ĢENERĀLADVOKĀTA ANTONIO TICANO [ANTONIO TIZZANO] SECINĀJUMI,

sniegti 2006. gada 27. aprīlī ¹(1)

Lieta C‑81/05

Anacleto Cordero Alonso

pret

Fondo de Garantía Salarial (Fogasa)

[Tribunal Superior de Justicia de Castilla y Leon (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Darba ņēmēju aizsardzība darba devēja maksātnespējas gadījumā – Atlaišanas pabalsts, par kuru panākta vienošanās samierināšanas laikā – Direktīva 80/987/EEK – Direktīva 2002/74/EK – Piemērošanas joma – Vienlīdzības princips – Kopienu tiesību pārākums

1. Šī lieta ir par trīs Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León [Kastīlijas un Leonas Augstākā tiesa] (Spānija) atbilstoši EKL 234. pantam Tiesai uzdotiem prejudiciāliem jautājumiem, un tie attiecas uz Padomes 1980. gada 20. oktobra Direktīvas 80/987/EEK (2) par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (turpmāk tekstā – “Direktīva 80/987” vai vienkārši “Direktīva”), ko groza Direktīva 2002/74/EK (3) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2002/74”), interpretāciju.

2. Īsumā – šajā lietā vēl vienu reizi tiek uzdots jautājums par to, vai ar Kopienu tiesībām ir saderīgs valsts tiesiskais regulējums, kurā darba devēja maksātnespējas gadījumā parādu (šajā gadījumā – atlaišanas pabalsta) izmaksa darba ņēmējiem no garantiju fonda tiek paredzēta tikai tajos gadījumos, ja šie parādi ir atzīti saskaņā ar tiesas spriedumu vai administratīvu lēmumu, to neattiecinot uz parādiem, kas izriet no samierināšanas vienošanās.

I – Atbilstošās tiesību normas

Atbilstošās Kopienu tiesības

3. Direktīvas 80/987 1. panta 1. punkts nosaka, ka “šī direktīva attiecas uz tām darbinieku prasībām pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem 2. panta 1. punkta nozīmē, kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām”.

4. Direktīvas 2. panta 2. punktā ir precizēts, ka tā “neierobežo valstu tiesību aktos definētos terminus “darbinieks”, “darba devējs”, “darba samaksa”, “iegūtās tiesības” un “iegūstamās tiesības””.

5. Saskaņā ar 3. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 4. pantu iestādes, kas dod galvojumu, garantē to, ka apmierina darbinieku prasījumus attiecībā uz darba samaksu atbilstīgi darba līgumiem vai darba attiecībām un darba samaksu par laikposmu pirms norādītā datuma.”

6. Šīs lietas mērķiem ir jāatgādina arī Direktīva 2002/74, ar ko groza Direktīvu 80/97, aizvietojot mūs interesējošā jautājumā 3. panta tekstu ar šādu tekstu:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 4. pantu garantiju iestādes garantē to, ka apmierina darbinieku prasījumus attiecībā uz darba samaksu, kas izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām, ietverot atlaišanas pabalstus sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu, ja tos paredz valsts tiesību akti.”

7. Saskaņā ar Direktīvas 2002/74, kas stājās spēkā 2002. gada 8. oktobrī, 2. panta 1. punktu “dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šo direktīvu” līdz 2005. gada 8. oktobrim. Šajā sakarā noteikuma otrajā daļā ir precizēts, ka:

“[dalībvalstis] piemēro pirmajā daļā minētos noteikumus jebkurai darba devēja maksātnespējai, kas iestājusies pēc šādu noteikumu spēkā stāšanās dienas”.

Valsts tiesības

8. Estatuto de los Trabajadores (Darbinieku statūti; turpmāk tekstā – “Darbinieku statūti”), ko groza 1995. gada 24. marta likums Nr. 1 (4), 26. pants paredz, ka:

“1. Par darba samaksu uzskata jebkuru finansiālu atlīdzību, ko darbinieki saņem naudā vai natūrā apmaiņā pret pakalpojumiem, ko tie sniedz citiem, veicot savu profesionālo darbību, ar noteikumu, ka šī atlīdzība tiek saņemta par faktisko darbu, lai kāda arī būtu darba samaksas forma, vai par darbam pielīdzināmiem atpūtas periodiem. [..]

