1. 

Ar šo prasību, kas ir iesniegta saskaņā ar EKL 226. pantu, Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, īstenojot praksi, kas pastāv jau ilgu laiku un joprojām vēl ir spēkā, proti, uzņēmumam Agusta tieši piešķirot pirkuma publisko iepirkumu līgumu slēgšanas tiesības helikopteru iegādei, lai apmierinātu vairāku ministriju un departamentu vajadzības, ārpus uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūras, Itālija nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek direktīvas, ar ko koordinē piegāžu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, proti, Padomes Direktīva 93/36/EEK ( 2 ), bet agrāk — Padomes Direktīva 77/62/EEK ( 3 ), Padomes Direktīva 80/767/EEK ( 4 ) un Padomes Direktīva 88/295/EEK ( 5 ).

2. 

Itālija apstrīd norādīto valsts pienākumu neizpildi un savai aizstāvībai balstās, inter alia, uz EKL 296. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

3.

Ar Direktīvu 93/36 (turpmāk tekstā — “Direktīva 93/36” vai “Direktīva”) tiek koordinētas piegāžu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras un paredzēti nosacījumi šādu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai.

4.

Direktīvas 93/36 1. pantā noteikts:

5.

Atbilstoši Direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktam tā neattiecas uz: “piegādes līgumiem, ko dalībvalstis pasludinājušas par slepeniem vai kuru izpilde saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts normatīviem vai administratīviem aktiem jāveic, ievērojot īpašus drošības pasākumus, ja to prasa attiecīgās dalībvalsts būtiskas drošības intereses”.

6.

Direktīvas 3. pantā ir noteikts, ka: “neskarot 2. un 4. pantu, kā arī 5. panta 1. punktu, šī direktīva attiecas uz visiem ražojumiem, uz ko attiecas 1. panta a) apakšpunkts, tostarp ražojumiem, uz kuriem attiecas līgumi, ko [kuru slēgšanas tiesības] līgumslēdzējas iestādes piešķir aizsardzības jomā, tomēr izņemot ražojumus, uz ko attiecas [EKL 296. panta 1. punkta b) apakšpunkts].”

7.

Saskaņā ar Direktīvas 6. pantu:

“1.   Piešķirot piegāžu valsts līgumus [piegāžu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības], līgumslēdzējas iestādes turpmāk izklāstītajos gadījumos piemēro procedūras, kas paredzētas 1. panta d), e) un f) apakšpunktā. [..]

3.   Šādos gadījumos līgumslēdzējas iestādes var piešķirt piegāžu līgumus [piegāžu līgumu slēgšanas tiesības] ar sarunu procedūru, iepriekš nepublicējot paziņojumu par konkursu:

[..]

4.   Visos citos gadījumos līgumslēdzējas iestādes piegāžu līgumus [līgumu slēgšanas tiesības] piešķir ar atklātu procedūru vai ar slēgtu procedūru.”

8.

Pārējās specifiskās tiesību normas tiks minētas tad, kad es analizēšu pamatus, kas attiecas uz iespējamo pienākumu neizpildi.

9.

Pēc tam, kad Komisija bija saņēmusi sūdzību, tā uzsāka pārkāpuma procedūru (Nr. 2002/4194) par Itālijas Republikas Ministru padomes prezidenta 2002. gada 24. jūlija Rīkojumu Nr. 3231 par cīņu ar meža ugunsgrēkiem no gaisa, kas atļāva izmantot sarunu procedūras, atkāpjoties no direktīvām par piegāžu un pakalpojumu publiskajiem līgumiem. Pamatojoties uz šo rīkojumu, Corpo Forestale dello Stato (Valsts mežsaimniecības korpuss) 2002. gada 28. oktobrī iegādājās divus Agusta Bell AB 412 EP helikopterus par apmēram 18 miljoniem EUR, “tieši vienojoties, atkāpjoties no (šī rīkojuma) 4. pantā minētajiem tiesību aktiem”, t.i., it īpaši atkāpjoties no valsts tiesību aktiem, ar ko tiek transponētas Kopienu direktīvas par piegāžu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru koordinēšanu. Komisija saskaņā ar EKL 226. pantu iesniedza prasību Tiesā, par kuru 2005. gada 27. oktobrī tika pieņemts spriedums lietā Komisija/Itālija (C-525/03) ( 6 ).

10.

Pamatojoties uz informāciju, kas tika saņemta šīs procedūras gaitā, Komisija varēja konstatēt, ka šīs procedūras pamatā esošais pārkāpums nebija atsevišķs incidents, bet gan norādīja uz vispārēju praksi, saskaņā ar kuru, lai apmierinātu dažādu Itālijas valsts iestāžu vajadzības, līgumu slēgšanas tiesības Agusta un Agusta Bell ražoto helikopteru iegādei tika piešķirtas tieši, neizmantojot publiskā iepirkuma procedūru. Tādēļ Komisija uzsāka vēl vienu pārkāpuma procedūru (Nr. 2003/2158).

