1

France Télécom (kļuvusi par Orange, turpmāk tekstā – “FT”), kas ir telekomunikāciju tīklu un pakalpojumu operators un piegādātājs, ir dibināta 1991. gadā kā publisko tiesību juridiskā persona, un kopš 1996. gada 31. decembra tai ir akciju sabiedrības statuss. Kopš 1997. gada oktobra FT tiek kotēta biržā. 2002. gadā Francijas valstij piederēja 56,45 % FT kapitāla, pārējo kapitālu savā starpā dalīja privātpersonas (32,25 %), paškontrole (8,26 %) un uzņēmuma darbinieki (3,04 %).

2

2002. gada pirmajā trimestrī FT publicēja savus pārskatus par 2001. gadu, kuros uzrādīja EUR 63,5 miljardu neto parādu un EUR 8,3 miljardu zaudējumus.

3

Laikposmā no 2002. gada marta līdz jūnijam kredītreitinga aģentūras Moody’s un Standard & Poor’s (turpmāk tekstā – “S & P”) pazemināja FT kredītreitingu, kā arī samazināja tā perspektīvu uz negatīvu. Konkrēti, 2002. gada 24. jūnijāMoody’s samazināja FT īstermiņa un ilgtermiņa parādsaistību reitingu līdz pēdējai kredītreitinga “investīcijām droša līmeņa” pakāpei. Vienlaikus būtiski pazeminājās FT akciju cena.

4

Attiecībā uz FT finansiālo situāciju Francijas ekonomikas, finanšu un rūpniecības ministrs (turpmāk tekstā – “ekonomikas ministrs”) intervijā, kas publicēta 2002. gada 12. jūlijā dienas laikrakstā Les Échos (turpmāk tekstā – “2002. gada 12. jūlija paziņojums”), paziņoja:

“Ar 55 % kapitāla mēs esam vairākuma akcionārs [..]. Valsts kā akcionāre rīkosies kā saprātīgs investors, un, ja [FT] saskartos ar grūtībām, mēs veiksim attiecīgus pasākumus [..]. Es atkārtoju, ka, ja [FT] būs finansējuma problēmas, taču tas tā šodien nav, valsts pieņemtu nepieciešamos lēmumus, lai tās tiktu atrisinātas. Jūs atgriežaties pie baumām, ka tiks palielināts kapitāls [..]. Pavisam noteikti nē! Es vienīgi apstiprinu, ka mēs vajadzīgajā laikā veiksim attiecīgus pasākumus. Ja tas būs nepieciešams [..].”

5

Tajā pašā dienā S & P publicēja šādi formulētu paziņojumu presei:

“FT varētu saskarties ar zināmām grūtībām refinansēt savus obligāciju parādus, kuru maksājuma termiņš ir 2003. gads. Tomēr [Francijas] valsts norādījums patur FT novērtējumu investīcijām [drošā] līmenī. [..]. Francijas valsts – kam pieder 55 % [FT] – skaidri norādīja [S & P], ka tā rīkosies kā saprātīgs investors un ka tā pieņemtu attiecīgus mērus [pasākumus], ja FT nāktos saskarties ar grūtībām. [FT] ilgtermiņa novērtējums samazināts līdz BBB- [..].”

6

Francijas iestādes 2002. gada 12. septembrī paziņoja, ka tās ir pieņēmušas FT izpilddirektora demisiju.

7

2002. gada 13. septembrīFT publicēja savus pusgada pārskatus, kuri apstiprināja, ka 2002. gada 30. jūnijāFT konsolidētais pašu kapitāls bija negatīvs EUR 440 miljonu apmērā un ka tās neto parāds sasniedza EUR 69,69 miljardus, no kuriem EUR 48,9 miljardus veidoja parāda vērtspapīri, kuru samaksas termiņš beidzās laikposmā no 2003. līdz 2005. gadam. Saskaņā ar šiem pašiem pusgada pārskatiem FT apgrozījums bija palielinājies par 10 % salīdzinājumā ar to pašu periodu 2001. finanšu gadā, peļņai, neieskaitot amortizāciju, sasniedzot EUR 6,87 miljardus, kas saskaņā ar iepriekšējo gadu datiem ir palielinājums par 13,3 % un saskaņā ar pro forma datiem – par 9,8 %, un peļņai, neieskaitot procentus un nodokļu nomaksu, sasniedzot EUR 3,18 miljardus, kas saskaņā ar pro forma datiem ir palielinājums par 15 %. Ienākumi pēc finanšu izdevumiem (EUR 1,75 miljardi), bet neieskaitot nodokļu nomaksu, kapitāla daļu ieguldījumus un mazākuma līdzdalību, izņemot ārkārtas pozīcijas, bija EUR 718 miljoni salīdzinājumā ar EUR 271 miljonu 2001. gada 30. jūnijā. Brīvās naudas plūsma no darījumiem sasniedza EUR 3,6 miljardus, kas ir par 15 % vairāk nekā 2001. gada pirmajā pusgadā.

8

2002. gada 13. septembra paziņojumā presei par FT finansiālo situāciju (turpmāk tekstā – “2002. gada 13. septembra paziņojums”) Francijas iestādes paziņoja:

“Pēc pirmajā pusgadā konstatētajiem ārkārtas zaudējumiem [FT] atrodas situācijā, kad jāsaskaras ar smagu pašu kapitāla nepietiekamību. Šāda finansiālā situācija vājina [FT] potenciālu. [Francijas] valdība tādēļ ir nolēmusi pilnībā īstenot savu atbildību [..]. Apzinoties jauno situāciju, kas radusies lielā rēķinu samazinājuma dēļ, [bijušais FT izpilddirektors] piedāvāja [Francijas] valdībai savu demisiju, un valdība to pieņēma. Šī demisija stāsies spēkā valdes sēdē, kas notiks vistuvākajās nedēļās un kuras laikā tiks stādīts priekšā jaunais prezidents [..]. Jaunais prezidents ļoti ātri piedāvās valdei rēķinu [pārskatu] atveseļošanas plānu, kas ļautu [FT] izkļūt no parādiem un atjaunot finansiālo struktūru, tajā pašā laikā saglabājot stratēģiskās priekšrocības. [Francijas] valsts atbalstīs [FT] šī plāna īstenošanā un no savas puses dos ieguldījumu ļoti būtiskā [FT] pašu kapitāla palielināšanā saskaņā ar plānojumu un noteikumiem, kas jādefinē atkarībā no tirgus nosacījumiem. Tad [Francijas] valsts, ja tas būs nepieciešams, īstenos pasākumus, kas ļautu [FT] izvairīties no jebkādām finansiālām grūtībām.”

9

Tajā pašā dienā Moody’s izmainīja FT parāda perspektīvu no negatīvas uz stabilu paziņojumā presei, kurā it īpaši ir norādīts:

“Moody’s uzticību bija stiprinājis [Francijas] valdības paziņojums, kas vēl reizi apstiprināja tās stingro atbalstu [FT]. Pat ja Moody’s turpina izteikt norūpēšanos par finansiālā riska vispārējo līmeni un jo īpaši saistībā ar [FT] trauslo likviditātes situāciju, Moody’s uzticība pieauga saistībā ar to, ka Francijas valdība atbalstīs [FT], ja tai nāktos saskarties ar problēmām, atmaksājot savu parādu.”

10

2002. gada 2. oktobrī tika iecelts jaunais FT izpilddirektors. Paziņojumā presei par šo iecelšanu (turpmāk tekstā – “2002. gada 2. oktobra paziņojums”) tika ziņots šādi:

“Pēc [FT] valdes ierosinājuma Ministru padome [Conseil des ministres] nolēma iecelt [jauno FT izpilddirektoru] [..]. Šajā nolūkā jaunais prezidents [izpilddirektors] nekavējoties uzsāks [FT] īpašuma aprakstīšanu, kuras rezultāti tuvākajās nedēļās tiks iesniegti valdei un uz kuriem tiks balstīts finansiālās atveseļošanas un stratēģiskās attīstības plāns, kas ļaus samazināt [FT] parādu, tajā pašā laikā nostiprinot tā[s] priekšrocības. Šajā sakarā [jaunais FT izpilddirektors] saņems [..] atbalstu [no valsts kā akcionāres], kas ir apņēmusies īstenot visu savu atbildību. [Francijas] valsts sniegs savu atbalstu atveseļošanas pasākumu īstenošanā un no savas puses dos ieguldījumu [FT] pašu kapitāla palielināšanā saskaņā ar nosacījumiem, kas tiks noteikti ciešā saistībā ar [FT] prezidentu un valdi. Kā [Francijas] valsts to jau ir norādījusi, tā šajā laika sprīdī, ja būs tāda nepieciešamība, īstenos pasākumus, kas ļaus [FT] izvairīties no jebkādām finansējuma problēmām.”

11

Francijas iestādes 2002. gada 19. novembrī nosūtīja Eiropas Kopienu Komisijai “informatīvu paziņojumu”, kurā, pirmkārt, bija izklāstīta FT tābrīža finansiālā situācija, vienlaikus norādot, ka “tā savu darbu veic izcili”, un, otrkārt, tās paziņoja savu nodomu piedalīties FT rekapitalizācijā atbilstoši tirgus nosacījumiem, izskaidrojot to dalības FT atveseļošanas plānā noteikumus. Šajā paziņojumā Francijas iestādes arī precizēja:

“Lai dotu [FT] nepieciešamo rīcības brīvību iekļūšanai tirgū saskaņā ar vislabākajiem nosacījumiem un vispiemērotākajā laikā, [Francijas] valsts ir nolēmusi pasteidzināt savu dalību kapitāla palielināšanā, izmantojot akcionāra avansu, kas tiks pārvērsts kapitālā jaunu vērtspapīru emisijas brīdī. Šī avansa summa atbildīs [Francijas] valsts pilnīgai vai daļējai dalībai kapitāla palielināšanā nākotnē un varēs sasniegt līdz [EUR] 9 [miljardiem]. Šis avanss būs īslaicīgs, un tā pārvēršana vērtspapīros būs obligāta. Tas būs atkarīgs tikai no [FT] vajadzībām laika gaitā. Turklāt tas tiks izmaksāts saskaņā ar attiecīgajā brīdī spēkā esošajiem tirgus nosacījumiem, un procenti tiks iekļauti kapitālā.

Lai īstenotu savu dalību [FT] atveseļošanas plānā, [Francijas] valsts plāno izmantot ERAP, [Francijas] valsts rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu, kas piešķirs [FT] akcionāra avansu un kura mērķis būs kļūt par nozīmīgu [FT] akcionāru, kad šis avanss tiks pārvērsts kapitālā. Tā kā šī uzņēmuma bilances aktīvā būs ietvertas valsts kapitāla daļas [FT], tā bilances pasīvā būs obligāciju parāds. Šī izvēle par labu ERAP atspoguļo [Francijas] valsts vēlmi skaidri identificēt piešķirto patrimoniālo atbalstu atsevišķas struktūras formā.”

12

FT valdes 2002. gada 4. decembra sanāksmes laikā jaunā FT vadība iepazīstināja ar rīcības plānu “France Télécom mērķi 2005” (turpmāk tekstā – “plāns “Mērķi 2005””), kura mērķis bija līdzsvarot FT bilanci, palielinot pašu kapitālu līdz EUR 15 miljardiem.

13

Iepazīstināšana ar plānu “Mērķi 2005” notika vienlaicīgi ar ekonomikas ministra 2002. gada 4. decembra paziņojumu presei (turpmāk tekstā – “2002. gada 4. decembra paziņojums”), saskaņā ar kuru:

“Ekonomikas [..] ministrs apstiprina [Francijas] valsts atbalstu rīcības plānam, ko [FT] valde apstiprinājusi [2002. gada] 4. decembrī. 1) Grupa [FT] veido viendabīgu rūpniecisku kompleksu, kura paveiktais ir ievērības cienīgs. Tomēr [FT] šodien ir jāsastopas ar nesabalansētu finansiālo struktūru, ar nepietiekamu pašu kapitālu un ar nepieciešamību veikt refinansējumu vidējā termiņā. Šīs situācijas iemesls ir iepriekš neveiksmīgās investīcijas, kas bija slikti ieguldītas un veiktas pie visaugstākajiem biržas kursiem un, plašāk ņemot, mainoties tirgiem. [FT] neiespējamība finansēt savu attīstību citādi kā ar parādiem [..] vēl saasināja šo situāciju. 2) [Francijas] valsts, vairākuma akcionāre, pieprasīja jaunajiem vadītājiem [jaunajai vadībai], lai viņi [tā] atjauno [FT] finansiālo līdzsvaru, tajā pašā laikā saglabājot grupas integritāti [..]. 3) Ņemot vērā vadītāju [vadības] izstrādāto rīcības plānu un investīciju atgūšanas perspektīvas, [Francijas] valsts piedalīsies pašu kapitāla palielināšanā [p]ar EUR 15 miljardiem proporcionāli savām kapitāla daļām jeb ar investīciju EUR 9 miljardu apmērā. [Francijas] valsts kā akcionāre tādējādi uzskata, ka rīkojas kā saprātīgs investors. [FT] būs jādefinē nosacījumi un precīzi termiņi pašu kapitāla palielināšanai. [Francijas] valdība vēlas, lai šī operācija norisinās, ļoti nopietni ņemot vērā [FT] individuālo akcionāru un akcionāru darbinieku situāciju. Lai dotu [FT] iespēju uzsākt tirgus darījumu visizdevīgākajā brīdī, [Francijas] valsts ir gatava pasteidzināt savu līdzdalību pašu kapitāla palielināšanā, izdarot īslaicīgu akcionāra avansu, kas tiks nodots [FT] rīcībā un atmaksāts pēc tirgus nosacījumiem. 4) ERAP, valsts rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumam, tiks nodota visa [Francijas] valsts līdzdalība [FT]. Tas uzņemsies parādus finanšu tirgos, lai finansētu valsts daļu [FT] pašu kapitāla palielināšanā.”

14

FT 2002. gada 11. un 12. decembrī veica divas secīgas obligāciju emisijas par kopējo summu EUR 2,9 miljardi.

15

[Francijas] valsts rūpniecības un tirdzniecības uzņēmums ERAP2002. gada 20. decembrī nosūtīja FT parafētu un parakstītu akcionāra avansa līguma projektu (turpmāk tekstā – “akcionāra avansa projekts”). FT neparakstīja šī līguma projektu, un akcionāra avanss tā arī netika piešķirts.

16

FT2003. gada 15. janvārī paņēma aizņēmumu, emitējot obligācijas EUR 5,5 miljardu apmērā. Šie obligāciju aizņēmumi netika nodrošināti ar valsts nodrošinājumu vai galvojumu.

17

FT 2003. gada 10. februārī atjaunoja daļu no sindicētā kredīta, kura atmaksas termiņš tuvojās beigām, EUR 15 miljardu apmērā.

18

Pašu kapitāla palielināšanas operācija, kas bija paredzēta plānā “Mērķi 2005”, tika uzsākta 2003. gada 4. martā. FT2003. gada 24. martā palielināja kapitālu par EUR 15 miljardiem. Francijas valsts piedalījās šajā operācijā ar EUR 9 miljardiem proporcionāli savai kapitāla daļai FT. EUR 6 miljardi tika nodrošināti ar banku sindikātu, kurā iesaistījās 21 banka. Šī operācija tika noslēgta 2003. gada 11. aprīlī.

19

FT noslēdza 2002. finanšu gadu ar apmēram EUR 21 miljardu lielu zaudējumu un ar gandrīz EUR 68 miljardus lielu neto finanšu parādu. FT2003. gada 5. martā publicētie 2002. finanšu gada pārskati parādīja apgrozījuma pieaugumu par 8,4 %, peļņas, neskaitot amortizāciju, pieaugumu par 21,1 % un peļņas, neskaitot procentus un nodokļu nomaksu, pieaugumu par 30,9 %. Francijas valstij 2003. gada 14. aprīlī piederēja 58,9 % no FT kapitāla, no kuriem 28,6 % ar ERAP starpniecību.

20

Francijas Republika 2002. gada 4. decembrī saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu un Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88. panta] piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 2. pantu informēja Komisiju par finanšu pasākumiem, kas paredzēti plānā “Mērķi 2005”, tai skaitā par akcionāra avansa projektu.

21

Bouygues SA un Bouygues Télécom SA (turpmāk tekstā abas kopā – “sabiedrības Bouygues”) – divas saskaņā ar Francijas tiesībām dibinātas sabiedrības, no kurām pēdējā minētā darbojas Francijas mobilās telefonijas tirgū, – 2003. gada 22. janvārī vērsās Komisijā ar sūdzību sakarā ar konkrētu atbalstu, kuru Francijas valsts FT refinansēšanas ietvaros it kā piešķīra FT un Orange. Šī sūdzība konkrētāk attiecās, pirmkārt, uz paziņojumu par Francijas valsts ieguldījumu EUR 9 miljardu apmērā un, otrkārt, 2002. gada 12. jūlija, 13. septembra un 2. oktobra paziņojumiem (turpmāk tekstā – “paziņojumi kopš 2002. gada jūlija”).

22

2003. gada 12. martāEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 57, 5. lpp.) tika publicēts Komisijas lēmums par EKL 88. panta 2. punktā paredzētās formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu tostarp attiecībā uz finanšu pasākumiem, ko ieviesa Francijas valsts FT atbalstam (turpmāk tekstā – “lēmums uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru”). Tajā ieinteresētās puses tika aicinātas iesniegt savus apsvērumus par attiecīgajiem pasākumiem.

23

Pēc šīs publikācijas Francijas iestādes un vairākas ieinteresētās puses, tai skaitā sabiedrības Bouygues, Association française des opérateurs de réseaux et services de télécommunications [Francijas telekomunikāciju tīklu un pakalpojumu operatoru asociācija] (AFORS Télécom, turpmāk tekstā – “AFORS”) un FT, iesniedza Komisijai savus apsvērumus par lēmumu uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru.

24

Komisija 2003. gada 30. maijā publicēja paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu attiecībā uz “palīdzības pakalpojumu sniegšanu, lai novērtētu finanšu atbalsta, kuru Francijas valsts piešķīra FT, saderību ar privāta investora principu tirgus ekonomikā un lai veiktu iespējamu FT atveseļošanas plāna ekonomisko analīzi”. Šī līguma slēgšanas tiesības 2003. gada 24. septembrī tika piešķirtas konsultantam, kurš iesniedza savu ziņojumu par ekonomisko stāvokli 2004. gada 28. aprīlī (turpmāk tekstā – “2004. gada 28. aprīļa ziņojums”). Šim 2004. gada 28. aprīļa ziņojumam bija pievienots 2004. gada 22. marta juridiskais ziņojums (turpmāk tekstā – “2004. gada 22. marta ziņojums”). Ar 2004. gada 3. maija vēstuli Komisija nosūtīja šos abus ziņojumus Francijas iestādēm, tām lūdzot iesniegt savus apsvērumus. Tā nosūtīja tos arī FT.

25

2004. gada 3. augustā Komisija informēja Francijas iestādes par 2004. gada 2. augusta Lēmumu 2006/621/EK par valsts finansiālo atbalstu, ko piešķīrusi Francija par labu FT (OV 2006, L 257, 11. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

26

Apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir paredzēts, ka “akcionāra avanss, ko [Francijas Republika] piešķīrusi [FT] 2002. gada decembrī kredītlīnijas par [EUR] 9 miljardiem veidā, uzlūkots kopš 2002. gada jūlija izteikto paziņojumu kontekstā, ir valsts finansiāls atbalsts, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu”.

27

Savā atbildē uz rakstisku jautājumu, ko tai par šo tēmu izskatāmajās lietās bija uzdevusi Vispārējā tiesa, Komisija norādīja, ka norāde uz “paziņojumiem [..] kopš 2002. gada jūlija” apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir jāsaprot kā tāda, kas ietver ne tikai 2002. gada 12. jūlija, 13. septembra un 2. oktobra paziņojumus, bet arī 2002. gada 4. decembra paziņojumu. Tiesa 2013. gada 19. marta sprieduma Bouygues u.c./Komisija u.c. (C‑399/10 P un C‑401/10 P, Krājums, turpmāk tekstā – “apelācijas instances spriedums”, EU:C:2013:175) 132. punktā neatzina 2002. gada 4. decembra paziņojumu tikai par “konteksta” elementu, bet gan sprieda, ka Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka šis paziņojums un akcionāra avansa projekts, kopā ņemti, ir piešķīruši FT priekšrocību, kura ietver valsts resursu iesaistīšanu.

28

Apstrīdētā lēmuma 1. pants tātad ir jāsaprot kā tāds, kurā EKL 87. panta 1. punkta izpratnē 2002. gada 4. decembra paziņojums un akcionāra projekts, kopā ņemti, kā tie iekļauti līdz šim pēdējam datumam izteikto paziņojumu, proti, 2002. gada 12. jūlija, 13. septembra un 2. oktobra paziņojuma, kontekstā, tiek kvalificēti kā valsts atbalsts.

29

Atbilstoši apstrīdētā lēmuma 2. pantam “1. pantā minētajam atbalstam nav jātiek atmaksātam”.

30

Apstrīdētā lēmuma 3. nodaļā “Faktu un [FT] finansiālās situācijas hronoloģisks apraksts” Komisija būtībā konstatēja tālāk tekstā minēto.

31

Pirmkārt, attiecībā uz FT finansiālo situāciju Komisija apstrīdētā lēmuma 17.–34. apsvērumā konstatēja, ka sākot no 2002. gada jūnija FT bija smagas strukturālas problēmas un ka šī uzņēmuma bilance bija nelīdzsvarota. Šajā ziņā Komisija norādīja, pirmkārt, uz FT kredītreitinga strauju pazemināšanos 2002. gada pirmajā pusgadā (apstrīdētā lēmuma 20.–27. apsvērums) un, otrkārt, pēc tam, kad bija veikta FT obligāciju procentu likmes svārstību analīze, uz ar parādu saistīto risku pieaugumu īstermiņā, it īpaši 2002. gada jūlija sākumā, salīdzinājumā ar tās parādu saistīto risku lielumu vidējā termiņā un ilgtermiņā (apstrīdētā lēmuma 28.–30. apsvērums). Pēc Komisijas domām, šo riska palielināšanos apstiprināja FT obligāciju vērtības straujā pazemināšanās 2002. gada jūnijā un jūlijā, tādējādi atklājot FT parāda vērtības samazināšanos sakarā ar tirgus analītiķu konstatēto palielināto maksātnespējas risku (apstrīdētā lēmuma 31. apsvērums). Turklāt Komisija norādīja uz FT akcijas kursa ievērojamu kritumu 2002. gada pirmajā pusgadā (apstrīdētā lēmuma 35. apsvērums).

32

Otrkārt, Komisija konstatēja, ka brīdī, kad tika publicēts 2002. gada 12. jūlija paziņojums, jebkāds FT parāda vērtējuma papildu samazinājums izraisītu investīcijām droša kredītreitinga līmeņa pazemināšanu un ka kredītreitinga aģentūras S & P un Moody’s bija gatavas pazemināt kredītreitingu līdz spekulatīvas obligācijas līmenim (junk bond). Pēc tajā pašā dienā publicētā S & P paziņojuma presei satura izklāsta Komisija apstrīdētā lēmuma 39. apsvērumā tādējādi secināja, ka 2002. gada jūlijāFT ir iestājusies uzticamības krīze, kas draudēja kavēt paredzēto refinansēšanu, kā arī radīt 2003. gadā riskus saistībā ar FT likviditāti. Tā piebilda, ka kredītreitinga aģentūras bija saglabājušas FT kredītreitingu investīcijām piemērotā līmenī, ņemot vērā “[Francijas] valsts izteiktos norādījumus”.

33

Treškārt, Komisija izklāstīja, ka secinājums, kas minēts iepriekš šī sprieduma 32. punktā, tika retroaktīvi apstiprināts 2002. gada septembrī, kad tika publicēti FT pusgada pārskati (apstrīdētā lēmuma 40.–50. apsvērums). Attiecībā uz 2002. gada 13. septembra un 2. oktobra paziņojumiem, kā arī 2002. gada 4. decembra paziņojumu kredītreitinga aģentūras Moody’s un S & P bija mainījušas savu vērtējumu par FT parāda pārvaldīšanu un atsaucās uz tirgus uzticības palielināšanos (apstrīdētā lēmuma 51.–58. apsvērums). Šajā ziņā Komisija it īpaši norādīja, ka, atbildot uz 2002. gada 4. decembra paziņojumu, S & P2002. gada 17. decembrī apstiprināja, ka, no vienas puses, Francijas iestāžu atbalsts FT, kāds pastāvīgi tika apliecināts kopš 2002. gada jūlija, bija izšķirošais faktors šī uzņēmuma kredītreitinga saglabāšanai investīcijām drošā līmenī un ka, no otras puses, minētais paziņojums bija pierādījums šim atbalstam un nozīmīgai FT kreditoru aizsardzībai (skat. apstrīdētā lēmuma 58. apsvērumu un 56. un 57. zemsvītras piezīmi).

34

Turklāt Komisija konstatēja, ka pēc FT kapitāla pieauguma 2003. gada februārī un martā kredītreitinga aģentūras pārstāja uzskatīt Francijas valsts atbalstu par būtiskāko elementu FT [kredītreitinga] novērtējumā (apstrīdētā lēmuma 61. apsvērums). Tādējādi 2003. gada februārī Moody’s paziņoja (apstrīdētā lēmuma 61. apsvērums un 58. zemsvītras piezīme):

“Francijas valdība ir nepārtraukti apstiprinājusi savu atbalstu [FT] un nodomu piešķirt finansiālu palīdzību, ja tas būtu nepieciešams, lai palīdzētu risināt iespējamās likviditātes problēmas. Šis atbalsts tika īstenots, [..] nododot [..] kredītlīniju par [EUR] 9 miljardiem par labu [FT] uz 18 mēnešu ilgu laikposmu, ietverot procentus, taču kas ir atmaksājama vienīgi [FT] akcijās. Moody’s ietver [Francijas] valsts atbalstu savā kredītreitingā Baa3 [..]. Finansiālais risks, kas saistīts ar [FT] ievērojamo parādu, neatbilst tā[s] investīciju kvalitātei (kuru kompensē [veiksmīga darbība] un Francijas valdības skaidri paustais atbalsts).”

35

Apstrīdētā lēmuma 6. nodaļas “Šī lēmuma objekts” vispirms 185. apsvērumā Komisija it īpaši norādīja, ka paziņotos pasākumus nevar realizēt, “neņemot vērā [Francijas] valdības paziņojumus laikā no 2002. gada jūlija līdz decembrim”. Būtībā ar tiem Francijas iestādes izrādīja savu vēlmi veikt atbilstošus pasākumus, lai atrisinātu FT finansiālās grūtības. Akcionāra avansa projekts bija šo iestāžu iepriekš izteikto nodomu materializācija.

36

Apstrīdētā lēmuma 186. apsvērumā Komisija noteica:

“Šajā gadījumā Komisija konstatē, ka pirms 2002. gada decembra pasākumiem, par kuriem tika izdarīts paziņojums, Francijas varasiestādes kopš [2002. gada] jūlija bija izdarījušas vairākus paziņojumus un pasākumus. Pirmkārt, šie paziņojumi un pasākumi ļauj labāk saprast [2002. gada] decembra pasākumu iemeslus un iespaidu. Otrkārt, šiem iepriekš notikušajiem paziņojumiem un pasākumiem noteikti bija ietekme uz to, kāda bija FT situācijas uztvere no tirgu un ekonomikas dalībnieku puses [2002. gada] decembrī. Tā kā pati ekonomikas dalībnieku izturēšanās bija valsts izturēšanās ietekmēta, tā nav objektīvs rādītājs, lai tālāk spriestu par valsts izturēšanos. Tātad šī iepriekš notikusī iesaistīšanās ir jāņem vērā analīzē par finansiālu atbalstu klātbūtni [2002. gada] decembra pasākumos.”

37

Apstrīdētā lēmuma 187. apsvērumā Komisija norādīja, ka būtībā ir iespējams analizēt secīgos Francijas iestāžu paziņojumus un pasākumus, kas izdarīti kopš 2002. gada jūlija, kā “kopumu, kura konkretizēšanās brīdis būtu [2002. gada] decembra pasākumi”.

38

Tālāk apstrīdētā lēmuma 188.–191. apsvērumā Komisija ir noteikusi:

39

Apstrīdētā lēmuma 7. nodaļā “Apspriežamo pasākumu novērtējums attiecībā uz [ņemot vērā] [EKL] 87. panta 1. punktu” Komisija cita starpā norādīja (apstrīdētā lēmuma 194. apsvērums):

“Akcionāra avans[a projekts] (kas ir pirmais solis [Francijas] valsts līdzdalībai [FT] rekapitalizācijā) piešķir priekšrocību par labu FT, jo tas [..] ļauj [tai] palielināt savus finansējuma līdzekļus un dot tirgum drošību attiecībā uz uzņēmuma spēju ievērot maksājumu termiņus. Pat ja vienošanās par [akcionāra] avansu tā arī nav tikusi parakstīta, tirgum dotais iespaids par šī avansa pastāvēšanu var piešķirt FT priekšrocību, jo tirgus uzskatīja, ka [FT] finansiālā situācija bija stabilāka [..]. Tas būtu varējis ietekmēt FT aizņēmuma nosacījumus.”

40

Savā analīzē par nosacījumu attiecībā uz valsts resursu iesaistīšanu apstrīdētā lēmuma 196. apsvērumā Komisija atzīmē, ka “potenciālas papildu saistības valsts resursiem tika radītas ar paziņojumu par akcionāra avansa piešķiršanu vienlaikus ar šīs piešķiršanas sagatavošanas nosacījumu īstenošanu [..], radot tirgū iespaidu, ka šis avanss jau tiešām bija piešķirts, [..] un visbeidzot ar ERAP parafētu un parakstītu avansa līguma nosūtīšanu FT”. Šajā pašā apsvērumā Komisija piebilda, ka fakts, ka šis līgums nav ticis parakstīts no FT puses, nenozīmē, ka nav bijis potenciālas valsts resursu iesaistīšanas. Būtībā FT būtu varējusi to parakstīt jebkurā brīdī, tādējādi sev piešķirot tiesības nekavējoties saņemt EUR 9 miljardu lielas summas pārskaitījumu.

41

Konstatējusi, ka FT piešķirtā priekšrocība izkropļoja vai draudēja izkropļot konkurenci un varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (apstrīdētā lēmuma 198.–201. apsvērums), Komisija apstrīdētā lēmuma 8. nodaļā “Saprātīga privātā investora princips tirgus ekonomikā” izskatīja jautājumu par to, vai minētais princips tika ievērots, ņemot vērā visus Francijas iestāžu paziņojumus pēdējos mēnešus pirms akcionāra avansa projekta (apstrīdētā lēmuma 203.–230. apsvērums). Būtībā šo paziņojumu saturs un to ietekme uz tirgu atklāj, ka Francijas valsts jau 2002. gada jūlijā bija nolēmusi atbalstīt FT (apstrīdētā lēmuma 203. apsvērums).

42

Attiecībā uz paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija un 2002. gada 4. decembra paziņojumu Komisija būtībā uzskatīja, ka “visi kopā šie paziņojumi var tikt uzskatīti par tādiem, kas publiskojuši [Francijas] valsts nodomu, saskaņā ar kuru gadījumā, ja [FT] būtu finansējuma problēmas vai finansiālas grūtības, valsts darītu nepieciešamo, lai tās tiktu atrisinātas”, un [uzskatīti] par tās iesaistīšanās izpausmi šajā ziņā. Faktiski šie publiskie paziņojumi – atkārtoti, saskaņoti un piedēvējami Francijas valstij – ir pietiekami skaidri, precīzi un noteikti, lai ticamā veidā atspoguļotu tās beznosacījuma iesaistīšanos, it īpaši attiecībā uz sadarbību finanšu un ražošanas jomā, ko tātad paredzēja minētie paziņojumi (apstrīdētā lēmuma 206.–213. un 217. apsvērums). Turklāt bez šiem publiskajiem paziņojumiem Francijas iestādes arī vērsās pie “svarīgākajiem tirgus dalībniekiem”, tādiem kā S & P, lai tos informētu par saviem nodomiem un ātri atjaunotu tirgus uzticību, tādējādi novēršot FT kredītreitinga samazinājumu līdz līmenim “junk bonds” (apstrīdētā lēmuma 212. apsvērums).

43

Apstrīdētā lēmuma 214.–218. apsvērumā Komisija pētīja “to, vai saskaņā ar iekšējām tiesībām privāts investors, kas būtu izdarījis tādus pašus paziņojumus kā valsts, būtu spiests ievērot savus solījumus”. Vispirms tā uzskatīja, ka šajā posmā nevar izslēgt to, ka apspriežamajiem paziņojumiem būtu saistošs spēks, pamatojoties uz Francijas administratīvajām tiesībām, civiltiesībām, komerctiesībām un kriminālo likumdošanu [..], kā arī balstoties uz Ņujorkas Valsts tiesībām (Amerikas Savienotās Valstis). Pēc tam tā norādīja, ka šādus paziņojumus tirgus var uzskatīt par pilnīgi ticamiem un līdz ar to pēdējais minētais sagaida, ka Francijas valsts “darīs visu nepieciešamo, lai atrisinātu visas FT finansiālās grūtības”. Pēc Komisijas domām, “ja [Francijas] valsts nebūtu atbildējusi šīm gaidām, tas būtu tieši ietekmējis tās reputāciju kā kotētu vai nekotētu uzņēmumu īpašnieces, akcionāres vai pārvaldītājas reputāciju, kā arī tās reputāciju saistībā ar obligāciju emisiju, lai finansētu valsts parādu” (apstrīdētā lēmuma 217. apsvērums). Tādējādi minētie paziņojumi pauda uz valsts reputāciju balstītu stratēģiju, kas izpaužas kā ticamu saistību uzņemšanās īstermiņā un ilgtermiņā. Līdz ar to šie elementi, “uzlūkoti visā kopumā, [..] var tikt uztverti kā tādi, kas tiešām rada risku apdraudēt valsts līdzekļus (vai nu iesaistot valsts atbildību attiecībā uz investoriem, vai paaugstinot valsts transakciju izmaksas nākotnē)”, un “versija, saskaņā ar kuru Francijas varasiestāžu paziņojumi, sākot ar 2002. gada jūliju, būtu uzskatāmi par finansiāliem atbalstiem, tātad ir jauna versija, bet, iespējams, ne bez pamata” (apstrīdētā lēmuma 218. apsvērums).

44

Apstrīdētā lēmuma 219. apsvērumā Komisija tomēr secināja, “ka, balstoties uz to [iepriekš minēto], ir iespējams neapstrīdamā veidā pierādīt finansiālu atbalstu pastāvēšanu”. Tā turpretī uzskatīja, ka “finansiāla atbalsta elementu pastāvēšanu var pierādīt tradicionālākā veidā, sākot ar 2002. gada decembra pasākumiem, par kuriem tika izdarīts paziņojums”. Šajā sakarā ir pietiekami “noteikt, ka iepriekšējiem paziņojumiem ir bijusi reāla ietekme uz tirgus uztveri [2002. gada] decembrī, bez nepieciešamības kvalificēt šos [..] paziņojumus pašus kā valsts finansiālus atbalstus”.

45

Balstoties it īpaši uz 2004. gada 28. aprīļa ziņojumu, kas izraisīja ārkārtēju un neapstrīdamu FT akciju un obligāciju vērtības pieaugumu pēc 2002. gada 12. jūlija paziņojuma, uz S & P paziņojumu presei šajā pašā dienā, kā arī uz Deutsche Bank ziņojumu 2002. gada 22. jūlijā, Komisija secināja, ka “tirgus uzskatīja šos [Francijas iestāžu] paziņojumus par ticamu [Francijas] valsts saistību stratēģiju atbalstīt FT” (apstrīdētā lēmuma 220. un 221. apsvērums).

46

Apstrīdētā lēmuma 222. apsvērumā Komisija piebilda, ka šiem paziņojumiem bija ļoti ievērojama ietekme uz tirgu. Faktiski tie deva ieguldījumu tajā, ka tika atjaunota finanšu tirgu uzticība, un bija noteicošie FT kredītreitinga saglabāšanā investīciju līmenī. FT kredītreitinga samazināšana būtu padarījusi jebkādu akcionāra avansu neiespējamu vai vismaz apgrūtinošāku.

47

Pēc Komisijas domām, “tas, ka [2002. gada] decembrī paziņotie pasākumi [..], atsevišķi ņemot, var radīt pilnīgi racionālu operāciju iespaidu, neko nemaina tajā, ka ekonomikas dalībnieku izturēšanos decembrī bija skaidri ietekmējuši [Francijas] valsts iepriekš izdarītie paziņojumi un darbības, konkrēti sākot ar 2002. gada jūliju, norādot [Francijas] valsts nodomu mazināt [FT] finansējuma problēmas” (apstrīdētā lēmuma 225. apsvērums). Šajā nozīmē Francijas iestāžu lēmums pasteidzināt FT rekapitalizāciju, piešķirot kredītlīniju, nozīmē to [iestāžu] paziņojumu materializēšanu (apstrīdētā lēmuma 226. apsvērums).

48

Pēc Komisijas domām, tas, ka FT rekapitalizācijas operācija, kas tika īstenota 2003. gada aprīlī, bija veiksmīga un ka akcionāra avanss tā arī netika piešķirts, nav noteicošais. Saprātīga privātā investora kritērija piemērošanā ir jāpamatojas uz elementiem, kas ir investora rīcībā lēmuma par investēšanu pieņemšanas brīdī. Turklāt, ciktāl Francijas iestāžu paziņojumi ietekmēja tirgu un ekonomikas dalībnieku izturēšanos, Komisija nedrīkstēja “balstīties uz citu ekonomikas dalībnieku izturēšanos, lai spriestu par valsts izturēšanos, un tādējādi piemērot līdzāspastāvēšanas kritēriju”. Pēc Komisijas domām, “būtībā [Francijas] valsts paziņojumi, saskaņā ar kuriem tā darīs visu nepieciešamo, lai ļautu [FT] atrisināt tās finansējuma problēmas, kas tika izdarīti jūlijā un tad atkārtoti, traucē izdarīt līdzāspastāvēšanas pārbaudi tādā mērā, kādā privātie investori nevar tikt uzskatīti par tādiem, kurus ietekmē vienīgi [FT] situācija, un tas nav atkarīgs no jautājuma par to, vai šie paziņojumi ietver [vai neietver] valsts finansiālu atbalstu”. Piemērojot saprātīga privātā investora principu, bija jābalstās nevis uz tirgus situāciju 2002. gada decembrī, bet gan loģiski “uz tādu tirgus situāciju, ko nav ietekmējuši iepriekšēji paziņojumi un darbības” (apstrīdētā lēmuma 227. apsvērums).

49

Tādējādi, izskatot paziņojumus par investīcijām situācijas pirms 2002. gada jūlija kontekstā, “varētu šķist”, ka tie neievēro minēto principu (apstrīdētā lēmuma 228. apsvērums). Šajā brīdī FT atradās smagā ekonomiskā situācijā un bija zaudējusi tirgus uzticību, un Francijas iestādes vēl nebija pieņēmušas nekādus pasākumus ar mērķi uzlabot FT pārvaldību un tās rezultātus, ne pieprasījušas veikt padziļinātu auditu, ne nozīmējušas jauno vadības komandu, ne sagatavojušas uzņēmuma atveseļošanas plānu. Šādos apstākļos būtu “maz ticams, ka kāds privāts investors sākot ar 2002. gada jūliju būtu izteicis [līdzīgus] paziņojumus kā tos, ko izteica Francijas valdība un kas no ekonomikas viedokļa varēja nopietni [ietekmēt] tās uzticamību un reputāciju un no juridiskā viedokļa pat varēja to piespiest sākot ar šo datumu finansiāli atbalstīt [FT] jebkurā gadījumā”. Tādējādi šāds investors būtu viens pats un bez jebkādas kompensācijas uzņēmies ļoti nopietnu risku attiecībā uz FT. Tādā situācijā pat vairākuma akcionārs, kura rīcībā būtu tāda pati informācija kā tā, kas tajā laikā bija Francijas valsts iestāžu rīcībā, nebūtu sniedzis paziņojumus FT atbalstam 2002. gada jūlijā, iepriekš neuzsākot padziļinātu auditu par finansiālo situāciju un nepieciešamajiem atveseļošanas pasākumiem, lai novērtētu riska, ko šāds mēģinājums nozīmētu, apjomu. Katrā ziņā tādam vairākuma akcionāram būtu jāpiedalās finanšu tirgos, lai atveseļotu FT situāciju. Minētie tirgi “šajā laikā nešķita gatavi investēt vai piešķirt daudz kredītu FT” (apstrīdētā lēmuma 229. apsvērums).

50

Tādējādi, pēc Komisijas domām, “ir mazticams, ka saprātīgs privātais investors, atrodoties līdzīgā situācijā kā Francijas valsts, 2002. gada jūlijā būtu izdarījis paziņojumus par atbalstu FT, ņemot vērā FT ekonomisko situāciju un to, ka tā rīcībā trūka skaidras un pilnīgas informācijas par šo jautājumu”. Ir vēl jo mazāk iespējams, ka saprātīgs privātais investors “būtu piešķīris akcionāra avansu, uzņ[emoties] vienīgi uz sev[i] ļoti lielu finansiālu risku” (apstrīdētā lēmuma 229. apsvērums).

51

No visa iepriekš minētā Komisija secināja, ka “saprātīga privātā investora [kritērijs] tirgus ekonomikā n[ebija] izpildīts” un ka “šādi FT piešķirtā priekšrocība caur akcionāra avansa piešķiršanas projektu – kas izskatīts, ņemot vērā iepriekšējos Francijas varas iestāžu paziņojumus un iesaistīšanos, – [bija] valsts finansiāls atbalsts, pat ja priekšrocības apjomu [bija] grūti aprēķināt” (apstrīdētā lēmuma 230. apsvērums).

52

Apstrīdētā lēmuma 9. nodaļā “Finansiālā atbalsta saderība” Komisija uzskatīja, ka apspriežamie pasākumi neizpildīja tās paziņojumā par Kopienas pamatnostādnēm attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV 1999, C 288, 2. lpp.) paredzētos atļaujas nosacījumus (apstrīdētā lēmuma 231.–255. apsvērums). Tā līdz ar to secināja, ka šie pasākumi ir valsts finansiāls atbalsts, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu (apstrīdētā lēmuma 256. apsvērums).

53

Apstrīdētā lēmuma 10. nodaļā “Finansiālā atbalsta atmaksāšana” Komisija paziņoja, ka šajā stadijā nevar uzsākt precīzu attiecīgā [finansiālā] atbalsta apjoma noteikšanu vai iekļaut apstrīdētajā lēmumā pietiekami precīzus parametrus, kas ļautu Francijas Republikai šādus aprēķinus uzsākt vēlāk. Tā uzskatīja, ka tiesību uz aizstāvību un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ievērošana būtu pretrunā finansiālā atbalsta atmaksāšanai atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 14. pantam (apstrīdētā lēmuma 257.–264. apsvērums).

54

Ar attiecīgi 2004. gada 13. oktobrī (lieta T‑425/04), 2004. gada 5. novembrī (lieta T‑444/04) un 2004. gada 9. novembrī (lieta T‑450/04) Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtiem prasības pieteikumiem Francijas Republika, FT un sabiedrības Bouygues katra cēla prasību, lai panāktu pilnīgu apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Ar 2004. gada 12. novembrī Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtu prasības pieteikumu (lieta T‑456/04) AFORS cēla prasību, lai panāktu šī lēmuma 2. panta atcelšanu.

55

Ar 2008. gada 30. janvāra rīkojumu Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs atļāva sabiedrībām Bouygues iestāties lietas T‑444/04 mutvārdu procesā Komisijas prasījumu atbalstam.

56

2008. gada 13. februārī saskaņā ar 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 14. pantu un pēc trešās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa, uzklausot lietas dalībniekus atbilstoši minētā reglamenta 51. pantam, nolēma nodot lietas T‑425/04, T‑444/04, T‑450/04 un T‑456/04 izskatīšanai paplašinātā sastāvā.

57

Ar Vispārējās tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2009. gada 17. februāra rīkojumu četras lietas tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļai un galīgā sprieduma taisīšanai saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 50. pantu.

58

Ar 2010. gada 21. maija spriedumu Francija u.c./Komisija (T‑425/04, T‑444/04, T‑450/04 un T‑456/04, Krājums, turpmāk tekstā – “2010. gada 21. maija spriedums”, EU:T:2010:216) Vispārējā tiesa, pirmkārt, atcēla apstrīdētā lēmuma 1. pantu un, otrkārt, paziņoja, ka vairs nav jālemj par prasībām atcelt šī lēmuma 2. pantu.

59

Attiecībā uz prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu, pirmkārt, Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas izvirzītās iebildes par nepieņemamību lietu T‑425/05, T‑444/04 un T‑450/04 ietvaros un uzskatīja, ka nav jālemj par FT izvirzīto iebildi par nepieņemamību lietā T‑456/04 par AFORS apgalvoto prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu (2010. gada 21. maija spriedums, minēts 58. punktā, EU:T:2010:216, 111.–134. punkts).

60

Otrkārt, Vispārējā tiesa izvērtēja kopā otro un trešo pamatu, kas ir izvirzīti lietās T‑425/04 un T‑444/04, kā arī pirmo un otro pamatu, kas ir izvirzīti attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 1. pantu lietā T‑450/04, ciktāl šie pamati būtībā attiecas uz to, vai Komisija likumīgi piemērojusi atbalsta jēdzienu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē (2010. gada 21. maija spriedums, minēts 58. punktā, EU:T:2010:216, 212.–326. punkts).

61

Šajā ziņā Vispārējā tiesa, pirmkārt, atgādināja dažus principus saistībā ar atbalsta jēdzienu, kā arī ar veicamās pārbaudes tiesā plašumu (2010. gada 21. maija spriedums, 212.–220. punkts). Tā it īpaši atzīmēja, kā lietas dalībnieki bija atzinuši tiesas sēdē, ka privāta investora kritērija piemērošana ir iespējama tikai ar nosacījumu, ka pasākumi, ko valsts ir veikusi par labu uzņēmumam, piešķir priekšrocību, kas izriet no valsts līdzekļiem (2010. gada 21. maija spriedums, minēts 58. punktā, EU:T:2010:216, 217. punkts).

62

Otrkārt, Vispārējā tiesa izvērtēja, vai paziņojumi kopš 2002. gada jūlija un akcionāra avansa projekts, skatīti atsevišķi vai kopā, piešķīra FT vienu vai vairākas priekšrocības (2010. gada 21. maija spriedums, minēts 58. punktā, EU:T:2010:216, 222.–260. punkts).

63

Šajā ziņā pēc dažu ievada apsvērumu noformulēšanas un priekšrocības jēdziena noteikšanas tādējādi, ka valsts iesaistīšanās rezultātā ir jāuzlabojas priekšrocības saņēmēja ekonomiskajai un/vai finansiālajai situācijai (2010. gada 21. maija spriedums, minēts 58. punktā, EU:T:2010:216, 222.–231. punkts), Vispārējā tiesa vispirms izvērtēja, vai paziņojumi kopš 2002. gada jūlija, kā arī 2002. gada 4. decembra paziņojums paši par sevi nozīmē priekšrocības piešķiršanu FT (2010. gada 21. maija spriedums, minēts 58. punktā, EU:T:2010:216, 232.–242. punkts). Šajā ziņā Vispārējā tiesā būtībā uzskatīja, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā pietiekami pierādīja, ka šie paziņojumi un šis paziņojums, kopā ņemti, radīja FT ievērojamas priekšrocības, ciktāl tie ļāva atgūt finanšu tirgus uzticību, padarīja FT iespējamu, vieglāku un lētāku pieeju jauniem kredītiem, kas nepieciešami, lai refinansētu tās īstermiņa parādus līdz EUR 15 miljardiem, un, visbeidzot, palīdzēja nostabilizēt tās ļoti nestabilo finansiālo stāvokli. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šādos apstākļos nav jāizskata jautājums, vai minētie paziņojumi ietvēra arī tādu priekšrocību FT, kas pozitīvi ietekmēja tās akciju un obligāciju vērtības.

64

Otrkārt, Vispārējā tiesa izvērtēja, vai akcionāra avansa projekts viens pats radīja papildu un atsevišķu priekšrocību FT, pirms secinājuma izdarīšanas, ka Komisija nav no juridiskā viedokļa pietiekami pierādījusi, ka tas tā ir (2010. gada 21. maija spriedums, minēts 58. punktā, EU:T:2010:216, 243.–258. punkts). No vienas puses, Vispārēja tiesa uzskatīja, ka papildu priekšrocība, ko Komisija ir minējusi apstrīdētā lēmuma 194. apsvērumā, acīmredzami atbilst tai, kas izriet no paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija, un it īpaši tai, kas tiek saistīta ar 2002. gada 4. decembra paziņojumu. Šajā ziņā tā it īpaši atzīmēja, ka akcionāra avansa projekta nosūtīšana 2002. gada 20. decembrī netika publiski paziņota atsevišķi un papildus 2002. gada 4. decembra paziņojumam par šo projektu. No otras puses, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija no juridiskā viedokļa nav pietiekami pierādījusi, ka tikai FT tiesības vienpusēji un bez jebkādiem nosacījumiem izmantot kredītlīniju EUR 9 miljardu apmērā, kas bija līguma par akcionāra avansu priekšmets, ir uzskatāmas par tai piešķirtu priekšrocību, kaut arī FT tā arī neparakstīja līguma projektu un tas arī netika izpildīts. Šajā ziņā tā konstatēja, ka Komisija ne konstatēja, ne arī pierādīja FT ekonomiskā stāvokļa iespējamu uzlabošanos, kas varēja notikt “kontraktuālā piedāvājuma”, kas veidoja akcionāra avansa projektu, rezultātā, salīdzinājumā ar situāciju, kādā FT atradās it īpaši pēc iespējas, kas tai radās attiecībā uz savu parādu refinansēšanu EUR 9 miljardu apmērā saskaņā ar nosacījumiem, kādi tobrīd valdīja obligāciju tirgū.

65

Treškārt, Vispārējā tiesa pārbaudīja nosacījuma par valsts līdzekļu nodošanu faktu (2010. gada 21. maija spriedums, minēts 58. punktā, EU:T:2010:216, 262.–313. punkts). 2010. gada 21. maija sprieduma, minēts 58. punktā (EU:T:2010:216), 262. punktā Vispārējā tiesa precizēja, ka pastāv prasība par saikni starp identificēto priekšrocību un valsts līdzekļu iesaistīšanu un ka minētajai priekšrocībai ir jābūt cieši saistītai ar atbilstošajām izmaksām, kas ir jāsedz no valsts budžeta, vai ar pietiekami konkrēta ekonomiska riska radīšanu šim budžetam, pamatojoties uz juridiski saistošiem pienākumiem, kurus ir uzņēmusies valsts.

66

Vispirms Vispārējā tiesa secināja, ka paziņojumi kopš 2002. gada jūlija nenozīmē valsts līdzekļu iesaistīšanu, un noraidīja sabiedrību Bouygues prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu, ciktāl Komisija esot atteikusies kvalificēt šos paziņojumus kā atsevišķu atbalstu (2010. gada 21. maija spriedums, minēts 58. punktā, EU:T:2010:216, 268.–290. punkts). Vispārējā tiesa to secināja it īpaši pēc tam, kad bija konstatējusi, ka to atvērtā, neprecīzā un nosacījumiem pakļautā rakstura dēļ, it īpaši attiecībā uz valsts iespējamās iesaistīšanās FT atbalstam raksturu, apmēru un nosacījumiem, un ņemot vērā faktisko kontekstu, kādā tie tika izdarīti, minētie paziņojumi nevar tikt pielīdzināti valsts garantijai vai interpretēti kā tādi, kas liecina par neatsaucamām saistībām sniegt FT konkrētu finansiālu atbalstu, vai kā tādi, kas pakļauj Francijas valsts līdzekļus riskam, ko var uzskatīt par tādu līdzekļu nodošanu.

67

Pēc tam Vispārējā tiesa veica individuālu 2002. gada 4. decembra paziņojuma pārbaudi (2010. gada 21. maija spriedums, minēts 58. punktā, EU:T:2010:216, 293.–298. punkts). Tā uzskatīja, ka tai nav jāpārbauda, vai šis paziņojums pats par sevi ietvēra pietiekami precīzas, noteiktas un beznosacījuma saistības, kas tāpēc bija juridiski saistošas, kas ļautu secināt par valsts līdzekļu nodošanas faktu, tāpēc, ka ne Komisija, ne sabiedrības Bouygues nav izvirzījušas tādu argumentu vai iesniegušas atbilstošus un pārliecinošus pierādījumus šajā jautājumā (2010. gada 21. maija spriedums, minēts 58. punktā, EU:T:2010:216, 293.–295. punkts).

68

2010. gada 21. maija sprieduma, minēts 58. punktā (EU:T:2010:216), 296. punktā Vispārējā tiesa piebilda, ka katrā ziņā valsts līdzekļu nodošana, kas izriet no minētā paziņojuma, varētu atbilst tikai tādai priekšrocībai, kas ir saistīta ar kredītlīnijas piešķiršanu EUR 9 miljardu apmērā, kura bija skaidri paredzēta šajā paziņojumā. Pirmkārt, Komisija apstrīdētajā lēmumā no juridiskā viedokļa nepietiekami raksturoja šādu priekšrocību, un, otrkārt, šī priekšrocība ir nodalāma no priekšrocības, kas izriet no paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija un kas ir minēta apstrīdētajā lēmumā. Šī paša sprieduma 297. punktā Vispārējā tiesa precizēja, ka šī prasība par saikni starp identificēto priekšrocību un valsts līdzekļu nodošanu nozīmē, ka minētā priekšrocība atbilst ekvivalentām izmaksām no valsts budžeta, pirms tā atzīmēja, ka tomēr tā tas nav šajā gadījumā attiecībā uz saikni starp, pirmkārt, apstrīdētajā lēmumā minēto priekšrocību, kas izriet no paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija, un, otrkārt, apgalvoto valsts līdzekļu nodošanu, kas ietver kredītlīnijas piešķiršanu EUR 9 miljardu apmērā, kāda ir paredzēta 2002. gada 4. decembra paziņojumā par akcionāra avansa projektu.

69

2010. gada 21. maija sprieduma, minēts 58. punktā (EU:T:2010:216), 298. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka 2002. gada 4. decembra paziņojums par avansa projektu ietvēra valsts līdzekļu nodošanu.

70

Turklāt attiecībā uz akcionāra avansa projektu Vispārējā tiesa 2010. gada 21. maija sprieduma, minēts 58. punktā (EU:T:2010:216), 299. punktā uzskatīja, ka, ciktāl Komisija nebija pietiekami konstatējusi priekšrocību, kas no tā izriet, Vispārējai tiesai a fortiori nav iespējams secināt par valsts līdzekļu nodošanu saistībā ar šo priekšrocību.

71

Visbeidzot, 2010. gada 21. maija sprieduma, minēts 58. punktā (EU:T:2010:216), 302.–309. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja, vai Komisija, pamatojoties uz paziņojumu kopš 2002. gada jūlija, tos aplūkojot kopsakarā ar 2002. gada 4. decembra paziņojumu un akcionāra avansa projektu, visaptverošu novērtējumu, tomēr varēja secināt no valsts līdzekļiem izrietošās ekonomiskas priekšrocības esamību.

72

Šajā ziņā 2010. gada 21. maija sprieduma, minēts 58. punktā (EU:T:2010:216), 303. un 304. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka paziņojumos kopš 2002. gada jūlija, tāpat kā paziņojumā, kas visbeidzot tika konkretizēts 2002. gada decembrī, nebija ietverta nojauta par īpašu finansiālu atbalstu, tomēr tiem atšķirībā no 2002. gada 4. decembra paziņojuma bija atvērts, neprecīzs un nosacījuma raksturs attiecībā uz Francijas valsts iespējamās iesaistīšanās nākotnē raksturu, apmēru un nosacījumiem. Francijas valsts lēmums 2002. gada decembrī paziņot un piedāvāt akcionāra avansa projektu bija uzskatāms par būtisku pārrāvumu secīgu notikumu, kuru mērķis bija FT refinansēšana, virknē. Tā paša sprieduma 305. punktā Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas versiju, saskaņā ar kuru akcionāra avansa projekts bija uzskatāms par Francijas valsts agrāku paziņojumu materializāciju.

73

2010. gada 21. maija sprieduma, minēts 58. punktā (EU:T:2010:216), 307. punktā Vispārējā tiesa arī sprieda, ka Komisija nevarēja atbrīvot sevi no pienākuma identificēt īpašu priekšrocību, kas ietver atbilstošo valsts līdzekļu nodošanu. Šī sprieduma 308. punktā tā piebilda, ka, ņemot vērā būtisko pārrāvumu secīgu notikumu virknē un Francijas iestāžu rīcībā 2002. gada decembrī, Komisija nevarēja pamatoti konstatēt saikni starp valsts līdzekļu iespējamu iesaistīšanu tābrīža stadijā un priekšrocībām, ko piešķīra agrāki pasākumi, proti, paziņojumi kopš 2002. gada jūlija, it īpaši tāpēc, ka šie pasākumi būtiski atšķīrās no pasākumiem, kas tika veikti 2002. gada decembrī. Būtībā šāda saikne starp atbalsta jēdzienu veidojošajiem elementiem atsevišķu faktisku apstākļu gadījumā, kas norisinājās dažādos laikos, būtu pretrunā prasībai par saikni starp priekšrocību un valsts līdzekļu nodošanu.

74

No tā Vispārējā tiesa 2010. gada 21. maija sprieduma, minēts 58. punktā (EU:T:2010:216), 309. punktā secināja, ka, lai arī bija pieļaujams, ka Komisija ņem vērā visus notikumus – kas norisinājās iepriekš un ietekmēja Francijas valsts galīgo lēmumu 2002. gada decembrī par atbalstu FT, izmantojot akcionāra avansu –, lai raksturotu priekšrocību, tā nebija pierādījusi valsts līdzekļu nodošanu saistībā ar šo priekšrocību. Pēc Vispārējās tiesas domām, fakts, ka paziņojumi kopš 2002. gada jūlija, kā arī 2002. gada 4. decembra paziņojums radīja FT priekšrocību, ciktāl tie atguva finanšu tirgus uzticību un uzlaboja FT refinansēšanas nosacījumus, nenozīmēja attiecīgi arī valsts budžeta atbilstošu samazināšanu vai pietiekami konkrētu ekonomisku risku attiecībā uz izmaksām, kādas jāsedz no šī budžeta. Vispārējā tiesa it īpaši norādīja, ka šī priekšrocība atšķiras no tās, ko var sniegt akcionāra avansa projekts un kas netika pietiekami pierādīta apstrīdētajā lēmumā.

75

2010. gada 21. maija sprieduma, minēts 58. punktā (EU:T:2010:216), 310. punktā Vispārējā tiesa sprieda, ka Komisija nav ņēmusi vērā atbalsta jēdzienu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, uzskatot, ka akcionāra avansa projekts, skatīts paziņojumu kopš 2002. gada jūlija kontekstā, ietvēra priekšrocības piešķiršanu FT, kas izrietēja no valsts līdzekļu nodošanas. Tādējādi, no vienas puses, tā apmierināja otrā pamata otro daļu, kā arī trešo pamatu, ko bija izvirzījusi Francijas Republika un FT, ciktāl ar šo daļu un pamatu tiek kritizēta atbalsta jēdziena piemērošana, un, no otras puses, tā uzskatīja, ka nav jāizskata otrā pamata pirmā daļa, kā arī trešais pamats, ko bija izvirzījusi Francijas Republika un FT, ciktāl ar šo daļu un ar šo pamatu tiek apstrīdēta saprātīga privātā investora kritērija piemērošanas, ko veica Komisija, likumība (2010. gada 21. maija spriedums, minēts 58. punktā, EU:T:2010:216, 311. un 312. punkts). Tāpat tā uzskatīja, ka, ņemot vērā to, ka ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 1. pants sakarā ar kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, piemērojot EKL 87. panta 1. punktu, vairs nav jāizskata arī pirmais pamats, ko bija izvirzījusi Francijas Republika un FT, un ceturtais Francijas Republikas izvirzītais pamats (2010. gada 21. maija spriedums, minēts 58. punktā, EU:T:2010:216, 313. punkts).

76

Treškārt, Vispārējā tiesa izvērtēja un noraidīja sabiedrību Bouygues otro pamatu lietā T‑450/04, kurš bija saistīts ar pamatojuma nekonsekvenci un nepietiekamību pretrunā EKL 253. pantam (2010. gada 21. maija spriedums, minēts 58. punktā, EU:T:2010:216, 314.–324. punkts).

77

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējā tiesa atcēla apstrīdētā lēmuma 1. pantu ar nelikumību saistītu iemeslu dēļ, kas ir izklāstīti Francijas Republikas un FT otrajā un trešajā pamatā (2010. gada 21. maija spriedums, minēts 58. punktā, EU:T:2010:216, 326. punkts).

78

Visbeidzot, 2010. gada 21. maija sprieduma, minēts 58. punktā (EU:T:2010:216), 327.–330. punktā Vispārējā tiesa sprieda, ka, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma 1. panta atcelšanu, pamatojoties uz Francijas Republikas un FT pamatiem, kas izvirzīti lietās T‑425/04 un T‑444/04, to, kā arī sabiedrību Bouygues prasības lietā T‑450/04 un AFORS prasība lietā T‑456/04 atcelt minētā lēmuma 2. pantu, ir zaudējušas savu priekšmetu. Tādējādi tā uzskatīja, ka vairs nav jāizskata minētās prasības par [apstrīdētā lēmuma 2. panta] atcelšanu.

79

Ar attiecīgi 2010. gada 4. un 3. augustā Tiesas kancelejā iesniegtajiem prasības pieteikumiem sabiedrības Bouygues (C‑399/10 P) un Komisija (C‑401/10 P) iesniedza apelācijas sūdzību par 2010. gada 21. maija spriedumu, minēts 58. punktā (EU:T:2010:216).

80

Ar 2011. gada 28. februāra rīkojumiem Tiesas priekšsēdētājs atļāva Vācijas Federatīvajai Republikai iestāties šajās divās lietās Francijas Republikas prasījumu atbalstam.

81

Ar 2011. gada 8. septembra rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs apvienoja minētās lietas tiesvedības mutvārdu daļai un galīgā sprieduma taisīšanai.

82

Ar spriedumu par apelācijas sūdzību Tiesa atcēla 2010. gada 21. maija spriedumu un nodeva lietas T‑425/04, T‑444/04 un T‑450/04 atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par izvirzītajiem pamatiem un tai iesniegtajām prasībām, par kurām tā nav pieņēmusi lēmumu un atlikusi nolēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem.

83

Pirmām kārtām, Tiesa lēma par apelācijas sūdzībām.

84

Šajā sakarā Tiesa, pirmkārt, izvērtēja sabiedrību Bouygues apelācijas sūdzības pirmo pamatu par to, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi pārāk šauru valsts atbalsta jēdziena interpretāciju, Francijas tiesību sagrozīšanu un kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā, kad tā noraidīja argumentāciju, kas bija vērsta uz to, lai pierādītu, ka Komisija bija pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atsakoties paziņojumus kopš 2002. gada jūlija kvalificēt kā valsts atbalstu (sprieduma par apelācijas sūdzību 67.–79. punkts).

85

Šajā ziņā sprieduma par apelācijas sūdzību 76. punktā Tiesa konstatēja, ka apstrīdētajā lēmumā nav formulēta nostāja par sabiedrību Bouygues2003. gada 22. janvāra sūdzību daļā, kurā tās norādīja, ka paziņojumi kopš 2002. gada jūlija paši par sevi veidojot valsts atbalstu. Tā it īpaši atzīmēja, ka šie paziņojumi ir ņemti vērā tiktāl, ciktāl tiem objektīvi ir nozīme saistībā ar akcionāra avansa projekta izvērtēšanu, un ka Komisija ir izvērtējusi tos tikai tiktāl, ciktāl tie veido konstatētā atbalsta kontekstu (sprieduma par apelācijas sūdzību 73.–75. punkts).

86

Tādējādi sprieduma par apelācijas sūdzību 77. punktā Tiesa paziņoja, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, 2010. gada 21. maija sprieduma 128. un 131. punktā nospriežot, ka apstrīdētā lēmuma 1. pants ietver Komisijas atteikumu paziņojumus kopš 2002. gada jūlija kvalificēt kā valsts atbalstu. Proti, fakts, ka Komisija nebija pieņēmusi nostāju attiecībā uz šo paziņojumu, kvalificējot to kā valsts atbalstu saistībā ar sabiedrību Bouygues iesniegto sūdzību, nevar pats par sevi tikt pielīdzināts lēmumam, ar kuru noraidīti šo sūdzības iesniedzēju prasījumi.

87

Sprieduma par apelācijas sūdzību 78. punktā Tiesa secināja, ka Vispārējā tiesa ir sniegusi vērtējumu par jautājumiem, attiecībā uz kuriem Komisija vēl nebija sniegusi viedokli, un ir sajaukusi dažādus administratīvā procesa un tiesvedības posmus, kas nav saderīgi ar pilnvaru sadalījuma starp Komisiju un Tiesu sistēmām un LESD paredzētajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kā arī pareizas tiesvedības prasībām. Tādējādi sprieduma par apelācijas sūdzību 79. punktā tā sprieda, ka sabiedrību Bouygues pirmais apelācijas sūdzības pamats nav iedarbīgs.

88

Otrkārt, Tiesa izvērtēja, aplūkojot kopsakarā, sabiedrību Bouygues apelācijas sūdzības otrā pamata pirmo daļu un Komisijas apelācijas sūdzības otrā pamata pirmo daļu attiecībā uz kļūdām tiesību piemērošanā saistībā ar 2002. gada 4. decembra paziņojuma un akcionāra avansa projekta, tos aplūkojot kopumā, atzīšanu par valsts atbalstu. Šie lietas dalībnieki būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, pieprasot valsts atbalsta esamības konstatēšanai ciešu saikni starp priekšrocību, kas jāidentificē atsevišķi attiecībā uz 2002. gada 4. decembra paziņojumu un attiecībā uz akcionāra avansa projektu, no vienas puses, un valsts līdzekļu iesaistīšanu, kas ir līdzvērtīga un atbilst vienai vai otrai no šādi identificētām priekšrocībām, no otras puses.

89

Sprieduma par apelācijas sūdzību 97. punktā Tiesa atzīmēja, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, no vienas puses, ka Komisijai attiecībā uz katru valsts iejaukšanās pasākumu bija jāpārbauda atsevišķi, vai ar to no valsts līdzekļiem tika piešķirta īpaša priekšrocība, un, no otras puses, ka vienīgi valsts budžeta samazināšana vai pietiekami konkrēts ekonomisks risks attiecībā uz izmaksām, kuras sedzamas no valsts budžeta, kas būtu cieši saistīts ar šādi identificētu priekšrocību un atbilstu tai, atbilst nosacījumam attiecībā uz finansējumu no valsts līdzekļiem EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

90

Vispirms Tiesa izskatīja pirmo Vispārējās tiesas vērtējumu, kas minēts iepriekš 89. punktā (sprieduma par apelācijas sūdzību 98.–105. punkts). Šajā ziņā Tiesa it īpaši paziņoja, ka, tā kā valsts iejaukšanās pasākumiem var būt dažādi veidi un tie ir jāizvērtē atbilstoši to sekām, nevar izslēgt, ka vairāki secīgi valsts iejaukšanās pasākumi EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas mērķiem būtu jāuzskata par vienu iejaukšanās pasākumu (sprieduma par apelācijas sūdzību 103. punkts). Pēc Tiesas domām, tā tas it īpaši var būt gadījumā, ja starp secīgiem valsts iejaukšanās pasākumiem, ievērojot tostarp to hronoloģiju, mērķi un uzņēmuma stāvokli šīs iejaukšanās laikā, ir tik cieša saikne, ka nav iespējams tos nodalīt (sprieduma par apelācijas sūdzību 104. punkts). Tiesa no tā secināja, ka, uzskatot, ka bija nepieciešams identificēt valsts budžeta samazinājumu vai pietiekamu konkrētu ekonomisku risku attiecībā uz izmaksām, kuras sedzamas no šī budžeta, kas būtu saistīts ar īpašu priekšrocību, kura izriet vai nu no 2002. gada 4. decembra paziņojuma, vai arī no akcionāra avansa projekta, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo ir piemērojusi kritēriju, kas sākotnēji izslēdz, ka šie valsts iejaukšanās pasākumi atkarībā no to savstarpējās saiknes vai atkarībā no to sekām varētu tikt uzskatīti par vienu iejaukšanās pasākumu (sprieduma par apelācijas sūdzību 105. punkts).

91

Pēc tam Tiesa izskatīja otro Vispārējās tiesas vērtējumu, kas minēts iepriekš 89. punktā (sprieduma par apelācijas sūdzību 106.–110. punkts). Šajā ziņā Tiesa faktiski paziņoja, ka, ja, lai konstatētu valsts atbalsta esamību, Komisijai ir jākonstatē pietiekami cieša saikne starp saņēmējam piešķirto priekšrocību, no vienas puses, un valsts budžeta samazinājumu vai pat pietiekami konkrētu ekonomisku risku attiecībā uz izmaksām, kas jāsedz no šī budžeta, no otras puses, tad nav nepieciešams, lai šāda samazināšana vai pat šāds risks atbilstu vai būtu līdzvērtīgs minētajai priekšrocībai, ne lai atlīdzība par šādu priekšrocību būtu šāds samazinājums vai tāds risks, ne lai tai būtu tāds pats veids kā no tās izrietošajai valsts līdzekļu iesaistīšanai (sprieduma par apelācijas sūdzību 109. un 110. punkts).

92

Tādējādi sprieduma par apelācijas sūdzību 111. punktā Tiesa secināja, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā gan Komisijas veiktās valsts iejaukšanās pasākuma identifikācijas pārbaudē, gan Komisijas konstatētās saiknes starp identificēto priekšrocību un valsts līdzekļu iesaistīšanu izvērtēšanā. Tādējādi tā atcēla pārsūdzēto spriedumu, atzīmējot, ka nepastāv nepieciešamība pārbaudīt citus apelācijas sūdzību pamatus (sprieduma par apelācijas sūdzību 113. un 114. punkts).

93

Otrām kārtām, Tiesa uzskatīja, ka tai ir vajadzīgā informācija, lai taisītu galīgo spriedumu, pirmkārt, par prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu daļā, kurā Komisija lietā T‑450/04 atteicās paziņojumus kopš 2002. gada jūlija kvalificēt kā valsts atbalstu, un, otrkārt, par Francijas Republikas un FT prasību lietās T‑425/04 un T‑444/04 pamatojumam izvirzītā otrā pamata otro daļu un trešo pamatu, ciktāl minētā pamata daļa un minētais pamats ir vērsti pret apstrīdētajā lēmumā izdarīto konstatējumu attiecībā uz Francijas valsts FT piešķirtās priekšrocības esamību (sprieduma par apelācijas sūdzību 116.–142. punkts).

94

Attiecībā uz pirmo daļu sprieduma par apelācijas sūdzību 118. punktā Tiesa uzskatīja, ka prasības pamati lietā T‑450/04, kas ir vērsti uz apstrīdētā lēmuma 1. panta atcelšanu daļā, kurā Komisija esot atteikusies paziņojumus kopš 2002. gada jūlija kvalificēt kā valsts atbalstu, nav iedarbīgi.

95

Attiecībā uz otro daļu, pirmkārt, sprieduma par apelācijas sūdzību 126. punktā Tiesa norādīja, ka tostarp no apstrīdētā lēmuma 188. un 189. apsvēruma izriet, ka Komisija savu konstatējumu par valsts atbalsta esamību nav balstījusi uz saistībām, ko Francijas valsts esot uzņēmusies ar 2002. gada 12. jūlija paziņojumu.

96

Otrkārt, sprieduma par apelācijas sūdzību 129. punktā Tiesa no dažiem izteikumiem apstrīdētā lēmuma 194. un 196. punktā secināja, ka Komisija bija uzskatījusi, ka 2002. gada 4. decembra paziņojums un akcionāra avansa projekts, skatīti kopā, piešķīra priekšrocību, kas nozīmēja valsts līdzekļu iesaistīšanu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Pēc tam šī sprieduma 130. un 131. punktā Tiesa, atsaucoties uz tā paša sprieduma 103. un 104. punktu, sprieda, ka Komisija pamatoti bija izvērtējusi šos divus pasākumus kopā, ņemot vērā to, ka bija acīmredzams, ka pirmo nav iespējams nodalīt no otrā.

97

Treškārt, sprieduma par apelācijas sūdzību 132.–136. punktā Tiesa sprieda, ka Komisija pamatoti bija uzskatījusi, ka 2002. gada 4. decembrī izsludinātais un paziņotais akcionāra avansa projekts piešķīra FT priekšrocību EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ļaujot tai palielināt savus finansējuma līdzekļus un dot tirgum drošību attiecībā uz tās spēju ievērot maksājumu termiņus. Attiecībā uz nosacījumu par valsts līdzekļu iesaistīšanu sprieduma par apelācijas sūdzību 137. punktā Tiesa konstatēja, ka akcionāra avansa projekts attiecas uz kredītlīnijas EUR 9 miljardu apmērā atvēršanu un ka, lai gan ir taisnība, ka FT nav parakstījusi tai nosūtīto avansa līgumu, tā varēja to parakstīt jebkurā brīdī, tādējādi sev piešķirot tiesības nekavējoties saņemt šīs summas pārskaitījumu. Tā paša sprieduma 138. punktā Tiesa atzīmēja, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā bija norādījusi, ka kopš 2002. gada 5. decembraFT prezentācijā investoriem Francijas valsts “kredītlīniju” raksturoja kā tūlītēji pieejamu, ka tajā pašā dienā S & P paziņoja, ka Francijas valsts nekavējoties piešķirs akcionāra aizdevumu, ka Commission des Finances de l’Assemblée nationale française [Francijas Nacionālās asamblejas Finanšu komisijai] paziņots, ka akcionāra avanss “jau ir [nodots] FT rīcībā”, un ka Moody’s2002. gada 9. decembrī paziņoja, ka ir apstiprināts, ka “ir ieviesta kredītlīnija par EUR 9 miljardiem”. Minētā sprieduma 139. punktā Tiesa secināja, ka, ņemot vērā potenciālās papildu izmaksas no valsts līdzekļiem EUR 9 miljardu apmērā, Komisija ir pamatoti konstatējusi, ka iepriekš minētā priekšrocība tika piešķirta no valsts līdzekļiem EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

98

Visbeidzot, sprieduma par apelācijas sūdzību 140. un 141. punktā Tiesa konstatēja, ka tiesvedības stadija neļauj taisīt spriedumu attiecībā uz Francijas Republikas un FT izvirzīto otro un trešo pamatu, ciktāl šie pamati ir vērsti pret Komisijas veikto saprātīga privātā investora kritērija piemērošanu. Tā uzskatīja, ka tā tas ir arī attiecībā uz Francijas Republikas un FT izvirzīto pirmo pamatu saistībā ar būtisku formas prasību un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, Francijas Republikas ceturto pamatu, kas ir balstīts uz pamatojuma neesamību, un tātad arī sabiedrību Bouygues prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu. Tādējādi sprieduma par apelācijas sūdzību 142. punktā Tiesa lēma, ka lietas T‑425/04, T‑444/04 un T‑450/04 ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā taisītu spriedumu par minēto pamata daļu un pamatiem un par tajā celto prasību, attiecībā uz kuru tā nav lēmusi.

99

Pēc sprieduma par apelācijas sūdzību lietas T‑425/04 RENV, T‑444/04 RENV un T‑450/04 RENV tika nodotas Vispārējās tiesas pirmajai palātai paplašinātā sastāvā.

100

2013. gada 31. maijā Francijas Republika lietā T‑425/04 RENV un FT lietā T‑444/04 RENV un 2013. gada 17. jūlijā Komisija katrā šajā lietā atbilstīgi 1991. gada 2. maija Reglamenta 119. panta 1. punktam iesniedza rakstveida apsvērumus. Vācijas Federatīvā Republika atteicās sniegt šādus apsvērumus šajās lietās.

101

2013. gada 22. jūlija vēstulē FT informēja Vispārējo tiesu, ka 2013. gada 1. jūlijā tā ir mainījusi sabiedrības nosaukumu, kļūstot par Orange.

102

Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tika norīkots Vispārējās tiesas ceturtajā palātā un lietas T‑425/04 RENV, T‑444/04 RENV un T‑450/04 RENV tika nodotas tālāk Vispārējās tiesas ceturtajai palātai paplašinātā sastāvā.

103

Tā kā tiesnesis referents nevarēja piedalīties lietas izskatīšanā, tad Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nodeva lietu tālāk citam tiesnesim referentam un minētās lietas tika nodotas tālāk Vispārējās tiesas sestajai palātai paplašinātā sastāvā.

104

Ar Vispārējās tiesas sestās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2014. gada 27. jūnija rīkojumiem, pirmkārt, sabiedrības Bouygues tika svītrotas no lietas T‑444/04 RENV kā lietas dalībnieki, kas iestājušies lietā Komisijas prasījumu atbalstam, un, otrkārt, lieta T‑450/04 RENV tika izslēgta no Vispārējās tiesas reģistra, jo šīs sabiedrības bija atsaukušas savu iestāšanos lietā un atteikušās no savām prasībām.

105

Ar Vispārējās tiesas sestās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2014. gada 15. jūlija rīkojumu lietas T‑425/04 RENV un T‑444/04 RENV tika apvienotas mutvārdu procesam un galīgā sprieduma taisīšanai.

106

Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (sestā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu. Veicot 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, Vispārējā tiesa lūdza Francijas Republiku un Komisiju atbildēt rakstiski uz konkrētiem jautājumiem, ko tās izdarīja noteiktajā termiņā.

107

2014. gada 8. augusta vēstulē Vācijas Federatīvā Republika informēja Vispārējo tiesu, ka nepiedalīsies tiesas sēdē.

108

Vispārējā tiesa 2014. gada 24. septembra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.

109

Lietā T‑425/04 RENV Francijas Republikas, ko atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

110

Lietā T‑425/04 RENV Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

111

Lietā T‑444/04 RENV FT prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

112

Lietā T‑444/04 RENV Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

113

Tiesas sēdē Komisija arī lūdza Vispārējo tiesu noraidīt prasību lietā T‑444/04 RENV kā nepieņemamu.

114

Tiesas sēdē Komisija atsaucās uz FT izstrādātās prasības lietā T‑444/04 RENV nepieņemamību intereses celt prasību neesamības dēļ. Tā apgalvoja, ka pēc sabiedrību Bouygues atteikšanās no to prasībām un pēc lietas T‑456/04 nenodošanas Vispārējai tiesai ar spriedumu par apelācijas sūdzību apstrīdētā lēmuma 2. pants vairs nav prasības par atcelšanu priekšmets un ka tādējādi FT vairs nepastāvēja konkrēts risks, kas ir radies un ir aktuāls, no tā, ka tai var likt atmaksāt attiecīgo atbalstu.

115

Vispirms ir jāatzīmē, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, apstrīdētā lēmuma 2. pants vienmēr ir bijis prasību par atcelšanu priekšmets, jo kā Francijas Republika, tā FT cenšas panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu pilnībā. Turklāt šī prasība atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu tiks izvērtēta turpmāk 264.–270. punktā.

116

Turklāt attiecībā uz FT prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru interesei celt prasību ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā lieta ir jāizbeidz; proti, prasības rezultātam ir jāvar būt labvēlīgam lietas dalībniekam, kas cēlis šo prasību (spriedums, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, Krājums, EU:C:2007:322, 42. punkts, un rīkojums, 2011. gada 7. decembris, Fellah/Padome, T‑255/11, EU:T:2011:718, 12. punkts).

117

Šajā gadījumā, no vienas puses, ir jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 1. panta mērķis ir radīt saistošas tiesiskas sekas attiecībā uz FT tādā ziņā, ka tā ir vienīgā labuma guvēja no atbalsta pasākuma, kas tajā ir pasludināts par nesaderīgu ar kopējo tirgu.

118

No otras puses, ir jāapsver, ka neatkarīgi no jautājuma, vai FT vēl arvien ir vai nav pakļauta jebkādam riskam, ka tai būs pienākums atmaksāt attiecīgo atbalstu, apstrīdētā lēmuma 1. panta atcelšana, pamatojoties uz šīs sabiedrības izvirzītajiem pamatiem, nozīmētu, ka konstatējums par attiecīgā atbalsta pasākuma, kas ir individuāls pasākums tai par labu, nelikumību būtu spēkā neesošs, un tās būtu juridiskas sekas, kas grozītu tās tiesisko stāvokli un tai radītu priekšrocību.

119

Katrā gadījumā no Tiesas judikatūras izriet, ka prasītājs arī varēja saglabāt interesi lūgt atcelt iestādes aktu, no vienas puses, lai nepieļautu, ka nākotnē atkārtojas prasītāja apgalvotais prettiesiskums (skat. spriedumu, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, Krājums, EU:C:2007:322, 50. punkts un tajā minētā judikatūra), un, no otras puses, lai no Savienības tiesas saņemtu nelikumības, kas pret to izdarīta, konstatāciju tādējādi, ka šāda konstatācija varētu tikt izmantota kā pamatojums iespējamai prasībai par zaudējumu atlīdzību, lai pienācīgā veidā kompensētu apstrīdētā akta izraisītos zaudējumus (skat. šajā ziņā spriedumus, 1980. gada 5. marts, Könecke Fleischwarenfabrik/Komisija, 76/79, Krājums, EU:C:1980:68, 8. un 9. punkts, un 1998. gada 31. marts, Francija u.c./Komisija, C‑68/94 un C‑30/95, Krājums, EU:C:1998:148, 74. punkts).

120

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka FT ir radusies un ir aktuāla interese atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu. Tādējādi ir jānoraida tiesas sēdē Komisijas izvirzītais pamats par nepieņemamību attiecībā uz šīs sabiedrības celto prasību.

121

Lietā T‑425/04 Francijas Republika ir izvirzījusi četrus pamatus savas prasības pamatojumam, visus ar mērķi atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu, proti, pirmkārt, pamatu par būtisku formas prasību un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, otrkārt, pamatu par kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot atbalsta jēdzienu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē un, konkrētāk, saprātīga privātā investora kritēriju, treškārt, pamatu par acīmredzamām kļūdām paziņojumu kopš 2002. gada jūlija satura vai apgalvotās ietekmes vērtējumā un, ceturtkārt, pamatu saistībā ar pamatojuma neesamību EKL 253. panta izpratnē. Savos 2013. gada 31. maija rakstveida apsvērumos Francijas Republika norāda, ka tā saglabā pirmo un ceturto pamatu pilnībā un otro un trešo pamatu, ciktāl tie attiecas uz saprātīga privāta investora kritērija piemērošanu.

122

Lietā T‑444/04 FT izvirzīja trīs pamatus savas prasības atbalstam, kas arī visi bija vērsti uz apstrīdētā lēmuma 1. panta atcelšanu un kas būtībā atbilst pirmajiem trim Francijas Republikas izvirzītajiem pamatiem lietā T‑425/04. Savos 2013. gada 31. maija rakstveida apsvērumos FT norāda, ka tā saglabā savu pirmo pamatu pilnībā, kā arī otro un trešo pamatu, ciktāl tie attiecas uz saprātīga privāta investora kritērija piemērošanu.

123

Francijas Republika un FT to 2013. gada 31. maija rakstveida apsvērumos un Komisija tās 2013. gada 17. jūlija rakstveida apsvērumos attiecībā uz šādi ierobežotiem pamatiem atsaucas uz argumentiem, ko tās bija izteikušas savos rakstveida apsvērumos lietās T‑425/04 un T‑444/04, un formulē dažus papildu argumentus, ņemot vērā Tiesas veiktās konstatācijas spriedumā par apelācijas sūdzību.

124

Vispārējā tiesa uzskata par piemērotu vispirms izskatīt pirmo pamatu un pēc tam kopā otro un trešo pamatu tāpēc, ka tie abi attiecas uz saprātīga privātā investora kritērija piemērošanu.

125

Pirmajam Francijas Republikas un FT izvirzītajam pamatam ir divas daļas, [no kurām] pirmā ir par būtisku formas prasību pārkāpumu un otrā ir par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

126

Francijas Republika un FT ceļ iebildumus pret Komisiju par to, ka tā ir pieļāvusi būtisku formas prasību pārkāpumu, neuzsākdama formālās izmeklēšanas procedūras paplašināšanu, lai tajā tiktu iekļauts 2002. gada 12. jūlija paziņojums. Tā apgalvo, ka šis paziņojums neesot bijis ietverts lēmumā uzsākt formālās izmeklēšanas procedūru, lai gan, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 192.–230. apsvēruma, tas šajā gadījumā veido apgalvotā valsts atbalsta pastāvēšanas pierādījuma “galveno punktu” un tādējādi ir “attiecīgs faktisks un tiesisks jautājums” Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta nozīmē.

127

Francijas Republika piebilst, ka Komisija nevarēja izvirzīt argumentu, pamatojoties uz to, ka Francijas iestādes ir plaši komentējušas trešo ieinteresēto personu apsvērumus, kā arī uz 2004. gada 28. aprīļa ziņojumu, kurā bija minēts 2002. gada 12. jūlija paziņojums, tāpēc, ka tādi apsvērumi un tāds paziņojums nevarēja aptvert Komisijas uzsāktas formālās izmeklēšanas procedūras apjomu un atbrīvot to no formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas.

128

Francijas Republika arī apgalvo, ka, ja Francijas iestādes varēja paust savu viedokli par 2002. gada 12. jūlija paziņojumu, tad arī Komisijai apstrīdētajā lēmumā bija jāņem vērā šis viedoklis, kurš turklāt varēja būt citādāks.

129

Komisija noraida Francijas Republikas un FT argumentus. Tā būtībā apgalvo, ka šajā gadījumā ir ievērojusi Regulā Nr. 659/1999 paredzētos procedūras noteikumus.

130

Ir jāatgādina, ka Komisijai ir jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra, paredzot par to informēt ieinteresētās personas, ja pēc iepriekšējās pārbaudes tai rodas būtiskas šaubas par minētā pasākuma saderību ar kopējo tirgu. No tā izriet, ka Komisijai nevar likt paziņojumā par šī procesa uzsākšanu sniegt pilnīgu analīzi par attiecīgo atbalstu. Tomēr Komisijai ir pietiekami precīzi jānosaka savas izmeklēšanas ietvari, lai ieinteresēto personu tiesībām iesniegt apsvērumus nezustu jēga (spriedums, 2006. gada 31. maijs, Kuwait Petroleum (Nīderlande)/Komisija, T‑354/99, Krājums, EU:T:2006:137, 85. punkts).

131

Lēmumam par formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu ir jāļauj ieinteresētajiem lietas dalībniekiem efektīvi piedalīties formālajā izmeklēšanas procedūrā, kuras laikā tiem būs iespēja izvirzīt savus argumentus. Šim nolūkam pietiek, ja ieinteresētie lietas dalībnieki ir informēti par argumentāciju, kas Komisijai sākotnēji lika uzskatīt, ka attiecīgais pasākums varētu būt jauns ar kopējo tirgu nesaderīgs atbalsts (spriedumi, 2002. gada 30. aprīlis, Government of Gibraltar/Komisija, T‑195/01 un T‑207/01, Krājums, EU:T:2002:111, 138. punkts, un 2002. gada 23. oktobris, Diputación Foral de Guipúzcoa/Komisija, T‑269/99, T‑271/99 un T‑272/99, Krājums, EU:T:2002:258, 105. punkts).

132

Šajā ziņā no Regulas Nr. 659/1999 preambulas 8. apsvēruma un no šīs pašas regulas 6. panta 1. punkta izriet, ka lēmumā uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru ir jārezumē attiecīgi faktiski un tiesiski jautājumi, jāietver sākotnējais izvērtējums par to, vai attiecīgajam ierosinātajam pasākumam ir atbalsta iezīmes, kā arī jāizklāsta iemesli, kas liek šaubīties par tā saderību ar kopējo tirgu, lai ļautu attiecīgajai dalībvalstij un citām ieinteresētajām personām lietderīgi iesniegt savus apsvērumus, tādējādi nodrošinot Komisiju ar visu informāciju, kas tai nepieciešama, lai novērtētu atbalsta saderību ar kopējo tirgu.

133

Šajos apstākļos Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktā ietvertais formulējums “attiecīgs faktisks un tiesisks jautājums” ir jāsaprot kā apzīmējums attiecīgajiem jautājumiem, uz kuru pamata Komisija šajā izmeklēšanas procedūras stadijā uzskata, ka attiecīgais pasākums var veidot ar kopējo tirgu nesaderīgu atbalstu.

134

Turklāt, tā kā formālās izmeklēšanas procedūras mērķis ir ļaut Komisijai šīs procedūras uzsākšanas lēmumā izvirzītos jautājumus aplūkot padziļināti un izskaidrot, it īpaši koncentrējoties uz attiecīgās dalībvalsts un citu ieinteresēto lietas dalībnieku apsvērumiem, var gadīties, ka minētās procedūras laikā Komisija ir ieguvusi jaunus aspektus vai ka tās analīze ir attīstījusies. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Komisijas galīgajā lēmumā var būt zināmas atšķirības no lēmuma uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, bet tas tomēr neizraisa galīgā lēmuma spēkā neesamību (spriedums, 2009. gada 4. marts, Itālija/Komisija, T‑424/05, EU:T:2009:49, 69. punkts). Tomēr, lai gan noteikumos, kas reglamentē procedūru valsts atbalsta jomā, nav tieši paredzēts, ka procedūrā, kas ir uzsākta, būtu jāpieņem lēmums par procedūras koriģēšanu un paplašināšanu, judikatūra ir pieļāvusi, lai Komisijai gadījumā, ja pēc tam, kad tā ir pieņēmusi lēmumu par formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu, atklāj, ka minētais lēmums ir balstīts vai nu uz nepilnīgiem faktiem, vai arī uz šo faktu juridiski kļūdainu vērtējumu, būtu iespēja mainīt savu nostāju, pieņemot lēmumu par procedūras koriģēšanu (spriedums, 2011. gada 20. septembris, Regione autonoma della Sardegna u.c./Komisija, T‑394/08, T‑408/08, T‑453/08 un T‑454/08, Krājums, EU:T:2011:493, 69.–72. punkts). Tomēr šādam lēmumam nav attaisnojuma, ja lēmumā par formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu noteiktā izvērtējuma ietvari nav tikuši ievērojami mainīti un ja faktiskie un tiesiskie jautājumi, kas veido Komisijas argumentācijas pamatu, būtībā paliek tie paši.

135

Šajā gadījumā, ņemot vērā it īpaši apstrīdētā lēmuma 1. pantu, šī lēmuma 185.–230. apsvērumu, kā arī vērtējumus, ko Vispārējā tiesa sniegs turpmāk tekstā, veicot otrā un trešā pamata izvērtējumu kopā, nevar apstrīdēt, ka paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija, it īpaši 2002. gada 12. jūlija paziņojumam, lai gan Komisija tos ir ņēmusi vērā tikai kā 2002. gada 4. decembrī paziņotā akcionāra avansa projekta kontekstu, ir bijusi būtiska loma šī pasākuma kā nelikumīga atbalsta kvalificēšanā.

136

Tādēļ ir jāuzskata, kā to pamatoti apgalvo Francijas Republika un FT, ka 2002. gada 12. jūlija paziņojums neapšaubāmi veido “attiecīgu faktisku un tiesisku jautājumu” Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta izpratnē un ka šādā ziņā tam bija jābūt minētam lēmumā uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru.

137

Tomēr ir jākonstatē, ka šai daļai trūkst faktiskā pamatojuma. Faktiski lēmumā uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru ir kodolīgas, tomēr pietiekami apjomīgas atsauces uz paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija, tajā skaitā uz 2002. gada 12. jūlija paziņojumu, kā arī uz to nozīmi Komisijas argumentācijā.

138

Tādējādi lēmuma uzsākt izmeklēšanas procedūru 70. punktā Komisija ir formulējusi vispārēju apgalvojumu, saskaņā ar kuru “ir jāpievieno tas, ko jau varēja izraisīt valsts resursu iesaistīšana, valsts izdarītais paziņojums par iesaistīšanos ar nosacījumu, ka šī iesaistīšanās ir neatsaucama un tādējādi rada gaidīšanas un uzticības efektu tirgū, ko pauž FT akcijas vērtības pieaugums un kredītreitingu aģentūru pozitīvā reakcija”. Tajā pašā punktā Komisija specifiskāk sasaista šo vispārējo apgalvojumu ar faktiem, kas ir ietverti Francijas iestāžu vērtējumā, kas atsaucas vienīgi uz 2002. gada decembra pasākumiem, izklāstot, ka “paziņojums par [Francijas] valsts iesaistīšanos vienlaikus ar šķietamu avansa summas piešķiršanu vedina Komisiju atzīmēt, ka finansiālais atbalsts būtībā varētu tikt uzskatīts par piešķirtu jau pirms iespējamas vienošanās parakstīšanas starp FT un ERAP par kredītlīnijas piešķiršanu”.

139

Ir skaidrs, kā to pamatoti atzīmē Francijas Republika un FT, ka šis pēdējais ir 2002. gada 4. decembra paziņojums. Tomēr no lēmuma uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru 40. zemsvītras piezīmes, ar kuru tiek izdarīta atsauce uz šī lēmuma 70. punktu, izriet, ka Komisija, iespējams, ir iekļāvusi savā analīzē paziņojumus kopš 2002. gada jūlija, it īpaši 2002. gada 12. jūlija paziņojumu. Tajā tiešām ir uzsvērts, ka “kopš 2002. gada jūlija un jo īpaši kopš 2002. gada septembra tirgus jau bija guvis drošību valsts atbalsta dēļ par labu FT”. Šajā pašā ziņā ir jānorāda, ka lēmuma uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru 39. zemsvītras piezīmē Komisija apraksta iepriekš 138. punktā minētās gaidas un uzticību tirgū, citējot it īpaši S & P paziņojumu, saskaņā ar kuru “kopš 2002. gada jūlija [S & P] ir norādījusi, ka gaidītais Francijas valsts, kas ir FT 56 % akcionāre, atbalsts ir ticams faktors, kas notur grupas kredītreitingu investīciju līmenī”.

140

Turklāt lēmuma uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru 83.–85. punktā savā analīzē par priekšrocības esamību, ko FT nebūtu saņēmusi parastos tirgus apstākļos, Komisija atsaucas ne tikai uz akcionāra avansa projekta pasākumu, bet arī uz paziņojumu, kas bija pirms tā, lai pēc tam šī lēmuma 48. zemsvītras piezīmē norādītu, ka “jau agrāk Francijas iestāžu paziņojumi, kuros likts saprast, ka tās varētu piedalīties rekapitalizācijā, ir atstājuši pozitīvu ietekmi uz tirgu, palielinot FT kredītreitinga izredzes”.

141

No šīm dažādajām konstatācijām ir jāsecina, ka lēmumā uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru ir pietiekami daudz atsauču uz paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija, tajā skaitā uz 2002. gada 12. jūlija paziņojumu, un ir ietverti būtiski aspekti, kas ļauj saprast, ka savā analīzē Komisija izmanto ne tikai tos pasākumus, par kuriem tai tika paziņots 2002. gada 4. decembrī, bet ir varējusi tos izvērtēt, saistot ar notikumiem, kas bija norisinājušies pirms tiem. Lēmumā uzsākt izmeklēšanas procedūru attiecībā uz šo pēdējo punktu ir it īpaši skaidri un precīzi minēta Francijas valsts stratēģija, kuru kopš 2002. gada jūlija veido publiski paziņojumi par tās atbalstu FT, lai varētu atgūt tirgu uzticību un nodrošināt tās [FT] kredītreitinga saglabāšanu. Tādējādi no lēmuma uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru izriet, ka Komisija vēlējās turpmāk pievērsties jautājumam par Francijas valdības paziņojumu un agrāko paziņojumu precīzu nozīmi un ietekmi.

142

Tātad ir jāuzskata, ka lēmumā uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru Francijas Republikai un FT par attiecīgās pārbaudes ietvaru, kā arī par argumentāciju, kas likusi Komisijai uzskatīt, ka attiecīgie pasākumi varētu būt atbalsts, kas ir nesaderīgs ar kopējo tirgu, ir ļauts iegūt apmierinošas zināšanas un formālās izmeklēšanas procedūras laikā atbilstīgā veidā iesniegt savus apsvērumus.

143

Katrā gadījumā, kā tas tiks detalizētāk izklāstīts turpmāk tekstā šī pamata otrās daļas izvērtējumā, formālās izmeklēšanas procedūras laikā jautājums par paziņojumu kopš 2002. gada jūlija tiesiskajām un ekonomiskajām sekām ir ticis plaši apspriests un kā Francijas Republika, tā FT varēja konkrēti un plaši paust savu viedokli šajā jautājumā. Tādējādi, pat ja tiktu uzskatīts, ka lēmumā uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru nav pietiekami daudz atsauču uz 2002. gada 12. jūlija paziņojumu un ka Komisija ir nelikumīgi atturējusies pieņemt lēmumu par formālās izmeklēšanas procedūras koriģēšanu un paplašināšanu, būtu jāsecina, ka šo lietas dalībnieku tiesības būt uzklausītiem un iesaistītiem procedūrā ir ievērotas.

144

Tādējādi Francijas Republikas un FT izvirzītā pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

145

Francijas Republika un FT apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību, ciktāl tā nevienā administratīvā procesa brīdī nebija tām ļāvusi atbilstīgā veidā paust to viedokli par jauno pieeju, ar kuras palīdzību tā bija nonākusi līdz secinājumam par valsts atbalsta esamību šajā gadījumā un kuras būtība ir pamatoties uz 2002. gada 12. jūlija pieeju, lai kvalificētu 2002. gada decembrī paziņoto pasākumu veidu. Faktiski tikai apstrīdētajā lēmumā Komisija pirmo reizi apsver šo pieeju. Tās tātad nav varējušas komentēt 2002. gada jūlija paziņojuma par akcionāra avansa projekta kvalifikāciju, ņemot vērā noteikumus par valsts atbalstu pirms šī lēmuma pieņemšanas, tiesiskās un ekonomiskās sekas.

146

Francijas Republika uzskata, ka Komisija nevarēja izvirzīt argumentu, pamatojoties uz to, ka Francijas iestādes ir varējušas paust viedokli par trešo ieinteresēto pušu apsvērumiem, kā arī par 2004. gada 22. marta un 28. aprīļa ziņojumiem, kuri lielā mērā attiecas uz 2002. gada 12. jūlija paziņojuma tiesisko raksturu un tā sekām tirgū, lai secinātu, ka to tiesības uz aizstāvību ir pilnā mērā ievērotas, bet trešo ieinteresēto personu un ekspertu atsaukšanās ir saistošas tikai viņiem pašiem. Šajā pašā ziņā Francijas Republika un FT atzīmē, ka apsvērumi, ko tās ir sniegušas administratīvā procesa laikā par trešo ieinteresēto personu apsvērumiem un par šiem diviem ziņojumiem, bija vērsti uz to, lai apstrīdētu viedokli, saskaņā ar kuru minētais paziņojums pats par sevi veido valsts atbalstu.

147

Turklāt Francijas Republika no jauna apstiprina, ka Komisijai bija jāpaplašina formālā izmeklēšanas procedūra, lai iekļautu tajā 2002. gada 12. jūlija paziņojumu. Komisijai vismaz bija jānosūta vēstule Francijas iestādēm, lai tās informētu par attiecīgo jauno pieeju un tās aicinātu sniegt savus apsvērumus šajā jautājumā.

148

Visbeidzot, Francijas Republika un FT apgalvo, ka, ja tām būtu piešķirta iespēja atbilstīgā veidā paust savu viedokli par 2002. gada 12. jūlija paziņojumu un par Komisijas jauno pieeju, Komisijai būtu bijis tas jāņem vērā apstrīdētajā lēmumā, kurš noteikti būtu bijis citādāks. Faktiski no apstrīdētā lēmuma 263. apsvēruma izrietēja, ka Komisija būtu secinājusi valsts atbalsta neesamību, ja tā nebūtu varējusi ņemt vērā minēto paziņojumu, lai veiktu paziņoto pasākumu analīzi.

149

Komisija noraida Francijas Republikas un FT argumentus.

150

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošana visos atklātajos procesos, kas vērsti pret personu un kuru rezultātā var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs akts, ir Savienības tiesību pamatprincips un tas ir jāievēro pat tad, ja attiecībā uz konkrēto procesu nav nekāda tiesiskā regulējuma (spriedumi, 1986. gada 10. jūlijs, Beļģija/Komisija, 234/84, Krājums, EU:C:1986:302, 27. punkts, un 2000. gada 30. marts, Kish Glass/Komisija, T‑65/96, Krājums, EU:T:2000:93, 32. punkts).

151

Vispirms ir jāizvērtē, vai ir pārkāptas Francijas Republikas tiesības uz aizstāvību.

152

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošana formālās izmeklēšanas procedūras ietvaros EKL 88. panta 2. punkta izpratnē prasa, lai attiecīgajai dalībvalstij tiktu dota iespēja pienācīgi paziņot savu pozīciju par apgalvoto faktu un apstākļu esamību un atbilstību, kā arī par dokumentiem, ko Komisija izmantojusi, lai pamatotu savu apgalvojumu par Savienības tiesību pārkāpuma esamību, kā arī par trešo ieinteresēto pušu sniegtajiem apsvērumiem saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu. Ciktāl dalībvalstij nav bijis iespējas iesniegt komentārus par šiem apsvērumiem, Komisija tos nevar izmantot savā lēmumā pret šo valsti (skat. spriedumu, 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, Krājums, EU:C:2011:732, 165. punkts un tajā minētā judikatūra).

153

Ir jākonstatē, ka no dokumentiem izriet, ka Francijas Republika ir plaši darījusi zināmu savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un to nozīmīgumu, kā arī par trešo ieinteresēto personu iesniegtajiem apsvērumiem, un tādējādi pienākumi, kas izriet no iepriekš 152. punktā minētās judikatūras, ir pilnībā ievēroti.

154

Konkrēti attiecībā uz 2002. gada 12. jūlija paziņojumu papildus tam, ka lēmumā uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru uz to ir pietiekami daudz atsauču (skat. iepriekš 130.–142. punktu), ir jākonstatē, ka Francijas Republika ir saņēmusi un 2004. gada 10. jūnija rakstā plaši komentējusi Komisijas ārējo konsultantu 2004. gada 22. marta un 28. aprīļa ziņojumus, kas saskaņā ar tās piešķirtu pilnvarojumu bija par paziņojumu kopš 2002. gada jūlija un it īpaši 2002. gada 12. jūlija paziņojuma tiesisko raksturu un to sekām tirgū.

155

Iepriekš Francijas Republika 2003. gada 29. jūlija rakstā jau bija komentējusi apsvērumus, it īpaši sabiedrību Bouygues2003. gada 11. aprīļa apsvērumus, kas arī ietvēra plašu izklāstu par paziņojumu kopš 2002. gada jūlija, tajā skaitā 2002. gada 12. jūlija paziņojuma, tiesiskajām un ekonomiskajām sekām.

156

Turklāt Francijas Republika, kā tā to apstiprināja atbildē uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu 2014. gada 24. septembra tiesas sēdē, jau ir izteikusi savu viedokli par paziņojumu kopš 2002. gada jūlija sekām divās sapulcēs ar Komisijas darbiniekiem 2004. gada 16. un 23. jūnijā.

157

Bez tam Francijas Republika nevarēja pienācīgi izvirzīt argumentu, pamatojoties uz to, ka centrālais apgalvojums, kas tika aizstāvēts 2004. gada 28. aprīļa ziņojumā, kā arī dažu ieinteresēto pušu apsvērumos, ir bijis, ka 2002. gada 12. jūlija paziņojums pats par sevi ir valsts atbalsts, jo patiesībā šis apstāklis vienīgi apstiprina to, ka šī paziņojuma tiesiskās un ekonomiskās sekas ir apspriestas un ka Komisija ir vēlējusies to skaidrot.

158

Tāpat Francijas Republika vēl jo vairāk nevarēja izvirzīt argumentu, pamatojoties uz faktu, ka Komisijai nav saistoši nedz ieinteresēto pušu apsvērumi, nedz tās pašas ekspertīzes ziņojumu secinājumi. Būtībā, lai arī šie aspekti patiešām nav saistoši Komisijai, tomēr nevar noliegt, ka Līguma pamatnormu par valsts atbalstu labas pārvaldības nolūkā tai ir pienākums veikt rūpīgu to pārbaudi (skat. šajā ziņā spriedumu, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, Krājums, EU:C:1998:154, 62. punkts). Svarīgi ir tas, ka paziņojumu kopš 2002. gada jūlija tiesiskās un juridiskās sekas ir tikušas apspriestas administratīvajā procesā, kā tas ir šajā gadījumā.

159

Tāpat arī nevar būt veiksmīgs Francijas Republikas arguments, kas balstīts uz Komisijas šajā gadījumā pieņemtās pieejas, lai secinātu nelikumīga valsts atbalsta pastāvēšanu, it kā jauno raksturu. Faktiski Komisijai pirms sava galīgā lēmuma pieņemšanas nav pienākuma iesniegt attiecīgajai dalībvalstij vai citām ieinteresētajām pusēm juridisko vērtējumu, ko tā gatavojas pieņemt saistībā ar [šo lēmumu], lai cik jauna šī pieeja būtu. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru ne no normām par valsts atbalstu, ne no judikatūras neizriet, ka Komisijai vajadzētu uzklausīt valsts līdzekļu saņēmēja viedokli par juridisko vērtējumu, ko tā veic saistībā ar attiecīgo pasākumu, vai ka tai pirms lēmuma pieņemšanas vajadzētu informēt attiecīgo dalībvalsti un, a fortiori, atbalsta saņēmēju par savu viedokli, jo ieinteresētās personas un dalībvalsts ir uzaicinātas iesniegt savus apsvērumus (skat. spriedumu, 2004. gada 8. jūlijs, Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, T‑198/01, Krājums, EU:T:2004:222, 198. punkts un tajā minētā judikatūra).

160

No tā izriet, ka Francijas Republikai nav pamatojuma apgalvot, ka nav ievērotas tās tiesības uz aizstāvību.

161

Pēc tam attiecībā uz FT ir jāatgādina, ka administratīvais process saistībā ar valsts atbalstu ir atvērts tikai attiecībā uz attiecīgo dalībvalsti. Tātad vienīgi tā kā apstrīdētā lēmuma saņēmēja var faktiski izmantot tiesības uz aizstāvību (skat. spriedumu, 2009. gada 1. jūlijs, Operator ARP/Komisija, T‑291/06, Krājums, EU:T:2009:235, 35. punkts un tajā minētā judikatūra). Uzņēmumi atbalsta saņēmēji tiek uzskatīti vienīgi par šajā procesā ieinteresētām personām EKL 88. panta 2. punkta izpratnē (spriedums, 1999. gada 16. decembris, Acciaierie di Bolzano/Komisija, T‑158/96, Krājums, EU:T:1999:335, 42. punkts). Šī judikatūra būtībā tām piešķir Komisijas informācijas avotu lomu uzsāktajā administratīvajā procesā saskaņā ar šo tiesību normu. No tā izriet, ka ieinteresētajām personām, kuras nevar izmantot tiesības uz aizstāvību, kas pienākas tām personām, pret kurām ir uzsākts process, ir tikai tiesības būt iesaistītām attiecīgajā administratīvajā procesā, ņemot vērā šīs lietas apstākļus (spriedumi, 1998. gada 25. jūnijs, British Airways u.c./Komisija, T‑371/94 un T‑394/94, Krājums, EU:T:1998:140, 59. un 60. punkts, un 2003. gada 6. marts, Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein-Westfalen/Komisija, T‑228/99 un T‑233/99, Krājums, EU:T:2003:57, 125. punkts).

162

Turklāt tika lemts, ka ieinteresēto personu tiesības uz informāciju nepārsniedz tiesības būt Komisijas uzklausītām. It īpaši nevar atsaukties uz vispārējām tiesībām izteikties par visiem iespējami būtiskajiem jautājumiem, kas izvirzīti formālās izmeklēšanas procedūras laikā (skat. spriedumu, 2009. gada 30. novembris, Francija/Komisija, T‑427/04 un T‑17/05, Krājums, EU:T:2009:474, 149. punkts un tajā minētā judikatūra).

163

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka FT kā ieinteresētās puses procesuālās tiesības ir pilnībā ievērotas. Tādējādi Komisija darīja zināmu visām ieinteresētajām pusēm, to skaitā FT, procedūras par attiecīgajiem atbalsta pasākumiem uzsākšanu, publicējot 2003. gada 12. martaEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī uzaicinājumu sniegt apsvērumus, piemērojot EKL 88. panta 2. punktu, lēmumu uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, kā arī tā kopsavilkumu. Šajā lēmumā Komisija skaidri izklāstīja iemeslus, uz kuru pamata tā provizoriski bija secinājusi, ka attiecīgie pasākumi ir veidojuši valsts atbalstu (lēmuma uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru 68.–71., 81.–106. un 109.–115. apsvērums), un analizēja iespējamo šī atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu (lēmuma uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru 121.–132. apsvērums). FT, kā tā, starp citu, to ir skaidri atzinusi savos rakstveida apsvērumos, varēja pienācīgi darīt zināmu savu viedokli par dažādiem Komisijas apgalvotiem faktiem un iebildumiem minētajā lēmumā.

164

Bez tam no iepriekš 130.–142. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka lēmumā uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru ir bijis pietiekami daudz atsauču uz 2002. gada 12. jūlija paziņojumu un ka Komisijai saskaņā ar ieinteresēto personu procesuālajām tiesībām nav pienākuma ne pieņemt procedūras paplašināšanas lēmumu, ne formālās izmeklēšanas procedūras laikā detalizētāk izklāstīt savu juridisko vērtējumu par šo paziņojumu.

165

Turklāt un jebkurā gadījumā, pat izvērtējot FT šīs daļas atbalstam izvirzītos argumentus no tiesību uz aizstāvību tiešajā nozīmē viedokļa, ir jākonstatē, ka minētās tiesības izskatāmajā lietā nav tikušas neievērotas.

166

Faktiski no dokumentiem izriet, ka Komisija pat tad, ja tai nav nekāda pienākuma to darīt, ir darījusi zināmus 2004. gada 22. marta un 28. aprīļa ziņojumus FT, kura tos ir plaši komentējusi vairākos juridiskos un ekonomiskos pētījumos, kas sniegti formālās izmeklēšanas procedūras laikā un kuru mērķis ir pierādīt, ka paziņojumu kopš 2002. gada jūlija raksturs neveidoja valsts atbalstu. Tāpat arī no dokumentiem izriet, ka FT2004. gada 12. janvārī ir pārsūtījusi Komisijai ziņojumu, ko uzrakstījis viens no tās juridiskajiem ekspertiem, pamatojoties it īpaši uz ieinteresēto pušu apsvērumiem. Turklāt ir jāatsaucas uz iepriekš 157.–159. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, kas ir spēkā arī attiecībā uz FT.

167

Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota. Tādējādi pirmais pamats ir jānoraida pilnībā.

168

Otrajā pamatā Francijas Republika un FT it īpaši apgalvo, ka Komisija kļūdaini piemēroja saprātīga privātā investora kritēriju.

169

Šajā ziņā Francijas Republika un FT, pirmkārt, ceļ iebildumu pret Komisiju, ka tā ir piemērojusi šo kritēriju paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija – un it īpaši 2002. gada 12. jūlija paziņojumam –, lai gan tos nevar uzskatīt par kvalificējamiem par valsts atbalstu, jo to sekas nav neatgriezeniska valsts līdzekļu piesaistīšana. Tās noraida Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru šie paziņojumi un 2002. gada decembra pasākumi ir daļa no nepārtraukta FT glābšanas procesa, apgalvojot, ka nevienu no šī procesa “notikumiem”, atsevišķi ņemtiem, nevar kvalificēt kā valsts atbalstu un ka minētā procesa sākums nav bijis juridisku saistību uzņemšanās no valsts puses. Tās piebilst, ka šis apgalvojums paradoksālā veidā atņem dalībvalstij iespēju rūpīgi un piesardzīgi īstenot savu saprātīga investora pienākumu, pārliecinoties, ka visi attiecīgie nosacījumi ir apvienoti, pirms tā uzņemas jebkādas saistības. Visbeidzot, nodomi saistībā ar 2002. gada 12. jūlija paziņojumu neesot atšķirīgi no tiem, kādus līdzīgos apstākļos būtu uzņēmies privāts akcionārs.

170

Otrkārt, Francijas Republika un FT apgalvo, ka Komisija nevarēja piemērot saprātīga privātā investora kritēriju diviem atsevišķiem notikumiem, kādi ir paziņojumi kopš 2002. gada jūlija un 2002. gada decembra pasākumi, kuri neveido vienu iesaistīšanos. Valsts iesaistīšanās, par kādām Tiesa spriedumā par apelācijas sūdzību secināja, ka nevarēja uzreiz izslēgt, ka tās var uzskatīt par vienu iesaistīšanos, esot 2002. gada 4. decembra paziņojums un akcionāra avansa projekts. Tiesa tātad neuzskatīja, ka paziņojumi kopš 2002. gada un 2002. gada decembra pasākumi veido vienu iesaistīšanos. Katrā ziņā kritēriji, ko Tiesa sniegusi sprieduma par apelācijas sūdzību 103. un 104. punktā, lai noteiktu gadījumus, kuros secīgas iesaistīšanās uzrāda tik ciešu savstarpēju saikni, ka ir neiespējami tās nodalīt, acīmredzot izskatāmajā lietā nav izpildīti.

171

Treškārt, Francijas Republika un FT apgalvo, ka Komisija ir izdarījusi kļūdainu saprātīga privātā investora kritērija piemērošanu, uzskatot, ka 2002. gada decembra pasākumi ir jāanalizē nevis brīdī, kad tie ir noteikti, bet situācijas, kāda bija pirms 2002. gada jūlija, kontekstā, turklāt neņemot vērā notikumus, kas bija norisinājušies starp abiem šiem datumiem. Tās apstrīd Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru situāciju 2002. gada decembrī “inficēja”2002. gada 12. jūlija paziņojums un tātad tā vairs neatbilda normāliem tirgus nosacījumiem. Tās piebilst, ka tāda pieeja, kādu šajā lietā izmanto Komisija, ir acīmredzamā pretrunā ar tiesiskās noteiktības principu, ciktāl tā pakļauj dalībvalstis un attiecīgos uzņēmumus subjektīvai, nenoteiktai un patvaļīgai valsts palīdzības jēdziena interpretācijai.

172

Savā trešajā pamatā Francijas Republika un FT ceļ iebildumus pret Komisiju, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, piemērojot saprātīga privātā investora kritēriju.

173

Šajā ziņā Francijas Republika būtībā pārmet Komisijai, ka tā ir uzskatījusi, ka paziņojumus kopš 2002. gada jūlija tirgi varēja uztvert kā Francijas valsts iesaistīšanos. Tā apgalvo, ka 2002. gada 12. jūlija paziņojuma brīdī pasākumu, kurus Francijas valsts vēlējās veikt attiecībā uz FT, raksturs vēl nebija izlemts un it īpaši nebija vēl pieņemts nekāds lēmums par ieguldīšanu, ko varētu uzskatīt par Francijas valsts stabilām saistībām. Tātad Komisijas apgalvojums esot pretrunā ekonomikas ministra izteikumiem – ļoti dāsniem un neprecīziem –, kas ir atkārtoti šajā paziņojumā, no kura izrietēja, ka iespējama valsts iesaistīšanās nenotiktu tirgus apstākļos, bet vienīgi pastāvot uzņēmuma pierādītām finansiālām grūtībām, kādu šajā datumā nebija. Kas attiecas uz kontaktiem, kādi Francijas valdībai 2002. gada jūlijā bija ar kredītreitingu aģentūrām, tie, nebūdami neparasti vai ārkārtēji, izriet no vairākuma akcionāra atbildības, kura saprātīga rīcība nozīmē regulāri un rūpīgi sekot savu uzņēmumu kredītreitingam.

174

FT no savas puses, pirmkārt, apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka paziņojumus kopš 2002. gada jūlija nebūtu varējis veikt salīdzināms investors, atrodoties tādā pašā situācijā kā Francijas valsts. Tā apgalvo, ka ar 2002. gada 12. jūlija paziņojumu Francijas valsts vienkārši centās ietekmēt tirgu reakciju, izmantojot savu maksātspējīga un uzticama kreditora un debitora reputāciju. Francijas valsts esot izmantojusi finanšu tirgu darbības īpašos noteikumus, lai stabilizētu FT ekonomisko situāciju, kā to būtu varējis darīt privāts akcionārs, nonākot līdzīgos apstākļos. No šī paziņojuma skaidri izrietot, ka Francijas valsts vēl nebija izlēmusi iesaistīties stabili un neatsaucami. Arī 2002. gada 13. septembra un 2. oktobra paziņojumi esot vispārēji un nekonkrēti. FT piebilst arī, ka pēc tās pusgada pārskatu publicēšanas 2002. gada 12. septembrī, kuros atklājās laba peļņa no darījumiem, tomēr nesabalansēta finansiālā struktūra, Francijas valsts noteica attiecīgus pasākumus.

175

Otrkārt, FT apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka 2002. gada 12. jūlija paziņojumam ir bijušas inficējošas sekas tirgu situācijā, kas turpinājušas pastāvēt līdz 2002. gada decembrim.

176

Attiecībā uz otro pamatu Komisija, pirmām kārtām, pārmet Francijas Republikai un FT, ka tās ir izvēlējušās interpretēt attiecīgo darījumu statiski un “fotogrāfiski”, kā arī izvēlējušās apstrīdētā lēmuma šauru, daļēju un kļūdainu interpretāciju. Taču nav iespējams atsevišķi analizēt notikumus, kas risinājās pirms akcionāra avansa projekta. Komisija norāda, ka apstrīdētā lēmuma 187. un 222. un nākamajos apsvērumos Komisija paskaidroja iemeslus, kāpēc tai bija jāanalizē paziņojumi kopš 2002. gada jūlija un akcionāra avanss kā viens vesels. Tā apgalvo, ka, ņemot vērā materiālo un ekonomisko saikni starp 2002. gada 12. jūlija paziņojumu un akcionāra avansa projektu, bija jāizvērtē visa Francijas valsts rīcība kopš 2002. gada jūlija. Tā piebilst, ka Francijas iestāžu stratēģija iekļāvās nepārtrauktā FT glābšanas procesā, kurš ietvēra ne tikai 2002. gada decembra notikumus.

177

Šajā lietā galveno notikumu secība, kāda ir norādīta apstrīdētā lēmuma 36.–56. apsvērumā, skaidri parādīja Francijas Republikas nolūku atbalstīt FT, lai kavētu tās kredītreitinga tālāku pazemināšanos. Šajā sakarā finanšu tirgi netika iztaujāti par to, vai paziņojumi kopš 2002. gada jūlija bija vai nebija saistoši un vai tie liecināja vai neliecināja par neatsaucamām saistībām. Iespaidu, ka saistības atbalstīt FT bija stingras un neatsaucamas, drīzāk radīja Francijas valsts, un tas bija izšķirošs gan kredītreitinga aģentūru, gan tirgu uztverē, ņemot vērā FT akciju vērtības pieaugumu pēc 2002. gada 12. jūlija paziņojuma. Tāpēc jautājums par to, vai paziņojumi kopš 2002. gada jūlija bija vai nebija uzskatāmi par atbalstu, vairs nav atbilstošs, jo brīdī, kad šie paziņojumi 2002. gada decembrī tika materializēti akcionāra avansa projekta veidā, bija konstatēts, pirmkārt, ka saistības ir kļuvušas neatsaucamas un, otrkārt, ka tās neatbilda privātā investora kritērijam, ņemot vērā, ka tās netika īstenotas normālos tirgus apstākļos.

178

Komisija uzskata, ka privāts investors nebūtu izdarījis tādus paziņojumus, kādus izdarīja Francijas iestādes kopš 2002. gada jūlija. Ņemot vērā FT ļoti nesabalansēto finansiālo situāciju 2002. gadā sakarā ar to, ka tās vadības 2002. gada martā izsludinātais plāns izkļūšanai no parādiem tika novērtēts kā neīstenojams, sakarā ar to, ka FT bija zaudējusi tirgu uzticību, sakarā ar to, ka tajā laikā vēl nebija pieņemti nekādi pasākumi ar mērķi uzlabot FT pārvaldību un tās rezultātus, nedz arī bija pieprasīts veikt padziļinātu auditu, un sakarā ar to, ka Francijas valdībai saskaņā ar pašas vārdiem nebija skaidras idejas par risinājumu, ko pieņemt FT krīzes atrisināšanai, saprātīgs privāts investors būtu bijis piesardzīgāks savos paziņojumos, kuru mērķis ir pārliecināt tirgus. Komisija atgādina, ka šajā lietā tā uzskatīja, ka tās rīcībā nav pietiekamu pierādījumu, lai neapgāžamā veidā pierādītu, ka paziņojumi kopš 2002. gada jūlija bija valsts līdzekļus piesaistošas neatsaucamas saistības un tādējādi atbalsts EKL 87. panta izpratnē. Tomēr tai bija tiesības pārbaudīt, vai tādos apstākļos, kādi pastāvēja 2002. gada jūlijā, saprātīgs privāts investors būtu uzņēmies tādu pašu risku, kas bija, pirmkārt, ekonomisks risks, saistīts ar šo paziņojumu ticamību tirgū, un, otrkārt, juridisks risks, jo šos paziņojumus varēja uzskatīt par saistošiem vairākās valsts tiesību sistēmās. No minētā tā secina, ka sākot ar 2002. gada jūliju bija kļuvis neiespējams salīdzināt valsts investora rīcību ar privāta investora rīcību normālos tirgus apstākļos, jo neviens privāts investors nevarēja ietekmēt tirgu tā, kā to izdarīja Francijas iestādes ar saviem paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija. Šī iemesla dēļ Komisija secināja, ka saprātīga privātā investora kritērija piemērošana attiecībā uz situāciju tikai 2002. gada decembrī bija nepareiza, jo tobrīd vairs nebija iespējams spriest par FT situāciju normālos tirgus apstākļos.

179

Komisija noraida apgalvojumu, saskaņā ar kuru tās nostāja kļūst par šķērsli dalībvalstīm rīkoties kā saprātīgiem investoriem. Tā tikai salīdzināja Francijas valsts rīcību ar privāta investora rīcību visa procesa garumā, kura rezultātā šī valsts konkretizēja savu atbalstu akcionāra avansa projekta veidā, un šis avanss bija tikai kā materializācija tās principiālajam lēmumam atbalstīt FT ar atbilstošiem pasākumiem, kas tika darīti zināmi ar paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija. Tomēr šo skaidro un kategorisko saistību publiska paziņošana tirgū radīja finansiālu risku, kādu privāts investors nebūtu uzņēmies tik vieglprātīgi, vismaz ne pirms pilnīgas informācijas iegūšanas par FT finansiālo stāvokli. Francijas iestādes administratīvā procesa laikā pašas atzina, ka 2002. gada 12. jūlijā tās neesot zinājušas ne patieso FT situāciju, ne efektīvus līdzekļus, kā to uzlabot. Šādā situācijā ikviens saprātīgs akcionārs būtu izvairījies izteikt paziņojumus, kas var radīt saistības, pat nākotnē, kuras var apdraudēt viņa paša finansiālo stāvokli tirgos.

180

Otrām kārtām, Komisija apgalvo, ka nav pieļāvusi nekādu kļūdu, uzskatot, ka paziņojumi kopš 2002. gada jūlija un akcionāra avansa projekts, kas tika pieteikts un paziņots 2002. gada 4. decembrī, ir jāanalizē kā veselums, ņemot vērā EKL 87. panta 1. punktu. Tā apliecina, ka sprieduma par apelācijas sūdzību 103. un 104. punktā noteiktie kritēriji šajā lietā ir izpildīti un ka no šī sprieduma 3.–19. punktā izklāstītajiem faktiem acīmredzami izriet, ka starp šiem paziņojumiem un šo projektu pastāv cieša un neatdalāma saikne. Šajā ziņā tā apgalvo, pirmkārt, ka attiecīgās valsts iesaistīšanās tika apvienotas vispārējas FT glābšanas stratēģijas laikā un visas tika tajā iekļautas, otrkārt, ka šo dažādo iesaistīšanos vienīgais mērķis bija neļaut FT piedzīvot smagu likviditātes krīzi 2003. gadā un ka, treškārt, FT situācija laikā no 2002. gada jūlija līdz decembrim nebija būtiski mainījusies.

181

Trešām kārtām, Komisija apstrīd Francijas Republikas un FT argumentu, kas balstīts uz to, ka nevarēja izmantot 2002. gada jūlija situāciju, lai piemērotu saprātīga privāta investora kritēriju 2002. gada decembra pasākumiem. Tā noraida to apgalvojumu, saskaņā ar kuru tā nav ņēmusi vērā 2002. gada jūlija situāciju, tādējādi ignorējot pasākumus, kas tika pieņemti laikā no šī datuma līdz 2002. gada decembrim. Pēc tās domām, visus Francijas iestāžu pēc 2002. gada jūlija pieņemtos pasākumus konkrētā kontekstā bija “inficējis”2002. gada 12. jūlija paziņojums. Tādējādi banku sindikātu 2002. gada septembrī varēja apvienot tikai tāpēc, ka FT kredītreitingu varēja saglabāt, pateicoties šim paziņojumam. Tā atkārto, ka akcionāra avansa projekts ir tikai principiāla lēmuma materializācija, kas 2002. gada jūlijā tika publiski pasludināta, lai atbalstītu FT. Saprātīga privāta investora kritērijs tika piemērots šīs materializācijas brīdī, un Komisijai nevarēja pārmest, ka tā nav ievērojusi tiesiskās noteiktības principu.

182

Attiecībā uz trešo pamatu Komisija, pirmkārt, apgalvo, ka Francijas valsts lēmums atbalstīt FT bija “principiāli skaidrs” pēc 2002. gada 12. jūlija, kaut arī tobrīd tās saistību noteikumi vēl nebija precizēti. 2002. gada 12. jūlija paziņojums bija daļa no “ticam[as] valsts saistību stratēģij[as] atbalstīt FT”, un tā to uztvēra arī tirgus. No šī paziņojuma un tā konteksta burtiskas analīzes izriet, ka šīs saistības bija skaidras un ka turklāt tās tika atkārtotas. Tas ticis nostiprināts ar faktu, ka Francijas iestādes tieši sazinājās ar galvenajiem tirgus dalībniekiem, lai tie pildītu starpnieku funkciju pie investoriem. Komisija piebilst, ka tā ir pierādījusi, ka šo tirgu uztveri apstiprināja to reakcija, kā arī finanšu analītiķu komentāri.

183

Pēc Komisijas domām, fakts, ka Francijas valsts kvalificēja savu rīcību kā piesardzīgu, neapšauba tās saistību beznosacījuma raksturu. Tāpat minējums par iespējamu FT finanšu problēmu rašanos nevar tikt interpretēts kā šīs saistības apturošs vai atceļošs nosacījums. Patiesībā nav neviena elementa, kas ļautu pierādīt, ka tirgū šajā sakarā pastāvētu kāds nosacījums. Ja ekonomikas ministrs būtu vēlējies pakļaut savas saistības nosacījumiem, ievērojot Savienības tiesības, viņam būtu vajadzējis izteikt nepārprotamu atrunu, saskaņā ar kuru par ikvienu tālāku iesaistīšanos iepriekš tiktu paziņots Komisijai un tā tiktu īstenota tikai pēc tās apstiprinājuma.

184

Otrkārt, atbildot uz FT argumentiem, Komisija sprieduma par apelācijas sūdzību 4., 6., 10., 15. un 133. punktā it īpaši apgalvo, ka Tiesa ir apstiprinājusi tās analīzi, saskaņā ar kuru 2002. gada 12. jūlija paziņojumam bija noteikta ietekme uz tirgu situāciju, jo FT kredītreitings tika saglabāts investīcijām drošā līmenī tikai “Francijas valsts sniegto norāžu dēļ”. Tā apgalvo, ka, ja šim paziņojumam ir bijusi tāda ietekme, tad obligāti tāpēc, ka tirgus uzskatīja, ka tajā ir paustas ticamas valsts saistības. Tā piebilst, ka no pašas FT argumentācijas izriet, ka Francijas valsts gaidīja, lai paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija būtu ietekme, un šī ietekme bija ļoti svarīga, lai prezentētu akcionāra avansa projektu.

185

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu, ja vien Līgumi neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, ciktāl šāda palīdzība iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

186

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai pasākums tiktu kvalificēts kā “valsts atbalst[s]” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ir jābūt izpildītiem visiem šajā tiesību normā norādītajiem nosacījumiem (skat. 2010. gada 2. septembra spriedumu Komisija/Deutsche Post, C‑399/08 P, Krājums, EU:C:2010:481, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

187

Tādējādi, lai valsts pasākums varētu tikt kvalificēts kā valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, pirmkārt, tam jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu, otrkārt, šim iejaukšanās gadījumam jābūt tādam, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, treškārt, tam jābūt tādam, ar kuru tiek radīta selektīva priekšrocība tā saņēmējam, un, ceturtkārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai arī tiek radīti draudi to izkropļot (skat. spriedumu Komisija/Deutsche Post, minēts 186. punktā, EU:C:2010:481, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

188

Attiecībā uz pirmo šo nosacījumu no judikatūras izriet, ka vienīgi priekšrocības, ko tieši vai netieši piešķir no valsts līdzekļiem vai kas rada papildu izmaksas valstij, ir jāuzskata par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Proti, no šīs tiesību normas formulējuma un no procesuālajām normām, kas ieviestas ar EKL 88. pantu, izriet, ka priekšrocības, kas piešķirtas, izmantojot citus, nevis valsts līdzekļus, neietilpst konkrēto tiesību normu piemērošanas jomā (skat. šajā ziņā spriedumus, 1993. gada 17. marts, Sloman Neptun, C‑72/91 un C‑73/91, Krājums, EU:C:1993:97, 19. punkts; 1998. gada 1. decembris, Ecotrade, C‑200/97, Krājums, EU:C:1998:579, 35. punkts, un 2001. gada 13. marts, PreussenElektra, C‑379/98, Krājums, EU:C:2001:160, 58. punkts).

189

No judikatūras tāpat izriet, ka visos gadījumos nav jānosaka, vai nav notikusi valsts līdzekļu nodošana, lai vienam vai vairākiem uzņēmumiem piešķirta priekšrocība varētu tikt uzskatīta par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē (skat. šajā ziņā spriedumus, 1994. gada 15. marts, Banco Exterior de España, C‑387/92, Krājums, EU:C:1994:100, 14. punkts; 1999. gada 19. maijs, Itālija/Komisija, C‑6/97, Krājums, EU:C:1999:251, 16. punkts, un 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, Krājums, EU:C:2002:294, 36. punkts).

190

Attiecībā uz nosacījumu, saskaņā ar kuru attiecīgais pasākums ir jāanalizē kā priekšrocību piešķiršana atbalsta saņēmējam, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par valsts atbalstu tiek uzskatīta tāda iejaukšanās, kas neatkarīgi no tās veida var dot tiešu vai netiešu labumu uzņēmumiem vai kas uzskatāma par saimniecisku priekšrocību, kuru atbalsta saņēmējs uzņēmums negūtu parastos tirgus apstākļos (skat. spriedumu Komisija/Deutsche Post, minēts 186. punktā, EU:C:2010:481, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

191

Tādējādi par atbalstu tiek uzskatīti iejaukšanās pasākumi, kas dažādā veidā atvieglo to nastu, kura parasti gulstas uz uzņēmuma budžetu, un kam, kaut arī tie nav subsīdijas šī jēdziena šaurā izpratnē, tomēr ir tāds pats raksturs un ir tādas pašas sekas (skat. šajā ziņā spriedumu Banco Exterior de España, minēts 189. punktā, EU:C:1994:100, 13. punkts, un spriedumu, 2000. gada 19. septembris, Vācija/Komisija, C‑156/98, Krājums, EU:C:2000:467, 25. punkts).

192

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts iestāžu iesaistīšanās uzņēmuma kapitālā, lai arī kādā veidā tas notiktu, var būt valsts atbalsts EKL 87. panta izpratnē, kad šī panta nosacījumi ir izpildīti (skat. spriedumus, 1994. gada 14. septembris, Spānija/Komisija, no C‑278/92 līdz C‑280/92, Krājums, EU:C:1994:325, 20. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2003. gada 8. maijs, Itālija un SIM 2 Multimedia/Komisija, C‑399/00 un C‑328/99, Krājums, EU:C:2003:252, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

193

Tomēr arī saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no vienlīdzīgas attieksmes pret valsts un privātiem uzņēmumiem principa izriet, ka kapitāls, ko valsts tieši vai netieši nodevusi uzņēmuma rīcībā tādos apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem, nav atzīstams par valsts atbalstu (skat. spriedumu Itālija un SIM 2 Multimedia/Komisija, minēts 192. punktā, EU:C:2003:252, 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi nosacījumi, kuriem ir jāatbilst pasākumam, lai to varētu kvalificēt par “atbalstu” EKL 87. panta izpratnē, nav izpildīti, ja saņēmējs valsts uzņēmums tādu pašu labumu kā to, ko tas guvis līdz ar valsts līdzekļu nodošanu tā rīcībā, būtu varējis gūt apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem, un šis novērtējums valsts uzņēmumu gadījumā principā tiek veikts, piemērojot privātā ieguldītāja kritēriju (skat. šajā ziņā spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF u.c., C‑124/10 P, Krājums, EU:C:2012:318, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

194

Saskaņā ar judikatūru ir jānošķir dalībvalsts kā uzņēmuma akcionāres loma, no vienas puses, no valsts lomas, tai rīkojoties kā valsts varas nesējai, no otras puses. Privāta investora kritērija piemērojamība galu galā ir atkarīga no tā, ka attiecīgā dalībvalsts piešķir ekonomiskas priekšrocības uzņēmumam akcionāres statusā, nevis valsts varas nesējas statusā (skat. šajā ziņā spriedumu Komisija/EDF u.c., minēts 193. punktā, EU:C:2012:318, 80. un 81. punkts).

195

Šajā sakarā ir jānovērtē, vai līdzīgos apstākļos privāts investors, kas lieluma ziņā pielīdzināms iestādēm, kas pārvalda valsts nozari, būtu piekritis sniegt tikpat lielu finansiālu atbalstu, ņemot vērā it īpaši pieejamo informāciju un minētā atbalsta piešķiršanas brīdī paredzamo attīstību (skat. spriedumu Itālija un SIM 2 Multimedia/Komisija, minēts 192. punktā, EU:C:2003:252, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

196

Šīs analīzes nolūkam ir jānovērtē, vai šādu pasākumu parastos tirgus apstākļos būtu veicis privāts investors, kas ir situācijā, kura būtu vistuvākā attiecīgās dalībvalsts situācijai, un ir jāņem vērā vienīgi priekšrocības un pienākumi, kas ir saistīti ar valsts kā akcionāres statusu, izslēdzot tos, kas ir saistīti ar tās kā valsts varas nesējas statusu (spriedums Komisija/EDF u.c., minēts 193. punktā, EU:C:2012:318, 79. punkts).

197

Kad šie principi ir atgādināti, ir īsumā jāapraksta argumentācija, kuru Komisija izklāstījusi apstrīdētajā lēmumā, lai tā 230. apsvērumā secinātu, ka saprātīga privāta investora kritērijs šajā lietā nav ticis izpildīts.

198

Komisija balstās uz premisu, saskaņā ar kuru Francijas iestādes ar 2002. gada 12. jūlija paziņojumu, kura saturs bija apstiprināts un precizēts 2002. gada 13. septembra un 2. oktobra paziņojumos, bija pieņēmušas kopš 2002. gada jūlija principiālu lēmumu atbalstīt FT. 2002. gada 4. decembrī nosauktais un paziņotais akcionāra avansa projekts veidoja tikai šī principiālā lēmuma “materializāciju” (vai “konkretizāciju”). Tādējādi Komisija uzskata, ka tā nevar analizēt šo projektu, neņemot vērā paziņojumus kopš 2002. gada jūlija, bet ka tai šajā ziņā ir jāpieņem visaptveroša pieeja (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 185.–187., 202.–207., 213., 222.–224. un 226. apsvērumu).

199

Tālāk Komisija apgalvo, ka it īpaši no sarežģītās situācijas, kādā 2002. gada jūlijā atradās FT, no tirgus uzticības zaudēšanas tajā laikā, no audita neesamības uzņēmumā līdz 2002. gada oktobrim, kā arī no īstenojama atbrīvošanās no parādiem plāna trūkuma līdz 2002. gada decembrim viedokļa saprātīgs privāts investors nebūtu publiski veicis “sākot no 2002. gada jūlija” (vai “2002. gada jūlijā”) paziņojumus, kurus izteica Francijas valdība un kas, raugoties no ekonomikas viedokļa, varēja nopietni ietekmēt tās uzticamību un reputāciju un no juridiskā viedokļa pat varēja to piespiest, sākot ar šo datumu, finansiāli atbalstīt uzņēmumu (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 206., 210., 217., 221., 228. un 229. apsvērumu).

200

Faktiski, pēc Komisijas domām, paziņojumi kopš 2002. gada jūlija bija pietiekami skaidri, precīzi un noteikti, lai ticamā veidā kopš 2002. gada jūlija atspoguļotu Francijas valsts stingro apņēmību atbalstīt FT. Tas tika pierādīts it īpaši ar faktu, ka 2002. gada 12. jūlija paziņojums izraisīja “ārkārtēju un neapstrīdamu”FT akciju un obligāciju vērtības pieaugumu, kā arī ar dažu tirgus analītiķu komentāriem pēc šī paziņojuma, šajā gadījumā tiem, kas ietverti Deutsche Bank2002. gada 22. jūlija ziņojumā un S & P2002. gada 12. jūlija paziņojumā presei (skat. iepriekš 5. punktu). Komisija tāpat norādīja uz faktu, ka Francijas valsts kopš 2002. gada jūlija paustais atbalsts ir bijis noteicošais FT kredītreitinga investīciju līmenī saglabāšanā, saprotot to, ka šādam kredītreitinga samazinājumam “būtu ļoti negatīva ietekme uz uzņēmuma finansiālo situāciju” (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 186., 190., 191., 207.–212., 219.–222., 225. un 227. punktu).

201

Komisija uzskata, ka paziņojumi kopš 2002. gada jūlija tādējādi ir “inficējuši” tirgu uztveri un “ietekmējuši” ekonomikas dalībnieku izturēšanos 2002. gada decembrī. Tā secina, ka tirgus nosacījumus, kādos 2002. gada decembrī tika paziņots akcionāra avansa projekts, nevar uzskatīt par parastiem, un uzskata, ka, lai novērtētu šī pasākuma ekonomisko pamatotību, tādēļ bija jāpamatojas uz tirgus situāciju, ko nav “inficējusi” paziņojumu kopš 2002. gada jūlija ietekme, proti, situāciju pirms minētā datuma (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 186., 190., 191., 207.–212, 219.–222., 225., 227. un 228. apsvērumu). Tātad šādā kontekstā nevar pierādīt, ka saprātīgs privāts investors “[būtu] piešķīris akcionāra avansu, uzņēmies [viens pats] ļoti lielu finansiālu risku” (apstrīdētā lēmuma 229. apsvērums). Tādā pašā nozīmē Komisija norāda, ka “FT kredītreitinga samazināšana būtu padarījusi jebkādu akcionāra avansu neiespējamu vai vismaz apgrūtinošāku” (apstrīdētā lēmuma 222. un 225. apsvērums).

202

Ir jāuzsver, ka saprātīga privāta investora kritērija piemērošana obligāti paredz, ka valsts noteiktie pasākumi par labu uzņēmumam sniedz priekšrocību, kura ir cēlusies no valsts līdzekļiem (skat. šajā ziņā spriedumu Komisija/EDF u.c., minēts 193. punktā, EU:C:2012:318, 89. punkts, un Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein-Westfalen/Komisija, minēts 161. punktā, EU:T:2003:57, 180. un 181. punkts).

203

2009. gada 21. aprīļa tiesas sēdē iepriekšējā tiesvedībā Vispārējā tiesā, atbildot uz tās uzdotu jautājumu, visi lietas dalībnieki, starp citu, skaidri piekrita, ka priekšrocības, kura ir cēlusies no valsts līdzekļiem, esamība veido sākotnēju nosacījumu saprātīga privāta investora kritērija piemērošanai. 2014. gada 24. septembra tiesas sēdē šajā tiesvedībā Francijas Republika un FT, kurām Vispārējā tiesa atkal uzdeva šo jautājumu, atkārtoja savu nostāju, savukārt Komisijas nolūks bija atgriezties pie savas [nostājas], tādējādi aizstāvot versiju, kas ir pretrunā iepriekš 202. punktā minētajai judikatūrai.

204

Ir jāpiebilst, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija izmantoja pieeju, kas atbilst iepriekš 202. un 203. punktā minētajai, kad vispirms 194.–196. apsvērumā tā centās noteikt priekšrocības, kas piešķirtas ar valsts līdzekļu starpniecību, pastāvēšanu un pēc tam 197. apsvērumā tā norādīja, ka tai ir jāizvērtē, vai šī priekšrocība “[ievēro] saprātīga privātā investora principu”.

205

Šajā lietā no sprieduma par apelācijas sūdzību 127.–139. punktā formulētajiem Tiesas vērtējumiem, kā arī no turpmāk 256.–261. punktā minētā izvērsuma izriet, ka 2002. gada 4. decembra paziņojums un akcionāra avansa projekts ir tie, kurus, kopā ņemtus, apstrīdētajā lēmumā uzskatīja par valsts pasākumu, kas piešķīris FT ekonomisku priekšrocību, kura ir cēlusies no valsts līdzekļiem un kura ir kvalificēta kā valsts atbalsts.

206

Tādējādi, kā to pamatoti apgalvo Francijas Republika un FT, šiem diviem pasākumiem, kopā ņemtiem, Komisijai ir jāpiemēro saprātīga privātā investora kritērijs.

207

Tātad ir jāsecina, kā tas izriet no šī sprieduma 198.–201. punkta, ka apstrīdētajā lēmumā vispirms paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija ir jāpiemēro šis kritērijs, lai konstatētu, ka akcionāra avansa projekts, kāds tas ir paziņots un iesniegts 2002. gada 4. decembrī, veidoja valsts atbalstu.

208

Tas tādēļ, ka tikai sākotnēji tā uzskatīja, ka paziņojumi kopš 2002. gada jūlija neatbilst minētajam kritērijam, un pēc tam cita starpā tā varēja apgalvot, ka šī projekta iesaistīšana nav notikusi normāliem tirgus apstākļiem atbilstošos apstākļos un tātad tā būtu jāanalizē, ņemot vērā situāciju pirms 2002. gada jūlija, kādā tā diez vai būtu atradusies.

209

Faktiski pat tad, ja šis jautājums apstrīdētajā lēmumā ir nedaudz nenoteikts, no tā, tāpat kā no Komisijas sniegtajiem paskaidrojumiem rakstveida apsvērumos un 2014. gada 24. septembra tiesas sēdē (skat. tālāk 225. punktu), izriet, ka Komisijas aizstāvētā doma ir tāda, ka tāpēc, ka paziņojumi kopš 2002. gada jūlija šķietami nav atbilduši saprātīga privātā investora kritērijam, to sekas bija situācijas tirgos “inficēšana”.

210

Turklāt, kā to pamatoti uzsver Francijas Republika un FT, lai gan Komisija apgalvoja, ka ir ņēmusi vērā “[Francijas] valdības paziņojumus laikā no 2002. gada jūlija līdz decembrim” (apstrīdētā lēmuma 203. apsvērums) vai “apspriežam[os] paziņojum[us] vis[us] kopā” (apstrīdētā lēmuma 213. apsvērums) savā analīzē par saprātīga privāta investora kritēriju, ir jākonstatē, ka patiesībā tā šajā ziņā ir balstījusies gandrīz tikai uz vienu pašu 2002. gada 12. jūlija paziņojumu (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 221. un 229. apsvērumu).

211

Šo 2002. gada 12. jūlija paziņojuma galvenās nozīmes konstatāciju attiecībā uz saprātīga privātā investora kritērija piemērošanu apstiprina vairāki Komisijas apgalvojumi tās rakstveida apsvērumos Vispārējai tiesai. Faktiski [Komisija] tajos izklāsta it īpaši, ka šis paziņojums ietvēra riskus, kurus “privāts investors šajā brīdī nebūtu uzņēmies”, un ka “sākot no 2002. gada jūlija kļuva neiespējami salīdzināt valsts investora izturēšanos salīdzinājumā ar privāta investora izturēšanos normālā tirgus situācijā”, jo “visi notikumi, kas ir radušies pēc [2002. gada] jūlija, ir radušies [minētā paziņojuma] “inficētā” tirgus kontekstā” (iebildumu raksta lietā T‑425/04 96.–98. un 138. punkts; atbildes raksta uz repliku lietā T‑425/04 69.–74. un 82. punkts; Komisijas 2013. gada 17. jūlija rakstveida apsvērumu lietā T‑425/04 RENV 106.–109. punkts; iebildumu raksta lietā T‑444/04 85.–87. un 164. punkts; atbildes raksta uz repliku lietā T‑444/04 59.–64. un 73. punkts; Komisijas 2013. gada 17. jūlija rakstveida apsvērumu lietā T‑444/04 RENV 78.–81. punkts).

212

Saprātīga privāta investora kritērija piemērošana būtībā tikai attiecībā uz paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija un it īpaši attiecībā uz 2002. gada 12. jūlija paziņojumu ir vēl kļūdaināka, jo, kā Komisija ir atzīmējusi apstrīdētā lēmuma 188., 189., 218. un 219. punktā, tās rīcībā nebija pietiekamu elementu, lai varētu pieņemt nostāju jautājumā, vai šie paziņojumi paši par sevi varēja veidot valsts atbalstu.

213

Protams, nevar apstrīdēt, ka paziņojumi kopš 2002. gada jūlija piešķīra FT ekonomisku priekšrocību.

214

Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā juridiski pietiekami pierādīja, ka šie paziņojumi it īpaši ļāva FT saglabāt novērtējumu investīciju līmenī, kā arī atgūt finanšu tirgus uzticību, padarīja FT iespējamu, vieglāku un lētāku pieeju jauniem kredītiem, kas nepieciešami, lai refinansētu tās īstermiņa parādus līdz EUR 15 miljardiem, un galu galā palīdzēja nostabilizēt tās ļoti nestabilo finansiālo stāvokli, kas 2002. gada jūnijā un jūlijā šajā ziņā bija būtiski pasliktinājies (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 212., 221., 222. un 225. punktu).

215

Ir jāpiebilst, ka pretēji tam, ko apgalvo FT, Komisijai bija pamats uzskatīt, ka no šiem atkārtotajiem atbalsta paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija izrietošā labvēlīgā ietekme ir turpinājusies līdz 2002. gada decembrim. To it īpaši pierāda S & P2002. gada 17. decembrī publicētais paziņojums, atbildot uz 2002. gada 4. decembra paziņojumu (skat. iepriekš 33. punktu), kā arī Moody’s 2003. gada februārī publicētais [paziņojums] (skat. iepriekš 34. punktu).

216

Turpretī netika pierādīts, ka iepriekš 214. punktā konstatētā priekšrocība ir cēlusies no valsts līdzekļiem. Līdz ar to saskaņā ar judikatūru, lai konstatētu valsts atbalsta esamību, Komisijai ir jākonstatē pietiekami cieša saikne starp saņēmējam piešķirto priekšrocību, no vienas puses, un valsts budžeta samazinājumu vai pat pietiekami konkrētu ekonomisku risku attiecībā uz izmaksām, kas jāsedz no šī budžeta, no otras puses (skat. šajā ziņā spriedumu, 2001. gada 8. septembris, Komisija/Nīderlande, C‑279/08 P, Krājums, EU:C:2011:551, 111. punkts).

217

Šajā sakarā ir pietiekami atzīmēt, ka no apstrīdētā lēmuma 188., 189., 218. un 219. punkta izriet, ka Komisija pati uzskatīja, ka tās rīcībā nebija pietiekamu elementu, lai varētu neapstrīdami noteikt, ka paziņojumu kopš 2002. gada jūlija būtība ir iesaistīt valsts līdzekļus. Turklāt atbildē uz rakstisku jautājumu, ko tai šajās lietās bija uzdevusi Vispārējā tiesa, Komisija, atsaucoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, precizēja: “nebija nekādu šaubu, ka tā nav atrisinājusi jautājumu, kādā ziņā šie paziņojumi, kurus varēja uzlūkot kā juridiski un ekonomiski saistošus, ņemot vērā saistošās valsts tiesības, var tikt paši par sevi kvalificēti kā atbalsta pasākumi ar valsts līdzekļu iesaistīšanu”. Komisija piebilda, ka tādā veidā tā gribēja uzsvērt “reālu risku” esamību, ka minētie paziņojumi var, no vienas puses, tikt uztverti kā juridiski saistoši un, no otras puses, tiem var būt ekonomiskas sekas, bet aiz piesardzības tā nevēlējās secināt valsts līdzekļu iesaistīšanas esamību tikai uz šo risku pamata.

218

No iepriekš minētā ir jāsecina, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot saprātīga privāta investora kritēriju pirmkārt un galvenokārt paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija un it īpaši 2002. gada 12. jūlija paziņojumam.

219

Saskaņā ar judikatūru, novērtējot pasākumu EKL 87. panta izpratnē, ir jāņem vērā visi būtiskie faktori un to konteksts (spriedums, 2009. gada 15. decembris, EDF/Komisija, T‑156/04, Krājums, EU:T:2009:505, 221. punkts). Tajā pašā ziņā Tiesa precizēja, ka, lai noskaidrotu, vai valsts ir vai nav rīkojusies kā saprātīgs investors tirgus ekonomikā, ir jāpārceļas uz to laiku, kad tika noteikti finanšu atbalsta pasākumi, lai novērtētu valsts rīcības ekonomisko saprātīgumu (spriedums Francija/Komisija, minēts 189. punktā, EU:C:2002:294, 71. punkts).

220

Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, lai noskaidrotu, vai valsts iestāžu iesaistīšanās uzņēmuma kapitālā var tikt uzskatīta par valsts atbalstu, ir jāizvērtē, vai līdzīgos apstākļos privātais investors, kurš ir līdzīga lieluma [kā publiskā iestāde], varētu būt veicis tāda paša lieluma kapitāla ieguldījumus, ņemot tostarp vērā minēto ieguldījumu laikā pieejamo informāciju un paredzamo attīstību (skat. iepriekš 195. punktu).

221

Atbilstīgi iepriekš 219. un 220. punktā minētajai judikatūrai Komisijai saprātīga privāta investora kritērijs tātad ir jāpiemēro brīdim, kurā valsts finanšu atbalsta pasākums, ko var kvalificēt kā valsts atbalstu, ir ticis pieņemts.

222

No tā izriet, ka šajā lietā Komisijai ne tikai jāpiemēro saprātīga privāta investora kritērijs vispirms 2002. gada 4. decembra paziņojumam apvienojumā ar akcionāra avansa projektu (skat. iepriekš 202.–218. punktu), bet arī, lai īstenotu šo darbību, tās pienākums ir pieņemt kā atskaites punktu tā brīža kontekstu, kurā Francijas valsts pieņēma šo pasākumu, šajā gadījumā 2002. gada decembrī.

223

Tātad papildus faktam, ka tikai otrkārt un nejauši Komisija piemēroja saprātīga privāta investora kritēriju minētajam pasākumam, tā pieņēma kā atskaites punktu situācijas kontekstu pirms 2002. gada jūlija (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 228. apsvērumu).

224

Komisija nevarēja attaisnot savu pozīciju ar faktu, ka 2002. gada decembrī pastāvošos tirgus nosacījumus bija “inficējuši” vai nenormāli izkropļojuši paziņojumi kopš 2002. gada jūlija un it īpaši 2002. gada 12. jūlija paziņojums.

225

Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka tad, kad Vispārējā tiesa uzdeva šo jautājumu Komisijai 2014. gada 24. septembra tiesas sēdē, Komisija paziņoja, ka tās versijas par minēto paziņojumu “inficēšanas” ietekmi vienīgais tiesiskais pamats bija EKL 87. pants un it īpaši saprātīga privātā investora kritērijs.

226

Tādējādi, kā tas jau ir konstatēts iepriekš 212.–217. punktā, Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pieņēmusi nostāju jautājumā, vai paziņojumi kopš 2002. gada jūlija, par kuriem tā nepierādīja, ka tie ietver valsts līdzekļu iesaistīšanu, paši par sevi var veidot valsts atbalstu.

227

Protams, saskaņā ar iepriekš 220. punktā minēto judikatūru valsts izturēšanās salīdzinājums ar privāta investora izturēšanos ir jāveic, apsverot attiecīgo finansiālo ieguldījumu laikā pieejamo informāciju un paredzamo attīstību. Tas nozīmē, ka nevar ņemt vērā notikumus un informāciju, kas ir vēlāki par atbalsta piešķiršanu, bet Komisijai nav liegts ņemt vērā iepriekšējus notikumus, kas ir attiecīgā atbalsta konteksta daļa, un to sekas. Tādējādi, lai novērtētu Francijas valsts izturēšanās ekonomisko saprātīgumu, Komisija varēja ņemt vērā visus notikumus, kuri raksturo šo kontekstu, kas šajā lietā ietver ne tikai 2002. gada decembra notikumus.

228

Citiem vārdiem runājot, Komisijai bija pilnībā ļauts iekļaut savā analīzē paziņojumus kopš 2002. gada jūlija kā “iepriekšēj[us] fakt[us], kas ir objektīvi atbilstīgi” (apstrīdētā lēmuma 185. apsvērums) un kā tādus, kas “ļauj labāk saprast 2002. gada decembra pasākumu iemeslus un iespaidu” (apstrīdētā lēmuma 186. apsvērums).

229

Tomēr, ja “pieejamā informācija” var attiekties uz iepriekš izraisītiem notikumiem vai objektīviem elementiem, kādi ir paziņojumi kopš 2002. gada jūlija, neraugoties uz to, nevajadzētu pieļaut, ka šie notikumi vai iepriekšējie elementi paši par sevi noteicoši veido atbilstošu atsauces pamatu saprātīga privātā investora kritērija piemērošanai. Gluži pretēji, ņemot vērā to, ka uz pieejamās informācijas pamata ir jāveic prognozes analīze, iepriekš izraisītu notikumu un elementu ņemšana vērā neļauj atdalīt nesenākus notikumus un objektīvus elementus, ciktāl tie var būt noteicoši šajā prognozes analīzē, vai nu tāpēc, ka tie atceļ iepriekšējos faktus, vai arī tāpēc, ka tie nosaka palīdzības saņēmēja turpmāko ekonomisko attīstību un tā pozīciju tirgū. Tādējādi iepriekšēji notikumi, pat ja tie veido objektīvus faktus, kas vismaz daļēji ir noteikuši nesenāku notikumu rašanos, nevar padarīt neesošu minēto nesenāko notikumu nozīmi, ja izrādītos, ka tiem kā pārstrukturēšanas pasākumiem ir bijusi reāla ietekme uz šo attīstību.

230

Šajā lietā Komisija acīmredzami nav ievērojusi šo premisu, jo tā nav ņēmusi vērā atbilstošu elementu virkni, kuri patiešām ir ietekmējuši Francijas valsts lēmumu 2002. gada decembrī, proti, papildus finanšu tirgu uzticības atjaunošanai un FT kredītreitinga saglabāšanai, galvenokārt pārstrukturēšanas un līdzsvarošanas pasākumus, kas tika noteikti [FT] ietvaros, tostarp jaunās vadības laikā no 2002. gada oktobra līdz decembrim izstrādāto plānu “Mērķi 2005”, kas paredzēja it īpaši ieviest uzņēmuma programmas darbības uzlabošanu, sauktu “plāns TOP”. Tāpat tā ir atturējusies ņemt vērā citus būtiskus elementus, tādus kā banku sindikāta apņemšanās 2002. gada septembrī sniegt garantijas attiecībā uz privātiem investoriem paredzēto daļu, labs rezultāts FT kapitāla palielināšanai, tās īstenotā nestratēģisko aktīvu cesiju starp 2002. gada jūliju un decembri par aptuveni EUR 2,5 miljardiem, jaunas uzņēmuma vadības komandas nozīmēšana 2002. gada oktobrī un FT strīda pret Vācijas operatoru Mobilcom atrisinājums 2002. gada novembrī. Turklāt šo elementu kopums bija sniedzis skaidru FT darbības perspektīvu un paveikto darbu uzlabošanos 2002. gada otrā pusgada laikā, kā Francijas Republika to ļoti pārliecinoši ir pierādījusi savā atbildē uz rakstisku jautājumu, ko tai šīs tiesvedības ietvaros uzdeva Vispārējā tiesa. Ir jāpiebilst, ka apstrīdētā lēmuma 260. apsvērumā Komisija atzīmē, ka nebūtu piemēroti balstīties vienīgi uz paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija, lai noteiktu attiecīgā atbalsta apjomu, jo “tirgus situācijas pirms [..] paziņojumiem izmantošana, ja tā ļauj ņemt vērā iepriekšējo Francijas varasiestāžu paziņojumu sekas uz tirgiem, neļauj šīs sekas izolēt no citām iespējamām tādu notikumu sekām kā FT vadības maiņa vai plāns “Mērķi 2005””.

231

No apstrīdētā lēmuma 228. apsvēruma un Komisijas rakstiem izriet, ka tās veiktajā saprātīga privātā investora kritērija piemērošanā tā patiešām nebija apsvērusi šos dažādos noteicošos elementus. Tā šajā kontekstā pat ir patvaļīgi attiekusies tos apsvērt, jo tā uzskatīja, ka tai atpakaļejoši un, balstoties uz tās versiju par “inficēšanu”, ir jākoncentrējas uz pagātnes faktiem, kas notikuši it īpaši 2002. gada jūnijā un jūlijā.

232

Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka Komisijas pieeja, kura nolūkā ņemt vērā apgalvotās “inficēšanas” sekas, ko radījuši paziņojumi kopš 2002. gada jūlija, ir uzskatījusi par nepieciešamu pielīdzināt faktisko situāciju, kādā Francijas valsts beidzot 2002. gada decembrī pieņēma konkrētus atbalsta pasākumus FT ekonomiskajai un finansiālajai situācijai, kas pastāvēja pirms 2002. gada 12. jūlija, ir mākslīga un acīmredzami kļūdaina. Tādējādi Komisijai nebija pamatojuma apgalvot, ka nebija jābalstās uz tirgus situāciju 2002. gada decembrī, bet ir bijis jābalstās uz tirgus situāciju, ko nav “inficējuši” minētie paziņojumi.

233

Visbeidzot, Komisijas argumentācija, saskaņā ar kuru saprātīgs privāts investors nebūtu publiskojis tāda veida paziņojumus, kādus ir formulējusi Francijas valdība sākot no 2002. gada jūlija, izriet no acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kas ir vēl papildu iemesls, lai noraidītu tās izvirzīto versiju par “inficēšanu”.

234

Ir jāatgādina, ka šī argumentācija ir balstīta uz premisu, saskaņā ar kuru paziņojumi kopš 2002. gada jūlija, un visupirms 2002. gada 12. jūlija paziņojums, bija tādi, kas “tīri no ekonomikas viedokļa varēja nopietni iesaistīt [Francijas valsts] uzticamību un reputāciju un no juridiskā viedokļa pat varēja to piespiest, sākot ar šo datumu, finansiāli atbalstīt uzņēmumu jebkurā gadījumā” (apstrīdētā lēmuma 229. apsvērums). Pēc Komisijas domām, šie paziņojumi patiešām bija “pietiekami skaidri, precīzi un stingri, lai paustu ticamu [Francijas] valsts saistību pastāvēšanu” atbalstīt FT (apstrīdētā lēmuma 208. apsvērums). Vismaz tirgus dalībnieki esot uztvēruši šādu stingru saistību pastāvēšanu (apstrīdētā lēmuma 206., 213., 220. un 221. apsvērums). Tātad, pēc Komisijas domām, ņemot vērā krīzes situāciju, kādā FT atradās 2002. gada jūlijā, saprātīgs privāts investors nebūtu publiski izteicis tādus paziņojumus par atbalstu, kas var ietvert tādus finansiālus riskus, vismaz pirms pilnīgas informācijas iegūšanas par šī uzņēmuma ekonomisko situāciju (apstrīdētā lēmuma 229. apsvērums).

235

Šajā sakarā vispirms ir jāatzīmē, ka nepietiek ar to, ka valsts iestāžu paziņojumus tirgi var vienkārši uztvert kā tādus, kas atklāj to stingras saistības, lai secinātu, ka tie var radīt tāda veida kaitējumu izraisošas ekonomiskas vai tiesiskas sekas, uz kurām ir norādījusi Komisija. Šāds secinājums liek pieņemt, ka attiecīgie paziņojumi ir pietiekami skaidri, precīzi un stingri, lai konkrēti ietvertu tādas saistības. Atbalsta esamības atzīšanai būtībā ir jābūt balstītai uz objektīvām konstatācijām, nevis tikai uz tirgus dalībnieku uztveri (skat. šajā ziņā spriedumu, 2008. gada 26. jūnijs, SIC/Komisija, T‑442/03, Krājums, EU:T:2008:228, 126. punkts). Tādējādi tas, ka galu galā izrādījies (skat. iepriekš 214. punktu), ka paziņojumi kopš 2002. gada jūlija ir radījuši pozitīvu ietekmi uz tirgus dalībnieku uztveri, kas it īpaši bija ļāvis saglabāt FT kredītreitingu investīcijām drošā līmeni, kā arī atgūt uzticību finanšu tirgos, nevarēja kalpot par pierādījumu.

236

Tālāk no paziņojumu kopš 2002. gada jūlija rakstura analīzes izriet, ka tajos nebija ietvertas Francijas valsts stingras saistības, kas varēja radīt kaitējumu izraisošas sekas, kādas bija apgalvojusi Komisija.

237

Tādējādi, pirmkārt, attiecībā uz 2002. gada 12. jūlija paziņojumu ir jākonstatē, ka šo paziņojumu ir izteicis ekonomikas ministrs, turklāt pildot savas Francijas valsts kā FT vairākuma akcionāra pārstāvja funkcijas (“mēs esam vairākuma akcionārs”). Pildot šīs funkcijas, viņš ir skaidri apliecinājis, ka neatkarīgi no tā, kāds būtu tās iejaukšanās veids, Francijas valsts plānoja izturēties kā saprātīgs investors (“valsts kā akcionāre rīkosies kā saprātīgs investors”). Šajā sakarā Komisija nav sniegusi nevienu elementu, kas varētu pierādīt, ka šī vēlme nosacīt Francijas valsts nākotnes iejaukšanos, ievērojot saprātīga privātā investora kritēriju, šī paziņojuma brīdī ir bijusi tikai demonstrācija, nevis reāla un nopietna vēlēšanās.

238

Turklāt 2002. gada 12. jūlija paziņojums bija nenoteikts un neprecīzs, runājot par iespējamiem atbalsta pasākumiem, ko Francijas valsts varēja pieņemt vēlākā stadijā, kas vēl nebija precizēta (“rīkosies kā saprātīgs investors, un [..] mēs pieņemsim attiecīgus mērus”). Ņemot vērā šo piedāvājumu atvērto un nenoteikto raksturu, Komisija nepamatoti secināja, ka apgalvotās Francijas valsts saistības, attiecībā uz kurām vēl bija jāprecizē tikai “iesaistīšanās līdzekļi, proti, [..] izpildīšanas nosacījumi” (apstrīdētā lēmuma 209. apsvērums), bija skaidras, jo šādas skaidras saistības prasa identificēt iespējamās iesaistīšanās nākotnē raksturu un apmēru. Tātad, kā to apstiprina Deutsche Bank, 2002. gada 22. jūlija ziņojums, uz kuru Komisija pati bija balstījusies apstrīdētā lēmuma 221. apsvērumā un 146. zemsvītras piezīmē, ņemot vērā 2002. gada 12. jūlija paziņojumu, tirgus vēl nevarēja noteikt Francijas valsts iejaukšanās nākotnē raksturu un apjomu (“[FT] guva pieaugošu tirgus ticību tam, ka [Francijas] valsts tādā vai citā veidā atbalstīs kredītu”; šis “[Francijas] valsts implicītais atbalsts [..] varētu izpausties tādu aizdevumu veidā – tirgus apstākļos –, ko piešķirtu bankas vai [Francijas] valdība”). Turklāt, atbalstot šādas iejaukšanās nākamo nosacīto un neprecīzo raksturu, 2002. gada 12. jūlija paziņojums skaidri noraida pieņēmumu par FT kapitāla palielināšanu, kaut gan Francijas valsts 2002. gada decembrī sekoja tieši šim uzskatam (“Pavisam noteikti nē! Es vienīgi apstiprinu, ka mēs vajadzīgajā laikā veiksim attiecīgus pasākumus. Ja tas būs nepieciešams [..]”).

239

Šāda interpretācija izriet no faktiskā konteksta, kādā tika izdarīts 2002. gada 12. jūlija paziņojums. Kā, šķiet, atzīst pati Komisija (skat. iepriekš 179. punktu), tobrīd, tā kā nebija atbilstošas informācijas par finansiālo grūtību, kādās bija nonākusi FT, precīzu lielumu, par finanšu tirgu reakciju nākotnē, kuru izsauca šis paziņojums, un par attīstību pēc paredzētās FT pārstrukturēšanas, Francijas valsts vēl nevarēja pietiekami precīzi zināt un noteikt šī uzņēmuma iespējamā atbalsta pasākuma raksturu, apmēru un piešķiršanas nosacījumus. Drīzāk no visiem Francijas iestāžu pasākumiem, kas veikti 2002. gada 12. jūlijā, ieskaitot faktu, ka tās tieši sazinājās ar kredītreitinga aģentūrām, izriet, ka šo iestāžu mērķis bija ātri nomierināt finanšu tirgus analītiķus attiecībā uz Francijas valsts iespējamo atbalstu FT nākotnē ar mērķi novērst tās kredītreitinga tālāku pazemināšanos, kā arī pieejas jauniem kredītiem obligāciju tirgū slēgšanu, taču šajā konkrētajā brīdī vairāk neprecizējot šo iespējamo atbalstu. Iespējamo atbalsta pasākumu iepriekšēja precizēšana varētu radīt risku, ka tiek nevajadzīgi ierobežotas refinansēšanas iespējas, kādas vēlāk varētu kļūt pieejamas attiecībā uz FT parādu, vienlaikus radot nepieciešamību par tām paziņot Komisijai saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu. Turklāt tās steidzīgā rakstura dēļ šāda pieeja varētu iedragāt kreditoru un investoru uzticību Francijas valsts rīcībai. Šādos apstākļos, pretēji apstrīdētā lēmuma 212. apsvērumā izklāstītajam, faktu, ka notika sazināšanās ar kredītreitinga aģentūrām, var uztvert nevis kā elementu, kas apstiprina apgalvoto Francijas valsts saistību noteikto raksturu, bet gan tikai kā pirmo soli, lai atvieglotu spiedienu, kāds 2002. gada jūlijā tika izdarīts uz FT stāvokli finanšu tirgos.

240

Pretēji tam, ko apstrīdētā lēmuma 210. apsvērumā apgalvo Komisija, vienīgi fakts, ka 2002. gada 12. jūlija paziņojuma brīdī FT jau saskārās ar smagām refinansēšanas grūtībām, nekādi nemaina šī paziņojuma kā veseluma atvērto un nenoteikto raksturu, nedz arī tā nozīmi, ņemot vērā faktiskos apstākļus, kādos ir notikusi šī iejaukšanās. Tādējādi, pat pieņemot, ka minētās grūtības tobrīd patiešām pastāvēja, fakts, ka šajā paziņojumā netika pareizi atspoguļota FT īstermiņa parāda kritiskā situācija, nav izšķirošs (“ja [FT] būtu grūtības”; “gadījumā, ja [FT] būtu finansējuma problēmas, taču tas tā šodien nav, [Francijas] valsts pieņemtu nepieciešamos lēmumus, lai tās tiktu atrisinātas”).

241

Turklāt, interpretējot burtiski 2002. gada 12. jūlija paziņojumu, Komisija nevarēja pamatoti apgalvot, ka “neviens elements neļauj pierādīt, ka tirgus būtu uztvēris jebkādu nosacījumu” (apstrīdētā lēmuma 210. apsvērums), jo šī dažu tirgus dalībnieku subjektīvā uztvere nav noteicoša, lai varētu aprakstīt šāda veida paziņojuma raksturu (skat. iepriekš 235. punktu). Turklāt šajā apsvērumā netiek ņemts vērā fakts, ka, tieši pretēji, šajā stadijā Deutsche Bank nevarēja iepriekš noteikt Francijas valsts iespējamās iesaistīšanās FT atbalstam nākotnē raksturu un apmēru (skat. iepriekš 238. punktu).

242

Otrkārt, attiecībā uz 2002. gada 13. septembra paziņojumu ir jāatzīmē, ka arī šis paziņojums ir vērsts uz nākotni, ir ar nosacījumiem un ir neprecīzs attiecībā uz Francijas valsts paredzētajiem ilgtermiņa pasākumiem (“[Francijas] valsts atbalstīs [FT] šī plāna īstenošanā un no savas puses dos ieguldījumu ļoti būtiskā [FT] pašu kapitāla palielināšanā saskaņā ar plānojumu un noteikumiem, kas jādefinē atkarībā no tirgus nosacījumiem”), jo skaidrs ir tikai apgalvojums, ka nākotnē tiks dots ieguldījums “ļoti būtiskā [FT] pašu kapitāla palielināšanā” un ka tas tiks veikts saskaņā ar “tirgus nosacījumiem”. Turklāt tāpat kā 2002. gada 12. jūlija paziņojumā arī 2002. gada 13. septembra paziņojumā nav vairāk precizēts Francijas valsts iesaistīšanās FT atbalstam nākotnē raksturs, apmērs un nosacījumi un iespējamie starpnieka atbalsta pasākumi tiek izvērtēti pēc nepieciešamības kritērija (“tad [Francijas] valsts, ja tas būs nepieciešams, īstenos pasākumus, kas ļautu [FT] izvairīties no jebkādām finansiālām grūtībām”).

243

Treškārt, attiecībā uz 2002. gada 2. oktobra paziņojumu ir jākonstatē, ka tas nav mazāk nenoteikts un tajā nav sniegti nekādi novērtējami precizējumi salīdzinājumā ar 2002. gada 13. septembra paziņojuma saturu (“[Francijas] valsts sniegs savu atbalstu atveseļošanas pasākumu īstenošanā un no savas puses dos ieguldījumu [FT] pašu kapitāla palielināšanā saskaņā ar nosacījumiem, kas tiks noteikti ciešā saistībā ar [FT] prezidentu un valdi. Kā [Francijas] valsts to jau ir norādījusi, tā šajā laika sprīdī, ja būs tāda nepieciešamība, īstenos pasākumus, kas ļaus [FT] izvairīties no jebkādām finansējuma problēmām”). Būtībā ar šo paziņojumu Francijas valsts tikai cenšas iepriekš aptuveni noteikt savu iespējamo atbalstu nākotnē FT pašu kapitāla stiprināšanai, kura raksturs, apmērs un piešķiršanas nosacījumi vēl nav noteikti. Vienlaikus tajā tāpat kā agrākajos paziņojumos ir noteikts, ka Francijas valsts iespējamais starpnieces atbalsts, kurš sīkāk nav raksturots, var tikt piešķirts tikai tad, ja būs nepieciešams atrisināt iespējamas FT finansiālās problēmas.

244

No iepriekšējiem apsvērumiem izriet, ka pretēji tam, ko izvirza Komisija, sava atvērtā, neprecīzā un nosacījumiem pakļautā rakstura dēļ, it īpaši attiecībā uz iespējamas valsts iejaukšanās par labu FT raksturam, apjomam un nosacījumiem, un ņemot vērā faktiskos apstākļus, kādos ir notikusi šī iejaukšanās, paziņojumi kopš 2002. gada jūlija nevar tikt interpretēti kā tādi, kuros ir ietvertas Francijas valsts konkrētas un stingras saistības sniegt noteiktu atbalstu par labu FT.

245

Tādējādi paziņojumi kopš 2002. gada jūlija nevarēja uzlikt Francijas valstij nekāda juridiska pienākuma nastu, it īpaši kopš 2002. gada 12. jūlija finansiāli atbalstīt FT.

246

To pašu iemeslu dēļ nevarēja uzskatīt, ka neatkarīgi no jebkāda juridiska pienākuma šie paziņojumi ir radījuši reālas cerības no tirgus skatupunkta un ka, ja Francijas valsts nebūtu turējusi savu solījumu, tad tas tai kā uzņēmumu īpašniecei vai vadītājai, nozīmīgai ekonomikas dalībniecei un svarīgai aizņēmējai finanšu tirgos būtu radījis noteiktas ekonomiskas izmaksas sakarā ar tās uzticamības un reputācijas zaudēšanu tirgos (apstrīdētā lēmuma 217. un 221. apsvērums). Katrā ziņā tikai tirgus dalībnieku cerības pašas par sevi nevar radīt nekādu juridisku pienākumu rīkoties atbilstoši kādām vēlmēm (skat. iepriekš 235. punktu). Turklāt Komisija nav pierādījusi, ka Francijas valsts iespējama atbalsta solījuma par labu vienam uzņēmumam nepildīšana var izraisīt tās uzticamības un reputācijas zaudējumu finanšu tirgos. Bez tam, kā tas izriet no apsvērumiem iepriekš 238. punktā un tālāk 247. punktā, Francijas iestāžu izturēšanās kopš 2002. gada jūlija mērķis bija tieši izvairīties no Komisijas apgalvotajām kaitējumu izraisošām sekām, ļaujot rasties šaubām par tās iespējamas iejaukšanās nākotnē raksturu, apjomu un konkrētiem nosacījumiem. Visbeidzot un jebkurā gadījumā, kā to savos secinājumos apvienotajās lietās Bouygues u.c./Komisija u.c., C‑399/10 P un C‑401/10 P, Krājums, EU:C:2012:392, 64. punkts) atzīmēja ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi], ir jāatgādina, ka Komisija galu galā atteicās pieņemt galīgu nostāju jautājumā par to, vai paziņojumi kopš 2002. gada jūlija varēja izraisīt valsts uzticamības zudumu finanšu tirgos, kas valstij radītu finanšu risku nākotnes darījumu izmaksu pieauguma veidā.

247

Protams, ar paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija un izmantojot tādā veidā savu finanšu tirgos maksātspējīga un uzticama debitora/kreditora reputāciju, Francijas valsts labprāt gribēja ietekmēt reakciju šajos tirgos, atjaunot to uzticību, un it īpaši mēģināt panākt FT kredītreitinga saglabāšanu ar mērķi sagatavot stabilu un lētāku šī uzņēmuma refinansēšanu nākamajā stadijā. Tomēr, kā to pamatoti atzīmē FT savos 2013. gada 31. maija rakstveida apsvērumos, Francijas valsts nedarīja neko citu kā vienīgi izmantoja īpašus finanšu tirgus darbības noteikumus, lai stabilizētu FT ekonomisko situāciju īstermiņā ar konkrētu mērķi izpildīt uzņēmējdarbības un finanšu nosacījumus, kas nepieciešami, lai veiktu konkrētākus atbalsta pasākumus pirms tālākas iesaistīšanās. Šādi rīkojoties, Francijas valsts tieši ir ieņēmusi saprātīga un rūpīga privāta investora nostāju, kas rūpējas par to, lai būtu apkopoti visi prasītie nosacījumi pirms neatsaucamu atbalsta vai investīciju saistību uzņemšanās. Šajā kontekstā Komisijas ļoti maz izvērstais apgalvojums, saskaņā ar kuru neviens privāts investors nebūtu varējis ietekmēt tirgu tā, kā to izdarīja Francijas valsts ar saviem paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija, nevar tikt pieņemts. Faktiski nevar a priori izslēgt, ka vajadzības gadījumā privāts investors, kuram ir starptautisks mērogs un ievērojama ekonomiska nozīme, sekotu tai pašai stratēģijai un iegūtu tādu pašu rezultātu finanšu tirgos.

248

No iepriekšējo apsvērumu kopuma izriet, ka tas, ka Komisija saprātīga privāta investora kritērija piemērošanai ir balstījusies uz situāciju sākot no 2002. gada jūlija, ir acīmredzami juridiski un faktiski kļūdaini.

249

Komisija nevarēja pamatot acīmredzami kļūdaino piemērošanu, ko tā šādi bija īstenojusi attiecībā uz saprātīga privātā investora kritēriju, savā versijā, ko tā būtībā ir izklāstījusi apstrīdētā lēmuma 185., 187. un 226. apsvērumā, saskaņā ar ko 2002. gada 4. decembrī pieteiktais un paziņotais akcionāra avansa projekts ir tikai Francijas valsts iepriekšējo paziņojumu un, precīzāk, principiāla lēmuma finansiāli atbalstīt FT, kurš tika pieņemts kopš 2002. gada 12. jūlija, materializācija.

250

Ar šo versiju Komisija būtībā pauž uzskatu, ka tai ir pamats izdarīt paziņojumu kopš 2002. gada jūlija, 2002. gada 4. decembra paziņojuma un akcionāra avansa projekta kā veseluma vērtējumu, lai nonāktu līdz secinājumam, ka Francijas valsts savā rīcībā nav ievērojusi saprātīga privātā investora kritēriju.

251

Protams, 2002. gada 4. decembrī pieteiktais un paziņotais akcionāra avansa projekts iekļaujas Francijas valsts loģikā un stratēģijā kopš 2002. gada jūlija, kuru mērķis un sekas bija atgūt uzticību tirgos, lai varētu saskaņā ar izdevīgākiem nosacījumiem refinansēt īstermiņā FT parādu (skat. iepriekš 247. punktu).

252

Tomēr no tā vēl jo vairāk neizriet, ka paziņojumos kopš 2002. gada jūlija pašos par sevi nebija ietverta nojauta par īpašu finansiālu atbalstu, līdzīgu tam, kas visbeidzot tika konkretizēts 2002. gada decembrī.

253

No iepriekš 233.–244. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka atšķirībā no 2002. gada 4. decembra paziņojuma par akcionāra avansa projektu, kas darīja sabiedrībai zināmu piedāvājumu piešķirt kredītlīniju EUR 9 miljardu apmērā par labu FT, paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija bija atvērts, neprecīzs un nosacījuma raksturs attiecībā uz Francijas valsts iespējamās iesaistīšanās nākotnē raksturu, apmēru un nosacījumiem. Tātad ir jāuzskata, ka Francijas valsts bija plānojusi šādu konkrētu finansiālu atbalstu kopš 2002. gada jūlija. Patiesībā, ņemot vērā šo būtiski atšķirīgo paziņojumu kopš 2002. gada jūlija raksturu, Francijas valsts lēmums 2002. gada decembrī paziņot un piedāvāt akcionāra avansa projektu bija uzskatāms par būtisku pārrāvumu secīgu notikumu, kuru mērķis bija FT refinansēšana, virknē.

254

Komisijas versija ir it īpaši nepieņemama tāpēc, ka Francijas valstij vispirms bija jāsagaida un jāpārbauda, vai pēc paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija un to iepriekš cerētās ietekmes, proti, finanšu tirgus uzticības atgūšanas un FT kredītreitinga saglabāšanas, kā arī pēc veiktajiem FT pārstrukturēšanas un līdzsvarošanas pasākumiem ekonomiskie nosacījumi šādas valsts iesaistīšanās nolūkā bija patiešām izpildīti. Faktiski, kā tika konstatēts iepriekš 239. punktā, šo paziņojumu stadijā, tā kā nebija atbilstošas informācijas it īpaši attiecībā uz tirgus reakciju un veikto pasākumu secību, Francijas valsts vēl nevarēja pietiekami zināt un noteikt iespējamā FT atbalsta pasākuma, tostarp iespējamās kapitāla palielināšanas, ko ekonomikas ministrs vēl skaidri noraidīja 2002. gada jūlijā, raksturu, apmēru un nosacījumus. Ir acīmredzami, ka tikai 2002. gada decembrī Francijas valsts uzskatīja, ka šāda finansiālā atbalsta ekonomiskie nosacījumi ir izpildīti, kas apstiprina cēloni šādam būtiskam notikumu secības pārrāvumam šajā stadijā.

255

Savos 2013. gada 17. jūlija rakstveida apsvērumos Komisija apgalvo, ka spriedumā par apelācijas sūdzību Tiesa nav lēmusi par jautājumu, vai paziņojumi kopš 2002. gada jūlija un 2002. gada 4. decembra paziņojums savienojumā ar akcionāra avansa projektu kā veselums ir “viens iejaukšanās pasākums” minētā sprieduma 103.–105. punkta izpratnē. Tā apgalvo, ka sprieduma par apelācijas sūdzību 103. un 104. punktā minētie kritēriji tomēr ir pilnīgi transponējami uz šīs lietas gadījumu tādā ziņā, ka šie dažādie, secīgie iejaukšanās pasākumi ir jāuzlūko kā nedalāmi saistīti.

256

Sprieduma par apelācijas sūdzību 127.–131. punktā Tiesa, piemērojot šī paša sprieduma 103. un 104. punktā minētos kritērijus, sprieda, ka Komisijai ir pamats uzskatīt, ka ar 2002. gada 4. decembra paziņojumu un akcionāra avansa projektu kā veselumu tiek veidots viens valsts iejaukšanās pasākums, jo šie abi iejaukšanās pasākumi atklāj tik ciešas savstarpējas saiknes, ka ir neiespējami tos nodalīt. No tā arī izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā kā attiecīgo nelikumīgo atbalsta pasākumu noteica šo vienu iejaukšanās pasākumu.

257

Ir jākonstatē, kā Francijas Republika un FT to uzsvēra 2014. gada 24. septembra tiesas sēdē, ka apstrīdētais lēmums nav balstīts uz premisu, saskaņā ar kuru paziņojumi kopš 2002. gada jūlija arī ir ietverti minētā viena iejaukšanās pasākuma telpā kā attiecīgo atbalsta pasākumu veidojoši elementi.

258

Apstrīdētajā lēmumā paziņojumi kopš 2002. gada jūlija, protams, ir analizēti, saistot ar vienu valsts iejaukšanās pasākumu, kas ir kvalificēts kā valsts atbalsts, šajā gadījumā 2002. gada 4. decembra paziņojumu saistībā ar akcionāra avansa projektu, bet tikai kā minētā iejaukšanās pasākuma “konteksta” elementi. Tiesa spriedumā par apelācijas sūdzību to apstiprināja, norādot, ka “no apstrīdētā lēmuma 185. apsvēruma izriet, ka tā priekšmets attiecas uz akcionāra avansu, kas tika paziņots Komisijai, un ka paziņojumi kopš 2002. gada jūlija ņemti vērā tikai, ciktāl tiem objektīvi ir nozīme saistībā ar minētā avansa izvērtēšanu” (spriedums par apelācijas sūdzību, 73. punkts), ka “tādējādi Komisija ir izvērtējusi minētos paziņojumus tikai, ciktāl tie veido šī pēdējā pasākuma kontekstu”, un ka “no apstrīdētā lēmuma 1. panta izriet, ka Komisija vienīgi akcionāra avansu kvalificē kā valsts atbalstu, kas ir nesaderīgs ar kopējo tirgu, un ka tā norāda uz paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija vienīgi kā uz konstatētā atbalsta kontekstu veidojošu elementu” (spriedums par apelācijas sūdzību, 75. punkts).

259

Apstrīdētajā lēmumā Komisijas izvirzītā versija, kas turklāt ir nepareiza (skat. iepriekš 249.–254. punktu), saskaņā ar kuru akcionāra avansa projekts ir 2002. gada 12. jūlijā pieņemta principiāla lēmuma atbalstīt FT materializācija, nesniedzas tiktāl kā tā, saskaņā ar kuru paziņojumi kopš 2002. gada jūlija tāpat kā 2002. gada 4. decembra paziņojums ir vienu iejaukšanās pasākumu, kas ir kvalificēts kā valsts atbalsts, veidojoši elementi.

260

Starp citu, savos 2013. gada 17. jūlija rakstveida apsvērumos un savās atbildēs uz rakstiskajiem jautājumiem, kurus tai šīs tiesvedības ietvaros uzdeva Vispārējā tiesa, Komisija, lai gan tā apstiprina, ka sprieduma par apelācijas sūdzību 103. un 104. punktā noteiktie kritēriji arī ir izpildīti, ciktāl tie attiecas uz paziņojumiem kopš 2002. gada jūlija, tomēr no tā nesecina, ka tie ir jāuzskata par iejaukšanās pasākuma, kas ir kvalificēts kā valsts atbalsts, veidojošiem elementiem. No fakta, ka šie paziņojumi un akcionāra avansa projekts ir, pēc tās domām, nedalāmi saistīti, Komisija secina, ka var pamatoti uzskatīt, ka visi šie iejaukšanās pasākumi iekļaujas vienā secīgā Francijas valsts FT atbalsta procesā ar mērķi pieņemt šajā lietā “visaptverošu pieeju” (skat. iepriekš 176. punktu) un tādējādi analizēt šo dažādo iejaukšanās pasākumu kopumu, ņemot vērā EKL 87. panta 1. punktu. Turklāt Komisija uzstāj, ka tā ir ņēmusi vērā paziņojumus kopš 2002. gada jūlija vienīgi kā konstatēto atbalstu veidojošus elementus. Tāpat 2004. gada 24. septembra tiesas sēdē Komisija apgalvoja, ka sprieduma par apelācijas sūdzību 102.–104. punktā Tiesa ir atzinusi par spēkā esošu visaptverošu pieeju procesam, kādu tā no sākuma bija ieteikusi. Tā norādīja arī, ka tā nespēj precizēt, vai paziņojumus kopš 2002. gada jūlija un 2002. gada 4. decembra paziņojumu savienojumā ar akcionāra avansa projektu kā veselumu var uzskatīt par “vienu iejaukšanās pasākumu” veidojošiem sprieduma par apelācijas sūdzību izpratnē un vai tāda konstatācija nozīmē, ka visi šie secīgie iejaukšanās pasākumi ir viens un tas pats valsts atbalsts, atstājot Vispārējai tiesai rūpes lemt par šo jautājumu.

261

Citiem vārdiem runājot, no šiem apgalvojumiem uz sprieduma par apelācijas sūdzību 103. un 104. punkta pamata Komisija iegūst tikai tos argumentus, kurus tā apgalvoja iepriekšējās tiesvedībās Vispārējā tiesā un Tiesā un kuri iepriekš 202.–254. punktā jau ir tikuši noraidīti kā maldīgi un acīmredzamu kļūdu vērtējumā saturoši.

262

No iepriekšējo apsvērumu kopuma izriet, ka ir jāpieņem otrais un trešais Francijas Republikas un FT izvirzītais pamats, ciktāl tie ir vērsti uz to, lai liktu konstatēt kļūdas tiesību piemērošanā un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, piemērojot saprātīga privātā investora kritēriju, un tādējādi valsts atbalsta jēdziena neievērošanu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. Tādējādi apstrīdētā lēmuma 1. pants ir jāatceļ.

263

Šajos apstākļos vairs nav jāizvērtē Francijas Republikas ceturtais pamats, kas ir balstīts uz pamatojuma neesamību.

264

Ir jāatgādina, ka Francijas Republika un FT grib panākt apstrīdētā lēmuma, proti, tajā skaitā tā 2. panta, atcelšanu pilnībā, pat ja tās neizsaka nevienu īpašu argumentu par šo aspektu savās apelācijas sūdzībās.

265

Sprieduma par apelācijas sūdzību 141. un 142. punktā par šo 2. pantu Tiesa tomēr atsaucas tikai uz prasību to atcelt, ko iesniegušas sabiedrības Bouygues, un tātad paredz nosūtīt atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā tikai šo prasību.

266

Ņemot vērā Francijas Republikas un FT apelācijas sūdzības priekšmeta apjomu, kas atgādināts iepriekš 264. punktā, kā arī sprieduma par apelācijas sūdzību rezolutīvās daļas 2) punktu, kurā izmantots vārds “prasības” daudzskaitlī, Vispārējā tiesa uzskata, ka tāpat arī ir jāizskata šo lietas dalībnieku prasības atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu.

267

Šajā ziņā ir jāuzskata, ka sakarā ar apstrīdētā lēmuma 1. panta atcelšanu, balstoties uz Francijas Republikas un FT izvirzīto otro un trešo pamatu, viņu prasības atcelt minētā lēmuma 2. pantu, kurā konstatēts, ka nav nepieciešamības atgūt atbalstu, kas ir minēts 1. pantā, ir zaudējušas savu priekšmetu.

268

Būtībā apstrīdētā lēmuma 1. panta atcelšanai ir erga omnes iedarbība, kas tai piešķir res judicata spēku ar absolūtu iedarbību (spriedumi, 2006. gada 1. jūnijs, P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija, C‑442/03 P un C‑471/03 P, Krājums, EU:C:2006:356, 43. punkts, un 2009. gada 4. marts, Tirrenia di Navigazione u.c./Komisija, T‑265/04, T‑292/04 un T‑504/04, EU:T:2009:48, 159. punkts).

269

Šīs atcelšanas rezultātā ar atpakaļejošu spēku tiek atcelts konstatējums par to, ka apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais atbalsts ir nesaderīgs ar kopējo tirgu. No minētā izriet, ka arī paziņojums minētā lēmuma 2. pantā par šī atbalsta neatgūšanu ir zaudējis savu priekšmetu ar atpakaļejošu spēku.

270

Šajos apstākļos nav vairs jālemj par Francijas Republikas un FT apelācijas sūdzībām, kas ir vērstas pret apstrīdētā lēmuma 2. pantu.

271

Spriedumā par apelācijas sūdzību Tiesa atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu. Tādēļ Vispārējai tiesai atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 219. pantam šajā spriedumā ir jālemj par visiem tiesāšanās izdevumiem, kas saistīti ar dažādajiem procesiem un tiesvedībām.

272

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr, ja tas šķiet pamatoti, ņemot vērā lietas apstākļus, Vispārējā tiesa var nolemt, ka viens lietas dalībnieks papildus savu tiesāšanās izdevumu segšanai var atlīdzināt daļu otra lietas dalībnieka tiesāšanās izdevumu.

273

Ir jānorāda, ka šajā lietā ir apmierināti Francijas Republikas un FT prasījumi, ciktāl to mērķis bija atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu, pamatojoties uz to izvirzīto otro un trešo pamatu. Savukārt pirmais pamats netika apmierināts. Turklāt tika nolemts, ka vairs nav jālemj par to prasībām atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu. Tiktu veikts taisnīgs lietas apstākļu novērtējums, nolemjot, ka Komisija segs pati savus tiesāšanās izdevumus, kā arī astoņas desmitdaļas no Francijas Republikas un FT tiesāšanās izdevumiem. Francijas Republika un FT segs katra divas desmitdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem.

274

Vācijas Federatīvā Republika, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

Tiesvedības priekšvēsture

1. Lietas vispārīgie apstākļi

2. Administratīvais process

3. Apstrīdētais lēmums

Agrākās tiesvedības Vispārējā tiesā un Tiesā

1. Agrākā tiesvedība Vispārējā tiesā

2. Agrākā tiesvedība Tiesā

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi pēc lietas nosūtīšanas atkārtotai izskatīšanai

Juridiskais pamatojums

1. Par prasības lietā T‑444/04 RENV pieņemamību

2. Par prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu

Ievada apsvērumi

Par pirmo pamatu attiecībā uz būtisku formas prasību un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

Par būtisku formas prasību pārkāpumu

– Lietas dalībnieku argumenti

– Vispārējās tiesas vērtējums

Par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

– Lietas dalībnieku argumenti

– Vispārējās tiesas vērtējums

Par otro un trešo pamatu attiecībā uz kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, ciktāl tas attiecas uz saprātīga privātā investora kritērija piemērošanu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

– Atgādinājums par atbilstošo judikatūru

– Atgādinājums par argumentāciju, kuru Komisija izmantojusi apstrīdētajā lēmumā

– Par pasākumu, kuram Komisijai ir jāpiemēro saprātīga privāta investora kritērijs

– Par brīdi, kurā Komisijai bija jāpiemēro saprātīga privāta investora kritērijs

– Par jautājumu, vai 2002. gada 4. decembrī pieteiktais un paziņotais akcionāra avansa projekts bija paziņojumu kopš 2002. gada jūlija materializācija

– Par jautājumu, vai paziņojumi kopš 2002. gada jūlija un 2002. gada 4. decembra paziņojums savienojumā ar akcionāra avansa projektu kā veselums ir “viena iejaukšanās”

3. Par prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu

Par tiesāšanās izdevumiem