2. Darba samaksas jēdzienā nav iekļautas summas, ko darbinieks saņem kā atlīdzību par izdevumiem, kuri tam radušies saistībā ar profesionālo darbību, sociālie pabalsti un maksājumi, kā arī maksājumi, kas tiek maksāti par pārcelšanu citā darbā, pārtraukumiem darbā vai atlaišanu.”

9. Tālāk Darbinieku statūtu 33. panta versijā, kas izriet no 1997. gada 19. decembra likuma Nr. 60 (5), noteikts, ka:

“1. Algas garantiju fonds [Fondo de Garantía Salarial, turpmāk tekstā – “Fogasa”], kas ir Darba lietu un sociālā nodrošinājuma ministrijai pakļauta neatkarīga iestāde [..], izmaksā darbiniekiem darba samaksas summu, kas viņiem pienākas uzņēmumu maksātnespējas, maksājumu pārtraukšanas, bankrota vai tiesas uzraudzībā notiekošas sanācijas gadījumā.

[..]

2. Algas garantiju fonds 1. punktā paredzētajos gadījumos darbiniekiem izmaksā pabalstus, kas noteikti spriedumā vai administratīvā lēmumā, sakarā ar atlaišanu vai līguma izbeigšanu atbilstoši šā likuma 50., 51. pantam un 52. panta c) punktam maksimāli par vienu dienesta gadu ar noteikumu, ka dienas darba samaksa, ko izmanto par aprēķinu bāzi, nepārsniedz divkāršu minimālo starpprofesiju darba samaksu.”

10. Visbeidzot, šī paša noteikuma 8. punktā ir paredzēts, ka Fogasa gadījumos, kad uzņēmumā ar mazāk nekā 25 darbiniekiem atlaišana notiek ekonomiskā stāvokļa dēļ, izmaksā 40 % atlaišanas pabalstu no saviem līdzekļiem un darba devējam nav jābūt maksātnespējīgam.

II – Fakti un procedūra

11. 2002. gada 4. novembrī Kordero Alonso (Cordero Alonso) uzņēmuma ekonomiskā stāvokļa dēļ tika atlaists no darba sabiedrībā Trasportes San-Gom SL, kurā viņš strādāja.

12. Pēc prasības celšanas pret šo atlaišanu Kordero Alonso ar Trasportes San-Gom parakstīja samierināšanas vienošanos, ko vēlāk apstiprināja prasību izskatošais tiesnesis, kas apstiprināja darba attiecību izbeigšanu darba devēja minēto iemeslu dēļ un paredzēja darbiniekam izmaksāt atlaišanas pabalstu EUR 5540,06 apmērā.

13. Tā kā Trasportes San-Gom tika atzīta par maksātnespējīgu 2003. gada 24. aprīlī, Kordero Alonso lūdza Fogasa izmaksāt viņam minēto pabalstu. Fogasa piekrita izmaksāt darbiniekam 40 % no pabalsta, kas viņam pienācās, piemērojot Darbinieku statūtu 33. panta 8. punktu, bet atteicās izmaksāt atlikušos 60 %, jo, pēc tā domām, tam nav pienākuma to darīt, jo runa ir par pabalstu, kas atzīts ar samierināšanas vienošanos, nevis ar tiesas spriedumu vai administratīvu lēmumu.

14. Ar 2004. gada 9. jūlija spriedumu Juzgado de lo Social de Palencia (Palensijas Sociālo lietu tiesa) noraidīja darbinieka celto prasību pret Fogasa lēmumu. Kordero Alonso iesniedza apelācijas prasību Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León, kura – tā kā tai bija šaubas par Direktīvas 80/987 un Direktīvas 2002/74 interpretāciju un par vispārējā vienlīdzības principa un Kopienu tiesību pārākuma principa piemērošanas jomu – ar 2005. gada 28. janvāra rīkojumu nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1) Vai dalībvalstīm uzliktais pienākums veikt visus vispārējos un īpašos pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līguma vai ko rada Kopienas iestāžu darbība (EKL 10. pants), un Kopienu tiesību pārākuma pār valsts tiesībām princips paši par sevi un bez nepieciešamības pēc skaidri formulētiem iekšējo tiesību aktiem nozīmē, ka valsts tiesām ir piešķirtas pilnvaras nepiemērot jebkura veida valsts tiesību normas, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām, neatkarīgi no šo normu vietas tiesību aktu hierarhijā (noteikumi, likumi, pat Konstitūcija)?

