1

Ar savu apelācijas sūdzību Zviedrijas Karaliste lūdz Tiesai atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2004. gada 30. novembra spriedumu lietā T-168/02 IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija (Krājums, II-4135. lpp., turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidīja IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds gGmbH (turpmāk tekstā — “IFAW”) prasību atcelt Eiropas Kopienu Komisijas 2002. gada 26. marta lēmumu (turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”), ar kuru IFAW atteikta piekļuve noteiktiem dokumentiem, kurus Komisija bija saņēmusi procedūras ietvaros, kurā tā atļāva īstenot rūpniecisku projektu aizsargātā teritorijā saskaņā ar Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 7. lpp., turpmāk tekstā — “Dzīvotņu aizsardzības direktīva”).

2

EKL 255. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Jebkuram Savienība s pilsonim, kā arī jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam ir juridiskā adrese kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, ievērojot principus un nosacījumus, ko nosaka saskaņā ar 2. un 3. punktu.

2.   Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru divos gados pēc Amsterdamas Līguma stāšanās spēkā nosaka vispārējus principus un ierobežojumus, pamatojoties uz sabiedriskām vai privātām interesēm, kas reglamentē minētās tiesības piekļūt dokumentiem.”

3

Deklarācijā Nr. 35 par [EK] līguma 255. panta [..] 1. punktu, kas pievienota Amsterdamas Līguma Nobeiguma aktam (turpmāk tekstā — “Deklarācija Nr. 35”) precizēts:

“Konference vienojas, ka [EK] līguma 255. panta 1. punktā minētie principi un nosacījumi ļauj dalībvalstīm lūgt, lai Komisija vai Padome trešām personām nedara zināmus šo valstu dokumentus bez attiecīgo valstu piekrišanas.”

4

Otrais, trešais, ceturtais, desmitais un piecpadsmitais apsvērums Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulā (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.), ir šādi:

5

Regulas Nr. 1049/2001 1. pantā ar nosaukumu “Mērķis” ir paredzēts šādi:

“Šīs regulas mērķis ir:

[..].”

6

Šīs pašas regulas 2. panta ar nosaukumu “Tiesību izmantotāji un piemērošanas joma” 3. un 5. punktā ir paredzēts, ka:

“3.   Šī regula attiecas uz visiem iestādes dokumentiem, tātad uz dokumentiem, ko tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un skar jebkuru darbības jomu Eiropas Savienībā.

[..]

5.   Uz slepeniem dokumentiem, kā noteikts 9. panta 1. punktā, attiecas īpašs režīms saskaņā ar minēto pantu.”

7

Saskaņā ar minētās regulas 3. panta b) apakšpunktu šīs regulas ietvaros “trešā persona”“ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kā arī subjekts ārpus attiecīgās iestādes, tostarp dalībvalstis, citas iestādes un organizācijas Kopienā vai ārpus tās, kā arī trešās valstis”.

8

Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā ar nosaukumu “Izņēmumi” ir paredzēts šādi:

“1.   Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

2.   Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

3.   Var atteikt piekļuvi dokumentam, ko iestāde izdevusi iekšējām vajadzībām, vai iestādes saņemtam dokumentam, kurš skar jautājumu, par ko tā nav pieņēmusi lēmumu, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

Var atteikt piekļuvi dokumentam, kas satur viedokļu izklāstu iekšējām vajadzībām sakarā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām attiecīgās iestādes iekšienē, pat tad, ja lēmums jau ir pieņemts, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

4.   Kas attiecas uz trešo personu dokumentiem, iestāde apspriežas ar attiecīgo trešo personu ar mērķi noskaidrot, vai ir jāpiemēro 1. vai 2. punktā paredzētais izņēmums, ja nav skaidrības par to, vai šo dokumentu drīkst izsniegt vai ne.

5.   Dalībvalsts var lūgt iestādei atteikt piekļuvi dokumentam, kas ir izdots minētajā dalībvalstī, bez tās iepriekšējas piekrišanas.

[..]

7.   Izņēmumi, kas noteikti 1. līdz 3. punktā, ir spēkā tik ilgi, kamēr šāda aizsardzība ir pamatota, ņemot vērā dokumenta saturu. Izņēmumi var būt spēkā ne ilgāk kā 30 gadus. Ja dokumentiem ir piemērojami izņēmumi, kas skar privāto dzīvi vai komerciālās intereses, kā arī ja tie ir slepeni dokumenti, izņēmumus vajadzības gadījumā drīkst piemērot, arī pēc šā termiņa.”

[..]

9

Minētās regulas 5. pantā ar nosaukumu “Dokumenti dalībvalstīs” ir noteikts:

“Ja dalībvalsts saņem lūgumu iepazīties ar tās rīcībā esošu dokumentu, ko sagatavojusi kāda iestāde, bet nav skaidrības par to, vai šo dokumentu drīkst izsniegt, dalībvalsts apspriežas ar attiecīgo iestādi, lai varētu pieņemt lēmumu, kas nekaitē šīs regulas mērķu sasniegšanai.

Dalībvalsts var arī pāradresēt šo lūgumu attiecīgajai iestādei.”

10

Regulas Nr. 1049/2001 9. pantā par pieteikumu izskatīšanu saistībā ar piekļuvi slepeniem dokumentiem ir paredzēts šādi:

“1.   Slepeni dokumenti ir dokumenti, kas izdoti iestādēs vai to dibinātās aģentūrās dalībvalstīs, trešās valstīs vai starptautiskās organizācijās, un kam piešķirts grifs “SEVIŠĶI SLEPENS”, “SLEPENS” vai “KONFIDENCIĀLS” saskaņā ar attiecīgās iestādes noteikumiem ar mērķi aizsargāt Eiropas Savienības vai dalībvalstu būtiskas intereses jomās, kuras norādītas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā, proti, valsts drošību, aizsardzību un militāro jomu.

2.   Saskaņā ar 7. un 8. pantā noteikto kārtību pieteikumus attiecībā uz piekļuvi slepeniem dokumentiem izskata tikai tās personas, kam ir tiesības iepazīties ar šiem dokumentiem. Šīs personas, neskarot 11. panta 2. punktu, arī nosaka, kādas norādes par slepeniem dokumentiem var iekļaut publiskajā reģistrā.

3.   Slepenus dokumentus iekļauj reģistrā vai izsniedz tikai ar attiecīgā dokumenta autora piekrišanu.

[..]”

