1.

Šajā tiesvedībā Eiropas Kopienu Komisija Eiropas Kopienu tiesā cēlusi prasību atbilstoši EKL 226. pantam, lai tiktu atzīts, ka tās pastāvīgās prakses dēļ, ko kompetentās valsts iestādes 2001. gadā ir piemērojušas pieteikumu un deklarāciju sagatavošanā un saņemšanā no labības audzētājiem un citām personām Integrētās pārvaldīšanas un kontroles sistēmas ietvaros (IPKS), kas izveidota ar Padomes 1992. gada 27. novembra Regulu (EEK) Nr. 3508/92, ar ko izveido integrētu administrācijas un kontroles sistēmu konkrētām Kopienas atbalsta shēmām ( 2 ), Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvu 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai ( 3 ), it īpaši ar tās 3. panta 2. punktu, 7. pantu, 11. panta 1. punktu un 15. panta 2. punktu, kā arī atbilstoši vispārējam pārskatāmības principam.

2.

Lai analizētu šajā tiesvedībā nozīmīgos jautājumus, īsumā jāatgādina atsevišķas tiesību normas, kas ietvertas Direktīvā 92/50 no I līdz V sadaļai, tādā redakcijā, kāda bija spēkā lietas apstākļu rašanās laikā. Kā zināms, Direktīva 92/50 gadu gaitā tika vairākkārt grozīta un visbeidzot tā, izņemot 41. pantu, no 2006. gada 31. janvāra tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, 82. pantu ( 4 ).

3.

Direktīvas 92/50 1. panta a) apakšpunktā “valsts pakalpojumu līgumi” [pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi] definēti kā “līgumi, kas peļņas nolūkos rakstiski noslēgti starp pakalpojumu sniedzēju un līgumslēdzēju iestādi” un kas nav valsts līgumi, kas ietilpst Direktīvas 77/62/EEK ( 5 ), Direktīvas 71/305/EEK ( 6 ) un Direktīvas 90/531/EEK ( 7 ) piemērošanas jomā, līgumi, kas uzskaitīti minētā panta iii)–vii) apakšpunktā un ix) apakšpunktā, ne arī valsts būvdarbu līgumi.

4.

Saskaņā ar Direktīvas 92/50 3. panta 1. punktu, “piešķirot valsts pakalpojumu līgumus [..], līgumslēdzējas iestādes piemēro procedūras, kas pielāgotas šās direktīvas noteikumiem”. Minētā panta 2. punktā noteikts, ka “līgumslēdzējas iestādes nodrošina to, ka pakalpojumu sniedzējus nediskriminē”.

5.

Saskaņā ar Direktīvas 92/50 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu:

“Šī direktīva attiecas uz:

6.

Atbilstoši Direktīvas 92/50 7. panta 2. punktam, lai aprēķinātu līguma tāmes vērtību, līgumslēdzēja iestāde ņem vērā visu tāmē paredzēto atlīdzību pakalpojumu sniedzējam, ievērojot 3.–7. punktu, kuros paredzēti kritēriji šīs summas noteikšanai. Minētā panta 3. punktā precizēts, ka “vērtības aprēķināšanas metodi neizvēlas tā, lai izvairītos piemērot šo direktīvu, kā arī vajadzīgo pakalpojumu apjomu nesadala, lai izvairītos piemērot šo pantu”. Minētā panta 4. punkta pirmajā teikumā norādīti tie apstākļi, kas attiecīgā gadījumā jāņem vērā, aprēķinot līguma tāmes paredzamo vērtību atsevišķiem pakalpojumiem, proti, apdrošināšanas pakalpojumiem, banku pakalpojumiem un citiem finanšu pakalpojumiem. Tā paša 4. punkta pirmajā un otrajā daļā precizēts, ka, “ja pakalpojumi ir sadalīti vairākās kārtās, no kurām katra ir atsevišķa līguma priekšmets, aprēķinot iepriekš minētās summas, ņem vērā katras kārtas vērtību” un, “ja kārtu kopējā vērtība ir vismaz vienāda ar minēto summu, šās direktīvas noteikumi attiecas uz visām kārtām. Līgumslēdzējas iestādes drīkst neattiecināt 1. punktu uz kārtām, kuru paredzamā vērtība bez PVN ir mazāka par ECU 80000, ar noteikumu, ka šādu kārtu kopējā vērtība nepārsniedz 20 % no visu kārtu kopējās vērtības”.

7.

Lai piemērotu noteikumus, kuros paredzētas līgumu piešķiršanas procedūras, attiecīgajā direktīvā pakalpojumi, uz kuriem attiecas valsts pakalpojumu līgumi, iedalīti kategorijās, kas atspoguļotas direktīvas I A un I B pielikumā; iedalījumā izmantota klasifikācija, saskaņā ar kuru gadījumā, ja nepastāv Kopienas nomenklatūra, jāatsaucas uz Apvienoto Nāciju Organizācijas CPC (kopējā preču klasifikācija) nomenklatūru.

8.

Saskaņā ar Direktīvas 92/50 8. un 9. pantu līgumus, kuru priekšmets ir I A pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar direktīvas III–VI sadaļas noteikumiem, bet līgumus, kuru priekšmets ir I B pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar 14. un 16. pantu. Direktīvas 10. pantā precizēts, ka “līgumus, kuru priekšmets ir gan I A pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, gan I B pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar III–VI sadaļas noteikumiem, ja I A pielikumā uzskaitīto pakalpojumu vērtība ir lielāka par I B pielikumā uzskaitīto pakalpojumu vērtību. Ja tā nav, tos piešķir saskaņā ar 14. un 16. pantu”.

9.

Direktīvas III sadaļā ietverti noteikumi, kas līgumslēdzējām iestādēm jāņem vērā, izvēloties procedūras valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai no tām, kas minētas Direktīvas 1. panta d), e) un f) apakšpunktā, uz ko ir atsauce 11. panta 1. punktā, tas ir, izvēloties starp atvērtu procedūru, slēgtu procedūru un sarunu procedūru. Saskaņā ar 11. panta 4. punktu valsts pakalpojumu līgumus parasti piešķir ar atvērtu procedūru vai slēgtu procedūru. Direktīvas 11. panta 2. punktā ir uzskaitīti gadījumi, kad līgumslēdzējas iestādes valsts pakalpojumu līgumus var piešķirt ar sarunu procedūru, iepriekš publicējot paziņojums par paredzamo publisko iepirkumu, bet 3. punktā – gadījumi, kad sarunu procedūru var izmantot, iepriekš nepublicējot paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu. Šīs tiesvedības kontekstā lietderīgi atgādināt, ka viens no šādiem otrā veida gadījumiem ir minēts 3. punkta b) apakšpunktā, kurš attiecas uz tādu pakalpojumu līgumiem, kurus “tehnisku vai māksliniecisku iemeslu dēļ vai tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar ekskluzīvu tiesību aizsardzību, var sniegt tikai konkrēts pakalpojumu sniedzējs”.

10.

Direktīvas IV sadaļā, kurā ir tikai 14. pants, ietverti vispārīgi tehniskie noteikumi, bet V sadaļā – kopējie izsludināšanas noteikumi. Direktīvas 15. panta 2. punktā noteikts, ka līgumslēdzējas iestādes, kas vēlas piešķirt valsts pakalpojumu līgumus ar atklātu, slēgtu vai gadījumos, kas minēti 11. pantā, sarunu procedūru, šo nodomu dara zināmu paziņojumā. Saskaņā ar Direktīvas 92/50 16. panta 1. punktu līgumslēdzējas iestādes, kas piešķīrušas kādu valsts līgumu, nosūta paziņojumu par piešķiršanas procedūras rezultātiem Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojam. Šādus paziņojumus publicē saskaņā ar minētā panta 2. punktā ietvertajiem noteikumiem. Attiecībā uz valsts līgumiem par I B pielikumā uzskaitītajiem pakalpojumiem 16. panta 3. punktā paredzēts, ka “līgumslēdzējas iestādes paziņojumā norāda, vai tās piekrīt tā publicēšanai”.

11.

Regula Nr. 3508/92 pieņemta, lai dalībvalstis vienādotu administratīvos un kontroles mehānismus attiecībā uz atbalsta shēmām augkopībai un lopkopībai, tās pielāgotu kopējās lauksaimniecības politikas reformas prasībām, uzlabotu to efektivitāti un derīgumu; minētajā regulā ir paredzēts, ka katrai dalībvalstij jāizveido jauna integrētā pārvaldīšanas un kontroles sistēma (IPKS), kas attiektos uz finanšu atbalsta shēmām jomām, kas saistītas ar laukaugiem, liellopu gaļu un teļa gaļu, aitas gaļu un kazas gaļu, kā arī īpašiem pasākumiem lauksaimniecībai kalnos un dažos mazāk labvēlīgos apgabalos.

12.

Tā kā strīdīgie pakalpojumi saistīti ar 2001. gadā veiktajām darbībām IPKS ieviešanai Grieķijā, varētu būt lietderīgi vispārīgi atgādināt Regulas Nr. 3508/92 normu saturu tajā redakcijā, kāda bija spēkā lietas apstākļu rašanās laikā, kuras nosaka minētās sistēmas mērķi un regulē tās darbību.

13.

Saskaņā ar Regulas Nr. 3508/92 2. pantu IPKS veido šādas sastāvdaļas: a) elektroniska datubāze; b) identifikācijas sistēma lauksaimniecībā izmantojamiem zemes gabaliem; c) sistēma dzīvnieku identificēšanai un reģistrēšanai; d) atbalsta pieteikumi; e) integrēta kontroles sistēma. Regulas 3. panta 1. punktā paredzēts, ka elektroniskajā datubāzē par katru lauku saimniecību reģistrē “datus, kas iegūti no atbalsta pieteikumiem”. Izmantojot minēto datubāzi, jāvar ar dalībvalsts kompetentās iestādes starpniecību tieši un nekavējoties iepazīties ar datiem, kas attiecas uz vismaz trīs iepriekšējiem kalendārajiem un/vai tirdzniecības gadiem pēc kārtas. Attiecībā uz identifikācijas sistēmu lauksaimniecībā izmantojamās zemes gabaliem Regulas Nr. 3508/92 4. pantā paredzēts, ka to “izveido, pamatojoties uz kartēm vai zemes reģistrācijas dokumentiem, vai citām kartogrāfiskām atsaucēm. Izmanto datorizētas ģeogrāfiskas informācijas sistēmas metodes, labāk ietverot ortofotografēšanu no gaisa vai kosmosa, ar viendabīgu standartu, kas garantē precizitāti, kura ir vismaz līdzvērtīga kartogrāfijai mērogā 1:10000”.