11.

Attiecībā uz Corpo Nazionale dei Vigili del Fuoco (Iekšlietu ministrija, Ugunsdzēsības brigāde) Komisija cita starpā konstatēja, ka pēdējā tieši piešķīra sekojošu līgumu slēgšanas tiesības sabiedrībai Agusta, neizmantojot publiskā iepirkuma procedūru: i) 2002. gada 10. jūnijā — līgumu par četru “Agusta Bell” AB 412 helikopteru iegādi par apmēram 30,5 miljoniem EUR; ii) 2002. gada 23. decembrī — līgumu par četru “Agusta” A 109 Power helikopteru iegādi par apmēram 33,6 miljoniem EUR, un iii) 2003. gada 19. martā — līgumu par četru A 109 Power helikopteru iegādi uz nomaksu par apmēram 12,8 miljoniem EUR. Komisija konstatēja, ka Corpo Nazionale dei Vigili del Fuoco helikopteru flote galvenokārt sastāv no “Agusta” un “Agusta Bell” helikopteriem.

12.

Attiecībā uz Corpo Carabinieri (Aizsardzības ministrija) Komisijai nosūtītā informācija norāda, ka laika posmā no 2000. līdz 2002. gadam Corpo Carabinieri, neizmantojot publiskā iepirkuma procedūru, piešķīra Agusta divu līgumu slēgšanas tiesības četru helikopteru iegādei. Komisija konstatēja, ka arī Corpo Carabinieri helikopteru flote galvenokārt sastāv no “Agusta” un “Agusta Bell” helikopteriem.

13.

Corpo Forestale dello Stato (Lauksaimniecības un mežsaimniecības politikas ministrijas pakļautībā), neskaitot pirkumus, kas bija lietas C-525/03 pamatā, tieši iegādājās vēl vienu Agusta helikopteru. Līdzīgā kārtā Komisija norādīja, ka Corpo Forestale helikopteru flote galvenokārt sastāv no “Agusta” un “Agusta Bell” helikopteriem.

14.

Attiecībā uz Civilās aizsardzības departamentu Komisijai tika paziņots, ka tas bija noslēdzis līgumu par “Agusta” helikopteru pirkumu uz nomaksu.

15.

Attiecībā uz citām valsts iestādēm Komisija — kaut gan tai nebija pieejama informācija par specifiskiem līgumiem — konstatēja, ka arī Guardia Costiera (Krasta apsardze), kas ir Corpo delle Capitanerie di Porto (Ostas pārvaldes korpuss, Infrastruktūras un transporta ministrijas pakļautībā) atzars, Guardia di Finanza (Muitas kontroles korpuss, Ekonomikas un finanšu ministrijas pakļautībā) un Polizia di Stato (Valsts policija, Iekšlietu ministrijas pakļautībā) helikopteru flotes sastāvēja tikai vai lielākoties no “Agusta” un “Agusta Bell” helikopteriem.

16.

Tā kā Komisija nebija saņēmusi informāciju attiecībā uz Kopienas konkursa procedūras organizēšanu helikopteru piegādei, kas paredzēti, lai apmierinātu iepriekš minēto Itālijas ministriju un departamentu vajadzības, tā uzskatīja, ka šie Agusta ražotie helikopteri bija iegādāti tieši, pretrunā procedūrām, kas ir paredzētas Direktīvā 93/36/EEK, bet agrāk — Direktīvā 77/62/EEK, Direktīvā 80/767/EEK un Direktīvā 88/295/EEK. 2003. gada 17. oktobrī Komisija Itālijas valdībai nosūtīja brīdinājuma vēstuli, uzaicinot to iesniegt tās apsvērumus.

17.

Itālijas iestādes atbildēja uz šo vēstuli ar 2003. gada 9. decembra faksu no tās Pastāvīgās pārstāvniecības Eiropas Savienībā. Uzskatot, ka Itālijas iestāžu atbilde ir neapmierinoša, Komisija 2004. gada 5. februārī nosūtīja Itālijas Republikai argumentētu atzinumu, uzaicinot to izpildīt šī argumentētā atzinuma prasības divu mēnešu laikā no tā nosūtīšanas.

18.

Itālijas iestādes atbildēja uz šo argumentēto atzinumu ar trim vēstulēm no Itālijas Pastāvīgās pārstāvniecības Eiropas Savienībā ( 7 ).

19.

Komisija, uzskatot, ka Itālijas iestādes sniegtie argumenti atbildē uz argumentēto atzinumu nebija pietiekami, lai atspēkotu tajā formulētos secinājumus, un konstatējot, ka Itālijas Republika neveica nekādus pasākumus norādītās prakses pārtraukšanai,2005. gada 15. septembrī iesniedza Tiesā šo prasību ( 8 ).