2) a) Vai – ja Spānijas administratīvajām un tiesu iestādēm ir jālemj par darba ņēmēja tiesībām darba devēja maksātnespējas gadījumā saņemt tam pienākošos pabalstu darba līguma izbeigšanas gadījumā no Algu garantijas fonda, pamatojoties uz valsts tiesību aktos noteikto garantiju maksātnespējas gadījumā – šīm iestādēm jāpiemēro Kopienu tiesības, pat ja Direktīva 80/987/EEK tās 1. un 3. pantā neparedz tiešā veidā pabalstu izmaksu līguma izbeigšanas gadījumā?

b) Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai Spānijas administratīvajām un tiesu iestādēm, piemērojot Direktīvu 80/987/EEK un minēto direktīvu transponējošos valsts tiesību aktus, ir jāievēro no Kopienu tiesībām izrietošais vienlīdzības likuma priekšā princips un jebkādas diskriminācijas aizliegums, ko Eiropas Kopienu Tiesa precizēja tās sniegtajā interpretācijā, pat ja šī interpretācija nesakrīt ar analogu pamattiesību, kas ir noteiktas Spānijas Konstitūcijā un ko interpretējusi Spānijas Konstitucionālā tiesa, interpretāciju?

c) Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai pamattiesības uz vienlīdzību likuma priekšā, kas izriet no Kopienu tiesībām, uzliek pienākumu nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi tajos gadījumos, kad darba ņēmēja tiesības uz pabalstiem līguma izbeigšanas gadījumā ir noteiktas ar tiesas spriedumu, un gadījumos, kad šīs tiesības izriet no vienošanās starp darba ņēmēju un darba devēju, kas ir noslēgta tiesneša klātbūtnē un ko ir apstiprinājusi tiesa?

3) a) Vai – ja dalībvalsts pirms Direktīvas 2002/74/EK stāšanās spēkā tās iekšējās tiesībās jau atzinusi darba ņēmēja tiesības uz garantiju iestādes aizsardzību, darba devēja maksātnespējas gadījumā saņemot pabalstu par līguma izbeigšanu – var uzskatīt, ka, sākot no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, 2002. gada 8. oktobra, dalībvalsts piemēro Kopienu tiesības, pat ja galējais termiņš šīs direktīvas transponēšanai vēl nav beidzies, kad tā lemj par garantiju iestādes veikto pabalstu izmaksu sakarā ar līguma izbeigšanu gadījumos, kad darba devējs ir atzīts par maksātnespējīgu pēc 2002. gada 8. oktobra?

b) Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai Spānijas administratīvajām un tiesu iestādēm, piemērojot Direktīvu 2002/74/EK un minēto direktīvu transponējošos valsts tiesību aktus, ir jāievēro no Kopienu tiesībām izrietošais vienlīdzības likuma priekšā princips un jebkādas diskriminācijas aizliegums, ko Eiropas Kopienu Tiesa precizēja tās sniegtajā interpretācijā, pat ja šī interpretācija nesakrīt ar analogu pamattiesību, kas ir noteiktas Spānijas Konstitūcijā un ko interpretējusi Spānijas Konstitucionālā tiesa, interpretāciju?

15. Šādi uzsāktajā tiesvedībā Tiesā rakstiskus apsvērumus iesniedza Fogasa, Spānijas valdība un Komisija.

III – Tiesību normu analīze

Par Direktīvas 80/987 piemērojamību

16. Sākšu ar 2. jautājuma a) apakšpunktu un 3. jautājuma a) apakšpunktu, ar kuriem Spānijas tiesa būtībā jautā, vai aplūkojamiem valsts tiesību aktiem kopumā ir piemērojamas Kopienu tiesības, it īpaši Direktīva 80/987.

17. Kā jau norādīts, valsts tiesā izskatāmās prāvas ietvaros galvenais jautājums ir, vai Darbinieku statūtu 33. panta 2. punkta paredzētā attieksme pret atlaišanas pabalstiem, kuri ir atzīti ar samierināšanas vienošanos, pārkāpj vienlīdzības principu (6).

18. Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru un kā turklāt norāda a quo tiesnesis tikai tās valsts tiesību normas, kas “ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā”, var izskatīt saskaņā ar vispārējiem Kopienu tiesību principiem, piemēram, vienlīdzības principu, un tas ir tāpēc, ka minētie principi dalībvalstīm ir saistoši tikai tad, kad “[šīs normas] īsteno Kopienu tiesisko regulējumu” (7).

