659/1999 18. pantā ir noteikts:

“Ja Komisija, ņemot vērā informāciju, ko dalībvalsts iesniedz saskaņā ar 17. pantu, secina, ka pastāvošā atbalsta shēma nav vai vairs nav saderīga ar kopējo tirgu, tā pieņem ieteikumu, ar ko attiecīgai dalībvalstij ierosina atbilstīgus pasākumus. Šajā ieteikumā jo īpaši var ierosināt:

7

Regulas Nr. 659/1999 19. pantā ir noteikts:

“1.   Ja attiecīgā dalībvalsts akceptē ierosinātos pasākumus un par to informē Komisiju, Komisija minēto konstatāciju dokumentē un par to informē dalībvalsti. Šis akcepts attiecīgai dalībvalstij uzliek par pienākumu īstenot atbilstīgos pasākumus.

2.   Ja attiecīgā dalībvalsts neakceptē ierosinātos pasākumus un Komisija, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts apsvērumus, joprojām uzskata, ka minētie pasākumi ir vajadzīgi, tā sāk procedūru saskaņā ar 4. panta 4. punktu. Mutatis mutandis piemēro 6., 7. un 9. pantu.”

8

Regulas Nr. 659/1999 26. panta 1. punktā ir noteikts:

“Komisija publicē Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī kopsavilkuma paziņojumu par lēmumiem, ko tā pieņem saskaņā ar [..] 18. pantu kopā ar 19. panta 1. punktu. Kopsavilkuma paziņojumā norāda, ka lēmuma kopiju iespējams saņemt autentiskās versijas valodā vai valodās.”

9

Ar 1993. gada 10. marta vēstuli prasītāja, Télévision française 1 SA, privātās komerctelevīzijas TF 1 kanāla īpašniece, iesniedza sūdzību Komisijā par France 2 un France 3, divu Francijas sabiedriskās televīzijas kanālu, finansēšanas un darbības veidu. Šī sūdzība, kura tika papildināta , bija par EKL 81. panta, 86. panta 1. punkta un 87. panta pārkāpumu. Prasītāja šajā sūdzībā apgalvoja, ka citu pasākumu starpā Francijas Republikas France 2 un France 3 maksātā audiovizuālo mediju abonentmaksa ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

10

Ar 1999. gada 27. septembra lēmumu, kas tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (OV C 340, 57. lpp.), Komisija uzsāka EKL 88. panta 2. punktā paredzēto formālo vērtējuma procedūru par France 2 un France 3 saņemtajām investīciju subsīdijām, kā arī kapitālieguldījumiem laika posmā no 1988. līdz 1994. gadam. Šī procedūra nebija par abonentmaksu, jo šis pasākums sākotnēji tika uzskatīts par pastāvošu atbalstu, par kuru jāveic atsevišķa pārskatīšanas procedūra atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 17. un nākamajiem pantiem.

11

2000. gadā Francijas Republika apvienoja France 2 un France 3 publiskā holdinga sabiedrībā France Télévisions SA, to izveidojot ar Francijas 2000. gada 1. augusta Likumu 2000-719, kurš groza Likumu 86-1067 par komunikācijas brīvību (JORF Nr. 177, , 11903. lpp.), tai uzdodot koordinēt Francijas sabiedrisko [televīzijas] kanālu darbību.

12

Ar 2003. gada 10. decembra Lēmumu 2004/838/EK par valsts finansiālo atbalstu, ko piešķīrusi Francija par labu kanāliem France 2 un France 3 (OV 2004, L 361, 21. lpp.; turpmāk tekstā — “ lēmums”), Komisija nolēma, ka kanālu France 2 un France 3 saņemtās investīciju subsīdijas, kā arī kapitālieguldījumi France 2 laikposmā no 1988. līdz 1994. gadam ir ar kopējo tirgu saderīgs valsts atbalsts atbilstoši EKL 86. panta 2. punktam. Prasītāja cēla prasību atcelt lēmumu, kuru Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēja ar Nr. T-144/04 un kuru Pirmās instances tiesa noraidīja ar rīkojumu lietā T-144/04 TF1/Komisija (Krājums, II-761. lpp.).

13

Turklāt Komisija atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 17. pantam ar 2003. gada 10. decembra vēstuli Francijas Republikai (turpmāk tekstā — “ vēstule”), pārskatot pastāvošo valsts atbalstu, darīja zināmu Francijas Republikai savu analīzi par Francijas audiovizuālo mediju abonentmaksas sistēmu.

14

Ar 2004. gada 20. februāra un vēstulēm Francijas iestādes atbildēja uz vēstuli. Tās satikās ar Komisijas pārstāvjiem . Atbildot uz Komisijas analīzi, kura bija ietverta vēstulē, tās uzņēmās saistības ar un , un vēstulēm.

15

Ar 2005. gada 20. aprīļa Lēmumu C(2005) 1166, galīgā redakcija, par France Télévisions piešķirto atbalstu (atbalsts E 10/2005 (iepriekš — C 60/1999) — Francija, Abonentmaksa par radio) (turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”), kurš Francijas Republikai tika paziņots , Komisija informēja šo dalībvalsti, ka, pamatojoties uz Francijas iestāžu uzņemtajām saistībām France Télévisions piešķirtās abonentmaksas shēmas pastāvīgās vērtējuma procedūras ietvaros, tā atzina šo shēmu par saderīgu ar kopējo tirgu atbilstoši EKL 86. panta 2. punktam un tādēļ nolēma izbeigt procedūru par šo pastāvošā atbalsta shēmu (apstrīdētā lēmuma 1. un 72. punkts).

16

Komisija 2005. gada 29. jūnijā paziņoja apstrīdēto lēmumu prasītājai, nosūtot faksu.

17

Apstrīdētā lēmuma kopsavilkums 2005. gada 30. septembrī tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 240, 20. lpp.), publikācijā ietverot norādi uz Komisijas interneta vietni, kas ļauj piekļūt pilnam šī lēmuma tekstam.

18

Prasītāja cēla šo prasību ar prasības pieteikumu, kas ir iesniegts Pirmās instances tiesas kancelejā 2005. gada 9. septembrī.

19

Ar 2006. gada 5. un Pirmās instances tiesā iesniegtajiem aktiem Francijas Republika un France Télévisions lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. To lūgumi tika apmierināti ar Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja rīkojumu.

20

Atbildot uz Pirmās instances tiesas 2006. gada 25. janvāra lūgumu iesniegt dokumentus, Komisija ar vēstuli iesniedza lēmumu, bet atbildēja, ka tā nevar iesniegt saraksti ar Francijas Republiku, kas notika abonentmaksas pastāvīgās pārskatīšanas ietvaros. Ar vēstuli Pirmās instances tiesa paziņoja lietas dalībniekiem, ka, ja tiesa to uzskatīs par vajadzīgu, tad par šo dokumentu iesniegšanu var izdot rīkojumu.

21

Atbildot uz Pirmās instances tiesas 2008. gada 23. maijā uzdoto jautājumu, Komisija ar vēstuli Pirmās instances tiesai darīja zināmus pasākumus, kurus Francijas Republika ir veikusi, lai izpildītu apstrīdēto lēmumu.

22

2008. gada 9. oktobra vēstulē, kas tika adresēta Pirmās instances tiesas kancelejai un pievienota lietas materiāliem, prasītāja norādīja, ka tā tiesas sēdē norādīs jaunus juridiskus faktus, proti, Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-442/03 SIC/Komisija (Krājums, II-1161. lpp.) un Komisijas Lēmumu C(2008) 3506, galīgā redakcija, par France Télévisions piešķirto valsts atbalstu (atbalsts N 279/2008 — Francija, kapitālieguldījumi France Télévisions).

23

Prasītāja lūdz Pirmās instances tiesu:

24

Komisija, kuru atbalsta Francijas Republika un France Télévisions, lūdz Pirmās instances tiesu:

25

Komisija, kuru atbalsta France Télévisions, uzdod jautājumu par prasības pieņemamību, ņemot vērā tās celšanas datumu.

26

Apstrīdētais lēmums tika nosūtīts prasītājai ierakstītā vēstulē ar parakstu par saņemšanu 2005. gada 20. jūnijā, un tā to saņēma . Tādējādi prasītājai tas bija pilnībā zināms šajā datumā vai katrā ziņā vēlākais  — datumā, kad tā lūdza Komisijai atsūtīt ar faksu apstrīdēto lēmumu vēlreiz, jo ierakstītā vēstule it kā esot pazudusi.

27

Līdz ar to prasība bija novēlota.

28

Komisija paziņo, ka tā neignorē judikatūru, saskaņā ar kuru tādu aktu, kuri, atbilstoši pastāvīgai praksei un a fortiori izpildot juridisku pienākumu, ir publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesi, prasības celšanas termiņš sākas publikācijas dienā, bet tā konstatē, ka apstrīdētais lēmums pilnībā neatbilst Regulas Nr. 659/1999 26. panta 1. punktā minētajiem aktiem. Apstrīdētais lēmums vienlaicīgi ietverot gan ieteikumu veikt atbilstīgus pasākumus, kas ir paredzēti šīs regulas 18. pantā, gan dalībvalsts akceptu, kas ir minēts šīs regulas 19. panta 1. punktā. Tādējādi Komisija jautā, vai apstrīdētais lēmums bija jāpublicē saskaņā ar šīs regulas 26. panta 1. punktu, un paļaujas uz Pirmās instances tiesas pienācīgu vērtējumu šajā jautājumā.

29

Komisija tomēr uzdod jautājumu par šīs judikatūras nozīmi gadījumā, kad akts tiek paziņots prasītājai. Šīs judikatūras piemērošana šajā lietā nozīmētu, ka Regulas Nr. 659/1999 20. pantā paredzētais paziņojums zaudētu jēgu un pamata ieinteresētajām personām — šajā lietā atbalsta saņēmēju uzņēmumu konkurentiem — prasības celšanai paredzētais termiņš tiktu nepamatoti pagarināts.

30

Prasītāja uzskata, ka apstrīdētais lēmums pilnībā tai tika paziņots nevis 2005. gada 23. jūnijā, bet . Tā kā prasības pieteikums tika iesniegts , prasība tādējādi ir pieņemama. Turklāt, ja termiņš būtu sācies tikai apstrīdētā lēmuma publicēšanas dienā, būtu vēl lielāks pamats pieņemt prasību.

31

Vispirms ir jānorāda, ka apstrīdētais lēmums, kura vienīgais adresāts ir attiecīgā dalībvalsts — šajā lietā Francijas Republika (šajā nozīmē skat. Pirmās instances tiesas 2008. gada 13. maija rīkojumu lietā T-327/04 SNIV/Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums — Krājums, II-72.* lpp., 33. punkts), prasītājai nevis tika darīts zināms, bet tikai tika tai nosūtīts.

32

Atbilstoši EKL 230. panta piektajai daļai prasība atcelt tiesību aktu atkarībā no apstākļiem ir jāceļ divos mēnešos pēc tam, kad tiesību akts ir vai nu publicēts, vai darīts zināms prasītājai, vai, ja tas nenotiek, no dienas, kad tas tai ir kļuvis zināms.

33

No šī noteikuma paša teksta izriet, ka kritērijs, pēc kā nosaka dienu, kurā personai kļuvis zināms tiesību akts un pēc kuras sāk skaitīt termiņu prasības celšanai, ir otršķirīgs salīdzinājumā ar dienu, kad tiesību akts publicēts vai darīts zināms (Pirmās instances tiesas 2005. gada 21. novembra rīkojums lietā T-426/04 Tramarin/Komisija, Krājums, II-4765. lpp., 48. punkts; iepriekš 31. punktā minētais rīkojums lietā SNIV/Komisija, 21. punkts, un iepriekš 12. punktā minētais rīkojums lietā TF1/Komisija, 19. punkts).

34

Turklāt attiecībā uz aktiem, kuri atbilstoši attiecīgās iestādes pastāvīgai praksei tiek publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kaut arī šāda publikācija nav priekšnoteikums to piemērojamībai, Tiesa un Pirmās instances tiesa ir atzinušas, ka kritērijs attiecībā uz dienu, kad personai tiesību akts kļuvis zināms, nav piemērojams un ka termiņu prasības celšanai skaita no publicēšanas dienas. Šādos apstākļos ieinteresētā trešā persona var likumīgi paļauties, ka attiecīgais akts tiks publicēts (iepriekš 33. punktā minētais rīkojums lietā Tramarin/Komisija, 49. punkts; iepriekš 31. punktā minētais rīkojums lietā SNIV/Komisija, 22. punkts, un iepriekš 12. punktā minētais rīkojums lietā TF1/Komisija, 20. punkts). Šo risinājumu, kas attiecas uz tiesisko drošību un ir piemērojams ieinteresētajām trešām personām, cita starpā var izmantot arī tad, ja, kā tas ir šajā lietā, ieinteresētās trešās personas ceļ prasību, zinot par aktu pirms tā publicēšanas.

