1

Prasītājas, HEG Ltd un Graphite India Ltd ir Indijas sabiedrības, kas ražo un eksportē attiecīgo preci. Prece ir grafītu elektrodi un tajos izmantotie savienotāji ar blīvumu 1,65 g/cm3 un elektropretestību ne lielāku par 6 μΩm, kas tiem piešķir lieljaudas enerģijas padevi (turpmāk tekstā — “attiecīgā prece”).

2

Pēc sūdzībām, ko 2003. gada jūlijā iesniedza European Carbon and Graphite Association (Eiropas Ogļu un grafīta asociācija), rīkojoties SGL Carbon Group GmbH (turpmāk tekstā — “SGL”) un UCAR SA vārdā, kuras pārstāv nozīmīgu daļu Kopienas nozarē, kas ražo attiecīgo preci, Komisija 2003. gada 21. augustā ar diviem atsevišķiem paziņojumiem paziņoja par antidempinga un antisubsidēšanas procedūru uzsākšanu saistībā ar attiecīgās preces importu no Indijas (OV C 197, attiecīgi 2. un 5. lpp.). Izmeklēšana aptvēra laika posmu no 2002. gada 1. aprīļa līdz 2003. gada 31. martam (turpmāk tekstā — “izmeklēšanas periods”). Lietderīgo tendenču pārbaude, lai noteiktu kaitējumu, aptvēra laika posmu no 1999. gada 1. janvāra līdz izmeklēšanas perioda beigām (turpmāk tekstā — “pārbaudītais periods”).

3

Komisija izsūtīja anketas visām personām, par kurām bija zināms, ka tās ir skartas, visām pārējām sabiedrībām, kuras bija pieteikušās procedūras uzsākšanas paziņojumos noteiktajos termiņos, un Indijas valsts iestādēm. Tā saņēma atbildes no abām prasītājām, no diviem Kopienas ražotājiem, kuri bija iesnieguši sūdzību, no astoņām sabiedrībām, kas ir izmantotājas, un no diviem neatkarīgajiem importētājiem. Turklāt viena sabiedrība iesniedza rakstveida apsvērumus, kuros bija ietverta noteikta kvantitatīva informācija, bet divas izmantotāju asociācijas iesniedza komentārus rakstveidā.

4

Pārbaudes uz vietas tika veiktas pie pieciem Kopienas ražotājiem, diviem neatkarīgajiem importētājiem Kopienā, četriem izmantotājiem un abām prasītājām.

5

2003. gada 13. novembrī notika pirmā sanāksme, kurā piedalījās prasītājas un Komisija.

6

2003. gada 3. un 4. decembrī un 2004. gada 26. februārī prasītājas Komisijai iesniedza papildu komentārus.

7

2004. gada 15. aprīlī Komisija publicēja Paziņojumu par to, kā piemērot Kopienā spēkā esošos antidempinga un antisubsidēšanas pasākumus pēc paplašināšanās, lai iekļautu Čehijas Republiku, Igaunijas Republiku, Kipras Republiku, Latvijas Republiku, Lietuvas Republiku, Maltas Republiku, Polijas Republiku, Slovākijas Republiku, Slovēnijas Republiku un Ungārijas Republiku, un par iespēju tos pārskatīt (OV C 91, 2. lpp.; turpmāk tekstā — “Paziņojums par iespēju pārskatīt pasākumus paplašināšanās dēļ”).

8

2004. gada 27. aprīlī Komisija prasītājām nosūtīja trīs dokumentus, kuros bija ietverta specifiska informācija.

9

2004. gada 19. maijā Komisija pieņēma Komisijas Regulu (EK) Nr. 1008/2004, ar kuru dažu Indijas izcelsmes grafīta elektrodu sistēmu importam piemēro pagaidu antisubsidēšanas nodokli (OV L 183, 35. lpp.) un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1009/2004, ar kuru dažu Indijas izcelsmes grafīta elektrodu sistēmu importam piemēro pagaidu antidempinga nodokli (OV L 183, 61. lpp.) (turpmāk tekstā attiecīgi “pagaidu antisubsidēšanas regula” un “pagaidu antidempinga regula”, bet abas kopā — “pagaidu regulas”). Tajā pašā dienā Komisija prasītājām nosūtīja vēstuli, kurā tā izklāstīja savus apsvērumus par komentāriem, kurus prasītājas bija iesniegušas procesa laikā.

10

2004. gada 27. maijā prasītājas Komisijai nosūtīja savus apsvērumus par dokumentiem, kuros bija ietverta specifiska informācija, un par pagaidu regulām.

11

2004. gada 14. jūnijā notika otrā prasītāju un Komisijas sanāksme.

12

2004. gada 22. jūnijā prasītājas iesniedza Komisijai savus apsvērumus pēc 2004. gada 14. jūnija sanāksmes.

13

Ar 2004. gada 9. jūlija vēstuli Komisija prasītājām pārsūtīja divus vispārējas informācijas dokumentus par apstākļiem un apsvērumiem, kas bija pamatā ierosinājumiem noteikt galīgos antidempinga un kompensācijas maksājumus, kā arī vispārējas informācijas dokumentu par abu procedūru aspektiem, kas skar kaitējumu, cēloņsakarību un Kopienas interesi.

14

Ar 2004. gada 19. jūlija vēstuli prasītājas izteica apsvērumus par dažādajiem no Komisijas saņemtajiem dokumentiem. Tās tāpat lūdza noturēt jaunu sanāksmi un izvirzīja iespējamību uzņemties saistības.

15

2004. gada 13. septembrī Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 1628/2004, ar kuru uzliek galīgo kompensācijas maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kas uzlikts tādu konkrētu grafīta elektrodu sistēmu importam, kuru izcelsme ir Indijā (OV L 295, 4. lpp.) un Regulu (EK) Nr. 1629/2004, ar ko piemēro galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kas uzlikts dažu Indijas izcelsmes grafīta elektrodu sistēmu importam (OV L 295, 10. lpp.) (turpmāk tekstā attiecīgi “apstrīdētā antisubsīdiju regula” un “apstrīdētā antidempinga regula”, bet abas kopā — “apstrīdētās regulas”).

16

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 30. novembrī, prasītājas ir cēlušas šo prasību.

17

Ar 2005. gada 21. aprīlī Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegto dokumentu Komisija lūdza atļauju iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam. Ar Pirmās instances tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2005. gada 7. jūnija rīkojumu iestāšanās lietā tika atļauta. Ar 2005. gada 17. jūnija vēstuli Komisija informēja Pirmās instances tiesu, ka tā atsakās iesniegt rakstu par iestāšanos lietā, bet ka tā piedalīsies tiesas sēdē.

18

Tā kā Pirmās instances tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas piektajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

19

Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (piektā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.

20

Veicot procesa organizatoriskos pasākumus, Pirmās instances tiesa aicināja Padomi iesniegt dažus dokumentus. Padome šo lūgumu izpildīja.

21

2008. gada 4. jūnija tiesas sēdē tika uzklausīti pušu un personas, kas iestājusies lietā, mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem.

22

Prasītāju prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

23

Padomes prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

24

Persona, kas iestājusies lietā, lūdz Pirmās instances tiesu noraidīt prasību.

25

Prasītājas izvirza piecus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz izmeklēšanas tikai par attiecīgās preces importu no Indijas uzsākšanu, otrais attiecas uz izmeklēšanas nepilnīgo raksturu, tādēļ ka tā tikusi veikta, pamatojoties uz Kopienu, kas sastāvēja tikai no 15 dalībvalstīm, trešais ir saistīts ar kļūdām, kvalificējot Indijas importa kredītu sistēmu kā subsīdiju un nosakot kompensācijas maksājumu apmēru, un ceturtais un piektais ir saistīts ar to, ka, analizējot Kopienas ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, nav ņemtas vērā ne izbeigto pret konkurenci vērsto darbību sekas, ne sekas, kādas bijušas attiecīgās preces importam no citām valstīm.

26

Prasītājas uzskata, ka iestādes ir pārkāpušas Padomes 1995. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.) 9. panta 5. punktu, Līguma par vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību 1994 VI panta īstenošanu (OV L 336, 103. lpp.; turpmāk tekstā — “1994. gada antidempinga vienošanās”) 9. panta 2. punktu un nediskriminācijas principu un ir pieļāvušas acīmredzamas kļūdas vērtējumā, veicot antidempinga izmeklēšanu tikai attiecībā uz attiecīgās preces importu no Indijas.

27

Būtībā prasītājas uzskata, ka iestādes ir pārkāpušas nediskriminācijas principu, tām pašām neuzsākot izmeklēšanu par importu no citām valstīm, kurš varētu izraisīt dempingu, vai neizsaucot sūdzību, kas ļautu uzsākt paralēlu procedūru. Tās apgalvo, ka Komisija nevarēja piekrist izmeklēt vienīgi sūdzību par prasītājām un ka tai būtu bijis vai nu jāuzsāk paralēla izmeklēšana par importu no citām valstīm saskaņā ar Regulas Nr. 384/96 5. panta 6. punktu, vai jāinformē sūdzības iesniedzēji par procedūras izbeigšanu, ja tie tāpat neiesniegtu sūdzību attiecībā uz pārējām attiecīgajām valstīm. Tās apgalvo, ka sūdzības iesniedzējus ar attiecīgo trešo valstu ražotājiem vieno ciešas ekonomiskas saiknes, kas sniedzas līdz pat kopējai dalībai aizliegtā vienošanās, par kuru Komisija noteikusi sankcijas, kas izskaidrojot, kādēļ sūdzības bija vērstas pret importu no Indijas. Tās tāpat uzskata, ka daži pierādījumi, kas ietverti vai nu sūdzībā, vai informācijā, ko tās sniegušas Komisijai, parāda dempinga pastāvēšanu saistībā ar attiecīgajām precēm no citām valstīm, izņemot Indiju (Savienotās Valstis, Polija, Japāna, Krievija, Ķīna, Meksika).

28

Prasītājas uzskata, ka nediskriminācijas princips tāpat ir piemērojams brīdī, kad tiek pieņemts lēmums par izmeklēšanas uzsākšanu. Lai gan Regulas Nr. 348/96 9. panta 5. punkta formulējums attiecas vienīgi uz valstīm, attiecībā uz kurām ir ticis konstatēts, ka tās bijušas kaitējumu izraisoša dempinga izcelsmes vieta, no šī panta piemērošanas kopsakarā ar nediskriminācijas principu izrietot, ka tie aptver arī atšķirīgu attieksmi, kas izriet no izmeklēšanas tikai par importu no vienas valsts, lai gan pierādījumi, kas sniegti pēc procedūras uzsākšanas, sniedz prima facie norādes, ka būtu jāiekļauj arī imports no citām valstīm.

29

Šajā sakarā prasītājas atgādina, ka Regulas Nr. 384/96 9. panta 5. punkts ir īpaši nozīmīgs tiktāl, ciktāl tas ir atvasināts no 1994. gada antidempinga vienošanās 9. panta 2. punkta, kas pats par sevi ir vislielākās labvēlības principa izpausme. Dempinga jomā šis princips izsakot nepieciešamību, lai antidempinga maksājumi netaisnīgi neierobežotu piekļuvi preču ar izcelsmi valstī, kas ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) dalībvalsts, tirgum, kamēr imports no citām valstīm, kas var būt dempings un izraisīt kaitējumu, šādiem maksājumiem pakļauts netiek. Komisija bez izmeklēšanas veikšanas nevarot noteikt dempinga esamību un šķietamā kaitējuma konkrēto apjomu.

30

Turklāt prasītājas uzskata, ka iestādes ir pieļāvušas acīmredzamas kļūdas vērtējumā, uzskatot, ka iesniegtie pierādījumi neattaisno izmeklēšanas attiecībā uz importu no citām valstīm, izņemot Indiju, uzsākšanu. Šī izmeklēšanas neuzsākšana tāpat arī esot labas pārvaldības principa pārkāpums.

31

Prasītājas tāpat Komisijai pārmet, ka tai ir bijusi diskriminējoša attieksme, nosakot attiecīgo preci. Imports no Ķīnas esot izslēgts no izmeklēšanas, tādēļ ka attiecīgās preces neesot ražotas, izmantojot augstākās kvalitātes naftas koksu, kamēr attiecībā uz importu no Indijas Komisija neesot piekritusi izslēgt no izmeklēšanas grafītu elektrodus un tajos izmantotos savienotājus, kas ražoti, neizmantojot augstākās kvalitātes naftas koksu, jo attiecīgās preces definīciju nosaka gala izstrādājuma būtiskās fizikālās un tehniskās iezīmes neatkarīgi no izmantotajām izejvielām. Tās norāda, ka Ķīnas preces ir paredzētas tādai pat gala izmantošanai kā attiecīgās preces zemākās kvalitātes produkcijas gamma.