19. Tāpēc vispirms ir jāizskata šie jautājumi, ņemot vērā to, ka ir jānosaka, vai Darbinieku statūtu 33. panta 2. punkts patiešām īsteno Kopienu tiesību noteikumus un līdz ar to tam ir piemērojamas Kopienu tiesības. Tikai tad, ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, varēs pārbaudīt, vai šis noteikums ir saderīgs ar vienlīdzības principu.

20. Tomēr lēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu tiek apšaubīta Direktīvas 80/987 – gan tās sākotnējā versijā, gan versijā ar grozījumiem – piemērojamība faktiskajiem apstākļiem pamata lietā. Pirmkārt, šajā lēmumā ir uzdots jautājums, vai tādi pabalsti par darba tiesisko attiecību pārtraukšanu, kādi ir pamata lietā, ir uzskatāmi par “darba samaksu” direktīvas (sākotnējā versijā) 3. panta 1. punkta izpratnē, un līdz ar to, vai uz tiem attiecas garantijas pienākums, kas ir noteikts šajā pantā. Otrkārt, tiek uzdots jautājums par iespēju alternatīvi piemērot 3. pantu ar Direktīvas 2002/74 veiktajiem grozījumiem, kurā savukārt ir tieša atsauce uz pabalstiem “sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu”.

21. Izskatot šo pieņēmumu, tiesnesis a quo it īpaši atsaucas uz to, ka, lai gan Direktīvas transponēšanas termiņš vēl nebija iestājies lietas faktisko apstākļu laikā, Spānijas tiesībās – Darbinieku statūtu 33. pantā – tajā laikā jau bija paredzēts, ka Fogasa izmaksā atlaišanas pabalstus. Tādējādi varētu uzskatīt, ka brīdī, kad direktīva ar grozījumiem stājās spēkā (kas notika pirms prasītāja atlaišanas un pirms atbildētāja maksātnespējas atzīšanas), Darbinieku statūtu 33. pants jau transponēja Direktīvas 2002/74 jauno 3. pantu.

22. Uz šiem jautājumiem lietas dalībnieki atbildēja atšķirīgi.

23. Fogasa un Spānijas valdība apgalvo, ka pabalstiem šajā lietā direktīva nav piemērojama divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, nevar piemērot Direktīvas 2002/74 ieviestos grozījumus, jo tās transponēšanai noteiktais termiņš vēl nebija iestājies lietas faktisko apstākļu laikā. Otrkārt, attiecībā uz šiem pabalstiem nevar runāt arī par “darba samaksu” Direktīvas 80/987 sākotnējās versijas izpratnē, jo piemērojamās valsts tiesības (šajā lietā – Darbinieku statūtu 26. panta 2. punkts (8)), uz kuru norāda Direktīvas 2. pants šī jēdziena definēšanai, expressis verbis nepieļauj to, ka atlaišanas pabalsts veidotu darba samaksu.

24. Savukārt Komisija galvenokārt norāda, ka, pat ja jēdziena “darba samaksa” definīciju sniedz katras dalībvalsts tiesiskais regulējums, tomēr valsts tiesai savas valsts tiesības vienmēr ir jāinterpretē saskaņā ar Kopienu tiesībām, arī saskaņā ar tādām direktīvām kā Direktīva 2002/74, kas jau bija stājusies spēkā lietas faktisko apstākļu laikā, bet kuras transponēšanas termiņš tajā brīdī vēl nebija beidzies (9). Šajā lietā, pēc Komisijas domām, tas nozīmē, ka tiesnesim a quo, kuram ir priekšroka interpretēt Darbinieku statūtu apstrīdētos noteikumus, kas ir pēc to formas un satura saderīgi ar Direktīvas 2002/74 ieviestajiem grozījumiem, ir jāietver atlaišanas pabalsti starp tiem parādiem, kurus garantē Kopienu tiesību piemērošana.

25. Es savukārt sākšu ar norādi, ka Direktīva 2002/74 ietver divus noteikumus, kas varētu būt īpaši nozīmīgi šīs lietas mērķiem.

26. Vispirms, atšķirībā no sākotnējās versijas, kurā dalībvalstīm pilnībā bija saglabātas tiesības noteikt garantiju iestādes sedzamos parādus, grozītajā versijā skaidri ir teikts, ka minētajām iestādēm darba devēja maksātnespējas gadījumā ir jānodrošina, ka darbiniekiem tiks izmaksāti “atlaišanas pabalsti sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu”, ja “tos paredz valsts tiesību akti” (jaunais 3. pants).

