ĢENERĀLADVOKĀTA DAMASO RUISA‑HARABO KOLOMERA [DÁMASO RUIZ‑JARABO COLOMER] SECINĀJUMI,
sniegti 2006. gada 9. februārī (1)
Apvienotās lietas no C‑7/05 līdz C‑9/05
Saatgut-Treuhandverwaltungs GmbH
pret
Dieter Deppe mantiniekiem
(Ulrich Deppe; Hanne‑Rose Deppe;
Thomas Deppe; Matthias Deppe;
Christine Urban (dzimusi Deppe));
Saatgut‑Treuhandverwaltungs GmbH
pret
Siegfried Hennings
un
Saatgut‑Treuhandverwaltungs GmbH
pret
Hartmut Lübbe
[Bundesgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]
Augu šķirnes – Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašniekam maksājamās taisnīgas atlīdzības apjoms
I – Ievads
1. Tiesa vairākās lietās (2) ir paudusi viedokli par Kopienas tiesisko regulējumu augu šķirņu jomā (3), tomēr līdzšinējās lietās runa bija par to, kādi dati ir jānorāda vai uz kādiem datiem īpašniekam ir tiesības atsaukties, lai varētu aprēķināt atlīdzību par tā sauktās “lauksaimnieku atkāpes” vai “lauksaimnieku privilēģijas”, izmantošanu.
2. Bundesgerichtshof [Federālā Augstākā tiesa] saskaņā ar EKL 234. pantu uzdotie pieci prejudiciālie jautājumi neattiecas uz pārsteidzošajiem darbiem, ko manierisma mākslinieks radījis savās gleznās, tajās sasniedzot dažādu puķu, augļu un dārzeņu optisko ilūziju (4), bet gan uz taisnīgu atlīdzību, kas pienākas par augu šķirnes audzētāja privilēģiju, kas aizsargātas ar Kopienu tiesībām, izmantošanu.
3. Bundesgerichtshof lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ietvertas norādes uz to, ka Vācijas tiesas, kas izskatīja lietu iepriekšējās instancēs, šajā sakarā ir paudušas atšķirīgus viedokļus.
II – Atbilstošās tiesību normas
4. “Lauksaimnieku privilēģija” tika ieviesta ar Padomes 1994. gada 27. jūlija Regulu (EK) Nr. 2100/94 par Kopienas augu šķirņu aizsardzību (turpmāk tekstā – “pamatregula”) (5).
5. Pamatregulas 14. panta 1. punktā, kura nosaukums ir “Atkāpe no Kopienas augu šķirņu aizsardzības”, ir noteikts šādi:
“1. Neatkarīgi no 13. panta 2. punkta un lauksaimniecības produkcijas aizsardzības nolūkā lauksaimnieki pavairošanai laukā paši savā īpašumā drīkst lietot ievākto produktu, ko viņi ieguvuši, savā saimniecībā stādot tās šķirnes pavairojamo materiālu, kura nav šķirnes hibrīds vai sintētiska šķirne, uz ko attiecas Kopienas augu šķirņu aizsardzība.”
6. Regulas 14. panta 2. punktā tās piemērošanas joma tiek ierobežota ar atsevišķiem barības augiem kā auna zirņiem, dzeltenajām lupīnām, sējas lucernu, noteiktām graudaugu sugām, kartupeļiem un noteiktiem eļļas augiem kā rapsi, rāceņiem un linsēklām (6).
7. Šīs atkāpes piemērošana ir noregulēta 14. panta 3. punktā:
“3. Nosacījumus 1. punktā paredzētās atkāpes īstenošanai un selekcionāra un lauksaimnieka likumīgo interešu aizstāvībai pirms šīs regulas stāšanās spēkā nosaka īstenošanas noteikumos, ievērojot 114. pantu, pamatojoties uz šādiem kritērijiem:
[..]
– ievākto produktu audzēšanas nolūkā var apstrādāt vai nu pats lauksaimnieks, vai arī, sniedzot viņam pakalpojumus, neskarot noteiktus ierobežojumus, ko dalībvalstis var noteikt attiecībā uz minētā ievāktā produkta apstrādes organizāciju, jo īpaši lai nodrošinātu apstrādei reģistrētā produkta identitāti ar to produktu, ko iegūst apstrādes rezultātā;
– sīkzemniekiem nav jāmaksā nekāda atlīdzība īpašniekam; [..]
– [..]
– citiem lauksaimniekiem jāmaksā īpašniekam taisnīga atlīdzība, kas ir ievērojami zemāka nekā summa, ko iekasē par tās pašas šķirnes pavairojamā materiāla licencētu ražošanu tādā pašā platībā; attiecīgās taisnīgās atlīdzības faktiskais apjoms laika gaitā var mainīties, ievērojot to, kādā mērā izmanto 1. punktā paredzēto atkāpšanos attiecībā uz attiecīgo šķirni;
[..].”
8. Šo tiesību īstenošanas forma tika grozīta ar Komisijas 1995. gada 24. jūlija Regulu (EK) Nr. 1768/95, ar ko īsteno noteikumus par atkāpi lauksaimniecībā, kas paredzēta 14. panta 3. punktā Regulā (EK) Nr. 2100/94 par Kopienas augu šķirņu aizsardzību (7) (turpmāk tekstā – “īstenošanas regula”). Īstenošanas regulas 3. nodaļas 5. pantā šī atlīdzība ir noregulēta šādi:
“1. Taisnīgas atlīdzības apjomi, kas jāmaksā īpašniekam saskaņā ar pamatregulas 14. panta 3. punkta ceturto ievilkumu, var būt līguma priekšmets līgumā starp īpašnieku un attiecīgo lauksaimnieku.
2. Ja šāds līgums nav noslēgts vai nav piemērojams, atlīdzības apjomi ir ievērojami zemāki par to, ko iekasē par tās pašas šķirnes viszemākās oficiāli sertificētās kategorijas pavairojamā materiāla licencētu audzēšanu tādā pašā platībā.
Ja lauksaimnieka saimniecības platībās nenotiek attiecīgās šķirnes pavairojamā materiāla licencēta audzēšana un ja visā Kopienā nav vienoti augšminētās atlīdzības apjomi, tad atlīdzības apjomi ir ievērojami zemāki par to, kādi parasti šim nolūkam ir ietverti cenā, par kādu pārdod tās pašas šķirnes viszemākās oficiāli sertificētās kategorijas pavairojamo materiālu no šī reģiona, ar nosacījumu, ka minētais apjoms nav augstāks par to, kādu iekasē reģionā, kurā pavairojamais materiāls ir izaudzēts.
3. Atlīdzības apjomu uzskata par ievērojami zemāku pamatregulas 14. panta 3. punkta ceturtā ievilkuma nozīmē, kā iepriekš norādīts 2. punktā, ja tas nepārsniedz tādu, kas nepieciešams, lai kā ekonomisku faktoru, kas nosaka, cik lielā mērā tiek izmantots izņēmums, iedibinātu vai stabilizētu samērīgi līdzsvarotu attiecību starp licencēto pavairojamo materiālu un no tām attiecīgajām šķirnēm ievāktā produkta audzēšanu, uz kurām attiecas Kopienas augu šķirņu aizsardzība. Šādu attiecību uzskata par samērīgi līdzsvarotu, ja tā nodrošina, ka kopumā īpašnieks saņem likumīgu kompensāciju par visu viņa šķirnes izmantošanu.”
9. Ar Regulu (EK) Nr. 2605/98 (8) (turpmāk tekstā – “trešā regula”) šai normai tika pievienoti vēl četri punkti, no kuriem uz izskatāmo lietu attiecas vien 4. un 5. punkts. Tie ir šādi:
“4. Ja 2. punktā minētajā gadījumā atlīdzības apjomu nosaka līgumi, kas noslēgti starp tām īpašnieku un lauksaimnieku organizācijām – ar apstrādātāju organizāciju līdzdalību vai bez tās – kuras nodibinātas Kopienā attiecīgi Kopienas, valsts, reģionālā vai vietējā līmenī, tad šajos līgumos noteiktie apjomi tiek izmantoti kā pamatnostādnes, lai noteiktu atlīdzības apjomu, kas maksājamas attiecīgajā platībā un par attiecīgajām sugām, ja attiecīgo organizāciju pilnvarotie pārstāvji par šiem apjomiem un to izmaksas nosacījumiem rakstiski paziņojuši Komisijai un ja, pamatojoties uz to, līgumos noteiktie apjomi un to izmaksas nosacījumi ir publicēti Kopienas augu šķirņu biroja Oficiālajā Vēstnesī [Bulletin officiel].
5. Ja 2. punktā minētajā gadījumā līgums, kā tas minēts 4. punktā, nav piemērojams, tad maksājamā atlīdzība ir 50 % no summām, ko iekasē par pavairojamā materiāla licencētu audzēšanu tādā pašā platībā, kā norādīts 2. punktā.
Tomēr, ja dalībvalsts līdz 1999. gada 1. janvārim paziņojusi Komisijai par to, ka 4. punktā minētā līguma noslēgšana starp attiecīgajām valsts vai reģionālā līmenī nodibinātajām organizācijām ir nenovēršama, tad atlīdzība, kas maksājama attiecīgajā platībā un par attiecīgajām sugām, ir 40 % nevis 50 %, kā minēts iepriekš, taču vienīgi izmantojot tādus atvieglojumus lauksaimniecībā, kas noteikti pirms šāda līguma noslēgšanas un ne vēlāk kā 1999. gada 1. aprīlī.”
10. Lai atbildētu uz Bundesgerichtshof uzdotajiem jautājumiem, ir jāņem vērā arī Regulas Nr. 2605/98 piektais un sestais apsvērums. Tie ir šādi:
“[..] ir jānodrošina, lai līgumi tiktu sagatavoti tā, lai uz tiem varētu atsaukties kā uz Kopienas pamatnostādnēm par atlīdzības apjomu par attiecīgo platību vai sugu;
[..] tajās platībās vai attiecībā uz tām sugām, uz kurām šie līgumi neattiecas, maksājamā atlīdzība principā ir 50 % no summas, kas tiek iekasēta par pavairojamā materiāla licencētu audzēšanu un ko var mainīt atbilstīgās robežās, ja tādas noteiktas attiecībā uz konkrētās valsts augu šķirņu selekcionāru autortiesībām”.
III – Fakti un prejudiciālie jautājumi
11. Bundesgerichtshof tiek izskatītas četras lietas par atlīdzības, kas maksājama par tiesību normām aizsargātu sējmateriāla audzēšanu, taisnīgu apmēru.
12. Trijās no šīm lietām prasītāja ir augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieku apvienība, kuras juridiskā forma ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību; tās uzdevums ir šo tiesību aizsardzība, it īpaši informēšanas un maksājumu tiesību īstenošana.