14.

Regulas Nr. 3508/92 6. panta 1. punkta teksts ir šāds:

“Lai iegūtu tiesības pretendēt uz atbalstu saskaņā ar vienu vai vairākām Kopienas shēmām, uz kurām attiecas šī regula, visi lauksaimnieki par katru gadu iesniedz platībatkarīgā atbalsta pieteikumus, kuros norāda:

15.

Dalībvalsts tomēr var nolemt, ka atbalsta pieteikumā ietver tikai izmaiņas attiecībā pret iepriekšējā gadā iesniegto atbalsta pieteikumu. Regulas 6. panta 6. punktā precizēts, ka “attiecībā uz visiem deklarētajiem lauksaimniecībā izmantojamās zemes gabaliem lauksaimnieki norāda to platību un atrašanās vietu, un atbilstīgi šai informācijai zemes gabals ir jāspēj identificēt lauksaimniecībā izmantojamās zemes gabalu burtu un ciparu identifikācijas sistēmā”.

16.

Saskaņā ar Regulas Nr. 3508/92 7. pantu integrētās kontroles sistēma attiecas uz visiem iesniegtajiem atbalsta pieteikumiem, it īpaši attiecībā uz administratīvajām pārbaudēm, pārbaudēm uz vietas un, attiecīgā gadījumā, uz pārbaudi, izmantojot uzņemšanu no attāluma ar aerofotogrāfijām vai no satelīta. Dalībvalstis veic atbalsta pieteikumu administratīvu pārbaudi (8. panta 1. punkts) un administratīvās pārbaudes papildina ar pārbaudēm uz vietas, kas attiecas uz lauku saimniecības paraugu. Par visām minētajām pārbaudēm dalībvalstis izveido paraugu ņemšanas plānu (8. panta 2. punkts). Regulas 8. panta 5. punktā visbeidzot precizēts, ka gadījumā, ja dalībvalsts kompetentās iestādes dažus saskaņā ar regulu veicamā darba aspektus deleģē specializētām aģentūrām vai firmām, tām jāsaglabā kontrole pār minēto darbu un atbildība par to.

17.

Grieķijas iekšlietu ministrs, Grieķijas lauksaimniecības ministrs, Grieķijas Prefektūru pašpārvalžu savienība (turpmāk – “ENAE”) un Visgrieķijas Lauksaimniecības kooperatīvu savienību konfederācija (turpmāk – “PASEGES”) 2001. gada 20. februārī noslēdza pamatnolīgumu par darbībām, kas 2001. gadā veicamas IPKS ieviešanai Grieķijā.

18.

Saskaņā ar minēto pamatnolīgumu PASEGES bija jānodrošina tās dalībnieku un vietējo lauksaimniecības kooperatīvo sabiedrību (turpmāk – “VKS”) darbības koordinācija, lai IPKS ietvaros sniegtu palīdzības pakalpojumus lauksaimniekiem:

19.

Pamatojoties uz minēto pamatnolīgumu, visas prefektūru pašpārvaldes ar VKS noslēgušas izpildes līgumus.

20.

Pēc tam, kad tika saņemta sūdzība, kurā apstrīdēta minētā pamatnolīguma un ar to saistīto izpildes līgumu atbilstība Direktīvas 92/50 noteikumiem, Komisija 2001. gada 10. decembra vēstulē Grieķijas Republikai pieprasīja informāciju par procedūru, pēc kuras valsts iestādes kā otru līgumslēdzēju pusi izvēlējušās PASEGES, kā arī veidu, kādā tikusi nodrošināta izpildes līgumu piešķiršanai obligātā izsludināšana.

21.

Grieķijas Republika atbildi sniedza 2002. gada 19. februārī, precizējot, ka attiecībā uz pamatnolīgumu PASEGES vienkārši gādājot par VKS darbības koordināciju un par to neesot paredzēta atlīdzība, kā arī norādot, ka tas, ka ar minētajiem izpildes līgumiem VKS tieši piešķirtas tiesības veikt darbības IPKS ieviešanai, atbilstot piemērojamām Kopienu tiesību normām.

22.

Komisiju atbilde neapmierināja, un tā 2002. gada 18. decembrī Grieķijas valdībai nosūtīja brīdinājuma vēstuli par to, ka ar pamatnolīguma izpildes līgumiem pieļauts Direktīvas 92/50 noteikumu, konkrētāk, 3. panta 2. punkta pārkāpums, kā arī nediskriminācijas principa pārkāpums.

23.

Komisija būtībā uzskatīja, ka ar strīdīgajiem līgumiem vietējās pašpārvaldes bez iepriekšējas izsludināšanas tieši piešķīrušas tādus valsts pakalpojumu līgumus, kas ietilpst Direktīvas 92/50 piemērošanas jomā.

24.

Komisija norādīja, ka pamatnolīguma un ar to saistīto izpildes līgumu noslēgšana atšķīrusies no prakses, kas piekopta iepriekšējos gados līdz 2001. gadam, proti, no prakses, saskaņā ar kuru tehniskās palīdzības līgumi visos reģionos tika noslēgti ar attiecīgi specializētiem uzņēmumiem, piemērojot konkurencei atvērtu valsts pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru.

25.

Komisijas skatījumā, ņemot vērā strīdīgo līgumu vienveidīgo raksturu, Direktīvas 92/50 7. pantā noteikto robežsummu piemērošanas nolūkā minētie līgumi uzskatāmi par vienu valsts pakalpojumu līgumu un tādēļ, aprēķinot šāda līguma paredzamo vērtību, jāņem vērā visu strīdīgo līgumu kopējā vērtība.

26.

Attiecībā uz pakalpojumu raksturu Komisija skaidrojusi, ka savā 2001. gada 10. decembra vēstulē norādījusi, ka attiecīgais valsts pakalpojumu līgums aptverot divu kategoriju pakalpojumus, proti, pirmkārt, valsts pārvaldes pakalpojumus, uz ko attiecas Direktīvas 92/50 I B pielikums, un, otrkārt, informācijas apstrādes pakalpojumus, uz ko attiecas minētās direktīvas I A pielikums, un ka pirmās kategorijas pakalpojumu vērtība šķiet pārsniedzam otrās kategorijas pakalpojumu vērtību, līdz ar to pakalpojumu līgumam piemērojams Direktīvas 92/50 14. un 16. pants. Saņēmusi informāciju no sūdzības iesniedzēja, Komisija tomēr šādu secinājumu apšaubījusi un izvirzījusi hipotēzi, ka daļa no pakalpojumiem, kas sākotnēji atzīti par valsts pārvaldes pakalpojumiem, patiesībā jāuzskata par topogrāfijas pakalpojumiem, uz ko attiecas Direktīvas 92/50 I A pielikums. Ja šādu hipotēzi apstiprinātu vēlāk saņemta informācija, ko Grieķijas valdībai lūdza Komisija, ar minēto pielikumu regulēto pakalpojumu kopējā vērtība būtu lielāka nekā to pakalpojumu vērtība, ko regulē I B pielikums; tā rezultātā būtu jāpiemēro Direktīvas 92/50 III–VI sadaļas noteikumi.

27.

Grieķijas valdība atbildi sniedza 2003. gada 30. janvāra vēstulē, apstrīdot visus minētos iebildumus.

28.

Tādēļ Komisija 2003. gada 19. decembrī pieņēma argumentētu atzinumu, kurā secināja, ka tās pastāvīgās prakses dēļ, ko kompetentās valsts iestādes 2001. gadā IPKS ietvaros piemērojušas pieteikumu un deklarāciju sagatavošanā un saņemšanā no labības audzētājiem un citām personām, Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir uzlikti ar Direktīvu 92/50, it īpaši tās 3. panta 2. punktu, 7. pantu, 11. panta 1. punktu un 15. panta 2. punktu, kā arī atbilstoši vispārējam pārskatāmības principam; turklāt Komisija minētajai valstij lūdza šos pienākumus izpildīt divu mēnešu termiņā.

29.

Komisija šo prasību cēla ar dokumentu, ar kuru ierosināta lieta un kas Tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 30. maijā.

30.

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

31.

Grieķijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

32.

Tiesvedības sagatavošanās pasākumu ietvaros Grieķijas valdībai tika lūgts sniegt rakstveida atbildi uz atsevišķiem Tiesas uzdotiem jautājumiem. Grieķijas valdība uz minēto lūgumu atbildēja noteiktajā termiņā.

33.

Lietas dalībnieki tika uzklausīti tiesas sēdē, kas notika 2006. gada 14. septembrī.

34.

Grieķijas valdība, pirmkārt, apgalvo, ka esot veikusi nepieciešamos pasākumus tā pārkāpuma pārtraukšanai, kurā tiek vainota, un to darījusi vēl pirms termiņa beigām, ko argumentētajā atzinumā noteikusi Komisija. Līdz ar to prasība esot nepieņemama, jo tai trūkstot priekšmeta. Šajā sakarā Grieķijas valdība norāda, pirmkārt, ka strīdīgie pakalpojumu līgumi 2003. gadā neesot piešķirti tieši un, otrkārt, ka Grieķijas valsts iestādes ar Lauksaimniecības ministrijas ģenerālsekretāra oficiālu paziņojumu 2003. gadā uzņēmušies attiecīgo pakalpojumu līgumu piešķiršanai nepieciešamības gadījumā izmantot konkurencei atvērtu procedūru, gan ar nosacījumu, ka minētajiem pakalpojumiem pilnībā vai daļēji ir piemērojams Direktīvas 92/50 I A pielikums.