20.

Komisija lūdz Tiesu:

21.

Itālijas Republika lūdz Komisijas celto prasību noraidīt kā nepieņemamu un katrā ziņā noraidīt kā nepamatotu.

22.

Abas lietas dalībnieces tika uzklausītas 2007. gada 17. aprīļa tiesas sēdē.

23.

Ir svarīgi atzīmēt, ka Itālijas valdība nenoliedz, ka tā ir izmantojusi sarunu procedūru, iegādājoties helikopterus saviem dienestiem, un ir tieši piešķīrusi līgumu slēgšanas tiesības Agusta, iepriekš nepublicējot paziņojumu par konkursu Kopienu līmenī. Tādēļ jautājums šajā lietā ir par to, vai Itālija varēja likumīgi atkāpties no Kopienu tiesību noteikumiem par piegāžu publiskā iepirkuma līgumiem ( 9 ). Komisijas prasījumi attiecas ne tikai uz Direktīvu 93/36, bet arī uz agrākajām direktīvām, proti, Direktīvu 77/62, Direktīvu 80/767 un Direktīvu 88/295. Tomēr, ņemot vērā šo direktīvu attiecīgo noteikumu savstarpējo līdzību, un, kā ir ieteikusi Komisija, es uzskatu, ka skaidrības un vienkāršības nolūkā ir pietiekami, ja no šī brīža es savas analīzes gaitā atsaukšos vienīgi uz Direktīvu 93/36.

24.

Savā aizstāvības rakstā Itālijas valdība apstrīd šīs prasības pieņemamību.

25.

Itālija norāda, ka pirmstiesas procedūras gaitā Komisija neatsaucās uz militārām piegādēm; vienīgās piegādes, kas tika minētas šīs procedūras gaitā, bija civilas piegādes. Turklāt pirmstiesas procedūras ietvaros Komisija atsaucās tikai uz konkrētiem publiskiem līgumiem, ko Corpo dei Vigili del Fuoco, Corpo Forestale un Carabinieri pēdējo gadu laikā, proti, 2002. un 2003. gadā, ir noslēguši ar Agusta. Tādēļ iebildumi, kas tika izvirzīti pirmstiesas procedūras laikā, neatbilst prasījumiem prasības pieteikumam Tiesā. Turklāt savā atbildē uz repliku Itālija norāda, ka, ņemot vērā Komisijas norādīto faktu neskaidro un neprecīzo raksturu, šī prasība neatbilst judikatūrā noteiktajām prasībām. Itālijas Republika apgalvo, ka tas ir lielā mērā kaitējis tās tiesībām uz aizstāvību.

26.

Visbeidzot, Itālijas valdība norāda, ka daļa no šīs prasības, kas attiecas uz piegādēm Corpo Forestale dello Stato, nav pieņemama, jo šīs piegādes bija balstītas uz Rīkojumu Nr. 3231. Tas pārkāptu ne bis in idem principu, ņemot vērā, ka Tiesa minēto rīkojumu jau aplūkoja lietā C-525/03 ( 10 ).

27.

Komisija apstrīd Itālijas valdības nostāju. Tā uzskata, ka pirmstiesas procedūra neattiecās uz militārām piegādēm. Tā attiecās uz civilām piegādēm, kas inter alia paredzētas noteiktu Itālijas Republikas militāro korpusu vajadzību apmierināšanai. Attiecībā uz norādīto neprecizitāti Komisija norāda, ka kopš tās nosūtītās brīdinājuma vēstules ir bijis skaidrs, ka procedūra ir par praksi ilgā laika posmā tieši piešķirt Agusta līgumu slēgšanas tiesības, kas nekad nav tikusi apturēta. Šīs procedūras priekšmets bija acīmredzams Itālijai, kas varēja sevi aizstāvēt un to ir arī darījusi, inter alia iesniedzot vairākus pielikumā esošus dokumentus. Turklāt Komisija apgalvo, ka procedūras, kura bija pamatā spriedumam lietā C-525/03, priekšmets bija atšķirīgs no pašreizējās lietas priekšmeta.

28.

Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai Komisijai jebkurā atbilstoši EKL 226. pantam iesniegtā prasības pieteikumā ir jānorāda konkrēti iebildumi, par kuriem Tiesai tiek lūgts lemt, un arī vismaz īsumā tiesiskie un faktiskie apstākļi, kas šos iebildumus pamato ( 11 ).

29.

