Lieta C‑61/05
Eiropas Kopienu Komisija
pret
Portugāles Republiku
Valsts pienākumu neizpilde — Direktīva 92/100/EEK — Autortiesības — Ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt nomu un patapinājumu — Nepareiza transponēšana
Ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] secinājumi, sniegti 2006. gada 4. aprīlī
Tiesas spriedums (trešā palāta) 2006. gada 13. jūlijā
Sprieduma kopsavilkums
1. Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Aizsargājamo darbu nomas tiesības un patapinājuma tiesības – Direktīva 92/100
(Padomes Direktīvas 92/100 2. panta 1 punkts)
2. Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Aizsargājamo darbu nomas tiesības un patapinājuma tiesības – Direktīva 92/100
(Padomes Direktīvas 92/100 2. panta 5. un 7. punkts un 4. pants)
1. 2. panta 1. punkts Direktīvā 92/100 par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā, ar grozījumiem, kuri izdarīti ar Direktīvu 2001/29, ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt nomu vai patapinājumu piešķir pirmās fiksācijas producentam attiecībā uz tā filmas oriģinālu un kopijām.
Valsts tiesībās nomas tiesības piešķirot arī videoierakstu producentiem, dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek minētā norma. Šādā gadījumā Direktīvas 2. panta 1. punktā iekļautajā sarakstā ne tikai tiktu pievienota papildu tiesību subjektu kategorija, bet tieši pretēji – tiktu apšaubītas šajā normā paredzētās īpašās ekskluzīvās tiesības.
(sal. ar 22., 23. un 44. punktu un rezolutīvo daļu)
2. 4. pants Direktīvā 92/100 par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā, ar grozījumiem, kuri izdarīti ar Direktīvu 2001/29, autoriem vai izpildītājiem garantē taisnīgu atlīdzību, ja nomas tiesības tiek nodotas producentam.
Valsts tiesību aktos radot neskaidrības par to, kura ir tā persona, kam ir jāmaksā attiecīgā atlīdzība, dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kurus tai uzliek minētā norma saistībā ar tās pašas direktīvas 2. panta 5. un 7. punktu.
(sal. ar 38., 41. un 44. punktu un rezolutīvo daļu)
TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2006. gada 13. jūlijā (*)
Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 92/100/EEK – Autortiesības – Ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt nomu un patapinājumu – Nepareiza transponēšana
Lieta C‑61/05
par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam,
ko 2005. gada 10. februārī cēla
Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv P. Gerra e Andrade [P. Guerra e Andrade] un V. Vilss [W. Wils], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Portugāles Republiku, ko pārstāv L. Fernandišs [L. Fernandes] un N. Gonsalvess [N. Gonçalves],
atbildētāja.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas], tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský] (referents), S. fon Bārs [S. von Bahr], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] un U. Lehmuss [U. Lõhmus],
ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],
sekretārs R. Grass [R. Grass],
ņemot vērā rakstveida procesu,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 4. aprīlī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka:
– valsts tiesībās piešķirot nomas tiesības videoierakstu producentiem, Portugāles Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 2. panta 1. punkts Padomes 1992. gada 19. novembra Direktīvā 92/100/EEK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV L 346, 61. lpp.), ar jaunākajiem grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvu 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva”);
– valsts tiesību aktos radot neskaidrības par to, kura ir tā persona, kurai ir jāmaksā atlīdzība māksliniekam par savu nomas tiesību deleģēšanu,
Portugāles Republika nav izpildījusi Direktīvas 4. pantu saistībā ar tās 2. panta 5. un 7. punktu.
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesiskais regulējums
2 Direktīvas pirmais apsvērums nosaka:
“tā kā pastāv atšķirības juridiskā aizsardzībā, ko dalībvalstu tiesību akti un prakse nodrošina darbiem, ko aizsargā autortiesības un blakustiesības, kas attiecas uz nomu un patapināšanu, [un] tā kā tādas atšķirības rada šķēršļus tirdzniecībai un rada konkurences traucējumus, tādējādi kavē pilnīgot kopējo tirgu un neļauj tam pareizi darboties.”