32

Visbeidzot, šī pamata ietvaros prasītājas apgalvo, ka esot pārkāptas to tiesības uz aizstāvību, jo no sūdzības nekonfidenciālās versijas ir izslēgti noteikti pierādījumi, pamatojot ar to, ka tie kaitēšot konkurenta uzņēmējdarbības interesēm. Turklāt tā esot papildu norāde par norunu starp sūdzības iesniedzējām un noteiktiem attiecīgās preces importētājiem, kas iesakņojušies trešajās valstīs, pamatojot, kādēļ šie pierādījumi neesot ņemti vērā.

33

Padome apstrīd prasītāju argumentus.

34

Šis pamats uzreiz ir jānoraida kā tāds, kam nav faktiskā pamata. Pirmkārt, no pagaidu antidempinga regulas preambulas 11.–14. apsvērumam, uz kuriem ietverta norāde apstrīdētajā antidempinga regulā, izriet, ka iestādes nav izmantojušas augstākās kvalitātes naftas koksa izmantošanu kā vienu no faktoriem, definējot attiecīgo preci. Otrkārt, prasītājas neiesniedz pierādījumus, ka iestādes, no izmeklēšanas izslēdzot importu no Ķīnas, būtu pamatojušās uz apstākli, ka šīs preces netiek ražotas, izmantojot augstākās kvalitātes naftas koksu.

35

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips un nediskriminācijas princips paredz, ka līdzīgas situācijas neaplūko atšķirīgi un atšķirīgas situācijas neaplūko līdzīgi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (skat. Tiesas 2005. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C-110/03 Beļģija/Komisija, Krājums, I-2801. lpp., 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Ir tiesa, ka Komisijai noteiktos īpašos apstākļos saskaņā ar Regulas Nr. 384/96 5. panta 6. punktu ir tiesības pēc pašas iniciatīvas uzsākt izmeklēšanu. Tāpat pastāv vienprātība, ka praksē Komisija parasti noteiktos apstākļos lūdz sūdzības iesniedzēju paplašināt tā sūdzības piemērošanas apjomu. Tomēr nav vietā izvirzīt jautājumu par to, vai tai šādi būtu bijis jārīkojas izskatāmajā gadījumā. Faktiski atšķirīga attieksme, kas izpaužas, uzsākot antidempinga procedūru tikai pret importu no Indijas, kamēr ir norādes, kas pamato, ka arī par citu importu būtu jāveic izmeklēšana, pat ja tā būtu pierādīta, nevar būt ne Regulas Nr. 384/96 9. panta 5. punkta pārkāpums, ne 1994. gada antidempinga vienošanās 9. panta 2. punkta pārkāpums, ne arī vispārējā vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.

37

Vispirms, kā norādīts Regulas Nr. 384/96 9. panta 5. punktā, “visos gadījumos, kad konstatē, ka kāda no visiem avotiem importētā prece ir prece par dempinga cenām un rada zaudējumus, piemēro attiecīga lieluma antidempinga nodevu, nepieļaujot diskrimināciju; izņēmums ir imports no tiem avotiem, kur saskaņā ar šīs regulas noteikumiem ir pieņemti cenu labojumi [kur saskaņā ar šīs regulas noteikumiem uzņēmumi ir uzņēmušies saistības]”.

38

No paša šīs normas formulējuma izriet, ka ar to ir aizliegta diskriminējoša attieksme attiecībā uz importu, par kuru visiem ir noteikti antidempinga maksājumi par vienas un tās pašas preces importu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 12. septembra spriedumu lietā T-89/00 Europe Chemi-Con (Deutschland)/Padome, Recueil, II-3651. lpp., 58. punkts). Izskatāmajā lietā tomēr tiek apskatīta šķietamā atšķirīgā attieksme attiecībā uz importu, par kuru ir bijis noteikts antidempinga maksājums, un imports, par kuru nav veikta izmeklēšana. Tādējādi izskatāmās lietas apstākļi neietilpst Regulas Nr. 384/96 9. panta 5. punkta piemērošanas jomā.

39

Otrkārt, attiecībā uz 1994. gada antidempinga vienošanās 9. panta 2. punktu pietiek uzsvērt, ka tā piemērošanas joma ir tāda pati kā Regulas Nr. 384/96 9. panta 5. punkta piemērošanas joma tiktāl, ciktāl ar to aizliegta diskriminējoša attieksme, iekasējot antidempinga maksājumus, kas noteikti attiecībā uz preci atkarībā no attiecīgā importa avota. Tāpēc tas izskatāmajā lietā nav piemērojams.

40

Treškārt, nevar piekrist argumentam, kas saistīts ar vispārējo vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

41

Saprotams, apstāklis, ka Regulas Nr. 384/96 9. panta 5. punkts ilustrē vienlīdzīgas attieksmes principu (iepriekš 38. punktā minētais spriedums lietā Europe Chemi-Con (Deutschland)/Padome, 51. punkts), neizslēdz, ka iestādēm šis princips ir jāievēro, piemērojot pārējās Regulas Nr. 384/96 normas (skat. attiecībā uz šīs pašas regulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktu Pirmās instances tiesas 2003. gada 23. oktobra spriedumu lietā T-255/01 Changzhou Hailong Electronics & Light Fixtures un Zhejiang Yankon/Padome, Recueil, II-4741. lpp., 60. un 61. punkts).

42

Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana ir jāsaskaņo ar likumības principa ievērošanu, saskaņā ar kuru neviens nevar sev par labu atsaukties uz nelikumību, kas izdarīta par labu citam (skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 16. novembra spriedumu lietā T-120/04 Peróxidos Orgánicos/Komisija, Krājums, II-4441. lpp., 77. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāda ir prasītāju argumentācijas jēga, kura ir pilnībā balstīta uz apstākli, ka tāpat būtu bijis jāveic izmeklēšana arī attiecībā uz citu importu. Vienlīdzīgas attieksmes princips tāpēc izskatāmajā gadījumā nav piemērojams, un tas, ka nav uzsākta izmeklēšana par citiem iespējamajiem dempinga avotiem, nevar iespaidot apstrīdētās antidempinga regulas likumību.

43

Tā rezultātā ir jānoraida prasītāju argumenti, kas saistīti ar labas pārvaldības principa pārkāpumu un acīmredzamām kļūdām prasītāju iesniegto pierādījumu novērtējumā, tiktāl, ciktāl šo argumentu mērķis ir pierādīt, ka Komisijai būtu bijis jāuzsāk izmeklēšana par importu no trešajām valstīm. Šī paša iemesla dēļ apstrīdētās antidempinga regulas likumību neiespaido prasītāju kritika attiecībā uz apstākli, ka sūdzības iesniedzēji savas sūdzības esot vērsuši tikai pret importu no Indijas.

44

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips ir Kopienu tiesību pamatprincips (Tiesas 1991. gada 27. jūnija spriedums lietā C-49/88 Al-Jubail Fertilizer/Padome, Recueil, I-3187. lpp., 15. punkts, un Pirmās instances tiesas 1997. gada 18. decembra spriedums apvienotajās lietās T-159/94 un T-160/94 Ajinomoto un NutraSweet/Padome, Recueil, II-2461. lpp., 81. punkts).

45

Saskaņā ar šo principu uzņēmumiem, ko skar izmeklēšanas procedūra, kas notiek pirms antidempinga regulas pieņemšanas, administratīvā procesa laikā ir jādod iespēja lietderīgi paust savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu pareizību un atbilstību un par pierādījumiem, ko izmantojusi Komisija, pamatojot savus apgalvojumus par dempinga pastāvēšanu un no tā radušos kaitējumu (iepriekš 44. punktā minētais spriedums lietā Al-Jubail Fertilizer/Padome, 17. punkts; Pirmās instances tiesas 1997. gada 17. decembra spriedums lietā T-121/95 EFMA/Padome, Recueil, II-2391. lpp., 84. punkts, un iepriekš 44. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Ajinomoto un NutraSweet/Padome, 83. punkts).

46

Izskatāmajā lietā ir jānorāda, ka noteikti pierādījumi, kas bija ietverti sūdzības konfidenciālajā versijā, nav kopsavilkuma veidā ietverti nekonfidenciālajā versijā. Konkrētāk, tas tā ir attiecībā uz sūdzības 1., 5.–7., 9.–11., 15.–18., 20., 21., 23., 26., 28.–31. un 33.–44. pielikumu no tās 45 pielikumiem.

47

Tomēr prasītājām bija jāveic darbības, lai iestādes varētu novērtēt problēmas, ko prasītājām varētu radīt tas, ka sūdzības nekonfidenciālajā versijā nebija ietverts kopsavilkums par attiecīgajiem pierādījumiem (šajā sakarā skat. iepriekš 44. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Ajinomoto un NutraSweet/Padome, 109. un 110. punkts).

48

Izskatāmajā lietā no dokumentiem, kurus prasītājas iesniegušas sava prasības pieteikuma pielikumā, izriet, ka, lai gan tās procesa sākumā savos 2003. gada 3. oktobra apsvērumos par sūdzību īsi norādīja uz kopsavilkuma neesamību, savās turpmākajās vēstulēs tās uz to vairs nav norādījušas.

49

No tā izriet, ka, tā kā prasītājas nav pietiekamā mērā brīdinājušas Komisiju, bet vēlāk — Padomi, tās nevar izvirzīt savu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

50

No iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida.

51

Prasītājas kritizē apstākli, ka ar apstrīdētajām regulām noteiktie maksājumi aptver 10 jauno dalībvalstu teritorijas, lai gan attiecībā uz šo teritoriju netika veikta nekāda izmeklēšana, un tāpēc tās uzskata, ka nav juridiska pamata noteikt šādus maksājumus. Šajā sakarā šī situācija atšķiroties no gadījuma, kad pirms paplašināšanās noteikti maksājumi, veicot izmeklēšanu attiecībā uz pareizu teritoriālo bāzi.

52

Šāda automātiska antidempingu un antisubsīdiju maksājumu attiecināšana uz 10 jaunajām dalībvalstīm esot pretrunā Regulas Nr. 384/96 1. panta 1. un 2. punktam, 2.–7. pantam un 9. panta 4. un 5. punktam, kā arī Padomes 1997. gada 6. oktobra Regulas (EK) Nr. 2026/97 par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 288, 1. lpp.) 1. panta 1. punktam, 8.–12., 15. un 31. pantam. Būtībā prasītājas apgalvo, ka, tā kā šīs dažādās tiesību normas atsaucas vai nu uz Kopienu, vai Kopienas ražošanas nozari, tas nozīmē, ka izmeklēšana ir jāveic precīzi definētā teritorijā, proti, Kopienas teritorijā, nevis daļā šīs teritorijas. Tas tāpat izrietot no 1994. gada antidempinga vienošanās un Vienošanās par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem, kas noslēgtas PTO ietvaros (OV 1994, L 336, 156. lpp.; turpmāk tekstā — “PTO vienošanās”) attiecīgajām normām. Turklāt prasītājas norāda, ka, lai noteiktu precīzu dempinga maržu un šī dempinga izraisīto kaitējumu vai kaitējumu, ko varētu izraisīt apgalvotās subsīdijas, bija nepieciešama izmeklēšana, kas aptvertu 10 jaunās dalībvalstis. Visbeidzot, tās atgādina, ka antidempinga procedūras uzsākšanai jābūt balstītai uz informāciju par importa apjoma attīstību, importa iespaidu uz līdzīgas preces cenu un tā iespaidu uz Kopienas ražošanu, tā ka pasākumus, kas veikti uz 15 dalībvalstu pamata, nevar automātiski īstenot Kopienā, kas sastāv no 25, nenoskaidrojot, vai procedūras varētu uzsākt, balstoties uz līdzīgu informāciju attiecībā uz paplašināto Kopienu.

53

Būtībā prasītājas uzskata, ka Komisija pamatoti veikusi izmeklēšanu, ņemot vērā paplašināšanās neizbēgamību, jo neviena Regulas Nr. 384/96 un Regulas Nr. 2026/97 norma tai neliedz nosūtīt informācijas pieprasījumus.