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, lai gan ir taisnība, ka saskaņā ar EKL 226. pantu celtas prasības priekšmeta robežas nosaka šajā normā paredzētā pirmstiesas procedūra un ka līdz ar to Komisijas argumentētais atzinums un prasība ir jābalsta uz vienādiem iebildumiem, saskaņā ar šo nosacījumu tomēr nevar visos gadījumos pieprasīt, lai to formulējums pilnībā sakristu, ja strīda priekšmets nav ticis paplašināts vai grozīts, bet gan tikai ierobežots. Līdz ar to Komisija savā prasības pieteikumā var precizēt savus sākotnējos iebildumus, tomēr ar nosacījumu, ka tā negroza strīda priekšmetu ( 12 ).

30.

Pirmkārt, man šķiet pārliecinošs Komisijas paskaidrojums, ka īpašības vārds “militārs” samērā viennozīmīgi attiecas uz noteiktiem valsts “dienestiem” un nevis uz “piegādēm”, kā apgalvo Itālijas valdība ( 13 ). No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem skaidri izriet, ka Komisijas apgalvojumi attiecas vienīgi uz civilām piegādēm, kas iegādātas, lai apmierinātu noteiktu Itālijas dienestu vajadzības, no kuriem daži ir militāra rakstura, bet daži — civila rakstura. Salīdzinot argumentēto atzinumu un prasības pieteikumu, kuru teksts ir gandrīz identisks, izrādās, ka tie ir balstīti uz vieniem un tiem pašiem iebildumiem. Šādos apstākļos Itālijas arguments, ka iebildumi, kas tika izvirzīti pirmstiesas procedūrā, neatbilst prasījumiem prasības pieteikumā, nevar tikt apstiprināts.

31.

Otrkārt, attiecībā uz Itālijas valdības apgalvojumu, ka Komisijas izvirzītie fakti ir neskaidri un neprecīzi, pēc manām domām, šīs lietas pirmstiesas procedūras gaitā tika skaidri izskaidrots, kāpēc Komisija uzskata, ka Itālijas valdība nav izpildījusi savus pienākumus atbilstoši direktīvām par piegāžu publisko iepirkumu līgumiem. Argumentētā atzinuma 14. punktā un brīdinājuma vēstules 25. punktā Komisija nepārprotami norādījusi, ka tā nav spējusi iegūt informāciju, kas apstiprinātu, ka Itālijas valdība helikopteru iegādēm ir izmantojusi Kopienu publiskā iepirkuma procedūras atbilstoši Direktīvai 93/36, bet arī iepriekš atbilstoši Direktīvai 77/62, Direktīvai 80/767 un Direktīvai 88/295. Līdz ar to šie apgalvojumi bija pietiekami skaidri, lai Itālijas valdība varētu aizstāvēties.

32.

Visbeidzot, es uzskatu, ka šajā lietā nav ticis pārkāpts ne bis in idem princips. Pēc manām domām, lieta C-525/03 attiecās uz konkrētu valsts normu (t.i., Rīkojumu Nr. 3231), ar kuru tika atļauts izmantot sarunu procedūras, atkāpjoties no Kopienu direktīvām par piegāžu un pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem. Šī prasība tika atzīta par nepieņemamu tādēļ, ka šis rīkojums bija spēkā tikai uz laiku. Šajā lietā prasībā tieši nav lūgts atkārtoti izskatīt Rīkojuma Nr. 3231 likumību. Šī lieta attiecas uz norādīto praksi piešķirt Agusta līgumu slēgšanas tiesības par helikopteru iegādi, nerīkojot konkursa procedūru Kopienu līmenī.

33.

No tā izriet, ka Itālijas valdības iebildums par nepieņemamību ir jānoraida.

34.

Lai noskaidrotu, vai Itālija faktiski pārkāpa direktīvas par piegādes publiskā iepirkuma līgumiem, es vispirms aplūkošu Itālijas valdības apgalvojumu, ka līdz deviņdesmito gadu beigām tās attiecības ar Agusta bija “iekšējas” [in-house] attiecības.

35.

Itālija apgalvo, ka attiecības ar Agusta bija “iekšējas” attiecības, un savā aizstāvības rakstā tā norāda uz to, kā ir attīstījusies valsts dalība Agusta kapitālā. Lai gan Itālija atzīst, ka valsts tieši piešķirtas līgumu slēgšanas tiesības sabiedrībām, kuru kapitālā tā ir piedalījusies attiecīgajā laikā, ir grūti savietot ar judikatūru par “iekšējiem” darījumiem, tā norāda, ka Augusta attiecības ar Itāliju drīzāk bija tādas, ko var saukt par “preču un pakalpojumu pašražošanu” — ko izmanto valsts un kas bija būtiska ražošanas “portfeļa” daļa sabiedrībās, kurās piedalījās valsts.

36.

Komisija apgalvo, ka Itālijas iestādes nav pierādījušas, ka šajā lietā ir izpildīti kritēriji, ko Tiesa noteica spriedumā lietā Teckal ( 14 ), jo Itālija sniedza tikai neskaidru un neprecīzu informāciju.