35

Tas, ka Komisija trešām personām dod pieeju pilnam lēmuma tekstam, kas ievietots Komisijas interneta vietnē, un publicē kopsavilkuma paziņojumu Oficiālajā Vēstnesī, informējot ieinteresētās personas par attiecīgo lēmumu un norādot uz iespēju piekļūt tam internetā, ir uzskatāms par publicēšanu EKL 230. panta piektās daļas nozīmē. Visbeidzot tas, ka Komisija dod trešām personām neierobežotu piekļuvi lēmuma tekstam, kas ievietots Komisijas interneta vietnē, vienlaicīgi publicējot kopsavilkuma paziņojumu Oficiālajā Vēstnesī, tādējādi ļaujot ieinteresētajām personām uzzināt par šo lēmumu un norādot uz iespēju piekļūt tam internetā, ir jāuzskata par publikāciju EKL 230. panta piektās daļas izpratnē (Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedums lietā T-17/02 Olsen/Komisija, Krājums, II-2031. lpp., 80. punkts; Pirmās instances tiesas rīkojums lietā T-321/04 Air Bourbon/Komisija, Krājums, II-3469. lpp., 34. punkts, un iepriekš 33. punktā minētais rīkojums lietā Tramarin/Komisija, 53. punkts).

36

Regulas Nr. 659/1999 26. panta 1. punktā ir noteikts, ka Komisija publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī kopsavilkuma paziņojumu par “lēmumiem, ko tā pieņem saskaņā ar [..] 18. pantu kopā ar 19. panta 1. punktu”.

37

Lai noteiktu, vai apstrīdētais lēmums, kurš nav pamatots ne ar vienu skaidri noteiktu juridisku pamatu, atbilst Regulas Nr. 659/1999 26. panta 1. punkta formulējumam, kas ir atgādināts iepriekšējā punktā, pirmkārt, ir jāatgriežas pie Komisijas ievērotās procedūras posmiem šajā lietā un, otrkārt, jāprecizē šī formulējuma nozīme.

38

Pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma 64. punkta izriet, ka ar 2003. gada 10. decembra vēstuli, kuru Komisija ir nosaukusi par “17. panta vēstuli” (apstrīdētā lēmuma 15. punkts), šī iestāde ne tikai paziņoja Francijas Republikai iepriekšējo slēdzienu, ka abonentmaksas shēma nav vai vairs nav saderīga ar kopējo tirgu, un aicināja šo dalībvalsti iesniegt savus apsvērumus.

39

Šajā vēstulē Komisija norādīja, ka “vispirms bija jāveic grozījumi pastāvošajā sistēmā, lai garantētu Francijas abonentmaksas sistēmas saderīgumu ar Kopienu tiesību normām, ko piemēro valsts atbalstam” (apstrīdētā lēmuma 64. punkts). Komisija “uzskat[īj]a, ka Francijas iestādēm bija jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu [konkrētu] principu ievērošanu”, kas būtībā attiecās uz valsts [sniegtās] kompensācijas samērīgumu salīdzinājumā ar sabiedrisko pakalpojumu izmaksām (apstrīdētā lēmuma 64. punkta pirmais ievilkums) un valsts raidorganizāciju komercdarbību tirgus apstākļos (apstrīdētā lēmuma 64. punkta otrais un trešais ievilkums).

40

Šādi rīkojoties, Komisija, sākot ar 2003. gada 10. decembra vēstuli, nolēma nosūtīt šai dalībvalstij “ieteikumu, ierosinot atbilstīgus pasākumus”, kas principā tiktu veikti tikai Regulas Nr. 659/1999 18. pantā paredzētajā stadijā, proti, “ņemot vērā informāciju, ko dalībvalsts iesniedz”.

41

Apstrīdētajā lēmumā, pēc tam, kad Komisija atgādināja šī ieteikuma noteikumus (apstrīdētā lēmuma 64. punkts) un pārbaudīja Francijas Republikas uzņemtās saistības, atbildot uz ieteikumu (apstrīdētā lēmuma 65. un nākamie punkti), Komisija “uzskat[īj]a, ka Francijas iestāžu saistības attiecībā uz pārmērīgas kompensācijas neesamību [bija] apmierinošas” (apstrīdētā lēmuma 68. punkts) un ka tās “attiecībā uz valsts [televīzijas] kanālu komercdarbību apmierinošā veidā atbilda tās sniegtajiem ieteikumiem” (apstrīdētā lēmuma 70. punkts). Tāpat tā piekrita Francijas iestāžu saistībām “divu gadu laikā no šīs vēstules” veikt tiesību un normatīvo aktu grozījumus, kas ir nepieciešami šo saistību izpildei, un šajā pašā termiņā sniegt Komisijai par to ziņojumu (apstrīdētā lēmuma 71. punkts).

42

Pamatojoties uz šīm dažādajām Francijas iestāžu saistībām un uz konstatējumu, ka tās atbilst Komisijas ieteikumam, tā nolēma izbeigt šo procedūru (apstrīdētā lēmuma 1. un 72. punkts), tomēr atgādinot, ka apstrīdētais lēmums nekādā veidā neizbeidz tās pilnvaras veikt pastāvīgu šo pastāvošo atbalsta shēmu pārskatīšanu, kas paredzēta EKL 88. panta 1. punktā (apstrīdētā lēmuma 73. punkta pirmā daļa).

43

No iepriekš sniegtā apraksta izriet, ka šajā lietā Komisija Regulas Nr. 659/1999 17. panta 2. punktā paredzētajā procedūras stadijā nolēma nosūtīt Francijas Republikai “ieteikumu, ierosinot atbilstīgus pasākumus”, kas paredzēti šīs regulas 18. pantā. Vēlāk, saņemot Francijas Republikas uzņemtās saistības, Komisija tās pārbaudīja un uzskatīja par tādām, kas atbilst šim ierosinājumam, un tādējādi tās akceptēja. Šo akceptu, kas balstās uz iepriekšēju šo saistību pārbaudi un tādējādi ir plašāks par vienkāršu to dokumentēšanu, tomēr var uzskatīt — vismaz pēc tā pirmās analīzes un lai tas pēc iespējas labāk atbilstu posmiem, kas burtiski paredzēts Regulā Nr. 659/1999, — par “dokumentēšanu” šīs regulas 19. panta 1. punkta izpratnē.

44

Otrkārt, jānosaka izteikuma “lēmums, [kas ir pieņemts] saskaņā ar [..] 18. pantu kopā ar 19. panta 1. punktu”, kas ir ietverts Regulas Nr. 659/1999 26. panta 1. punktā, nozīme.

45

Šis izteikums nozīmē, ka pienākums publicēt, kas ir noteikts šajā normā, neattiecas vispirms un tikai uz “lēmumu, [kas ir pieņemts] saskaņā ar [..] [Regulas Nr. 659/1999] 18. pantu”, nosūtīt dalībvalstij ieteikumu veikt atbilstīgus pasākumus, bet ka šis pienākums publicēt rodas tikai tajā gadījumā, kad Komisijas ieteikumu akceptē dalībvalsts, kas atbilst šīs pašas regulas 19. panta 1. punktā minētajam gadījumam.

46

Tādējādi Regulas Nr. 659/1999 26. panta 1. punktā ir noteikti paredzēts Komisijas pienākums, ja un tiklīdz tās ierosinājumu veikt atbilstīgus pasākumus akceptē dalībvalsts, publicēt šī ierosinājuma saturu, kuru šī iestāde ir adresējusi dalībvalstij, jo dalībvalsts šo ierosinājumu akceptēja. Tādējādi trešās personas ir informētas ne tikai par pārbaudes procedūras vidusposmu, bet par tās galīgo iznākumu.

47

Šajā lietā apstrīdētais lēmums, pat ja tas tika pieņemts pēc procedūras, kurā Regulas Nr. 659/1999 18. pantā paredzētais ierosinājums tika iesniegts pēc vēstules nosūtīšanas atbilstoši 17. pantam (skat. iepriekš šī sprieduma 38.–40. punktu), patiesībā atbilst tam, kas regulas 26. panta 1. punktā ir apzīmēts ar izteikumu “lēmums, [kas ir pieņemts] saskaņā ar [..] 18. pantu kopā ar 19. panta 1. punktu”.

48

Tā kā apstrīdētais lēmums atbilst vienam no Regulas Nr. 659/1999 26. panta 1. punktā minētajiem aktiem un tātad tas ir jāpublicē, termiņš prasības celšanai atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 102. panta 1. punktam sākas “no 14. dienas beigām pēc akta publicēšanas dienas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī”, proti, no 2005. gada 14. oktobra pusnakts. Tādējādi, piemērojot EKL 230. panta piekto daļu, Reglamenta 101. pantu un 102. panta 2. punktu, termiņš prasības celšanai beidzās pusnaktī.

49

Tā kā šī prasība tika celta 2005. gada 9. septembrī, tā ir pieņemama.

50

Komisija, kuru atbalsta personas, kas iestājušās lietā, norāda, ka apstrīdētais lēmums, tā kā tas ietver ierosinājumu, kuru Francijas iestādes akceptēja, nerada obligātas sekas un tātad nav apstrīdams akts.

51

Runa esot par vēstuli, kas ir adresēta Francijas Republikai pastāvošā atbalsta pastāvīgās pārskatīšanas posmā. Saskaņā ar EKL 88. panta 1. punkta tekstu atbilstīgi pasākumi ir ne tikai ieteikumi. Tā būtu tikai gadījumā, kad dalībvalsts nolemj neakceptēt šos ierosinājumus, kuri Komisijai, ja tā uzskata par lietderīgu, būtu jāīsteno lēmuma veidā atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam, lai pieprasītu grozīt pastāvošo atbalsta shēmu, un tikai šim lēmumam var būt obligāts raksturs. Komisijai valsts pasākuma provizoriskas pārbaudes ietvaros nav pilnvaru pieņemt saistošu aktu attiecībā uz dalībvalsti. Komisija savas nostājas pamatojumam norāda Pirmās instances tiesas 1996. gada 22. oktobra spriedumu lietā T-330/94 Salt Union/Komisija (Recueil, II-1475. lpp., 35. punkts) un iepriekš 33. punktā minēto rīkojumu lietā Tramarin/Komisija.

52

Procedūra, ko sauc par “atbilstīgu pasākumu procedūru”, pieder pie kvazilīgumiska procesa. Gadījumā, kad dalībvalsts akceptē Komisijas ieteiktos atbilstīgos pasākumus, tai tos ir pienākums izpildīt. Atteikšanās gadījumā Komisija uzsāk formālo vērtējuma procedūru.

53

Tomēr šajā atbilstīgo pasākumu procedūras stadijā, kurai nav arī nekādas apturošas ietekmes, Francijas Republika esot varējusi turpināt izmaksāt atbalstu, pamatojoties uz pastāvošo shēmu, vēl divus gadus no apstrīdētā lēmuma paziņošanas dienas. Vienīgais ierobežojums bija drauds uzsākt formālo vērtējuma procedūru gadījumā, ja saistības netiek pildītas, un tas, ka pēc diviem gadiem un saistību neizpildes gadījumā apstrīdētais atbalsts vairs nebūs pastāvošs, bet gan jauns. Tikai lēmumam par formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu varētu, iespējams, būt obligāts raksturs.

54

Turklāt vienīgais dalībvalsts pienākums ir ievērot savas saistības un šis pienākums izriet no tās vienpusēja Komisijas ieteikumu akcepta, nevis no apstrīdētā lēmuma, kas tikai dokumentē šīs saistības.

55

Turklāt Komisijai neesot bijis iespējas, pamatojoties tikai uz saistību neizpildi, uzsākt procedūru par valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam vai EKL 226. pantam.

56

Prasītājas argumenti attiecībā uz pamudinājumu dalībvalstīm lojāli nesadarboties ar Komisiju esot maldinoši. Patiešām, dalībvalsts varētu izlemt nesadarboties un atteikties ievērot jebkādus atbilstīgu pasākumu ieteikumus. Bet tas atspoguļotos kā tūlītēja formālās vērtējuma procedūras uzsākšana, kurai seko vienpusējs Komisijas lēmums uzreiz grozīt atbalsta shēmu. Šajā lietā izmantotā sadarbības procedūra esot ļāvusi novērst formālās vērtējuma procedūras uzsākšanu, vienlaicīgi dodot laiku dalībvalstij izpildīt savas saistības noteiktā ritmā, bet ne ilgākā laikā. Tādējādi sistēma iedrošinot sadarbību starp Komisiju un dalībvalstīm, pēdējās nemudinot uz nelojālu rīcību.

57

Arguments par Komisijas darbības tiesas kontroles neesamību gadījumā, ja dalībvalstij noteiktā termiņa beigās netiek pieņemts lēmums par formālo vērtējuma procedūru, esot neprecīzs. Ja Francijas Republika neizpildītu savas saistības, tas ļautu prasītājai vērsties valsts tiesā ar lūgumu apturēt jauna valsts atbalsta, kas kļūtu par abonentmaksu, izmaksāšanu. Turklāt prasītāja varot nosūtīt aicinājumu rīkoties, tad celt prasību sakarā ar bezdarbību pret Komisiju, ja šī iestāde uzreiz neuzsāktu formālo vērtējuma procedūru. Visbeidzot, formālā procedūra noslēdzoties ar Komisijas galīgo lēmumu, kuru prasītāja var apstrīdēt.

58

Visbeidzot, Komisija neesot radījusi — atbilstoši apstrīdētā lēmuma 73. punkta tekstam — sajukumu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma raksturu, kas esot atkarīgs no šī dokumenta satura.