54

Tās noraida Padomes argumentāciju, kas balstīta uz metodoloģiju, kas ieteikta Paziņojumā par iespēju pārskatīt pasākumus paplašināšanās dēļ. Šis paziņojums nevarot attaisnot to, ka iestādes atkāpjas no attiecīgajām regulām. Lai gan prasītājas atzīst, ka regulās apstiprināts, ka notiekošo procedūru rezultātā visās jaunajās dalībvalstīs varētu tikt piemēroti maksājumi, tās būtībā uzskata, ka ieteiktie risinājumi un it īpaši iespēja saņemt starpposma pārskatīšanu neizraisa interesi saistībā ar procedūrām, kas nebija pabeigtas paplašināšanās brīdī. Šajā sakarā tās atgādina, ka starpposma pārskatīšanu var pieprasīt vienīgi vismaz gadu pēc attiecīgo pasākumu noteikšanas.

55

Tam, ka ir atzīmēts, ka noteiktos īpašos gadījumos vērtējuma attiecināšana uz jaunajām dalībvalstīm radikāli nav mainījusi izmeklēšanas secinājumus, nav nozīmes ārpus izskatītajiem individuālajiem gadījumiem.

56

Padome uzskata, ka antidempinga un antisubsīdiju pasākumu piemērošanas apjoms ir paplašināts, attiecinot tos uz paplašināto Kopienu. No paplašināšanās ierobežotās vispārējās ekonomiskās nozīmes izriet, ka secinājumi, kas sasniegti izmeklēšanā, kas aptvēra no 15 dalībvalstīm sastāvošo Kopienu, principā tāpat ir spēkā arī attiecībā uz paplašināto Kopienu, ko apstiprina ierobežotais starpposma pārskatīšanas pieprasījumu skaits. Tā apgalvo, ka visu pastāvošo antidempinga un antisubsīdiju pasākumu sistemātiska pārskatīšana būtu bijusi nozīmīgs apgrūtinājums un papildu izdevumi visiem iesaistītajiem tirgus dalībniekiem un nebūtu bijusi iespējama praksē.

57

Padome norāda, ka Paziņojumā par iespēju pārskatīt pasākumus paplašināšanās dēļ paredzēts sarežģīts pārejas risinājums, kas ietilpst Komisijas rīcības brīvībā un sastāv no pārskatīšanas mehānisma divās fāzēs, kas ļauj nodrošināt, ka var veikt pielāgošanu, kad tas ir pamatoti.

58

Pirmkārt, no tā izrietot, ka kopš 2004. gada 1. maija visi spēkā esošie antidempinga un antisubsīdiju pasākumi automātiski ir piemērojami attiecībā uz importu paplašinātajā Kopienā, ko veido 25 dalībvalstis, un ka, ja notiekošās izmeklēšanas, kas uzsākta pirms 2004. gada 1. maija, rezultātā tiktu noteikti pasākumi, tie būtu piemērojami arī importam Kopienas 25 dalībvalstīs.

59

Otrkārt, esot paredzēts pārskatīšanas mehānisms, lai nodrošinātu, ka var tikt veiktas korekcijas. Padome šajā sakarā atgādina, ka Komisija bija gatava pēc ikvienas ieinteresētās personas pieprasījuma pilnīgi vai daļēji pārskatīt antidempinga un antisubsīdiju pasākumus atbilstoši Regulas Nr. 384/96 11. panta 3. punktam un Regulas Nr. 2026/97 19. pantam, negaidot viena gada termiņa notecēšanu, jo tā bija publiski paziņojusi, ka tā izmantos savas tiesības uzsākt pārskatīšanu pēc pašas iniciatīvas. Padome norāda, ka prasītājas šo iespēju nav izmantojušas, un uzskata, ka tas noticis tādēļ, ka tās nebija pārliecinātas, ka starpposma pārskatīšanas rezultāti būtu tām bijuši labvēlīgāki.

60

Turklāt tā uzskata, ka prasītāju prasījumi ir pilnīgi formāli tiktāl, ciktāl tās nav apgalvojušas, ka izmeklēšanai, kas aptvertu 25 dalībvalstis, būtu bijuši atšķirīgi rezultāti, un ciktāl tās šajā sakarā nav iesniegušas nekādus pierādījumus.

61

Visbeidzot, Padome uzsver, ka Komisija pilnīgākai izskatīšanai izvērtējusi paplašināšanās iespaidu visās lietās, kas bija izskatīšanā, tostarp abās apskatāmajās procedūrās, un ka no rezultāta viedokļa nav bijis nozīmīgu atšķirību.

62

Nav apstrīdēts, ka, lai gan izmeklēšanas periods ilga no 2002. gada 1. aprīļa līdz 2003. gada 31. martam, kad Kopienu veidoja tikai 15 dalībvalstis, pagaidu regulas tika pieņemtas 2004. gada 19. maijā, bet apstrīdētās regulas — 2004. gada 13. septembrī, kad Kopiena sastāvēja no 25 dalībvalstīm.

63

Jāatgādina, ka antidempinga un kompensācijas maksājumi nav sods par agrāku rīcību, bet gan aizstāvības un aizsardzības pasākums pret prettiesisku konkurenci, ko rada dempinga un subsīdiju prakse (skat. attiecībā uz antidempinga maksājumiem Pirmās instances tiesas 2006. gada 14. novembra spriedumu lietā T-138/02 Nanjing Metalink/Padome, Krājums, II-4347. lpp., 60. punkts). Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 384/96 3. panta 2. punktu un Regulas Nr. 2026/97 8. panta 2. punktu kaitējuma noteikšanā jābalstās uz apstiprinošiem pierādījumiem un ir jāveic objektīva pārbaude, pirmkārt, par importa, kas ir dempinga vai subsīdiju priekšmets, apjomu un tā ietekmi uz līdzīgu preču cenām Kopienas tirgū un, otrkārt, par šāda importa ietekmi uz Kopienas ražošanas nozari.

64

No tā izriet, ka attiecībā uz antidempinga un kompensācijas maksājumu noteikšanu vērā ir jāņem Kopienas sastāvs šo maksājumu noteikšanas brīdī. Ciktāl informācija, kuru Komisija ieguvusi izmeklēšanas periodā, nav iegūta, ņemot vērā paplašināšanos, un tādējādi tā attiecās vienīgi uz Kopienu, ko veidoja 15 dalībvalstis, Komisijai, pieņemot pagaidu regulas, attiecīgā gadījumā ir jāpārbauda, vai šī informācija tāpat ir atbilstoša attiecībā uz Kopienu, ko veido 25 dalībvalstis.

65

Ir tiesa, ka Regulas Nr. 384/96 6. panta 1. punktā un Regulas Nr. 2026/97 11. panta 1. punktā paredzēts aizliegums ņemt vērā apstākļus, kas iestājušies pēc izmeklēšanas perioda. Tomēr izskatāmajā lietā apstāklis, ka Kopienas paplašināšanās bija notikums, kas notika pēc izmeklēšanas perioda, nekādi nevar atbrīvot iestādes no iepriekšējā punktā norādītā pienākuma.

66

Kā Pirmās instances tiesai ir bijusi iespēja norādīt saistībā ar Regulas Nr. 384/96 6. panta 1. punktu, izmeklēšanas aptvertā laika posma noteikšana un aizliegums ņemt vērā pēc izmeklēšanas radušos apstākļus ir paredzēti, lai garantētu, ka izmeklēšanas rezultāti ir reprezentatīvi un ticami, lai nodrošinātu, ka apstākļus, pamatojoties uz kuriem, ir noteikts dempings un kaitējums, neietekmē attiecīgo ražotāju rīcība pēc antidempinga procedūras uzsākšanas un ka tādējādi ar galīgo procedūras beigās uzlikto maksājumu faktiski var novērst ar dempingu radīto kaitējumu (iepriekš 63. punktā minētais spriedums lietā Nanjing Metalink/Padome, 59. punkts).

67

Turklāt, izmantojot terminu “parasti”, Pamatregulas 6. panta 1. punktā pieļauti izņēmumi no aizlieguma ņemt vērā informāciju, kas attiecas uz laika posmu pēc izmeklēšanas aptvertā laika posma. Par apstākļiem, kas ir labvēlīgi izmeklēšanā iesaistītajiem uzņēmumiem, ir atzīts, ka Kopienu iestādēm nevar uzlikt pienākumu ņemt vērā pierādījumus, kuri attiecas uz laika posmu pēc izmeklēšanas aptvertā laika posma, ja vien šie pierādījumi neatklāj jaunus faktus, kas paredzēto antidempinga maksājuma piemērošanu padara acīmredzami neatbilstošu (Pirmās instances tiesas 1996. gada 11. jūlija spriedums lietā T-161/94 Sinochem Heilongjiang/Padome, Recueil, II-695. lpp., 88. punkts, un 2001. gada 20. jūnija spriedums lietā T-188/99 Euroalliages u.c./Komisija, Recueil, II-1757. lpp., 75. punkts). Savukārt, ja apstākļi par laika posmu pēc izmeklēšanas aptvertā laika posma attaisno antidempinga maksājuma piemērošanu vai palielināšanu, jo tie atspoguļo attiecīgo uzņēmumu pašreizējo rīcību, pamatojoties uz iepriekš izklāstīto, ir jāsecina, ka iestādēm ir tiesības vai pat pienākums tos ņemt vērā (iepriekš 63. punktā minētais spriedums lietā Nanjing Metalink/Padome, 61. punkts). Šādu pat pamatojumu var ievērot, piemērojot Regulas Nr. 2026/97 11. panta 1. punktu, kura formulējums šajā sakarā ir identisks Regulas Nr. 384/96 6. panta 1. punkta formulējumam.

68

Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru komercdarbības aizsardzības pasākumu jomā Kopienas iestādēm, ņemot vērā pārbaudāmo ekonomisko, politisko un juridisko situāciju sarežģītību, ir plaša rīcības brīvība (skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. oktobra spriedumu lietā T-35/01 Shanghai Teraoka Electronic/Padome, Krājums, II-3663. lpp., 48. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpat pastāvīgajā judikatūrā noteikts, ka, ja iestādēm ir šāda rīcības brīvība, Kopienu tiesību sistēmā nodrošinātu garantiju ievērošanai administratīvajās procedūrās ir vēl jo būtiskāka nozīme un ka šīs garantijas īpaši ietver kompetentās iestādes pienākumu rūpīgi un neitrāli izvērtēt visus atbilstošos izskatāmās lietas apstākļus (Tiesas 1991. gada 21. novembra spriedums lietā C-269/90 Technische Universität München, Recueil, I-5469. lpp., 14. punkts, un Pirmās instances tiesas 1995. gada 18. septembra spriedums lietā T-167/94 Nölle/Padome un Komisija, Recueil, II-2589. lpp., 73. punkts).

69

Ir jākonstatē, ka 10 jauno dalībvalstu iestāšanās laika periodā no izmeklēšanas perioda beigām līdz apstrīdēto regulu pieņemšanai ir atbilstošs elements, kas iestādēm bija jāizvērtē iepriekš 68. punktā minētās judikatūras izpratnē, lai novērtētu tās iespaidu uz divām notiekošajām procedūrām.

70

Pretēji Padomes apgalvotajam norāde uz paplašināšanās šķietami ierobežoto vispārējo ekonomisko nozīmi pati par sevi nevar atbrīvot iestādes no iepriekš minētā pienākuma, jo šāda vispārēja līmeņa apsvērums neattiecas uz konkrēto ekonomikas sektoru, kurā ietilpst attiecīgais imports.

71

Kas attiecas uz Komisijas izdoto Paziņojumu par iespēju pārskatīt pasākumus paplašināšanās dēļ, ar to nekādi nepietiek, lai pietiekami būtu ņemts vērā paplašināšanās iespaids uz notiekošajām procedūrām. Gluži pretēji, šī metode izpaužas tādējādi, ka pēc pašas iniciatīvas netiek izvērtēts paplašināšanās iespaids, vienlaikus paredzot attiecīgo pasākumu vēlākas pārskatīšanas iespēju. Šādas pārskatīšanas iespēja, kas atstāta Komisijas ziņā un notiek pēc regulu pieņemšanas, pati par sevi nevar atbrīvot iestādes no to pienākuma nodrošināt, lai Kopienas paplašināšanās nevarētu iespaidot antidempinga un antisubsīdiju maksājumu summu.

