ĢENERĀLADVOKĀTA M. POJAREŠA MADURU [M. POIARES MADURO] SECINĀJUMI,
sniegti 2006. gada 19. janvārī (1)
Lieta C‑28/05
G. J. Dokter,
Maatschap Van den Top,
W. Boekhout
pret
Minister van Landbouw, Natuur en Voedselkwaliteit
[College van Beroep voor het bedrijfsleven (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]
Direktīva 85/511/EEK – Dzīvnieku veselība – Mutes un nagu sērgas kontrole – Valsts iestāžu rīcības brīvība – Valsts references laboratorija
1. College van Beroep voor het bedrijfsleven [Apelācijas tiesa tirdzniecības un rūpniecības jautājumos] iesniegtie jautājumi ir par Padomes 1985. gada 18. novembra Direktīvas 85/511/EEK, ar ko ievieš Kopienas pasākumus mutes un nagu sērgas kontrolei (2), kas grozīta ar Padomes 1990. gada 26. jūnija Direktīvu 90/423/EEK (3) (turpmāk tekstā – “Direktīva”), vairākiem interpretācijas aspektiem. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādas sekas ir faktam, ka laboratorija, kas veikusi analīzes, kuru rezultātā tika izkauti dzīvnieki no H. J. Doktera [G. J. Dokter], V. Bukhauta [W. Boekhout] un Matšapa van den Topa [Maatschap Van den Top] lauku saimniecībām, nav Direktīvas B pielikumā minētā laboratorija.
I – Fakti, atbilstošās tiesību normas un prejudiciālie jautājumi
2. Strīds pamata lietā ir starp H. J. Dokteru, V. Bukhautu un Matšapu van den Topu un Minister van Landbouw, Natuur en Voedselkwaliteit [lauksaimniecības, dabas un pārtikas kvalitātes ministru]. Prasītāji pamata lietā apstrīd lēmumus par viņiem piederošo dzīvnieku izkaušanu, ko 2001. gada 29. martā ir pieņēmis Rijksdienst voor de keuring van Vee en Vlees (Liellopu un gaļas kontroles valsts dienests, turpmāk tekstā – “RVV”), pamatojoties uz 1992. gada 24. septembra Likumu par dzīvnieku veselību un labturību (Gezondheids-ne welzijnswet voor dieren) (Stb. 1992, Nr. 585) un 1992. gada 24. septembra lēmumu par aizdomīgajiem dzīvniekiem (Stb. 1992, Nr. 585) (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”).
3. Kopienas līmenī ir pieņemti vairāki pasākumi, lai kontrolētu mutes un nagu sērgu. Saskaņā ar Direktīvas 1. pantu tās mērķis ir “noteikt Kopienas kontroles pasākumus, kas piemērojami mutes un nagu sērgas uzliesmojumu gadījumā”.
4. Saskaņā ar Direktīvas 2. panta otro daļu tajā piemēro šādas definīcijas:
“c) “inficēts dzīvnieks” nozīmē jebkādu pret slimību uzņēmīgas sugas dzīvnieku:
– kam konstatētas klīniskas pazīmes vai pēcnāves audu bojājumi, kas var rasties mutes un nagu sērgas dēļ,
vai
– kam pēc laboratorijas analīžu veikšanas oficiāli apstiprināta saslimšana ar mutes un nagu sērgu;
d) “iespējami slims dzīvnieks” nozīmē jebkādu pret slimību uzņēmīgas sugas dzīvnieku, kam ir tādas klīniskas pazīmes vai pēcnāves audu bojājumi, ka ir pamats aizdomām par saslimšanu ar mutes un nagu sērgu;
e) “iespējami inficēts dzīvnieks” nozīmē jebkādu pret slimību uzņēmīgas sugas dzīvnieku, kas saskaņā ar ievākto epizootioloģisko informāciju ir bijis tiešā vai netiešā saskarē ar mutes un nagu sērgas vīrusu”.
5. Direktīvas 4. pantā (4) ir norādīti pasākumi, kas veicami gadījumā, ja lauku saimniecībā ir viens vai vairāki iespējami slimi vai iespējami inficēti dzīvnieki. Tiklīdz ir apstiprināts, ka lauku saimniecībā atrodas inficēts dzīvnieks, tad, pamatojoties uz šīs Direktīvas 5. panta 1. punktu, tiek noņemti attiecīgie paraugi, lai veiktu to analīzi pielikumā minētajā laboratorijā, ja šādu paraugu ņemšana un analīzes nav jau veiktas iespējamās inficēšanās perioda laikā. Šī paša panta 2. punktā ir paredzēta lauku saimniecībā esošo dzīvnieku nokaušana un iznīcināšana. Turklāt saskaņā ar šī paša panta 4. punktu “kompetentā iestāde var attiecināt 1. punktā paredzētos pasākumus arī uz kaimiņu lauku saimniecībām, ja to atrašanās vieta, izvietojums vai saskarsme ar dzīvniekiem no lauku saimniecības, kur konstatēta saslimstība, dod iemeslu aizdomām par iespējamu saslimstību”.
6. Direktīvas 11. un 13. pantā ir precizēta tās A un B pielikumos norādīto licencēto laboratoriju loma. Atbilstoši 11. panta 1. punkta pirmajam ievilkumam:
“Dalībvalstis nodrošina, ka:
– laboratorijas analīzes mutes un nagu sērgas vīrusa noteikšanai veic valstu laboratorijas, kas norādītas B pielikumā, kuru var grozīt vai papildināt saskaņā ar 17. pantā noteikto kārtību. Šajās laboratorijas analīzēs vajadzības gadījumā un jo īpaši, ja slimība uzliesmo pirmo reizi, vajadzētu uzrādīt attiecīgā vīrusa tipu, apakštipu un atsevišķos gadījumos tā variantu, kuru vajadzības gadījumā var apstiprināt Kopienas norīkota etalonlaboratorija.”
7. 13. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka:
[..]
– darbu ar mutes un nagu sērgas vīrusu, kas saistīts ar tā izpēti, diagnozi un/vai vakcīnu pagatavošanu, veic tikai apstiprinātās A un B pielikumā uzskaitītās iestādēs un laboratorijās,
[..]
– otrajā ievilkumā minētās iestādes un laboratorijas apstiprina tikai tad, ja tās atbilst PLO (Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas) ieteiktajiem obligātajiem standartiem attiecībā uz laboratorijām, kas strādā ar mutes un nagu sērgas vīrusiem laboratorijā un dzīvos organismos (in vitro un in vivo).”
8. Šī paša panta 2. punktā ir precizētas pārbaudes, ko Eiropas Kopienu Komisija var veikt šajās laboratorijās:
“Komisijas veterinārie eksperti sadarbībā ar dalībvalstu kompetentām iestādēm veic pārbaudes uz vietas, lai noskaidrotu, vai drošības sistēmas, ko piemēro A un B pielikumā minētajās iestādēs un laboratorijās, atbilst PLO obligātajiem standartiem.
Komisija veic šādas pārbaudes vismaz reizi gadā [..]. Komisija, ņemot vērā šīs pārbaudes, saskaņā ar 17. panta minēto procedūru līdz 1991. gada 31. decembrim var pārskatīt A un B pielikuma iestāžu un laboratoriju sarakstu. Saskaņā ar šo pašu procedūru sarakstu regulāri atjaunina.
Saskaņā ar šo pašu procedūru var pieņemt lēmumu paredzēt vienādu labas vadīšanas kodeksu attiecībā uz drošības sistēmām, ko piemēro A un B pielikumā uzskaitītajām iestādēm un laboratorijām.”
9. Direktīvas B pielikumā kā publiska iestāde ir norādīts Centraal Diergeneeskundig Instituut, Lelystad [Centrālais veterinārmedicīnas institūts, Lelistade [Lelystad]. 1992. gada 12. jūlijā Komisija pieņēma lēmumu, ar ko groza iestāžu un laboratoriju, kuras var rīkoties ar mutes un nagu sērgas vīrusu, sarakstu, kas norādīts Direktīvā (5), kuras B pielikumā ar nosaukumu “Valstu laboratorijas, kuras var rīkoties ar dzīvu mutes un nagu sērgas vīrusu” tāpat ir norādīts “Centrālais veterinārmedicīnas institūts, Lelistade”. Visbeidzot, pēc faktu šajā lietā iestāšanās laika – 2003. gada 10. janvārī – Komisija pieņēma lēmumu, ar ko groza Direktīvu 85/511 attiecībā uz laboratoriju, kuras var rīkoties ar mutes un nagu sērgas vīrusu, sarakstu (6). A pielikumā ir minētas komerciāla rakstura laboratorijas, kuras var rīkoties ar dzīvu mutes un nagu sērgas vīrusu vakcīnu ražošanas nolūkā, un B pielikumā ir minētas valsts laboratorijas, kuras var rīkoties ar dzīvu mutes un nagu sērgas vīrusu. Abos pielikumos ir minēts CIDC‑Lelystad, Central Institute for Animal Disease Control, Lelystad [CVMI‑Lelistade, Centrālais veterinārmedicīnas institūts]. Padomes 2003. gada 29. septembra Direktīvas 2003/85/EK par Kopienas pasākumiem mutes un nagu sērgas kontrolei, ar kuru atceļ Direktīvu 85/511 (7), XI pielikuma A daļā ir norādītas valsts laboratorijas, kuras var rīkoties ar dzīvu mutes un nagu sērgas vīrusu, un B daļā ir norādītas laboratorijas, kuras var rīkoties ar dzīvu mutes un nagu sērgas vīrusu vakcīnu ražošanas nolūkā. Šī pielikuma abās daļās ir norādīta tā pati laboratorija – CVMI‑Lelistade, Centrālais veterinārmedicīnas institūts.
10. Visbeidzot, ir jānorāda uz Komisijas 2001. gada 27. marta Lēmumu 2001/246/EK, ar ko paredz nosacījumus mutes un nagu sērgas kontrolei un izskaušanai Nīderlandē, piemērojot 13. pantu (8) Direktīvā 85/511, ar kuras 2. pantu šai dalībvalstij ir atļauts izmantot supresīvās vakcīnas apstākļos, kas definēti šajā lēmumā un kas it īpaši paredz, ka “vakcinācijas zona ir apgabals noteiktā rādiusā, kas var sasniegt 2 km ap lauku saimniecību, attiecībā uz kuru noteikti Direktīvas 85/511/EEK 4. vai 5. punktā paredzētie ierobežojumi”.
11. RVV direktors apstrīdētos lēmumus pamatoja ar pārbaudēm, ko RVV speciālistu grupa veica 2001. gada 20., 22. un 25. martā lauku saimniecībā Teunisenā [Teunissen], kas atrodas mazāk nekā divu kilometru attālumā no lauku saimniecībām, kuras pieder prasītājiem pamata lietā. Šo pārbaužu laikā noņemtie paraugi tika nosūtīti analīzes veikšanai uz laboratoriju ID‑Lelystad BV (turpmāk tekstā – “ID‑Lelystad”). 2001. gada 27. martā lauku saimniecība Teunisenā tika evakuēta. Tā rezultātā RVV direktors atzina lauku saimniecību Teunisenā par inficētu un ar 2001. gada 29. marta lēmumu atzina, ka dzīvnieki, kas atrodas prasītājiem pamata lietā piederošajās lauku saimniecībās, ir uzskatāmi par iespējami inficētiem ar mutes un nagu sērgu, jo tie bija tuvumā lauku saimniecībām, kurās atradās inficētie dzīvnieki. Lai kontrolētu vīrusu, šis pats direktors uzdeva vakcinēt un pēc tam – izkaut minētajiem prasītājiem piederošos dzīvniekus.
12. Prasītāji pamata lietā par apstrīdētājiem lēmumiem iesniedza sūdzības, kuras RVV direktors noraidīja. Viņi arī cēla trīs atsevišķas prasības College van Beroep voor het bedrijfsleven, kas nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai dalībvalstu pienākumam, kas noteikts, piemērojot 11. panta 1. punkta pirmo ievilkumu kopsakarā ar 13. panta 1. punkta otro ievilkumu Padomes 1985. gada 18. novembra Direktīvā 85/511/EEK, ar ko ievieš Kopienas pasākumus mutes un nagu sērgas kontrolei – nodrošināt, lai laboratorijas pārbaudes mutes un nagu sērgas saslimšanas noteikšanai veiktu šīs direktīvas B pielikumā norādītās laboratorijas – ir tieša iedarbība?
2) a) Vai Direktīvas 85/511 11. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka faktam, ka saslimšanu ar mutes un nagu sērgas vīrusa esamību ir konstatējusi laboratorija, kas nav norādīta šīs direktīvas B pielikumā, ir juridiskas sekas?
b) Ja atbilde uz otrā jautājuma a) apakšpunktu ir apstiprinoša:
Vai Direktīvas 85/511 11. panta 1. punkta mērķis ir aizsargāt indivīdu, tādu kā prasītāji pamata lietā, intereses? Ja tas tā nav, vai šādi indivīdi var atsaukties uz iespējamo pārkāpumu, ko pieļāvušas dalībvalsts iestādes, pārkāpjot pienākumus, kurus tām uzliek šīs normas?
c) Ja no atbildes uz otrā jautājuma b) apakšpunktu izriet, ka indivīdi var atsaukties uz Direktīvas 85/511 11. panta 1. punktu:
Kādas juridiskās sekas ir konstatējumam par saslimšanu ar mutes un nagu sērgu, ko veikusi šīs direktīvas B pielikumā nenorādīta laboratorija?
3) Ņemot vērā Direktīvas 85/511 11. un 13. panta noteikumus, vai tās B pielikums ir jāinterpretē tādējādi, ka norāde Centraal Diergeneeskundig Instituut, Lelystad var iekļaut vai tai ir jāietver arī ID‑Lelystad BV?
4) Ja no atbildēm uz iepriekš minētajiem jautājumiem izriet, ka faktu par saslimšanu ar mutes un nagu sērgu var konstatēt Direktīvas 85/511 B pielikumā nenorādītā laboratorija vai ka šis pielikums ir jāinterpretē tādējādi, ka norāde Centraal Diergeneeskundig Instituut, Lelystad var ietvert vai tai ir jāietver arī ID‑Lelystad BV:
Vai Direktīva 85/511 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nosaka, ka valsts administratīvajai iestādei, kurai ir pilnvaras pieņemt lēmumu, ir saistoši pārbaužu, ko veikusi šīs direktīvas B pielikumā norādīta laboratorija, rezultāti, un, ja no atbildes uz otrā jautājuma a) apakšpunktu izriet, ka šī administratīvā iestāde var arī pamatot savus pasākumus mutes un nagu sērgas izskaušanai ar rezultātiem, ko ieguvusi direktīvas B pielikumā nenorādīta laboratorija – vai šīs iestādes lemtspēja ietilpst dalībvalsts procesuālajā autonomijā tādā veidā, ka tiesai, kura izskata pamata lietu, ir jāpārbauda, vai normas, izskatot jautājumu pamata lietā, ir piemērojamas neatkarīgi no fakta, vai laboratorijas pārbaudes tiek veiktas, pamatojoties uz Kopienu tiesību vai valsts tiesību pienākumu, un vai piemērošana valsts tiesu sistēmā nepadara Kopienu normu piemērošanu pārmērīgi grūtu vai praktiski neiespējamu?