3 Direktīvas septītais apsvērums nosaka:
“tā kā autoru un izpildītāju mākslinieciskā jaunrade prasa atbilstošus ienākumus kā pamatu turpmākai mākslinieciskai jaunradei, un ieguldījumi, izgatavojot skaņu ierakstus un uzņemot filmas ir īpaši lieli un riskanti; tā kā efektīvi nodrošināt šos ienākumus un atlīdzināt šos ieguldījumus var vienīgi ar attiecīgo tiesību turētāju piemērotu juridisku aizsardzību.”
4 Direktīvas 2. panta 1., 5. un 7. punkts nosaka:
“1. Ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt nomu un patapināšanu pieder:
– autoriem attiecībā uz viņu darbu oriģināliem un kopijām,
– izpildītājiem attiecībā uz viņu priekšnesumu fiksācijām,
– skaņu ierakstu producentiem attiecībā uz viņu izdarītiem skaņu ierakstiem,
un
– filmu pirmo fiksējumu producentiem attiecībā uz filmu oriģināliem un kopijām. Šajā direktīvā termins “filma” nozīmē kinematogrāfiskus vai audiovizuālus darbus, vai kustīgus attēlus ar skaņu pavadījumu vai bez tā.
[..]
5. Ciktāl tas nav pretrunā ar 7. punktu, ja izpildītāji ar filmas producentu individuāli vai kolektīvi noslēdz līgumu par filmas uzņemšanu, tad, ja vien līguma noteikumi nenosaka citādi, jāuzskata, ka izpildītāji, uz ko attiecas šis līgums, saskaņā ar 4. pantu nodevuši citiem savas nomas tiesības.
[..]
7. Dalībvalstis var paredzēt to, ka, parakstot šādus līgumus starp izpildītājiem un filmu producentiem par filmas uzņemšanu, faktiski ir atļauta šo filmu noma – ar nosacījumu, ka šis līgums paredz taisnīgu atlīdzību, kas noteikta 4. pantā. [..]”
5 Direktīvas 4. pants paredz:
“1. Ja kāds autors vai izpildītājs savas nomas tiesības, kas attiecas uz skaņu ierakstu vai filmas oriģinālu vai kopiju, nodevis citiem vai deleģējis skaņu ieraksta vai filmas producentam, šis autors vai izpildītājs patur tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību par nomu.
2. Nav atsaucamas autoru vai izpildītāju tiesības gūt taisnīgu atlīdzību par nomu.
3. Tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību var uzticēt īstenot iestādēm, kas pārstāv autorus vai izpildītājus.
4. Dalībvalstis var noteikt, vai un ciktāl šīm iestādēm uzticēt tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību, kā arī jautājumu par to, no kā var prasīt vai ievākt [iekasēt] šo atlīdzību.”
Valsts tiesiskais regulējums
6 Direktīva Portugāles tiesībās tika transponēta ar 1997. gada 27. novembra Dekrētu–likumu Nr. 332/97 (1997. gada 27. novembra Diário da República I, A sērija, Nr. 275, 6393. lpp.; turpmāk tekstā – “Dekrēts–likums”), ar ko ievieš pienākumu maksāt atlīdzību māksliniekiem, kuri ir nodevuši savas nomas tiesības.
7 Dekrēta–likuma 5. pants nosaka:
“1. Ja nomas tiesības, kas attiecas uz skaņu ierakstu, videoierakstu vai filmas oriģinālu vai kopiju, autors nodod vai deleģē skaņu ieraksta vai filmas producentam, tam tiek atzītas neatsaucamas tiesības uz taisnīgu atlīdzību par nomu.
2. Ņemot vērā 1. punktu, producents maksā atlīdzību, ko tad, ja nepastāv vienošanās, nosaka šķīrējtiesa atbilstoši likumam.”
8 Dekrēta–likuma 7. pants nosaka:
“1. Izplatīšanas tiesības, tai skaitā bezmaksas nomas un patapinājuma tiesības tiek atzītas arī:
a) izpildītājam attiecībā uz viņu priekšnesumu ierakstiem;
b) skaņu ierakstu vai videoierakstu producentam attiecībā uz viņa izdarītajiem skaņu ierakstiem un videoierakstiem;
c) filmas pirmā ieraksta producentam attiecībā uz šīs filmas oriģinālu un kopijām.
2. Šī panta 1. punktā paredzētās tiesības neizbeidzas ar minēto priekšmetu pārdošanu vai jebkuras citas izplatīšanas darbības rezultātā.