11

Par Vācijas Federatīvas Republikas lūgumu saskaņā ar Dzīvotņu aizsardzības direktīvas 6. panta 4. punkta otro daļu Komisija 2000. gada 19. aprīlī sniedza atzinumu par atļauju īstenot rūpniecisku projektu Mühlenberger Loch teritorijā, kas saskaņā ar šo direktīvu ir aizsargājam teritorija. Šajā projektā ietilpa Daimler Chrysler Aerospace Airbus GmbH rūpnīcas paplašināšana un Elbas estuāra daļas samazināšana nolaišanās ceļa pagarināšanai.

12

Ar Komisijai adresētu 2001. gada 20. decembra vēstuli IFAW, kas ir nevalstiska organizācija, kura darbojas dzīvnieku labklājības un dabas aizsardzības jomā, lūdza piekļuvi dažādiem dokumentiem, kurus minētā iestāde bija saņēmusi iepriekš minētā rūpnieciskā projekta pārbaudes ietvaros, proti, piekļuvi Vācijas Federatīvās Republikas un Hamburgas pilsētas, kā arī Vācijas kanclera nosūtītajai sarakstei.

13

Komisija, ar 2002. gada 24. janvāra vēstuli norādījusi IFAW, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu, uzskata, ka tai, pirms izsniegt šos dokumentus, ir jāvienojas ar attiecīgo dalībvalsti, Komisija 2002. gada 12. februārī no Vācijas Federatīvās Republikas saņēma lūgumu minētos dokumentus neizsniegt.

14

Tā kā šādos apstākļos ar minēto 4. panta 5. punktu tai esot aizliegts izsniegt attiecīgos dokumentus, Komisija 2002. gada 26. martā pieņēma apstrīdēto lēmumu par IFAW lūguma noraidīšanu.

15

Ar prasības pieteikumu, kurš Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts 2002. gada 4. jūnijā, IFAW cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Savas prasības pamatojumā tā norādīja divus pamatus, kuri, attiecīgi, saistīti ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Ar pārsūdzēto spriedumu Pirmās instances tiesa šo prasību noraidīja kā nepamatotu.

16

Attiecībā uz pirmo pamatu Pirmās instances tiesa nosprieda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pareizi norādījusi, ka, ja dalībvalsts atsaucas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu un lūdz iestādei neizsniegt šajā valstī izdotu dokumentu, tad šāds lūgums ir uzskatāms par rīkojumu neizsniegt, kurš šai iestādei jāpilda, un attiecīgajai dalībvalstij nav jānorāda sava lūguma pamatojums, nedz arī iestādei ir jāpārbauda, vai neizsniegšana ir pamatota.

17

Šajā sakarā pārsūdzētā sprieduma 57.–62. punktā Pirmās instances tiesa konkrētāk ir atzinusi, ka:

18

Attiecībā uz otro pamatu Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka, tā kā apstrīdētajā lēmumā ir atsauce uz Vācijas Federatīvās Republikas lūgumu neizsniegt [dokumentus] un izklāstīts, ka šāds lūgums ir saistošs iestādei, kurai tas adresēts, apstrīdētais lēmums ir pietiekami skaidrs, lai IFAW varētu saprast iemeslus, kādēļ tai atteikta piekļuve, un lai Pirmās instances tiesa varētu īstenot savu kontroli.

19

Ar apelācijas sūdzību, kuras pamatojumā Zviedrijas Karaliste norāda tikai vienu pamatu, kas saistīts ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta pārkāpumu, tā lūdz Tiesai atcelt pārsūdzēto spriedumu un pašai pieņemt nolēmumu par prasību, atceļot apstrīdēto lēmumu.

20

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2005. gada 5. oktobra rīkojumu Spānijas Karalistei un Somijas Republikai tika atļauts iestāties lietā attiecīgi Komisijas un Zviedrijas Karalistes prasījumu atbalstam.

21

Dānijas Karaliste, Nīderlandes Karaliste, Somijas Republika un IFAW lūdz apelācijas sūdzību apmierināt.

22

Spānijas Karaliste, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, kā arī Komisija lūdz apelācijas sūdzību noraidīt.

23

Zviedrijas Karaliste norāda, ka Pirmās instances tiesa nepareizi ir uzskatījusi, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu dalībvalstij tiek piešķirtas tiesības uz absolūtu veto bez pamatojuma norādīšanas attiecībā uz tās izdotiem dokumentiem, kuri atrodas kādas iestādes turējumā.

24

Ar šādu interpretāciju tiktu atkal ieviesta “autora norma”, kuru Kopienu likumdevējs likvidēja, pieņemot minēto regulu, un netiktu ievērots tās 2. panta 3. punktā paredzētais princips, saskaņā ar kuru par atļauju piekļūt dokumentiem var lemt tikai tā iestāde, kuras rīcībā tie atrodas.

25

Atšķirībā no Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 5. punkta un 9. panta, kuri attiecas uz slepeniem dokumentiem, tās 4. panta 5. punktam nav tādas skaidrības, kādai jābūt jebkuram izņēmumam no tiesiskā regulējuma, kurā šāds izņēmums ir ietverts, pamatprincipiem.

26

Minētais 4. panta 5. punkts ir procesuāla norma, ar ko dalībvalstīm tiek piešķirtas tiesības uz to, ka ar tām ir jāapspriežas, un tiesības iesniegt pamatotu lūgumu neizsniegt dokumentus saistībā ar šī paša panta 1.–3. punktā paredzētajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem.

27

Zviedrijas Karaliste norāda, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 57. punktā ir nepareizi atzinusi, ka dalībvalstīm, iespējams, piešķirtās veto tiesības ir pamatojamas ar to, ka Regulas Nr. 1049/2001 mērķis nav grozīt valsts tiesību aktus jautājumā par piekļuvi dokumentiem. Konkrētā regulējuma piemērošana neesot atkarīga no dokumenta izcelsmes, bet gan no tā, kurai iestādei adresēts piekļuves lūgums. Šajā sakarā nevienā minētās regulas normā neesot norādes uz to, ka valsts tiesībām būtu jāregulē Kopienu iestādei adresēts piekļuves lūgums, un saskaņā ar minēto regulu šīs iestādes pieņemtais lēmums nekādi neietekmē tiesību normas, kas piemērojamas dalībvalsts iestādē iesniegtam piekļuves pieteikumam saistībā ar tādu pašu dokumentu.

28

IFAW pievienojas Zviedrijas Karalistes argumentiem, bet vēl piebilst, ka, pirmkārt, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 58. punktā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu nekvalificējot kā izņēmumu, bet gan kā lex specialis un tādēļ izvēloties plašāku un nevis šaurāku minētās normas interpretāciju.

29

Otrkārt, ņemot vērā lojālās sadarbības principu, kurš ietverts Regulas Nr. 1049/2001 preambulas piecpadsmitajā apsvērumā, un to, ka tās 5. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka dalībvalstu, kuru rīcībā ir kādas iestādes izdots dokuments, pēc iespējamas apspriešanās ar attiecīgo iestādi, kompetencē ir lemt par to, vai dokumenti ir izsniedzami, minētās regulas 4. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, lai tiktu nodrošināts līdzsvars starp dalībvalstīm un iestādēm. Tādēļ arī pēdējām minētajām ir jābūt tiesīgām paust savu nostāju par pieteikumiem izsniegt dalībvalstu izdotos dokumentus.

30

Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 61. punktā atzīstot, ka dalībvalsts lūguma, kas iesniegts saskaņā ar Regulas Nr. 10498/2001 4. panta 5. punktu, sekas ir tādas, ka šis punkts nav piemērojams par labu valsts tiesībām, Pirmās instances tiesa nav ievērojusi šīs regulas piemērošanas jomu, kura ir attiecināma uz visiem iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem.

31

Ceturtkārt, Deklarācijai Nr. 35 neesot normatīva rakstura. Tā kā saturiski tā neatšķiras no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta formulējuma, uz šo deklarāciju nevar atsaukties, interpretējot minēto normu.

32

Nīderlandes valdība uzskata, ka Regulas Nr. 1049/2001 mērķis, kas ir piešķirt sabiedrībai pēc iespējas plašākas tiesības piekļūt dokumentiem, šīs regulas 4. panta 5. punkts, kurā runa esot par dalībvalsts “lūgumu”, un apstāklis, ka šis punkts atrodas aiz šī paša panta 4. punkta, kurš ir procesuāls noteikums, apstiprina, ka minētajā 5. punktā nav paredzēts vēl viens izņēmums papildus minētā panta 1.–3. punktā uzskaitītajiem.

33

Dānijas Karaliste izklāsta, ka 4. panta 5. punkta iekļaušana Regulā Nr. 1049/2001, kura teksts ir tikpat daudznozīmīgs kā Deklarācijas Nr. 35 teksts, ir politiska kompromisa rezultāts starp dažādajiem partneriem Kopienu likumdošanas procesā. Kamēr Komisija vēlējās, lai dalībvalstu izdotiem dokumentiem tiek piemērotas valsts tiesības, bet Parlaments uzskatīja, ka šādu dokumentu izsniegšana ir jāregulē Kopienu tiesībās, dalībvalstīm šajā jautājumā vienota viedokļa nebija.

34

Arī Kopienu tiesai, kurai labprātīgi pakļaujas Kopienu likumdevējs, neatkarīgi no minētā 4. panta 5. punkta teksta neviennozīmīguma, būtu jāizvēlas tāda interpretācija, kura vislabāk atbilstu normatīvajam kontekstam, kurā šī norma ietilpst, un ar Regulu Nr. 1049/2001 sasniedzamajiem mērķiem, kā arī pamatprincipiem, it īpaši samērīguma un pienākuma norādīt pamatojumu principiem un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību.

35

Dānijas Karaliste uzskata, ka šādi mērķi un principi ir pretrunā ar dalībvalstīm piešķirtajām diskrecionārajām veto tiesībām un attiecīgās iestādes, kā arī Kopienu tiesas kompetencē, ņemot vērā dalībvalsts norādīto pamatojumu, būtu izvērtēt, vai dokumenta neizsniegšana ir pamatota ar sabiedrības vai privātām interesēm. Šādi iemesli iestādei ir lojāli jāpārbauda un atbilstošā gadījumā jāpaziņo piekļuves lūguma iesniedzējam.

36

Somijas Republika arī uzskata, ka dalībvalstij, kura iebilst pret dokumenta izsniegšanu, sava nostāja ir jāpamato, lai attiecīgā iestāde varētu nodrošināt, ka norādītie iemesli ir pietiekami, lai pamatotu piekļuves atteikumu un lai tā atbilstoši savam pienākumam varētu savu iespējamo lēmumu šajā sakarā atbilstoši pamatot.

37

Somijas Republika tomēr piebilst, ka, pirmkārt, motīvi, uz kuriem dalībvalsts var atsaukties, lai iebilstu pret dokumenta paziņošanu, neaprobežojas ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā uzskaitītajiem motīviem, bet tie var izrietēt arī no valsts tiesībām, citām Kopienu tiesību normām, kuras ir specifiskākas piekļuves dokumentiem jomā, vai arī starptautiskajām konvencijām. Otrkārt, ja dalībvalsts šādus pamatus ir norādījusi, tad attiecīgā iestāde nedrīkst nedz šo motīvu vērtējumu aizstāt ar dalībvalsts izvirzīto, nedz arī izsniegt dokumentu, kura paziņošana tiek lūgta.

38

Komisija savukārt uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pareizi atzinusi, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta mērķis, kā tas iriet arī no tās preambulas piecpadsmitā apsvēruma un šīs regulas desmitajā apsvērumā ietvertās atsauces uz Deklarāciju Nr. 35, ir saglabāt dalībvalstu regulējumu un politiku attiecībā uz piekļuvi “valsts” dokumentiem, ņemot vērā it īpaši to, ka šajā jomā nav notikusi saskaņošana Kopienas līmenī, un subsidiaritātes principu.

39

Tādējādi minētajā 4. panta 5. punktā nav paredzēta papildu atkāpe piekļuves dokumentiem jomā, bet gan tikai esot apstiprināts, ka jautājums par to, vai dalībvalsts izdots dokuments ir vai nav jāpaziņo, ir jāizvērtē saskaņā ar valsts tiesībām. Jebkurš dokumenta izsniegšanas noraidījums, pret kura izsniegšanu dalībvalsts ir iebildusi, ir jāizvērtē saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām, un šīs dalībvalsts tiesas attiecībā uz to var īstenot savu kontroli.

40

Apvienotā Karaliste uzskata, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta frāzei “bez tās iepriekšējas piekrišanas” tiktu atņemta jebkāda iedarbība, ja, to lasot, rastos šaubas par to, ka attiecīgā gadījumā pastāv pienākums pirms dokumenta izsniegšanas saņemt šādu atļauju, un nevis vienkārši pienākums apspriesties ar attiecīgo dalībvalsti. Frāze “var lūgt” nenorāda uz iestādes diskrecionāro varu, bet gan vienkārši atspoguļo, ka tikai dalībvalstis pašas konkrētā gadījumā var izvērtēt, vai iesniegt šādu lūgumu.

41

Regulas Nr. 1049/2001 preambulas desmitais apsvērums un tajā ietvertā atsauce uz Deklarāciju Nr. 35 apstiprina, ka tās 4. panta 5. punkta mērķis ir ņemt vērā to, ka, pieņemdamas EKL 225. pantu, dalībvalstis prasīja garantijas attiecībā uz to izdoto dokumentu izsniegšanu. Zviedrijas Karalistes ieteiktā interpretācija turklāt novestu pie valstu tiesību aktu nepareizas saskaņošanas, ar kuriem pretrunā nonāktu gan minētās regulas preambulas piecpadsmitais apsvērums, gan arī subsidiaritātes princips.

42

Spānijas Karalistes argumentācija būtībā atbilst Apvienotās Karalistes argumentācijai. Konkrētāk, tā atbalsta viedokli, ka pašā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā ir norāde, ka piekrišanai no dalībvalsts, kura, pamatojoties uz šo normu, ir iesniegusi lūgumu, ir juridiska priekšnosacījuma raksturs, kurš ir jāizpilda pirms attiecīgā dokumenta izsniegšanas.

43

Kā Pirmās instances tiesa pareizi ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 58. punktā, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkts nostāda dalībvalstis situācijā, kas ir atšķirīga no trešo personu situācijas, paredzot, ka dalībvalstij atšķirībā no trešajām valstīm ir tiesības lūgt iestādei bez tās iepriekšējas piekrišanas neizsniegt dokumentu, kas ir izdots šajā dalībvalstī.

44

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa tajā pašā 58. punktā pareizi ir atzinusi, ka pienākums iegūt dalībvalsts “iepriekšēju piekrišanu”, kas skaidri paredzēts minētajā pantā, būtu mirusi norma, ja iestāde varētu nolemt izsniegt šo dokumentu, neskatoties uz dalībvalsts, kas izdevusi dokumentu, tieši izteiktu iebildumu izsniegt dokumentu, pat nesaņemot nekādu minētās dalībvalsts “piekrišanu”. Faktiski ir jāatzīst, ka šādai prasībai nebūtu praktiska pielietojuma, pat nekādas nozīmes, ja vajadzība saņemt “iepriekšēju atļauju” beigu beigās būtu atkarīga no iestādes, kuras rīcībā dokuments atrodas, diskrecionārās varas.

45

Tā kā “piekrišana” juridiski atšķiras no “atzinuma”, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktam ir pretēja arī tāda interpretācija, saskaņā ar kuru ar šo normu dalībvalstij, kura izmantojusi šajā punktā paredzēto iespēju, tiek piešķirtas tiesības uz to, ka ar to ir jāapspriežas iestādei, pirms tā, iespējams, neatkarīgi no attiecīgās dalībvalsts iebildumiem, nolemj minēto dokumentu izsniegt.

46

Turklāt ir jāatzīst, ka šādas tiesības uz apspriešanos dalībvalstīm jau ļoti plaši ir paredzētas saskaņā ar minētās regulas 4. panta 4. punktu, kurā ir noteikts, ka [iestāde] “apspriežas ar attiecīgo trešo [personu]”, ja nav skaidrības par to, vai šo dokumentu drīkst izsniegt vai ne.

47

Tas, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā ir izmantota no tās 9. panta 3. punkta – kurš arī attiecas uz nepieciešamību saņemt izdevējiestādes piekrišanu – atšķirīga terminoloģija, neietekmē šī sprieduma 44. un 45. punktā izklāstīto interpretāciju. Atšķirībā no šī 9. panta 3. punkta minētajā 4. panta 5. punktā dalībvalsts iepriekšēja piekrišana nav paredzēta kā absolūts priekšnosacījums dokumenta izsniegšanai, bet gan pausts, ka šāda iespējama nepieciešamība ir atkarīga no attiecīgās dalībvalsts iepriekš paustās gribas šajā sakarā. Šādos apstākļos frāzes “var lūgt” izmantošana tikai uzsver to, ka ar šo normu dalībvalstij tiek dota iespēja — iespēja, kuru attiecīgā gadījumā izmantojot, dalībvalsts iepriekšēja piekrišana kļūst par obligātu priekšnosacījumu attiecīgā dokumenta izsniegšanai nākotnē.

48

Nav pieņemams arī arguments par to, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkts ir interpretējams saskaņā ar tās 5. panta noteikumiem, lai nodrošinātu līdzsvaru starp darbībām ar dalībvalstu rīcībā esošiem iestāžu izdotiem dokumentiem un darbībām ar iestāžu rīcībā esošiem dalībvalstu izdotiem dokumentiem.

49

Pietiek vien atzīt to, ka Kopienu likumdevējs ļoti dažādos veidos ir paudis savu gribu attiecībā uz šiem diviem dokumentu veidiem, Regulas Nr. 1049/2001 5. panta pirmajā daļā paredzēdams vienkāršu pienākumu dalībvalstīm “apspriesties” ar iestādēm, ja tai tiek lūgts piešķirt piekļuvi kādam to izdotam dokumentam.

50

No iepriekš minētā izriet, ka, ja dalībvalsts ir izmantojusi tai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā paredzētās tiesības lūgt, lai šīs valsts izdots konkrēts dokuments netiktu izsniegts bez tās iepriekšējas piekrišanas, tad, lai iestāde šo dokumentu izsniegtu, ir nepieciešama šīs dalībvalsts iepriekšēja piekrišana, kā pārsūdzētā sprieduma 58. punktā to pareizi atzinusi arī Pirmās instances tiesa.

51

Tomēr pārsūdzētajā spriedumā ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā attiecībā uz šādas iepriekšējas piekrišanas tvērumu.

52

Kā to it īpaši norādījusi Dānijas Karaliste, no EKL 255. panta 2. punkta izriet, ka šī paša panta 1. punktā paredzēto tiesību piekļūt dokumentiem ierobežojumi, kuri jānosaka Padomei saskaņā ar EKL 251. pantā paredzēto procedūru, ir jāparedz, “pamatojoties uz sabiedrības vai privātām interesēm”.

53

Atsaucoties uz šo Līguma normu, kuras īstenošanu tā nodrošina, Regulā Nr. 1049/2001, kā tas paredzēts arī tās preambulas ceturtajā apsvērumā un 1. panta a) punktā, ir paredzēts definēt uz sabiedrības vai privātām interesēm pamatotus principus, nosacījumus un ierobežojumus sabiedrības piekļuvei dokumentiem, lai šīs tiesības tiktu nodrošinātas iespējami plašākas.

54

Turklāt no minētās regulas preambulas otrā un trešā apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir uzlabot Kopienu lēmumu pieņemšanas pārskatāmību, jo šāda pārskatāmība it īpaši ļauj nodrošināt lielāku pārvaldes leģitimitāti, efektivitāti un atbildību attiecībā pret pilsoņiem demokrātiskā sistēmā.

55

Kā uzsvērts Regulas Nr. 1049/2001 preambulas desmitajā apsvērumā, šādas rūpes nodrošināt lēmumu pieņemšanas procesa pārskatāmību, kas izskaidro, kā to paredz šīs regulas 2. panta 3. punkts, ka tiesības piekļūt Parlamenta, Padomes un Komisijas rīcībā esošiem dokumentiem attiecas ne tikai uz šo iestāžu izstrādātiem dokumentiem, bet arī tiem, ko tās saņēmušas no trešām personām, tostarp dalībvalstīm, kā tas precizēts arī šīs pašas regulas 3. panta b) apakšpunktā.

56

Šādi rīkojoties, kā Pirmās instances tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 53. un 54. punktā, Kopienu likumdevējs ir atcēlis iepriekš spēkā bijušo autora normu. Kā izriet no Padomes 1993. gada 20. decembra Lēmuma 93/731/EK par sabiedrības piekļuvi Padomes dokumentiem (OV L 340, 43. lpp.), Komisijas 1994. gada 8. februāra Lēmuma 94/90/EOTK, EK, Euratom par sabiedrības piekļuvi Komisijas dokumentiem (OV L 46, 58. lpp.) un Eiropas Parlamenta 1997. gada 10. jūlija Lēmuma 97/632/EK, EOTK, Euratom par sabiedrības piekļuvi Eiropas Parlamenta dokumentiem (OV L 263, 27. lpp.), šāda norma paredz — ja iestādes rīcībā esoša dokumenta autors ir fiziska vai juridiska persona, dalībvalsts vai cita Kopienu iestāde vai struktūra, vai arī cita valsts vai starptautiska organizācija, tad lūgums par piekļuvi dokumentam ir jāadresē tieši šī dokumenta autoram.

57

Arī Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punkts, kuros paredzēti dažādi materiāltiesiskie izņēmumi, vai arī tās 2. panta 5. punkts un 9. pants, kuros noteikts īpašs režīms slepenajiem dokumentiem, ir saistīti ar objektīvu ierobežojumu noteikšanu, pamatojoties uz sabiedrības vai privātām interesēm, ar kurām var pamatot atteikumu izsniegt iestāžu rīcībā esošus dokumentus, kurus tās ir izdevušas vai saņēmušas, un pēdējā gadījumā — kurus ir izdevušas dalībvalstis vai trešās personas.

58

Šādā kontekstā ir jāatzīst, ka ar šī sprieduma 53.–56. punktā minētajiem mērķiem nav saderīga tāda Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta interpretācija, ka ar to dalībvalstij tiek piešķirtas vispārīgas un beznosacījuma veto tiesības diskrecionāri un, nenorādot pamatojumu, iebilst pret jebkāda iestādes rīcībā esoša dokumenta izsniegšanu tikai tādēļ, ka šo dokumentu ir izdevusi attiecīgā dalībvalsts.

59

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, pirmkārt, arī Pirmās instances tiesas pieņemtā interpretācija, kā to norādījusi Zviedrijas Karaliste un kā to savu secinājumu 44. punktā izklāsta ģenerāladvokāts, rada iespēju, ka attiecībā uz dalībvalstīm vismaz daļēji tiek atkal ieviesta autora norma, kuru Kopienu likumdevējs tomēr ir atcēlis.

60

Izņemot šo atkārtoto autora normas ieviešanu, minētā interpretācija, otrkārt, ietver risku, neievērojot Regulas Nr. 1049/2001 mērķus, iespējami nozīmīgā apmērā samazināt Kopienu lēmumu pieņemšanas procesa pārskatāmību.

61

Faktiski, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkts attiecas ne tikai uz dokumentiem, kuru “autores” vai “izdevējas” ir dalībvalstis, tas attiecas uz visiem iespējamajiem dokumentiem, kurus ir “izdevusi” dalībvalsts, tas ir, kā pareizi uzskata Komisija un kā tiesas sēdē atzina gan IFAW, gan visas dalībvalstis, kuras ir lietas dalībnieces šajā apelācijā, uz visiem dokumentiem, lai kas arī nebūtu to autors, kurus dalībvalsts nodod kādai [Kopienu] iestādei. Šajā gadījumā vienīgais atbilstīgais kritērijs ir dokumenta izcelsme un tas, ka attiecīgā dalībvalsts ir nodevusi dokumentu, kas bija tās rīcībā.

62

Šajā sakarā ir jāuzsver — kā tiesas sēdē norādīja Zviedrijas Karaliste un savu secinājumu 42. punktā atgādināja ģenerāladvokāts — ieviešot dalībvalstīm diskrecionāras veto tiesības, šādā gadījumā, iespējams, Regulas Nr. 1049/2001 noteikumi neattiektos uz īpaši svarīgu dokumentu kategoriju, kuri ir Kopienu lēmumu pieņemšanas procesa pamatā un to izskaidro.

63

Kā it īpaši uzsvērusi IFAW — gan kā Padomes locekles, gan kā daudzu Padomes un Komisijas ietvaros izveidotu komiteju dalībnieces, dalībvalstis ir svarīgs informācijas un dokumentu avots Kopienu lēmumu pieņemšanas procedūras darbībā.

64

No tā izriet, ka sabiedrības piekļuves tiesības atbilstošā apjomā ir tikušas ietekmētas bez objektīva iemesla. Būtiski samazināta ir arī minēto tiesību lietderīgā iedarbība (skat. pēc analoģijas 2001. gada 6. decembra spriedumu lietā C-353/99 P Padome/Hautala, Recueil, I-9565. lpp., 26. punkts).

65

Treškārt, nekas Regulā Nr. 1049/2001 neatbalsta Pirmās instances tiesas izdarīto secinājumu, ka Kopienu likumdevējs ar minētās regulas 4. panta 5. punktu ir vēlējies iedibināt sava veida kolīziju normu, lai varētu piemērot valsts tiesisko regulējumu, vai pat, kā to norāda Komisija, dalībvalstu politiku attiecībā uz piekļuvi to izdotajiem dokumentiem, neņemot vērā šajā regulā paredzētās speciālās normas.

66

Šajā sakarā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 1049/2001 mērķus un īpaši tās preambulas otrajā apsvērumā ietverto, ka sabiedrības piekļuve iestāžu dokumentiem ir saistīta ar šo iestāžu demokrātisko raksturu, un faktu, ka regulā ir paredzēts, kā tas noteikts tās preambulas ceturtajā apsvērumā un 1. pantā, piešķirt sabiedrībai pēc iespējas plašākas piekļuves tiesības, izņēmumi no šīm tiesībām, kas minēti šīs regulas 4. pantā, ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (šajā sakarā saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 priekšteci skat. 2000. gada 11. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C-174/98 P un C-189/98 P Nīderlande un van der Wal/Komisija, Recueil, I-1. lpp., 27. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Padome/Hautala, 24. un 25. punkts, kā arī attiecībā uz Regulu Nr. 1049/2001 — 2007. gada 1. februāra spriedumu lietā C-266/05 P Sison/Padome, Krājums, I-1233. lpp., 63. punkts).

67

Otrkārt, kā jau tika uzsvērts šī sprieduma 55. un 56. punktā, no Regulas Nr. 1049/2001 preambulas desmitā apsvēruma un tās 2. panta 3. punkta skaidri izriet, ka šīs regulas piemērošanas jomā ietilpst visi iestāžu rīcībā esošie dokumenti, tostarp arī dalībvalstu izdotie, no kā izriet, ka piekļuvi šiem dokumentiem principā regulē šīs regulas normas, it īpaši normas par materiāltiesiskajiem izņēmumiem no piekļuves tiesībām.

68

Arī no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punkta var secināt, ka, piemēram, ja attiecīgā iestāde uzskata, ka saskaņā ar šī paša panta 1. vai 2. punkta paredzētajiem izņēmumiem piekļuve dalībvalsts izdotam dokumentam ir jāatsaka, tad tā pieprasītājam šo piekļuvi atsaka, nemaz neapspriežoties ar dokumenta izdevējvalsti, neskatoties uz to, vai šī dalībvalsts ir iepriekš izteikusi lūgumu saskaņā ar šīs regulas 4. panta 5. punktu. Šādā gadījumā ir skaidrs, ka lēmumu par piekļuvi dokumentiem ir pieņēmusi iestāde tikai saskaņā ar tiem izņēmumiem, kuri tieši izriet no Kopienu tiesību normām.

69

Treškārt, ir jāatzīst, ka minētās regulas 4. panta 5. punktā, gluži kā šī paša panta 1.–4. punktā, nav ietverta neviena norāde uz dalībvalsts tiesību normām.

70

Ceturtkārt, apstāklis, ka Regulas Nr. 1049/2001 preambulas piecpadsmitajā apsvērumā ir uzsvērts, ka nedz tās mērķis, nedz sekas nav grozīt valstu tiesību aktus par piekļuvi dokumentiem, pretēji tam, ko Pirmās instances tiesa atzinusi pārsūdzētā sprieduma 57. punktā, neietekmē minētās regulas 4. panta 5. punkta piemērošanas jomu. Lasot to kopumā un savienojumā ar šīs regulas 5. pantu, ar kuru tas ir saistīts, minētajā apsvērumā tiek tikai atgādināts, ka lūgumiem par piekļuvi valsts iestāžu rīcībā esošiem dokumentiem, tostarp gadījumos, kad šos dokumentus ir izdevušas Kopienu iestādes, piemēro šīm iestādēm saistošos valsts tiesību noteikumus, un to vietā nestājas Regulas Nr. 1049/2001 normas, bet tomēr ņemot vērā minētajā 5. pantā paredzētās prasības un EKL 10. pantā noteikto lojālās sadarbības pienākumu.

71

Turklāt uz dokumentiem, kurus dalībvalsts nodod trešajai personai, vairs neattiecas tikai šīs valsts tiesību sistēma vien. Kā to pareizi norāda Zviedrijas Karaliste, kā no dalībvalstīm atšķirīga ārēja struktūra Kopienu iestāde attiecībā uz piekļuvi tās rīcībā esošajiem dokumentiem piemēro tiesību sistēmu ar pati savām normām. No tā secināms, ka normas par šādu piekļuvi nevar grozīt valsts tiesības, kuru priekšmets, kā savu secinājumu 47. punkta norādījis ģenerāladvokāts, ir regulējums par nosacījumiem piekļuvei valsts iestāžu rīcībā esošiem dokumentiem.

72

Piektkārt, kā uzsvērusi arī IFAW, Pirmās instances tiesas veiktās interpretācijas rezultātā piekļuve viena veida dokumentiem, kuru nozīme ir tāda pati — izskaidrot Kopienu lēmumu pieņemšanas procesu –, varētu tikt piešķirta vai atteikta, pamatojoties tikai uz šī dokumenta izcelsmi.

73

No izskatāmās lietas apstākļiem izriet, ka vienāda rakstura dokumenti, kuriem varētu būt izšķiroša nozīme Komisijas lēmumā piešķirt atļauju rūpnieciska projekta īstenošanai aizsargātā teritorijā Dzīvotņu aizsardzības direktīvas izpratnē, būtu sabiedrībai pieejami vai arī nepieejami — atkarībā no dalībvalsts, kurā šāds projekts jāīsteno, tiesību normām vai politikas par piekļuvi šīs valsts dokumentiem.

74

Sestkārt, attiecībā uz subsidiaritātes principu ir tikai jāatzīmē, ka, kaut arī Spānijas Karaliste, Apvienotā Karaliste un Komisija minēja šo principu sava kopīgā aizstāvamā viedokļa pamatojumā, neviena no tām tomēr nav pierādījusi, pat ne mēģinājusi izskaidrot iemeslu, kādēļ tad šim principam ir pretrunā tas, ka dalībvalstu izdotu dokumentu, kuri ir nodoti Kopienu iestāžu rīcībā, lai tās varētu pildīt savas lēmumu pieņemšanas funkcijas, izsniegšanai var piemērot Kopienu tiesību normas par piekļuvi dokumentiem, vai, ka šis princips paredz, ka šai izsniegšanai nav jāpiemēro Kopienu tiesību normas, bet gan tikai valsts tiesību normas.

75

No iepriekš minētā izriet, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka ar to dalībvalstij tiek piešķirtas vispārīgas un beznosacījuma veto tiesības diskrecionāri iebilst pret tās izdotu dokumentu izsniegšanu, kuri atrodas iestādes rīcībā, kā rezultātā piekļuvi šādiem dokumentiem vairs neregulētu minētas regulas normas, bet gan vairs tikai valsts tiesību aktu noteikumi.

76

Turpretim vairāki fakti atbalsta tādu minētā 4. panta 5. punkta interpretāciju, saskaņā ar ko pilnvaru izmantošana, kuras ar šo normu piešķirtas attiecīgajai dalībvalstij, ir ierobežota ar šī paša panta 1.–3. punktā paredzētajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem un dalībvalstij šajā sakarā ir tikai tiesības uz dalību Kopienu lēmumu pieņemšanā. Šādā aspektā dalībvalsts iepriekšēja piekrišana, kas minēta 5. punktā, nav pielīdzināma diskrecionārām veto tiesībām, bet gan tikai sava veida apstiprinājumam, ka nepastāv 1.–3. punktā paredzētie izņēmuma motīvi.

77

Neskatoties uz to, ka šāda interpretācija ir saderīga ar Regulas Nr. 1049/2001 sasniedzamajiem mērķiem, kuri atgādināti šī sprieduma 53.–56. punktā, kā arī ar šī sprieduma 66. punktā norādīto vajadzību šīs regulas 4. pantu interpretēt šauri, šādu interpretāciju pieļauj arī minētās regulas tiešais normatīvais konteksts, kurā ir ietverts šis 4. panta 5. punkts.

78

Ir jāatzīmē, ka, lai arī Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punkta ir skaidri uzskaitīti materiāltiesiskie izņēmumi, kas var pamatot un — atbilstošā gadījumā — noteikt kā obligātu atteikumu izsniegt pieprasīto dokumentu, šī panta 5. punktā ir paredzēta tikai prasība par attiecīgās dalībvalsts iepriekšēju piekrišanu, ja tā šajā sakarā ir izteikusi tādu lūgumu.

79

Turklāt šis 5. punkts seko aiz 4. punkta, kurā ir ietverta procesuāla norma, kurā tajā atspoguļotajos apstākļos paredzēts pienākums apspriesties ar trešām personām.

80

Visbeidzot, minēta 4. panta 7. punktā, kurā paredzēti noteikumi saistībā ar termiņu, kurā ir spēkā dažādie izņēmumi sabiedrības piekļuvei dokumentiem, ir tieši norādīta atsauce tikai uz šī panta 1.–3. punktā uzskaitītajiem izņēmumiem, neminot nekādu saikni ar šī paša panta 5. punktu.

81

Gan 5. punkta vieta attiecīgā panta ietvaros, gan arī šī panta saturs, ņemot vērā ar Regulu Nr. 1049/2001 sasniedzamos mērķus, tādējādi ļauj uzskatīt, ka tās 4. panta 5. punkts ir norma, kas veltīta Kopienu lēmumu pieņemšanas procesam.

82

Attiecībā uz diskusiju, kas lietas dalībnieku starpā izvērtās par Deklarācijas Nr. 35 juridisko piemērojamību, pietiek atzīmēt vien to, ka šī sprieduma 76. punktā ietvertā interpretācija katrā ziņā nav pretrunā ar minēto deklarāciju. Ir jāatgādina, ka, lai arī šajā deklarācijā ir uzsvērts, ka dalībvalstis, pieņemdamas EKL 255. panta 1. punktu, ir vēlējušās paturēt zināmu kontroli attiecībā uz lēmumiem par pašu izdoto dokumentu izsniegšanu, tajā turpretim nav nekādas skaidrības par motīviem, kādēļ šāda kontrole būtu jāveic.

83

Atliek vien precizēt — lai arī lēmumu pieņemšanas procedūrā, kāda tā noteikta Regulas Nr. 1409/2001 4. panta 5. punktā, ir paredzēts, ka attiecīgā iestāde un dalībvalsts atsaucas uz šīs regulas 4. panta 1.–3. punktā paredzētajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem, tomēr dalībvalstu likumīgo interešu aizsardzību var nodrošināt, pamatojoties uz minētajiem izņēmumiem, kā arī saskaņā ar īpašo režīmu, kas ieviests ar minētās regulas 9. pantu attiecībā uz slepeniem dokumentiem.

84

Šajā sakarā nekas neļauj secināt, ka tādu dalībvalsts valsts tiesību normu ievērošanu, ar kurām tiek aizsargātas sabiedrības vai privātas intereses un ar kurām pretrunā būtu dokumenta izsniegšana, un uz ko norādītu dalībvalsts, atbilstošā gadījumā nevarētu uzskatīt par aizsargājamu interesi saskaņā ar minētajā regulā paredzētajiem izņēmumiem (attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 priekšteci skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Nīderlande un van der Wal/Komisija, 26. punkts).

85

Attiecībā uz jau interpretētajām Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā noteiktajām procesuālajām prasībām ir jāatgādina, ka, pirmkārt, tā kā Kopienu tiesību normu īstenošana ir uzticēta kopīgi iestādei un dalībvalstij, kura izmanto šajā 5. punktā paredzēto iespēju, un ka tādēļ šai īstenošanai ir nepieciešams savstarpējs dialogs, gan iestādei, gan dalībvalstij saskaņā ar EKL 10. pantā paredzēto lojālās sadarbības principu ir jārīkojas un jāsadarbojas, lai minētās normas varētu efektīvi piemērot.

86

No tā vispirms izriet, ka iestādei, kurai iesniegts lūgums par piekļuvi dalībvalsts izdotam dokumentam, un pēdējai minētajai tad, kad šī iestāde šo lūgumu ir paziņojusi minētajai dalībvalstij, nekavējoties ir jāuzsāk lojāls dialogs par iespējamo Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā paredzēto izņēmumu piemērošanu, tomēr ņemot vērā vajadzību ļaut minētajai iestādei paust savu nostāju termiņā, kādā šīs regulas 7. un 8. pantā tai ir uzlikts pienākums pieņemt lēmumu par šo piekļuves lūgumu.

87

Pēc tam attiecīgajai dalībvalstij, kura šī dialoga noslēgumā iebilst pret attiecīgā dokumenta izsniegšanu, pretēji Pirmās instances tiesas viedoklim pārsūdzētā sprieduma 59. punktā, ir jāpamato šis iebildums saskaņā ar minētajiem izņēmumiem.

88

Iestāde dalībvalsts iebildumus pret tās izdota dokumenta izsniegšanu var neņemt vērā, ja izvirzītais iebildums nav nekādi pamatots vai ja sniegtais pamatojums neatsaucas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem. Ja, neskatoties uz skaidru iestādes lūgumu attiecīgajai dalībvalstij, pēdējā tomēr nesniedz nekādu pamatojumu, minētajai iestādei, ja tā savukārt uzskata, ka nav piemērojams neviens no minētas regulas 4. panta 1.–3. punktā uzskaitītajiem izņēmumiem, ir jāsniedz piekļuve minētajam dokumentam.

89

Visbeidzot, kā tas it īpaši izriet no minētās regulas 7. un 8. panta, iestādei pašai ir jāpamato atteikuma lēmums par iesniedzēja piekļuves lūgumu. Šāds pienākums paredz, ka iestāde savā lēmumā ietver ne tikai dalībvalsts izteikto iebildumu izsniegt pieprasīto dokumentu, bet arī šīs dalībvalsts norādītos iemeslus kāda no šīs pašas regulas 4. panta 1.–3. punktā minēto izņēmumu piemērošanai. Šādas norādes ļautu lūguma iesniedzējam saprast atteikuma iemeslus un kompetentajai tiesai vajadzības gadījumā veikt tai uzticēto kontroli.

90

Otrkārt, pēdējā minētā sakarā ir jāprecizē, ka gadījumā, ja dalībvalsts pamatoti iebilst pret piekļuvi attiecīgajam dokumentam un ja tādēļ iestādei piekļuves lūgums ir jānoraida, tad tā autoram ir tiesiskā aizsardzība, pretēji it īpaši IFAW paustajam uzskatam.

91

Šajā sakarā no pastāvīgās judikatūras skaidri izriet, ka prasības, kas celta atbilstoši EKL 230. pantam, ietvaros Tiesas kompetencē neietilpst lemt par valsts iestādes pieņemta akta tiesiskumu (skat. it īpaši 1992. gada 3. decembra spriedumu lietā C-97/91 Oleificio Borelli/Komisija, Recueil, I-6313. lpp., 9. punkts).

92

Judikatūrā arī ir noteikts, ka šādu argumentu neapstiprina fakts, ka attiecīgais akts ietilpst Kopienu lēmumu pieņemšanas procedūrā, ja no kompetences sadales attiecīgajā jomā Kopienu iestāžu un dalībvalstu starpā skaidri izriet, ka valsts iestādes pieņemts akts ir saistošs Kopienu iestādei, kurai jāpieņem lēmums, un līdz ar to nosaka arī pieņemamā Kopienu lēmuma tekstu (iepriekš minētais spriedums lietā Oleificio Borelli/Komisija, 10. punkts).

93

Šajā gadījumā tomēr ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta, gluži kā citu Kopienu tiesību aktu, par kuriem Tiesai bija lūgts paust savu nostāju (skat. it īpaši 2001. gada 6. decembra spriedumu lietā C-269/99 Carl Kühne u.c., Recueil, I-9517. lpp., 50.–54. punkts), mērķis ir sadalīt kompetenci — valsts un Kopienu — kuras mērķi ir dažādi. Kā tika atgādināts šī sprieduma 76. punktā, minētā norma paredz lēmumu pieņemšanas procedūru, kuras vienīgais mērķis ir noteikt, vai piekļuve dokumentam ir jāatsaka saskaņā ar kādu no materiāltiesiskajiem izņēmumiem, kas paredzēti minētās regulas 4. panta 1.–3. punktā; tā ir lēmumu pieņemšanas procedūra, kurā saskaņā ar minētajā 76. punktā paredzēto piedalās gan Kopienu iestāde, gan attiecīgā dalībvalsts.

94

Tādā gadījumā Kopienu tiesai pēc ieinteresētās personas, kurai attiecīgā iestāde ir atteikusi piekļuvi, lūguma ir jāpārbauda, vai minēto atteikumu var pamatot ar minētajiem izņēmumiem neatkarīgi no tā, vai šis atteikums balstīts uz šo izņēmumu vērtējumu, ko veikusi iestāde pati vai attiecīgā dalībvalsts. Vēl jānorāda, ka attiecībā uz ieinteresēto personu dalībvalsts iejaukšanās neietekmē tā iestādes dokumenta Kopienu līmeņa raksturu, kuru iestāde vēlāk nosūtījusi, atbildot uz tajā iesniegto lūgumu piekļūt tās rīcībā esošajam dokumentam.

95

No visa iepriekš minēta izriet, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā , kas pamato pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, atzīdama, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 58. un 59. punktā, ka atteikums dot iepriekšēju piekrišanu dokumenta izsniegšanai, kurai dalībvalsts ir iebildusi saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu, nav jāpamato un, neskatoties uz šāda pamatojuma neesamību, tas ir rīkojums attiecīgajai iestādei neizsniegt dokumentu, un tā nevar pārbaudīt, vai šī dokumenta neizsniegšana ir pamatota, un, otrkārt, minētā sprieduma 61. punktā atzīdama, ka šāda dalībvalsts iebilduma rezultātā tādā gadījumā piekļuvi attiecīgajam dokumentam regulē nevis minētā regula, bet gan atbilstošās valsts tiesību aktu normas.

96

Atbilstoši Tiesas Statūtu 61. panta pirmajai daļai Pirmās instances tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Izskatāmajā lietā tā ir.

97

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka IFAW ar pirmo pamatu savas prasības pamatojumam Pirmās instances tiesā ir pareizi norādījusi, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts Regulas Nr. 1049/2001 4. pants.

98

Minēto lēmumu Komisija pieņēma, pamatojoties uz kļūdainu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta interpretāciju par to, ka atbilstoši šai normai dalībvalstij ir tiesības diskrecionāri un bez nosacījumiem iebilst pret tās izdota dokumenta izsniegšanu, savu iebildumu nepamatojot ar kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā uzskaitītajiem izņēmumiem, nedz arī to motivējot.

99

Kā izriet no šī sprieduma 52.–89. punkta, ar minēta 4. panta 5. punktu dalībvalstij tiek ļauts iebilst pret tās izdotu dokumentu izsniegšanu, tikai pamatojoties uz minētajiem izņēmumiem un savu nostāju šajā sakarā pienācīgi pamatojot. Turklāt ar šo normu ir paredzēts, ka iestāde, kurai šis iebildums tiek iesniegts, kad izsmeltas šī sprieduma 86. panta minētas lojālā dialoga ar attiecīgo dalībvalsti iespējas, pārliecinās, ka ir sniegts iepriekš minētais pamatojums un to ietver tās pieņemtajā lēmumā par atteikumu.

100

No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ. Šajos apstākļos Tiesai nav jālemj par otro pamatu, kas izvirzīts prasības atbalstam Pirmās instances tiesā un saistīts ar pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

101

Reglamenta 122. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu. Saskaņā ar šī paša reglamenta 69. panta 2. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā saskaņā ar tā 118. pantu, dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Minētā 69. panta 4. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

102

Tā kā apelācijas sūdzība tiek apmierināta, tad jāpiespriež Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas sakarā ar šo apelācijas tiesvedību radušies Zviedrijas Karalistei un IFAW saskaņā ar to prasījumiem.

103

Komisija un pārējie apelācijas tiesvedības dalībnieki savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.

104

Tā kā Tiesa ir apmierinājusi arī IFAW prasījumus pirmajā instancē, tad ir jāpiespriež Komisijai atlīdzināt arī tiesāšanās izdevumus, kas IFAW radušies saistībā ar tiesvedību Pirmās instances tiesā saskaņā ar tās prasījumiem.

105

Komisija un dalībvalstis, kas iestājušās lietā Pirmās instances tiesā, savus ar tiesvedību pirmajā instancē saistītos izdevumus sedz pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: