Lieta C-456/05

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Vācijas Federatīvo Republiku

“Valsts pienākumu neizpilde — EKL 43. pants — Psihoterapeiti, kuri noslēguši vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām — Kvotu sistēma — Pārejas noteikumi par atkāpēm — Samērīgums — Pieņemamība”

Ģenerāladvokāta Paolo Mengoci [Paolo Mengozzi] secinājumi, sniegti 2007. gada 28. jūnijā   I - 10519

Tiesas (trešā palāta) 2007. gada 6. decembra spriedums   I - 10548

Sprieduma kopsavilkums

1. Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Strīda priekšmets

   (EKL 226. pants)

2. Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Ierobežojumi – Valsts tiesiskais regulējums, kas attiecas uz darbību veselības aprūpes profesijās

   (EKL 12. un 43. pants)

1.  Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, kas vērsta pret to, ka pārejas noteikumi ir attiecināti tikai uz tiem psihoterapeitiem, kuri savu darbību veic kādā dalībvalsts reģionā sadarbībā ar tās slimokasēm atskaites periodā, un ļauj tiem savu darbību veikt atbilstoši režīmam, kas paredz vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, bet neparedz šo iespēju piešķirt psihoterapeitiem, kas savu darbību tajā pašā periodā ir veikuši ārpus šīs dalībvalsts sadarbībā ar citas dalībvalsts slimokasēm, ja pēdējiem liegtā iespēja izmantot pārejas noteikumus ir bez laika ierobežojuma un tieši pretēji ir pastāvīga un ilgst līdz argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, ir pieņemama.

   (sal. ar 17.–20. punktu)

2.  Pārejas noteikumus vai “iegūtās tiesības”, kas ļauj psihoterapeitiem saņemt atļauju vai akreditācijas apliecību neatkarīgi no spēkā esošajām normām par vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, attiecinot tikai uz tiem psihoterapeitiem, kuri savu darbību ir veikuši kādā šīs dalībvalsts reģionā sadarbībā ar valsts slimokasēm, un neņemot vērā līdzīgu profesionālo darbību, ko veic psihoterapeiti citās dalībvalstīs, dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 43. pants. Nosacījums, lai psihoterapeits savu darbību būtu veicis kādā no attiecīgās dalībvalsts reģioniem atbilstoši tās režīmam, kas paredz vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, pat ja tas ir piemērojams vienādi, tiesību piešķiršanu padara atkarīgu no tā, vai ir izpildīts nosacījums par dzīvesvietu kādā no šīs dalībvalsts reģioniem, un tādējādi tas ir labvēlīgāks valsts pilsoņiem, kas ir pretrunā EKL 12. pantā paredzētajam nediskriminācijas principam.

   Šādu fizisku personu brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu nevar pamatot ar mērķi aizsargāt iegūtās tiesības, proti, pastāvīgu pacientu skaitu pēc vairākiem profesionālās darbības gadiem, jo tas pārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

   (sal. ar 56., 57., 63., 65., 73. un 76. punktu un rezolutīvo daļu)