27. Attiecībā uz šādu grozījumu piemērošanas termiņu atgādinu, ka Direktīvas 2002/74 3. pants paredzēja, ka tā stājas spēkā publikācijas dienā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, proti, 2002. gada 8. oktobrī, tajā pašā laikā termiņš tās transponēšanai valstu tiesiskajos regulējumos bija noteikts 2. panta 1. punkta pirmajā daļā – 2005. gada 8. oktobris. Tomēr šī paša 2. panta 1. punkta otrajā daļā bija precizēts, ka dalībvalstīs “piemēro noteikumus, [kas vajadzīgi, lai izpildītu direktīvu], jebkurai darba devēja maksātnespējai, kas iestājusies pēc šādu noteikumu spēkā stāšanās dienas”.

28. Tas nozīmē, ka direktīvas pirmstermiņa transponēšanas gadījumā spēkā esošie valsts tiesību noteikumi jāpiemēro visiem tiem maksātnespējas gadījumiem, kas iestājušies pēc šo tiesību noteikumu spēkā stāšanās dienas, ieskaitot arī tos [uzņēmumus], kas ir atzīti par maksātnespējīgiem pirms 2005. gada 8. oktobra. Šajā gadījumā nav jēgas atgādināt, ka šādos gadījumos iepriekš minētajiem pasākumiem ir piemērojami Kopienu tiesību noteikumi.

29. Tomēr man šķiet, ka tieši tā arī ir šajā gadījumā. No rīkojuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu skaidri izriet, ka:

i) darba devējs – sabiedrība Trasportes San-Gom – tika atzīta par maksātnespējīgu 2003. gada 24. aprīlī, proti, pēc Direktīvas 2002/74 spēkā stāšanās 2002. gada 8. oktobrī;

ii) maksātnespējas atzīšanas brīdī Darbinieku statūtu 33. panta 2. punkts, kas paredzēja Fogasa pienākumu izmaksāt atlaišanas pabalstus, jau bija pilnībā saskaņots ar Direktīvas 2002/74 ieviestajiem grozījumiem. Citiem vārdiem, kā to paskaidro arī tiesnesis a quo, lietas faktisko apstākļu laikā Direktīvas jauno 3. pantu, neskatoties uz transponējošas ad hoc normas trūkumu, varēja uzskatīt par īstenotu spēkā esošajos valsts tiesību aktos (10). Kā ir norādīts iepriekš, Kopienu judikatūrā ir skaidri atzīts, ka direktīvas īstenošanas nolūkā ne vienmēr ir jāpieņem formāls transponējošs tiesību akts, it īpaši, ja valsts tiesību normas jau ir saskaņotas ar Kopienu tiesisko regulējumu (11).

30. Ja tiek pieņemta šāda argumentācija, tad var secināt, ka tādas valsts tiesību normas, kāda ir Darbinieku statūtu 33. panta 2. punkts, piemērošana pamata lietas faktiskajiem apstākļiem varētu ietilpt Direktīvas 80/987, ar Direktīvas 2002/74 izdarītajiem grozījumiem, piemērošanas jomā.

31. Bet, pat ja Tiesai būtu jāatzīst par piemērojamu šīs lietas faktiskajiem apstākļiem nevis Direktīvas versija ar grozījumiem, bet sākotnējā versija, tas nenozīmētu, ka aplūkotajiem pabalstiem Kopienu tiesības nepiemērotu, jo minētos pabalstus nevar uzskatīt par “darba samaksu” 3. panta 1. punkta izpratnē.

32. Jāatgādina, ka spriedumā lietā Olaso Valero Tiesa precizēja, ka, pat ja “valsts tiesībās jāprecizē termins “darba samaksa” un jānosaka tās saturs”, “tas, ka Direktīva 80/987 darba samaksas izmaksāšanu piesaista konkrētiem periodiem, neliedz to piemērot atlaišanas pabalstiem [..]”, jo vairāk tāpēc, ka “šis secinājums ir nostiprināts” Direktīvas 20002/74 paredzētajos grozījumos laikā, kad tā vēl nebija stājusies spēkā (12). Citiem vārdiem, vēl pirms jaunās direktīvas spēkā stāšanās jēdzienā “darba samaksa” varēja ietvert ne tikai algas parādus, kas atbilst konkrētā laika periodā veiktajiem darba samaksas maksājumiem, bet arī cita veida parādus, kādi ir pabalsti sakarā ar darba tiesisko attiecību pārtraukšanu.

33. Man šķiet, ka šāda veida interpretācija a fortiori būtu pamatota šajā lietā, ja Direktīva 2002/74 būtu bijusi spēkā jau lietas faktisko apstākļu laikā. Tas atbilstu – kā pareizi uzsvēra Komisija (skat. iepriekš 24. punktu) – ne tikai saskaņotas interpretācijas pienākumam (13), bet arī Kopienu tiesiskajā regulējumā vispārīgā veidā noteiktajam mērķim aizsargāt darbiniekus.

Par vienlīdzības principa pārkāpumu

34. 2. jautājuma c) apakšpunktā un 3. jautājuma c) apakšpunktā Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León būtībā jautā, vai gadījumos, kuros minētajam tiesiskajam regulējumam tiek piemērotas Kopienu tiesības, vispārējais vienlīdzības princips iestājas pret to, ka Fogasa garantija attiecas tikai uz atlaišanas pabalstiem, kas ir atzīti ar tiesas spriedumu vai administratīvu lēmumu, neaizsargājot tādus pabalstus, ko paredz samierināšanas vienošanās.

35. Uzreiz jāsaka, ka atbildi uz šiem jautājumiem var viegli secināt no Kopienu judikatūras. Iepriekš minētajos spriedumos lietās Rodríguez Caballero, Olaso Valero un Guerrero Pecino Tiesa jau vairākas reizes ir nospriedusi par Spānijā piemēroto sistēmu samierināšanas procedūras ietvaros atzītajiem parādiem darbiniekiem. Kopienu Tiesa vienmēr ir uzskatījusi, ka runa ir par vienlīdzības principa pārkāpumu, jo, pirmkārt, valsts tiesību aktos bija atšķirīga attieksme pret darbiniekiem, kas “atradās salīdzināmās situācijās” (14), un, otrkārt, “netika sniegts neviens pārliecinošs arguments, kas pamatotu atšķirīgo attieksmi pret parādiem [..], kas ir atzīti ar tiesas spriedumu vai administratīvu lēmumu, un tiem [..], kas ir atzīti samierināšanas procedūras laikā” (15).

36. Arī šajā lietā ir atšķirīga attieksme pret darbiniekiem, kas atrodas vienādās situācijās – atbrīvoti no darba sabiedrības ekonomiskā stāvokļa dēļ, un tādēļ tiem ir tiesības saņemt pabalstu. Jāpiebilst, ka ne iesniedzējtiesa, ne lietas dalībnieki, kas ir iestājušies lietā, nav norādījuši nevienu jaunu argumentu, ko Tiesa jau nebūtu izvērtējusi iepriekš minēto lietu izvērtēšanas laikā. Turklāt Spānijas valdība un Fogasa šajā jautājumā pat nav iesniegušas apsvērumus.

37. Šādu iemeslu dēļ uzskatu, ka vispārējais vienlīdzības princips ir pret tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir apstrīdētais regulējums šajā lietā, kas paredz, ka valsts garantiju iestādei pakārtoti ir jāizmaksā atlaišanas pabalsti tikai tad, ja tie ir atzīti ar tiesas spriedumu vai administratīvu lēmumu, bet šādā sistēmā neietver to atlaišanas pabalstu garantiju, kas ir atzīti ar samierināšanas vienošanos.

Par Tiesas veiktās interpretācijas sekām

38. Visbeidzot ir jāatbild uz 1. jautājumu, 2. jautājuma b) apakšpunktu un 3. jautājuma b) apakšpunktu, ar kuriem iesniedzējtiesa jautā Tiesai par tiesiskajām sekām, kas būtu iespējamam Kopienu Tiesas spriedumam, ar ko atzīst aplūkojamās tiesību normas nesaderību, un it īpaši, ja pēc šāda sprieduma pamata lietā minētā norma nav jāpiemēro.

39. Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa atsaucas it īpaši uz to, ka Spānijas tiesiskais regulējums tai neļautu nepiemērot tādu normu ar likuma spēku, kāda ir Darbinieku statūti, un ka turklāt vienlīdzības principa interpretācija, ko sniedz Tiesa spriedumos lietās Rodríguez Caballero un Olaso Valero, nav saderīga ar konstitucionālā principa “visi vienlīdzīgi likuma priekšā”, kas ir ietverts Spānijas Konstitūcijas 14. pantā, interpretāciju, ko ievēro visas valsts tiesas, arī Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) (16).