3. Papildus 1. un 2. punkta noteikumiem tiesības atļaut reproducēt šīs filmas oriģinālu vai kopijas atzīst arī filmas pirmā ieraksta producentam.
4. Šajā tiesību aktā ar “filmu” saprot kinematogrāfisku darbu, audiovizuālu darbu un kustīgus attēlus ar skaņu pavadījumu vai bez tā.”
9 Minētā dekrēta–likuma 8. pants nosaka:
“Līgums, kas par filmas uzņemšanu ir noslēgts starp izpildītājiem un producentu, liek pieņemt, ka, ja vien nav pretēja noteikuma, mākslinieka nomas tiesības ir nodotas producentam, neskarot neatsaucamas tiesības uz taisnīgu atlīdzību par nomu atbilstoši 5. panta 2. punktam.”
Pirmstiesas procedūra
10 2003. gada 31. marta vēstulē Komisija darīja Portugāles iestādēm zināmas savas šaubas par Direktīvas pareizu transponēšanu tādēļ, ka ar Dekrētu–likumu videoierakstu producentiem ir piešķirtas ekskluzīvas nomas tiesības un nav precizēts, kura persona maksā atlīdzību par nomu. Tāpēc Komisija šīm iestādēm nosūtīja lūgumu sniegt informāciju.
11 Tā kā noteiktajā termiņā Komisija nesaņēma nekādu atbildi, un uzskatot, ka Portugāles tiesību akti ir pretrunā ar Direktīvas 2. panta 1. un 4. punktu, Komisija, 2003. gada 19. decembrī nosūtot brīdinājuma vēstuli, saskaņā ar EKL 226. pantu uzsāka procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi.
12 Ar 2004. gada 8. janvāra vēstuli Portugāles Republika iesniedza savus apsvērumus. Kaut arī tie attiecās uz lūgumu sniegt informāciju, ko Komisija bija nosūtījusi 2003. gada 31. martā, Komisija prezumēja, ka šie apsvērumi attiecas arī uz brīdinājuma vēstuli.
13 Uzskatot, ka Portugāles Republikas sniegtās atbildes nav pietiekamas, Komisija 2004. gada 9. jūlijā izdeva motivētu atzinumu, aicinot šo dalībvalsti veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu šajā atzinumā minētās prasības divu mēnešu termiņā no tā paziņošanas brīža.
14 Tā kā Komisija vairs nesaņēma nekādu citu informāciju, tā nolēma iesniegt šo prasību.
Par prasību
Par pirmo iebildumu, kas ir balstīts uz Direktīvas 2. panta 1. punkta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
15 Komisija apgalvo, ka Direktīvas 2. panta 1. punkts pretēji tam, ko paredz Dekrēts–likums, neļauj arī videoierakstu producentam piešķirt ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt nomu, kas ir piešķirtas filmas pirmās fiksācijas producentam.
16 Komisija uzskata, ka minētajā normā iekļautais saraksts ir izsmeļošs un līdz ar to tikai pirmās fiksācijas producents, nevis videoieraksta producents var atļaut vai aizliegt filmas oriģināla vai kopiju nomu. Šis saraksts nekādā ziņā nav neizsmeļošs un papildināms. Tikai filmas pirmā fiksācija ir pamats īpašai Kopienu tiesībās nodrošinātai aizsardzībai. Filmas kopiju aizsardzība, izmantojot ar autortiesībām saistītas blakustiesības, būtu nepamatota tāpēc, ka tai nav “papildinošas” saiknes ar literāru vai mākslas darbu.
17 No tā izriet, ka pretēji tam, ko paredz Direktīva, Dekrēta–likuma pieņemšanas rezultātā filmas fiksācijas producentam tiek liegta ekskluzīvo tiesību izmantošana, vairs neļaujot viņam atļaut vai aizliegt nomāt savas filmas kopijas.
18 Iebildumu rakstā Portugāles Republika norāda, ka Dekrēta–likuma pieņemšanas dienā Autortiesību un blakustiesību kodeksā (Código do Direito de Autor e dos Direitos Conexos) skaņu ierakstu un videoierakstu producentiem bija piešķirts vienāds statuss. Lai saglabātu šo vienlīdzību un izvairītos no tā, ka tiek radīta nelīdzsvarotība pašreizējā šo abu veidu producentu statusā, likumdevējs ekskluzīvo tiesību īpašnieku sarakstam pievienoja videoierakstu producentus. Lai pielāgotos valsts sistēmas īpatnībām, attiecīgajā Dekrētā–likumā videoierakstu producenta stāvoklis bija pielīdzināts skaņu ierakstu producenta stāvoklim un tāpēc videoierakstu producentiem bija nodrošināta augstāka aizsardzības pakāpe nekā tā, kas ir noteikta Kopienu tiesībās.
19 Portugāles Republika turklāt uzskata, ka pašā Direktīvā ir neskaidrības. Direktīvas 2. panta 1. punktā izmantojot neprecīzu terminu “filma”, tā, šķiet, vienā definīcijā ir ietverts kinematogrāfijas darbs un darbs, kas ir ierakstīts video. Līdz ar to var uzskatīt, ka pirmās fiksācijas producents var būt arī filmas kopiju producents.
20 Visbeidzot, minētā dalībvalsts uzsver, ka Dekrēts–likums būtu pretrunā ar Direktīvu tikai tad, ja izrādītos, ka tā mērķi ir pretrunā ar valsts tiesisko regulējumu, ja Dekrēts–likums apdraudētu iekšējā tirgus darbību vai arī ja ar to būtu pārkāptas trešo personu tiesības. Šī dekrēta–likuma piemērošana nav radījusi nevienu konkrētu problēmu ne iekšējā tirgū, ne valsts tirgū, jo nevienam nav atņemtas Direktīvā paredzētās tiesības un nav saņemta neviena sūdzība.
Tiesas vērtējums
21 Pakārtoti ir jāsecina, ka saistībā ar šo pirmo iebildumu rodas jautājums par to, vai ekskluzīvas nomas tiesības ir piešķirtas arī videoierakstu producentam.
22 Ja ekskluzīvas tiesības tiktu piešķirtas arī videoierakstu producentiem, Direktīvas 2. panta 1. punktā iekļautajā sarakstā ne tikai tiktu pievienota papildu tiesību subjektu kategorija, bet tieši pretēji – tiktu apšaubītas šajā normā paredzētās īpašās ekskluzīvās tiesības.
23 Šajā sakarā Direktīvas 2. panta 1. punkts ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt nomu vai patapinājumu piešķir pirmās fiksācijas producentam attiecībā uz tā filmas oriģinālu un kopijām. No tā izriet, ka tad, ja videoieraksta producentam ir piešķirtas arī tiesības kontrolēt šī videoieraksta nomu, pirmās fiksācijas producenta tiesības acīmredzot nav ekskluzīvākas.
24 Šo interpretāciju apstiprina Direktīvas mērķis Kopienā izveidot saskaņotu juridisko aizsardzību attiecībā uz nomas un patapinājuma tiesībām un dažām ar autortiesībām saistītām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā (skat. 1998. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C‑200/96 MetronomeMusik, Recueil, I‑1953. lpp., 22. punkts).
25 Kā jau izriet it īpaši no Direktīvas pirmā apsvēruma, tās mērķis ir likvidēt pastāvošās atšķirības starp dalībvalstīm to darbu juridiskajā aizsardzībā, uz kuriem attiecas autortiesības nomas un patapinājuma jomā, lai mazinātu šķēršļus tirdzniecībai un konkurences traucējumus. Ja Direktīvas 2. panta 1. punkts dalībvalstīm ļautu tiesības atļaut vai aizliegt videoierakstu nomu brīvi piešķirt dažādām personu kategorijām, šis mērķis acīmredzami nebūtu sasniegts.
26 Šajā sakarā Tiesa jau ir atzinusi, ka videokasešu laišana tirgū tiek veikta, ne tikai tās pārdodot, bet arī iznomājot. Iespēja aizliegt šo iznomāšanu kādā dalībvalstī var ietekmēt šo videokasešu laišanu tirgū šajā valstī un tādējādi netieši ietekmēt šo preču tirdzniecību Kopienā (skat. 1988. gada 17. maija spriedumu lietā 158/86 Warner Brothers u.c., Recueil, 2605. lpp., 10. punkts).
27 Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas septīto apsvērumu skaņu ierakstu un filmu producentu ekskluzīvo nomas tiesību aizsardzība ir pamatota tāpēc, ka ir jāsaglabā to ļoti lielo un riskanto ieguldījumu amortizācija, kas ir vajadzīgi to veidošanai un kas ir nepieciešami, lai autori turpinātu radīt jaunus darbus (skat. it īpaši attiecībā uz skaņu ierakstu producentiem iepriekš minēto spriedumu lietā Metronome Musik, 24. punkts).
28 Nešķiet, ka videoierakstu veidošanai būtu nepieciešami tik lieli un riskanti ieguldījumi, ka tiem būtu vajadzīga īpaša aizsardzība. Tiesa jau ir atzinusi, cik viegli ir nokopēt mūzikas ierakstus (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Metronome Musik, 24. punkts). Kaut arī šis apgalvojums tika izteikts saistībā ar mūzikas ierakstiem, jauno tehnoloģiju attīstība ir sekmējusi arī to, ka vieglāk ir reproducēt arī attēlu nesējus.
29 No tā izriet, ka tiktāl, ciktāl Dekrēts–likums nomas tiesības piešķir arī videoierakstu producentiem, tas neatbilst Direktīvai.
30 Šo secinājumu nekādā veidā neatspēko Portugāles Republikas arguments, ka, lai “pielāgotos valsts sistēmas īpatnībām”, Portugāles tiesībās videoierakstu un skaņu ierakstu producentiem tika piešķirts vienāds statuss.
31 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalsts nevar aizbildināties ar valsts tiesību sistēmas normām, praksi vai situāciju, lai pamatotu direktīvās paredzētu pienākumu un termiņu neievērošanu (skat. it īpaši 2003. gada 10. aprīļa spriedumu lietā C‑114/02 Komisija/Francija, Recueil, I‑3783. lpp., 11. punkts, un 2004. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑358/03 Komisija/Austrija, Krājums, I‑12055. lpp., 13. punkts).
32 Visbeidzot, tā kā prasība sakarā ar pienākumu neizpildi ir objektīva (skat. it īpaši 1993. gada 17. novembra spriedumu lietā C‑73/92 Komisija/Spānija, Recueil, I‑5997. lpp., 19. punkts), pati ar Kopienu tiesību normu uzlikta pienākuma neizpilde ir atzīstama par pienākumu neizpildi, un apsvērumam, ka šī neizpilde nav izraisījusi negatīvas sekas, nav nozīmes (skat. it īpaši 1999. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑392/96 Komisija/Īrija, Recueil, I‑5901. lpp., 60. un 61. punkts, kā arī 2003. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑233/00 Komisija/Francija, Recueil, I‑6625. lpp., 62. punkts). Līdz ar to Portugāles Republikas arguments, ka pienākumu neizpilde nav radījusi nevienu konkrētu problēmu, ir jānoraida.
33 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāsecina, ka iebildumam, kas ir balstīts uz to, ka Portugāles Republika ir pārkāpusi Direktīvas 2. panta 1. punktu, ir jāpiekrīt.
Par otro iebildumu, kas ir balstīts uz Direktīvas 4. panta saistībā ar tās 2. panta 5. un 7. punktu pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
34 Attiecībā uz mākslinieka nomas tiesību nodošanu filmu producentam Komisija uzskata, ka Dekrēts–likums ir neskaidrs, jo tas var attiekties uz diviem dažādiem producentiem, proti, videoierakstu producentu un filmas pirmās fiksācijas producentu.
35 Saskaņā ar Dekrēta–likuma 5. panta 2. punktu atlīdzību par nomu maksā producents. Tas māksliniekiem rada grūtības saņemt atlīdzību, uz ko viņiem ir tiesības, jo viņi nezina, kuram no abiem producentiem ir pienākums maksāt minēto atlīdzību. Šajā aspektā Direktīva ir skaidra: tikai filmas pirmās fiksācijas producentam var nodot izpildītāju nomas tiesības un pieprasīt maksāt atlīdzību, uz kuru izpildītājiem ir tiesības. Ar Dekrētu–likumu veiktās transponēšanas mērķis faktiski ir sekmēt kopiju ražošanas nozares darbību.
36 Portugāles Republika apstrīd, ka Dekrēts–likums būtu neskaidrs. Tajā, ja nav pierādījumu par pretējo, pienākums maksāt atlīdzību ir uzlikts filmas pirmās fiksācijas producentam. Neskaidrību radīja ne tikai Dekrēts–likums, bet arī Direktīvā iekļautā termina “filma” definīcija.
Tiesas vērtējums
37 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katrai dalībvalstij ir pienākums direktīvu izpildīt tādā veidā, kas pilnībā atbilst Kopienu likumdevēja noteiktajām prasībām par tiesisko situāciju skaidrību un noteiktību, ņemot vērā attiecīgo dalībvalstīs reģistrēto personu intereses. Šajā nolūkā direktīvas noteikumi ir jāīsteno tā, lai to saistošais spēks būtu neapstrīdams, kā arī nodrošinot vajadzīgo īpašo raksturu, precizitāti un skaidrību (skat. 1997. gada 4. decembra spriedumu lietā C‑207/96 Komisija/Itālija, Recueil, I‑6869. lpp., 26. punkts).
38 Pakārtoti ir jānorāda, ka no Direktīvas 2. panta 5. un 7. punkta izriet, ka var pieņemt, ka izpildītāju tiesības ir nodotas vai ar likumu nodotas filmu producentam. Kā kompensāciju par šo deleģēšanu Direktīvas 4. pants šiem izpildītājiem garantē taisnīgu atlīdzību.
39 Dekrēta–likuma 8. pants paredz izpildītāja ekskluzīvo nomas tiesību nodošanu “filmu producentam”, iepriekš nedefinējot šo terminu. Saskaņā ar Dekrēta–likuma 5. pantu filmu producents ir tas, kuram ir pienākums maksāt atlīdzību par nodotajām nomas tiesībām, kas attiecas uz videoierakstu vai filmas oriģinālu vai kopiju. Šo abu pantu kopīgas interpretācijas rezultātā varētu secināt, ka videoierakstu producents ietilpst filmu producentu kategorijā, kam ir jāmaksā atlīdzība.
40 Šajā sakarā Portugāles Republika pati atzīst, ka tās Dekrēts–likums nav viennozīmīgs.
41 Savukārt, kaut arī Direktīvas 4. panta 1. punktā attiecībā uz nomas tiesību nodošanu ir norāde uz filmu producentu, tajā faktiski ir paredzēts tikai filmas pirmās fiksācijas producents. Tā kā minētajā pantā nav minēti videoieraksti, videoierakstu producentam nav filmu producenta statusa.
42 Līdz ar to Direktīvas transponēšana rada situāciju, kurā Portugāles māksliniekiem varētu rasties grūtības saņemt atlīdzību, uz kuru viņiem ir tiesības, jo nav skaidrs, kurš no producentiem ir tas, kurš maksā Direktīvas 4. pantā paredzēto taisnīgo atlīdzību.
43 Šajos apstākļos ir jāpiekrīt iebildumam, kas ir balstīts uz Direktīvas 4. panta kopā ar tās 2. panta 5. un 7. punktu nepareizu transponēšanu.
44 No iepriekš izklāstītā izriet, ka, valsts tiesībās nomas tiesības piešķirot arī videoierakstu producentiem, Portugāles Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Direktīvas 2. panta 1. punkts, un valsts tiesību aktos radot neskaidrības par to, kura ir tā persona, kam ir jāmaksā atlīdzība māksliniekiem par savu nomas tiesību deleģēšanu, Portugāles Republika nav izpildījusi Direktīvas 4. pantu saistībā ar tās 2. panta 5. un 7. punktu.
Par tiesāšanās izdevumiem
45 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Portugāles Republikai spriedums nav labvēlīgs, tad jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
1) – valsts tiesībās piešķirot nomas tiesības arī videoierakstu producentiem, Portugāles Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 2. panta 1. punkts Padomes 1992. gada 19. novembra Direktīvā 92/100/EEK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā, ar jaunākajiem grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvu 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā;
– valsts tiesību aktos radot neskaidrības par to, kura ir tā persona, kam ir jāmaksā atlīdzība māksliniekiem par savu nomas tiesību deleģēšanu, Portugāles Republika nav izpildījusi Direktīvas 92/100, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2001/29/EK, 4. pantu saistībā ar tās 2. panta 5. un 7. punktu;
2) Portugāles Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – portugāļu.