13. Šī apvienība pieprasa atlīdzību par šādu ar Kopienas tiesību normām aizsargātu augu šķirņu audzēšanu:
– ziemas miežu šķirne ‘Theresa’ un ziemas kviešu šķirnes ‘Bandit’, ‘Contur’ un ‘Titmo’, ko 1998./1999. saimnieciskajā gadā audzēja sākotnējais atbildētājs lietā C‑7/05 Depe [Deppe], kurš nomira, kamēr notika tiesvedība, un kura mantinieki ieņēma viņa vietu;
– kartupeļu šķirne ‘Solara’, ko 1999./2000. saimnieciskajā gadā audzēja Heningss [Hennings], atbildētājs lietā C‑8/05;
– tā pati kartupeļu šķirne, ziemas miežu šķirnes ‘Theresa’ un ‘Duet’, kā arī ziemas kviešu šķirne ‘Ritmo’, kas tika audzēti Libes [Lübbe], atbildētāja lietā C‑9/05, saimniecībā 1998./1999. saimnieciskajā gadā.
14. Šie trīs iepriekš minētie lauksaimnieki informēja par šo audzēšanu prasītāju pamata prāvā, bet noraidīja pievienošanos 1996. gada 3. jūnijā starp Vācijas Zemnieku asociāciju [Deutsche Bauernverband e.V.] un Vācijas augkopju federālo asociāciju [Bundesverband Deutscher Pflanzenzüchter e.V.] noslēgtajam un 1999. gada 16. augustā Kopienu augu šķirņu biroja Oficiālajā Vēstnesī publicētajam Sadarbības līgumam lauksaimniecības un augkopības jomā (turpmāk tekstā – 1996. gada sadarbības līgums). 2000. gadā šīs profesionālās apvienības noslēdza jaunu līgumu, kuram bija jāstājas spēkā sākot ar 2001. ražas gadu un kurā bija paredzēta atlīdzība līdz 60 % apmērā no līdzšinējās maksas par sertificētām seklām (turpmāk tekstā – S‑licences maksa). Pamatojoties uz vēlākiem grozījumiem, noteiktos gadījumos minētā atlīdzība ir tikai 45 % apmērā.
15. Attiecīgie augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieki pilnvaroja prasītāju piedzīt viņiem pienākošos atlīdzību, kura par 1998./1999. saimniecisko gadu lauksaimniekiem, kuri nebija noslēguši audzēšanas nolīgumu, bija aprēķināta 80 % apmērā no S‑licences maksas.
16. Tā kā attiecīgie trīs lauksaimnieki atteicās maksāt pieprasītās summas, prasītāja vērsās Landgericht Braunschweig [Braunšveigas federālās zemes tiesā], kura apmierināja lielāko daļu tās prasības.
17. Oberlandesgericht Braunschweig [Braunšveigas Augstākā tiesa] noraidīja prasītājas iesniegto apelāciju (9) par minēto 80 % no S‑licences maksas samaksu (10).
18. Kad bija iesniegta kasācijas prasība, Bundesgerichtshof konstatēja, ka strīda izšķiršana ir atkarīga no Kopienu tiesību, it īpaši īstenošanas regulas 5. panta 2., 4. un 5. punkta interpretācijas un nolēma tiesvedību apturēt, lai saskaņā ar EKL 234. pantu Eiropas Kopienu Tiesai uzdotu šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai prasība noteikt atlīdzības apjomu par audzēšanu atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1768/95 5. panta 2. punktam, saskaņā ar kuru atlīdzības apjomi ir “ievērojami zemāki” par summu, ko iekasē par tās pašas šķirnes pavairojamā materiāla licencētu audzēšanu tādā pašā platībā, ir izpildīta arī tad, ja šī atlīdzība ir iepriekš noteikta 80% apmērā no šīs summas?
2) Vai gadījumā, kad atlīdzība tiek noteikta saskaņā ar likumu, 5. panta 4. un 5. punkts Regulā (EK) Nr. 1768/95, kas grozīta ar Regulu (EK) Nr. 2605/98, nosaka atlīdzības apjomu par audzēšanu?
Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai šādi tiek noteikts atlīdzības apjoms arī par audzēšanu, kas notikusi pirms Regulas (EK) Nr. 2605/98 spēkā stāšanās?
3) Vai tas, ka līgumam starp īpašnieku un lauksaimnieku organizācijām ir pamatnostādņu funkcija Regulas (EK) Nr. 1768/95, kas grozīta ar Regulu (EK) Nr. 2605/98, 5. panta 4. punkta izpratnē, nozīmē to, ka šī līguma būtiskie pamatelementi (aprēķina parametri) ir izmantojami, nosakot atlīdzības apjomu saskaņā ar likumu arī gadījumā, kad, aprēķinot saskaņā ar likumu noteiktu atlīdzību, īpašnieka rīcībā nav visu parametru, kas vajadzīgi, lai veiktu aprēķinu, pamatojoties uz līgumu, kas atrodas lauksaimnieka rīcībā un kurš neuzliek lauksaimniekam pienākumu sniegt šo informāciju?
Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai šāda veida līguma tiesiskā spēkā esamība, ja šim līgumam ir jāpilda šāda pamatnostādņu funkcija, nozīmē to, ka ir jāievēro 5. panta 4. punkta prasības Regulā (EK) Nr. 1768/95, kas grozīta ar Regulu (EK) Nr. 2605/98, arī gadījumā, kad līgums tika noslēgts pirms Regulas (EK) Nr. 2605/98 stāšanās spēkā?
4) Vai 5. panta 5. punkts Regulā (EK) Nr. 1768/95, kas grozīta ar Regulu (EK) Nr. 2605/98, paredz atlīdzības maksimālo robežu gadījumā, kad atlīdzība tiek noteikta ar līgumu un/vai saskaņā ar likumu?
5) Vai starp profesionālajām organizācijām noslēgts līgums var tikt izmantots kā pamatnostādnes Regulas (EK) Nr. 1768/95, kas grozīta ar Regulu (EK) Nr. 2605/98, 5. panta 4. punkta izpratnē gadījumā, kad tajā noteiktā atlīdzības likme pārsniedz 50 % no šīs regulas 5. panta 5. punktā noteiktajām summām?”
IV – Tiesvedība Eiropas Kopienu Tiesā
19. Trīs Bundesgerichtshof 2004. gada 11. oktobra lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuri Tiesas kancelejā tika reģistrēti 2005. gada 14. janvārī, ar 2005. gada 26. janvāra rīkojumu tika apvienoti no to priekšmeta izrietošās savstarpējās sakarības dēļ.
20. Rakstveida apsvērumus Saatgut‑Treuhandverwaltungs GmbH, Depes mantinieki, Heningss, Libe, Vācijas valdība, kā arī Komisija iesniedza Tiesas Statūtu 20. pantā paredzētajā termiņā.
21. Tiesas sēdē 2005. gada 12. janvārī pamata prāvas lietas dalībnieku un Komisijas pārstāvji sniedza mutvārdu paskaidrojumus.
V – Prejudiciālo jautājumu pārbaude
A – Sākotnējas piezīmes
22. Lauksaimnieku privilēģijas tiesiskais regulējums atspoguļo pilnīgu līdzsvaru šajā diskusijā, kas raksturojama ar viedokļu pretnostatījumu. No vienas puses, runa ir par Kopienas lauksaimniecības politikas vīziju, kurā valda uzskats, ka primārais ir šīs darbības augļu apjoma palielināšana (11), kas pamatregulas 14. panta 1. punktā tiek skaidri pausts, ļaujot lauksaimniekiem šīs ekskluzīvās tiesības izmantot “lauksaimniecības produkcijas aizsardzības nolūkā”.
23. No otras puses, ir audzētāju pozīcija, kuri rūpniecības, izpētes un attīstības politikas ietvaros mēģina panākt piemērotu tiesisko regulējumu viņu darbību Savienībā veicināšanai. Šādos apstākļos nav pārsteigums, ka diskusija bija sīva un panāktais kompromiss tika uzskatīts par pieņemamu (12).
24. Jautājums tikai ir par to, vai, ņemot vērā vēlāko lauksaimniecības tirgus struktūras attīstību (13), kas vairāk balstīta uz brīvu konkurenci, arī nonāktu pie šādas privilēģijas; katrā ziņā trešā regula ir uzskatāma par uzmanīgu soli šajā virzienā, jo tajā nolīgumiem starp lauksaimnieku un selekcionāru organizācijām ir piešķirta lielāka nozīme.
B – Taisnīga atlīdzība (pirmais jautājums)
25. Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai samaksa 80 % apmērā no S‑licences maksas atbilst īstenošanas regulas 5. panta 2. punktā paredzētajai prasībai, ka tai jābūt “ievērojami zemākai” par summu, kas maksājama par pavairojamā materiāla audzēšanu.
26. Vispirms būtu ieteicams veikt īsu ieskatu sistēmā, kas ieviesta ar šīm trijām regulām. Saskaņā ar šo sistēmu audzētājiem maksājamās atlīdzības apjoma noteikšana ir iespējama trīs veidos: augu šķirnes tiesību īpašnieka un lauksaimnieka starpā noslēgts līgums (14), abu pušu apvienību starpā noslēgti līgumi (15) un, pakārtoti – attiecībā uz nākotnē paredzamiem gadījumiem – atlīdzības apmēra noteikšana saskaņā ar regulas paredzētām pamatnostādnēm (16). Tā kā Depe, Heningss un Libe nebija noslēguši nedz individuālu līgumu ar selekcionāru, nedz arī pievienojušies kādam līgumam, ir jāizvēlas trešā alternatīva.
27. Saskaņā ar pamatregulas 14. panta 3. punkta trešo ievilkumu Kopienu likumdevējs kā kritēriju taisnīgas atlīdzības apmēra noteikšanai ir paredzējis, ka šim apmēram ir jābūt “ievērojami zemākam” par audzēšanai saskaņā ar S‑licenci noteikto maksu; šis aspekts tiek atspoguļots arī īstenošanas regulā, kuras 5. panta 2. punktā šis noteikums tiek papildināts ar kritēriju, saskaņā ar kuru atlīdzības apjomam ir jābūt “ievērojami zemākam” par šo summu, turklāt saskaņā ar trešo regulu summa, kas maksājama par licencēta sējmateriāla audzēšanu, ir 50 % (17).
28. Ir jāņem vērā arī tas, ka saskaņā ar īstenošanas regulas 5. panta 2. punktu, uz kuru norāde ir ietverta 5. panta 5. punktā, apmērs ir piemērojams “par tās pašas šķirnes viszemākās oficiāli sertificētās kategorijas pavairojamā materiāla licencētu audzēšanu tādā pašā platībā”. Tikai šī kategorija var būt tā, kas lauksaimniekam rada zemākas izmaksas.
29. No šīm premisām izriet, ka augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašniekam maksājamai atlīdzībai atkāpe ir piemērojama tikai tad, ja tā patiešām ir zemāka nekā S‑licences maksa.
30. Tādēļ, kā Komisija norādījusi savos izteikumos, atlīdzība 80 % apmērā nav uzskatāma par taisnīgu. Ir jānoskaidro, vai šie fakti ir notikuši pirms, vai pēc trešās regulas stāšanās spēkā. Tā kā pēdējai situācijai ir konkrēts tiesiskais regulējums, tā ir jāpārbauda vispirms.
31. Ar īstenošanas regulas 5. panta 5. punktu noteiktās situācijās uz noteiktu laiku atlīdzība bija noteikta 40 % apmērā no S‑licences maksas. Pēc neilga laika posma (18) atlīdzības apjoms atkal sasniedz 5. panta 4. punktā paredzēto 50 % apmēru. Trešās regulas devītajā apsvērumā šī norma tiek pamatota tādējādi, ka apjoms, kas ir zemāks par parasti piemērojamo apjomu un kas tiek piemērots vienīgi ierobežotā laika periodā, var pamudināt dažas organizācijas pēc iespējas ātrāk noslēgt līgumus starp selekcionāru un lauksaimnieku organizācijām.
32. No tā var izdarīt divus secinājumus: pirmkārt, priekšroka tiek dota līguma slēgšanas ceļā panāktiem risinājumiem un tādēļ arī tiek izdarīts spiediens uz vienu no pusēm; otrkārt, atlīdzība, ko augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieks saņem līguma neesamības gadījumā, izdarot likumīgu izlīdzinājumu, ir 50 %, kaut arī var uzskatīt, ka kādas no pusēm interesēs šo apmēru var nedaudz palielināt sarunu ceļā. Tā ir saprotams arī 2000. gadā lauksaimnieku un augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieku apvienību parakstītais līgums, kurā paredzēta atlīdzība maksimāli 60 % apmērā no S‑licences maksas.
33. Atkāpes piemērošana pirms trešās regulas stāšanās spēkā ir regulēta pamatregulas 14. pantā un īstenošanas regulas 5. panta 1.–3. punktā. Saskaņā ar pēdējo no minētajiem noteikumiem atlīdzība par ievērojami zemāku ir uzskatāma tikai tad, ja tā nepārsniedz apmēru, kāds nepieciešams, lai nodibinātu vai stabilizētu attiecību starp pavairojamā materiāla licences izmantošanu un šķirnes audzēšanu un īpašniekam tiek sniegta taisnīga atlīdzība par viņa šķirnes izmantošanu.
34. Es uzskatu, ka vērā ir jāņem vēl daži apstākļi. 20 % atlaide – pat ja komerciālos darījumos to var uzskatīt par dāsnu – zaudē jēgu izņēmuma regulējuma kontekstā, kas piemērojams lauksaimniekam, kurš ražu izaudzē pats ar savu darbu un pūlēm un tās vērtību palielina ar savas zemes kvalitāti (19). Turklāt lauksaimniekam nav nekādas ietekmes uz S‑licenču galīgās cenas noteikšanas faktoriem, jo viņš nepiedalās licences nolīgumos par pavairojamā materiāla ražošanu; visbeidzot, selekcionāram – kuram savukārt ir liela ietekme – maksājamās summas apjoms ir atkarīgs no ārējiem faktoriem.
35. Atbildētāji pamata lietā norādīja, ka prasītājas monopolstāvoklis tirgū ir radījis konkurences deformāciju un turklāt uzstāj, ka regulās ietvertajos parametros atlīdzības taisnīguma noteikšanai ir jāņem vērā arī vietējās, reģionālās vai nacionālās īpatnības.
36. Visi šie faktori, kuri ietekmē “ievērojami zemākās” par lauksaimnieka privilēģijas izmantošanu maksājamās atlīdzības taisnīgumu, tātad ir atkarīgi no konkrētā gadījuma īpatnībām un tie ir jāņem vērā kompetentajai tiesai (20).
37. Pamatojoties uz šiem argumentiem, es iesaku uz pirmo jautājumu atbildēt, ka atlīdzība 80 % apmērā no S‑licences maksas, piemērojot pamatregulas 14. panta 3. punktā ietverto atkāpi – neskarot pārējo konkrētās lietas apstākļu izvērtējumu valsts tiesā – neatbilst prasībai, ka tai ir jābūt “ievērojami zemākai” par īstenošanas regulas 5. panta 2. punktā noteikto summu, kas maksājama par pavairojamā materiāla licencētu audzēšanu.
C – Atlīdzības apmēra noteikšanas kritēriji (otrais jautājums)
38. Otrā jautājuma pirmajā daļā tiek vaicāts, vai īstenošanas regulas 5. panta 4. un 5. punktā par selekcionāra tiesību noteikšanas nolūkiem ir ietverti noteikumi par audzēšanas atlīdzības apmēru.
39. No šo normu teksta ir skaidri secināms, ka šie noteikumi – konkrēti 5. panta 4. punkts – ir jāparedz augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieku un lauksaimnieku apvienību starpā noslēgtajos līgumos un ka šie līgumi kalpo kā pamatnostādnes, ja ir izpildīti pārējie tā paša punkta, kā arī 2. un 3. punkta prasības.
40. Regulas 5. panta 5. punktā turpretim lauksaimnieka privilēģijas izmantošanas maksas apmērs ir noteikts 50 % apmērā no S‑licences maksas; tomēr to saskaņā ar trešās regulas septīto apsvērumu var pielāgot atbilstoši valstī spēkā esošajai mainīgajai skalai.
41. Jautājuma otrā daļa attiecas uz šīs vērtības iespējamu atpakaļejošu – kā vispārējas idejas izteiksmes – piemērošanu audzēšanai, kas notikusi pirms Regulas Nr. 2605/98 stāšanās spēkā.
42. Apskatāmie 5. panta 4. un 5. punkts ir pirms regulas spēkā stāšanās piemērota regulējuma papildinājums; tajos ir ietverti jauni elementi, proti, attiecīgo organizāciju starpā noslēgto līgumu un procentu likmju pamatnostādņu funkcija. Komisija uzskata, ka, piemērojot trešo direktīvu tamlīdzīgām darbībām, kas veiktas pirms tās stāšanās spēkā, tiktu pārkāpts tiesiskās drošības princips. Tomēr Komisija nenorāda, ka ar īstenošanas regulas 5. panta 5. punktu attiecībā pret sākotnējo sistēmu tiek radīts pavisam jauns regulējums.
43. Abas 4. un 5. punktā ietvertās norādes uz 2. punktu parāda, ka ar tiem pēdējais tiek uzlabots un izskaidrots. Kaut arī tie nav piemērojami situācijās, kuras bija izveidojušās pirms to spēkā stāšanās, tie tomēr ir piemērojami kā vadlīnijas atlīdzības apmēra noteikšanai.
44. Ņemot vērā iepriekš minēto, es iesaku Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka selekcionāram maksājamās atlīdzības apmēra noteikšanas kritēriji ir jāsecina no īstenošanas regulas 5. panta 5. punkta un tiem nav atpakaļejoša spēka, bet tos var izmantot maksas par audzēšanu, kas notikusi pirms šo noteikumu stāšanās spēkā, noteikšanai.
D – Augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieku un lauksaimnieku apvienību līgumu pamatnostādņu funkcija (trešais un piektais jautājums)
45. Ar trešā jautājuma pirmo daļu iesniedzējtiesa vaicā, ciktāl ir piemērojams līgums augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieku un lauksaimnieku apvienību starpā, ja dati, kas nepieciešami, lai aprēķinātu atlīdzību atkāpes piemērošanas gadījumā, nav nedz zināmi, nedz iegūstami praksē, bet otrā daļa attiecas uz šo līgumu formālajām prasībām. Vispirms pievērsīsimies šiem formālajiem aspektiem.
46. Saskaņā ar īstenošanas regulas 5. panta 4. punktu šādu līgumu pamatnostādņu funkcija ir atkarīga no tā, vai tajos paredzēto atlīdzību apmērs un nosacījumi ir paziņoti Komisijai un publicēti Kopienas augu šķirņu biroja Oficiālajā Vēstnesī.
47. Tā kā runa ir par obligātiem nosacījumiem un netiek nošķirti līgumi, kas noslēgti pirms un pēc trešās regulas stāšanās spēkā, šim laika faktoram nav nekādas nozīmes; pietiek vien ar to, ka abi nosacījumi ir izpildīti.
48. Tiktāl trešā regula ir piemērojama visiem lauksaimniekiem, kuri izmanto iepriekš minēto regulējumu visā teritorijā, kurā piemērojams līgums. Šī premisa ir pamatā atbildei uz trešā jautājuma pirmo daļu.
49. Es jau iepriekš norādīju, ka būtu jārada stimuls līgumu noslēgšanai starp minētajām apvienībām, kā pamatā ir doma izvairīties no ieilgušiem darījumiem. Turklāt šī signāliedarbība būtu jāvērš tieši uz tiem lauksaimniekiem, kuri nepiedalās apvienību noslēgtajos līgumos, jo ir jārada stimuls tiem lauksaimniekiem, kuri spītīgi cer oficiāla aprēķina ceļā panākt zemākas izmaksas, pievienoties līgumiem, jo var uzskatīt, ka apvienība, kurai viņi tad piederētu, formulējot līgumu, papildus pielāgotai procentu likmei varētu panākt arī vēl citas priekšrocības.
50. Tādēļ katrs brīvi izvēlēts aprēķina kritērijs var būt par pamatu atlīdzības aprēķināšanai tādiem lauksaimniekiem, kuri nav neviena līguma dalībnieki. Tomēr tieši to pamatnostādņu rakstura dēļ šie kritēriji nav vienkārši neierobežoti saistoši un tādējādi pie pirmā jautājuma izvirzītie apsvērumi ir atkal jāmin, ja procentu likme tiek apgalvota esam pārāk augsta.
51. Visbeidzot, attiecībā uz piekto jautājumu ir jāatzīmē, ka selekcionāra taisnīgās atlīdzības apmērs īstenošanas regulas 5. panta 5. punktā ir paredzēts 50 % apmērā, ja vien nav noslēgts līgums šī panta 4. punkta izpratnē. 5. punkta subsidiārais raksturs izriet no abu normu sistemātikas. Līgumā paredzētā procentu likme saskaņā ar brīvas gribas principu ir saistoša tiem, kas ir šī līguma puses, bet tiem, kas tam nav pievienojušies, tā ir vadlīnija. Ja līgums nav noslēgts, jāpiemēro 5. punkts, saskaņā ar kuru, kā jau teikts, iebildumu gadījumā var noteikt taisnīgu atlīdzību; stāvoklis, kādā var nonākt lauksaimnieks, kurš nav parakstījis nekādu līgumu.
52. Ņemot vērā šos apsvērumus, es ieteiktu Tiesai uz trešo un piekto jautājumu atbildēt, ka augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieku un lauksaimnieku apvienību starpā noslēgto līgumu pamatnostādņu funkcija, kas minēta īstenošanas regulas 5. panta 4. punktā, ietver obligātus parametrus taisnīgas atlīdzības aprēķinam, ja vien šis līgums ir paziņots Komisijai un publicēts Kopienas augu šķirņu biroja Oficiālajā Vēstnesī, pie kam arī jāņem vērā, ka tie ir piemērojami tikai minētā punkta un nevis 5. punkta ietvaros.
E – Īstenošanas regulas 5. panta 5. punktā paredzētās procentu likmes 50 % apmērā piemērošanas joma (ceturtais jautājums)
53. Bundesgerichtshof vēlas uzzināt, vai līgumos paredzētajiem vai īstenošanas regulā minētajiem atlīdzības apmēriem ar šo procentu likmi ir noteikta maksimālā robeža.
54. Pirmkārt, attiecīgā norma neattiecas uz gadījumiem, kad ir noslēgts līgums; tādējādi jautājums tiktāl nav apskatāms.
55. Otrkārt, no normas teksta izriet, ka minētais relatīvais lielums ir saistošs, jo tas neatspoguļo vienkāršu maksimālo vai minimālo robežu. Fakts, ka Kopienu likumdevējs šīs normas otrajā teikumā ir paredzējis atkāpi, nav pretrunā iepriekš konstatētajam, jo atkāpe – kā tas izriet no trešās regulas apsvērumiem – ir piemērojama tikai ierobežotu laika posmu stimulam, lai ātri, līdz konkrētam datumam, tiktu noslēgti atlikušie līgumi selekcionāru un lauksaimnieku apvienību starpā.
56. Ņemot vērā iepriekš minēto, es iesaku uz ceturto jautājumu atbildēt tādējādi, ka īstenošanas regulas 5. panta 5. punktā ir paredzēta negrozāma likme un nevis maksimālā atlīdzības aprēķina robeža gadījumiem, ja nav līguma augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieku un lauksaimnieku starpā.
VI – Secinājumi
57. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Bundesgerichtshof uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) atlīdzība 80 % apmērā no S‑licences maksas, piemērojot Padomes 1994. gada 27. jūlija Regulas (EK) Nr. 2100/94 par Kopienu augu šķirņu aizsardzību 14. panta 3. punktā ietverto atkāpi – neskarot pārējo konkrētās lietas apstākļu izvērtējumu valsts tiesā – neatbilst prasībai, ka tai ir jābūt “ievērojami zemākai” par 5. panta 2. punktā Komisijas 1995. gada 24. jūlija Regulā (EK) Nr. 1768/95, ar ko īsteno noteikumus par atkāpi lauksaimniecībā, kas paredzēta 14. panta 3. punktā Padomes Regulā (EK) Nr. 2100/94 par Kopienas augu šķirņu aizsardzību, noteikto summu, kas maksājama par pavairojamā materiāla licencētu audzēšanu;
2) selekcionāram maksājamās atlīdzības apmēra noteikšanas kritēriji ir jāsecina no 5. panta 5. punkta Regulā Nr. 1768/95, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 1998. gada 3. decembra Regulu (EK) Nr. 2605/98, un tiem nav atpakaļejoša spēka, bet tos var izmantot maksas par audzēšanu, kas notikusi pirms šī noteikuma stāšanās spēkā, aprēķināšanai;
3) augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieku un lauksaimnieku apvienību starpā noslēgto līgumu pamatnostādņu funkcija, kas minēta 5. panta 4. punktā, ietver obligātus parametrus taisnīgas atlīdzības aprēķinam, ja vien šis līgums ir paziņots Komisijai un publicēts Kopienas augu šķirņu biroja Oficiālajā Vēstnesī, turklāt arī jāņem vērā, ka tie ir piemērojami tikai 5. panta 4. punkta un nevis 5. panta 5. punkta ietvaros;
4) 5. panta 5. punktā Regulā Nr. 1768/95, redakcijā, kas grozīta ar Regulu Nr. 2605/98, ir paredzēta negrozāma likme un nevis maksimālā atlīdzības aprēķina robeža gadījumiem, ja nav līguma augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieku un lauksaimnieku starpā.
1 – Oriģinālvaloda – spāņu.
2 – Tiesas 2003. gada 10. aprīļa spriedums lietā C‑305/00 Schulin (Recueil, I‑3525. lpp.) un mani 2002. gada 21. martā sniegtie secinājumi; 2004. gada 11. marta spriedums lietā C‑182/01 Saatgut‑Treuhandverwaltungsgesellschaft (Recueil, I‑2263. lpp.) un mani 2002. gada 7. novembrī sniegtie secinājumi, kā arī 2004. gada 14. oktobra spriedums lietā C‑336/02 Brangewitz (Krājums, I‑9801. lpp.) un mani 2004. gada 17. februārī sniegtie secinājumi.
3 – Skat šo secinājumu II sadaļu. Apkopojošs augu šķirņu tiesiskās aizsardzības priekšvēstures izklāsts ir atrodams manos secinājumos lietā C‑305/00 Schulin (skat. iepriekš 2. zemsvītras piezīmē).
4 – Milānietis Džuzepe Arčimboldo [Giuseppe Arcimboldo] (1527–1593), it īpaši gleznu sērijās Gadalaiki un Elementi; savā daiļradē apvienoja ar darba nosaukumu saistītus tēlus, lai, piemēram, darbos “Bibliotekārs” vai “Jurists”, panāktu šo rezultātu.
5 – OV L 227, 1. lpp.
6 – Puķes tādējādi tiek netieši izslēgtas no piemērošanas jomas. Literatūrā Oskars Vailds stāstā El ruiseñor y la rosa [Lakstīgala un roze] no krājuma El ruiseñor y la rosa y otros cuentos – Poemas en prosa [Lakstīgala un roze un citi stāsti – dzejoļi prozā] (Espasa‑Calpe, Colección Austral, 12. izdevums, Madride, 1976. gads, 9. un turpm. lpp.) stāsta par mazliet baisu procesu, kāds ir sarkanu rožu iegūšana: lakstīgala palīdz baltajai rozei tās bālās ziedlapas iekrāsot sarkanas, spiežot savas krūtis pret ērkšķi un ļaujot plūst savām asinīm; tādējādi students, kam tā pieder, šo koši sarkano rozi var dāvāt savai mīļotajai, kura to ir lūgusi apmaiņā pret atļauju visu nakti dejot ar viņu.
7 – OV L 173, 14. lpp.
8 – Komisijas 1998. gada 3. decembra Regula, ar ko groza Regulu Nr. 1768/95 (OV L 328, 6. lpp.).
9 – Heningsa gadījumā Oberlandesgerichtshof prasītājai par labu papildu procentiem piesprieda vēl EUR 55, 73, tomēr pārējā daļā tās apelāciju par summu EUR 668, 55 apmērā noraidīja.
10 – Minētajās trijās kasācijas tiesvedībās runa ir par šādām summām: EUR 181, 41 (lieta C‑7/05), EUR 612, 82 (lieta C‑8/05) un EUR 605, 86 (lieta C‑9/05).
11 – Borchardt, K.‑D., Die Reform der gemeinsamen Agrarpolitik – Perspektiven und Herausforderungen für Landwirte und Juristen, Europa und seine Verfassung – Festschrift für Manfred Zuleeg zum siebzigsten Geburtstag, Nomos, Bādenbādene, 2005, 473. un turpm. lpp., īpaši 475.–477. lpp. Tāpat arī Leidwein, A., Europäisches Agrarrecht, 2. izdevums, NWM, Vīne, 2004, 76. un tupm. lpp.
12 – Kiewiet, B., Régime de protection communautaire des obtentions végétales, Comptes rendus de l'Académie d'agriculture de France, 83. sējums (1997), Nr. 2., 5. un turpm. lpp., īpaši 9. lpp.
13 – Par Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformu skat. Blumann, C., La réforme de la politique agricole commune, Cahiers de droit européen, 2004. gada Nr. 3 un 4, 297. un turpm. lpp. un Bianchi, D., Y a-t-il encore quelque chose de ‘commun’ dans la nouvelle Politique agricole commune, Revue trimestrielle de droit européen, Nr. 3, 2005. gada jūlijs/septembris, 623. un turpm. lpp.
14 – Īstenošanas regulas 5. panta 1. punkts.
15 – Īstenošanas regulas 5. panta 4. punkts tika pievienots ar trešās regulas 1. pantu.
16 – Īstenošanas regulas 5. panta 2. punkts ir piemērojams gadījumā, ja nav noslēgts līgums, bet 5. panta 5. punkts – gadījumā, ja nav panākta vienošanās.
17 – Norma ir apskatāma kopā ar regulas sesto apsvērumu, kurš to vājina ar frāzi, ka “maksājamā atlīdzība principā ir 50 % no summas”; bet ar šo minētajam skaitlim tā nozīme netiek laupīta.
18 – Laika posmā no atkāpes izmantošanas pirms līguma īstenošanas un 1999. gada 1. aprīlī.
19 – Es nezinu, vai šeit var runāt par pretnostatītām interesēm, jo rodas iespaids, ka augu šķirne visām iesaistītajām personām nes peļņu; draugu un citu personu darba izmantošana, kā Ezops savā fabulā El macho cabrío y la vid grāmatā Fábulas (Alianza Editorial, Madride, 1998. gads, 167. un turpm. lpp.) minējis, ir peļama: Āzis apēda vīnogulāja maigo pumpuru un tas viņam jautāja: “Kādēļ tu man dari pāri? Vai tev nav zāles? Es taču ražoju vīnu, kurš būs vajadzīgs, kad tevi upurēs.” Pasaule būtu daudz bagātāka, ja būtu augi ar šādu īpašību vai ja tie spētu runāt, gluži kā Roze, kuru savā dārzā audzēja Mazais Princis (Sent‑Ekziperī, A. Mazais Princis, VIII nodaļa, http://raim2s.id.lv/princis/8.htm), kaut arī galvenais varonis paskaidro: “Nekad nevajag klausīties puķēs. Tās jāuzlūko un jāelpo to smarža. Manējā ar savu smaržu apdvesa visu planētu, bet es nepratu par to priecāties.”
20 – No tā izriet, ka atšķirības Vācijas tiesu spriedumos, uz kurām es norādīju šo secinājumu ievadā, ir cēlušās no iespējamām reģionālām atšķirībām. Tomēr tas nemaina manu pārliecību, ka atlīdzība 80 % apmērā pārsniedz taisnīgu apmēru un ir pārspīlēta.