59

Prasītāja apstrīd Komisijas nostāju.

60

Atbilstoši pastāvīgai judikatūrai tikai par tiem aktiem, kuriem ir obligātas juridiskas sekas, kas var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko situāciju, var celt prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu (Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedums lietā 60/81 IBM/Komisija, Recueil, 2639. lpp., 9. punkts; Pirmās instances tiesas spriedums lietā T-87/96 Assicurazioni Generali un Unicredito/Komisija, Recueil, II-203. lpp., 37. punkts; spriedums apvienotajās lietās T-125/97 un T-127/97 Coca-Cola/Komisija, Recueil, II-1733. lpp., 77. punkts, un spriedums lietā T-112/99 M6 u.c./Komisija, Recueil, II-2459. lpp., 35. punkts; Pirmās instances tiesas rīkojums lietā T-130/02 Kronoply/Komisija, Recueil, II-4857. lpp., 43. punkts).

61

Lai noteiktu, vai akts vai lēmums rada šādas sekas, ir jāaplūko tā saturs (iepriekš 60. punktā minētais spriedums lietā IBM/Komisija, 9. punkts, un Tiesas 1991. gada 13. jūnija rīkojums lietā C-50/90 Sunzest/Komisija, Recueil, I-2917. lpp., 12. punkts; iepriekš 60. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Coca-Cola/Komisija, 78. punkts, un iepriekš 60. punktā minētais rīkojums lietā Kronoply/Komisija, 44. punkts).

62

Valsts atbalsta jomā Līguma ieviestie procesuālie noteikumi mainās atkarībā no tā, vai pasākumi ir pastāvošs atbalsts vai jauns atbalsts. Kamēr pirmā veida atbalstu reglamentē EKL 88. panta 1. un 2. punkts, otrā veida — šī paša noteikuma 2. un 3. punkts (Tiesas 1992. gada 30. jūnija spriedums lietā C-47/91 Itālija/Komisija, Recueil, I-4145. lpp., 22. punkts).

63

Attiecībā uz jau pastāvošajiem atbalstiem EKL 88. panta 1. punktā Komisijai ir dota kompetence veikt to pastāvīgu pārskatīšanu kopā ar dalībvalstīm. Šīs pārskatīšanas ietvaros Komisija tām iesaka atbilstīgus pasākumus, kuri ir vajadzīgi kopējā tirgus progresīvai attīstībai vai darbībai. Šī noteikuma 2. punktā ir noteikts, ka, ja pēc tam, kad ieinteresētajām personām ir likts iesniegt savas piezīmes, Komisija konstatē, ka atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu EKL 87. panta izpratnē vai ka šis atbalsts tiek izlietots nepareizi, tā pieņem lēmumu, ka attiecīgajai dalībvalstij Komisijas noteiktajā termiņā tas ir jāizbeidz vai jāmaina (iepriekš 62. punktā minētais spriedums lietā Itālija/Komisija, 23. punkts; Tiesas 1994. gada 9. augusta spriedums lietā C-44/93 Namur-Les assurances du crédit, Recueil, I-3829. lpp., 11. punkts).

64

Atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 17. panta 2. punktam, ja Komisija uzskata, ka pastāvošā atbalsta shēma nav vai vairs nav saderīga ar kopējo tirgu, tā informē attiecīgo dalībvalsti par savu provizorisko secinājumu un dod attiecīgajai dalībvalstij iespēju iesniegt savas piezīmes viena mēneša laikā.

65

Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 18. pantu, ja, ņemot vērā visu dalībvalsts sniegto informāciju atbilstoši iepriekš minētajam 17. pantam, Komisija secina, ka atbalsta shēma nav vai vairs nav saderīga ar kopējo tirgu, tā nosūta šai dalībvalstij ieteikumu, ierosinot atbilstīgus pasākumus. Nevar apstrīdēt, ka šis ierosinājums, kurš ir tikai ieteikums, aplūkojot to atsevišķi, nav apstrīdams akts (šajā sakarā skat. iepriekš 51. punktā minēto spriedumu lietā Salt Union/Komisija, 35. punkta pirmais teikums).

66

Atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 19. panta 2. punktam, ja attiecīgā dalībvalsts neakceptē ierosinātos pasākumus un ja Komisija pēc dalībvalsts iesniegto apsvērumu pārbaudes joprojām uzskata, ka minētie pasākumi ir vajadzīgi, tā sāk šīs regulas 4. panta 4. punktā paredzēto procedūru.

67

Atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punktam, ja attiecīgā dalībvalsts akceptē ierosinātos pasākumus un par to informē Komisiju, Komisija to dokumentē un par to informē dalībvalsti.

68

Runājot par šo pēdējo gadījumu, kāds ir arī šajā lietā, ir jānoraida Komisijas būtībā aizstāvētā nostāja, ka, pamatojoties uz iepriekš minētā 19. panta 1. punkta izolētu un gramatisku interpretāciju, tai nav jāpieņem nekāds lēmums pastāvoša atbalsta pārskatīšanas procedūras gadījumā, kas liktu dalībvalstij akceptēt ierosinātos atbilstīgos pasākumus, vai Regulas Nr. 659/1999 17. panta, 18. panta un 19. panta 1. punkta procedūra jāpielīdzina kvazilīgumiskam procesam.

69

Šādā nostājā netiek ņemti vērā noteikumi un priekšmets šai procedūrai, kura pati par sevi ir lēmuma pieņemšanas procedūra, kā tas turklāt ir norādīts arī Regulas Nr. 659/1999 26. panta 1. punktā, izmantojot izteikumu “lēmums, [kas ir pieņemts] saskaņā ar [..] 18. pantu kopā ar 19. panta 1. punktu”.

70

Protams, Komisija un dalībvalsts var diskutēt par ierosinātajiem atbilstīgajiem pasākumiem. Bet galu galā tikai tad, kad Komisija nolemj, īstenojot savu ekskluzīvo kompetenci valsts atbalsta saderības ar kopējo tirgu izvērtēšanā, akceptēt valsts saistības kā atbildi uz Komisijas bažām, vērtējuma procedūra beidzas ar iepriekšējā punktā minēto lēmumu.

71

Šajā lietā Komisija, pārbaudījusi Francijas Republikas saistības, uzskatīja, ka tās atbilst Komisijas ierosinājumiem un līdz ar to ļauj nodrošināt abonentmaksas shēmas saderīgumu ar kopējo tirgu, un tādēļ nolēma izbeigt šo procedūru (apstrīdētā lēmuma 1. un 72. punkts), vienlaicīgi atgādinot, ka apstrīdētais lēmums nekādā veidā neierobežo tās pilnvaras veikt pastāvošā atbalsta pastāvīgu pārskatīšanu, kas paredzēta EKL 88. panta 1. punktā (apstrīdētā lēmuma 73. panta pirmā daļa).

72

Šādi rīkojoties, Komisija ir nevis pasīvi dokumentējusi Francijas Republikas uzņemtās saistības, bet pieņēmusi lēmumu attiecībā uz tām, bez kura abonentmaksas vērtējuma procedūra nebūtu beigusies, bet tā turpinātos vai nu ar informācijas apmaiņu nolūkā panākt Komisiju apmierinošas saistības, vai ar formālās pārbaudes procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 19. panta 2. punktu.

73

Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma obligātām juridiskām sekām pietiek norādīt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punkta beigām attiecīgajai dalībvalstij, kas Regulas Nr. 659/1999 26. panta 1. punktā paredzētās publikācijas laikā ir jau noteikti veikusi atbilstīgos pasākumus, ir “pienākum[s] īstenot” šos pasākumus (attiecībā uz to, ka Tiesa atzīst šādas obligātās juridiskās sekas, skat. lietas pirms Regulas Nr. 659/1999 spēkā stāšanās — Tiesas 1993. gada 24. marta spriedumu lietā C-313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I-1125. lpp., 36. punkts; spriedumu lietā C-311/94 Ijssel-Vliet, Recueil, I-5023. lpp., 42. un 43. punkts, un spriedumu lietā C-288/96 Vācija/Komisija, Recueil, I-8237. lpp., 65. punkta beigas).

74

Šos apsvērumus nevar atspēkot ar Komisijas izmantoto atsauci uz iepriekš 33. punktā minēto rīkojumu lietā Tramarin/Komisija un iepriekš 51. punktā minēto spriedumu lietā Salt Union/Komisija.

75

Runājot par lietu, kurā tika izdots iepriekš 33. punktā minētais rīkojums lietā Tramarin/Komisija, — tā attiecas uz jauna atbalsta iepriekšējas izskatīšanas gadījumu. Šī iepriekšējā izskatīšana saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 1. punktu ir jāuzsāk, atbilstoši šī panta 2., 3. vai 4. punktam pieņemot lēmumu, par kuru vajadzības gadījumā var celt prasību pat tiesību akta atcelšanu. Tieši šajā kontekstā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka vēstule, ar kuru Komisija iepriekšējās izskatīšanas ietvaros uzaicināja Itālijas Republiku atteikties no ierosinātās pārejas normas no spēkā esošās atbalsta shēmas uz paziņoto atbalsta shēmu, bija galīgo lēmumu sagatavojošs akts un tātad par to nevarēja celt prasību.

76

Veicot pastāvošā atbalsta pastāvīgo pārskatīšanu un gadījumā, kad dalībvalsts izpilda savas saistības saskaņotā veidā, Komisija pēc sava lēmuma, kas ir minēts Regulas Nr. 659/1999 26. panta 1. punktā, vairs nepieņem citu lēmumu. Vienīgais akts, kurš ir trešo ieinteresēto personu rīcībā — un šajā lietā prasītājas rīcībā —, ir nevis galīgo lēmumu sagatavojošs akts kā lietā Tramarin/Komisija, bet lēmums, kurš ir minēts iepriekš norādītajā Regulas Nr. 659/1999 normā un kurš rada šī sprieduma 73. punktā minētās obligātās juridiskās sekas.

77

Komisijas nostāju nevar pamatot arī ar atsauci uz iepriekš 51. punktā minēto spriedumu lietā Salt Union/Komisija. Pirmās instances tiesas šī sprieduma 35. punktā skaidri minētais gadījums bija, kad dalībvalsts atteicās akceptēt Komisijas ierosinātos atbilstīgos pasākumus, lai gan šis ierosinājums pats par sevi, kā arī norādīts šī sprieduma 65. punktā, nav apstrīdams akts. Tomēr situācija šajā lietā atšķiras, jo dalībvalsts atbilstīgos pasākumus ir akceptējusi.

78

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas nostāju nepamato nedz iepriekš šī sprieduma 33. punktā minētais rīkojums lietā Tramarin/Komisija, nedz iepriekš 51. punktā minētais spriedums lietā Salt Union/Komisija.

79

Visbeidzot, attiecībā uz jautājumu, vai apstrīdētā lēmuma radītās obligātās juridiskās sekas ietekmē prasītājas intereses, ir jānorāda, ka šis lēmums, pamatojoties uz pastāvošā atbalsta pastāvīgās pārskatīšanas kartības juridiski un laicīgi saistošo pamatu, ietver Francijas Republikas saistības, kuras var uzskatīt par neatbilstošām, lai nodrošinātu abonentmaksas shēmas saderīgumu ar kopējo tirgu. Tādējādi apstrīdētais lēmums ļauj Francijas Republikai divus gadus turpināt īstenot minēto atbalsta shēmu.

80

Turklāt un galvenokārt apstrīdētais lēmums ļauj saglabāt spēkā minēto atbalsta shēmu ilgāk par diviem gadiem, veicot konkrētus pielāgojumus.

81

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētais lēmums rada obligātas juridiskas sekas, kas ietekmē prasītājas intereses, un līdz ar to tas ir akts, pret kuru var celt prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši EKL 230. panta ceturtajai daļai.

82

Komisija, kuru atbalsta personas, kas ir iestājušās lietā, nekādā veidā neapstrīd prasītājas tiesības celt prasību, bet norāda, ka prasītājas, kas ir tāda uzņēmuma konkurente, kurš saņēma labprātīgi ar Kopienu tiesībām saskaņotu atbalstu, prasības esot apmierinātas un tādējādi tai neesot nekādas intereses celt prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Gadījumā, ja tas tiktu atcelts, prasītājas situācija būtu mazāk labvēlīga nekā tā, kas izriet no apstrīdētā lēmuma, ar kuru atbalsta shēma tiek grozīta par labu kopējām interesēm.

83

Prasītāja apstrīd Komisijas nostāju.

84

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasība atcelt tiesību aktu, ko ir iesniegusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šī persona ir ieinteresēta apstrīdētā lēmuma atcelšanā. Šai interesei ir jābūt esošai un pastāvošai, un novērtētai attiecībā pret dienu, kad prasība tiek celta (Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedums lietā T-141/03 Sniace/Komisija, Krājums, II-1197. lpp., 25. punkts, un spriedums lietā T-136/05 Salvat père & fils u.c./Komisija, Krājums, II-4063. lpp., 34. punkts).

85

Šāda interese nozīmē, ka šī akta atcelšanai pašai par sevi var būt juridiskas sekas vai, citiem vārdiem sakot, ka prasības rezultātā var rasties priekšrocības lietas dalībniekam, kurš cēlis prasību (skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. septembra spriedumu lietā T-310/00 MCI/Komisija, Krājums, II-3253. lpp., 44. punkts un tajā minētā judikatūra). Lēmums, kas pilnībā apmierina prasītāju, pēc definīcijas tam nevar būt nelabvēlīgs (šajā sakarā skat. Tiesas spriedumu lietā C-242/00 Vācija/Komisija, Recueil, I-5603. lpp., 46. punkts; Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-138/89 NBV un NVB/Komisija, Recueil, II-2181. lpp., 32. punkts), un šim prasītājam nav intereses lūgt to atcelt.

86

Savukārt, tiklīdz prasītājs norāda, ka šis akts, pat ja tas, iespējams, ir daļēji labvēlīgs, nepietiekami atbilstoši aizsargā viņa tiesisko stāvokli, ir jāatzīst, ka viņam ir interese celt prasību, lai Kopienu tiesa pārbaudītu šī lēmuma tiesiskumu. Līdz ar to apstrīdētā akta labvēlīgā vai nelabvēlīgā rakstura izvērtējums ir jautājums par prasības būtību, nevis par tās pieņemamību (šajā sakarā skat. ģenerāladvokāta Tezauro [Tesauro] secinājumus lietā 55/88 Katsoufros/Tiesa, Tiesas 1989. gada 9. novembra spriedums, Recueil, 3579. un 3585.–3587. lpp.).

87

Apstrīdētajā lēmumā Komisija, kurai prasītāja bija iesniegusi sūdzību par audiovizuālo mediju apraides abonentmaksu, uzskatīja, ka zināms skaits Francijas Republikas saistību bija tādas, kas varēja nodrošināt šīs shēmas saderīgumu ar kopējo tirgu. Prasītāja savukārt uzskata šīs saistības par neatbilstošām šādam mērķim un apstrīd apstrīdēto lēmumu tieši tāpēc, ka ar to šīs saistības tiek akceptētas un, šādi rīkojoties, tiek pārkāpti Līguma noteikumi par valsts atbalstiem par sliktu prasītājai.

88

Jākonstatē, ka Komisijas arguments par to, ka prasītājai nebija intereses lūgt atcelt apstrīdēto lēmumu tādēļ, ka tas bija viņai labvēlīgs, balstās uz pieņēmumu, ka prasītājas pēc būtības norādītie argumenti, proti, it īpaši attiecībā uz acīmredzami neatbilstošo šo saistību raksturu, ir kļūdaini.

89

Prasītājai kā ar France 2 un France 3 konkurējošam televīzijas uzņēmumam bija redzama interese uzdot Kopienu tiesai jautājumu, vai tas ir tiesiski, ka šī iestāde apstrīdētajā lēmumā Francijas Republikas uzņemtās saistības ir uzskatījusi par tādām, kas ļauj nodrošināt Francijas abonentmaksas shēmas saderīgumu ar kopējo tirgu.

90

Turklāt un pretēji Komisijas apgalvotajam apstrīdētā lēmuma atcelšana, kura būtu pamatota ar šīs iestādes acīmredzamu kļūdu atbilstīgu ieviešamo pasākumu noteikšanā vai ar nepietiekamu pamatojumu, ka šie pasākumi atbilst norādītajām problēmām, nenostādītu prasītāju nelabvēlīgākā situācijā kā tā, kas izriet no apstrīdētā lēmuma.

91

Atcelšana viena vai otra iemesla dēļ nozīmētu, ka apstrīdēto lēmumu vai nu raksturoja, vai varēja raksturot neatbilstošas saistības un līdz ar to tas bija prasītājai nelabvēlīgs. Pēc šīs atcelšanas Komisijai, ņemot vērā pastāvošos France 2 un France 3 finansēšanas nosacījumus, pastāvošo atbalstu pastāvīgās pārskatīšanas ietvaros būtu jānovērtē iespēja ierosināt citus nākotnē atbilstīgus pasākumus.

92

No tā izriet, ka pretēji Komisijas apgalvotajam prasītājai ir interese celt prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.

93

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasība ir pieņemama.

94

Šī prasība ietver piecus pamatus. Pirmais pamats ir balstīts uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Otrais pamats ir par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Trešais pamats ir par nepietiekamo Francijas Republikas saistību apmēru. Ceturtais pamats ir par nepareizu procedūras piemērošanu. Piektais pamats ir par kļūdainu Tiesas 2003. gada 24. jūlija sprieduma lietā C-280/00 Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (Recueil, I-7747. lpp.; turpmāk tekstā — “spriedums lietā Altmark”) interpretāciju.

95

Vispirms ir jāpārbauda pamati, kas ir balstīti uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un nepareizu procedūras piemērošanu. Pēc tam tiks pārbaudīts pamats, kas balstās uz iepriekš 94. punktā minētā sprieduma lietā Altmark kļūdainu interpretāciju, pēc tam — divi pamati attiecīgi par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un saistību nepietiekamo apmēru.

96

Prasītāja, pilnībā atzīstot, ka administratīvo procedūru valsts atbalsta lietās var uzsākt tikai pret dalībvalstīm, norāda, ka EKL 88. panta 2. punktā paredzētajā pārbaudes stadijā Komisijai ir jāliek ieinteresētajām personām iesniegt savas piezīmes. Prasītāja ir pārsteigta, ka tā nevarēja apspriesties ar Komisiju par Francijas Republikas iespējamām saistībām un to apmēru, lai gan, pamatojoties uz tām, Komisija atļāva paturēt spēkā sistēmu, kura bija EKL 87. pantam pretējs valsts atbalsts. Starp prasītāju un Komisiju vairāk esot bijusi vajadzīga apspriešanās, nevis dialogs, kuras rezultātā tiktu secināts, ka abonentmaksas sistēma bija valsts atbalsts EKL 87. panta izpratnē, bet tā esot tikusi rupji pārtraukta brīdī, kad būtu bijis jāvērtē šīs sistēmas saderīgums ar kopējo tirgu.

97

Prasītāja uzskata, ka tai atvēlētā loma šajā procedūrā nav saderīga ar judikatūru, saskaņā ar kuru, pat nepastāvot rakstiskai normai, Komisija nedrīkst kaitēt tādas personas situācijai, kas nav varējusi izteikt savu viedokli. Ņemot vērā Komisijas rīcības brīvību, pieņemot lēmumu par EKL 88. panta 1. punkta piemērošanu, vēl jo vairāk būtu jāgarantē [prasītājas] tiesības tikt uzklausītai. Dialoga starp Komisiju un prasītāju pārtraukšana būtu prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpums.

98

Komisija, kuru atbalsta personas, kas ir iestājušās lietā, apstrīd prasītājas nostāju.

99

Jāatgādina, ka valsts atbalsta kontroles procedūra, ņemot vērā tās vispārējo saturu, ir procedūra, kuru uzsāk pret dalībvalsti, kas ir atbildīga par atbalsta piešķiršanu, ņemot vērā tās pienākumus Kopienā (Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T-198/01 Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, Krājums, II-2717. lpp., 61. punkts, un spriedums apvienotajās lietās T-111/01 un T-133/01 Saxonia Edelmetalle/Komisija, Krājums, II-1579. lpp., 47. punkts).

100

Šis judikatūrā attīstītais apsvērums Komisijas veiktās jauno atbalstu pārbaudes ietvaros ir derīgs arī pastāvošo atbalstu pastāvīgā pārskatīšanā.

101

No tā izriet, ka, kaut gan lietas dalībniekam nav aizliegts iesniegt Komisijai informāciju, ar ko tiek atmaskots valsts atbalsta nesaderīgums ar kopējo tirgu neatkarīgi no tā, vai tas ir jauns atbalsts vai jau pastāvošs, šī iespēja tomēr nepiešķir lietas dalībniekam nekāda veida tiesības uz aizstāvību. Komisijai nav nekāda pienākuma uzsākt ar šo lietas dalībnieku uz sacīkstes principu balstītu procesu.

102

Patiešām, formālās vērtējuma procedūras ietvaros, kas paredzēta EKL 88. panta 2. punkta pirmajā daļā un Regulas Nr. 659/1999 6. pantā, saskaņā ar kuru attiecībā uz jaunu atbalstu var uzsākt ar lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktam un attiecībā uz pastāvošo atbalstu pastāvīgo pārskatīšanu — ar lēmumu, ko pieņem atbilstoši šīs pašas regulas 19. panta 2. punktam, Komisija “aicina [..] ieinteresētās personas [..] iesniegt piezīmes [apsvērumus]” (Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta otrais teikums). Tomēr jākonstatē, ka šajā lietā apstrīdētais lēmums netika pieņemts šādas formālas vērtējuma procedūras rezultātā, bet gan pēc atbilstīgo pasākumu ierosināšanas, kurus dalībvalsts akceptēja, proti, atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punktam.

103

Šajā pastāvošo atbalstu pastāvīgās pārskatīšanas procedūras stadijā Komisija neuzaicināja prasītāju tai iesniegt savus apsvērumus. Tādējādi prasītāja kļūdaini pieprasa ievērot savas tiesības uz aizstāvību un norāda uz to pārkāpumu no Komisijas puses.

104

Šajos apstākļos šis pamats ir jānoraida.

105

Prasītāja uzskata, ka Komisija šķietami ir nodevusi atbildīgajām valsts iestādēm atbildību par valsts atbalsta konstatēšanu, kas tomēr ietilpst tās ekskluzīvā kompetencē. Prasītāja nesaprot, kā Komisija šādi varot deleģēt šo kompetenci un tādējādi atzīt EKL 87. panta tiešo iedarbību, vienkārši pieņemot lēmumu par saistību akceptēšanu, lai gan tai bija jāpieņem regula, lai paredzētu EKL 88. panta 3. punkta tiešo iedarbību.

106

Komisija apstrīd prasītājas nostāju.

107

Pirmkārt, jākonstatē, ka pretēji šajā pamatā norādītajam apstrīdētais lēmums nekādā veidā nepiešķir valsts iestādēm atbildību, kas, iespējams, pilnībā pieder Komisijai, konstatēt iespējamo valsts atbalsta pastāvēšanu, turklāt ņemot vērā, kā Tiesa norādīja, ka vajadzības gadījumā valsts tiesai katrā ziņā ir kompetence konstatēt valsts atbalsta pastāvēšanu (šajā nozīmē skat. Tiesas 1977. gada 22. marta spriedumu lietā 78/76 Steinike & Weinlig, Recueil, 595. lpp., 14. punkts).

108

Otrkārt un tiktāl, ciktāl ar šo pamatu prasītāja vēlas atmaskot, ka, iespējams, Komisija savu ekskluzīvo kompetenci novērtēt valsts atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu ir nodevusi valsts iestādēm, jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums nekādā veidā neveic šādu kompetences nodošanu.

109

Tieši pretēji, īstenojot savu ekskluzīvo kompetenci valsts atbalsta saderīguma ar kopējo tirgu izvērtēšanā, Komisija ar apstrīdēto lēmumu ir panākusi, ka Francijas Republika uzņemas konkrētas saistības, kuru mērķis ir panākt abonentmaksas shēmas saderīgumu ar šo tirgu. Turklāt apstrīdētais lēmums, kā ir atgādināts tā 73. punktā, nekādā veidā neliedz Komisijai, pamatojoties uz EKL 88. panta 1. punktu, veikt pastāvošās atbalsta shēmas pastāvīgu pārskatīšanu un ierosināt atbilstīgus pasākumus, kas vajadzīgi kopējā tirgus progresīvai attīstībai vai darbībai.

110

Šajos apstākļos šis pamats ir jānoraida.

111

Prasītāja uzskata, ka Komisija pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā piemēroja EKL 86. panta 2. punktu tāda atbalsta gadījumā, kurš izriet no sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izmaksu pārmērīgas kompensācijas.

112

Iepriekš 94. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark Tiesa izvēlējās “kompensējošo” pieeju. Šīs kompensējošās pieejas izvēle vēlreiz tika apstiprināta gan Tiesas, gan Pirmās instances tiesas judikatūrā.

113

Prasītāja norāda, ka pretēji Komisijas apgalvotajam Tiesa iepriekš 94. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark neapstiprina netiešā veidā, ka atbalstu, kas kompensē vai drīzāk pārmērīgi kompensē uzņēmumam radušās izmaksas sakarā ar vispārējo ekonomisko interešu pakalpojuma sniegšanu (turpmāk tekstā — “SIEG”), var atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu, ja ir izpildīti EKL 86. panta 2. punkta nosacījumi.

114

Tiesai prejudiciālā nolēmuma ietvaros pat netieši neesot jāatbild uz jautājumu, kas tai nav uzdots.

115

Turklāt Tiesa atsaucoties uz savu 2001. gada 22. novembra spriedumu lietā C-53/00 Ferring (Recueil, I-9067. lpp.; turpmāk tekstā — “spriedums lietā Ferring”). Šajā spriedumā Tiesa skaidri izslēdza EKL 86. panta 2. punkta piemērošanu, atzīstot, ka priekšrocība, kura ir plašāka par izmaksām sakarā ar uzdevumu vispārējās interesēs, “jebkurā gadījumā nevar tikt uzskatīta par vajadzīgu, lai ļautu šiem uzņēmējiem izpildīt viņu īpašo uzdevumu”.

116

Vēl jo vairāk, EKL 86. panta 2. punkta piemērošana nozīmētu, ka ir jāizpilda nosacījumi, kas ir saistīti ar sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma definīciju, pilnvarām un kontroli, kā arī ar šo pakalpojumu samaksātās finansiālās kompensācijas samērīgo raksturu. Tiesa iepriekš 94. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark šos pašus nosacījumus pārveidojot nevis par saderīguma, bet par atbalsta pastāvēšanas kumulatīvajiem novērtējuma kritērijiem, to darot šī sprieduma pirmajā, otrajā un trešajā no četriem 95. punktā definētiem nosacījumiem un rezolutīvajā daļā (turpmāk visi kopā tekstā — “Altmark nosacījumi”). Citiem vārdiem, samērīguma kontrole, pēc Tiesas domām, ir veicama atbalsta kvalifikācijas posmā, proti, posmā pirms tam, kad Komisija to esot vēlējusies piemērot.

117

Visbeidzot, savā praksē Komisija esot piemērojusi EKL 86. panta 2. punktu situācijās, kurās otrais un ceturtais Altmark nosacījums nebija izpildīts, ar netiešām sekām, ka, tiklīdz kā pirmais un trešais Altmark nosacījums nav izpildīts, pasākumu nevar saglabāt, to pārskatot atbilstoši EKL 86. panta 2. punktam. Aplūkojamā lietā, tiklīdz kā pati Komisija konstatēja, ka trešais Altmark nosacījums nav izpildīts, tai esot bijis jāsecina, ka runa ir par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, neuzdodot jautājumus par tā iespējamo saderīgumu [ar kopējo tirgu].

118

Tādējādi Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, aplūkojot, vai valsts pasākumu sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas saistību izmaksu kompensāciju varēja pamatot ar EKL 86. panta 2. punktu, lai gan tā pati konstatēja, ka šis pasākums neizpildīja Altmark nosacījumus, kas ļautu to nekvalificēt kā valsts atbalstu.

119

Savā replikā prasītāja apstrīd to, ka tiek apšaubīta Komisijas ekskluzīvā kompetence atbalsta atzīšanā par saderīgu ar kopējo tirgu, kā to turklāt apstiprina tās iesniegtā sūdzība. Drīzāk tā apstrīd apstākļus, kuros Komisija veic šādu pārbaudi.

120

Prasītāja atgādina, ka Tiesa iepriekš šī sprieduma 115. punktā minētajā spriedumā lietā Ferring neatsaucas uz EKL 86. panta 2. punktu kā uz pieņemtā risinājuma pamatojumu. Turklāt, norādījusi principu, ka kompensācija, kas atbilst līdzvērtības nosacījumam, nav valsts atbalsts, Tiesa piebilstot, ka, “ja izrādās, ka vairumtirgotāji no to neaplikšanas ar nodokli par zāļu tiešo pārdošanu negūst tiešu priekšrocību, kas pārsniedz papildu izmaksas, kuras tiem sedz sakarā ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi, kas tiem noteiktas valsts tiesiskajā regulējumā, šī priekšrocība tajā daļā, kura pārsniedz minētās papildu izmaksas, katrā ziņā neesot uzskatāma par nepieciešamu, lai ļautu šiem uzņēmējiem izpildīt savu īpašo uzdevumu”. Līdz ar to Tiesa uzskata, ka “ir jāatbild, ka [EKL] [86.] panta 2. punkts ir jāinterpretē tādā veidā, ka tas neattiecas uz nodokļu priekšrocību, kuru saņem tādi sabiedrisko pakalpojumu pārvaldes uzņēmumi kā pamata lietā minētie, tiktāl, ciktāl šī priekšrocība pārsniedz sabiedrisko pakalpojumu papildu izmaksas”.

121

Tātad esot skaidrs, ka Tiesa neesot pieļāvusi nekāda veida atkāpes no EKL 86. panta 2. punkta par labu kompensācijai, kura pārsniegtu sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas saistību papildu izmaksas, kā rezultātā šādi atbalsti būtu jāizvērtē, pamatojoties tikai uz EKL 87. pantu. Šajā gadījumā atbalsta saderīguma ar kopējo tirgu pārbaude paliekot Komisijas kompetencē, bet, tā kā atkāpe no EKL 86. panta 2. punkta netika piemērota, praksē šī pārbaude esot varējusi novest tikai pie negatīva slēdziena.

122

Pārējā daļā Tiesa iepriekš 94. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark neatceļot šo analīzi. Tā tieši neizslēdzot, ka var piemērot EKL 86. panta 2. punktu, bet to arī neapstiprinot.

123

Komisija, ko atbalsta Francijas Republika un France Télévisions, apstrīd prasītājas norādītos argumentus. Tā būtībā norāda, ka šajā pamatā prasītāja jauc divus jautājumus, kas tomēr ir ļoti atšķirīgi, un ka iepriekš 94. punktā minētais spriedums lietā Altmark ir to padarījis skaidrāku. Pirmais [jautājums] esot par to, kad eksistē valsts atbalsts Līguma izpratnē, un otrais — kad šādu atbalstu var atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu.

124

Ar šo pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka audiovizuālo mediju apraides abonentmaksas sistēma ir saderīga ar kopējo tirgu, lai gan pati šī iestāde esot uzskatījusi, ka daži Altmark nosacījumi nav izpildīti.

125

Šim argumentam nevar piekrist, jo tas izriet no iepriekš 94. punktā minētā sprieduma lietā Altmark kļūdainas interpretācijas.

126

Iepriekš 94. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark Tiesa atgādināja, ka atbilstoši pastāvīgai judikatūrai, lai atbalsts par tādu tiktu kvalificēts, tam ir jāizpilda visi EKL 87. panta 1. punkta nosacījumi (sprieduma 74. punkts), un šajā noteikumā ir paredzēti šādi nosacījumi. Pirmkārt, runai ir jābūt par valsts atbalstu vai vismaz tam jābūt no valsts līdzekļiem. Otrkārt, šim atbalstam ir jābūt tādam, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to jāpiešķir priekšrocība tā saņēmējam. Ceturtkārt, tam jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumu (sprieduma 75. punkts).

127

Attiecībā uz nosacījumu, ka jāpastāv [atbalsta] saņēmējam piešķirtai priekšrocībai, Tiesa ir norādījusi, ka no judikatūras un it īpaši no iepriekš 115. punktā minētā sprieduma lietā Ferring izriet, ka uz šādu intervenci neattiecas EKL 87. panta 1. punkts tiktāl, ciktāl valsts atbalsts ir jāuzskata par kompensāciju, kas ir atlīdzība par [atbalsta] saņēmēju uzņēmumu sniegtajiem pakalpojumiem sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildē, un tādējādi šie uzņēmumi faktiski negūst finanšu priekšrocību un minētais atbalsts tādā veidā nerada šiem uzņēmumiem labvēlīgāku konkurences situāciju salīdzinājumā ar to konkurentiem uzņēmumiem (iepriekš 94. punktā minētais spriedums lietā Altmark, 87. punkts).

128

Tiesa piebilda, ka tomēr, lai konkrētā gadījumā šādu kompensāciju varētu nekvalificēt kā valsts atbalstu, jābūt izpildītiem vairākiem nosacījumiem (iepriekš 94. punktā minētais spriedums lietā Altmark, 88. punkts):

129

Tiesa secināja, ka valsts atbalsts, kas neatbilst vienam vai vairākiem minētajiem nosacījumiem, ir jāuzskata par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

130

No iepriekš 94. punktā minētā sprieduma lietā Altmark viennozīmīgā teksta izriet, ka četru minēto nosacījumu vienīgais priekšmets ir kvalificēt attiecīgo pasākumu par valsts atbalstu, precīzāk, noteikt, vai pastāv priekšrocība.

131

Šādi rīkojoties, Tiesa pārņēma un precizēja iepriekš 115. punktā minētā sprieduma lietā Ferring risinājumu, kuru prasītāja vairākas reizes norāda savos rakstveida apsvērumos, lai ļautu dalībvalstīm labāk novērtēt, vai to atbalsts tādas organizācijas labā, kurai ir uzticēta sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpilde, ir valsts atbalsts, kas ietver pienākumu paziņot šo pasākumu Komisijai jauna atbalsta gadījumā vai sadarboties ar šo iestādi pastāvoša atbalsta gadījumā.

132

Svarīgi ir uzsvērt, ka prasītājas argumentus atspēko arī iepriekš 94. punktā minētā sprieduma lietā Altmark 104. un 105. punkts, kurā Tiesa atbildēja uz prejudiciālā jautājuma otro daļu, ar kuru iesniedzējtiesa cita starpā jautāja, vai EKL 73. pantu var piemērot valsts subsīdijām, ar ko kompensē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildes radītās papildu izmaksas.

133

Iepriekš minētajos punktos Tiesa norāda, ka, ja subsīdijas pamata lietā ir jāuzskata par kompensāciju, kas ir atlīdzība par sniegtajiem transporta pakalpojumiem sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas saistību izpildes nodrošināšanā, un tās atbilst četriem Altmark nosacījumiem, šīm subsīdijām nav piemērojams EKL 87. pants un tādējādi nebūtu jāatsaucas uz EKL 73. pantā paredzēto atkāpi no šīs normas. No tā, pēc Tiesas domām, izriet, ka primāro tiesību normas attiecībā uz valsts atbalstu, šajā gadījumā — EKL 73. pants, ir piemērojamas minētajām subsīdijām tikai tiktāl, ciktāl nav izpildīti visi iepriekš minētie nosacījumi un minētām subsīdijām nav piemērojami Padomes 1969. gada 26. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1191/69 par dalībvalstu darbību sakarā ar saistībām, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem, dzelzceļa pārvadājumu, autopārvadājumu un iekšējo ūdensceļu pārvadājumu nozarē (OV L 156, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 1893/91 (OV L 169, 1. lpp.), nosacījumi.

134

Tādējādi skaidri redzams, ka Tiesa nošķir jautājumu attiecībā uz pasākuma kvalificēšanu par valsts atbalstu, kas rastos gadījumā, ja nav izpildīti četri Altmark nosacījumi, no jautājuma par tā saderību ar kopējo tirgu. Šī Tiesas argumentācija attiecībā uz EKL 73. panta piemērošanu ir pilnībā izmantojama šajā lietā, runājot par EKL 86. panta 2. punkta piemērojamību.

135

Tiesas un Pirmās instances tiesas spriedumi, kuros, sākot no iepriekš 94. punktā minētā sprieduma Altmark lietā, ir atsauces uz šajā spriedumā noteiktajiem nosacījumiem, neapšauba, ka šie nosacījumi attiecas uz valsts atbalsta kvalifikāciju EKL 87. panta 1. punkta izpratnē un ka tie nenorāda uz Tiesas vēlmi, nosakot šos nosacījumus, izbeigt EKL 86. panta 2. punkta piemērošanu SIEG finansēšanas valsts pasākumu saderīguma ar kopējo tirgu novērtējumam (šajā nozīmē skat. Tiesas 2003. gada 27. novembra spriedumu apvienotajās lietās no C-34/01 līdz C-38/01 Enirisorse, Recueil, I-14243. lpp., 31.–40. punkts; spriedumu lietā C-451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, Krājums, I-2941. lpp., 61.–72. punkts; spriedumu lietā C-526/04 Laboratoires Boiron, Krājums, I-7529. lpp., 50.–57. punkts, un spriedumu lietā C-206/06 Essent Netwerk Noord u.c., Krājums, I-5497. lpp., 79.–88. punkts; Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-157/01 Danske Busvognmænd/Komisija, Recueil, II-917. lpp., 97. un 98. punkts; spriedumu lietā T-274/01 Valmont/Komisija, Krājums, II-3145. lpp., 130. un 131. punkts; spriedumu lietā T-349/03 Corsica Ferries France/Komisija, Krājums, II-2197. lpp., 310. punkts, un spriedumu lietā T-289/03 BUPA u.c./Komisija, Krājums, II-741. lpp., 258. punkts).

136

It īpaši lietā, kurā tika pieņemts iepriekš 135. punktā minētais spriedums Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, Tiesa atbildēja uz prejudiciālo jautājumu, ar kuru iesniedzējtiesa jautāja, vai fiskālās palīdzības centru saņemtā atlīdzība par nodokļu deklarācijas sagatavošanu un nosūtīšanu atbilstoši valsts tiesību aktiem ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

137

Savā spriedumā Tiesa atgādināja četrus Altmark nosacījumus, uzsverot, ka to izpilde pieļauj valsts atbalstu, kas tiek uzskatīts par kompensāciju — atlīdzību par saņēmēju uzņēmumu sniegtajiem pakalpojumiem sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildei —, nekvalificēt kā valsts atbalstu.

138

Kad Tiesa bija norādījusi, ka divu pēdējo nosacījumu attiecībā uz minētās atlīdzības apmēru pārbaudei jāizvērtē pamata tiesvedības faktiskie apstākļi, un atgādināja, ka tai nav šādas kompetences, tā norādīja, ka līdz ar to valsts tiesai ir jāizvērtē, ņemot vērā minētos faktus, vai šī atlīdzība ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.

139

Jāuzsver, ka Tiesa šajā kontekstā piebilda, ka valsts tiesa nav kompetenta izvērtēt atbalsta pasākumu vai atbalsta shēmas saderīgumu ar kopējo tirgu, tā kā šādu izvērtējumu veikšana ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē, kura rīkojas, Kopienu tiesas kontrolēta (iepriekš 135. punktā minētais spriedums lietā Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, 71. punkts).

140

Šis pēdējais Tiesas apsvērums skaidri parāda, ka šis pamats balstās uz to, ka prasītāja ir sajaukusi Altmark testu, ar kuru nosaka valsts atbalsta pastāvēšanu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ar pārbaudi atbilstoši EKL 86. panta 2. punktam, kura ļauj noteikt, vai pasākumu, kurš ir valsts atbalsts, var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu.

141

Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka šajā lietā Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

142

Apstrīdētajā spriedumā Komisija vispirms pārbaudīja, vai abonentmaksas sistēma ir valsts atbalsts. Kad Komisija konstatēja, ka valsts atbalsta nosacījums par prasību attiecībā uz valsts līdzekļu izmantošanu ir izpildīts (apstrīdētā lēmuma 21. punkts), tā pārbaudīja nosacījumu par selektīvas priekšrocības pastāvēšanu (apstrīdētā lēmuma 22.–25. punkts) un šajā sakarā uzskatīja, ka otrais un ceturtais Altmark nosacījums nebija ievērots (apstrīdētā lēmuma 24. un 25. punkts), nelemjot par citiem Altmark nosacījumiem. Visbeidzot, Komisija konstatēja, ka audiovizuālo mediju apraides abonentmaksas sistēma iespaidoja tirdzniecību starp dalībvalstīm (apstrīdētā lēmuma 26. punkts).

143

Tādējādi Komisija secināja, ka šī sistēma ir valsts atbalsts (apstrīdētā lēmuma 27. punkts).

144

Pēc tam šī iestāde pārbaudīja, vai audiovizuālo mediju apraides abonentmaksas sistēma bija pastāvošs valsts atbalsts, kā tā jau iepriekš bija uzskatījusi 1999. gada 27. septembra lēmumā par formālās vērtējuma procedūras uzsākšanu (skat. šī sprieduma 10. punktu). Kad Komisija konstatēja, ka šī sistēma tika izveidota pirms Līguma spēkā stāšanās un ka tā netika būtiski grozīta (apstrīdētā lēmuma 28.–35. punkts), tā secināja, ka [šī sistēma] ir pastāvošs valsts atbalsts atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta i) apakšpunktam (apstrīdētā lēmuma 36. punkts).

145

Visbeidzot, Komisija pamatoti pārbaudīja šo pasākumu atbilstoši EKL 86. panta 2. punktam, lai galu galā nolemtu izbeigt procedūru, ņemot vērā Francijas iestāžu uzņemtās saistības grozīt tiesību aktus, lai sniegtu pietiekamas garantijas pret iespējamo sabiedrisko pakalpojumu radīto izmaksu pārmērīgu kompensāciju.

146

Šādi rīkojoties, Komisija pretēji prasītājas apgalvojumiem ir ievērojusi iepriekš 94. punktā minētā sprieduma lietā Altmark noteikumus.

147

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas norādītais piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

148

Prasītāja norāda, ka apstrīdētais lēmums neietver nevienu norādi, kas ļautu izprast Komisijas izvēli paziņotā pasākuma saderīgumu pakārtot Francijas Republikas piedāvātajām saistībām. Pretēji Komisijas apgalvotajam prasītāja nejaucot pamatojuma sniegšanas kritiku ar apstrīdētā lēmuma pamatotības kritiku, bet tā tikai norādot, ka apstrīdētais lēmums, it īpaši no saistību viedokļa, nav pietiekami pamatots. Piebilstot, ka tā vēl jo vairāk nožēlo šī pamatojuma neesamību, kas vainago pirms vairāk nekā desmit gadiem uzsāktu procedūru. Prasītāja norāda, ka tā, nepieskaroties jautājumam par pamatotību, konstatē, ka apstrīdētajā lēmumā sniegtie paskaidrojumi ir nepieciešami, jo pēc 65 punktiem, kuros tiek konstatēts, ka abonentmaksas shēma nav pietiekama garantija, lai nodrošinātu tās saderīgumu ar kopējo tirgu, bez jebkādiem citiem paskaidrojumiem septiņos punktos piekrīt Francijas Republikas uzņemtajām saistībām.

149

Ņemot vērā, ka šī pamatojuma prasība ir jāizvērtē, it īpaši ņemot vērā lēmuma adresātu vai citu attiecīgo personu intereses saņemt paskaidrojumus, Komisija kļūdaini cenšoties ierobežot apstrīdētā lēmuma pamatojuma pietiekamības novērtējumu, izskatot tikai attiecības starp sevi un Francijas Republiku. Tas nozīmētu samazināt līdz nullei trešo ieinteresēto personu tiesības lēmumu valsts atbalsta jomā atcelšanas procedūrā.

150

Turklāt pamatojuma nepietiekamība vēl jo vairāk esot pamanāma, ņemot vērā prasītājas izteikto interesi šajā lietā, ko atspoguļo biežā sazināšanās un nosūtītās vēstules.

151

Pamatojumu, kurā Komisija tikai formāli atgādinot valsts atbalsta pastāvēšanas novērtējuma kritērijus, lai vēlāk apstrīdētā lēmuma 24. punktā konstatētu, ka “iepriekš 94. punktā minētajā Altmark spriedumā noteiktais otrais kritērijs nav izpildīts”, jo “1986. gada likumā nav noteikti objektīvi un pārskatāmi rādītāji, uz kuru pamata tiktu aprēķināta sabiedrisko pakalpojumu izmaksu kompensācija”, nevarot kvalificēt kā pietiekamu, jo šī pamatojuma neesamība ietekmējot iespēju novērtēt Francijas Republikas uzņemto saistību atbilstību.

152

Šo pašu iemeslu dēļ analīzi, kurā ir tikai konstatēts, ka Francijas tiesību akti nevar novērst pārmērīgu kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām vai pret konkurenci vērstas savstarpējas subsīdijas, tomēr nenosakot to apmēru, nevarot kvalificēt kā pietiekamu.

153

Tas, ka Komisija esot nosūtījusi vēstuli Francijas Republikai ar priekšlikumu veikt atbilstīgus pasākumus un esot ievērojusi Komisijas paziņojumā par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu sabiedriskajai apraidei (OV 2001, C 320, 5. lpp.; turpmāk tekstā — “paziņojums par apraidi”) norādīto pieeju, negrozot prasītājas analīzi. Apstrīdētā lēmuma nepietiekamo pamatojumu nevarot atspēkot ar pamatojumu 2003. gada 10. decembra vēstulē, kura adresāte nebija prasītāja. Turklāt prasītāja neapstrīdot Komisijas analīzi, kurā tiek konstatēts, ka abonentmaksas shēma ir valsts atbalsts, kurš nesniedz pietiekamas garantijas, lai nodrošinātu tā saderīgumu ar kopējo tirgu. Tomēr prasītāja nevar novērtēt Komisijas akceptēto saistību pamatotību, šai iestādei pašai nepaskaidrojot savu izvēli akceptēt šīs saistības.

154

Komisija, kuru atbalsta personas, kas ir iestājušās lietā, apstrīd prasītājas nostāju.

155

Atbilstoši pastāvīgai judikatūrai EKL 253. pantā pieprasītais pamatojums ir jāpielāgo aplūkojamā akta veidam un tam skaidri un neapstrīdami ir jāparāda akta autora — iestādes — argumentācija, lai ieinteresētām personām ļautu iepazīties ar veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai — īstenot tā kontroli. Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā lietas apstākļus, it īpaši akta saturu, norādītā pamatojuma raksturu un to, ka akta adresātam vai citām attiecīgām personām, kuras akts skar tieši un individuāli, var būt interese saņemt paskaidrojumus. Netiek pieprasīts, lai pamatojumā tiktu detalizēti norādīti visi atbilstošie faktu un tiesību elementi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kuras regulē šo jomu (Tiesas 1985. gada 13. marta spriedums apvienotajās lietās 296/82 un 318/82 Nīderlande un Leeuwarder Papierwarenfabriek/Komisija, Recueil, 809. lpp., 19. punkts; spriedums lietā C-350/88 Delacre u.c./Komisija, Recueil, I-395. lpp., 15. un 16. punkts; spriedums lietā C-56/93 Beļģija/Komisija, Recueil, I-723. lpp., 86. punkts, un spriedums lietā C-367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I-1719. lpp., 63. punkts).

156

Apstrīdētajā lēmumā Komisija, kad tā, pirmkārt, atgādināja šī lēmuma pamatā esošo procedūru (apstrīdētā lēmuma 2.–16. punkts), otrkārt, aprakstīja abonentmaksas shēmu un secināja, ka tā ir pastāvošs valsts atbalsts (apstrīdētā lēmuma 17.–36. punkts), treškārt, konstatēja, ka EKL 86. panta 2. punkta piemērošanas nosacījums par SIEG pastāvēšanu (apstrīdētā lēmuma 41.–50. punkts), kā arī par mandātu un kontroli (apstrīdētā lēmuma 51.–55. punkts) ir izpildīts, un, ceturtkārt, veica kompensācijas samērīguma nosacījuma pārbaudi attiecībā pret sabiedriskā pakalpojuma vajadzībām (apstrīdētā lēmuma 56. un nākamie punkti), šīs pēdējās pārbaudes ietvaros uzskatīja, ka “Francijas tiesību akti nesniedz pietiekošu garantiju pret iespējamo sabiedrisko pakalpojumu radīto izmaksu pārmērīgo kompensāciju” (apstrīdētā lēmuma 60. punkts).

157

Apstrīdētā lēmuma 61.–63. punktā Komisija paskaidroja, kāpēc tā uzskata, ka Francijas tiesību akti nesniedz šādas garantijas.

158

Apstrīdētā lēmuma 64. punktā Komisija aprakstīja priekšlikumu pieņemt atbilstošus pasākumus, kuru tā vēlāk nosūtīja Francijas Republikai 2003. gada 10. decembra vēstulē.

159

Tad Komisija norādīja uz notikušo saraksti ar Francijas iestādēm, aprakstīja un pārbaudīja saistības, kuras šīs iestādes norādīja kā atbildi uz tās priekšlikumu pieņemt atbilstīgus pasākumus. Konstatējot, ka šīs saistības atbilst šim priekšlikumam, Komisija nolēma izbeigt abonentmaksas pārbaudes procedūru (apstrīdētā lēmuma 65.–72. punkts).

160

Vispirms ir jākonstatē, ka iepriekš atgādinātais apstrīdētā lēmuma pamatojums skaidri un neapstrīdami parāda Komisijas argumentāciju, kas bija pamatā lēmumam izbeigt abonentmaksas pārbaudes procedūru.

161

Turklāt, savā prasībā norādot, ka apstrīdētais lēmums tai nesniedz nekādas norādes, kas tai ļautu saprast Komisijas izvēli galu galā pakārtot paziņotā pasākuma saderīgumu Francijas Republikas piedāvātajām saistībām, prasītāja nesniedz nekādus šāda apgalvojuma precīzus pamatojuma faktus. Tādējādi, lai gan tā vairākas reizes savos rakstveida apsvērumos piemin, ka šāda sūdzība pastāv un ka ir notikusi sarakste ar Komisiju, prasītāja nekādi nenorāda, kāpēc, ņemot vērā konkrētus šīs sūdzības faktus, šo saraksti un arī citu Komisijas rīcībā esošo informāciju, šai iestādei apstrīdētais lēmums bija jāpamato vairāk, nekā tas bija izdarīts.

162

Prasītāja tikai vispārīgā veidā norāda apstākļus, ka procedūra Komisijā ilga desmit gadus, ka Komisija saņēma sūdzības papildinājumu, kā arī notika vairākkārtēja sazināšanās ar prasītāju, ka šai iestādei bija piekļuve iekšējam pētījumam, ka tā publicēja paziņojumu par apraidi, uz kuru apstrīdētajā lēmumā ir tikai atsauce, un, visbeidzot, ka tikai septiņi no 72 apstrīdētā lēmuma punktiem ir veltīti procedūras izbeigšanas pamatojumam. Ņemot vērā šo vispārīgo informāciju, prasītāja, pēc pašas vārdiem, “tikai [..] konstatē Komisijas sniegto paskaidrojumu nepietiekamību” par saistību īpašo aspektu.

163

Jākonstatē, ka prasītāja savos apsvērumos nesniedz nevienu faktu, ar ko varētu pierādīt apstrīdētā lēmuma pamatojuma nepietiekamību šajā aspektā.

164

Tālāk, runājot par iebildumu sakarā ar apstrīdētā lēmuma 24. punktu, kas ir saistīts ar Altmark otro nosacījumu, ir jāatgādina, ka Komisija šajā punktā konstatēja, ka šis nosacījums nav izpildīts, ko prasītāja neapstrīd. Komisija pamatoja šo secinājumu ar to, ka “1986. gada likumā nav noteikti objektīvi un pārskatāmi rādītāji, uz kuru pamata tiktu aprēķināta sabiedrisko pakalpojumu izmaksu kompensācija”. Jāuzskata, ka šis pamatojums, kas ir izklāstīts nolūkā kvalificēt abonentmaksu kā valsts atbalstu, ir pietiekams.

