Lieta C‑34/05

Maatschap J. en G.P. en A.C. Schouten

pret

Minister van Landbouw, Natuur en Voedselkwaliteit

(College van Beroep voor het bedrijfsleven lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Kopienu atbalsta shēmas – Regula (EEK) Nr. 3887/92 – Liellopu gaļas nozare – Regula (EK) Nr. 1254/1999 – Pieejamā lopbarības platība – Jēdziens – Īpaša piemaksa – Piešķiršanas nosacījumi – Attiecīgajā periodā uz laiku applūdis zemes gabals

Sprieduma kopsavilkums

Lauksaimniecība – Kopējā lauksaimniecības politika – Integrēta administrācijas un kontroles sistēma noteiktām atbalsta shēmām

(Padomes Regulas Nr. 1254/1999 12. panta 2. punkta b) apakšpunkts; Komisijas Regulas Nr. 3887/92 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

Lai sasniegtu mērķi ierobežot liellopu gaļas ražošanas intensifikācijas tendences, īpašās piemaksas piešķiramas, ievērojot Regulas Nr. 1254/1999 par liellopu un teļa gaļas tirgus kopīgo organizāciju 12. pantā paredzēto ganāmpulka blīvumu, kas atspoguļo saikni starp saimniecībā turēto dzīvnieku skaitu un šīs saimniecības lopbarības platību, kura paredzēta to barošanai, tādējādi nodrošinot, ka šī platība ir pietiekama ar šo dzīvnieku barošanu saistīto vajadzību apmierināšanai.

Šajā sakarā Regulas Nr. 1254/1999 12. panta 2. punkta b) apakšpunkts un Regulas Nr. 3887/92, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus integrētās administrācijas un kontroles sistēmas piemērošanai konkrētām Kopienas atbalsta sistēmām, 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē šādi: zemes gabals, kas ir deklarēts kā lopbarības platība, var tikt uzskatīts par “pieejamu”, ja, no vienas puses, tas ir paredzēts vienīgi tajā turēto dzīvnieku barošanai visa kalendārā gada laikā un, no otras puses, to patiešām varēja izmantot šo dzīvnieku barošanai minimālajā septiņu mēnešu periodā šī paša gada laikā, skaitot no valsts tiesību aktos noteiktas dienas laikposmā no 1. janvāra līdz 31. martam, kaut gan minētajā zemes gabalā šie dzīvnieki neatrodas nepārtraukti, piemēram, īslaicīgas applūšanas dēļ.

(sal. ar 28., 29. un 38. punktu un rezolutīvo daļu)







TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2007. gada 1. martā (*)

Kopienu atbalsta shēmas – Regula (EEK) Nr. 3887/92 – Liellopu gaļas nozare – Regula (EK) Nr. 1254/1999 – Pieejamā lopbarības platība – Jēdziens – Īpaša piemaksa – Piešķiršanas nosacījumi – Attiecīgajā periodā uz laiku applūdis zemes gabals

Lieta C‑34/05

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko College van Beroep voor het bedrijfsleven (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2005. gada 26. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 31. janvārī, tiesvedībā

Maatschap J. en G.P. en A.C. Schouten

pret

Minister van Landbouw, Natuur en Voedselkwaliteit.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši J. Klučka [J. Klučka], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], J. Makarčiks [J. Makarczyk] un Dž. Arestis [G. Arestis] (referents),

ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Maatschap J. en G.P. en A.C. Schouten vārdā – S. Dula [S. Dul], accountant adviseur,

–        Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster] un K. ten Dama [C. ten Dam], pārstāves,

–        Grieķijas valdības vārdā – G. Kanelopuls [G. Kanellopoulos], pārstāvis,

–        Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un A. Kolomba [A. Colomb], pārstāvji,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – F. Erlbahers [F. Erlbacher] un T. van Reins [T. van Rijn], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 22. jūnijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1999. gada 17. maija Regulas (EK) Nr. 1254/1999 par liellopu un teļa gaļas tirgus kopīgo organizāciju (OV L 160, 21. lpp.) 12. panta 2. punkta b) apakšpunktu un Komisijas 1992. gada 23. decembra Regulas (EEK) Nr. 3887/92, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus integrētās administrācijas un kontroles sistēmas piemērošanai konkrētām Kopienas atbalsta sistēmām (OV L 391, 36. lpp.), 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

2        Šis lūgums tika izteikts tiesvedībā starp lauksaimnieku sabiedrību Maatschap J. en G.P. en A.C. Schouten (turpmāk tekstā – “Schouten”) un Minister van Landbouw, Natuur en Voedselkwaliteit (lauksaimniecības, vides un pārtikas kvalitātes ministrs, turpmāk tekstā – “ministrs”) par to, ka šis ministrs bija atteicies šai sabiedrībai piešķirt iepriekš lūgto īpašo piemaksu par vīriešu dzimuma liellopu turēšanu.

 Atbilstošās tiesību normas

3        Regula Nr. 1254/1999 izveido visaptverošu tiešo maksājumu sistēmu liellopu gaļas ražotājiem. Viens no šiem tiešajiem maksājumiem ir īpaša piemaksa par vīriešu dzimuma liellopu turēšanu.

4        Regulas 4. pants paredz:

“1.      Ražotājs, kurš savā saimniecībā tur vīriešu dzimuma liellopus, iesniedzot pieteikumu, var pretendēt uz īpašas piemaksas piešķiršanu. To piešķir ikgadējas piemaksas veidā par kalendāro gadu un par saimniecību, ievērojot reģionālo maksimālo apjomu, par ne vairāk kā 90 dzīvniekiem katrā vecuma grupā, kas minēta 2. punktā.

2.      [..]

3.      Lai iegūtu tiesības uz īpašo piemaksu:

a)      katru dzīvnieku, uz ko attiecas pieteikums, ražotājs tur nobarošanai noteiktu laika posmu, kas vēl jānosaka;

[..].”

5        Regulas Nr. 1254/1999 5. apakšiedaļā “Ganāmpulka blīvums” ietvertais 12. panta 1. un 2. punkts noteic:

“1.      Kopējo dzīvnieku skaitu, par ko var gūt labumu no īpašajām piemaksām un piemaksām par zīdītājgovīm, ierobežo, piemērojot ganāmpulka blīvumu saimniecībā, attiecībā uz divu ganāmpulka vienību (GV) par hektāru un kalendāro gadu. Šo ganāmpulka blīvumu izsaka GV skaitā par lopbarības platības vienību saimniecībā, kas tiek lietota tajā esošo dzīvnieku barošanai. Ražotāju tomēr var atbrīvot no ganāmpulka blīvuma piemērošanas, ja dzīvnieku skaits, ko tur viņa saimniecībā un kas jāņem vērā, lai noteiktu ganāmpulka blīvumu, nav vairāk kā 15 GV.

2.      Lai noteiktu ganāmpulka blīvumu saimniecībā, ņem vērā:

a)      vīriešu dzimuma liellopus, zīdītājgovis un teles, aitas un/vai kazas, par kurām ir iesniegts piemaksas pieteikums, kā arī piena govis, kas vajadzīgas, lai saražotu kopējo piena salīdzināmo daudzumu, kas iedalīts ražotājam. Dzīvnieku skaitu pārvērš GV, atsaucoties uz pārrēķinu tabulu III pielikumā;

b)      lopbarības platību, kas nozīmē to saimniecības platību, kas visu kalendāro gadu ir pieejama liellopu un aitu, un/vai kazu audzēšanai. Lopbarības platība neietver:

–        ēkas, mežus, dīķus, takas,

–        platības, ko izmanto citām kultūrām, par kurām var pretendēt uz Kopienas atbalstu, vai pastāvīgajām kultūrām, vai dārzkopības kultūrām, izņemot pastāvīgās ganības, par kurām maksājumi par platību ir piešķirti, ievērojot šīs regulas 17. pantu un Regulas (EK) Nr. 1255/1999 19. pantu,

–        platības, par ko var pretendēt uz atbalsta sistēmu, kas noteikta dažu laukaugu ražotājiem, kuru izmanto atbalsta sistēmā par žāvētu lopbarību, vai uz ko attiecas valsts vai Kopienas programma par zemes atstāšanu atmatā.

Lopbarības platība ietver platības, kuras izmanto kopīgi, un platības, kurās audzē jauktas kultūras.”

6        Regulas Nr. 1254/1999 preambulas trīspadsmitais apsvērums norāda:

“[..] ņemot vērā liellopu un teļa gaļas ražošanas intensifikācijas tendences, piemaksas par lopkopību būtu jāierobežo, pamatojoties uz katra uzņēmuma lopbarības jaudu attiecībā uz turēto dzīvnieku skaitu un šķirnēm; [..] lai izvairītos no pārāk intensīviem ražošanas veidiem, šādas piemaksas būtu jāpiešķir, ja uzņēmumā ir ievērots maksimālais ganāmpulka blīvums, un [..] mazo ražotāju situācija tomēr būtu jāņem vērā.”

7        Saskaņā ar Padomes 1992. gada 27. novembra Regulas (EEK) Nr. 3508/92, ar ko izveido integrētu administrācijas un kontroles sistēmu konkrētām Kopienas atbalsta shēmām (OV L 355, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 2000. gada 17. jūlija Regulu (EK) Nr. 1593/2000 (OV L 182, 4. lpp.), 1. pantu katrai dalībvalstij ir jāizveido integrēta administrācijas un kontroles sistēma, ko lopkopības nozarē piemēro piemaksas režīmiem, kuri paredzēti liellopu gaļas ražotājiem un ieviesti ar Regulas Nr. 1254/1999 1. sadaļas 1. nodaļu.

8        Regula Nr. 3887/92 paredz šīs integrētās administrācijas un kontroles sistēmas piemērošanas noteikumus. Šīs regulas 2. panta 1. punkts noteic:

“1.      Šīs regulas mērķiem:

[..]

c)      ikvienai lopbarības platībai ir jābūt pieejamai dzīvnieku audzēšanai vismaz septiņu mēnešu periodā, sākot ar dalībvalsts noteiktu dienu laikposmā no 1. janvāra līdz 31. martam.” [Neoficiāls tulkojums]

9        Saskaņā ar Regulas Nr. 3887/92 9. panta 2. punktu:

“Ja tiek konstatēts, ka ‘platības’ pabalsta pieteikumā deklarētā platība pārsniedz noteikto platību, pabalsta apmērs tiek aprēķināts, pamatojoties uz kontroles laikā faktiski noteikto platību. [..]

[..]

Ja konstatētā starpība pārsniedz 20 % no noteiktās platības, ar platību saistītais pabalsts netiek piešķirts.

[..]” [Neoficiāls tulkojums]

10      Neņemot vērā to, ka Regula Nr. 3887/92 tika atcelta ar Komisijas 2001. gada 11. decembra Regulu (EK) Nr. 2419/2001, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus integrētās administrācijas un kontroles sistēmas piemērošanai konkrētām Kopienas atbalsta shēmām, kas izveidotas ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 3508/92 (OV L 327, 11. lpp.), tā tomēr ir piemērojama pabalsta pieteikumiem attiecībā uz tirdzniecības gadiem vai piemaksu periodiem, kas beigušies pirms 2002. gada 1. janvāra.

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

11      Lai saņemtu Kopienu atbalstu liellopu gaļas nozarē, Schouten 2001. gada 9. maijā ministram iesniedza pieteikumu reģistrēt zemes gabalus ar kopējo ganību platību 70,29 hektāri kā lopbarības platību 2001. gadam.

12      Daži no šiem zemes gabaliem atradās aiz dambja. Zemes gabals aiz dambja parasti ir klāts ar zāli un atrodas aiz dambja, t.i., starp dambi, kas aizsargā iekšzemi no applūšanas, un upes gultni. Zemes gabali aiz dambja ilgāku vai īsāku periodu ir daļēji applūduši.

13      2001. gada 10. un 11. maijā tika uztaisīti reģiona uzņēmumi no satelīta un no lidmašīnas. Tie atklāja, ka daļa no Schouten piederošajiem zemes gabaliem bija applūduši.

14      2001. gada 1. augustā Schouten saskaņā ar Regulas Nr. 1254/1999 4. panta 1. punktu iesniedza piemaksas pieteikumu par 26 vīriešu dzimuma liellopu turēšanu šī sprieduma 11. punktā minētajos zemes gabalos.

15      Ar 2001. gada 17. decembra vēstuli ministrs informēja Schouten, ka atsevišķu zemes gabalu platība, kā to apliecina fotouzņēmumi no attāluma, ir mazāka par pieteikumā norādīto lopbarības platību. Tā kā starpība pārsniedz 20 %, Schouten reģistrētā lopbarības platība saskaņā ar Regulas Nr. 3887/92 9. panta 2. punktu tika samazināta līdz nullei.

16      Ar 2002. gada 27. maija lēmumu ministrs noraidīja Schouten piemaksas pieteikumu par 26 vīriešu dzimuma liellopu turēšanu, jo lopbarības platība tika reducēta līdz nullei un tādējādi netika ievērots Regulas Nr. 1254/1999 12. pantā minētais ganāmpulka blīvums.

17      Ar 2002. gada 3. jūlija vēstuli Schouten iesniedza sūdzību par šo lēmumu. Pamatojot sūdzību, šī sabiedrība 2002. gada 22. jūlija vēstulē apgalvoja, ka tā pati 2002. gada 2. jūlijā ir mērījusi zemes gabalus, kas atrodas aiz dambja, un ka to platība aptuveni atbilst pieteikumā minētajai platībai.

18      Ar 2003. gada 8. augusta lēmumu ministrs šo sūdzību noraidīja, jo Schouten kā lopbarības platība deklarētie zemes gabali nebija pieejami nepārtrauktā septiņu mēnešu periodā, proti, no 2001. gada 31. marta līdz 31. oktobrim, liellopu, aitu vai kazu audzēšanai. Ministrs uzskatīja, ka Schouten bija jāuzņemas risks, ka fotografēšanas no attāluma brīdī varētu celties ūdens līmenis un ka līdz ar to noteiktā platība būtu mazāka par deklarēto.

19      Ar 2003. gada 17. septembra vēstuli Schouten iesniedza prasību par ministra negatīvo lēmumu College van Beroep voor het bedrijfsleven [Administratīvajā tiesā tirdzniecības un rūpniecības jautājumos]. Pamata lietā Schouten apgalvo, ka fotografēšanas no attāluma dienā bija neparasti apstākļi un ka Schouten par to nevajadzēja uzņemties risku. Tāpat tā apgalvo, ka trīs dienās pēc 2001. gada 11. maija ūdens jau bija pazudis un desmit dienas vēlāk tur atkal ganījās liellopi.

20      Savukārt ministrs uzskata, ka Regulas Nr. 1254/1999 12. panta 2. punkta b) apakšpunkts apvienojumā ar Regulas Nr. 3887/92 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu ir jāinterpretē šādi: zemes gabaliem, kas deklarēti kā lopbarības platība, jākalpo par dzīvnieku barības uzņemšanas vietu septiņus mēnešus bez pārtraukumiem un katrā ziņā laikposmā no 31. marta līdz 31. oktobrim. Ministrs apgalvo – ja šajā periodā ar fotografēšanas no attāluma palīdzību ir atklājies, ka zemes gabals ir pilnībā vai daļēji applūdis, applūdusī platība vairs nav pieejama kā lopbarības platība.

21      College van Beroep voor het bedrijfsleven uzskata, ka šauras formulējuma “ir pieejama liellopu, aitu vai kazu audzēšanai” interpretācijas pareizība nav tik acīmredzama, lai tā neatstātu nekādas šaubas.

22      Šādos apstākļos College van Beroep voor het bedrijfsleven nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)       Vai Regulas (EK) Nr. 1254/1999 12. panta 2. punkta b) apakšpunkts un Regulas (EEK) Nr. 3887/92 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka zemes gabals, kas ir deklarēts kā lopbarības platība, nevar tikt uzskatīts par “pieejamu”, ja kādā attiecīgā perioda laikposmā šis zemes gabals ir bijis applūdis?

2)       Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir atstiprinoša – vai šīs tiesību normas ir saistošas, it īpaši ņemot vērā to sekas?

3)       Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša – kādi kritēriji ir jāpiemēro, lai noteiktu, vai zemes gabals, kas ir deklarēts kā lopbarības platība, un kas uz laiku ir bijis applūdis, var tikt uzskatīts par “pieejamu” Regulas (EK) Nr. 1254/1999 12. panta 2. punkta b) apakšpunkta un Regulas (EEK) Nr. 3887/92 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo un trešo jautājumu

23      Ar pirmo un trešo jautājumu, kas izskatāmi kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai un, ja nepieciešams, saskaņā ar kādiem nosacījumiem zemes gabals, kas ir deklarēts kā lopbarības platība un kas attiecīgajā periodā uz laiku ir bijis applūdis, var tikt uzskatīts par “pieejamu” Regulas (EK) Nr. 1254/1999 12. panta 2. punkta b) apakšpunkta un Regulas (EEK) Nr. 3887/92 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

24      Vispirms ir jāatzīmē, ka šīs regulas nedefinē, ko nozīmē “pieejama” lopbarības platība.

25      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Kopienu tiesību normas, ir jāņem vērā ne tikai to formulējums, bet arī konteksts un tiesiskā regulējuma, kam tās pieder, mērķi (skat. inter alia 2003. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑294/01 Granarolo, Recueil, I‑13429. lpp., 34. punkts, un 2006. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑306/05SGAE, Krājums, I‑11519. lpp., 34. punkts).

26      Regulas Nr. 1254/1999 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir uzskaitītas platības, kas nav lopbarības platības, kas nozīmē tās saimniecības platības, kas visu kalendāro gadu ir pieejamas liellopu, aitu un/vai kazu audzēšanai. Šajā uzskatījumā ir ietvertas platības, kas nekalpo kā saimniecības lopbarības platības – tādas kā ēkas, meži, dīķi un takas, kā arī platības, ko izmanto citām kultūrām, par kurām var pretendēt uz Kopienas atbalstu, izņemot pastāvīgās ganības, par kurām maksājumi par platību ir piešķirti.

27      Līdz ar to platību var uzskatīt par “pieejamu” lopbarības platību šīs normas izpratnē, ja tā ir paredzēta vienīgi dzīvnieku barošanai.

28      Šo interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 1254/1999 mērķi. Kā izriet no tās trīspadsmitā apsvēruma, viens no šīs regulas mērķiem ir ierobežot liellopu gaļas ražošanas intensifikācijas tendences, kad ražotāji savā saimniecībā tur nepārtraukti pieaugošu liellopu skaitu, nepalielinot platību, kas tādējādi nav pietiekama šo dzīvnieku barošanai.

29      Lai sasniegtu šo mērķi, Regulas Nr. 1254/1999 4. pants paredz, ka, lai saņemtu īpašo piemaksu, ir jāievēro šīs pašas regulas 12. pantā paredzētais ganāmpulka blīvums, kas atklāj saikni starp saimniecībā turēto dzīvnieku skaitu un šīs saimniecības lopbarības platību, kura paredzēta to barošanai, tādējādi nodrošinot, ka šī platība ir pietiekama ar šo dzīvnieku barošanu saistīto vajadzību apmierināšanai. Līdz ar to ražotājs, kas vēlas saņemt īpašo piemaksu, nevar izmantot attiecīgo platību ar šo dzīvnieku barošanu nesaistītiem mērķiem.

30      Tādējādi pretēji Nīderlandes valdības apgalvojumiem tas, ka attiecīgajā periodā platība ir bijusi uz laiku applūdusi, principā netraucē tai būt paredzētai vienīgi tajā turēto dzīvnieku barošanai un līdz ar to uzskatītai par “pieejamu” lopbarības platību Regulas Nr. 1254/1999 12. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Vispār jāatzīst, ka minētās normas uzskaitījumā nav minētas uz laiku applūdušas vai applūstošas zonas – tādas kā zemes gabali aiz dambja, kaut gan – gluži pretēji – uzskaitījumā ir ietvertas platības, kurās pastāvīgi ir ūdens, piemēram, dīķi.

31      Turklāt Regulas Nr. 3887/92 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts noteic, ka “ikvienai lopbarības platībai ir jābūt pieejamai dzīvnieku audzēšanai vismaz septiņu mēnešu periodā, sākot ar dalībvalsts noteiktu dienu laikposmā no 1. janvāra līdz 31. martam”.

32      No šīs normas apvienojumā ar Regulas Nr. 1254/1999 12. pantu – kas paredz ganāmpulka blīvumu, kura mērķis, kā minēts šī sprieduma 29. punktā, ir piešķirt piemaksu tikai par tajā saimniecībā turētiem dzīvniekiem, kuras platība ir pietiekama to barošanai – izriet, ka lopbarības platība var tikt uzskatīta par “pieejamu”, ja to patiešām var izmantot attiecīgajā saimniecībā turēto dzīvnieku barošanai vismaz septiņus mēnešus kalendārā gada laikā, skaitot no valsts tiesību aktos noteiktas dienas laikposmā no 1. janvāra līdz 31. martam.

33      Pretēji Nīderlandes valdības apgalvojumiem šāda minimālā septiņu mēnešu perioda noteikšana nenozīmē, ka minētajā lopbarības platībā nepārtraukti ir jāatrodas dzīvniekiem, lai to varētu uzskatīt par “pieejamu”.

34      Kā savu secinājumu 51. punktā ir atzīmējis ģenerāladvokāts – tā kā nosacījums par minimālo septiņu mēnešu periodu kalendārā gada laikā tika izpildīts, attiecīgās platības neizmantošana uz laiku tādu iemeslu dēļ kā īslaicīga applūšana nevar ietekmēt to, ka šī platība ir paredzēta vienīgi tajā turēto dzīvnieku barošanai. Tāpat, kā to pārliecinoši apgalvo Schouten, platību daļēja applūšana uz dažām dienām attiecīgajā periodā ne vienmēr ietekmē to izmantošanu par lopbarības platību.

35      Turklāt jāatzīmē, ka attiecīgajās normās nekādā veidā nav minēts, ka attiecīgajā periodā lopbarības platībā nepārtraukti ir jāatrodas dzīvniekiem. Tieši tādu klimatisko parādību kā plūdi, sals vai sniegs risks platības padara uz laiku nepieejamas, kas varēja likt Kopienu likumdevējam nepieprasīt nepārtrauktas izmantošanas periodu.

36      Šajā gadījumā strīdīgās platības neapšaubāmi bija applūdušas dažas dienas. Šāda īslaicīga applūšana, kuras rezultātā šīs platības netika izmantotas, principā netraucē izpildīt nosacījumu par Regulas Nr. 3887/92 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā prasīto laikposmu.

37      Šajā sakarā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai, neņemot vērā šo īslaicīgo attiecīgo platību neizmantošanu, tās patiešām varēja izmantot dzīvnieku barošanai minimālajā septiņu mēnešu periodā kalendārā gada laikā, skaitot no valsts tiesību aktos noteiktas dienas laikposmā no 1. janvāra līdz 31. martam.

38      Ņemot vērā visus iepriekšējos apsvērumus, uz pirmo un trešo jautājumu sniedzama šāda atbilde: Regulas Nr. 1254/1999 12. panta 2. punkta b) apakšpunkts un Regulas Nr. 3887/92 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka zemes gabals, kas ir deklarēts kā lopbarības platība, var tikt uzskatīts par “pieejamu”, ja, no vienas puses, tas ir paredzēts vienīgi tajā turēto dzīvnieku barošanai visa kalendārā gada laikā un, no otras puses, to patiešām varēja izmantot šo dzīvnieku barošanai minimālajā septiņu mēnešu periodā šī paša gada laikā, skaitot no valsts tiesību aktos noteiktas dienas laikposmā no 1. janvāra līdz 31. martam, kaut gan minētajā zemes gabalā šie dzīvnieki neatrodas nepārtraukti, piemēram, īslaicīgas applūšanas dēļ.

 Par otro jautājumu

39      Ņemot vērā uz pirmo un trešo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu atbilde nav jāsniedz.

 Par tiesāšanās izdevumiem

40      Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 1999. gada 17. maija Regulas (EK) Nr. 1254/1999 par liellopu un teļa gaļas tirgus kopīgo organizāciju 12. panta 2. punkta b) apakšpunkts un Komisijas 1992. gada 23. decembra Regulas (EEK) Nr. 3887/92, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus integrētās administrācijas un kontroles sistēmas piemērošanai konkrētām Kopienas atbalsta sistēmām, 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka zemes gabals, kas ir deklarēts kā lopbarības platība, var tikt uzskatīts par “pieejamu”, ja, no vienas puses, tas ir paredzēts vienīgi tajā turēto dzīvnieku barošanai visa kalendārā gada laikā un, no otras puses, to patiešām varēja izmantot šo dzīvnieku barošanai minimālajā septiņu mēnešu periodā šī paša gada laikā, skaitot no valsts tiesību aktos noteiktas dienas laikposmā no 1. janvāra līdz 31. martam, kaut gan minētajā zemes gabalā šie dzīvnieki neatrodas nepārtraukti, piemēram, īslaicīgas applūšanas dēļ.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – holandiešu.