72

Tomēr no vispārējas informācijas dokumenta par abu procedūru apstākļiem attiecībā uz kaitējumu, cēloņsakarību un Kopienas interesi izriet, ka izskatāmajā lietā Komisija ir novērtējusi paplašināšanās sekas attiecībā uz izmeklēšanas perioda laikā iegūtās informācijas atbilstību. Šajā dokumentā Komisija atzīmē — un tās konstatējumus prasītājas nav apstrīdējušas —, pirmkārt, ka Indijas imports uz jaunajām dalībvalstīm bija par cenu, kas bija nedaudz zemāka nekā cenas, kas tika konstatētas izmeklēšanas periodā, un ka, otrkārt, kā no attiecīgās preces pārdošanas un importa viedokļa, tā arī no tās importa viedokļa 10 jauno dalībvalstu nozīme bija minimāla. Turklāt šajā pat dokumentā ir minēts, ka vienīgās divas attiecīgās preces ražotnes jaunajās dalībvalstīs atrodas Polijā un ka Komisija ieguvusi informāciju, kas izriet no antidempinga izmeklēšanas, ko 2003. gadā veica Polijas iestādes, saskaņā ar kuru Indijas importa cenas Polijā bija par 4 % zemākas nekā cenas importam ar galamērķi Kopienā.

73

Veicot šādu pārbaudi pēc izmeklēšanas perioda, Komisija tādējādi ir pārliecinājusies, ka informācija, kas tika iegūta izmeklēšanas laikā, vēl arvien atspoguļoja situāciju Kopienā tādā tās sastāvā, kāds bija antidempinga un kompensācijas maksājumu pieņemšanas brīdī. Tādējādi tā ir izpildījusi savu pienākumu pārbaudīt visus atbilstošos izskatāmās lietas faktorus.

74

No iepriekš iztirzātajiem konstatējumiem izriet, ka ir jānoraida arguments, ka iestādēm būtu bijis jāpārbauda, vai to rīcībā esošā informācija tām būtu ļāvusi uzsākt izmeklēšanu paplašinātajā Kopienā. Faktiski no tā obligāti izriet, ka informācija, uz kuru Komisija balstīja savu lēmumu uzsākt attiecīgās procedūras, tāpat varēja attaisnot izmeklēšanas uzsākšanu no 25 dalībvalstīm sastāvošā Kopienā.

75

Kas attiecas uz atsaucēm uz 1994. gada antidempinga vienošanās un PTO vienošanās normām, pietiek konstatēt, ka prasītājas nav pierādījušas, kādā veidā šo normu saturs ir atšķirīgs no Regulu Nr. 384/96 un 2026/97, kuras īsteno tajās ietvertos konkrētos pienākumus, normu satura.

76

No iepriekš iztirzātā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida.

77

Prasītājas uzskata, ka apstrīdētā antisubsīdiju regula ir pretrunā samērīguma principam, Regulas Nr. 2026/97 1. panta 1. punktam, 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļai un 15. panta 2. punktam, kā arī tās III pielikumam un PTO vienošanās 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta 1) daļas ii) ievilkumam un 19. panta 3. punktam un to par spēkā neesošu padara acīmredzama kļūda novērtējumā un procesuāli trūkumi, tādēļ ka kompensācijas maksājumi noteikti neatbilstošā apmērā.

78

Ievadam tās atgādina, ka Indijas importa maksājumu kredīta sistēma (turpmāk tekstā — “DEPB”) ļauj eksportētājam saņemt importa kredītu, kas atbilst nodokļu summai, kas samaksāta par to sākotnējo izejvielu importu, kuras bija nepieciešamas eksportējamās preces ražošanai, uz preces vienības pamata atbilstoši tā dēvētajām “standard technical input-output” normām (turpmāk tekstā — “SION normas”). Tās uzsver nozīmi, kāda ir nodokļu, kas iekasēti, importējot izejvielas, kas nepieciešamas attiecīgās preces ražošanai, atlīdzināšanai, it īpaši attiecībā uz visdārgāko izejvielu — augstākās kvalitātes naftas koksu —, kas Indijā nav pieejams.

79

Prasītājas apstrīd apstrīdētajā antisubsīdiju regulā izmantoto subsīdiju kvalifikāciju. Katrā ziņā, pat ja varētu apspriest, ka DEPB ietverti subsīdiju elementi, regulā esot kļūdaini izlemts, ka kompensējošo pasākumu priekšrocību esot veidojuši visi importa maksājumi, kas parasti ir maksājami par visu importu. Vienīgi iekasētais pārpalikums varētu tikt uzskatīts par subsīdiju.

80

Pirmkārt, šāds secinājums izrietot no Regulas Nr. 2026/97 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas kopsakarā ar tās I pielikuma i) punktu. Arī II pielikuma I 2. punkts apstiprinot šo vērtējumu. No tā izrietot, ka subsīdija var pastāvēt vienīgi tad, ja atmaksas sistēma izraisa pārliecīgu atmaksu, un tikai tādā apmērā, par kādu summa ir pārsniegta. Tāpēc Komisijai esot jāpierāda pārliecīgi lielas atmaksas pastāvēšana pirms tās iespējamās kvalifikācijas par subsīdiju. Tāda pat pieeja ievērota definīcijā, kas ietverta III pielikuma I punktā. Faktiski prasītājas uzskata, ka, tā kā DEPB ir jākvalificē kā atmaksas sistēma par ražošanā nepieciešamajām aizstājējizejvielām, ir piemērojams Regulas Nr. 2026/97 III pielikums, pielikums, kuru Padome neesot izvērtējusi.

81

Padomes arguments, ka subsīdija var pastāvēt, pat nepastāvot pārmērīgam maksājumam, ja attiecīgais režīms stingri neatbilst Regulas Nr. 2026/97 I–III pielikuma normām, balstoties uz kļūdainu pieņēmumu, ka šajos pielikumos paredzēti dažādi nosacījumi, kuriem jāatbilst atmaksas režīmam, lai tas būtu nevainojams, lai gan drīzāk tie ir vadlīnijas, lai noteiktu, vai pastāv garantijas pret iespējamu pārliecīgu atmaksu.

82

Otrkārt, tā esot kļūdaini uzskatījusi, ka DEPB nav pareizi izveidota maksājumu atmaksas sistēma, jo Indijā nepastāv procedūra, lai pārbaudītu, vai tā ir pareizi īstenota. Prasītājas uzskata, ka šāda sistēma pastāv un to veido šādi elementi: pirmkārt, SION normas piemērošana un stingra īstenošana un, otrkārt, apstākļi, ka kredīti tiek piešķirti eksporta gadījumā un tos var izmantot vienīgi attiecībā uz ražošanai nepieciešamo primāro izejvielu importu saskaņā ar tā dēvētajām “input-output” normām. Tās tāpat apgalvo, ka vairums Indijas eksportētāju izmanto DEPB tādā pat veidā kā atmaksas sistēmu, kas paredz stingru pienākumu izmantot visas atmaksas, lai segtu nodokļus, kas jāmaksā par to ražošanai nepieciešamo izejvielu importu, kuras izmantotas eksportējamo preču ražošanā, kas no ekonomikas viedokļa atbilst racionālai rīcībai. Šī sistēma, kas balstās uz tirgus dalībnieku pamudināšanu, tādējādi atbilst praktiskiem apsvērumiem un administratīvas vienkāršošanas nepieciešamībai visā Indijas teritorijā.

83

Treškārt, prasītājas iestādēm pārmet, ka tās nav veikušas izmeklēšanu, lai pārliecinātos, ka pastāvēja pārmaksa, ņemot vērā ražošanai nepieciešamos resursus, un tādējādi ir pārkāpušas labas pārvaldības principu, kā arī Regulas Nr. 2026/97 pamatprincipus. Būtībā tās apgalvo, ka Komisijai ir īpašs pienākums pārbaudīt, vai eksportētājvalsts iestādes ir izveidojušas sistēmu vai procedūru, kas ļauj pārliecināties, kādi ražošanai nepieciešamie resursi ir izmantoti eksportētās preces ražošanā un par kādu summu. Tā kā tika uzskatīts, ka šāda sistēma Indijā nepastāv, Komisijai būtu bijis jāveic izmeklēšana ar mērķi pārbaudīt, pirmkārt, vai DEPB praksē darbojās un, otrkārt, kādā mērā tā varēja eksportētājiem piešķirt pārliecīgi lielu atmaksu, lai piemērotu kompensācijas maksājumu tikai attiecībā uz to. Esot neloģiski uzskatīt, ka Indijas iestādēm ir jāveic jauna pārbaude, jo tādējādi tiekot prezumēts, ka pastāv pietiekamas pārbaudes sistēmas, kuras, ja tās pastāvētu, būtu novērsušas pārliecīgas atlaides piešķiršanu. Katrā ziņā prasītājas atgādina, ka pienākums noteikt, vai pastāv subsīdija, un apstiprinošā gadījumā noteikt tās apmēru piekrīt Kopienas iestādēm.

84

Ceturtkārt, tās atsaucas uz ar PTO vienošanos un Kopienu muitas sistēmā nostiprinātu starptautisku tiesību principu, saskaņā ar kuru ražotājam nevar izvirzīt prasību samaksāt nodokļus par precēm, kas importētas ar mērķi tās apstrādāt un pēc tam — reeksportēt. Tomēr nav starptautiskā līmenī saistošas definīcijas nosacījumiem, kādiem būtu jāatbilst šādam līmenim. Kopienu iestāžu izmantotā pieeja nozīmē uztiept Indijai, attīstības valstij bez attīstītas muitas sistēmas, režīmu, kas tieši atbilst ar Kopienu Muitas kodeksu organizētajam režīmam.

85

Piektkārt un pakārtoti, gadījumā, ja tiktu nolemts, ka subsīdiju veido viss atmaksas apmērs neatkarīgi no tā, vai tā būtu pārmērīga vai nē, prasītājas atgādina, ka Komisijai vēl ir jāaprēķina subsīdijas apmērs, kas sodāms, nosakot kompensācijas pasākumus. Tās apgalvo, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2026/97 5. pantu to veido vienīgi saņēmējam piešķirtais labums. Ievērojot, ka esot vispārēji atzīts, ka ražošanai nepieciešamās izejvielas, kas izmantotas, ražojot eksportētu preci, ir atbrīvotas no importa nodokļiem, ieguvumu var piešķirt vienīgi tad, ja eksportētājs saņem atmaksu, kas pārsniedz importa nodokļu apmēru, kas samaksāts par ražošanai nepieciešamajām izejvielām, kas izmantotas, ražojot eksportēto preci.

86

Padome apstrīd šī pamata pamatotību.

87

Saistībā ar šo pamatu prasītājas būtībā iestādēm pārmet, ka tās ir pieļāvušas kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot subsīdiju jēdzienu, no juridiskā viedokļa kvalificējot DEPB, un, visbeidzot, ka tās ir pārkāpušas procesuāla rakstura pienākumu, neveicot izmeklēšanu par DEPB darbību praksē.

88

Šī pamata virsraksts tāpat attiecas uz samērīguma principu. Tomēr nevienā brīdī prasītājas nav izskaidrojušas, kādēļ DEPB būtu pretēja samērīguma principam. Šāda iebilde tādējādi neatbilst Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta prasībām, tādēļ ka tā nav pietiekoši skaidra un precīza, lai attiecīgi atbildētāja varētu sagatavot savu aizstāvību un Pirmās instances tiesa varētu lemt par prasību, bez citas papildu informācijas to pamatojot, un tādēļ iebilde ir jāatzīst par nepieņemamu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T-352/94 Mo och Domsjö/Komisija, Recueil, II-1989. lpp., 333. un 334. punkts).

89

Saskaņā ar Regulas Nr. 2026/97 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļu “uzskata, ka subsīdija pastāv, ja [..] izcelsmes vai eksportētājas valsts valdība veic finansiālu ieguldījumu, tas ir, ja [..] valdības atsakās no ieņēmumiem vai neiekasē ieņēmumus, kas citādi būtu iekasējami (piemēram, nodokļu stimuli, kā nodokļu atlaides); šajā sakarā izvestā produkta atbrīvošanu no nodevām vai nodokļiem, ko maksā par līdzīgiem produktiem, ja tie ir paredzēti patēriņam iekšzemes patēriņam, vai šādu nodevu vai nodokļu atlaišanu par summu, kas nepārsniedz to, kura būtu uzkrājusies, neuzskata par subsīdiju, ar noteikumu, ka šādu atbrīvojumu piešķir saskaņā ar I līdz III pielikuma noteikumiem”.

90

No šīs normas izriet, ka pretēji prasītāju apgalvotajam Regulas Nr. 2026/97 I–III pielikums nav vienīgi vadlīnijas, lai noteiktu, vai pastāv garantijas pret pārliecīgu atmaksu, bet gan ietver noteikumus, kuru ievērošana ir nepieciešama, lai nodokļa atlaišana vai atbrīvošana no tā netiktu kvalificēta kā subsīdija. Šis secinājums ir acīmredzams, ievērojot īpaši skaidros Regulas Nr. 2026/97 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas noteikumus. Turklāt no šī panta sistēmas izriet, ka atkāpe, kas piešķirta nodokļu atlaišanai vai atbrīvošanai no tiem, ir izņēmums principam, kas paredz, ka pastāv subsīdija, ja netiek iekasēti valsts ieņēmumi, kas citādi būtu iekasējami. Līdz ar to šī atkāpe ir interpretējama šauri.

91

Līdz ar to, apstrīdētās antisubsīdiju regulas preambulas 8. un 9. apsvērumā izlemjot, ka, neievērojot Regulas Nr. 2026/97 I–III pielikuma normas, ieguvumu, kas sodāms ar kompensācijas pasākumiem, veidoja kopējā importa nodokļu summa, kas parasti ir maksājama par visu importu, Padome nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot Regulu Nr. 2026/97. Faktiski, ierobežojot subsīdiju kvalifikāciju tikai ar iekasēto pārmaksu, kā to norādījušas prasītājas, tiek prezumēts, ka maksājumu atlaišanas vai atbrīvošanas no tiem sistēma atbilst Regulas Nr. 2026/97 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļai un, tātad — tās I–III pielikumam.

92

Šo pašu iemeslu dēļ ir jānoraida arguments, kas saistīts ar apgalvoto Regulas Nr. 2026/97 5. panta, kurā noteikts, ka “[..] kompensējamo subsīdiju apjoms atbilst tam ieguvumam, kas ir piešķirts saņēmējam subsīdiju jautājuma izmeklēšanas laikā”, pārkāpumu. Faktiski tas ir balstīts uz to pašu kļūdaino pieņēmumu, ka eksportētājiem ir tiesības gūt labumu no nodokļu par eksportēto preču ražošanai nepieciešamajām izejvielām atmaksas, kamēr no iepriekš iztirzātā izriet, ka šo tiesību priekšnoteikums ir Regulas Nr. 2026/97 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas ievērošana.

93

Šo secinājumu neliek apšaubīt norāde uz I pielikuma i) punktu, II pielikuma I 2. punktu un III pielikuma I punktu, kuros būtībā ir precizēts, ka atmaksas sistēma var būt subsīdija, ja tās rezultātā tiek pārskaitītas summas, kas pārsniedz samaksātās. Pietiek uzsvērt, ka šīs atšķirīgās normas atgādina principu, kas paredzēts Regulas Nr. 2026/97 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļā, taču to mērķis nav precizēt kritērijus, kuriem ir jāatbilst atmaksas sistēmai, lai tā atbilstu šim pantam, jo šie kritēriji ir uzskaitīti citās Regulas Nr. 2026/97 II un III pielikuma normās.

94

Visbeidzot, attiecībā uz Regulas Nr. 2026/97 1. panta 1. punktu un 15. panta 2. punktu, kā arī PTO vienošanās 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta 1) daļas iii) ievilkumu un 19. panta 3. punktu, uz ko veikta atsauce šī pamata formulējumā, prasītājas neizskaidro, kā šīs normas jebkādā veidā varētu iespaidot to nosacījumu vērtējumu, kuriem jāatbilst importa nodokļu atlaišanas vai atbrīvošanas no tiem režīmam, lai tas netiktu kvalificēts kā subsīdija.

95

Saskaņā ar Regulas Nr. 2026/97 II pielikuma II 4. punktu, “ja ir aizdomas, ka [..] atmaksas sistēmas piemērošanas dēļ veidojas subsīdija, jo ievedmuitai vai netiešajiem nodokļiem, ko uzliek izejvielām, kuras patērē eksportētā produkta ražošanā, ir piešķirtas pārāk lielas atlaides vai arī ir atmaksāta pārāk liela summa, Komisijai [parasti] vispirms jānosaka, vai eksportētājas valsts valdība ir izveidojusi un piemēro kādu sistēmu vai procedūru, kas ļauj apstiprināt, kādas izejvielas un kādos daudzumos ir patērētas eksportētā produkta ražošanā. Ja tiek noteikts, ka šādu sistēmu vai procedūru piemēro, tad Komisijai pēc tam ir jāpārbauda šī sistēma vai procedūra, lai redzētu, vai tā ir saprātīga, vai tā ir efektīva paredzētā mērķa sasniegšanai un vai tā ir pamatota ar vispārpieņemto tirdzniecības praksi eksportētājā valstī”. Regulas Nr. 2026/97 III pielikuma II 2. punkts ir formulēts līdzīgi attiecībā uz atmaksas sistēmu par ražošanā nepieciešamajām aizstājējizejvielām.

96

No Regulas Nr. 2026/97 II pielikuma II 5. punkta izriet, ka, “ja šādas sistēmas vai procedūras nav, ja tā nav saprātīga vai arī ja tā ir izveidota un uzskatīta par saprātīgu, bet atklājas, ka to nepiemēro vai arī piemēro neefektīvi, tad eksportētājai valstij parasti jāveic turpmāka pārbaude, kas ir pamatota uz iesaistītajām faktiskajām izejvielām, lai noteiktu, vai ir noticis pārlieku liels maksājums. Ja Komisija to uzskata par vajadzīgu, drīkst veikt turpmāku pārbaudi saskaņā ar [II] 4. punktu”. Regulas Nr. 2026/97 III pielikuma II 3. punkts ir formulēts līdzīgi attiecībā uz atmaksas sistēmu par ražošanā nepieciešamajām aizstājējizejvielām.

97

Lai uzskatītu, ka DEPB nevarēja kvalificēt kā atļautu atmaksas režīmu attiecībā uz ražošanā nepieciešamajām izejvielām vai attiecībā uz ražošanā nepieciešamajām aizstājējizejvielām, Padome īpaši balstījās uz apstākli, kas aprakstīts apstrīdētās antisubsīdiju regulas preambulas 9. apsvērumā, saskaņā ar kuru:

“Indijas iestādes nav piemērojušas ne sistēmu, ne procedūru, kas atļautu efektīvi pārbaudīt, kādas ražošanā nepieciešamas izejvielas ir tikušas izmantotas eksportētās preces ražošanā (Regulas [Nr. 2026/97] II pielikuma, II [punkta] 4. apakšpunkts un, attiecībā uz atlaižu režīmiem attiecībā uz aizvietojumiem, Regulas [Nr. 2026/97] III pielikuma II [punkta] 2. apakšpunkts. Tās turklāt nav veikušas izmeklēšanu pēc eksporta, kas būtu balstīta uz faktiskajām attiecīgajām ražošanā nepieciešamajām izejvielām, lai noteiktu, vai veikts pārmērīgs maksājums, lai gan parasti tām ir šāds pienākums, nepastāvot efektīvai pārbaudes sistēmai (Regulas [Nr. 2026/97] II pielikuma II [punkta] 5. apakšpunkts un III pielikuma, II [punkta] 3. apakšpunkts).”

98

Ir jākonstatē, ka Padome ir pareizi interpretējusi Regulas Nr. 2026/97 II un III pielikumā minētos kritērijus, kuru mērķis ir pārliecināties, ka atmaksas sistēma, kas pastāv eksportētājvalstī, ļauj pārbaudīt ražošanā nepieciešamo izejvielu vai ražošanā nepieciešamo aizstājējizejvielu faktisku izmantošanu. Pirmais kritērijs attiecas uz tādas sistēmas vai procedūras pastāvēšanu, kura ļauj veikt šādu pārbaudi. Otrais kritērijs, kas ir piemērojams pakārtoti, gadījumā, ja šāda procedūra vai sistēma nepastāvētu vai būtu nepilnīga, ir tāds, ka eksportētājvalsts veic padziļinātu pārbaudi, kas būtu balstīta uz faktiski izmantotajām ražošanai nepieciešamajām izejvielām vai veiktajiem darījumiem.

99

Padome ir pamatoti uzskatījusi, ka DEPB neatbilst kritērijiem, kas paredzēti Regulas Nr. 2026/97 II un III pielikumā.

100

Pirmkārt, no pagaidu antisubsīdiju regulas preambulas 23.–30. apsvērumā ietvertā DEPB apraksta — kuru apstiprinājusi Padome apstrīdētās antisubsīdiju regulas preambulas 6. apsvērumā un kuru prasītājas nav apstrīdējušas — neizriet, ka Indijas valsts iestādes būtu izveidojušas pārbaudes procedūru vai sistēmu. Pretēji prasītāju apgalvotajam vairāku faktoru kombinācija, tostarp SION normu piemērošana, kredīta par importu izmantošana attiecībā uz ražošanai nepieciešamo izejvielu importu un apstāklis, kuru tās izvirza savos rakstveida apsvērumos, ka vairums Indijas eksportētāju izmanto DEPB tādā pat veidā kā atmaksas sistēmu, kas izvirza stingru pienākumu izmantot visas atmaksas, lai segtu nodokļus, kas jāmaksā tieši par ražošanā nepieciešamo izejvielu, kas izmantotas eksportēto preču ražošanā, importu, nevar pielīdzināt pārbaudes sistēmai vai procedūrai Regulas Nr. 2026/97 II pielikuma II 4. punkta un III pielikuma II 2. punkta izpratnē.

101

Otrkārt, nav apstrīdēts, ka Indijas valsts iestādes nav pēc eksporta veikušas izvērtējumu, ko tām bija pienākums darīt, nepastāvot pārbaudes procedūrai vai sistēmai atbilstoši Regulas Nr. 2026/97 II pielikuma II 5. punktam un šīs pašas regulas III pielikuma II 3. punktam. Turklāt to apstiprinot prasītāju argumentācija, saskaņā ar kuru tieši Komisijai esot jāveic šāds vērtējums.

102

Tādēļ Padome pamatoti varēja uzskatīt, ka DEPB neatbilda kritērijiem, kas paredzēti Regulas Nr. 2026/97 II un III pielikumā un ka tādēļ to nevarēja kvalificēt kā atļautu atmaksas sistēmu attiecībā uz ražošanā nepieciešamajām izejvielām vai aizstājējizejvielām šīs pašas regulas 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas izpratnē.

103

Šo secinājumu neiespaido apstākļa vārda “parasti” izmantošana Regulas Nr. 2026/97 II un III pielikumā. Lai gan šis vārds nozīmē, ka īpašos apstākļos iestādes var izmantot citus kritērijus, tas nevar tām liegt iespēju balstīties uz to, ka nav izpildīti paredzētie kritēriji, lai konstatētu atmaksas režīma attiecībā uz ražošanā nepieciešamajām izejvielām vai aizstājējizejvielām neatļauto raksturu.

104

Kas attiecas uz prasītāju argumentiem, kas saistīti ar to, ka nepastāv saistoša starptautiska līmeņa maksājumu atmaksas režīma definīcija, un apstākli, ka Indija ir attīstības valsts, tie nav tādi, kas šo secinājumu padarītu par spēkā neesošu. Šajā sakarā pietiek uzsvērt, ka Regulas Nr. 2026/97 II un III pielikums atbilst PTO vienošanās II un III pielikumam un ka šajos pēdējos minētajos nav veikta nekāda nošķiršana par labu attīstības valstīm.

105

Pilnīgas izskatīšanas labad var norādīt, ka DEPB nav balstīta uz eksportētajā precē faktiski izmantotajām ražošanai nepieciešamajām izejvielām vai aizstājējizejvielām, bet gan uz vienkāršu to daudzuma novērtēšanu. Šādā veidā sistēmā nav ietverts nosacījums ražošanai nepieciešamo izejvielu faktiskai izmantošanai eksportētajā precē. Tomēr šāda nosacījuma pastāvēšana netieši, taču obligāti izriet no Regulas Nr. 2026/97 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas, kā arī tās II un III pielikuma.

106

Kā tas izriet no 95. un 96. punkta iepriekš, Komisijai ir vienīgi jānosaka, vai eksportētājvalsts iestādes ir ieviesušas un piemēro kontroles sistēmu vai procedūru. Pretēji prasītāju norādītajam tai nav pienākuma veikt izmeklēšanu, lai pārbaudītu DEPB darbību praksē. Gluži pretēji, nepastāvot adekvātai kontroles sistēmai vai procedūrai, tieši eksportētājvalstij, nevis Komisijai ir jāveic jauna pārbaude, kas būtu balstīta uz attiecīgajām faktiskajām ražošanā izmantotajām izejvielām un faktiskajiem darījumiem. Tādēļ šī iebilde ir jānoraida.

107

Ievērojot iepriekš izklāstīto, trešais pamats ir jānoraida.

108

Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētās regulas ir pretrunā, pirmkārt, Regulas Nr. 384/96 1. panta 1. punktam, 3. panta 1., 6. un 7. punktam, 9. panta 4. punktam, kā arī 1994. gada antidempinga vienošanās 3. un 9. pantam un, otrkārt, Regulas Nr. 2026/97 1. panta 1. punktam, 8. panta 1., 6. un 7. punktam un 15. panta 1. punktam, kā arī PTO vienošanās 15. un 19. pantam un ka tās ietver acīmredzamu kļūdu vērtējumā tiktāl, ciktāl tajās noteikti galīgie maksājumi par attiecīgās preces importu, pareizi un adekvāti nenosakot kaitējumu, proti, balstoties uz informāciju, ko maz ticamu padara pret konkurenci vērsta nolīguma pastāvēšana.

109

Tās norāda, ka antidempinga un kompensācijas maksājumus var noteikt tikai pēc izmeklēšanas, kurā parādīts, ka pastāv nozīmīgs kaitējums Kopienas ražošanas nozarei. Piemērojot PTO noteikumus, esot jānodrošina, lai tirdzniecības aizsardzības pasākumu piemērošana nebloķētu attiecīgā importa piekļuvi Kopienu tirgum, kamēr kaitējumu Kopienas nozarei var būt izraisījuši citi faktori. Tādēļ ir nepieciešams precīzs kaitējuma apmēra aprēķins, lai novērstu citu faktoru izraisīta kaitējuma inkriminēšanu importam, kas tiek pārbaudīts, un lai varētu efektīvi piemērot mazākā nodokļa noteikumu.

110

Tās tāpat uzsver nozīmi, kādu Kopienu tiesa piešķīrusi tam, ka tiek noteikts, kāda loma Kopienas nozarei nodarītajā kaitējumā bijusi citiem faktoriem, it īpaši iespējamajām pret konkurenci vērstajām darbībām. Tādējādi savā 1992. gada 11. jūnija spriedumā lietā C-358/89 Extramet Industrie/Padome (Recueil, I-3813. lpp.) Tiesa esot atcēlusi maksājumu, pamatojot ar to, ka Komisija nebija nedz pareizi noteikusi kaitējumu, ko bija izraisījis imports, nedz pārbaudījusi, vai atbilstošā Kopienu nozare savu pret konkurenci vērsto darbību dēļ pati nav bijusi tai nodarītā kaitējuma cēlonis.

111

Saskaņā ar prasītāju viedokli, piemērojot Pirmās instances tiesas 2001. gada 19. septembra spriedumu lietā T-58/99 Mukand u.c./Padome (Recueil, II-2521. lpp.), tieši Komisijai ir jāpārbauda, vai tirgu, par kuru tiek veikta izmeklēšana, ir iespaidojušas attiecīgās pret konkurenci vērstās darbības un, attiecīgā gadījumā, vai attiecībā uz kaitējumu var izdarīt ticamus secinājumus. Tās tāpat norāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2026/97 8. panta 6. un 7. punktu un Regulas Nr. 384/96 3. panta 6. un 7. punktu iestādēm ir pienākums neinkriminēt importam, par kuru notiek pārbaudes, nelabvēlīgās sekas attiecībā uz Kopienas ražošanas nozari, kas radušās tās pašas pret konkurenci vērsto darbību dēļ. Tās no tā secina, ka pret konkurenci vērstu darbību gadījumā, kas izraisa cenu noteikšanu to preču Kopienas tirgū, kuras ir antidempinga vai antisubsīdiju izmeklēšanas priekšmets, Komisijai ir pienākums izbeigt procedūru, jo šīs pret konkurenci vērstās darbības padara par spēkā neesošu to, kā noteikts kaitējums un cēloņsakarība, proti, padara tos neiespējamus.

112

Izskatāmajā lietā prasītājas apgalvo, ka esot bijis jāņem vērā pret konkurenci vērstās darbības, par ko Komisija noteikusi sankcijas ar savu 2001. gada 18. jūlija Lēmumu 2002/271/EK par [EKL] 81. panta un Līguma par Eiropas ekonomisko zonu 53. panta piemērošanas procedūru (OV 2002, L 100, 1. lpp.). Pirmkārt, galvenās sekas esot izpaudušās kā mākslīgi paaugstinātas cenas līdz 1998. gada martam. Tas esot kavējis gan precīzu Indijas importa šķietami nesamērīgi zemo cenu noteikšanu, gan Kopienas ražošanas nozares atbilstošās rentabilitātes līmeņu noteikšanu. Otrkārt, tāpat pret konkurenci vērsto darbību sekas esot bijusi Kopienas ražotāju tirgus daļu mākslīga palielināšana. Tādējādi neesot bijis iespējams izdarīt secinājumus no apstākļa, ka pazeminājās cenu līmeņi. Prasītājas no tā secina, ka Komisijai nebija iespējams veikt ticamu kaitējuma indikatoru vērtējumu. Prasītājas uzskata, ka Komisijai būtu bijis jāapsver jautājums par to, vai Kopienas ražošanas nozares grūtības nebija pašas nozares darbību rezultāts. Tās uzskata, ka izskatāmās lietas apstākļi padara vērtējumu vieglāku nekā lietā, kurā pasludināts iepriekš 111. punktā minētais spriedums lietā Mukand u.c./Padome, jo pret konkurenci vērsto darbību sekas izpaudušās tajā pašā tirgū kā attiecīgais imports. Tās no tā secina, ka nav iespējams salīdzināt Kopienas grafīta elektrodu un Indijas grafīta elektrodu cenu līmeņus.

113

Prasītājas apstrīd vērtējumu, ka karteļa darbības sekas beigušas izpausties, sākoties izmeklēšanas aptvertajam periodam — 1999. gada 1. janvārī. Esot iluzori uzskatīt, ka aizliegtas vienošanās par cenu noteikšanu un tirgu sadali sekas varētu nekavējoties izzust, it īpaši oligopolistiskā tirgū. Tās apgalvo, ka 1999. gada 1. janvārī Komisijas izmeklēšana par karteli bija tikko uzsākta un karteļa sekas bija sasniegušas kulmināciju, it īpaši tādēļ, ka par piemērotajām cenām vienošanās bija panākta iepriekšējo gadu gaitā un tādējādi tās bija ļoti augstas. Pēc tam konstatētā cenu pazemināšanās tādējādi esot drīzāk piedēvējama tam, ka izbeigušās aizliegtās vienošanās progresīvās sekas, nevis Indijas importam. Šajā sakarā prasītājas apgalvo, ka tās Komisijai ir iesniegušas pierādījumus par to, ka tirgū vēl arvien izpaudās aizliegtās vienošanās sekas, ko veidoja vienlaicīgas un identiskas cenu paaugstināšanās.

114

Tās no iepriekš iztirzātā secina, ka, nosakot gan kaitējumu, gan cēloņsakarību, ir pieļautas acīmredzamas kļūdas novērtējumā. Pirmkārt, Komisijas rīcībā nesot bijuši pienācīgi un ticami indikatori, lai izvērtētu kaitējumu. Tās būtībā apgalvo, ka, tā kā kompensācijas un antidempinga pasākumu mērķis principā ir atjaunot konkurenci tirgū, ir nepieciešams, lai Komisijai būtu precīzs priekšstats par konkurences līmeni, kādam jāpastāv šajā tirgū. Izskatāmajā lietā vienīgais aprēķināmais elements esot bijis Kopienas ražošanas nozares rezultātu pazemināšanās, kas nav pielīdzināms nozīmīgam kaitējumam, kas var attaisnot maksājumu noteikšanu. Otrkārt, attiecībā uz cēloņsakarības vērtējumu Kopienas ražošanas nozares rezultātu pazemināšanos drīzāk esot izraisījusi to pašu pret konkurenci vērsto darbību veidotā rīcība, nevis Indijas imports.

115

Padome norāda, ka iestādes ir pārbaudījušas, vai tas, ka pagātnē ir pastāvējis kartelis, iespaidoja datus, kas ir ņemami vērā attiecībā uz kaitējumu, un pamatoti secinājušas, ka tas tā nav.

116

Regulas Nr. 384/96 1. panta 1. punktā noteikts, ka antidempinga maksājumu var piemērot visām precēm par dempinga cenām, kuru brīva apgrozība Kopienā rada kaitējumu.

117

Šīs pašas regulas 3. pantā noteikts:

“1.   Ja nav norādīts citādi, ievērojot šo regulu, “zaudējumi” [“kaitējums”] nozīmē būtiskus zaudējumus Kopienas ražošanas nozarei, būtisku zaudējumu draudus Kopienas ražošanas nozarei vai šādas ražošanas nozares veidošanās būtisku aizkavēšanu, un to interpretē saskaņā ar šā panta noteikumiem.

[..]

6.   Pamatojoties uz visiem būtiskajiem pierādījumiem, parāda [jāpierāda], ka imports par dempinga cenām rada zaudējumus [kaitējumu] šīs regulas nozīmē [..].

7.   Tāpat arī pārbauda citus zināmos faktorus, ne tikai importu par dempinga cenām, kas vienlaikus rada zaudējumus [kaitējumu] Kopienas ražošanas nozarei, lai nodrošinātu to, ka saskaņā ar 6. punktu šādu pārējo faktoru radītie zaudējumi [kaitējums] netiek saistīti ar importu par dempinga cenām. Šajā sakarā apskatāmie faktori ietver to importēto ražojumu apjomu un cenu, kas nav preces par dempinga cenām, [..] tirdzniecības ierobežojumus [..] starp trešo valsti un ražotājiem Kopienā [..].”

118

Saskaņā ar Regulas Nr. 384/96 9. panta 4. punktu, “ja fakti galīgi apliecina dempinga un tā radīto zaudējumu [kaitējuma] pastāvēšanu un Kopienas interesēs ir iejaukties [..], Padome [..] uzliek galīgo antidempinga nodevu [maksājumu]”.

119

Regulas Nr. 2026/97 1., 8. un 15. pants attiecībā uz kompensācijas maksājumiem ir formulēti līdzīgi.

120

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jautājums par to, vai Kopienas ražošanas nozare ir cietusi kaitējumu un vai tas ir radies tā importa dēļ, kas ir dempinga vai subsīdiju priekšmets, kā arī par to, vai imports no citām valstīm vai, vispārīgāk, citi zināmi faktori ir veicinājuši kaitējumu, ko cietusi Kopienas ražošanas nozare, ietver sarežģītu ekonomisku jautājumu novērtējumu, attiecībā uz kuru iestādēm ir plaša rīcības brīvība. No tā izriet, ka Kopienu tiesas veiktajai pārbaudei attiecībā uz iestādes vērtējumiem ir vienīgi jāpārbauda, vai ievēroti procesa noteikumi, vai pareizi norādīti apstākļi, uz kuriem balstīts apstrīdētais lēmums, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda šo apstākļu novērtējumā un vai nav pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1995. gada 28. septembra spriedumu lietā T-164/94 Ferchimex/Padome, Recueil, II-2681. lpp., 131. punkts, un iepriekš 111. punktā minēto spriedumu lietā Mukand u.c./Padome, 38. punkts).

121

Pirmkārt, attiecībā uz argumentu, kas saistīts ar kaitējuma indikatoru šķietamo mazo ticamību, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 384/96 3. panta 2. un 3. punktu un Regulas Nr. 2026/97 8. panta 2. un 3. punktu kaitējums tiek noteikts, cita starpā balstoties uz importa palielinājumu, cenu attīstību Kopienas tirgū, kā arī Kopienas ražošanas nozares rentabilitātes attīstību. Tādēļ ir svarīgi, lai indikatori, uz kuriem pamatojas iestādes, atbilstu parastajiem tirgus apstākļiem (šajā sakarā skat. iepriekš 111. punktā minēto spriedumu lietā Mukand u.c./Padome, 46. punkts).

122

Pagaidu regulu, kuras apstiprinātas ar apstrīdētajām regulām, atbilstošo rindkopu analīze neparāda, ka iestādes būtu pieļāvušas acīmredzamu kļūdu novērtējumā, uzskatot, ka datumā, kad sākās periods, par kuru veikta pārbaude, t.i., 1999. gada 1. janvārī, pret konkurenci vērsto darbību, par kurām noteiktas sankcijas ar Lēmumu 2002/271, sekas būtu izbeigušās (pagaidu antidempinga regulas preambulas 46. apsvērums un pagaidu antisubsīdiju regulas preambulas 90. apsvērums, kas attiecīgi apstiprināti ar apstrīdētās antidempinga regulas preambulas 18. apsvērumu un apstrīdētās antisubsīdiju regulas preambulas 27. apsvērumu).

123

Faktiski no pagaidu antidempinga regulas preambulas 77.–81. apsvēruma un pagaidu antisubsīdiju regulas preambulas 121.–125. apsvēruma, ko Padome apstiprinājusi apstrīdētās antidempinga regulas preambulas 21. apsvērumā un apstrīdētās antisubsīdiju regulas preambulas 29. apsvērumā, izriet, ka šo secinājumu pamato pietiekami pārliecinoša analīze attiecībā uz jomu, kurā iestādēm ir plaša rīcības brīvība.

124

Tādējādi secinājums, ka aizliegtā vienošanās esot izbeigusi izraisīt sekas 1999. gada 1. janvārī, datumā, kas izvēlēts kā sākuma datums periodam, par kuru veikta izmeklēšana, tika balstīts uz novērojumu, ka gandrīz visi darījumi, par kuriem faktiski tika izrakstīti rēķini un kuri tika samaksāti 1999. gadā, un atbilstošās cenas bija rezultāts nolīgumiem, kas tika noslēgti pēc karteļa darbības izbeigšanas datuma (1998. gada marts). Savukārt šis konstatējums bija balstīts uz šādu apstākli, uz kuru norāde izdarīta pagaidu antisubsīdiju regulas preambulas 78. apsvērumā un pagaidu antisubsīdiju regulas preambulas 122. apsvērumā:

“Pārbaudē atklājās, ka laikā no 1998. līdz 1999. gadam tika noslēgti gada līgumi par 40 % darījumu, sešu mēnešu līgumi aptvēra 35 % un trīs mēnešu līgumi vai vienreizēji pasūtījumi — apmēram 25 %. Ilgtermiņa līgumi (piemēram, trīs gadu līgums) salīdzinoši nesen guvuši priekšrocību, taču no 1997. līdz 1998. gadam tikuši maz izmantoti, vai pat vispār netika slēgti, tā kā tas varēja būt loģiski sagaidāms tirgū, kam raksturīgas augstas cenas.”

125

Turklāt Padome tāpat balstās uz konstatāciju, kas izklāstīta pagaidu antidempinga regulas preambulas 80. apsvērumā un pagaidu antisubsīdiju regulas preambulas 124. apsvērumā, ka attiecīgās preces ilgtermiņa cenu Kopienas tirgū analīze esot parādījusi, ka cenas paaugstinājās pakāpeniski 90. gadu laikā, kulmināciju sasniedzot 1998. gadā, pēc tam strauji pazeminoties par 14 % laika posmā no 1998. līdz 1999. gadam.

126

Turklāt Komisija ir izskaidrojusi, kādēļ cenu attīstībai citā tirgū, proti, liela diametra (pārsniedzot 700 mm) elektrodu tirgū, nebija nozīmes (pagaidu antidempinga regulas preambulas 79. apsvērums un pagaidu antisubsīdiju regulas preambulas 123. apsvērums).

127

Atliek pārliecināties, vai iepriekš minētos apsvērumus par spēkā neesošiem nepadara prasītāju argumenti.

128

Pirmkārt, lai parādītu, ka 1999. gada 1. janvārī attiecīgajā tirgū aizliegtā vienošanās turpināja izraisīt sekas, prasītājas norāda, ka šajā datumā Komisijas izmeklēšana par karteli bija tikko sākusies un ka pret konkurenci vērstās sekas atradās to augstākajā punktā. Pietiek konstatēt, ka iestādes pamatoti ir balstījušās uz Lēmumu 2002/271, no kura izriet, ka izmeklēšana ir sākusies 1997. gada 5. jūnijā (32. apsvērums) un ka pārkāpums turpinājās līdz 1998. gada februārim/martam (155. apsvērums).

129

Otrkārt, prasītājas norāda uz attiecīgā tirgus oligopolistisko struktūru, kā arī apstākli, ka šajā tirgū nebija konkurences vai tā bija ļoti ierobežota, lai uzsvērtu, ka konkurences atjaunošana nevarēja notikt pēkšņi, bet gan vienīgi pakāpeniski. Tādējādi, kā izriet no iepriekš 122.–126. punktā minētā, pagaidu un galīgo regulu izlasīšana pati par sevi neparāda acīmredzamas kļūdas novērtējumā pastāvēšanu. Tādējādi tieši prasītājām ir jāiesniedz pierādījumi, kas ļautu Pirmās instances tiesai nonākt pie atšķirīga secinājuma (šajā sakarā skat. iepriekš 45. punktā minēto Pirmās instances tiesas 1997. gada 17. decembra spriedumu lietā EFMA/Padome, 106. punkts; 1999. gada 28. oktobra spriedumu lietā T-210/95 EFMA/Padome, Recueil, II-3291. lpp., 58. punkts, un iepriekš 111. punktā minēto spriedumu lietā Mukand u.c./Padome, 41. punkts).

130

Šajā sakarā prasītājas iesniedz dažādus pierādījumus, kas viņuprāt parāda, ka SGL un UCAR vienlaicīgi pacēla cenas pēc 1999. gada 1. janvāra un ka tādēļ nenotika atgriešanās pie normāliem tirgus apstākļiem. Prasītājas atgādinājušas šos un iesniegušas citus pierādījumus savā 2004. gada 22. jūnija vēstulē.

131

Bez nepieciešamības apšaubīt noteiktu šo dokumentu, kas ir iegūti interneta lapās (Yahoo Finance vietnes izvilkums, UCAR un SGL vietnes), pierādījuma vērtību, pietiek konstatēt, ka šie dokumenti neattiecas uz galveno pierādījumu, ko izmantojusi Komisija un apstiprinājusi Padome, uzskatot, ka normālie konkurences apstākļi 1999. gada 1. janvārī bija atjaunoti, proti, nozīmīgais 14 % samazinājums cenām, kas tika novērotas laika posmā no 1998. līdz 1999. gadam. Faktiski ar šiem dokumentiem prasītājas vienīgi ir nodomājušas parādīt cenu paaugstināšanos, kas vienlaicīgi esot notikusi pēc 1999. gada 1. janvāra, bet, konkrētāk, laika posmā no 2002. līdz 2004. gadam. Tādējādi šie dokumenti neliek apšaubīt pamatojumu, saskaņā ar kuru 1999. gada 1. janvārī izbeigušos pret konkurenci vērsto darbību sekas bija izzudušas un attiecīgi kaitējuma indikatori bija pietiekami ticami. Tā kā šī analīze nav tieši apšaubīta, nevar uzskatīt, ka šīs šķietamās paralēlās cenu paaugstināšanas cēlonis ir bijušas darbības, par ko ar Lēmumu 2002/271 noteiktas sankcijas, vai ka tā būtu pierādījums, ka nepastāvēja normāli tirgus apstākļi.

132

Šajā sakarā izskatāmās lietas apstākļi atšķiras no apstākļiem lietā, kurā pasludināts iepriekš 111. punktā minētais spriedums Mukand u.c./Padome, uz kuru ir atsaukušās prasītājas, un kurā Padome neapstrīdēja pašu tāda pierādījuma pastāvēšanu, kuru Pirmās instances tiesa atzina par tādu, kas padara maz ticamu attiecīgās preces cenu analīzi.

133

Otrkārt un līdz ar to, tāpat ir jānoraida arī citi prasītāju argumenti.

134

Vispirms, iestādes nav pieļāvušas acīmredzamu kļūdu novērtējumā, uzskatot, ka, izbeidzoties to darbību sekām, par kurām noteiktas sankcijas ar Lēmumu 2002/271, Kopienas tirgus atradās normālā konkurences situācijā.

135

Līdz ar to saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, nosakot kaitējumu, Padomei un Komisijai ir pienākums pārbaudīt, vai kaitējums, ko tās paredz ņemt vērā, patiešām izriet no importa dempinga, un ir jānoraida cita veida kaitējums, kas izriet no citiem apstākļiem, tostarp tāds kaitējums, kas radies sakarā ar pašu Kopienas ražotāju rīcību (iepriekš 110. punktā minētais spriedums lietā Extramet Industrie/Padome, 16. punkts, un Pirmās instances tiesas 2007. gada 14. marta spriedums lietā T-107/04 Aluminium Silicon Mill Products/Padome, Krājums, II-669. lpp., 72. punkts). Tomēr iepriekš minēto iemeslu dēļ ir jāuzskata, ka kaitējums, ko Kopienas ražošanas nozare būtu varējusi pati sev nodarīt, bija izbeidzies perioda, par kuru veikta pārbaude, uzsākšanas datumā.

136

Visbeidzot, attiecībā uz prasītāju izdarītajām norādēm uz apgalvotajiem 1994. gada antidempinga vienošanās 3. un 9. panta pārkāpumiem un PTO vienošanās 15. un 19. panta pārkāpumiem šķiet, ka tās neuzskata, ka šo normu saturs atšķiras no Regulas Nr. 384/96 un Regulas Nr. 2026/97 tiesību normu, ar ko tiek īstenoti tajās ietvertie īpašie pienākumi, satura.

137

Ievērojot iepriekš iztirzāto, ceturtais pamats ir jānoraida.

138

Būtībā prasītājas iestādēm pārmet, ka tās par visu kaitējumu vainojušas Indijas importu, lai gan pienācīga citu faktoru izmeklēšana, bet konkrētāk — cita importa izmeklēšana, kas parādītu pārmērīgi zemas cenas, noteikti būtu novedusi pie tā, ka tiktu atzīts citu valstu, izņemot Indiju, izcelsmes dempings, bet konkrētāk — Japānas dempings. Tā rezultātā kā pagaidu regulas, tā arī apstrīdētās regulas esot pretrunā kā Regulas Nr. 384/96 3. panta 7. punktam, tā arī Regulas Nr. 2026/97 8. panta 7. punktam.

139

Turklāt prasītājas uzskata, ka izskatāmajā lietā, kur preču cenu pazemināšanos var būt izraisījuši citi faktori, Komisijai neesot bijis jāaprēķina peļņas marža, pamatojoties uz mērķa cenu, kas šķietami atbilst cenai, kādai tai būtu jābūt, nepastāvot dempingam un subsīdijai (underselling price), bet drīzāk sekojot iedibinātajai praksei par cenu samazinājumu (undercutting price). Prasītājas uzskata, ka metodes, kurai šajā gadījumā priekšroku deva Komisija un kura balstās uz Indijas eksporta cenu salīdzinājumu ar Kopienas ražošanas nozares mērķa cenām un ietver peļņas maržu, kas atzīta par saprātīgu, rezultātā Indijas importam tika piedēvēts viss kaitējums, kas, kā tika uzskatīts, bija nodarīts Kopienas ražošanas nozarei, lai gan Komisija esot secinājusi, ka Indijas imports nebija tā vienīgais cēlonis. Tieši no šādām sekām bija paredzēts izvairīties ar Regulas Nr. 384/96 3. panta 7. punktu un Regulas Nr. 2026/97 8. panta 7. punktu.

140

Prasītājas apgalvo, ka Padome, šķiet, jauc atšķirīgos jēdzienus — cēloņsakarība un citu kaitējuma noteikšanas faktoru izslēgšana. Prasītājas neapgalvo, ka noteiktā dempinga vai subsīdiju gadījumā citu Kopienas ražošanas nozarei kaitējumu nodarošu faktoru pastāvēšanai būtu šai nozarei jāliedz visa aizsardzība, bet vienīgi apgalvo, ka saskaņā ar Regulas Nr. 384/96 3. panta 7. punktu par šo citu faktoru izraisītu kaitējumu nevar vainot importu, kas ir dempinga priekšmets.

141

Padome uzskata, ka šis pamats ir jānoraida.

142

Saskaņā ar Regulas Nr. 384/96 3. panta 7. punktu un Regulas Nr. 2026/97 8. panta 7. punktu, lai nodrošinātu, ka citu faktoru radītie zaudējumi netiek saistīti ar importu par dempinga cenām, tāpat arī jāpārbauda šādi pārējie zināmie faktori, nevis tikai imports par dempinga cenām, kas vienlaikus rada zaudējumus Kopienas ražošanas nozarei.

143

Kā Tiesai ir bijusi iespēja uzsvērt, atbildība par kaitējumu var tikt piedēvēta attiecīgajam importam pat tad, ja tā ietekme ir tikai viena daļa no plašāka kaitējuma, kas savukārt piedēvējams citiem faktoriem, bet konkrētāk — importam no trešām valstīm (šajā sakarā skat. Tiesas 1988. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 277/85 un 300/85 Canon u.c./Padome, Recueil, 5731. lpp., 62. punkts).

144

Tomēr iestādēm ir jāpārbauda, vai šo pārējo faktoru sekas pēc sava rakstura nav tādas, kas pārrauj cēloņsakarību starp attiecīgo importu, no vienas puses, un kaitējumu, ko cietusi Kopienas ražošanas nozare, no otras puses (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1995. gada 14. jūlija spriedumu lietā T-166/94 Koyo Seiko/Padome, Recueil, II-2129. lpp., 79., 81. un 82. punkts, un 1998. gada 29. janvāra spriedumu lietā T-97/95 Sinochem/Padome, Recueil, II-85. lpp., 98. punkts).

145

Līdzīgi tām ir jānodrošina, lai kaitējums, kas piedēvējams citiem faktoriem, netiktu ņemts vērā, nosakot kaitējumu Regulas Nr. 384/96 3. panta 7. punkta un Regulas Nr. 2026/97 8. panta 7. punkta izpratnē, un lai līdz ar to noteiktais antidempinga vai kompensācijas maksājums nepārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai novērstu kaitējumu, ko izraisījis imports, kas ir dempinga vai subsīdiju priekšmets (šajā sakarā attiecībā uz Padomes 1988. gada 11. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2423/88 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām vai subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Ekonomikas kopienas dalībvalstis (OV L 209, 1. lpp.), 4. panta 1. punkta, kura formulējums ir līdzīgs Regulas Nr. 384/96 3. panta 7. punkta formulējumam un Regulas Nr. 2026/97 8. panta 7. punkta formulējumam, piemērošanu skat. iepriekš 129. punktā minēto 1999. gada 28. oktobra spriedumu lietā EFMA/Padome, 59. un 60. punkts).

146

Līdz ar to iestādēm ir jāizvērtē citu zināmu faktoru sekas, bet konkrētāk — trešo valstu izcelsmes attiecīgās preces imports, ne tikai vērtējot cēloņsakarību starp izvērtēto importu un kaitējumu, ko cietusi Kopienas ražošanas nozare, bet arī nosakot šīs nozares ciesto kaitējumu.

147

Tieši šo apsvērumu kontekstā ir jāvērtē prasītāju iebildumi, pirmkārt, attiecībā uz to, ka nav ņemtas vērā citu faktoru sekas, un, otrkārt, attiecībā uz kaitējuma novēršanas līmeņa aprēķināšanas metodi.

148

Vienīgais tiešais prasītāju kriticisms attiecas uz to, ka vērā nav ņemtas importa no Japānas sekas.

149

Komisija savās pagaidu regulās, kuru atbilstošos apsvērumus (pagaidu antidempinga regulas preambulas 83.–88. apsvērums un pagaidu antisubsīdiju regulas preambulas 127.–132. apsvērums) ir apstiprinājusi Padome (apstrīdētās antidempinga regulas preambulas 21. apsvērums un apstrīdētās antisubsīdiju regulas preambulas 29. apsvērums), centusies parādīt, ka nekas nenorādīja, ka imports no noteiktām trešām valstīm, izņemot Indiju, veicināja Kopienas ražošanas nozarei kaitējumu nodarošo situāciju.

150

Tā ir nonākusi pie šāda secinājuma, kas izklāstīts pagaidu antidempinga regulas preambulas 87. apsvērumā un pagaidu antisubsīdiju regulas preambulas 131. apsvērumā:

“Ņemot vērā vidējās cenas, [..] importa [no citām trešām valstīm, izņemot Indiju] nelielo apjomu, ierobežoto tirgus daļu un iepriekšminētos apsvērumus attiecībā uz produktu klāstu, netika atrastas norādes, ka šie importa produkti no trešām valstīm, neatkarīgi no tā, vai tie ir/nav ražoti abu Kopienas ražotāju — sūdzības iesniedzēju ražotnēs, ir veicinājuši kaitējuma nodarīšanu Kopienas ražošanas nozarei, proti, saistībā ar tirgus daļu, pārdošanas apjomiem, nodarbinātību, ieguldījumiem, rentabilitāti, ienākumu no ieguldījumiem un naudas plūsmu.”

151

Šis secinājums balstīts uz vairākiem apstākļiem, ko prasītājas tieši nav kritizējušas.

152

Tādējādi nav ticis apstrīdēts, ka vienīgi imports no trim valstīm, izņemot Indiju, proti, Japānas, Polijas un Savienotajām Valstīm, pārstāvēja Kopienas tirgus daļu, kas pārsniedza 1 % periodā, par kuru notika izmeklēšana, un ka tā cenas un transporta izmaksas līdz Kopienas robežai (turpmāk tekstā — “CAF cena”) bija augstākas nekā Indijas importa cenas. Attiecībā uz Polijas importu tiek norādīts, ka tā CAF cena ir pārsniegusi Kopienas ražošanas industrijas cenu. Kas attiecas uz Savienotajām Valstīm, pagaidu regulās konstatēts, ka to tirgus daļa bija samazinājusies no 5,3 līdz 4,7 %.

153

Ir tiesa, ka pagaidu regulās ir maz paskaidrojumu attiecībā uz Japānas importu. Tajās ir vienīgi minēts, ka “Japānas tirgus daļa pieauga no 2,1 % 1999. gadā līdz 2,6 %” un ka tās importa CAF cena bija zemāka nekā Kopienas ražošanas nozares cena, taču augstāka nekā Indijas importa cena (pagaidu antisubsīdiju regulas preambulas 128. apsvērums un pagaidu antidempinga regulas preambulas 84. apsvērums).

154

Lai gan šāds imports noteikti nevarētu pārraut cēloņsakarību starp pārbaudīto importu un Kopienas ražošanas nozari, tieši iestādēm ir jāpārbauda, vai šis imports nav autonoms kaitējums Kopienas ražošanas nozarei, un — attiecīgā gadījumā — tas nav jāattiecina uz pārbaudīto importu.

155

Pat ja apstrīdēto regulu pamatojums attiecībā uz Japānas importu ir īss, tomēr no apstrīdētajām regulām un pagaidu regulām, uz kurām tajās ir ietvertas norādes, juridiski pietiekami izriet, ka šādas sekas ir tikušas uzskatītas par neesošām vai pārāk nelielām, lai tās būtu varējušas izraisīt jebkādu nozīmīgu kaitējumu.

156

No vienas puses, no pamatojuma izriet taisnīga interpretācija iestāžu pienākumam neattiecināt uz izmeklēto importu Kopienas ražošanas nozares ciesto kaitējumu, ko izraisījuši citi faktori, bet konkrētāk, uz attiecīgās preces importu no trešām valstīm. Faktiski pagaidu antisubsīdiju regulas preambulas 117. apsvērumā, līdzīgi kā pagaidu antidempinga regulas preambulas 73. apsvērumā, ir uzsvērts:

“Komisija saskaņā ar [..] Regulas [Nr. 2026/97] 8. panta 6. un 7. punktu pārbaudīja, vai subsidētais imports Kopienas ražošanas nozarei ir nodarījis kaitējumu tādā apjomā, ka to var uzskatīt par būtisku kaitējumu. Tika izskatīti arī citi zināmi faktori, izņemot subsidētu importu, kas vienlaikus varētu Kopienas ražošanas nozarei nodarīt kaitējumu, lai pārliecinātos, vai šo faktoru nodarītais iespējamais kaitējums nav radies subsidēta importa dēļ.”

157

No otras puses, iestādes pamatoti ir varējušas uzskatīt, ka izskatāmajā lietā importam no trešām valstīm bija tikai ļoti ierobežotas vai pat nekādas sekas un ka līdz ar to šis imports nebija cēlonis nekādam novērtējamam kaitējumam, ko tām būtu bijis pienākums nepiedēvēt izmeklētajam importam.

158

Šajā sakarā pagaidu antisubsīdiju regulas preambulas 136. apsvērumā, tāpat kā līdzīgā veidā pagaidu antidempinga regulas preambulas 92. apsvērumā, ir noteikts: “Pieprasījuma samazināšanās saistībā ar tērauda tirgus attīstības palēnināšanos, konkurences nosacījumu normalizēšanos pēc karteļa likvidēšanas, citu Kopienas ražotāju darbība, imports no citām trešām valstīm un Kopienas ražošanas nozares eksporta darbība neradīja nekādas sekas vai tās bija ļoti ierobežotas, un tāpēc nav jāmaina provizoriskais secinājums par to, ka pastāv patiesa un būtiska cēloņsakarība starp subsidēto importu no attiecīgās valsts un Kopienas ražošanas nozarei nodarīto būtisko kaitējumu.”

159

Šāds secinājums attiecībā uz importu, kura apjoms ir palielinājies tikai par 0,5 % visā periodā, par kuru veikta pārbaude, kas pieņemts jomā, kurā iepriekš 120. punktā minēto iemeslu dēļ iestādēm ir plaša rīcības brīvība, nešķiet acīmredzami kļūdains.

160

No tā izriet, ka prasītāju pirmais iebildums ir jānoraida.

161

Aprēķina metodes izvēle ietilpst iestādēm atzītajā rīcības brīvībā attiecībā uz Kopienas ražošanas nozares ciestā kaitējuma noteikšanu, un to attaisno sarežģīti ekonomiski vērtējumi, kas raksturīgi šādai noteikšanai. Tomēr tas, ka izmantota aprēķina metode, kas balstīta uz peļņas maržu, ar kuru Kopienas ražošanas nozare saprātīgi varētu būt rēķinājusies, nepastāvot negodīgai praksei, nevis aprēķina metode, kas balstīta tikai uz cenu samazinājumu, nav uzskatāms ne par kādu acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

162

Ir svarīgi, ka peļņas marža, kuru Padome izmanto, lai aprēķinātu mērķa cenu, lai tādējādi novērstu attiecīgo kaitējumu, ir jāierobežo ar peļņas maržu, uz kādu Kopienas ražošanas nozare būtu varējusi saprātīgi paļauties normālos konkurences apstākļos, nepastāvot importam par dempinga cenām vai subsidētam importam (iepriekš 129. punktā minētais 1999. gada 28. oktobra spriedums lietā EFMA/Padome, 60. punkts). Tomēr prasītājas nav varējušas pierādīt, ka tas tā nebūtu bijis izskatāmajā lietā.

163

Tādēļ ir jānoraida šis otrais iebildums un tādēļ — piektais pamats.

164

No tā izriet, ka prasība jānoraida kopumā.

165

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 4. punktu iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

166

Tā kā prasītājām spriedums nav labvēlīgs un Padome ir prasījusi piespriest tām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, jāpiespriež prasītājām segt savus, kā arī atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus. Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)

nospriež:

Prāvas rašanās fakti

Process un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par pirmo pamatu, kas balstīts uz izmeklēšanas tikai par attiecīgās preces importu no Indijas uzsākšanu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

— Par iestāžu šķietami diskriminējošo attieksmi, nosakot attiecīgo preci

— Par izmeklēšanas attiecībā uz citiem iespējamajiem dempinga avotiem neesamību

— Par tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpumu

Par otro pamatu — būtisku procesa prasību pārkāpumu, jo izmeklēšana tika veikta, pamatojoties uz Kopienu, kas sastāvēja tikai no 15 dalībvalstīm

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par trešo pamatu, kas saistīts ar to, ka importa kredītu sistēma kvalificēta kā subsīdija, un ar kompensācijas maksājumu apmēra noteikšanu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

— Par apgalvoto kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot subsīdiju jēdzienu

— Par apgalvoto kļūdu, kvalificējot DEPB kā subsīdiju

— Par izmeklēšanas attiecībā uz DEPB faktisko darbību neesamību

Par ceturto pamatu, kas saistīts ar to, ka, nosakot kaitējumu, vērā nav ņemtas pret konkurenci vērsto darbību, par kurām noteiktas sankcijas Kopienas tirgū, sekas

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par piekto pamatu, kas ir saistīts ar to, ka, nosakot kaitējumu un izvēloties šī kaitējuma aprēķināšanas metodi, nav ņemtas vērā citu faktoru sekas

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

— Par iebildi, kas saistīta ar to, ka vērā nav ņemtas citu faktoru sekas

— Par iebildumu attiecībā uz kaitējuma novēršanas līmeņa aprēķina metodes izvēli

Par tiesāšanās izdevumiem