35.

Otrkārt, Grieķijas valdība norāda, ka, tā kā pakalpojumus, uz ko attiecas strīdīgie valsts pakalpojumu līgumi, veido darbības, kas īstenojamas ikgadēji, pārkāpuma sekas aprobežojoties ar 2001. gadu. Līdz ar to šajā lietā Komisijai trūkstot intereses prasības iesniegšanā. Vispirms, šādu interesi neveidojot vienkārša Komisijas un Grieķijas valdības viedokļu nesakritība par strīdīgo pakalpojumu raksturu, kas neizpaužas kā konkrēta rīcība. Turklāt fakti par turpmākajiem gadiem pēc 2001. gada, uz kuriem Komisija norāda savos rakstos, neietilpstot prasības priekšmetā un nekalpojot kā patstāvīgs pamats iebildumiem, jo Komisija uz tiem neesot atsaukusies pirmstiesas procedūrā. Turklāt Komisijas sniegtais faktu izklāsts neatbilstot realitātei. Pretēji Komisijas apgalvojumiem strīdīgie pakalpojumu līgumi pēc 2001. gada neesot piešķirti PASEGES, tos tieši sniegušas vietējās pašpārvaldes un finanšu atbalsta pieteikumu izstrādāšanai lauksaimnieki esot varējuši brīvi vērsties pie pārvaldes iestādēm vai privātpersonām.

36.

Atbildē uz Tiesas rakstveida jautājumu, kurā bija lūgts precizēt, kādas procedūras Grieķijas iestādes piemērojušas ar IPKS ieviešanu saistīto valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai 2002.–2005. gadā, Grieķijas valdība norādīja, ka Grieķijas iestādes minētajos gados šādus pakalpojumu līgumus nepiešķīra. Sniedzot palīdzību lauksaimniekiem, vietējās pašpārvaldes esot sadarbojušās ar lauksaimniecībā izmantojamās zemes gabalu īpašniekiem un to arodbiedrībām. Lauksaimnieki esot varējuši brīvi izvēlēties, vai vērsties pie VKS, kurai tie piederēja, vai arī pie trešām personām. Pārvaldes iestādes turklāt katrā gadījumā, kad tas bijis vajadzīgs, PASEGES vai VKS, kas atzītas par spējīgām darboties ar šādu nodrošinājumu, sniegušas elektronisko vai kartogrāfisko nodrošinājumu pieteikumu veidlapu izstrādāšanai. Pieeja šādam nodrošinājumam sniegta arī jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, kas to lūgusi, gan iepriekš pārbaudot attiecīgās personas spēju ar to darboties. Grieķijas valdība noliedz, ka šādu procedūru varētu pielīdzināt tiešai vai netiešai valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai saistībā ar IPKS ieviešanu. Lai pierādītu savus apgalvojumus, Grieķijas valdība pielikumā atbildei uz Tiesas uzdoto jautājumu pievienoja 2004. gada 28. aprīlī ar PASEGES noslēgto vienošanās memorandu, kas attiecās uz IPKS ieviešanu 2004. gadā.

37.

Galu galā Grieķijas valdība uzsver, ka IPKS tiesiskais regulējums pēc strīdīgo apstākļu rašanās grozīts un joprojām pastāvīgi attīstās. Tādēļ minētās valdības skatījumā pasākumi, ko Grieķijas valsts iestādes jau uzņēmušās, lai savu attiecīgo praksi pielāgotu Direktīvas 92/50 prasībām, noteikti tikšot pārvērtēti, kad IPKS iegūšot galīgo formu.

38.

Komisija iebilst, ka Grieķijas valdība Direktīvas 92/50 noteikumus par attiecīgo pakalpojumu saturu un ar tiem saistīto izsludināšanas pienākumu, kā arī strīdīgo līgumu raksturu interpretējot kļūdaini un tā rezultātā tiekot piemērotas Kopienu tiesībām neatbilstošas valsts tiesību normas. Šajā sakarā pastāvošā Komisijas un Grieķijas valdības viedokļu nesakritība nebūt nav tikai teorētiska un rada pārkāpumu atkārtošanās konkrētu risku. Komisija nevēloties paplašināt prasības priekšmetu, tajā ietverot arī darbības pēc 2001. gada, bet gan vēloties vienkārši norādīt uz Grieķijas valsts iestāžu nostājas praktiskajām sekām, un tāpēc atsaucas uz atsevišķiem prasībai pievienotiem dokumentiem, pēc kuriem esot redzams, ka strīdīgie līgumi PASEGES tieši piešķirti arī pēc 2001. gada.

39.

Atbildētājas dalībvalsts izvirzītā iebilde par nepieņemamību nešķiet nepamatota.

40.

Par labu Grieķijas valdības izvirzītajiem argumentiem liecina atsevišķi judikatūras precedenti, kas īpaši attiecas uz pārkāpumu procedūru valsts pakalpojumu līgumu jomā.

41.

Lietā Komisija/Itālija ( 9 ) taisītā 1992. gada 31. marta sprieduma priekšmets bija prasība, kas atbilstoši EKL 226. pantam celta pret Itālijas Republiku, lai tiktu atzīts, ka nosacījums, kas paredzēts dalībai ikgadējā uzaicinājumā uz piegāžu līgumu konkursu, ko izsludinājusi vietējā sanitārā pārvalde, proti, prasība, ka 50 % to piegādes līgumu zemākās pieļaujamās vērtības, ko trīs iepriekšējos gados izpildījuši uzņēmumi, kas iesnieguši piedāvājumu, esot jābūt valsts pārvaldes iestāžu labā, esot pretrunā Direktīvas 77/62 noteikumiem. Paziņojums par paredzamo publisko iepirkumu, kurā ietverts minētais nosacījums, publicēts 1988. gada oktobrī, un visas sekas piegādes līgumam, kas tika piešķirts atbilstoši uzaicinājumam uz konkursu, zaudējušas nozīmi 1989. gada 31. decembrī, tas ir, pirms tā termiņa beigām, ko Komisija noteikusi, lai panāktu atbilstību 1990. gada 27. martā sniegtajam argumentētajam atzinumam. Itālijas valdība uzskatīja, ka minētā iemesla dēļ prasībai trūkstot priekšmeta un tā esot jāatzīst par nepieņemamu.

42.

Minētajā spriedumā Tiesa konstatēja ( 10 ), ka strīdīgā paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu sekas zaudējušas nozīmi1989. gada 31. decembrī, tas ir, vēl pirms argumentētā atzinuma sniegšanas un ka paziņojumi par paredzamo publisko iepirkumu 1990. un 1991. gadam, kas publicēti, attiecīgi, 1989. gada 4. novembrī jeb vēl pirms argumentētā atzinuma sniegšanas un 1990. gada 3. novembrī jeb pirms prasības celšanas, vairs neietvēra apstrīdēto nosacījumu. Turklāt Tiesa uzskatīja, ka Komisija nav savlaicīgi rīkojusies, lai ar tās rīcībā esošajām procedūrām novērstu seku rašanos pārkāpumam, kurā tā vainoja Itālijas valdību, un nav arī norādījusi, ka būtu pastāvējuši apstākļi, kas tai būtu lieguši EKL 226. pantā paredzēto pirmstiesas procedūru noslēgt pirms pārkāpums beidzis pastāvēt. Tiesa minēto apsvērumu rezultātā secināja, ka argumentētā atzinuma noteiktā termiņa beigās pārmestā pienākumu neizpilde vairs nepastāvēja, līdz ar to Komisijas prasība esot jānoraida kā nepieņemama ( 11 ).

43.

Sekojošos spriedumos Tiesa noraidījusi atbildētāju valdību celtās iebildes par nepieņemamību un netieši apstiprinājusi iepriekš minētajā lietā Komisija/Itālija ieņemto nostāju.

44.

Lietā Komisija/Vācija 2003. gada 10. aprīlī taisītajā spriedumā ( 12 ) Komisija sūdzējās, ka Vācijas Federatīvā Republika pārkāpusi Direktīvas 92/50 noteikumus, jo divas Vācijas pilsētas piešķīrušas pakalpojumu līgumus par izvadūdeņu apstrādi un atkritumu iznīcināšanu, kā līgumu izpildes minimālo termiņu abos gadījumos nosakot trīsdesmit gadus. Vācijas valdība apgalvoja, ka attiecīgajā lietā pienākumu neizpilde, kas izpaudās kā procesuālo normu pārkāpumi, zaudējusi sekas pirms argumentētajos atzinumos noteiktā termiņa beigām, un norādīja, ka Vācijas Federatīvā Republika atzinusi pienākumu neizpildi pirms termiņa beigām. Līdz ar to prasība esot bijusi noraidāma, jo Komisijai trūkstot intereses prasības iesniegšanā.

45.

Attiecībā uz to Tiesa vispirms norādīja uz judikatūru, saskaņā ar kuru Komisijai, izmantojot savas pilnvaras atbilstoši EKL 226. pantam, nav jāpierāda konkrēta interese prasības iesniegšanā un tai vienīgajai ir tiesības lemt, par kādu no dalībvalsts atkarīgu rīcību vai bezdarbību jāceļ prasība atbilstoši minētajam pantam. Tiesa apstiprināja, ka, pateicoties šādām pilnvarām, Komisija var celt prasību Tiesā, lai tiktu konstatēta pienākumu neizpilde, kas pieļauta, konkrētā gadījumā nesasniedzot direktīvā izvirzīto mērķi.

46.

Tiesa turpināja, norādot, ka, “lai arī taisnība, ka Direktīva 92/50 ietver galvenokārt procesuālas normas, tas neietekmē to, ka direktīva pieņemta, lai izskaustu šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai, un tādējādi paredzēta kādā dalībvalstī nodibinātu uzņēmēju interešu aizsardzībai, kas vēlas pakalpojumus sniegt citā dalībvalstī nodibinātām līgumslēdzējām iestādēm [neoficiāls tulkojums]” ( 13 ); līdz ar to “kaitējums pakalpojumu sniegšanas brīvībai, ko rada Direktīvas 92/50 noteikumu neievērošana, pastāv visā laika periodā, kad tiek izpildīti līgumi, kas noslēgti, pārkāpjot minēto direktīvu [neoficiāls tulkojums]” ( 14 ).