165

Tiktāl, ciktāl šis iebildums par pamatojumu attiecas uz abonentmaksas shēmas saderīgumu ar kopējo tirgu, tas ir jānoraida kā neatbilstošs, jo, kā jau tika norādīts, Altmark tests un apstrīdētā lēmuma 24. punktā ietvertais pamatojums attiecas uz pasākuma kvalifikāciju par valsts atbalstu un nevis uz šī atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu.

166

Visbeidzot, attiecībā uz iebildumu, kurš būtībā balstās uz to, ka Komisijai ar apstrīdēto lēmumu bija jācenšas noteikt, vai un kādā apmērā pastāv pārmērīga kompensācija, kas, ņemot vērā prasītājas nostāju, ka abonentmaksas sistēma izraisīja pārmērīgu kompensāciju, ir vairāk iebildums par pamatojumu nekā iebildums par būtību, kas balstīts uz pienākuma veikt pārbaudi pārkāpumu, ir jānorāda, ka atbilstoši pastāvīgai judikatūrai pastāvošo atbalstu pārskatīšana var radīt tikai uz nākotni vērstus pasākumus (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T-298/97, T-312/97, T-313/97, T-315/97, no T-600/97 līdz T-607/97, T-1/98, no T-3/98 līdz T-6/98 un T-23/98 Alzetta u.c./Komisija, Recueil, II-2319. lpp., 147. un 148. punkts; spriedumu lietā T-288/97 Regione autonoma Friuli-Venezia Giulia/Komisija, Recueil, II-1169. lpp., 91. punkts, un spriedumu apvienotajās lietās T-127/99, T-129/99 un T-148/99 Diputación Foral de Álava/Komisija, Recueil, II-1275. lpp., 172. punkts). Tādējādi Komisija var ierosināt atbilstīgus pasākumus tikai tad, ja tā uzskata, ka aplūkojamā finansēšanas sistēma radīs pārmērīgas kompensācijas risku nākotnē.

167

Šajos apstākļos, ja ir iespējams, ka pastāvoša atbalsta pārskatīšanas ietvaros veiktā pagātnē izmaksātās, iespējams, pārmērīgās kompensācijas izpēte atkarībā no konkrētajiem lietas apstākļiem varētu būt noderīga, lai pareizi izvērtētu šī pastāvošā atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu, tomēr šāda izpēte nav pati par sevi obligāta, lai pareizi izvērtētu nepieciešamību ierosināt atbilstošos pasākumus nākotnē un noteiktu šos pasākumus. Pārmērīgas kompensācijas nākotnē riska esamība vai neesamība galu galā būtībā ir atkarīga no konkrētiem pašas finansēšanas shēmas noteikumiem, nevis no apstākļa, ka šī shēma praksē varēja izraisīt pārmērīgu kompensāciju pagātnē.

168

No lietas materiāliem neizriet un prasītāja nekādā veidā nav pierādījusi, ka šīs lietas apstākļos Komisijai, lai pārbaudītu abonentmaksas sistēmu atbilstoši EKL 88. panta 1. punktam, bija jāpārbauda ne tikai šīs sistēmas īpašības, bet jāsalīdzina visi sabiedriskā pakalpojuma finansēšanas avoti ar šī pakalpojuma izmaksām, lai konstatētu, vai Francijas Republika agrāk ir pārmērīgi kompensējusi šīs izmaksas.

169

Šajā sakarā nav strīda par to, ka Komisija jau 2003. gada 10. decembra lēmumā un pēc prasītājas sūdzības veica šādu pārbaudi par laikposmu no 1988. līdz 1994. gadam un ka tā nekonstatēja sabiedrisko pakalpojumu izmaksu pārmērīgu kompensāciju šajā laikposmā.

170

Turklāt prasītāja neapgalvo, ka tā būtu iesniegusi sūdzību par pārmērīgas kompensācijas pastāvēšanu laikposmā pēc 1994. gada.

171

Turklāt prasītāja 1997. gada martā iesniedza papildinājumu savai 1993. gada 10. marta sūdzībai. Neatkarīgi no tā, ka šis sūdzības papildinājums katrā ziņā varēja būt nozīmīgs tikai par laikposmu pirms tā iesniegšanas, ir jānorāda, ka prasītāja ne tikai īsi un bez īpašas nozīmes pieminēja šo dokumentu prasības pieteikumā, bet savos rakstveida apsvērumos Pirmās instances tiesā uz to pat vispārīgi neatsaucās vai to vēlreiz nenorādīja, un tātad uz to nebalsta nevienu īpašu argumentu sava iebilduma pamatojumam, saskaņā ar kuru Komisijai apstrīdētajā lēmumā bija jāpārbauda jautājums par pārmērīgas kompensācijas pastāvēšanu pagātnē.

172

No tā izriet, ka prasītāja nekādā veidā nav pierādījusi, ka šīs lietas apstākļos Komisijai, lai pārbaudītu abonentmaksu valsts atbalsta ietvaros un iespējamo atbilstošo pasākumu ierosinājumu, bija jāpārbauda, vai finansēšanas kārtība kopā ar citiem France 2 un France 3 finansēšanas avotiem izraisīja sabiedrisko pakalpojumu izmaksu pārmērīgu kompensāciju laikposmā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Kā norāda Komisija, prasītāja savā prasības pieteikumā nenorāda nevienu pierādījumu tam, ka šī iestāde nav izpildījusi savu pienākumu veikt rūpīgu un objektīvu pārbaudi.

173

Turklāt un tiktāl, ciktāl prasītājas iebildums ir jāsaprot kā tāds, ar ko tā pārmet Komisijai, ka pēdējā apstrīdētajā lēmumā nav centusies noskaidrot pārmērīgās kompensācijas apmēru, kas nākotnē var rasties, ja netiek sniegts ierosinājums veikt atbilstīgus pasākumus, jākonstatē, ka šāds mēģinājums ir ne tikai spekulatīvs pēc rakstura, bet tas nekādā veidā nav nepieciešams, lai konstatētu pārmērīgas kompensācijas pastāvēšanas risku un formulētu atbilstīgu pasākumu ierosinājumu.

174

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šis pamats par nepietiekamu pamatojumu, kā arī iebildums pēc būtības, kurš ir izteikts sakarā ar šo pamatu un galvenokārt balstās uz iespējamo Komisijas pieļauto pārbaudes pienākuma — attiecībā uz pārmērīgas kompensācijas pagātnē vai nākotnē pastāvēšanu un apmēru — neizpildi, ir jānoraida.

175

Prasītāja uzskata, ka Francijas Republikas saistības nav atbilstošas, lai garantētu Francijas abonentsistēmas saderīgumu ar Kopienu tiesību normām valsts atbalsta jomā. Sabiedriskā pakalpojuma pienākumu pārmērīgas kompensācijas neesamība, France Télévisions komercdarbības veikšana saskaņā ar tirgus praksi, reklāmas laukumu pārdošana saskaņā ar tirgus cenām, neatkarīgas iestādes izveidošana šo normu ievērošanas kontrolei esot mērķi, kurus jau varēja sasniegt citos veidos vai pamatojoties uz citu juridisko pamatu.

176

Šīs saistības esot tikai formālas un būtībā aprobežojoties ar tiesību aktu sakārtošanu, tos nekādā veidā būtiski neuzlabojot salīdzinājumā ar pastāvošiem instrumentiem, kuri izrādījās nederīgi, lai novērstu pārmērīgu kompensāciju un komercdarbības veikšanu tādos apstākļos, kuri neatbilst tirgus apstākļiem. Nevienu no šiem principiem nevarot ietekmēt arī tas, ka Francijas likumā ir tieši pieminēti Kopienu tiesību principi, kas katrā ziņā jau tiek piemēroti.

177

Prasītāja it īpaši ir pārsteigta par to, ka Komisija, kad tā apstrīdētā lēmuma 24. punktā konstatēja, ka objektīvi un pārskatāmi rādītāji, uz kuru pamata ir jāaprēķina sabiedrisko pakalpojumu izmaksu kompensācija, nepastāv, vairs neprecizējot, kādiem būtu jābūt šiem rādītājiem, vai vismaz neprasot Francijas Republikas konkrētas saistības šajā sakarā.

178

Komisijai drīzāk esot bijis jāpiedāvā atcelt abonentmaksu, jo ar to pārmērīgi esot tikušas kompensētas sabiedriskā pakalpojuma pienākumu izmaksas un tā esot bijusi pret konkurenci vērsta subsīdija.

179

Tas esot bijis vēl jo vairāk vajadzīgs tāpēc, ka Francijas Republikas saistības 2006. gadā vispār neesot bijušas izpildītas, tādējādi pārkāpjot šīs dalībvalsts lojālas sadarbības pienākumu. 2006. gadā France Télévisions Publicité uzņēmās vienu no savām izmaksām GRP (Gross Rating Point (reitingu rādītājs)) pielīdzināt 25% prasītājas GRP un komercradio M 6 izmaksām, kas būtu pilnīgi nesaderīgi ar Francijas Republikas saistībām, kura uzņēmās, ieviešot tiesību normas šajā sakarā, likt France Télévisions tās komercdarbībā ievērot tirgus nosacījumus.

180

Komisija, kuru atbalsta personas, kas ir iestājušās lietā, no prasītājas apgalvojuma, ka tiesību normu valsts atbalsta jomā ievērošana ir mērķis, kuru jau varēja sasniegt citādāk vai pamatojoties uz citu juridisko pamatu, secina, ka jaunu garantiju ieviešana ar atbilstīgiem pasākumiem bija nepieciešama, un norāda, ka šis prasītājas apgalvojums nekādā veidā nepierāda, ka Francijas Republikas saistību apmērs bija nepietiekams.

181

Komisija uzskata, ka ir nepareizi apgalvot, ka Francijas Republikas saistības nebija efektīvas, jo tās, iespējams, nebija vajadzīgas.

182

Prasītāja tikai apgalvojot — nesniedzot nekādus pierādījumus — ka šīs saistības nevar apmierināt Kopienu tiesību prasības.

183

Šīs saistības neesot tikai sakārtot tiesību aktus, bet atbilstoši Francijas tiesību normām saistošā veidā ietvert Francijas tiesību sistēmā tādas normas, kuras garantē, ka Francijas sabiedrisko pakalpojumu kanālu finansējumā tiek ievēroti paziņojuma par radio apraidi principi.

184

Attiecībā uz argumentāciju, ka vairāki Kopienu tiesību akti esot iestrādāti jau valsts tiesību sistēmā, Komisija norāda, ka, ja šo argumentāciju ievērotu burtiski, tad procedūras pastāvošo un jauno atbalstu pārbaudei ar individuālu lēmumu palīdzību kļūtu nelietderīgas, jo pietiktu ar horizontālām tiesību normām.

185

Pretēji prasītājas apgalvotajam attiecībā uz objektīvu un pārskatāmu rādītāju neesamību apstrīdētajā lēmumā, kas ļautu pārbaudīt pārmērīgas kompensācijas neesamību, Francijas iestādes esot uzņēmušās nepieciešamās saistības. Komisija šajā sakarā norāda uz apstrīdētā lēmuma 67. punktu.

186

Tātad arguments par sabiedrisko kanālu tarifu praksi 2006. gadā, kas ir norādīts replikā, esot jauns un tādējādi nepieņemams. Katrā ziņā uz norādīto praksi, šķiet, vienmēr ir attiekusies pastāvošo atbalstu pārbaudes procedūra, ja neesot beidzies divu gadu termiņš. Līdz ar to nevarot balstīties uz šādu praksi, lai pierādītu apgalvoto saistību neefektivitāti. Vēl jo vairāk, būtībā prasītāja neiesniedzot pierādījumus, ka šī prakse izraisa cenu dempingu.

187

Atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 18. pantam Komisija, ja tā secina, ka pastāvoša atbalsta shēma nav vai vairs nav saderīga ar kopējo tirgu, “pieņem ieteikumu, ar ko attiecīgai dalībvalstij ierosina atbilstīgus pasākumus”. Šajā pašā normā ir noteikts, ka “šajā ieteikumā jo īpaši var ierosināt [..] būtiski grozīt atbalsta shēmu vai [..] ieviest procedūras prasības, vai [..] atcelt atbalsta shēmu”. Saskaņā ar šīs pašas regulas 19. panta 1. punktu, “ja attiecīgā dalībvalsts akceptē ierosinātos pasākumus un par to informē Komisiju, Komisija minēto konstatāciju dokumentē [..].”

188

No Regulas Nr. 659/1999 18. panta izriet, ka Komisijai savas kompetences īstenošanā ir plaša rīcības brīvība, lai atbilstoši šīs regulas 26. panta 1. punktam pieņemtu lēmumu saskaņā ar šīs regulas “18. pantu kopā ar 19. panta 1. punktu” un šajā sakarā noteiktu atbilstīgos pasākumus, kas atbilst tās secinājumam, ka šī pastāvošā atbalsta shēma nav vai vairs nav saderīga ar kopējo tirgu.

189

Šajos apstākļos Pirmās instances tiesai nav jāaizvieto Komisijas novērtējums ar savējo, jo tās kontrolei ir jāaprobežojas ar pārbaudi, vai Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka ar uzņemtajām saistībām varēja atrisināt šīs atbalsta shēmas izraisītās konkurences problēmas (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1997. gada 5. novembra spriedumu lietā T-149/95 Ducros/Komisija, Recueil, II-2031. lpp., 63. punkts; spriedumu lietā T-35/99 Keller un Keller Meccanica/Komisija, Recueil, II-261. lpp., 77. punkts; skat. pēc analoģijas arī Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-119/02 Royal Philips Electronics/Komisija, Recueil, II-1433. lpp., 78. punkts; spriedumu lietā T-158/00 ARD/Komisija, Recueil, II-3825. lpp., 329. punkts, un spriedumu lietā T-177/04 easyJet/Komisija, Krājums, II-1931. lpp., 128. punkts).

190

Ar šo pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka Francijas Republikas saistības, kuras tā uzņēmās, atbildot uz Komisijas ieteikumu veikt atbilstīgus pasākumus, un kuras šī iestāde akceptēja, neietver nekāda veida būtisku uzlabojumu salīdzinājumā ar pastāvošiem instrumentiem, kas izrādījās nepietiekami pārmērīgas kompensācijas novēršanai.

191

Ir jākonstatē, ka papildus tam, ka prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru abonentmaksas sistēma izraisīja pārmērīgu kompensāciju, nav nekādā veidā pamatots, šim apgalvojumam katrā ziņā nav nozīmes.

192

Pirmās instances tiesas veicamās apstrīdētā lēmuma likumības pārbaudes nolūkā atbilstīgais jautājums ir nevis tas, vai abonentmaksas sistēma izraisīja pārmērīgu kompensāciju par laika posmu pirms šī lēmuma pieņemšanas, bet tikai tas, vai īpašajos lietas apstākļos Komisijai, lai pārbaudītu šo finansējuma sistēmu un atbilstīgo pasākumu ieteikumu, bija jāpārbauda šādas pārmērīgas kompensācijas pastāvēšana.

193

Kā jau tika konstatēts iepriekš (skat. šī sprieduma 172. un 173. punktu), Komisija ir izpildījusi savu pienākumu veikt pārbaudi, šīs lietas apstākļos neveicot šādu pārbaudi apstrīdētajā lēmumā.

194

Tiktāl, ciktāl prasītāja savos procesuālajos rakstos (skat. iepriekš 179. punktu) un arī 2008. gada 9. oktobra vēstulē balstās uz faktiem pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, tie ir jānoraida. Atbilstoši pastāvīgai judikatūrai Kopienas tiesību akta tiesiskumu izvērtē, balstoties uz faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas pastāvējuši lēmuma pieņemšanas brīdī (Tiesas spriedums apvienotajās lietās 15/76 un 16/76 Francija/Komisija, Recueil, 321. lpp., 7. punkts; Pirmās instances tiesas spriedums apvienotajās lietās T-177/94 un T-377/94 Altmann u.c./Komisija, Recueil, II-2041. lpp., 119. punkts, un spriedums lietā T-322/01 Roquette Frères/Komisija, Krājums, II-3137. lpp., 325. punkts). Līdz ar to, novērtējot šī akta tiesiskumu, nevar ņemt vērā faktus pēc tā pieņemšanas dienas (iepriekš minētais spriedums lietā Roquette Frères/Komisija, 25. punkts; skat. šajā nozīmē arī Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-229/94 Deutsche Bahn/Komisija, Recueil, II-1689. lpp., 102. punkts, un spriedumu lietā T-165/04 Vounakis/Komisija, Krājums-CDL, I-A-2-155. un II-A-2-735. lpp., 114. punkts).

195

Turklāt it īpaši attiecībā uz prasītājas 2008. gada 9. oktobra vēstulē iesniegtajiem dokumentiem, kurus tā iesniedza kā juridiski jaunus faktus, ir jākonstatē, ka tiesas sēdē prasītāja ar šiem dokumentiem nav pierādījusi, ka pirms apstrīdētā lēmuma būtu pastāvējuši fakti, kuri būtu bijuši zināmi Komisijai, bet ne prasītājai, un kuri kļūtu zināmi no šiem dokumentiem. Turklāt, it īpaši attiecībā uz iepriekš 22. punktā minēto spriedumu lietā SIC/Komisija, prasītāja nav pierādījusi un nešķiet, ka šis spriedums paskaidrotu vai precizētu kādas Kopienu tiesību normas, kura bija jāietver no tās spēkā stāšanās dienas, nozīmi, kādēļ varētu šķist, ka apstrīdētais lēmums, ņemot vērā šo tiesību normu un iepriekš minēto tās nozīmi, ir prettiesisks.

196

No iepriekš minētiem apsvērumiem izriet, ka pretēji prasītājas norādītajam rodas jautājums nevis par to, vai ierosinātie pasākumi ir būtisks uzlabojums salīdzinājumā ar pastāvošiem instrumentiem, kas izrādījās nederīgi, lai novērstu pārmērīgu kompensāciju, bet par to, vai šie pasākumi un Francijas Republikas uzņemtās saistības adekvāti atbilst problēmām, kuras Komisija norādīja, pārbaudot abonentmaksas saderīgumu ar kopējo tirgu, atgādinot, ka nepastāvot norādei par to, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu veikt rūpīgu un objektīvu pārbaudi (skat. iepriekš šī sprieduma 172. punktu), netiek apstrīdēta šīs Komisijas veiktās problēmu identificēšanas kvalitāte.

197

Šīs pārbaudes nolūkā ir jāatgriežas pie apstrīdētā lēmuma noteikumiem.

198

Apstrīdētā lēmuma 56. punktā Komisija uzsāk samērīguma pārbaudi, norādot, ka tai ir “jānodrošina, ka [finansēšanas] kārtība sniedz garantijas pret sabiedrisko pakalpojumu radīto izmaksu iespējami pārmērīgu kompensāciju”.

199

Apstrīdētā lēmuma 60. punktā Komisija paziņo, ka tā “uzskata, ka Francijas tiesību akti nesniedz pietiekamas garantijas pret iespējamo pārmērīgo kompensāciju”, vēlāk tā šī lēmuma 61.–63. punktā paskaidro savas bažas.

200

Būtībā Komisija pārmet, ka Francijas tiesību akti, pirmkārt, “neietver nevienu noteikumu, ar ko tieši tiktu noteikts, ka valsts kompensācija par izmaksām saistībā ar kanāla, kura pienākums ir veikt sabiedriskā pakalpojumu uzdevumu, sabiedriskā pakalpojuma darbībām nedrīkst pārsniegt nepieciešamo, lai segtu izmaksas, ņemot vērā šī kanāla neto peļņu no komercdarbības” (apstrīdētā lēmuma 61. punkts), otrkārt, “vispār tieši nenorāda, ka šīs komercdarbības [..] ir jāveic atbilstoši tirgus praksei” (apstrīdētā lēmuma 62. punkts), treškārt, “tieši nenoteic, ka jebkāda televīzijas programmas, kurai ir sabiedriskā pakalpojuma uzdevums, komerciāla izmantošana, kā arī televīzijas kanāla, kuram ir uzticēts sabiedriskā pienākuma uzdevums, reklāmas laika pārdošana ir jāveic saskaņā ar tirgus cenām” (apstrīdētā lēmuma 63. punkts).

201

No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas norādītās grūtības, kuras ir pamatā tās apsvērumam, saskaņā ar kuru Francijas tiesību akti nesniedz pietiekamas garantijas, un kas līdz ar to pamato tās ieteikumu veikt atbilstīgus pasākumus, attiecas uz to, ka šo tiesību aktu tekstā tiešā veidā nav pārņemtas konkrētas Kopienu tiesībās formulētas prasības.

202

Jākonstatē, ka šie Komisijas ieteiktie ierosinājumi veikt atbilstīgus pasākumus, kurus tā ieteica pēc apstrīdētā lēmuma, pilnībā atbilst tās bažām.

203

Tādējādi, tā kā Komisija apstrīdētā lēmuma 64. punktā norāda, ka Francijas iestādēm bija jāīsteno nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti konkrēti principi, šī iestāde izsaka šos trīs principus veidā, kas atbilst trijām tās izteiktajām bažām apstrīdētā lēmuma 61.–63. punktā.

204

Turklāt un pārsniedzot šo aicinājumu ievērot konkrētus principus un īstenot šajā sakarā nepieciešamos pasākumus, Komisija savā ieteikumā veikt atbilstīgus pasākumus norāda, ka neatkarīgai iestādei būtu periodiski jāpārbauda, vai sabiedriskā pakalpojuma [televīzijas] kanāli pilda savus pienākumus veikt komercdarbību atbilstoši tirgus praksei un it īpaši nepraktizēt reklāmas laika pārdošanas dempinga cenas (apstrīdētā lēmuma 64. punkta otrā un trešā ievilkuma beigas).

205

Savukārt Francijas iestāžu ierosinātās saistības, kuras Komisija aprakstīja apstrīdētā lēmuma 67., 69. un 71. punktā, ir paredzētas kā atbilde uz šīs iestādes bažām un ieteikumiem veikt atbilstīgus pasākumus.

206

Pirmā saistība ir paredzēta kā atbilde uz bažām (skat. apstrīdētā lēmuma 61. punktu) un ierosinājumu (skat. apstrīdētā lēmuma 64. punkta pirmo ievilkumu) attiecībā uz sabiedriskā pakalpojuma neto izmaksu pārmērīgu kompensāciju. Tādējādi Francijas iestādes “ir uzņēmušās uzraudzīt, ka finanšu likuma izstrādes laikā finanšu līdzekļu apmērs, ko piedāvā [..] piešķirt France Télévisions grupai, sedz tikai sabiedriskā pakalpojuma saistību izpildes izmaksas” (apstrīdētā lēmuma 67. punkts). Francijas iestādes “tāpat ir norādījušas arī to, ka “finanšu gada beigās konstatētā peļņa [..] tiek atkārtoti investēta [sabiedrisko kanālu] darbībā, precīzāk, to ražošanas iekārtu atjaunošanā vai modernizācijā””, un ka šī iespējamā peļņa tiks ņemta vērā, izstrādājot nākamā finanšu gada budžetu (apstrīdētā lēmuma 67. punkts). Šajā pašā punktā Francijas iestādes uzņēmās ierakstīt Francijas tiesiskajā regulējumā principu par sabiedriskā pakalpojuma izmaksu pārmērīgas kompensācijas neesamību.

207

Ar otro saistību ir paredzēts kliedēt bažas (skat. apstrīdētā lēmuma 62. un 63. punktu) un atbildēt uz ieteikumiem (skat. apstrīdētā lēmuma 64. punkta otro un trešo ievilkumu) attiecībā uz sabiedrisko kanālu komercdarbību, un šajā sakarā grozīt Francijas tiesību aktu tekstu (apstrīdētā lēmuma 69. punkts).

208

Turklāt Francijas Republika, atbildot uz Komisijas ieteikumu veikt atbilstīgus pasākumus attiecībā uz periodisku pārbaudi, uzņēmās ik gadu likt neatkarīgai audita organizācijai, kuras ziņojums tiek nodots Parlamentam, pārbaudīt, vai sabiedriskās televīzijas kanāli pilda pienākumu veikt komercdarbību tirgus apstākļos (skat. apstrīdētā lēmuma 69. punkta pēdējo teikumu).

209

Ņemot vērā iepriekš minēto, tātad Komisijas bažas, kas ir izteiktas apstrīdētā lēmuma 61.–63. punktā, pilnībā atbilst tās ieteikumiem veikt atbilstīgus pasākumus, kā arī tās ieteikumi pilnībā saskan ar Francijas Republikas saistībām.

210

Savukārt iebildums, kurš balstās uz apstrīdētā lēmuma 24. punktu un pirmo reizi tika iesniegts replikas stadijā, neizriet no tiesību vai faktu elementiem, kas ir norādīti procedūrā, un arī nepaplašina prasības pieteikumā izklāstītu pamatu, tādēļ tas ir jānoraida kā nepieņemams atbilstoši Reglamenta 48. panta 2. punktam. Katrā ziņā šis iebildums nav pamatots tiktāl, ciktāl tas ir balstīts uz apstrīdētā lēmuma punktu, kas attiecas tikai uz abonentmaksas shēmas kvalifikāciju par valsts atbalstu.

211

Tātad Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nedz formulējot ieteikumus veikt atbilstīgus pasākumus, nedz akceptējot Francijas Republikas saistības.

212

Šajos apstākļos pirmais pamats ir jānoraida.

213

Tā kā visi prasītājas pamati ir noraidīti, šī prasība ir jānoraida kā nepamatota.

214

Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt Komisijas un France Télévisions tiesāšanās izdevumus atbilstoši šo pēdējo prasījumiem.

215

Atbilstoši šī paša Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)

nospriež:

Atbilstošās tiesību normas

Prāvas rašanās fakti

Process un lietas dalībnieku prasījumi

Par pieņemamību

Par prasības celšanai paredzētā termiņa ievērošanu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par apstrīdētā lēmuma raksturu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par prasītājas interesi celt prasību

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par lietas būtību

Par otro pamatu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par ceturto pamatu par nepareizu procedūras piemērošanu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par piekto pamatu par kļūdainu sprieduma lietā “Altmark” interpretāciju

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par pirmo pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par trešo pamatu par nepietiekamo Francijas Republikas saistību apmēru

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem