Lieta C-103/05
Reisch Montage AG
pret
Kiesel Baumaschinen Handels GmbH
[Oberster Gerichtshof (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]
Regula (EK) Nr. 44/2001– 6. panta 1. punkts – Vairāki atbildētāji – Dalībvalstī celta prasība pret bankrotējušu personu, kuras domicils ir šajā dalībvalstī, un līdzatbildētāju, kura domicils ir citā dalībvalstī – Prasības pret bankrotējušu personu nepieņemamība – Tiesas, kura izskata prasību pret līdzatbildētāju, jurisdikcija
Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa-Harabo Kolomera [Dámaso Ruiz‑Jarabo Colomer] secinājumi, sniegti 2006. gada 14. martā
Tiesas spriedums (otrā palāta) 2006. gada 13. jūlijā
Sprieduma kopsavilkums
Tiesu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un spriedumu izpilde civillietās un komerclietās – Regula Nr. 44/2001
(Padomes Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts)
Regulas Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 6. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādā situācijā kā pamata prāvā apskatītā uz šo normu var atsaukties, ceļot prasību dalībvalstī pret atbildētāju, kura domicils ir šajā dalībvalstī, un līdzatbildētāju, kura domicils ir citā dalībvalstī, pat ja šī prasība kopš tās celšanas brīža attiecībā uz pirmo atbildētāju ir uzskatāma par nepieņemamu saskaņā ar tai piemērojamām valsts tiesību normām. Pirmkārt, jāatzīst, ka minētajā normā nav ietverta neviena skaidra atsauce uz valsts tiesību normu piemērošanu, nedz arī neviens nosacījums, saskaņā ar ko pret vairākiem atbildētājiem vērsts prasījums pret katru no tiem saskaņā ar valsts tiesību normām būtu pieņemams jau prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī. Otrkārt, tā kā šī nav viena no tām normām, kuras skaidri paredz valsts tiesību normu piemērošanu un ir to juridiskais pamats, šī norma nav interpretējama tādējādi, ka tās piemērošana varētu būt atkarīga no valsts tiesību normu ietekmes. Tomēr šis noteikums nav interpretējams tādējādi, ka saskaņā ar to prasītājs var celt prasību pret vairākiem atbildētājiem tikai tādēļ, lai vienam no tiem nebūtu jāstājas tiesas priekšā valstī, kurā atrodas tā domicils.
(sal. ar 27. un 30.–33. punktu un rezolutīvo daļu)
TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2006. gada 13. jūlijā (*)
Regula (EK) Nr. 44/2001 – 6. panta 1. punkts – Vairāki atbildētāji – Dalībvalstī celta prasība pret bankrotējušu personu, kuras domicils ir šajā dalībvalstī, un līdzatbildētāju, kura domicils ir citā dalībvalstī – Prasības pret bankrotējušu personu nepieņemamība – Tiesas, kura izskata prasību pret līdzatbildētāju, jurisdikcija
Lieta C‑103/05
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 68. un 234. pantam,
ko Oberster Gerichtshof (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2005. gada 2. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 28. februārī, tiesvedībā
Reisch Montage AG
pret
Kiesel Baumaschinen Handels GmbH.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši J. Makarčiks [J. Makarczyk], P. Kūris [P. Kūris], Dž. Arestis [G. Arestis] un J. Klučka [J. Klučka] (referents),
ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers [D. Ruiz‑Jarabo Colomer],
sekretārs R. Grass [R. Grass],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma], pārstāvis,
– Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un A. Bodāra‑Ermāna [A. Bodard‑Hermant], pārstāvji,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – A. M. Rušo‑Žoē [A.‑M. Rouchaud‑Joët] un S. Grīnheida [S. Grünheid], pārstāves,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 14. martā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 6. panta 1. punktu Padomes 2000. gada 22. decembra Regulā (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.).
2 Šis lūgums izteikts saistībā ar prāvu starp Reisch Montage AG (turpmāk tekstā – “Reisch Montage”) un Kiesel Baumaschinen Handels GmbH (turpmāk tekstā – “Kiesel”) par parāda EUR 8689,22 apmērā atmaksu.
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesiskais regulējums
3 Regulas Nr. 44/2001 vienpadsmitajā, divpadsmitajā un piecpadsmitajā apsvērumā ir noteikts šādi:
“11) jurisdikcijas normām jābūt ļoti skaidri nosakāmām, un tām jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā parasti ir atbildētāja domicils un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesas prāvas priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru [..];
12) papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīvam jurisdikcijas pamatojumam, kura pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu, lai veicinātu pareizu tiesvedību;
[..]
15) Saskaņotas tiesas spriešanas interesēs jāsamazina vienlaicīgas tiesvedības iespēja un jānodrošina, ka divās dalībvalstīs netaisa pretrunīgus spriedumus [..].”
4 Minētās regulas 2. panta 1. punktā, kurš ietverts II nodaļas 1. iedaļā ar nosaukumu “Vispārīgi noteikumi”, ir noteikts šādi:
“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”
5 Šīs pašas regulas 3. pantā, kurš arī ietilpst minētās II nodaļas 1. iedaļā, ir noteikts šādi:
“1. Personas, kuru domicils ir kādā no dalībvalstīm, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā, vienīgi izmantojot šīs nodaļas 2.–7. iedaļā noteiktās normas.
2. Cita starpā pret tām nepiemēro I pielikumā noteiktās normas attiecībā uz valsts jurisdikciju.”
6 Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. pantu, kurš ietverts minētās II nodaļas 2. iedaļā ar nosaukumu “Īpašā jurisdikcija”, personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt, ja ir izpildīti atsevišķi nosacījumi.
7 Turklāt tās pašas regulas 6. pantā, kurš arī ietilpst minētajā 2. iedaļā, ir noteikts šādi:
“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var arī iesūdzēt:
1) ja viņš ir viens no vairākiem apsūdzētajiem, tās vietas tiesā, kurā kādam no apsūdzētajiem ir domicils, ar noteikumu, ka prasības ir tik cieši saistītas, ka lietderīgi tās izskatīt un noteikt kopā, lai novērstu nesavienojamu spriedumu risku, ko rada atsevišķa tiesvedība;
[..].”
Valsts tiesiskais regulējums
8 Likuma par maksātnespēju (Konkursordnung, turpmāk tekstā – “KO”) 6. panta 1. punktā ir noteikts šādi:
“Pēc tam, kad ir uzsākta maksātnespējas procedūra, nedrīkst uzsākt, kā arī turpināt jebkādas prāvas, kurās paredzēts pieteikt savas tiesības uz mantu, kas veido maksātnespējīgās sabiedrības masu.”
Pamata prāva un prejudiciālais jautājums
9 2004. gada 30. janvārī Reisch Montage, Lihtenšteinā dibināta sabiedrība, Bezirksgericht Bezau [Becauas Apgabaltiesa] (Austrija) cēla prasību par samaksas veikšanu pret Gizingeru [Gisinger], kura domicils ir Austrijā, kā arī Kiesel, kuras juridiskā adrese ir Vācijā. Kiesel bija galvotāja Gizingeram par summu EUR 8689,22 apmērā, kuras samaksu prasīja Reisch Montage.
10 Ar 2004. gada 24. februāra lēmumu Bezirksgericht Bezau, piemērojot KO 6. panta 1. punktu, Reisch Montage prasību noraidīja, jo 2003. gada 23. jūlijā bija uzsākta un minētās prasības iesniegšanas brīdī joprojām turpinājās bankrota procedūra attiecībā uz šīs sabiedrības mantu. Šis lēmums ir galīgs.
11 Kiesel apstrīdēja tiesas, kura lietu izskatīja, jurisdikciju, apgalvojot, ka Reisch Montage nevarēja atsaukties uz Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu, lai pamatotu Bezirksgericht Bezau jurisdikciju, jo pret Gizingeru vērstā prasība tika noraidīta kā nepieņemama saskaņā ar KO 6. panta 1. punktu.
12 Ar 2004. gada 15. aprīļa spriedumu Bezirksgericht Bezau atzina par pamatotu Kiesel izvirzīto iebildumu par jurisdikcijas neesamību un Reisch Montage prasību noraidīja, pamatojot to ar šīs tiesas teritoriālās un starptautiskās jurisdikcijas neesamību.
13 Landesgericht Feldkirch [Feldkirhas Apgabaltiesa] (Austrija), kura izskatīja apelācijas sūdzību, minēto spriedumu atcēla un noraidīja Kiesel celto iebildumu sakarā ar jurisdikcijas neesamību.
14 Kiesel iesniedza “Revision” prasību Oberster Gerichtshof [Augstākā tiesa], kura nolēma tiesvedību apturēt un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai prasītājs var atsaukties uz Regulas [..] Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu, ja tas ceļ prasību pret personu, kuras domicils ir tiesas, kurā prasība tiek sniegta, atrašanās valstī, un personu, kuras domicils ir citā dalībvalstī, taču prasība pret personu, kuras domicils ir tiesas atrašanās valstī, jau prasības celšanas brīdī ir nepieņemama tādēļ, ka pret šo personu ir uzsākts maksātnespējas process, kas saskaņā ar valsts tiesībām ir pamats citas tiesvedības apturēšanai?”
Par prejudiciālo jautājumu
15 Uzdodama prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka uz to var atsaukties, ceļot prasību dalībvalstī pret atbildētāju, kura domicils ir šajā dalībvalstī, un līdzatbildētāju, kura domicils ir citā dalībvalstī, ja šī prasība kopš tās celšanas brīža attiecībā uz pirmo atbildētāju ir uzskatāma par nepieņemamu.
Tiesai iesniegtie apsvērumi
16 Vācijas valdība uzskata, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts ir interpretējams šauri, lai neapdraudētu šīs regulas 2. panta 1. punktā paredzēto principu par tās dalībvalsts tiesas jurisdikciju, kurā atrodas atbildētāja domicils.
17 Tā uzskata, ka gadījumā, ja prasība pret vienu no abiem atbildētājiem ir nepieņemama jau no prasības pieteikuma iesniegšanas brīža tā maksātnespējas dēļ, tad atbildētāju savstarpējie prasījumi nav par tādiem uzskatāmi, ja minētā 6. panta 1. punkta nozīmē “prasības ir tik cieši saistītas, ka lietderīgi tās izskatīt un noteikt kopā”. Šī norma tomēr nav piemērojama tādā situācijā kā pamata prāvā apskatītā.
18 Francijas valdība un Eiropas Kopienu Komisija turpretim uzskata, ka šādā gadījumā var tomēr atsaukties uz minēto normu.
19 Minētā valdība uzskata, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā ir paredzēts tikai tas, ka gadījumā, ja ir vairāki atbildētāji, tos pie atbildības var saukt tās valsts tiesā, kurā atrodas viena no viņiem domicils, ja viņu lietas ir saistītas. Pretēji tā paša panta 2. punktam, 1. punktā nav ietverts neviens īpašs nosacījums, lai izvairītos no šā punkta izmantošanas tikai tāpēc, lai atbildētājam nebūtu jāstājas tiesas priekšā sava domicila valstī.
20 Tā pati valdība atsaucas uz Tiesas judikatūru (1990. gada 15. maija spriedums lietā C‑365/88 Hagen, Recueil, I‑1845. lpp., 20. un 21. punkts; 2004. gada 27. aprīļa spriedums lietā C‑159/02 Turner, Recueil, I‑3565. lpp., 29. punkts, un 2005. gada 26. maija spriedums lietā C‑77/04 GIE Réunion européenne u.c., Krājums, I‑4509. lpp., 34. punkts), lai pamatotu viedokli, ka valsts tiesa nodrošinājuma lūguma atteikumu nevar pamatot ar to, ka galvotāja domicils neatrodas tajā dalībvalstī, kurā atrodas šī tiesa vai kurā atrodas parādnieka, pret kuru prasība ir nepieņemama, domicils.
21 Komisija uzskata, ka Reisch Montage tomēr nevar celt nepieņemamu prasību pret atbildētāju ar domicilu dalībvalstī tikai tādēļ, lai kāds atbildētājs varētu izvairīties no savas domicila dalībvalsts tiesu piekritības. Kompetentajai tiesai tādēļ ir jāpārbauda, vai Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts netiek izmantots ļaunprātīgi.
Tiesas atbilde
22 Iesākumā jāatzīmē, ka Regulas Nr. 44/2001 2. pantā paredzētā jurisdikcija, proti, tās dalībvalsts tiesu jurisdikcija, kuras teritorijā atrodas atbildētāja domicils, ir vispārējs princips un izņēmums no šī principa ir tikai šajā regulā paredzētās īpašās jurisdikcijas normas, kas piemērojamas ierobežotā skaitā gadījumu, kuros atbildētājs atkarībā no situācijas ir jāsauc vai var tikt saukts pie atbildības citas dalībvalsts tiesā (attiecībā uz 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”), kuras normas būtībā ir identiskas Regulas Nr. 44/2001 normām; skat. 1998. gada 27. oktobra spriedumu lietā C‑51/97 Réunion européenne u.c., Recueil, I‑6511. lpp., 16. punkts, un 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā C‑265/02 Frahuil, Recueil, I‑1543. lpp., 23. punkts).
23 Šajā sakarā pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka šie īpašās jurisdikcijas noteikumi ir interpretējami šauri un tos nevar interpretēt tā, lai aptvertu gadījumus ārpus tiem, kuri skaidri paredzēti Regulā Nr. 44/2001 (attiecībā uz Briseles konvenciju skat. 2004. gada 10. jūnija spriedumu lietā C‑168/02 Kronhofer, Krājums, I‑6009. lpp., 14. punkts un minētā judikatūra).
24 Valsts tiesai šīs normas ir jāinterpretē, ievērojot tiesiskās drošības principu, kurš ir viens no Regulas Nr. 44/2001 mērķiem (saistībā ar Briseles konvenciju skat. 1999. gada 28. septembra spriedumu lietā C‑440/97 GIE Groupe Concorde u.c., Recueil, I‑6307. lpp., 23. punkts; 2002. gada 19. februāra spriedumu lietā C‑256/00 Besix, Recueil, I‑1699. lpp., 24. punkts, un 2005. gada 1. marta spriedumu lietā C‑281/02 Owusu, Krājums, I‑1383. lpp., 38. punkts).
25 Šis princips it īpaši noteic, ka īpašās jurisdikcijas normas ir jāinterpretē tādā veidā, ka tās atbildētājam parasti ļauj zināt, kurā tiesā viņu var iesūdzēt, ja tā ir cita, nevis viņa domicila valsts tiesa (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā GIE Groupe Concorde u.c., 24. punkts, lietā Besix, 26. punkts, un lietā Owusu, 40. punkts).
26 Attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā paredzēto īpašo jurisdikciju atbildētājs, ja tādu ir vairāki, var tikt iesūdzēts viena no atbildētājiem domicila valsts tiesā ar noteikumu, “ka prasības ir tik cieši saistītas, ka lietderīgi tās izskatīt un noteikt kopā, lai novērstu nesavienojamu spriedumu risku, ko rada atsevišķa tiesvedība”.
27 Šajā sakarā, pirmkārt, jāatzīst, ka minētajā normā nav ietverta neviena skaidra atsauce uz valsts tiesību normu piemērošanu, nedz arī neviens nosacījums, saskaņā ar ko pret vairākiem atbildētājiem vērsts prasījums pret katru no tiem saskaņā ar valsts tiesību normām būtu pieņemams jau prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī.
28 Otrkārt, ir jāatgādina, ka neatkarīgi no iepriekšējā punktā atzītā uzdotais jautājums ir par to, vai tāda valsts tiesību norma, ar kuru ir paredzēts iebildums par nepieņemamību, var būt šķērslis Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta piemērošanai.
29 Pastāvīgajā judikatūrā arī ir noteikts, ka minētās regulas normas ir jāinterpretē autonomi, saistībā ar regulas sistēmu un mērķiem (saistībā ar Briseles konvenciju skat. 2004. gada 15. janvāra spriedumu lietā C‑433/01 Blijdenstein, Recueil, I‑981. lpp., 24. punkts un minētā judikatūra).
30 Līdz ar to, tā kā Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts nav viena no tām normām, kuras, kā, piemēram, Regulas Nr. 44/2001 59. pants, skaidri paredz valsts tiesību normu piemērošanu un ir to juridiskais pamats, minētās regulas 6. panta 1. punkts nav interpretējams tādējādi, ka tā piemērošana varētu būt atkarīga no valsts tiesību normu ietekmes.
31 Šādos apstākļos uz Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu var atsaukties, ceļot prasību dalībvalstī pret atbildētāju, kura domicils ir šajā dalībvalstī, un līdzatbildētāju, kura domicils ir citā dalībvalstī, pat ja šī prasība kopš tās celšanas brīža attiecībā uz pirmo atbildētāju ir uzskatāma par nepieņemamu saskaņā ar tai piemērojamām valsts tiesību normām.
32 Tomēr jāatgādina, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā paredzētais īpašās jurisdikcijas noteikums nav interpretējams tādējādi, ka saskaņā ar to prasītājs var celt prasību pret vairākiem atbildētājiem tikai tādēļ, lai vienam no tiem nebūtu jāstājas tiesas priekšā valstī, kurā atrodas tā domicils (saistībā ar Briseles konvenciju skat. 1988. gada 27. septembra spriedumu lietā 189/87 Kalfelis, Recueil, 5565. lpp., 8. un 9. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Réunion européenne u.c., 47. punkts). Tomēr nešķiet, ka tāds būtu pamata prāvā apskatītais gadījums.
33 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādā situācijā kā pamata prāvā apskatītā uz šo normu var atsaukties, ceļot prasību dalībvalstī pret atbildētāju, kura domicils ir šajā dalībvalstī, un līdzatbildētāju, kura domicils ir citā dalībvalstī, pat ja šī prasība kopš tās celšanas brīža attiecībā uz pirmo atbildētāju ir uzskatāma par nepieņemamu saskaņā ar tai piemērojamām valsts tiesību normām.
Par tiesāšanās izdevumiem
34 Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā pamata prāvā apskatītā uz šo normu var atsaukties, ceļot prasību dalībvalstī pret atbildētāju, kura domicils ir šajā dalībvalstī, un līdzatbildētāju, kura domicils ir citā dalībvalstī, pat ja šī prasība kopš tās celšanas brīža attiecībā uz pirmo atbildētāju ir uzskatāma par nepieņemamu saskaņā ar tai piemērojamām valsts tiesību normām.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.