47.

Tādējādi Tiesa secināja, ka tādēļ, ka attiecīgajā lietā strīdīgie līgumi radīja sekas gadu desmitu garumā, nevarēja uzskatīt, ka pienākumu neizpilde, kurā tika vainota atbildētāja, novērsta pirms argumentētajos atzinumos noteikto termiņu beigām ( 15 ). Sekojoši, iebilde par nepieņemamību tika noraidīta ( 16 ).

48.

Lietā Komisija/Grieķija 2005. gada 2. jūnijā taisītajā spriedumā ( 17 ) Komisija Tiesai lūdza konstatēt, ka Grieķijas Republika pārkāpusi Direktīvas 93/38 noteikumus, jo DEI, valsts elektroenerģijas uzņēmums, līgumu par Megalopolis termoelektrocentrālei paredzētas lenšu transportiera sistēmas izgatavošanu piešķīris sarunu procedūras rezultātā, iepriekš nepublicējot paziņojumu. Grieķijas valdība izvirzīja iebildi par nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka, pirmkārt, Komisijai neesot intereses prasības iesniegšanā, jo dienā, kad beidzās termiņš darbību saskaņošanai ar argumentēto atzinumu, iespējamais Kopienu tiesību pārkāpums, kurā valsts tika vainota, esot bijis pilnīgi vai katrā ziņā lielākajā daļā pārtraukts; otrkārt, Grieķijas valdība pauda nostāju, ka prasībai neesot priekšmeta, jo dienā, kad beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, strīdīgais būvdarbu līgums, kura slēgšanas tiesības piešķīra DEI, bijis jau gandrīz izpildīts un tādējādi vairs nebija iespējama darbību saskaņošana ar argumentēto atzinumu.

49.

Noraidot pirmo no minētajiem pamatiem, Tiesa ir aprobežojusies ar to, ka būtībā atgādināja judikatūru, saskaņā ar kuru atbilstoši kompetencei, kura Komisijai izriet no EKL 226. panta, tai nav jāpierāda sava interese prasības iesniegšanā ( 18 ).

50.

Attiecībā uz otro pamatu Tiesa vispirms atsaucās uz iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija un norādīja, ka izskatāmajā lietā “strīdīgais [DEI piešķirtais] līgums [..] argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigu datumā bija izpildes stadijā, jo darbi bija pabeigti tikai 85 % apmērā. Tādējādi visi līgumā ietvertie nosacījumi vēl nebija izpildīti” ( 19 ). Pamatojoties uz to, Tiesa pamatu noraidīja ( 20 ).

51.

Visbeidzot jānorāda, ka pirms neilga laika ( 21 ) Tiesa, pamatojoties uz argumentāciju, kas būtībā bija tāda pati kā tā, kas izmantota spriedumā lietā Komisija/Itālija un izklāstīta šo secinājumu 41. punktā, par nepieņemamu atzina prasību, kurā Komisija apsūdzēja Itālijas Republiku, ka tā, pieņemot rīkojumu par steidzamiem pasākumiem cīņai ar meža ugunsgrēkiem no gaisa, atļāvusi piešķirt piegāžu un pakalpojumu līgumus atbilstoši sarunu procedūrai un tādējādi atkāpusies no Direktīvas 92/50 un Direktīvas 93/36, kā arī EKL 43. panta un EKL 49. panta ( 22 ). Tiesa nolēma, ka apstrīdētais rīkojums vairs neradīja juridiskas sekas pēc valstī izsludinātā ārkārtas stāvokļa beigu dienas un argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās tas vairs nebija spēkā ( 23 ).

52.

Uz minēto spriedumu atsaucos arī tāpēc, ka atšķirībā no iepriekš minētajiem spriedumiem lietā Komisija/Vācija un lietā Komisija/Grieķija Tiesa neuzskatīja par svarīgu to, ka joprojām noritēja procedūras, kas bija atļautas ar apstrīdēto rīkojumu ( 24 ).

53.

Iepriekš minētajā judikatūrā var rast atsevišķus noderīgus apsvērumus, lai šajā lietā novērtētu, cik pamatota ir atbildētājas valdības celtā iebilde par nepieņemamību.

54.

Pirmkārt, jāuzsver, ka pastāv divi precedenti, kad Tiesa prasību atzinusi par nepieņemamu, pamatojoties uz atziņu, ka pienākumu neizpildes, par kuru celta prasība, sekas beigušās pirms argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām. Minētajos spriedumos Tiesa turklāt lietojusi tādu izteiksmes formu, kura neļauj nošķirt dažādus Kopienas direktīvās regulētos valsts pakalpojumu līgumu veidus.

55.

Otrkārt, no iepriekš minētajiem spriedumiem lietās Komisija/Vācija un Komisija/Grieķija izriet, ka prasību nevar atzīt par nepieņemamu, ja attiecīgo valsts pakalpojumu līgumu regulējošo Kopienu tiesību normu pārkāpums joprojām rada sekas pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām. It īpaši šādas sekas turpina pastāvēt, kamēr atbilstoši apstrīdētajām procedūrām noslēgtie līgumi nav pilnībā izpildīti.

56.

Šajā lietā no materiāliem izriet, ka attiecīgie līgumi bija spēkā vienu gadu (tie attiecās uz darbību veikšanu IPKS ieviešanai tikai 2001. gadā) un argumentētā atzinuma pieņemšanas dienā, 2003. gada 19. decembrī, līgumos paredzētie pakalpojumi bija sniegti pilnā apjomā ( 25 ).

57.

IPKS ieviešanā turpmākajos gados pēc 2001. gada kompetentās iestādes izmantoja procedūras, kas atšķīrās no tās, uz kuru attiecas šī tiesvedība. Īpaši jānorāda, ka atbilstoši Grieķijas valdības sniegtajām ziņām minētajās procedūrās vairs nebija paredzēts, ka valsts iestādēm jāizmaksā atlīdzība personām, tostarp VKS, kas lauksaimniekiem sniedza palīdzību pieteikumu veidlapu sagatavošanā un iesniegšanā.

58.

Lai gan Komisija paudusi šaubas par šādu procedūru atbilstību Direktīvas 92/50 noteikumiem, šīs prasības pieņemamības vērtējumam es neuzskatu par nepieciešamu pārbaudīt šādu apgalvojumu pamatotību. Kā skaidri redzams no prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem un kā Komisija nepārprotami atzinusi procesuālajos rakstos un tiesas sēdē, šī lieta attiecas vienīgi uz to procedūru, ko Grieķijas iestādes IPKS ieviešanai izmantoja 2001. gadā.

59.

Turklāt, tā kā Grieķijas iestāžu darbības kārtība turpmākajos gados pēc 2001. gada acīmredzami atšķīrās no tās, kas vērtējama šajā lietā, pat tiktāl, ka atbilstoši Grieķijas valdības sniegtajiem pierādījumiem šķiet maz ticams, ka pēc 2001. gada notikusi valsts pakalpojumu līgumu piešķiršana ( 26 ), es neuzskatu, ka šādas darbības kārtības dēļ var tā, kā to šķiet darām Komisija, apgalvot, ka pienākumu neizpildei 2001. gadā, kurā tiek vainota Grieķijas Republika, turpmākajos gados sekojuši atkārtoti pārkāpumi.

60.

Šādos apstākļos, piemērojot iepriekš minēto judikatūru, manuprāt, prasība jāatzīst par nepieņemamu.

61.

Šajos secinājumos vairākkārt minētajā un 41. punktā citētajā lietā Komisija/Itālija sniegtajos secinājumos ģenerāladvokāts Lencs [Lenz], manā skatījumā, pamatoti norādījisi, ka priekšnoteikums prasības celšanai atbilstoši EKL 226. pantam ir tas, ka, beidzoties termiņam, kas attiecīgai dalībvalstij noteikts, lai panāktu atbilstību argumentētajā atzinumā izvirzītajām prasībām, norit rīcība vai pastāv bezdarbība, kurā vainojama minētā dalībvalsts un kuru Komisija uzskata par pretēju Kopienu tiesībām.

62.

Tas skaidri izriet no EKL 226. panta otrās daļas, saskaņā ar kuru gadījumā, ja attiecīgā valsts Komisijas noteiktajā termiņā neizpilda argumentētā atzinuma prasības, Komisija var vērsties Tiesā. Ja minēto normu interpretē a contrario, tā nozīmē, ka Komisija nevar celt prasību, lai tiktu konstatēts Kopienu tiesību pārkāpums, kas pārtraukts pirms argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, vismaz tad, ja tas pārtraukts, pateicoties dalībvalsts rīcībai atbilstoši minētā argumentētā atzinuma prasībām.

63.

Tātad, manuprāt, nav tādu apsvērumu, ar ko varētu pamatot citādu secinājumu gadījumā, ja iespējamais pārkāpums jebkurā gadījumā beidzies, noslēdzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un visas tā sekas beigušas pirms minētā brīža, lai arī tas nav gluži attiecīgās dalībvalsts rīcības rezultāts, kā to prasījusi Komisija. Šāds secinājums atbilst EKL 226. pantā paredzētās procedūras pirmstiesas posma mērķim, kas, šķiet, ir vērsts uz to, lai panāktu pārkāpuma pārtraukšanu pirms vēršanās Tiesā un, vispārīgāk, arī mērķiem, kas izvirzīti prasībai sakarā ar valsts pienākumu neizpildi ( 27 ).

64.

Turklāt ir vērts norādīt, ka Tiesa vairākkārt apstiprinājusi, ka prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi ir vērsta uz Kopienu tiesību pārkāpuma objektīvu konstatēšanu. Attiecīgās dalībvalsts pienākumu neizpildes iespējamā atzīšana gadījumos, kad netiek veiktas pienācīgas darbības tās pārtraukšanai argumentētajā atzinumā noteiktajā termiņā, nav pretrunā šādam konstatējumam, un tāpat arī Komisijas un dalībvalsts viedokļu nesaskaņa attiecībā uz pārkāpuma pastāvēšanu Komisijai nedod tiesības vērsties Tiesā, ja dalībvalsts tomēr izpildījusi argumentētajā atzinumā izvirzītās prasības. Citiem vārdiem, EKL 226. pantā paredzētā juridiskā līdzekļa izmantošana, manuprāt, nav pamatota, ja vienīgais nolūks ir novērst iespējamu pārkāpumu izdarīšanas risku nākotnē vai atrisināt Komisijas un dalībvalsts viedokļu nesaskaņu par dalībvalsts rīcības atbilstību Kopienu tiesībām.

65.

Visbeidzot, manā skatījumā, Komisijas tiesības celt prasību par pārtrauktu pārkāpumu nevar leģitīmi pamatot ar nepieciešamību iegūt pienākumu neizpildes apstiprinājumu, uz kura varētu balstīt prasības, kuru mērķis ir konstatēt dalībvalsts atbildību par zaudējumiem, kas privātpersonām radušies dalībvalsts pienākumu neizpildes dēļ. Lai arī nepastāv nekādas šaubas, ka Tiesas spriedums, kurā atzīts Kopienu tiesību pārkāpums, var atvieglot iespēju valsts tiesās celt prasību par zaudējumu atlīdzību, EKL 226. pantā paredzētās procedūras mērķis tomēr nav konstatēt attiecīgās dalībvalsts atbildību; tas jādara šādam mērķim valsts tiesību sistēmās paredzēto tiesvedības veidu ietvaros, bet EKL 226. pantā paredzētās procedūras mērķis ir vienīgi vispārējās interesēs objektīvi konstatēt pienākumu neizpildes faktu. Turklāt jānorāda, ka tām personām, kurām dalībvalsts pieļauta Kopienu tiesību pārkāpuma rezultātā nodarīts kaitējums, interese gūt pienākumu neizpildes fakta apstiprinājumu pastāv arī gadījumā, ja dalībvalsts Komisijas noteiktajā termiņā izpildījusi argumentētajā atzinumā izvirzītās prasības, taču šāda interese pati par sevi Komisijai nedod tiesības vērsties Tiesā, lai šāds pārkāpums tiktu konstatēts.

66.

Jāprecizē gan, ka, lai arī principā Komisijai nav intereses celt prasību par pārtrauktiem pārkāpumiem, tas tomēr neizslēdz iespēju celt prasību par īslaicīgu pienākumu neizpildi, attiecībā uz kuru, pat rīkojoties ātri, tai faktiski nepietiktu laika, lai pirms tā pārtraukšanas noslēgtu pirmstiesas procedūru ( 28 ), vai par ilgstošiem un sistemātiskiem Kopienu tiesību pārkāpumiem ( 29 ).

67.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, es uzskatu, ka šajā lietā jāseko iepriekš norādītajai judikatūrai, jo, kā jau noskaidrots, konkrētais pārkāpums, kas ilga vairāk nekā vienu gadu, visticamāk pārtraukts pirms pirmstiesas procedūras sākšanas un katrā ziņā – pirms Grieķijas Republikai argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa baigām.

68.

Līdz ar to prasību pēc būtības vērtēšu tikai pakārtoti, gadījumam, ja Tiesa pretēji manam priekšlikumam uzskatītu, ka prasība ir pieņemama.

69.

Vērtējot pirmo Komisijas norādīto pamatu prasības pamatojumam, kurš attiecas uz Direktīvas 92/50 noteikumu pārkāpumu, pirmkārt, jāanalizē strīdīgo līgumu raksturs un, otrkārt – to pakalpojumu raksturs, uz kuriem attiecas minētie līgumi.

70.

Komisijas skatījumā pamatnolīguma izpildes līgumi, ko tā uzskata par valsts pakalpojumu līgumiem Direktīvas 92/50 izpratnē, piemērojot minētās direktīvas noteikumus, jāvērtē kopumā, nevis atsevišķi, kā apgalvo Grieķijas valdība.

71.

To, ka attiecīgie līgumi ir vienoti, Komisija secina pēc vairākiem apstākļiem, tas ir, pēc tā, ka tiem ir viens un tas pats priekšmets, proti, ar IPKS ieviešanu saistītu darbību īstenošana, pēc tā, ka pastāv pamatnolīgums, kurā vienveidīgi noteiktas katra līguma būtiskās sastāvdaļas un visaptveroši noteikta atlīdzība par līgumos minētajiem pakalpojumiem, kā arī pēc tā, ka IPKS rakstura dēļ tās īstenošanai jānorit vienveidīgi un centralizēti. Komisijas skatījumā no tā izriet, ka, lai atbilstoši Direktīvas 92/50 7. panta noteikumiem noteiktu aptuveno līguma vērtību, jāņem vērā visu izpildes līgumu kopējā vērtība. Ja šādi aprēķinātā vērtība ievērojami pārsniegtu minētajā 7. pantā noteikto robežsummu, Direktīva 92/50 būtu piemērojama katram līgumam atsevišķi.

72.

Atbildētāja dalībvalsts aizstāvībai norāda uz to, ka izpildes līgumi neesot vienveidīgi. Līgumiem neesot tās pašas līgumslēdzējas puses, sniegtie pakalpojumi atšķiroties pēc rakstura un nozīmes atkarībā no attiecīgās teritorijas īpatnībām, dažādas esot arī izpildes vietas, kā arī katras sniegto pakalpojumu kategorijas vērtība saimnieciskā izpratnē; tādējādi pastāvot tik daudz atšķirīgu apstākļu, ka attiecīgos līgumus nevarot uzskatīt par vienotiem.

73.

Minētā dalībvalsts turklāt apgalvo, ka pamatnolīgumā noteiktā summa, uz kuru Direktīvas 92/50 7. pantā paredzēto robežsummu aprēķināšanai balstoties Komisija, patiesībā esot Grieķijas iestāžu paredzētais finansiālais segums IPKS ieviešanai visā valsts teritorijā un papildus atlīdzībai par VKS sniegtajiem pakalpojumiem ietver arī fiksētas summas prefektūru pārvaldes iestāžu izdevumu segšanai.

74.

Grieķijas valdības ieskatā, strīdīgo pakalpojumu līgumu vērtība, gluži pretēji, jāaprēķinot katram līgumam atsevišķi kā summa, kas atbilst atlīdzībai par sniegtajiem pakalpojumiem, izņemot līgumslēdzēju iestāžu rīcībā nodotos kredītlīdzekļus.

75.

Vispirms jāprecizē, ka Direktīvas 92/50 noteikumi būtu piemērojami tikai gadījumā, ja strīdīgie līgumi būtu jāvērtē kopumā, kā norādījusi Komisija. Izskatās, ka lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka gadījumā, ja minētos līgumus atbilstoši Grieķijas valdības nostājai vērtētu atsevišķi, tie nesasniegtu minētajā direktīvā noteiktās robežvērtības.

76.

Saskaņā ar Direktīvas 92/50 7. panta 3. punktu “[pakalpojumu līguma aptuvenās] vērtības aprēķināšanas metodi neizvēlas tā, lai izvairītos piemērot šo direktīvu, kā arī vajadzīgo pakalpojumu apjomu nesadala, lai izvairītos piemērot šo pantu”.

77.

Lai gan šajā lietā pastāv gan apstākļi par labu Komisijas nostājai par strīdīgo līgumu vienoto raksturu, gan apstākļi par labu Grieķijas valdības aizstāvētajai pretējai nostājai, es tomēr uzskatu, ka pārliecinošāki ir pirmie no minētajiem.

78.

Pamatnolīgums, ko Grieķijas iestādes noslēdza ar PASEGES, veido vienu juridisko kontekstu visiem strīdīgajiem līgumiem un kalpo kā minētos līgumus apvienojošs faktors ( 30 ). Minētajā pamatnolīgumā ne vien noteikts pakalpojumu raksturs, norādītas līgumslēdzējas iestādes un struktūras ( 31 ), iecelts atbildīgais par katra līguma izpildes gaitā veikto darbību kopuma koordināciju un noteikts darījuma kopējais finansiālais segums, bet arī paredzēts tiesiskais regulējums, kura ietvaros noslēdzams katrs no izpildes līgumiem. Pamatnolīgumu vienmēr pievieno vietējā līmenī noslēgtiem līgumiem ( 32 ), un tā normas papildina minēto līgumu saturu aspektos, kas tajos nav skaidri noregulēti. Man turklāt šķiet, ka pamatnolīguma noslēgšana pati par sevi apliecina, ka Grieķijas iestādes dažādos pakalpojumu līgumus, kas noslēgti atbilstoši pamatnolīgumam, arī pašas vērtējušas vienoti.

79.

Attiecībā uz izpildes līgumiem jāuzsver, ka Grieķijas valsts katrā no tiem ir līgumslēdzēja puse, lai arī, kā norāda Grieķijas valdība, minētos līgumus ar konkrētajā teritorijā kompetento VKS noslēgušas prefektūru pašpārvaldes, un tādējādi līgumus raksturojot tas, ka tajos ir dažādas līgumslēdzējas iestādes un uzvarējušie pretendenti. Attiecībā uz pakalpojumu, kas ir līgumu priekšmets, veidu, līgumslēdzēju pušu saistību raksturu un termiņu līgumu saturs būtībā ir tāds pats. Turklāt minēto līgumu priekšmets ir pakalpojumu sniegšana kopēja mērķa sasniegšanai, proti, IPKS ieviešanai visā Grieķijas teritorijā 2001. gadā ( 33 ).

80.

Tas, ka saskaņā ar atbildētājas valdības nostāju sniegto pakalpojumu ekonomiskā vērtība variējot atkarībā no katras prefektūras teritorijas īpatnībām un atšķiroties arī pakalpojumu sniegšanas vieta, manā skatījumā tomēr nešķiet būtiski, ciktāl tādējādi netiek mainīta lietas būtība, strīdīgo līgumu priekšmets, ilgums un mērķis.

