Keywords
Summary

Keywords

1. Eiropas Kopienu pašu resursi – Importa nodokļu atmaksāšana vai atbrīvošana no tiem

(Padomes Regulas Nr. 1430/79 1. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts un 13. pants; Komisijas Regulas Nr. 2670/81 3. pants)

2. Apelācija – Pamati – Pamats, kas pirmoreiz izvirzīts apelācijā

Summary

1. Regulas Nr. 1430/79 par importa vai eksporta nodokļu atmaksāšanu vai atbrīvošanu no tiem 13. pants, saskaņā ar kuru importa nodokļa atmaksāšana vai atbrīvošana no tā var notikt īpašos gadījumos, kuru pamatā ir apstākļi, kas nav radušies ne ieinteresētās personas darbības, ne tās acīmredzamas nolaidības dēļ, nevar būt pamats, lai atbrīvotu no maksājuma, kas saskaņā ar Regulas Nr. 2670/81, ar ko paredz sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus attiecībā uz cukura produkciju, kas pārsniedz kvotu, 3. pantu ir jāmaksā par iekšējā tirgū pārdoto C cukuru, vai atmaksātu to.

Pirmkārt, šāds maksājums tiek iekasēts nevis tāpēc, ka C cukura daudzums šķērso Kopienas ārējās robežas, bet gan tieši pretēji – tāpēc, ka minētais daudzums nav ticis eksportēts ārpus Kopienas, vai tāpēc, ka tā eksports nav atbildis Regulā Nr. 2670/81 paredzētajiem nosacījumiem un termiņiem. Apstāklis, kas radījis šāda maksājuma iekasēšanas pamatu, tādējādi ir tas, ka šajā nolūkā noteiktajā dienā nebija pierādījumu par C cukura daudzuma eksportu noteiktajā termiņā. Tādējādi šāds maksājums neatbilst nevienai no Regulas Nr. 1430/79 1. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā uzskaitītajām trim kategorijām.

Otrkārt, nekas nenorāda, ka Kopienas likumdevējs būtu vēlējies iekšējā tirgū pārdotā C cukura ražotāju pielīdzināt cukura importētājam.

Pirmkārt, maksājumiem par cukura importu no trešām valstīm un maksājumam, kas jāveic saskaņā ar Regulas Nr. 2670/81 3. pantu par iekšējā tirgū pārdoto C cukuru, nav viens un tas pats mērķis.

Otrkārt, ne no Regulas Nr. 2645/70, ar ko paredz noteikumus, kuri piemērojami cukura daudzumam, kas saražots, pārsniedzot maksimālo kvotu, trešā apsvēruma, ne arī no Regulas Nr. 2670/81 trešā apsvēruma, ar kuru tas tika aizstāts, kas būtībā ir formulēti vienādi, neizriet, ka Kopienas likumdevējs būtu vēlējies, lai importētājs, kas cukuru ieved no trešām valstīm, un iekšējā tirgū pārdotā C cukura ražotājs atrastos vienādā situācijā. No minētajiem apsvērumiem, kā arī no Regulas Nr. 2670/81 3. panta skaidri izriet, ka norāde uz cukuru, kas importēts no trešām valstīm, attiecas tikai uz veidu, kādā aprēķina minētajā pantā paredzēto summu.

Treškārt, no Regulas Nr. 1785/81 par cukura tirgu kopīgo organizāciju 26. panta formulējuma nevar secināt, ka Kopienas likumdevējs būtu vēlējies iekšējā tirgū pārdotam C cukuram piešķirt no trešām valstīm importētas preces statusu un C cukura ražotāju pielīdzināt cukura importētājam, jo šajā pantā tikai ir noteikts aizliegums C cukuru pārdot iekšējā tirgū.

Visbeidzot, ceturtkārt, tas, ka gan importa nodokļi, gan maksājums, kas jāveic saskaņā ar Regulas Nr. 2670/81 3. pantu, ir daļa no Kopienas pašu resursiem, nevar pierādīt, ka trešo valstu izcelsmes cukura importētāji un C cukura ražotāji atrodas līdzīgās situācijās. Kopienas pašu resursus veido ļoti dažāda veida ieņēmumi, uz kuriem attiecas arī atšķirīgi režīmi.

(sal. ar 39., 41., 43., 63.–65., 101. un 102. punktu)

2. Ļaut vienam lietas dalībniekam Tiesā pirmoreiz norādīt pamatu, ko tas nav norādījis Pirmās instances tiesā, nozīmētu ļaut tam vērsties Tiesā, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, ar strīdu, kas ir plašāks nekā tas, kurš iesniegts izskatīšanai Pirmās instances tiesā. Tādējādi, izskatot apelācijas sūdzību, Tiesas kompetencē ir izvērtēt tikai juridisko risinājumu, kas pirmajā instancē rasts attiecībā uz izskatītajiem pamatiem.

Līdz ar to nav pieņemams pamats, kurā Pirmās instances tiesai tiek pārmests, ka tā ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, kas jāievēro attiecībā uz prasītāju un konkrēto uzņēmumu kategoriju, jo, kaut arī pirmajā instancē šis lietas dalībnieks bija norādījis pamatu par vienlīdzības principa pārkāpumu, tas bija apstrīdējis tikai nevienlīdzīgu attieksmi, kāda pret to tika izrādīta salīdzinājumā ar citu uzņēmumu kategoriju.

(sal. ar 95.–97. punktu)