5) Ja no atbildes uz ceturto jautājumu izriet, ka Direktīva 85/511 regulē apjomu, ciktāl valsts iestādēm ir saistoši laboratorijas rezultāti:
Vai valsts iestādēm ir bez nosacījumiem saistoši rezultāti, kas izriet no laboratorijas pārbaudes, kuras mērķis ir atklāt saslimšanu ar mutes un nagu sērgu? Ja tas tā nav, kādu rīcības brīvību Direktīva 85/511 piešķir šīm iestādēm?”
13. 2005. gada 8. decembrī notika tiesas sēde, kurā H. J. Doktera pārstāvji, kā arī Nīderlandes valdības un Komisijas pārstāvji izklāstīja savus viedokļus.
II – Vērtējums
14. Vispirms ir jāprecizē, ka apstrīdētie lēmumi, ko Nīderlandes iestādes pieņēmušas mutes un nagu sērgas kontroles ietvaros, tika pieņemti atbilstoši valsts tiesību aktiem, kuru normas var būt stingrākas nekā tās, ko paredz Direktīva, kā tas arī nospriests spriedumā apvienotajās lietās Tempelmen un van Schaijk (9). Pirmos trīs jautājumus var aplūkot kopā tādēļ, ka tie attiecas uz sekām, kas rodas, norādot Direktīvā paredzētās references laboratorijas. Ceturtā un piektā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai Kopienas tiesības prasa atzīt, ka valsts iestādei ir saistoši rezultāti, ko sniegusi laboratorija, kura veikusi analīzes. Lai izskaidrotu kontekstu, kādā šie jautājumi ir radušies, ir jāpaskaidro, ka visi Doktera izvirzītie argumenti ir vērsti uz to, lai apstrīdētu Nīderlandes iestāžu galīgā lēmuma – veikt prasītājiem pamata lietā piederošo dzīvnieku izkaušanu – tiesiskumu. Ir izvirzītas divas argumentācijas līnijas ar mērķi pierādīt, pirmkārt, ka tiesai būtu jāveic pārbaude, vai ir ievērots Direktīvas 11. un 13. panta saturs, un, otrkārt, vai valsts iestādes izņēmuma gadījumos varētu noraidīt laboratorijas sniegto analīžu rezultātu.
A – Sekas, kas rodas, norādot laboratoriju Direktīvas B pielikumā
15. Lietas dalībnieki ir vienisprātis par to, ka ID-Lelystad, laboratorija, kas 2001. gada 20.–27. martā veikusi analīzes lauku saimniecībā Teunisenā, nav Direktīvas B pielikumā minētā laboratorija, proti, Centrālais veterinārmedicīnas institūts, Lelistade. Jautājums, ko Tiesai uzdevusi iesniedzējtiesa un par ko ir strīds starp lietas dalībniekiem, ir par to, kādas sekas rada šī atšķirība.
16. Dokters uzskata, ka Direktīvas 11. un 13. pantam (10) ir tieša iedarbība tādēļ, ka tie ir pietiekami skaidri un precīzi. Turklāt, tā kā to mērķis ietver lauksaimnieku aizsardzību, Tiesai ir jāpārbauda, vai izmaiņas, kas radās, norādot laboratoriju, atbilst būtiskai materiālai šīs laboratorijas pārveidošanai attiecībā uz tajā nodarbināto personālu, vietu, kurā tā veic savu darbību, un metodēm, kuras tā izmanto.
17. Nīderlandes valdība izklāsta situāciju detalizētāk. Pilnībā pieļaujot, ka Direktīvas 11. un 13. pantam ir tieša iedarbība un ka to mērķis ir aizsargāt [mājlopu] audzētāju intereses, tomēr izskatāmajā lietā šī valdība uzskata, ka nav tikusi pārkāpta Direktīva tādēļ, ka tā ir interpretējama kā tāda, kas neparedz B pielikumā esošā laboratoriju saraksta grozīšanu, ja references laboratorijās nav notikušas būtiskas pārmaiņas.
18. Komisija, lai gan atzīst Direktīvas 11. un 13. panta tiešo iedarbību, uzskata, ka uz šiem pantiem var atsaukties tikai ar tādu mērķi, ko tie īsteno. Šajā gadījumā pamata mērķis, norādot Direktīvā references laboratoriju, esot ierobežot mutes un nagu sērgas infekcijas riskus. Dalībvalstis esot atbildīgas par veikto testu kvalitāti. Tā kā minētajā B pielikumā formāli norādītās laboratorijas faktiskā situācija neesot būtiskā veidā mainījusies, Direktīva neparedzot veikt grozījumus pielikumā.
19. Ņemot vērā minētos apsvērumus, man šķiet, ka jautājums par Direktīvas 11. un 13. panta tiešo iedarbību nav galvenais. Izšķirošais jautājums ir par mērķi, kas ir references laboratorijas norādīšanai Direktīvas B pielikumā.
20. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru visos gadījumos, kad direktīvas normas, vērtējot no to satura viedokļa, ir beznosacījumu un pietiekami precīzas, indivīdiem ir tiesības uz tām atsaukties valsts tiesās tiesvedībā pret valsti, ja tā noteiktajā termiņā nav transponējusi direktīvu valsts tiesībās vai arī ir veikusi nepareizu transpozīciju (11).
21. Minētās normas, proti, Direktīvas 11. un 13. pants, šķiet pietiekami precīzas un beznosacījumu. Varētu atzīt, ka tām ir tieša iedarbība. Tomēr sekas, kas saistāmas ar šīm normām pamata lietas ietvaros, ir atkarīgas no to satura un mērķiem, kurus tās īsteno.
22. Kāds ir mērķis, kas tiek īstenots, norādot Direktīvas B pielikumā analīžu laboratoriju? Komisija uzskata, ka saraksta izveidošana esot svarīga, lai nodrošinātu dažādu valstu laboratoriju piemēroto diagnostikas normu un metožu koordināciju. Otrkārt, Komisija uzskata, ka šāds saraksts ļauj panākt laboratoriju drošību, jo tām, lai tās tiktu iekļautas šajā sarakstā, ir jāatbilst obligātajiem standartiem, ko rekomendē PLO (12). Visbeidzot, minētā B pielikuma saraksts palīdzot atvieglot Komisijai laboratoriju kontroli (13).
23. Lai noskaidrotu sekas, kas saistāmas ar analīžu laboratorijas norādīšanu Direktīvas B pielikumā, ir jāatgādina, ka šīs direktīvas mērķis kopumā ir mutes un nagu sērgas kontrole veselības aizsardzības nolūkā. Direktīvas radītā sistēma ietver preventīvu pasākumu veikšanu, ja iespējams infekcijas risks. Šajā kontekstā īpašais mērķis, kas tiek īstenots, iekļaujot minētajā B pielikumā precīzu laboratoriju sarakstu, būtu mutes un nagu sērgas kontroles ietvaros nepieciešamās koordinācijas starp dalībvalstīm veikšana, ko uzrauga Komisija. No Direktīvas 13. panta (14) faktiski izriet, ka šāda laboratoriju saraksta pastāvēšanai ir jāļauj Komisijai pārliecināties, ka šīs laboratorijas ievēro obligātos drošības standartus. Direktīvas 11. pants atbalsta šo interpretāciju tādēļ, ka tajā ir paredzēts, ka Kopienas norīkota etalonlaboratorija apstiprina šo laboratoriju sniegtos rezultātus. Visi šie pasākumi ir paredzēti, lai vispirms identificētu, pēc tam – kontrolētu mutes un nagu sērgas izplatīšanās risku.
24. Jautājums par to, kādas indivīdu tiesības var izrietēt no Direktīvas B pielikumā esošā saraksta, ir viegli atbildams. Šāds saraksts faktiski nav uzskatāms par tādu, kas piedāvā procesuālās garantijas lauku saimniecību, kurās tiek veiktas analīzes, īpašniekiem, bet drīzāk par laboratoriju tīkla organizācijas līdzekli Kopienas ietvaros. Tādēļ nešķiet, ka indivīdi varētu atsaukties uz minēto sarakstu, lai noraidītu – kā to mēģina darīt prasītāji pamata lietā – laboratorijas sniegtos pozitīvos rezultātus, kuri pierāda, ka lauku saimniecībā pastāv mutes un nagu sērgas infekcijas risks.
25. Direktīvas B pielikumā iekļauto laboratoriju saraksts rada minimālu garantiju, jo tas iestājas pret šo laboratoriju iegūto pozitīvo rezultātu noraidīšanu. Tas neliedz dalībvalstīm veikt stingrākus preventīvos pasākumus un a fortiori ņemt vērā šajā sarakstā neiekļauto laboratoriju sniegtos pozitīvos rezultātus, lai vēl precīzāk atklātu inficēšanās ar mutes un nagu sērgas vīrusa riska iespēju (15). Savukārt riska izslēgšana var notikt vienīgi, pamatojoties uz negatīvu rezultātu, kas iegūts minētajā sarakstā iekļautajā laboratorijā.
26. Ja vadītos pēc argumentācijas, ko piedāvā prasītāji pamata lietā, būtu iespējams nonākt pie absurda rezultāta, ka Direktīvas B pielikumā minētās laboratorijas nosaukuma izmaiņu gadījumā nevienu laboratoriju nevarētu atzīt par kompetentu, lai veiktu testus, kas pierāda mutes un nagu sērgas vīrusa esamību, pirms šīs izmaiņas tiktu veiktas atbilstoši Direktīvas 17. pantam.
27. Prasītāju pamata lietā piedāvātā analoģija ar spriedumu lietā CIA International (16) un Lemmens (17) ir jānoraida, jo šīs lietas attiecas uz Padomes 1983. gada 28. marta Direktīvas 83/189/EEK, kas paredz informēšanas procedūru tehnisko normu un noteikumu jomā (18), kas grozīta ar Padomes 1988. gada 22. marta Direktīvu 88/182/EEK (19), ļoti īpašo piemērošanas kārtību, kas paredz tehnisko normu obligātu paziņošanas procedūru Komisijai un kuras mērķis ir, izmantojot preventīvu kontroli, aizsargāt preču brīvu apriti (20). Tehnisko normu paziņošana, ko veic dalībvalstis, ir galvenais pasākums, kas tiek īstenots ar minēto direktīvu, un šī pasākuma neveikšanas gadījumā direktīvas piemērošana ir paralizēta. Pretēji tam, grozījumu veikšana Direktīvas B pielikumā iekļauto laboratoriju sarakstā ir tikai piemērots līdzeklis, lai sasniegtu galveno ar šo Direktīvu īstenojamo mērķi – veselības aizsardzību, un šī pasākuma neievērošana nevar apdraudēt tās īstenošanu.
28. Visbeidzot, no Direktīvas paša galvenā mērķa – veselības aizsardzības – izriet, ka ir jāņem vērā veselības risks, par ko liecina veiktā testa pozitīvais rezultāts, neizskatot iespēju to izslēgt tikai tā iemesla dēļ, ka laboratorija, kas veikusi testu, nav minēta šīs Direktīvas B pielikumā. Turklāt tādēļ, ka no laboratorijas testa izriet, ka dzīvnieki ir inficēti, ir jāveic vajadzīgie pasākumi – vai nu piemērojot Direktīvu, vai stingākus valsts pasākumus (21). Līdz ar to, Direktīvas 11. un 13. pants interpretējami tādējādi, ka tie neiestājas pret to, ka izkaušanas pasākumi tiek balstīti uz analīžu, ko veikusi laboratorija, kuras nosaukums neatbilst Direktīvas B pielikumā esošajā sarakstā norādītās laboratorijas nosaukumam, rezultātiem.
29. Ievērojot šo interpretāciju, nav vajadzības atbildēt uz jautājumu par to, vai attiecīgajā laboratorijā notikušās izmaiņas ir materiālas vai nē. Vienīgi Komisija varētu atsaukties uz šo faktu prasības sakarā ar pienākumu neizpildi pret Nīderlandi ietvaros, ja tā uzskatītu, ka minētā valsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar Direktīvas 11. un 13. pantu.
30. Tādēļ es iesaku Tiesai, atbildot uz iesniedzējtiesas uzdotajiem pirmajiem trim jautājumiem, nolemt, ka indivīds nevar atsaukties uz Direktīvas 11. un 13. panta tiešo iedarbību, lai apstrīdētu preventīvu izkaušanas pasākumu, kas pieņemts pēc tam, kad ar lauku saimniecībā noņemto paraugu pozitīviem analīžu rezultātiem tika pierādīts inficēšanās risks ar mutes un nagu sērgu, pat ja laboratorijas, kas veikusi analīzes, nosaukums neatbilst Direktīvas B pielikumā minētajam nosaukumam.
B – Valsts veselības iestāžu pilnvaras ignorēt laboratorijas sniegto analīžu rezultātus
31. Iesniedzējtiesa ar savu ceturto un piekto jautājumu būtībā vēlas noskaidrot, vai valsts iestādēm ir saistoši laboratorijas sniegto analīžu rezultāti vai arī tās var tos neņemt vērā. Ir jānosaka, kā ekspertu sniegtie rezultāti ir saistīti ar lēmumiem, ko to rezultātā ir pieņēmusi kompetentā valsts veselības iestāde.
32. Iesniedzējtiesa, prasītāji pamata lietā un Nīderlandes valdība ir vienisprātis, atzīstot, ka Direktīva nesniedz atbildi uz šo jautājumu. Šajā kontekstā ir jānosaka robežas, kas Kopienas tiesībās noteiktas valsts administratīvo iestāžu pilnvarām, kuru saturs noteikts valsts tiesībās (22).
33. Šajā sakarā Komisija uzskata, ka Direktīva paredz, ka valsts iestādēm ir jāievēro mērķis – izvairīties no mutes un nagu sērgas izplatīšanās, tādēļ to rīcību nevar pakļaut nosacījumam iegūt analīžu laboratorijas sniegtos rezultātus. Šīs iestādes var rīkoties preventīvi, pat pirms to rīcībā ir nonākuši šādi rezultāti, ja klīniskie simptomi dod pamatu aizdomām, ka lauku saimniecībā ir atklāta inficēšanās ar mutes un nagu sērgas vīrusu (23).
34. Komisijas formulētās piezīmes ir atbilstošas, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas jautājumu, ciktāl ar tām tiek apstiprināts, ka Kopienu tiesības un tostarp Direktīva neiestājas pret to, ka valsts iestādēm tiek piešķirta ievērojama rīcības brīvība gadījumos, kad tās pieņem pasākumus ar cilvēku veselības aizsardzības mērķi. Manuprāt – un kā to savos apsvērumos norāda arī Komisija –, no valsts iestādēm piešķirtās rīcības brīvības preventīvu pasākumu pieņemšanai izriet, ka lēmumus, ko tās pieņem šajā jomā, var atcelt tikai tad, ja tās pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā (24). Līdz ar to valsts tiesas kontrole būs jo stingrāka, ja valsts iestādes savus lēmumus būs pamatojušas ar laboratorijas veikto analīžu rezultātiem. Šo analīžu apstrīdēšana var būt iespējama tikai izņēmuma gadījumā, pat ja valsts tiesībās ir regulēts veselības iestādēm noteiktā šo analīžu kontrolēšanas pienākuma precīzs apjoms. Vienīgais ierobežojums, ko šajā sakarā paredz Direktīva, ir – analīžu rezultātu kontroles pienākums nevar valsts iestādei traucēt ātri reaģēt gadījumā, kad laboratorijas sniegtie pozitīvie rezultāti ir atklājuši inficēšanās risku (25).
35. Prasītāji pamata lietā tomēr apgalvo, ka valsts iestāde neesot izpildījusi tai noteikto pienākumu pārbaudīt analīžu rezultātus, kā rezultātā esot pārkāpts tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips, kas atzīts Kopienas tiesībās. Minētie prasītāji pamato savu argumentāciju ar spriedumiem, kas pasludināti konkurences tiesību jomā (26), un ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu. No šī principa izrietot, ka prasītājiem pamata lietā esot jābūt iespējai apstrīdēt to rezultātu pareizību, ar kuriem pamatots administratīvais lēmums veikt preventīvo izkaušanu. Lai īstenotu savas tiesības uzsākt tiesvedību, šiem prasītājiem turklāt esot jāiegūst informācija no laboratorijas lietas, kas izskatāmajā gadījumā viņiem esot atteikts.
36. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts pasākumiem saistībā ar Kopienu tiesībām ir jābūt saderīgiem ar šo tiesību vispārējiem principiem, tādiem kā tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips. Šis vērtējums ir jāveic valsts tiesai (27).
37. Šajā kontekstā un ievērojot valsts tiesas galīgo vērtējumu šajā jautājumā, ir jāatzīmē, ka pretēji prasītāju pamata lietā apgalvotajam viņiem netika liegta iespēja apstrīdēt lēmumu par preventīvo izkaušanu, kas ir šīs lietas priekšmets. Tomēr ir taisnība, ka veselības apdraudējums, ko izraisa inficēšanās ar mutes un nagu sērgu, prasa nepieļaut to, lai preventīvā pasākuma apstrīdēšanai būtu apturoša iedarbība. Turklāt tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips, kas ir noteikti piemērojams abos gadījumos, rada atšķirīgas sekas atkarībā no tā, vai tas attiecas uz Komisijas pieņemto lēmumu, kura mērķis ir sodīt uzņēmumus, kas vainojami par konkurences tiesību pārkāpumiem, vai uz valsts veselības iestādes pieņemtu lēmumu, kura mērķis ir cilvēku veselības aizsardzība.
38. Ievērojot iepriekš minēto, ir jāiesaka Tiesai uz iesniedzējtiesas ceturto un piekto jautājumu atbildēt, ka Kopienas tiesības neiestājas pret to, ka valsts iestādēm tiek atzīta plaša rīcības brīvība, lai nekavējoties pieņemtu preventīvus pasākumus mutes un nagu sērgas kontrolei, tiklīdz laboratorijas sniegtie pozitīvie analīžu rezultāti ir apstiprinājuši inficēšanās risku.
III – Secinājumi
39. Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz College van Beroep voor het bedrijfsleven uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Indivīds nevar atsaukties uz Padomes 1985. gada 18. novembra Direktīvas 85/511/EEK, ar ko ievieš Kopienas pasākumus mutes un nagu sērgas kontrolei, kas grozīta ar Padomes 1990. gada 26. jūnija Direktīvu 90/423/EEK, 11. un 13. panta tiešo iedarbību, lai apstrīdētu preventīvu izkaušanas pasākumu, kas pieņemts pēc tam, kad inficēšanās risks ar mutes un nagu sērgu ir pierādīts ar pozitīviem analīžu rezultātiem, kas iegūti no lauku saimniecībā noņemtiem paraugiem – pat ja laboratorijas, kas veikusi analīzes, nosaukums neatbilst minētās direktīvas B pielikumā norādītajam nosaukumam;
2) Kopienas tiesības neiestājas pret to, ka valsts iestādēm tiek atzīta plaša rīcības brīvība, lai nekavējoties pieņemtu preventīvus pasākumus mutes un nagu sērgas kontrolei, tiklīdz laboratorijas sniegtie pozitīvie analīžu rezultāti ir apstiprinājuši inficēšanās risku.
1 – Oriģinālvaloda – portugāļu.
2 – OV L 315, 11. lpp.
3 – OV L 224, 13. lpp.
4 – Konkrētāk, šajā pantā ir paredzēts, ka:
“Dalībvalstis nodrošina, ka [..] nekavējoties tiek uzsākta oficiāla izpēte, lai apstiprinātu vai izslēgtu saslimstību un, jo īpaši, lai valsts pilnvarots veterinārārsts noņemtu vajadzīgos paraugus vai organizētu šādu paraugu ņemšanu laboratorijas analīzēm.
Tiklīdz saņemts paziņojums par iespējamo saslimstību, kompetentā iestāde ņem lauku saimniecību valsts uzraudzībā un jo īpaši pieprasa, lai:
[..]
− visi pret slimību uzņēmīgo sugu dzīvnieki lauku saimniecībā tiktu turēti savos aizgaldos vai kādā cita vietā, kur tos var izolēt [..].”
5 – Lēmums 92/380/EEK (OV L 198, 54. lpp.)
6 – Lēmums 2003/11/EEK (OV L 7, 82. lpp.)
7 – OV L 306, 1. lpp.
8 – OV L 88, 21. lpp.
9 – 2005. gada 10. marta spriedums apvienotajās lietās C‑96/03 un C‑97/03 (Krājums, I‑1895. lpp.). Direktīvas 2003/85 1. panta 2. punktā turklāt ir paredzēts, ka “Dalībvalstis joprojām brīvi var veikt stingrākus pasākumu šīs direktīvas noteiktajā jomā”.
10 – Minēti iepriekš secinājumu 6.–8. punktā.
11 – 1991. gada 19. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑6/90 un C‑9/90 Frankovich u.c. (Recueil, I‑5357. lpp., 11. punkts), 2002. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑62/00 Marks & Spencer (Recueil, I‑6325. lpp., 25. punkts) un 2004. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑397/01 Pfeiffer u.c. (Krājums, I‑8835. lpp., 103. punkts).
12 – Lēmuma 92/380 trešais apsvērums: “[..] Direktīvas 85/511/EEK 13. pants pilnvaro Komisiju veikt pārbaudes uz vietas, lai pārliecinātos, ka minētās direktīvas A un B pielikumā uzskaitītās apstiprinātās laboratorijas atbilst minimālajiem standartiem, ko noteikusi Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (PLO), un grozīt laboratoriju sarakstu, ievērojot pārbaužu rezultātus [..].”
13 – Direktīvas 90/423 trešais apsvērums: “[..] tā kā nonāca pie secinājuma, ka laboratorijās, darbojoties ar vīrusu, ir iespējams apdraudējums, ka vīruss pārvietojas uz vietējiem uzņēmīgiem dzīvniekiem un draudi ir iespējami, lietojot vakcīnu, ja inaktivācijas procedūras nenodrošina tās drošību.”
14 – Minēts iepriekš secinājumu 7. un 8. punktā.
15 – Iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Tempelman un van Schaijk.
16 – 1996. gada 30. aprīļa spriedums lietā C‑194/94 CIA Security International (Recueil, I‑2201. lpp.).
17 – 1998. gada 16. jūnija spriedums lietā C‑226/97 Lemmens (Recueil, I‑3711. lpp.).
18 – OV L 109, 8. lpp.
19 – OV L 81, 75. lpp.
20 – Iepriekš minētais spriedums lietā Lemmens, 32. punkts.
21 – Iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Tempelman un van Scchaijk.
22 – Skat. manu secinājumu iepriekš minētajā apvienotajās lietās Tempelman un van Schaijk 46. punktu.
23 – Direktīvas 2. panta otrās daļas c) apakšpunkts.
24 – Pēc analoģijas ar Komisijas pilnvaru kontroli, ko īsteno Kopienu tiesa, skat. 2001. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑189/01 Jippes u.c. (Recueil, I‑5689. lpp.).
25 – Jautājums var rasties atšķirīgā aspektā, ja analīzes rezultāts ir negatīvs. Faktiski, lai gan pozitīvs rezultāts apstiprina inficēšanās riska esamību, no negatīva rezultāta nevar automātiski secināt, ka lauku saimniecība ir vesela, jo analīzes tiek veiktas tikai atsevišķiem dzīvniekiem. Tādēļ šādā gadījumā nav izslēgts, ka valsts iestādes var leģitīmi pieņemt preventīvus veterinārās izkaušanas pasākumus, ja lauku saimniecībā tikusi konstatēti klīniski inficēšanās simptomi.
26 – Tostarp 1996. gada 24. oktobra spriedums lietā C‑32/95 P Lisrestal (Recueil, I‑5373. lpp.).
27 – Spriedums iepriekš minētajās apvienotajās lietās Tempelman un van Schaijk, 49. punkts.