37.

Kā pareizi norāda Komisija, ir būtiski atgādināt, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai saskaņā ar direktīvām par publisko iepirkumu nav obligāti jāizsludina konkurss, pat ja līgumslēdzējs ir no līgumslēdzējas iestādes juridiski neatkarīgs subjekts, ja ir izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, valsts iestāde, kas ir līgumslēdzēja iestāde, kontrolē minēto juridiski neatkarīgo subjektu tāpat kā savus pašas dienestus un, otrkārt, šis subjekts savu darbību veic galvenokārt kopā ar vietējo iestādi vai iestādēm, kuru pakļautībā tas ir ( 15 ).

38.

Itālijai bija pienākums ne tikai apgalvot, ka starp līgumslēdzējām iestādēm un Agusta pastāv šādas attiecības, bet arī iesniegt tādus pierādījumus, kas ļautu Tiesai viennozīmīgi secināt, ka ir izpildīti abi iepriekš minētie nosacījumi. Tomēr no Tiesai pieejamiem lietas materiāliem izriet, ka Itālijas apgalvojumi šajā sakarā ir nepārliecinoši un tos nepamato nekādi atbilstoši dokumenti. Līdz ar to šajā lietā Itālijas valdība nav pierādījusi, ka ir izpildīti divi minētie nosacījumi.

39.

Turklāt Tiesa nesen precizēja, ka privāta uzņēmuma dalība tādas sabiedrības kapitālā, kurā piedalās arī attiecīgā līgumslēdzēja iestāde, pat ja šī dalība ir mazākumā, izslēdz līgumslēdzējas iestādes iespēju kontrolēt šo sabiedrību tādā veidā, kādā tā kontrolē pašas dienestus ( 16 ).

40.

Līdz ar to Komisijas minētais fakts, ka laikā no 1970. līdz 1990. gadam Agusta nevienā brīdī pilnībā nepiederēja Itālijas valstij, pats par sevi ir pietiekams, lai izslēgtu iekšēju attiecību ar Agusta esamību ( 17 ). Turklāt attiecībā uz laika posmu pēc 2000. gada, kad kopā ar Lielbritānijā dibinātu sabiedrību Westland tika izveidots kopuzņēmums Agusta Westland, arī ir jāizslēdz iekšēju attiecību pastāvēšana ar Itāliju.

41.

Tādēļ tagad jānosaka, vai patiešām tika pārkāptas direktīvas par piegāžu publiskā iepirkuma līgumiem.

42.

Ņemot vērā, ka apskatāmie piegāžu publiskā iepirkuma darījumi atbilst Direktīvā 93/36 paredzētajiem nosacījumiem, jo helikopteru lielo cenu dēļ šie līgumi ir vienmēr būtiski pārsnieguši 130000 SDR norēķina vienību robežvērtību ( 18 ), Komisija apgalvo, ka par tiem būtu bijis jāveic atklāta procedūra vai slēgta procedūra atbilstoši Direktīvas 6. pantam, bet ne sarunu procedūra. Līdz ar to Komisija apgalvo, ka Kopienu tiesību pārkāpums ir pierādīts. Tā kā Itālijas iestādes ir skaidri atzinušas, ka tās pirms 2000. gada ir iegādājušās “Agusta” helikopterus, nerīkojot Kopienu publiskā iepirkuma procedūru, Komisija apstiprina, ka Agusta ir tieši piešķirtas līgumu slēgšanas tiesības arī pēc 2000. gada, ko apstiprina tās prasības pieteikumam pievienotie līgumi.

43.

Būtībā attiecībā uz pirkumiem pirms 2000. gada Itālija apgalvo, ka runa ir par “iekšējiem” pirkumiem, bet attiecībā uz nesenajiem iepirkumiem Itālija apgalvo, ka līgumu slēgšanas tiesību tiešā piešķiršana izriet no starptautiskā nedrošā klimata pēc 2001. gada 11. septembra. Līdz ar to civilie helikopteri ir jāpielīdzina militāriem helikopteriem. Tādējādi uz šiem pirkumiem neattiecās Kopienu tiesības saskaņā ar EKL 296. pantu.

44.

Komisija apgalvo, ka minētā prakse bija “vispārēja” un “sistemātiska” un ka ir tikusi pārkāpta Direktīva 93/36 un Direktīva 77/62, un citas starplaikā piemērojamās direktīvas. No tā izriet, ka prakse sistemātiski piešķirt Agusta helikopteru pirkuma līgumu slēgšanas tiesības var būt ilgusi apmēram 30 gadus.

45.