81.

Ja tātad izpildes līgumi jāvērtē kopumā, nosakot valsts pakalpojumu aptuveno vērtību, jāņem vērā izpildes līgumu kopējā vērtība. Tā kā no lietas materiāliem izriet, ka dažu izpildes līgumu vērtība, vērtējot atsevišķi, ir tuva Direktīvā 92/50 noteiktajām robežsummām, jāsecina, ka, summējot visu strīdīgo līgumu vērtību, minētās robežsummas tiek ievērojami pārsniegtas.

82.

Grieķijas valdības apgalvojums, ka Komisija pakalpojumu līgumu kopējās vērtības noteikšanā nepareizi balstījusies uz pamatnolīgumā paredzēto summu, kurā papildus atlīdzībai par VKS sniegtajiem pakalpojumiem ietverta arī fiksēta summa prefektūru pārvaldes iestāžu izdevumu segšanai, man šķiet faktiski nepamatots.

83.

Šādam apgalvojumam nav nekādu pierādījumu, turklāt tam pretrunā ir pirmstiesas procedūras dokumentu teksts, no kura skaidri izriet, ka, aprēķinot pakalpojumu līgumu aptuveno vērtību, Komisija nav vis balstījusies uz minēto summu, bet gan, gluži pretēji, saskaitījusi visu līgumu vērtību. Komisija šādu pieeju apstiprinājusi arī tiesas sēdē.

84.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, es piekrītu Komisijas prasījumam, ka strīdīgie pakalpojumu līgumi ietilpst Direktīvas 92/50 piemērošanas jomā.

85.

Komisija uzskata, ka liela daļa pakalpojumu, uz kuriem attiecas strīdīgie līgumi, jākvalificē kā “topogrāfijas pakalpojumi”, kas ietilpst Direktīvas 92/50 I A pielikuma 12. kategorijā. Minētajā kategorijā ietilpst darbības, kas saistītas ar ortofotogrāfisku karšu izmantošanu un lauksaimniecībā izmantojamo teritoriju identificēšanu šādās kartēs. Šādus pakalpojumus var sniegt vienīgi profesionāli topogrāfijas speciālisti.

86.

Atlikusī strīdīgo pakalpojumu daļa saistīta ar, pirmkārt, apkopoto datu apstrādi un to iekļaušanu datubāzē, tas ir, darbībām, kas, Komisijas skatījumā, ietilpst Direktīvas 92/50 I A pielikuma 7. kategorijā “datoru pakalpojumi”, un, otrkārt, apkopoto datu ierakstīšanu deklarāciju veidlapās, kas kā valsts pārvaldes darbība būtu, gluži otrādi, jākvalificē pēc Direktīvas 92/50 I B pielikuma kā “citi pakalpojumi”.

87.

Komisija uzskata, ka Direktīvas 92/50 I A pielikumā ietverto pakalpojumu vērtība pārsniedz I B pielikumā ietverto pakalpojumu vērtību.

88.

Grieķijas valdība apstiprina, ka izpildes līgumos regulētie pakalpojumi pilnībā vai vismaz lielākoties uzskatāmi par valsts pārvaldes pakalpojumiem, kas kvalificējami pēc Direktīvas 92/50 I B pielikuma.

89.

Attiecībā uz lauksaimniekiem sniegtajiem atbalsta pakalpojumiem pieteikumu un deklarāciju sagatavošanā Grieķijas valdība precizē, pirmkārt, ka tie papildus atbalstam veidlapu sagatavošanā ietver gan apstrādāto teritoriju, gan lopaudzētavu identificēšanu. Tātad Komisijas pieņēmums, ka minētos pakalpojumus jāuzskata par topogrāfijas pakalpojumiem, ir pareizs tikai attiecībā uz lauksaimniecībā izmantojamo zemes gabalu identificēšanu.

90.

Otrkārt, atbildētāja valdība apgalvo, ka šādai identificēšanai nepieciešamos kartogrāfijas materiālus sniedzot Lauksaimniecības ministrija, bet prefektūru pašpārvaldes, topogrāfijas dienesta darbinieki un lauksaimniecības attīstības pārvalde lauksaimniekiem sniedzot tehnisko atbalstu identificēšanas darbībām. VKS lauksaimnieku atbalstam darbojoties topogrāfijas dienesta un lauksaimniecības attīstības pārvaldes uzraudzībā.

91.

Treškārt, Grieķijas valdība skaidro, ka, tā kā VKS rīcībā bija 2000. gadā deklarācijās iekļautie dati un kartogrāfijas materiāli, kuros bija norādīti minētajā gadā deklarētie zemes gabali, to atrašanās vietas noskaidrošana bija atvieglota un būtībā VKS bija tikai jānoskaidro iespējamās atšķirības no situācijas iepriekšējā gadā. Atbildētāja valdība uzskata, ka parasti nākamajā gadā nemainīgi paliek 70 % no iepriekšējā gadā deklarētajiem zemes gabaliem.

92.

Ceturtkārt, Grieķijas valdība norāda, ka lauksaimniecībā izmantojamo zemes gabalu atrašanās vietu noteikšanai neesot nepieciešama topogrāfijas speciālistu dalība, jo to varot paveikt cits specializēts personāls.

93.

Visbeidzot, atbildē uz Tiesas uzdotu jautājumu Grieķijas valdība iebilst pret to, ka attiecīgie pakalpojumi varētu būt kvalificējami kā topogrāfijas pakalpojumi; tās ieskatā Komisija šādu kvalifikāciju esot piemērojusi, neveicot Apvienoto Nāciju Organizācijas CPC nomenklatūras sīku analīzi.

94.

Vērtējums, lai noteiktu to pakalpojumu raksturu, uz kuriem attiecas strīdīgie līgumi, ir svarīgs, lai noteiktu attiecīgajiem valsts pakalpojumu līgumiem piemērojamo tiesisko regulējumu. Ja minētie pakalpojumi būtu kvalificējami pēc Direktīvas 92/50 I A pielikuma, atbilstoši Direktīvas 92/50 8. pantam līgumiem pilnībā būtu piemērojami minētās direktīvas noteikumi, bet pretējā gadījumā atbilstoši Direktīvas 92/50 9. pantam līgumiem varētu piemērot tikai minētās direktīvas 14. un 16. pantu. Ja uzskatītu, ka minētie pakalpojumi kvalificējami daļēji pēc I A pielikuma un daļēji – pēc I B pielikuma, kā, neskatoties uz viedokļos redzamajām atšķirībām, uzskatīja gan Komisija, gan pakārtoti arī Grieķijas valdība, Direktīvas 92/50 10. panta piemērošanai būtu vēl jānoskaidro, vai I A pielikumā ietverto pakalpojumu vērtība pārsniedz I B pielikumā ietverto pakalpojumu vērtību, vai otrādi.

95.

Manuprāt, minētajā vērtējumā nav iespējams izvairīties no strīdīgo līgumu satura analīzes. Tā kā dažādajiem līgumiem, kuri visi noslēgti pamatnolīguma izpildei, ir lielā mērā līdzīgs saturs it īpaši attiecībā uz to pakalpojumu priekšmetu, ko uzņēmušās sniegt dažādās līgumslēdzējas puses, šāda analīze tiks veikta, kā piemēru izmantojot viena – Grieķijas valsts, Korintas prefektūras pašpārvaldes un Korintas VKS noslēgtā – līguma noteikumus.

96.

Minētā līguma 1. pantā, kurā noteikts līguma priekšmets un mērķis, precizēts, ka prasība IPKS ieviešanas ietvaros sniegtos atbalsta pakalpojumus lauksaimniekiem piedāvāt ar uzaicinājumu uz valsts pakalpojumu līgumu konkursu balstīta uz atziņas, ka, pirmkārt, lauksaimnieki nespēj lauksaimniecībā izmantojamos zemes gabalus patstāvīgi identificēt ortofotogrāfijas materiālos un apkopot informāciju par lopiem un, otrkārt, trūkst pietiekama atbalsta no prefektūras pašpārvaldes puses, specializētu darbinieku un pienācīga informātikas aprīkojuma; līdz ar to šādos apstākļos ir sarežģīti ievērot IPKS ieviešanai noteiktos termiņus.

97.

Līguma 2. pants, kurā paredzētas saistības, ko uzņemas līgumslēdzējas puses, sastāv no divām daļām: A daļa attiecas uz “darbībām deklarēto lauksaimniecībā izmantoto zemes gabalu identificēšanai un to iekļaušanai īpašās pieteikuma veidlapās”. B daļa attiecas uz “darbībām pieteikuma veidlapu sastāvdaļu ietveršanai ministrijas datoros elektroniskas datubāzes izveidošanai”.

98.

Attiecībā uz A daļā ietvertajām darbībām VKS apņemas sniegt nepieciešamo tehnisko atbalstu ieinteresētajiem lauksaimniekiem līgumu slēdzošās prefektūras pašpārvaldes teritoriālo pilnvaru ietvaros. Šādā nolūkā VKS ir jāizveido divas komandas, tajās ietverot piecas personas, kurām uzdots veterinārā dienesta un prefektūras pašpārvaldes lauksaimniecības attīstības pārvaldes uzraudzībā ortofotogrāfijas kartēs identificēt deklarējamos zemes gabalus un lopaudzētavas, lai aizpildītu pieteikuma veidlapas, kā arī deklarācijas iesniegt minētajai pašpārvaldei un kļūdu gadījumā veikt nepieciešamos labojumus.

99.

Grieķijas valsts apņemas sniegt kartogrāfijas materiālus zemes gabalu identificēšanai un ar iezīmētajiem lopiem saistītos rokraksta arhīvus to identificēšanai un elektroniska reģistra izveidošanai. Grieķijas valsts turklāt apņemas ar prefektūras pašpārvaldes starpniecību VKS drahmās izmaksāt summu, kas atbilst VKS sagatavoto pieteikumu kopējam skaitam, reizinātu ar summu, kas paredzēta kā likmes veida atlīdzība par katru pieteikumu.

100.

Prefektūras pašpārvalde apņemas ar topogrāfijas dienesta darbinieku starpniecību sniegt tehnisko atbalstu lauksaimniekiem attiecībā uz 500 deklarācijām no kopskaita, kas pieņemts kā 1992 deklarācijas; par atbalstu attiecībā uz atlikušo deklarāciju skaitu gādā VKS.

101.

Līguma 2. panta B daļā paredzētās darbības ir deklarācijās iekļauto datu ietveršana Lauksaimniecības ministrijas izstrādātā elektroniskā programmnodrošinājumā, to uzraugot prefektūras pašpārvaldes lauksaimniecības attīstības pārvaldei, nolūkā izveidot galīgu datubāzi. Grieķijas valsts apņēmusies gādāt par programmnodrošinājumu un instrukcijām ar zemes gabaliem un lopiem saistīto datu fiksēšanai, izveidot nepieciešamos elektroniskos savienojumus, nodot lauksaimniecības attīstības pārvaldei un VKS tehniskās zināšanas par valsts pakalpojumiem un ar prefektūras pašpārvaldes starpniecību VKS drahmās izmaksāt summu, kas atbilst VKS sagatavoto pieteikumu kopējam skaitam, reizinātu ar 500 drahmām par katru pieteikumu, kas kalpo kā atlīdzība par datu ievadīšanu attiecīgajā elektroniskajā datubāzē, un 1750 drahmām par katru pieteikumu, kas kalpo kā atlīdzība par datu ievadīšanu lopu reģistrā.

102.

Līguma 3. pantā noteikta samaksas kārtība. Minētā panta b) punktā paredzēts, ka par identificēšanas darbībām un pieteikumu un deklarāciju sagatavošanu kā likmes veida atlīdzība par katru veidlapu izmaksājama summa 6554025 drahmas. Minētā panta c) punktā paredzēts, ka par pieteikumos un deklarācijās ietverto datu elektroniskās apstrādes darbībām kā likmes veida atlīdzība par katru veidlapu izmaksājama summa 1920500 drahmas.

103.

Daļa no VKS ziņā esošajiem pakalpojumiem, ko Komisija kvalificē kā “topogrāfijas pakalpojumus”, tātad sastāv no lauksaimniecībā izmantoto zemes gabalu identificēšanas, pamatojoties uz kartogrāfijas materiāliem, ortofotogrāfijas materiāliem vai fotogrāfijām no gaisa, ko nodrošinājušas prefektūru pašpārvaldes. Turklāt no Grieķijas valsts, Korintas prefektūras pašpārvaldes un Korintas VKS noslēgtā līguma 1. un 2. panta formulējuma izriet, ka minētās darbības var veikt vienīgi specializēti darbinieki. Visbeidzot, jāuzsver, ka minētās darbības tiek veiktas prefektūras pašpārvaldes topogrāfijas dienesta darbinieku uzraudzībā.

104.

Pamatojoties uz šādiem apstākļiem, jāvērtē, vai Komisijas kvalifikācija ir pareiza.

105.

Atbildētāja valdība minēto kvalifikāciju apstrīd galvenokārt attiecībā uz lauksaimniecībā izmantojamo zemes gabalu identificēšanas pakalpojumiem. Turklāt Direktīvas 92/50 noteikumu pārkāpumu, uz ko norādīts vērtējamajā pamatā, iespējams konstatēt vienīgi tādā gadījumā, ja attiecīgos pakalpojumus varētu kvalificēt pēc minētās direktīvas I A pielikuma. Pretējā gadījumā, ņemot vērā to, ka pakalpojumi, kas saistīti ar datu iekļaušanu pašpārvaldes elektroniskajās bāzēs, salīdzinājumā ar citiem pakalpojumiem ir ekonomiski maznozīmīgi, jāsecina, ka vērtības ziņā pakalpojumi, uz ko attiecināms Direktīvas 92/50 I B pielikums, ir apjomīgāki nekā pakalpojumi, uz ko attiecināms direktīvas I A pielikums; līdz ar to minētajā direktīvā paredzētie noteikumi par izsludināšanu piemērojami daļēji.

106.

Šādu apsvērumu dēļ turpmāk izklāstītais vērtējums attieksies vienīgi uz lauksaimniecībā izmantojamo zemes gabalu identificēšanas pakalpojumu pareizu kvalifikāciju.

107.

Ievadā jāatgādina, ka Direktīvas 92/50 septītajā apsvērumā noteikts: “lai piemērotu procedūras noteikumus un veiktu uzraudzību, pakalpojumu joma labāk pārskatāma, sadalot pakalpojumus kategorijās atbilstoši konkrētām vispārējās klasifikācijas pozīcijām; tā kā šās direktīvas I A un I B pielikumā ir atsauces uz Apvienoto Nāciju Organizācijas CPC (kopējā ražojumu klasifikācija) nomenklatūru; tā kā minēto nomenklatūru drīzumā, iespējams, aizstās ar Kopienas nomenklatūru; tā kā ir jāparedz iespēja attiecīgi pielāgot I A un I B pielikumā esošās atsauces uz CPC nomenklatūru”.

108.

Spriedumā lietā Tögel Tiesa nosprieda, ka no Direktīvas 92/50 septītā apsvēruma izriet, ka I A un I B pielikumā ietvertā atsauce uz CPC nomenklatūru ir juridiski saistoša ( 34 ). Tātad, lai noteiktu, vai pakalpojumi, uz kuriem attiecas valsts pakalpojumu līgumi, kvalificējami pēc Direktīvas 92/50 I A vai I B pielikuma, Komisijai to kvalificēšanā jāņem vērā minētā nomenklatūra un tai pievienotās paskaidrojošās piezīmes.

109.

No Komisijas iesniegtajiem procesuālajiem rakstiem tomēr skaidri neizriet, pamatojoties uz kādiem apstākļiem un pēc kuras konkrētās klases CPC nomenklatūrā Komisija attiecīgās darbības kvalificējusi kā “topogrāfijas pakalpojumus”.

110.

Atbildē uz Tiesas uzdotu rakstveida jautājumu Komisija tomēr norādījusi uz references numuriem CPC 86753 un CPC 86721, kas ir Direktīvas 92/50 I A pielikuma 12. kategorijā minētā numura CPC 867 apakšnumuri.

111.

Direktīvas 92/50 I A pielikuma 12. kategorija ir aprakstīta šādi: “Arhitektūras pakalpojumi; inženierijas pakalpojumi un kompleksi inženierijas pakalpojumi; pilsētplānošanas un ainavu arhitektūras pakalpojumi; radniecīgi zinātnisko un tehnisko konsultāciju pakalpojumi; tehniskās pārbaudes un analīzes”.

112.

References numurs 867 pagaidu CPC nomenklatūrā, uz kuru ir atsauce Direktīvas 92/50 I A pielikuma 12. kategorijā, attiecas uz “pakalpojumiem arhitektūras, inženierijas un citās tehniskās jomās”. Klase 8672 attiecas uz “inženierijas pakalpojumiem” un apakšklasē 86721 ietver “padomu un konsultāciju pakalpojumus inženierijas jomā”, uz ko norāda Komisija. Minētās apakšklases paskaidrojošajā piezīmē precizēts, ka tas aptver “iepriekšējus tehniski ekonomiskā pamatojuma pētījumus, kā arī projekta ietekmes novērtējuma pētījumus”. Kā piemēri minēti “pētījumi par topogrāfijas un ģeoloģijas ietekmi uz [..] infrastruktūras [..] plānošanu, būvdarbiem un izmaksām”. Minētajā piezīmē precizēts arī tas, ka šādu pakalpojumu sniegšanai nav obligāti jābūt saistītai ar būvdarbu projekta īstenošanu un tā var arī izpausties, piemēram, kā “ēkas struktūras, mehāniskā un elektriskā aprīkojuma kvalitātes vērtēšana, iesaistīšanās tiesvedībā eksperta lomā, palīdzības sniegšana valsts iestādēm tiesību aktu izstrādāšanā u.c.”.

113.

Apakšklase CPC 86753 “Virsmu ģeoloģiskās izpētes pakalpojumi”, uz kuru arī norāda Komisija, ietilpst klasē 8675 “Ar zinātniskajām un tehniskajām konsultācijām saistīti pakalpojumi”. Minētās apakšklases paskaidrojošajā piezīmē precizēts, ka tā attiecas uz “pakalpojumiem karšu izstrādāšanai nepieciešamās informācijas apkopošanai par zemes virsmas daļas konfigurāciju, atrašanās vietu un robežām. Informācijas apkopošanas metodes ir dažādas un ietver [..] fotogrammetriskus un hidrogrāfiskus rādītājus” ( 35 ).

114.

Grieķijas valdība uzskata, ka VKS sniegtie atbalsta pakalpojumi, tostarp tie, kas saistīti ar lauksaimniecībā izmantojamo zemes gabalu identificēšanu kartogrāfijas vai citos materiālos, esot jākvalificē kā “valsts pārvaldes” pakalpojumi, kas ietilpst Direktīvas 92/50 I B pielikuma kategorijā “citi pakalpojumi” (27. kategorija).

115.

Manuprāt, Komisija nav pietiekami paskaidrojusi, vai un, ja tā, kādā mērā strīdīgie pakalpojumi ietilpst Direktīvas 92/50 I A pielikuma 12. kategorijā.

116.

Lai arī taisnība, ka no izpildes līgumiem izriet, ka pakalpojumi, ko VKS sniedz deklarāciju un pieteikuma veidlapu sagatavošanas atbalstam, lielā mērā sastāv no lauksaimniecībā izmantojamo zemes gabalu identificēšanas, izmantojot kompetento iestāžu nodrošinātos kartogrāfijas materiālus, man nešķiet pārliecinoša Komisijas nostāja, ka minētie pakalpojumi jāuzskata par topogrāfijas pakalpojumiem tādēļ, ka to veikšanai nepieciešami specializēti darbinieki un tie jāveic pašpārvaldes topogrāfijas dienestu uzraudzībā.

117.

Pirmkārt, no šo secinājumu 113. punktā minētās paskaidrojošās piezīmes izriet, ka apakšklasē CPC 86753 ietvertie “virsmu ģeoloģiskās izpētes” pakalpojumi, uz ko norāda Komisija, izpaužas kā uzmērīšanas darbības karšu izstrādāšanai, bet šajā lietā lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka strīdīgie pakalpojumi izpaužas kā datu identificēšana jau pastāvošos kartogrāfijas materiālos. Otrkārt, apakšklase CPC 86721 “Padomu un konsultāciju pakalpojumi inženierijas jomā”, uz ko arī norādījusi Komisija, atbilstoši šo secinājumu 112. punktā minētajai šīs apakšklases paskaidrojošajai piezīmei attiecas uz projektu tehniski ekonomiskā pamatojuma pētījumiem vai ar projekta topogrāfisko ietekmi saistītiem pētījumiem vai citām darbībām konsultāciju sniegšanā, kas var arī nebūt saistītas ar pasūtījuma izpildi, un nešķiet, ka šādu pakalpojumu apraksts skaidri ietver arī tādas tehniskā atbalsta darbības kā tās, uz kurām attiecas šī tiesvedība.

118.

Atbilstoši pastāvīgai judikatūrai tiesvedībā saskaņā ar EKL 226. pantu Komisijai tomēr ir pienākums pierādīt iespējamo pienākumu neizpildi un iesniegt Tiesai nepieciešamos pierādījumus, lai tā varētu pārbaudīt, vai ir notikusi valsts pienākumu neizpilde; Komisija nevar balstīties ne uz kādiem pieņēmumiem ( 36 ).

119.

Šajā lietā, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es uzskatu, ka Komisija nav iesniegusi pietiekamus pierādījumus tam, ka attiecīgos lauksaimniecībā izmantojamo zemes gabalu identificēšanas pakalpojumus var kvalificēt kā pakalpojumus, kas ietilpst Direktīvas 92/50 I A pielikuma 12. kategorijā, un ka līdz ar to Komisija nav pierādījusi vienu no nosacījumiem, lai būtu iespējams konstatēt pārkāpumu, kurā pirmā pamatā ietvaros tiek vainota Grieķijas valdība ( 37 ).

120.

Iepriekš izklāstīto apsvērumu dēļ un neatkarīgi no maniem secinājumiem attiecībā uz šīs tiesvedības pamatā esošās prasības pieņemamību es uzskatu, ka šis pamats par Direktīvas 92/50 noteikumu pārkāpumu jānoraida.

121.

Pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka attiecīgie pakalpojumi pilnībā vai daļēji būtu kvalificējami pēc Direktīvas 92/50 I B pielikuma, Komisija norāda, ka atbilstoši Direktīvas 92/50 3. panta 2. punktā nostiprinātajam nediskriminācijas principam Grieķijas iestādēm strīdīgo valsts pakalpojumu līgumu noslēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā tomēr bija jāievēro pienācīgs publicitātes līmenis. Direktīvas 92/50 3. panta 2. punkts ir viens no vispārīgajiem noteikumiem minētās direktīvas I sadaļā, kas piemērojams arī atbilstoši direktīvas I B pielikumam kvalificējamiem pakalpojumiem.

122.

Komisija turklāt norāda uz to, ko lietā Teleaustria un Telefonadress ( 38 ) taisītajā spriedumā Tiesa vispārīgāk apstiprinājusi nediskriminācijas principa un pārskatāmības principa piemērojamību tiem valsts pakalpojumu līgumiem, kurus neregulē Kopienas direktīvas.

123.

Minētajā spriedumā tāpat kā iepriekš minētajos spriedumos lietā Coname ( 39 ) un Parking Brixen ( 40 ) Tiesa apstiprināja, ka par spīti faktam, ka pašreizējā Kopienu tiesību [attīstības] stadijā valsts pakalpojumu koncesijas līgumi neietilpst Direktīvas 92/50 piemērošanas jomā, tos slēdzošajām valsts iestādēm tomēr vispārīgi ir jāievēro EK Līguma pamata noteikumi un it īpaši nediskriminācijas princips pilsonības dēļ ( 41 ). Tiesas skatījumā vienlīdzīgas attieksmes princips un nediskriminācijas princips pilsonības dēļ it īpaši ietver pārskatāmības pienākumu, kas “nozīmē garantēt adekvātu publicitāti jebkuram potenciālam pretendentam, tādējādi ļaujot īstenot konkurenci attiecībā uz pakalpojumu koncesijām, kā arī piešķiršanas procedūru objektivitātes kontroli” ( 42 ).

124.

Šajā lietā noskaidrojamais jautājums tomēr daļā atšķiras no jautājumiem, kas vērtēti iepriekš minētajās lietās. Lietas Teleaustria, Coname un Parking Brixen attiecās uz valsts pakalpojumu līgumu koncesijām, ko neregulēja Kopienas direktīvas, bet šajā lietā strīdīgie līgumi ietilpst Direktīvas 92/50 piemērošanas jomā; direktīvā noteikts publicitātes tiesiskais regulējums, kas atšķiras atkarībā no tā, vai uz konkrētajiem valsts pakalpojumu līgumiem attiecas direktīvas I A pielikums vai I B pielikums.

125.

Šāds jautājums vērtēts lietā C-507/03 Komisija/Īrija, ko pašlaik izskata Tiesas virspalāta un kurā ģenerāladvokāte Štiksa-Hakla [Stix-Hackl] 2006. gada 14. septembrī sniedza secinājumus, kuros norādīja, ka vispārīgie nediskriminācijas un pārskatāmības principi piemērojami arī tiem valsts pakalpojumu līgumiem, uz kuriem attiecas Direktīvas 92/50 I B pielikums, proti, tiem tiesiskā regulējuma aspektiem, kas nav tieši atrunāti minētajā direktīvā.

126.

Es piekrītu ģenerāladvokātes Štiksas-Haklas secinājumos paustajai nostājai, kas principā saskan ar prasītājas argumentiem šajā lietā, un, ņemot vērā arī saistībā ar šīs prasības pieņemamību izklāstītos apsvērumus, neuzskatu, ka jākavējas pie šī pamata vērtējuma, tādēļ aprobežošos tikai ar norādi uz minētajos secinājumos izklāstītajiem apsvērumiem.

127.

Vēl jāvērtē, vai Grieķijas valdība paudusi argumentus, kas jebkurā gadījumā pamatotu iepriekšējas izsludināšanas pienākuma neievērošanu attiecībā uz strīdīgajiem valsts pakalpojumu līgumiem.

128.

Vērtējamā pamata pamatotības apstrīdēšanai Grieķijas valdība vienīgi atbildēja, ka nodrošinājusi pienācīgu un pietiekamu publicitāti darbībām, kas saistītas ar IPKS 2001. gadā, līdz ar to personām, kas būtu varējušas būt ieinteresētas, bijusi iespēja lauksaimniekiem piedāvāt savus pakalpojumus, un lauksaimniekiem katrā ziņā bijusi iespēja brīvi izvēlēties, pie kā vērsties, lai saņemtu atbalstu pieteikumu un deklarāciju sagatavošanai un iesniegšanai.

129.

Atbildē uz pirmo Komisijas celto iebildi atbildētāja valdība tomēr atsaukusies uz to, ka strīdīgajiem valsts pakalpojumu līgumiem piemērojams Direktīvas 92/50 11. panta 3. punkta b) apakšpunkts, saskaņā ar kuru valsts pakalpojumu līgumus var piešķirt ar sarunu procedūru, iepriekš nepublicējot paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, “ja tehnisku vai māksliniecisku iemeslu dēļ vai tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar ekskluzīvu tiesību aizsardzību, pakalpojumus var sniegt tikai konkrēts pakalpojumu sniedzējs”. Grieķijas valdība šajā lietā īpaši norādījusi uz to, ka pastāv tehniska rakstura apsvērumi, kuru dēļ strīdīgie valsts pakalpojumu līgumi piešķirami VKS.

130.

Pat, ja šī ar vispārīgo pārskatāmības un nediskriminācijas principu, nevis ar Direktīvā 92/50 paredzēto iepriekšējās izsludināšanas noteikumu pārkāpumu saistītā pamata ietvaros varētu piemērot minētajā tiesību normā paredzēto izņēmumu ( 43 ) no noteikuma, ka to valsts pakalpojumu līgumu noslēgšanas tiesības, kuriem piemērojami direktīvas III sadaļas noteikumi, piešķiramas pēc tam, kad publicēts paziņojums par paredzamo publisko iepirkumu, es neuzskatu, ka atbildētāja dalībvalsts pietiekami pierādījusi, ka šajā lietā izpildīti nosacījumi šāda izņēmuma piemērošanai. Grieķijas valdība šajā sakarā tikai vispārīgi apstiprinājusi, ka pastāvot tehniska rakstura apsvērumi, kas attiecas uz strīdīgo valsts pakalpojumu līgumu priekšmetu un mērķi – apsvērumi, kuru dēļ, minētās valdības ieskatā, minēto valsts pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības jāpiešķir to lauksaimnieku pārstāvjiem, kuri darbojas vietā, kur pakalpojumi būtu sniedzami, taču Grieķijas valdība nav šo nostāju paskaidrojusi sīkāk.

131.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus un pieņemot, ka Tiesa varētu nepiekrist maniem secinājumiem attiecībā uz šīs tiesvedības pamatā esošās prasības pieņemamību, iesaku apmierināt šo pamatu par vispārīgo nediskriminācijas un pārskatāmības principu pārkāpumu un atzīt, ka rīcība, kurā Komisija šī pamata ietvaros vainojusi Grieķijas Republiku, uzskatāma par Līgumā noteikto pienākumu neizpildi.

132.

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

133.

Tā kā es Tiesai ierosinu prasību noraidīt un Grieķijas Republika prasījusi tiesāšanās izdevumus piespriest atlīdzināt prasītājai, uzskatu, ka atlīdzināt tiesāšanās izdevumus jāpiespriež Komisijai.

134.

Pamatojoties uz visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, iesaku Tiesai atzīt, ka: