Lieta C-263/05

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Itālijas Republiku

“Valsts pienākumu neizpilde — Vide — Direktīva 75/442/EEK un Direktīva 91/156/EEK — “Atkritumu” jēdziens — Vielas vai priekšmeti, kas paredzēti apglabāšanas vai reģenerācijas darbībām — Ražošanas atliekas, ko iespējams izmantot atkārtoti”

Tiesas (trešā palāta) 2007. gada 18. decembra spriedums   I - 11748

Sprieduma kopsavilkums

1. Vide – Atkritumi – Direktīva 75/442 – Atkritumu jēdziens

   (EKL 174. panta 2. punkts; Padomes Direktīvas 75/442, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/156, 1. panta a) punkts)

2. Vide – Atkritumi – Direktīva 75/442 – Atkritumu jēdziens

   (Padomes Direktīvas 75/442, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/156, 1. panta a) punkts)

3. Vide – Atkritumi – Direktīva 75/442 – Piemērošanas joma

   (Padomes Direktīvas 75/442, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/156, 1. panta a) punkts un 2. panta 1. punkts)

1.  Vielas vai priekšmeta kvalificēšana par “atkritumiem” Direktīvas 75/442 par atkritumiem, kas grozīta ar Direktīvu 91/156, 1. panta a) punkta izpratnē vispirms ir atkarīga no turētāja rīcības un vārda “atbrīvoties” nozīmes. Minētais vārds ir interpretējams ne tikai saskaņā ar Direktīvas pamatmērķi, kas atbilstoši tās preambulas trešajam apsvērumam ir cilvēka veselības aizsardzība un vides aizsardzība pret kaitējumiem, ko rada atkritumu savākšana, pārvadāšana, apstrāde, uzglabāšana un noglabāšana, bet arī saskaņā ar EKL 174. panta 2. punktu, kurā ir noteikts, ka Kopienas politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību un pamatojas uz piesardzības un preventīvās darbības principu. No tā izriet, ka minēto vārdu un tādējādi atkritumu jēdzienu nevar interpretēt šauri.

   (sal. ar 32. un 33. punktu)

2.  Tas, vai faktiski pastāv “atkritumi” Direktīvas 75/442 par atkritumiem, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/156, 1. panta a) punkta izpratnē, ir jāizlemj, ņemot vērā visus apstākļus un Direktīvas mērķi, kā arī nodrošinot, ka tās efektivitāte netiek apdraudēta.

   Noteikti apstākļi var liecināt par to, ka pastāv rīcība, nodoms vai pienākums “atbrīvoties” no vielas vai priekšmeta minētā noteikuma izpratnē. Tas īpaši ir gadījumā, ja viela ir ražošanas vai patēriņa atliekas, proti, produkts, kas nav bijis darbības mērķis, jo vielas apstrādes metode vai izmantošanas veids nav izšķirošs, to kvalificējot par atkritumiem vai nē.

   Papildus kritērijam, kas saistīts ar to, vai viela ir ražošanas atliekas, šādas vielas atkārtotas izmantošanas iespējamības pakāpe bez tās iepriekšējas apstrādes ir būtisks kritērijs, lai izvērtētu, vai tā ir atkritumi Direktīvas izpratnē. Ja papildus vienkāršai iespējai attiecīgo vielu izmantot atkārtoti tā sniegtu arī turētājam ekonomisku labumu, tad šādas atkārtotas izmantošanas iespējamība ir liela. Šādā gadījumā attiecīgā viela vairs nav uzskatāma par apgrūtinājumu, no kura turētājs vēlētos “atbrīvoties”, bet gan par īstu produktu.

   Tomēr tas vien, ka viela ir paredzēta atkārtotai izmantošanai vai to ir iespējams atkārtoti izmantot, nevar būt noteicošs tās klasificēšanai par atkritumiem. Lietu, materiālu vai izejvielu, kas rodas ražošanas procesā, kura mērķis nav to saražot, var uzskatīt par blakusproduktu, no kura turētājs nevēlas atbrīvoties, tikai tad, ja tās atkārtota izmantošana, tostarp tādu uzņēmēju vajadzībām, kas nav tās ražotājs, ir ne tikai iespējama, bet arī noteikta, neprasa iepriekšēju pārveidošanu un notiek ražošanas vai izmantošanas procesa turpinājumā.

   (sal. ar 34., 35., 38., 40., 49. un 50. punktu)

3.  Tā kā Direktīva 75/442 par atkritumiem, kas grozīta ar Direktīvu 91/156, nepiedāvā nevienu noteicošu kritēriju, pēc kura būtu iespējams pārliecināties par turētāja gribu atbrīvoties no kādas konkrētas vielas vai priekšmeta, un tā kā Kopienas noteikumu nav, dalībvalstis var brīvi izvēlēties pierādīšanas līdzekļus attiecībā uz dažādajiem elementiem, kas definēti direktīvās, ko tās transponē, ja vien tas neietekmē Kopienu tiesību efektivitāti. Piemēram, dalībvalstis var definēt dažādas atkritumu kategorijas, lai cita starpā atvieglotu to apsaimniekošanas organizāciju un kontroli, ja vien no Direktīvas vai citām Kopienu tiesību normām izrietošie pienākumi attiecībā uz šiem atkritumiem ir ievēroti un ja iespējamas kategorijas, kas izslēgtas no to dokumentu piemērošanas jomas, kuri pieņemti no Direktīvas izrietošo saistību transponēšanai, atbilst tās 2. panta 1. punktam.

   (sal. ar 41. punktu)