Itālijas valdība neapstrīd iepriekš minēto praksi. Turklāt sava aizstāvības raksta pielikumos Itālija faktiski apstiprina Komisijas apgalvojumus šajā sakarā. Itālija patiešām ir izmantojusi sarunu procedūru ārpus uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu Kopienu līmenī. Līdz ar to ir jāanalizē, vai Itālija drīkstēja likumīgi atkāpties no Direktīvas noteikumiem.

46.

Direktīvas 93/36 preambulas divpadsmitais apsvērums skaidri norāda, ka sarunu procedūra ir jāuzskata par izņēmumu, un tālab tā ir piemērojama tikai izsmeļoši uzskaitītos gadījumos. Šī iemesla dēļ direktīvas 6. panta 2. un 3. punkts izsmeļoši un skaidri uzskaita gadījumus, kuros var tikt izmantota sarunu procedūra, iepriekš nepublicējot paziņojumu par konkursu ( 19 ).

47.

Jāatceras arī, ka atkāpes no normām, kas paredzētas, lai garantētu Līgumā atzīto tiesību efektivitāti piegāžu publiskā iepirkuma līgumu jomā, ir interpretējamas šauri ( 20 ). Lai neliegtu Direktīvai 93/36 lietderīgu ietekmi, dalībvalstis turpmāk nevar paredzēt, ka sarunu procedūru iespējams izmantot gadījumos, kas nav tieši paredzēti šajā direktīvā, vai pievienot jaunus nosacījumus šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem, kuru rezultātā šo procedūru būtu vieglāk izmantot ( 21 ). Turklāt pierādīšanas pienākums par ārkārtas apstākļiem, kas pamato atkāpi, ir tai personai, kura vēlas uz šiem apstākļiem atsaukties ( 22 ).

48.

Tādēļ tālāk ir jāpārbauda, vai Itālija izpilda nosacījumus attiecībā uz atkāpēm, kas tieši paredzētas Līgumā vai tajās direktīvās, uz kurām tā atsaucas.

49.

Itālija norāda, ka apskatāmās helikopteru iegādes atbilst leģitīmiem valsts interešu nosacījumiem, kas paredzēti EKL 296. pantā un arī Direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā. Itālija apgalvo, ka šie noteikumi ir piemērojami šajā lietā, jo apskatāmie helikopteri ir “divējādas izmantošanas preces”, citiem vārdiem — preces, ko ir iespējams izmantot civiliem un militāriem mērķiem.

50.

Pirmkārt, Itālijas valdība uzskata, ka EKL 296. pants attiecas uz visām piegādēm Itālijas valsts militārajiem dienestiem. Attiecībā uz citiem dienestiem tā uzsver, ka kopš 2001. gada piegādes šiem dienestiem arvien biežāk tiek iekļautas specifiskajā jomā, kas attiecas uz valsts drošību (vai “homeland security”), un pakļautas režīmam, kas tiecas tās pielīdzināt militārām piegādēm ( 23 ). Itālija uzskata, ka spriedumā lietā Leifer ( 24 ), kas attiecās uz atkāpi no EKL 28. panta attiecībā uz divējādas izmantošanas precēm, Tiesa tieši atzina, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība, pieņemot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem valsts iekšējās un ārējās drošības nodrošināšanai.

51.

Šajā sakarā Itālija atsaucas uz Pirmās instances tiesas spriedumu lietā Fiocchi Munizioni/Komisija ( 25 ), kurā ir norādīts, ka režīms, kas izveidots saskaņā ar EKL 296. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ir paredzēts, lai saglabātu dalībvalstu rīcības brīvību noteiktos jautājumos saistībā ar valsts aizsardzību un drošību. EKL 296. panta 1. punkta b) apakšpunkts dalībvalstīm dod sevišķi plašu rīcības brīvību, lai izvērtētu nepieciešamību pēc šādas aizsardzības.

52.

Otrkārt, Itālija apgalvo, ka, ņemot vērā, ka apskatāmos helikopterus var izmantot cīņā pret terorismu un arī misijās valsts drošības aizsardzībai, ir piemērojama atkāpe, kas paredzēta Direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā. Tā atsaucas arī uz prasību attiecībā uz helikopteru iegādēm ievērot konfidencialitāti.

53.

Komisija apgalvo, ka Itālija šajā lietā nav pierādījusi, ka nosacījumi bija izpildīti, kas pamatotu EKL 30. panta un “divējādas izmantošanas preču” argumenta piemērošanu. Turklāt attiecībā uz Direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu un argumentu, ka elementu, kas attiecas uz apskatāmajām iegādēm, izpaušana būtu pretrunā Itālijas būtiskajām interesēm, Komisija norāda, ka Itālija nav konkrēti norādījusi, kura “informācija” tā varētu būt. Attiecībā uz EKL 296. pantu šajā lietā runa nav par “ieroču, munīcijas un militārā aprīkojuma [..] tirdzniecību”, bet gan par tādu helikopteru iegādi, kas būtībā ir paredzēti civilai izmantošanai. Itālija nav pierādījusi, ka tieša līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana izskatāmajā lietā bija nepieciešams pasākums tās būtisko interešu, piemēram, drošības aizsardzībai, kas ir obligāts EKL 296. pantā paredzēts nosacījums. Komisija uzskata, ka helikopteru vienīgā noteiktā izmantošana ir civilos nolūkos un to militārā izmantošana turpina būt vienīgi potenciāla un nenoteikta. Tādēļ EKL 296. pants nav piemērojams. Pretēji Itālijas apgalvotajam, pat ja apskatāmās piegādes būtu militāras, EKL 296. pants nepieļautu tādu automātisku atkāpi no Direktīvā noteiktajiem pienākumiem šīs lietas apstākļos. Tas, ka valsts drošības aizsardzības vārdā no konkurences procedūrām tiek izslēgts viss rūpniecības sektors, nešķiet ne samērīgi, ne arī nepieciešami.

54.

Tiesa ir jau atzinusi, ka vienīgie panti, kuros Līgumā paredzētas atkāpes situācijās, kuras var ietekmēt valsts drošību, ir EKL 30., 39., 46., 58., 64., 296. un 297. pants, kas attiecas uz skaidri definētiem izņēmuma gadījumiem. No šiem pantiem nevar secināt, ka Līgumā ir paredzēts vispārējs izņēmums, saskaņā ar kuru no Kopienu tiesību piemērošanas jomas tiek izslēgti visi pasākumi, kas veikti valsts drošības apsvērumu dēļ. Ja tiktu atzīts šāds izņēmums neatkarīgi no Līgumā paredzētajiem konkrētajiem nosacījumiem, tas varētu apdraudēt Kopienu tiesību saistošo raksturu un to viendabīgo piemērošanu ( 26 ). Līdz ar to uz valsts drošību var atsaukties tikai tad, ja pastāv reāls un pietiekami nopietns sabiedrības pamata interešu apdraudējums. Turklāt šo pamatojumu nedrīkst izmantot nepamatoti tādā veidā, lai tas faktiski kalpotu tīri saimnieciskiem mērķiem ( 27 ).

55.

Tiesa ir norādījusi arī, ka tai dalībvalstij, kura vēlas izmantot šos izņēmumus, ir jāiesniedz pierādījumi par to, ka attiecīgās atkāpes nepārsniedz šādu gadījumu robežas un ka tās ir nepieciešamas, lai aizsargātu valsts būtiskās drošības intereses ( 28 ).

56.

Savā aizstāvības rakstā Itālija it īpaši atsaucas uz EKL 296. pantu. EKL 296. panta mērķis ir koordinēt un līdzsvarot attiecības un konfliktus, kas pastāv starp konkurences aizsardzību kopējā tirgū un dalībvalstu būtisko drošības interešu, kas ir saistītas ar ieroču munīcijas un militārā aprīkojuma ražošanu vai tirdzniecību, aizsardzību tādā veidā, ka dalībvalstīm tiek atļauts atkāpties no Kopienu tiesībām, bet tikai saskaņā ar paredzētiem stingriem nosacījumiem.

57.

Kā atkāpe šis pants ir jāinterpretē šauri.

58.

No tā izriet, ka šādi atkāpi, piemēram, EKL 30. pantā paredzēto atkāpi, nevar uzskatīt par automātisku un/vai beznosacījumu atkāpi, uz kuru dalībvalstis var atsaukties, neņemot vērā attiecīgās situācijas konkrētos apstākļus. Dalībvalstīm EKL 296. pants ir jāpiemēro individuālos gadījumos, un tādā gadījumā, kāds ir apskatāmajā lietā, ir jāizvērtē katrs atsevišķais publiskā iepirkuma līgums. Atbilstoši EKL 296. pantam pasākumiem, ko veic dalībvalstis un kas ir saistīti ar ieroču, munīcijas un militārā aprīkojuma ražošanu vai tirdzniecību, ir jābūt vajadzīgiem, lai aizsargātu būtiskās drošības intereses. Turklāt uz EKL 296. pantu attiecas nosacījums, ka “šādi pasākumi kopējā tirgū nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt tādu ražojumu konkurenci, kuri nav tieši paredzēti militāriem nolūkiem” (mans izcēlums). Turklāt EKL 296. pants ir piemērojams vienīgi attiecībā uz Padomes 1958. gada 15. aprīļa Lēmuma sarakstā uzskaitītajiem ražojumiem ( 29 ).

59.

Pēc manām domām, ja tas, ka dalībvalsts piemēro EKL 296. pantu, nelabvēlīgi ietekmē konkurenci kopējā tirgū, tad attiecīgai dalībvalstij ir jāpierāda, ka attiecīgie ražojumi ir paredzēti īpaši militāriem nolūkiem ( 30 ). Manuprāt, tas pats par sevi jau nepieļauj divējādas izmantošanas ražojumus ( 31 ).

60.

1958. gada sarakstā iekļauto ražojumu raksturs un EKL 296. panta tiešā atsauce uz “īpaši militāriem nolūkiem” apstiprina, ka, pamatojoties uz EKL 296. panta 1. punkta b) apakšpunktu, no Kopienu konkurences normām var atbrīvot vienīgi tādu iekārtu tirdzniecību, kas ir radītas, izstrādātas un ražotas tieši militāriem nolūkiem ( 32 ). Nosacījums, ka ražojumiem jābūt paredzētiem īpaši militāriem nolūkiem, nozīmē, piemēram, ka helikoptera iegādei militāram dienestam, kas ir paredzēta civiliem nolūkiem, jāatbilst publiskā iepirkuma normām. A fortiori tādiem helikopteriem, kas tiek iegādāti noteiktiem dalībvalsts civiliem dienestiem, kurus tikai hipotētiski, kā apgalvo Itālija, varētu izmantot arī militāriem nolūkiem, neizbēgami ir jāatbilst šīm normām.

61.

Šajā lietā Itālija nekad nav apgalvojusi, ka visi apskatāmie helikopteri tika iegādāti īpaši militāriem mērķiem. Tā vietā Itālijas valdība būtībā norāda, ka šie helikopteri tiek izmantoti civiliem mērķiem, pat ja, iespējams, tos var izmantot arī militāriem nolūkiem. Tādējādi no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem skaidri izriet, ka apskatāmie helikopteri nebija paredzēti izmantošanai īpaši militāriem mērķiem. Līdz ar to Itālija savu aizstāvību nevar pamatot ar EKL 296. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

62.

Itālija nav centusies pierādīt, ka tās mērķi attiecībā uz konfidencialitāti nebija sasniedzami adekvātā veidā saskaņā ar direktīvā paredzētām procedūrām, it īpaši saskaņā ar tās 1. panta e) apakšpunktā minēto slēgto procedūru laišanai apgrozībā. Tā vietā Itālija izslēdza būtisku daļu helikopteru iegāžu Itālijas valsts centrālajai administrācijai no publiskā iepirkuma tiesiskā regulējuma piemērošanas jomas, sistemātiski piešķirot līgumu slēgšanas tiesības tieši Agusta. Šī prakse ir acīmredzami nesamērīga ar pausto konfidencialitātes nodrošināšanas mērķi ( 33 ).

63.

Turklāt attiecībā uz Direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu tas, ka apskatāmie helikopteri tiek izmantoti tikai vai galvenokārt civiliem mērķiem, padara spēkā neesošu Itālijas argumentu par nepieciešamību šajā lietā aizsargāt helikopteru iegāžu konfidencialitāti, un līdz ar to ar šo noteikumu ieviestā atkāpe nav piemērojama tiem helikopteru pirkumiem, par kuriem ir šī prasība.

64.

Itālija apgalvo, ka, ņemot vērā helikopteru tehniskās īpatnības un to, ka apskatāmie pirkumi bija papildu piegādes, valdībai bija tiesības piešķirt līgumu slēgšanas tiesības, izmantojot sarunu procedūru saskaņā ar Direktīvas 93/36 6. panta 3. punkta c) un e) apakšpunktu.

65.

Komisija norāda, ka divi iepriekš minētie izņēmumi šajā lietā nav piemērojami. Turklāt Komisija uzskata, ka direktīvas 6. panta 3. punkta e) apakšpunktā paredzētā vispārējā norma par trīs gadu termiņu ir piemērojama papildu piegādēm un katrā ziņā, tā kā iepriekšējās piegādes bija nelikumīgas, arī papildu piegādes bija nelikumīgas pēc to definīcijas.

66.

Pietiek konstatēt, ka Itālija nav pietiekami izskaidrojusi un pierādījusi, kādā veidā vienīgi Agusta helikopteriem piemita nepieciešamās iezīmes, lai pamatotu to pirkumus atbilstoši direktīvas 6. panta 3. punkta c) un e) apakšpunktam. Turklāt es piekrītu Komisijas viedoklim par to, ka Itālijas apgalvojumam, ka visās citās dalībvalstīs, kurās tiek ražoti helikopteri, tiek izmantota tāda pati procedūra, nav nozīmes šajā lietā.

67.

No tā izriet, ka, ņemot vērā iepriekš minēto, es iesaku Tiesai nospriest, ka Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Direktīva 93/36, bet agrāk — Direktīva 77/62, Direktīva 80/767 un Direktīva 88/295.

68.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktam Itālijas valdībai kā lietas dalībniecei, kam spriedums nav labvēlīgs, ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

69.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai: