CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2007. gada 12. septembrī
Lieta T‑250/04
Philippe Combescot
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Civildienests – Ierēdņi – Delegācijas vadītāja amata Kolumbijā piešķiršana – Kandidatūras noraidīšana – Prasība atcelt tiesību aktu – Intereses celt prasību neesamība – Prasība par zaudējumu atlīdzību
Priekšmets Prasība, pirmkārt, atzīt par prettiesisku lēmumu, ar kuru prasītājs izslēgts no konkursa uz delegācijas vadītāja amatu Kolumbijā, atcelt minētā konkursa procedūru un lēmumu par minētā amata piešķiršanu un, otrkārt, izmaksāt atlīdzību par prasītājam nodarīto kaitējumu
Nolēmums Komisijai jāsamaksā prasītājam Philippe Combescot summa EUR 3000 apmērā kā zaudējumu atlīdzība. Prasību pārējā daļā noraidīt. Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati, kā arī atlīdzina pusi no prasītāja tiesāšanās izdevumiem. Prasītājs sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem pats.
Kopsavilkums
1. Tiesvedība – Lietas dalībnieku pārstāvība
2. Ierēdņi – Prasība – Interese celt prasību
(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)
3. Ierēdņi – Prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību, kas saistīta ar prasību atcelt tiesību aktu
(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)
4. Ierēdņi – Amata vakance – Amata piešķiršana, organizējot iekšējo konkursu
5. Ierēdņi – Amata vakance – Salīdzinošs kandidātu nopelnu izvērtējums
(Civildienesta noteikumu 29. panta 1. punkts)
6. Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi
1. Pirmās instances tiesā piemērojamie procesuālie noteikumi neliedz lietas dalībniekam izdot vienu pilnvaru vairākām lietām, kuras ierosinātas šajā tiesā un kurās tas vēlas piedalīties, un tādējādi – attiecīgajam pārstāvim iesniegt šo pašu pilnvaru saistībā ar vairākām prasībām.
(skat. 19. punktu)
2. Lai pensionējies ierēdnis varētu uzturēt savu prasību par iecēlējinstitūcijas lēmuma atcelšanu, viņam joprojām ir jābūt personiski ieinteresētam apstrīdētā lēmuma atcelšanā.
Tā tas nav gadījumā, ja viņa prasībā ir lūgts atcelt lēmumu par viņa izslēgšanu no konkursa, kas rīkots tāda amata piešķiršanai, uz kuru viņš nevar pretendēt tāpēc, ka ir pensionējies un tāpēc, ka pēc prasības iesniegšanas viņam ir piešķirta daļējas vai pilnīgas invaliditātes pensija.
Tomēr attiecīgā persona saglabā intereses prasības, kas celta, lai saņemtu atlīdzību par profesionālu, fizisku un morālu kaitējumu, ko tā uzskata, ka ir cietusi attiecīgās iestādes rīcības dēļ, ietvaros lūgt, lai tiktu izlemts jautājums par lēmuma viņu izslēgt no konkursa tiesiskumu.
(skat. 28., 29. un 33. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1990. gada 13. decembris, T‑20/89 Moritz/Komisija, Recueil, II‑769. lpp., 18. punkts; 1995. gada 15. februāris, T‑112/94 Moat/Komisija, Recueil FP, I‑A‑37. un II‑135. lpp., 26. punkts; 1997. gada 29. maijs, T‑6/96 Contargyris/Padome, Recueil FP, I‑A‑119. un II‑357. lpp., 32. punkts.
3. Judikatūrā iedibināta noteikuma, ka prasības atcelt tiesību aktu nepieņemamība izraisa ar to cieši saistītas prasības par zaudējumu atlīdzību nepieņemamību, mērķis ir novērst tieši to, ka ierēdnis, kas nav savlaicīgi apstrīdējis nelabvēlīgu iecēlējinstitūcijas lēmumu, varētu apiet šī termiņa nokavējumu, ceļot prasību sakarā ar atbildību, kas pamatota ar apgalvotu šī lēmuma prettiesiskumu.
Tātad šis noteikums nav piemērojams tāda ierēdņa gadījumā, kas ar savlaicīgi celtu prasību par tiesību akta atcelšanu ir apstrīdējis lēmumu izslēgt viņu no iekšējā konkursa, kad lūgums atcelt tiesību aktu ir kļuvis nepieņemams tikai pēc prasības iesniegšanas neatkarīgi no viņa gribas, proti, tāpēc, ka viņš ir pensionējies. Prasības par zaudējumu atlīdzību atzīšana par pieņemamu neļauj prasītājam apiet termiņa nokavējumu saistībā ar to, ka viņš nebūtu laicīgi lūdzis atcelt tiesību aktu, ko viņš uzskata par prettiesisku.
(skat. 38.–40. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1966. gada 15. decembris, 59/65 Schreckenberg/Komisija, Recueil, 785. un 797. lpp.; 1967. gada 12. decembris, 4/67 Collignon/Komisija, Recueil, 469. un 480. lpp.; 1975. gada 22. oktobris, 9/75 Meyer‑Burckhardt/Komisija, Recueil, 1171. lpp., 11. punkts; 1987. gada 7. oktobris, 401/85 Schina/Komisija, Recueil, 3911. lpp., 10. un 13. punkts; 1989. gada 14. februāris, 346/87 Bossi/Komisija, Recueil, 303. lpp., 31. un 34. punkts.
Pirmās instances tiesa: 2006. gada 6. aprīlis, T‑309/03 Camós Grau/Komisija, Krājums, II‑1173. lpp., 76. punkts.
4. Iestāde nevar atsaukties uz paziņojumiem personālam, kas nav iekšējie normatīvie akti, kuri iestādei būtu jāievēro, bet tikai sagatavojoši, konsultatīvi un informatīvi dokumenti bez saistoša rakstura, lai pamatotu to, kāpēc ierēdnim ir piemērota tajos paredzētā prasība, lai varētu piedalīties iekšējā konkursā.
Tāpēc lēmums izslēgt ierēdni no iekšējā konkursa vidēja līmeņa vadītāja amata piešķiršanai, kas ir pamatots ar to, ka nav ievērota iekšējā sagatavojošajā dokumentā ietvertā prasība, kas nav paredzēta piemērojamajā tiesiskajā regulējumā vai paziņojumā par vakanci, ir prettiesisks.
(skat. 59., 64. un 66. punktu)
5. Iecēlējinstitūcijai ir jānovērtē, vai kandidāts atbilst paziņojumā par vakanci paredzētajiem nosacījumiem, un šo vērtējumu var apšaubīt tikai acīmredzamas kļūdas gadījumā. Ja paziņojumā par vakanci kandidātiem ir prasīta papildu darba pieredze ar piešķiramo amatu saistītās jomās, iecēlējinstitūcijai ir jānovērtē papildu pieredzes atbilstība attiecīgajam amatam.
(skat. 71. punktu)
Atsauce
Tiesa: 1989. gada 4. jūlijs, 198/87 Kerzmann/Revīzijas palāta, Recueil, 2083. lpp.
6. Lai iestātos Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība, bez iestādēm pārmestās rīcības prettiesiskuma ir jābūt prasītājam radītiem reāliem zaudējumiem, kā arī cēloņsakarībai starp rīcību un apgalvoto kaitējumu.
Lai šādu sakarību varētu pieļaut, principā ir jāsniedz pierādījumi par tiešām un noteiktām cēloņu un seku attiecībām starp attiecīgās Kopienu iestādes pieļauto kļūdu un apgalvoto kaitējumu.
Īpašajos konkursa apstākļos cēloņsakarības noteiktības pakāpe ir sasniegta, kad Kopienu iestādes pieļautā kļūda ir personai konkrēti liegusi nevis attiecīgo amatu, uz kuru esošās tiesības ieinteresētā persona nekad nevarētu pierādīt, bet gan reālas iespējas tikt tajā ieceltam, kas ieinteresētajai personai ir radījis mantisko kaitējumu negūto ienākumu apmērā. Ja lietas apstākļos šķiet ļoti iespējams, ka attiecīgā iestāde, rīkojoties tiesiski, būtu amatu piešķīrusi ieinteresētajai personai, teorētiska nenoteiktība, kas saglabājas attiecībā uz to, kāds būtu bijis tiesiski veiktas procedūras iznākums, nevar liegt atlīdzināt reālo mantisko kaitējumu, ko šī persona ir cietusi tāpēc, ka tā ir bijusi izslēgta no konkursa uz amatu, ko tai bija visas iespējas iegūt.
(skat. 92., 95. un 96. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1994. gada 9. februāris, T‑82/91 Latham/Komisija, Recueil FP, I‑A‑15. un II‑61. lpp., 72. punkts; 2001. gada 24. aprīlis, T‑172/00 Pierard/Komisija, Recueil FP, I‑A‑91. un II‑429. lpp., 34. punkts; 2004. gada 5. oktobris, T‑45/01 Sanders u.c./Komisija, Krājums, II‑3315. lpp., 149. un 150. punkts; 2004. gada 5. oktobris, T‑144/02 Eagle u.c./Komisija, Krājums, II‑3381. lpp., 148. un 149. punkts; 2004. gada 9. novembris, T‑116/03 Montalto/Padome, Krājums‑CDL, I‑A‑339. un II‑1541. lpp., 125. punkts.