40. Arī šajā punktā tomēr ir jāatgādina, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja sniegt pilnīgi skaidru atbildi. Saskaņā ar tās judikatūru nav strīda par to, ka valsts tiesnesim “ir pienākums pilnībā piemērot Kopienu tiesības un aizsargāt tiesības, ko tās piešķir indivīdiem, un nepiemērot iespējami pretrunā esošus valsts likuma noteikumus [..], nepieprasot vai negaidot to iepriekšēju atcelšanu likumdošanas vai citā konstitucionālā ceļā” (17).

41. Turklāt tieši šajā mūs interesējošajā jautājumā Tiesa nesen spriedumā lietā Rodríguez Caballero atkārtoti apstiprināja, ka “valsts tiesneša pienākums ir nepiemērot tādus valsts diskriminējošus noteikumus[, kas nav saderīgi ar vispārējo vienlīdzības principu] [..] un attiecībā uz nelabvēlīgā situācijā esošas grupas cilvēkiem tam ir jāpiemēro tāda pati sistēma, kādu piemēro citiem darbiniekiem” (18).

42. Tādēļ es uzskatu, ka valsts tiesnesim ir pienākums nepiemērot tādu valsts tiesību normu, kāda ir pamata lietā, kas, pārkāpjot vienlīdzības principu, neattiecina normā paredzēto maksājumu garantiju uz atlaišanas pabalstiem, kuri ir atzīti ar samierināšanas vienošanos.

IV – Secinājumi

43. Tādēļ secinu, ka jāpiedāvā Tiesai atbildēt uz Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León uzdotajiem jautājumiem šādi:

1) uz tādas valsts tiesību normas, kāda ir Darbinieku statūtu 33. panta 2. punkts, piemērošanu pamata lietas apstākļos attiecas Padomes 1980. gada 20. oktobra Direktīva 80/987/EEK par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā, ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. septembra Direktīva 2002/74/EK;

2) vispārējais vienlīdzības princips iestājas pret tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir apstrīdētais regulējums šajā lietā, kas paredz, ka valsts garantiju iestādei – pakārtoti – ir jāizmaksā atlaišanas pabalsti tikai tad, ja tie ir atzīti ar tiesas spriedumu vai administratīvu lēmumu, bet šajā sistēmā neietver to atlaišanas pabalstu garantiju, kas ir atzīti ar samierināšanas vienošanos;

3) valsts tiesnesim ir pienākums nepiemērot tādu valsts tiesību normu, kāda ir pamata lietā, kas, pārkāpjot vienlīdzības principu, neattiecina normā paredzēto maksājumu garantiju uz atlaišanas pabalstiem, kuri ir atzīti ar samierināšanas vienošanos.

1 – Oriģinālvaloda – itāļu.

2 – OV L 283, 23. lpp.

3 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīva 2002/74/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 80/987/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV L 270, 10. lpp.).

4 – 1995. gada 29. marta BOE Nr. 75, 9654. lpp.

5 – 1997. gada 20. decembra BOE Nr. 304, 37453. lpp.

6 – Kā zināms, šis princips “nosaka pienākumu neattiekties atšķirīgi pret līdzīgām situācijām, ja vien atšķirīgā attieksme nav objektīvi pamatota”. Skat., ex multis, 2002. gada 8. janvāra spriedumu lietā C‑507/99 Denkavit (Recueil, I‑169. lpp., 44. punkts); 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑442/00 Rodríguez Caballero (Recueil, I‑11915. lpp., 32. punkts); 2004. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑520/03 Olaso Valero (Krājums, I‑12065. lpp., 34. punkts), kā arī 2005. gada 13. decembra rīkojumu lietā C‑177/05 Guerrero Pecino (Krājums, I‑10887. lpp., 26. punkts).

7 – Iepriekš minētais spriedums lietā Rodríguez Caballero, 30.–32. punkts. Citas lietas par valsts tiesību noteikumu, ar kuriem īsteno Kopienu tiesību aktus, saderību ar vispārējo vienlīdzības principu, ir 1986. gada 25. novembra spriedums apvienotajās lietās 201/85 un 202/85 Klensch u.c. (Receuil, 3477. lpp., 9. un 10. punkts); 1994. gada 14. jūlija spriedums lietā C‑351/92 Graff (Recueil, I‑3361. lpp., 15.–17. punkts) un 1997. gada 17. aprīļa spriedums lietā C‑15/95 EARL de Kerlast (Recueil, I‑1961. lpp., 35.–40. punkts).

8 – Skat. iepriekš 8. punktu.

9 – Šajā sakarā Komisija atsaucas it īpaši uz 1987. gada 8. oktobra spriedumu lietā 80/86 Kolpinghuis Nijmegen (Recueil, 3969. lpp., 15. punkts) un uz ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] 1992. gada 20. maija secinājumiem lietā C‑295/90 Parlaments/Padome (1992. gada 7. jūlija spriedums, Recueil, I‑4193. lpp., 43. punkts), kā arī ģenerāladvokāta Darmona [Darmon] 1993. gada 17. novembra secinājumiem lietā C‑236/92 Regione Lombardia (1994. gada 23. februāra spriedums, Recueil, I‑483. lpp., 27. punkts).

10 – Tādu interpretāciju, šķiet, apstiprina arī tas, ka – cik man zināms – Spānijā netika pieņemta neviena speciāla transponējoša tiesību norma.

11 – Skat., piemēram, 1985. gada 23. maija spriedumu lietā 29/84 Komisija/Vācija (Recueil, 1661. lpp., 23. punkts); 1987. gada 9. aprīļa spriedumu lietā 363/85 Komisija/Itālija (Recueil, 1733. lpp., 7. punkts); 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑214/98 Komisija/Grieķija (Receuil, I‑9601. lpp., 49. punkts) un 2001. gada 10. maija spriedumu lietā C‑144/99 Komisija/Nīderlande (Recueil, I‑3541. lpp., 17. punkts).

12 – Iepriekš minētais spriedums lietā Olaso Valero, 31. un 32. punkts. Šajā gadījumā iesniedzējtiesas tiesnesis apstiprināja, ka Direktīvā ietvertā atsauce uz darba samaksu par konkrētu laika posmu “nepavisam neatbilst kompensācijas koncepcijai [idejai]” (Ibidem, 26. punkts).

13 – Par šāda pienākuma esamību arī attiecībā uz Direktīvām, kas ir stājušās spēkā, bet kuru transponēšanas termiņš vēl nav beidzies, skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Kolpinghuis Nijmegen, 15. un 16. punkts. Šajā pašā sakarā skat. manus 2005. gada 30. jūnija secinājumus lietā C‑144/04 Mangold (Krājums, I‑9981. lpp., 115.–120. punkts).

14 – Iepriekš minētais spriedums lietā Rodríguez Caballero, 33. punkts.

15 – Iepriekš minētais spriedums lietā Olaso Valero, 37. punkts. Skat. aŗī iepriekš minēto spriedumu lietā Rodríguez Caballero, 34.–39. punkts, un rīkojumu lietā Guerriero Pecino, 28. un 29. punkts.

16 – Savā rīkojumā iesniedzējtiesa atsaucas uz Tribunal Constitucional 1993. gada 25. oktobra spriedumu Nr. 306, kurā šī tiesa uzskatīja, ka Darbinieku statūtu 33. pants nepārkāpj vienlīdzības likuma priekšā principu.

17 – Tāds ir jau zināmais 1978. gada 9. marta spriedums lietā 106/77 Simmenthal (Recueil, 629. lpp., 21. un 24. punkts). Bet citu starpā skat. arī 1990. gada 19. jūnija spriedumu lietā C‑213/89 Factortame u.c. (Recueil, I‑2433. lpp., 20. punkts); 1991. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑6/90 un C‑9/90 Francovich u.c. (Recueil, I‑5357. lpp., 32. punkts); 2000. gada 8. jūnija spriedumu lietā C‑258/98 Carra u.c. (Recueil, I‑4217. lpp., 16. punkts); 2003. gada 18. septembra spriedumu lietā C‑416/00 Morellato (Recueil, I‑9343. lpp., 43. un 44. punkts) un 2005. gada 3. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02 Berlusconi u.c. (Krājums, I‑3565. lpp., 72. punkts).

18 – Iepriekš minētais spriedums lietā Rodríguez Caballero, 43. punkts un tajā minētā judikatūra. Skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Olaso Valero, 38. punkts, un rīkojumu lietā Guerrero Pecino, 30. punkts.