—

Federconsumatori, Adiconsum un ADOC vārdā – V. Andžolini [V. Angiolini], F. Bezostri [F. Besostri], R. Maja [R. Maia] un P. Saba [P. Saba], avvocati,

—

Associazione Azionariato Diffuso dell’AEM SpA, A. Sankiriko [A. Sanchirico], kā arī F. Kučas [F. Cuccia], Dž. Fragapanes [G. Fragapane], P. A. Pudžoni [P. A. Puggioni] un S. Sartorio [S. Sartorio] vārdā – S. Nespors [S. Nespor] un A. L. de Čezariss [A. L. De Cesaris], avvocati,

—

Comune di Milano vārdā – M. Surano [M. Surano], A. Santa Marija [A. Santa Maria], K. Krofs [C. Croff] un B. Libonati [B. Libonati], avvocati,

—

AEM SpA vārdā – K. Krofs, avvocato,

—

Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz M. Fjorilli [M. Fiorilli], avvocato dello Stato,

—

Polijas valdības vārdā – T. Novakovskis [T. Nowakowski], pārstāvis,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – E. Traversa [E. Traversa] un K. Lodži [C. Loggi], pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 56. pantu.

2

Šie lūgumi tika iesniegti lietās starp dažādām patērētāju aizsardzības asociācijām un mazajiem akcionāriem, kā arī individuāliem akcionāriem, proti, attiecīgi Federconsumatori, Adiconsum, ADOC un E. P. Zuka [E. P. Zucca] (lieta C-463/04), kā arī Associazione Azionariato Diffuso dell’AEM SpA, A. Sankiriko, F. Kuča, Dž. Fragapane, P. A. Pudžoni un S. Sartorio (lieta C-464/04), pret Comune di Milano [Milānas pašvaldība] par valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru akciju sabiedrības statūtos var piešķirt valstij vai publisko tiesību iestādei, kurai pieder kapitāldaļas šajā sabiedrībā, tiesības tieši iecelt vienu vai vairākus šīs sabiedrības valdes locekļus.

3

Itālijas Civilkodeksa (turpmāk tekstā – “Civilkodekss”) 2449. pants noteic:

“Sabiedrības, kurās kā akcionāri piedalās valsts vai publisko tiesību iestādes.

Ja valstij vai publisko tiesību iestādēm pieder kapitāldaļas kādā akciju sabiedrībā, statūtos tām var piešķirt tiesības iecelt vienu vai vairākus valdes locekļus vai revidentus, vai padomes locekļus.

Saskaņā ar iepriekšējo punktu ieceltos valdes locekļus un auditorus vai padomes locekļus var atcelt tikai tās institūcijas, kuras tos ir iecēlušas.

Tiem ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā personām, kuras sabiedrība ir iecēlusi akcionāru sapulcē. Speciālo likumu normas prevalē.”

4

1994. gada 31. maija Dekrēta-likuma Nr. 332, kas pēc grozījumu izdarīšanas kļuva par 1994. gada 30. jūlija Likumu Nr. 474, kas ir grozīts ar 2003. gada 24. decembra Likumu Nr. 350 (2003. gada 27. decembraGURI Nr. 299, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 474/1994”), 2. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“1.   Ministru padomes prezidents ar dekrētu, kas pieņemts pēc ekonomikas un finanšu ministra priekšlikuma, vienojoties ar ražošanas darbību ministru, kā arī attiecīgajiem nozaru ministriem un pēc paziņošanas attiecīgajām parlamentārajām komisijām, nosaka tās sabiedrības, kuras tieši vai netieši atrodas valsts kontrolē un darbojas aizsardzības, transporta, telekomunikāciju, energoresursu un citu publisko pakalpojumu sektoros, kuru statūtos ir jāparedz, ka pirms jebkādu uz kontroles zaudēšanu vērstu pasākumu veikšanas ar sabiedrības ārkārtas akcionāru sapulces lēmumu tajos ir jāiekļauj norma par vienas vai vairāku zemāk norādīto īpašo pilnvaru piešķiršanu ekonomikas un finanšu ministram, kas ir īstenojamas, konsultējoties ar ražošanas darbību ministru:

[..]

3.   Šī panta normas piemēro arī publisko tiesību iestāžu, pašvaldību un valsts ekonomikas iestāžu tieši vai netieši kontrolētām sabiedrībām, kas darbojas transporta un citos publisko pakalpojumu sektoros un kuras tā norāda saskaņā ar publiskās tiesību iestādes, kurai pieder šādas sabiedrības kapitāldaļas un kurai ir tiesības realizēt 1. punktā norādītās tiesības, lēmumu.”

5

Likuma Nr. 474/1994, kas reglamentē balsošanu pēc sarakstiem, 4. panta 1. punkts noteic:

“Sabiedrībām [kā pamata lietās esošā sabiedrība], kuru statūti paredz akcionāru tiesību ierobežošanu, jāievieš statūtos īpaša norma, kuru nevar grozīt tik ilgi, kamēr šis ierobežojums ir spēkā, paredzot, ka valdes locekļus ieceļ saskaņā ar saraksta sistēmu. [..]; sarakstus var iesniegt aizejošie valdes locekļi vai akcionāri, kuriem pieder vismaz 1 % akciju un kuriem ir balsstiesības kopsapulcē [..]; vismaz vienu piekto daļu no valdes locekļiem, kuri netiek iecelti saskaņā ar 2. panta 1. punkta d) apakšpunktu, jāieceļ no mazākuma sarakstiem, un gadījumā, ja skaits ir mazāks par veselu skaitli, šo skaitu jānoapaļo uz tuvāko veselo skaitli. [..]”

6

AEM SpA (Azienda Elettrica Milanese SpA, turpmāk tekstā – “AEM”), kas ir sabiedrība, kuru 1996. gadā ir izveidojusi Comune di Milano, darbojas gāzes un elektrības piegādes publisko pakalpojumu sektorā, kuru pārvaldīšanu tai piešķīra šī pašvaldība. 1998. gadā tās akcijas kotējās biržā un tika pārdota pirmā daļa akciju, pēc kuras Comune di Milano piederēja 51 % šīs sabiedrības kapitāla.

7

Īstenojot AEM privatizāciju, Comune di Milano pašvaldības padome (turpmāk tekstā – “pašvaldības padome”) ar 2004. gada 17. februāra Lēmumu Nr. 4/04 nolēma samazināt savu dalību AEM kapitālā līdz 33,4 %. Tomēr tā šo akciju pārdošanu pakļāva nosacījumam, ka pirms tam tiek grozīti AEM statūti.

8

Ar 2004. gada 8. marta Lēmumu Nr. 5/04 pašvaldības padome nolēma “paredzēt, kā to nosaka Likuma Nr. 474/1994 2. panta 3. punkts, ka AEM [..] ir privatizējama sabiedrība un ir jāgroza tās statūti saskaņā ar minētā Likuma Nr. 474/1994 noteikumiem”. Ar to pašu lēmumu tā turklāt nolēma grozīt AEM statūtus, it īpaši noteikumus par šīs sabiedrības valdes locekļu iecelšanas kārtību.

9

2004. gada 29. aprīlīAEM ārkārtas akcionāru sapulcē tika veikti pasākumi, kas ir vajadzīgi, lai grozītu šīs sabiedrības statūtus saskaņā ar pašvaldības padomes Lēmumu Nr. 5/04, tostarp Comune di Milano labā paredzot ekskluzīvas tiesības proporcionāli tās dalībai tieši iecelt valdes locekļus saskaņā ar Civilkodeksa 2449. pantu, nepārsniedzot ceturto daļu no minētās sabiedrības valdes locekļu skaita. Turklāt AEM statūti minētajai Comune saskaņā ar Likuma Nr. 474/1994 4. pantu piešķīra tiesības piedalīties to valdes locekļu ievēlēšanā pēc saraksta, kurus tā nebija iecēlusi tieši.

10

Priekšrocības tieši iecelt valdes locekļus un tiesību piedalīties citu AEM valdes locekļu ievēlēšanā pēc saraksta kopīgais efekts ļauj Comune di Milano, kā to ir atzinusi iesniedzējtiesa, saglabāt minētajā valdē absolūto vairākumu, lai gan tās īpašumā pēc akciju pārdošanas ir tikai šīs sabiedrības kapitāla relatīvais vairākums.

11

Prasītāji abās pamata prāvās ir apstrīdējuši Lēmumu Nr. 4/04 un Lēmumu Nr. 5/04 Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia [Lombardijas Reģionālā administratīvā tiesa], lūdzot tos atcelt un apturēt to izpildi. Prasītāji it īpaši apgalvo, ka iepriekšējā punktā aprakstītais mehānisms attur investorus iegādāties AEM akcijas, pat kontrolēt AEM, jo šādam atturošam efektam ir neatgriezeniskas negatīvas sekas attiecībā uz investoru attiecīgo dalību šajā sabiedrībā, kura tā rezultātā zaudē vērtību.

12

Ar 2004. gada 10. jūnija pagaidu spriedumu Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia izdeva rīkojumu apturēt Lēmuma Nr. 5/04 izpildi, pamatojoties uz to, ka noteikumi par AEM valdes locekļu iecelšanas mehānismu šajā brīdī šķiet esam pretrunā ar Tiesas judikatūru īpašo tiesību jomā.

13

Ar 2004. gada 10. augusta pagaidu spriedumu Consiglio di Stato [Valsts padome] grozīja minēto spriedumu, tādējādi noraidot pieteikumu par izpildes apturēšanu, tostarp pamatojoties uz to, ka Kopienas judikatūra, ar ko ir pamatots šis spriedums, attiecas uz lietām par īpašām akcijām “golden share” – jēdziens, kas ir pavisam kaut kas cits nekā minētajā iesniedzējtiesā izskatāmajās lietās apskatāmais jēdziens; šo prāvu priekšmets ir īpašās tiesības, kuras var būt vienam no akcionāriem saskaņā ar civiltiesībām.

14

Iesniedzējtiesa tomēr jautā par Civilkodeksa 2449. panta saderību ar EKL 56. pantu, kā to ir interpretējusi Tiesa, tiktāl, ciktāl tā piemērošana kopā ar Likuma Nr. 474/1994 4. pantā minēto balsošanas pēc saraksta mehānismu ļoti ierobežo iespēju efektīvi piedalīties akciju sabiedrības pārvaldīšanā un reālā kontrolē ārpus īpašo tiesību leģitīmās piemērošanas jomas.

15

Šādos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kuri ir formulēti vienādi abās lietās C-463/04 un C-464/04:

16

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2005. gada 18. janvāra rīkojumu lietas C-463/04 un C-464/04 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

17

Vispirms ir jāatzīst, ka iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir balstīti uz pieņēmumu, ka Civilkodeksa 2449. pantā ietvertais noteikums, kas ir iekļauts vispārīgajā sabiedrību tiesību tiesiskajā regulējumā, kurš ir ietverts šajā kodeksā, atkāpjas no vispārējām sabiedrību tiesībām tiktāl, ciktāl šīs pēdējās minētās tiesības neparedz identisku noteikumu visiem akcionāriem, it īpaši privātajiem akcionāriem. Ņemot to vērā, Tiesai ir jāsniedz lūgtā interpretācija.

18

Ar šiem jautājumiem, kas ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai EKL 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā Civilkodeksa 2449. pants, saskaņā ar kuru akciju sabiedrības statūti var piešķirt valstij vai publisko tiesību subjektam, kuram pieder šīs sabiedrības kapitāldaļas, tiesības tieši iecelt vienu vai vairākus valdes locekļus, kas pati par sevi vai, kā pamata prāvās, kopā ar tādu noteikumu kā Likuma Nr. 474/1994 4. pants, kas minētajai valstij vai subjektam piešķir tiesības piedalīties to valdes locekļu ievēlēšanā pēc saraksta, kurus tie tieši nav iecēluši, var atļaut, ka šai valstij vai šim subjektam ir nesamērīgas kontroles tiesības salīdzinājumā ar to dalību minētās sabiedrības kapitālā.

19

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar EKL 56. panta 1. punktu vispārīgā veidā ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu starpā (tostarp skat. 2006. gada 28. septembra spriedumu apvienotajās lietās C-282/04 un C-283/04 Komisija/Nīderlande, Krājums, I-9141. lpp., 18. punkts un minētā judikatūra, kā arī 2007. gada 23. oktobra spriedumu lietā C-112/05 Komisija/Vācija, Krājums, I-8995. lpp., 17. punkts).

20

Tā kā EK līgumā jēdziens “kapitāla aprite” EKL 56. panta 1. punkta nozīmē nav definēts, Tiesa iepriekš ir atzinusi par vērtīgu norādi Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīvas 88/361/EEK par Līguma 67. panta [pants atcelts ar Amsterdamas līgumu] īstenošanu (OV L 178, 5. lpp.) pielikumā pievienoto nomenklatūru. Līdz ar to kapitāla aprite EKL 56. panta 1. punkta nozīmē tostarp ir tiešie ieguldījumi, proti, kā tas izriet no šīs nomenklatūras un ar to saistītām paskaidrojošām piezīmēm, jebkāda veida ieguldījumi, kurus veic fiziskās vai juridiskās personas un kuri rada vai saglabā ilgstošas un tiešas attiecības starp personu, kas nodrošina kapitālu, un uzņēmumu, kurš saņem šo kapitālu, lai īstenotu kādu ekonomisko darbību. Attiecībā uz dalību jaunos vai jau pastāvošos uzņēmumos, kā to apstiprina šīs paskaidrojošās piezīmes, mērķis radīt vai saglabāt ilgstošas ekonomiskās saites prasa, lai akcionāra īpašumā esošās akcijas dod tam – vai nu saskaņā ar valsts tiesiskā regulējuma noteikumiem par akciju sabiedrībām, vai citādākā veidā – iespēju efektīvi piedalīties šīs sabiedrības vadībā vai kontrolē (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 18. punkts un minētā judikatūra).

21

Attiecībā uz šo ieguldījumu veidu Tiesa ir precizējusi, ka EKL 56. panta 1. punkta nozīmē par “ierobežojumiem” ir uzskatāmi valsts pasākumi, kas var kavēt vai ierobežot akciju iegādi attiecīgajos uzņēmumos vai kas var atturēt citu dalībvalstu investorus veikt ieguldījumus šo uzņēmumu kapitālā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 19. punkts un minētā judikatūra).

22

Jāatzīst, ka tāds valsts tiesību noteikums kā Civilkodeksa 2449. pants ir šāds ierobežojums.

23

Minētais pants ļauj akcionāriem, kas ir publisko tiesību subjekti, izmantot iespēju piedalīties akciju sabiedrības valdes darbā nozīmīgākā veidā nekā parastos apstākļos to atļautu to akcionāru statuss (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 62. punkts).

24

Tādējādi minēto akcionāru, kas ir publisko tiesību subjekti, rīcībā ir līdzeklis, kas tiem dod iespēju īstenot ietekmi, kas pārsniedz to ieguldījumu. Atbilstoši citu akcionāru ietekme var būt mazāka nekā to ieguldījums (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 64. punkts).

25

Tostarp ir jānorāda, kā to uzsver iesniedzējtiesa, ka Civilkodeksa 2449. pants neparedz nekādu robežu attiecībā uz valdes locekļu skaitu, kurus valsts vai publisko tiesību subjekts, kura īpašumā ir akciju sabiedrības kapitāldaļas, var iecelt tieši.

26

AEM gadījumā nav nozīmes tam, ka tiesības tieši iecelt valdes locekļus saskaņā ar minēto tiesību normu tika piešķirtas Comune di Milano tikai, ievērojot tās dalību šīs sabiedrības kapitālā un ievērojot vienas ceturtdaļas šīs sabiedrības valdes locekļu robežu.

27

Kā to pareizi atzīst iesniedzējtiesa, šīs tiešas iecelšanas tiesības saskaņā ar Likuma Nr. 474/1994 4. pantu papildina Comune di Milano tiesības piedalīties parastā kārtībā to valdes locekļu ievēlēšanā pēc saraksta, kurus tā tieši nav iecēlusi, tādējādi, ka Comune di Milano minētajā valdē var būt absolūts vairākums, pat ja, kā tas ir minēts lēmumos par lūgumiem sniegt prejudiciālo nolēmumu, tai pieder tikai kapitāla relatīvs vairākums, proti, daļa, kas atbilst 33,4 % no kapitāla.

28

Tādējādi, neraugoties uz to, ka Comune di Milano piešķirtās tiešas iecelšanas tiesības ir samērīgas ar tās dalības apmēru AEM kapitālā, lai arī šīs tiesības tiek īstenotas, ievērojot vienas ceturtdaļas šīs sabiedrības valdes locekļu robežu, Civilkodeksa 2449. pants kopā ar Likuma Nr. 474/1994 4. pantu ļauj minētajai Comune nodrošināt sev iespēju nozīmīgākā veidā nekā parastos apstākļos to atļautu to akcionāru statuss.

29

Piešķirot akcionāriem, kas ir publisko tiesību subjekti, līdzekli, kas ļauj tiem ierobežot citu akcionāru iespēju piedalīties sabiedrībā, lai radītu vai saglabātu ilgstošas un tiešas ekonomiskās saites ar šo sabiedrību, kas ļautu efektīvi piedalīties tās vadībā vai kontrolē, tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamata prāvā aplūkotais var atturēt tiešos investorus no citām dalībvalstīm ieguldīt šīs sabiedrības kapitālā (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 66. punkts).

30

Ierobežojuma esamība kapitāla brīvai apritei nevar tikt apšaubīta ar Comune di Milano un Itālijas valdības izvirzītajiem argumentiem, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, Civilkodeksa 2449. pants ir iekļauts vispārējās sabiedrību tiesībās un, otrkārt, šīs Comune tiesības tieši iecelt valdes locekļus tai brīvprātīgi tika piešķirtas AEM akcionāru pilnsapulcē saskaņā ar šo vispārējo sabiedrības tiesību piemērošanu parastā kārtībā.

31

Pirmkārt, ir jāatzīst, ka Civilkodeksa 2449. pants ļauj vienīgi, ka valstij vai publisko tiesību subjektiem, kuru īpašumā ir akciju sabiedrības kapitāldaļas, ar tās statūtiem tiek piešķirtas tiesības tieši iecelt vienu vai vairākus valdes locekļus. Ņemot vērā, ka, kā tas tika atzīts šī sprieduma 17. punktā, iesniedzējtiesa pamatojas uz apgalvojumu, ka Civilkodeksa 2449. pantā ietvertais noteikums atkāpjas no vispārējām sabiedrību tiesībām, nav jāizvērtē gadījums, kad minētās tiesības dotu iespēju jebkuram akcionāram, tostarp privātajiem akcionāriem, arī tieši iecelt valdes locekļus.

32

Tas apstāklis vien, ka valsts likumdevējs iekļauj pasākumu, kas it īpaši valstij vai publisko tiesību subjektam, kura īpašumā ir akciju sabiedrības kapitāldaļas, piešķir īpašas tiesības, vienā no Civilkodeksa noteikumiem, kas reglamentē šādas sabiedrības, nevar atbrīvot šo pasākumu no EKL 56. panta piemērošanas.

33

Otrkārt, lai arī ir taisnība, ka minētās iecelšanas tiesības Civilkodeksa 2449. pants nepiešķir tieši valstij vai publisko tiesību subjektam, bet ka saskaņā ar to ir jābūt attiecīgās sabiedrības akcionāru pilnsapulces lēmumam atbilstoši mehānismam, kas ir paredzēts likumā sabiedrības gribas paušanai, tik un tā šis fakts attiecīgajam tiesiskajam regulējumam nenoņem tā ierobežojošo raksturu.

34

Neatkarīgi no jautājuma par to, vai akcionāram, kas ir publisko tiesību subjekts, vienīgajam ir vairākums, kas ir vajadzīgs, lai attiecīgās sabiedrības statūtos ietvertu šīs sabiedrības valdes locekļu tiešas iecelšanas tiesības, vai par to, vai, kā tas šķiet ir pamata prāvu gadījumā, šāds akcionārs var saņemt šādas tiesības tikai ar citu akcionāru atbalstu, ir jāatzīst, ka tikai pamata lietās aplūkotā tiesiskā regulējuma, kas atkāpjas no vispārējām sabiedrību tiesībām, dēļ akcionāram, kas ir publisko tiesību subjekts, atšķirībā no privātā akcionāra var piešķirt tiesības piedalīties valdes darbā nozīmīgākā veidā nekā parastos apstākļos to atļautu to akcionāru statuss.

35

Lai arī šīs iecelšanas tiesības no to ietveršanas brīža statūtos nav negrozāmas, ņemot vērā, ka principā tās var grozīt, vēlāk pārskatot šos statūtus, tomēr tām ir samērā liela aizsardzība. Akcionārs, kas ir publisko tiesību subjekts, var gūt labumu no turpinātības garantijas, kas ir ietverta akciju sabiedrības statūtos, jo statūtu grozīšana principā prasa akcionāru kvalificētā vairākuma piekrišanu. Tādējādi, pat ja akcionāra, kas ir publisko tiesību subjekts, rīcībā pašam vai ar citu akcionāru palīdzību vēlāk vairs nav vairākuma, kas ir vajadzīgs, lai tam tiktu piešķirtas valdes locekļu tiešas iecelšanas tiesības, tostarp tā iemesla dēļ, ka tas pa to laiku ir samazinājis savu dalību attiecīgās sabiedrības kapitālā, tas tomēr var turpināt izmantot šādas tiesības.

36

Investors varēs būt drošs par iespēju atcelt akciju sabiedrības valdes locekļu tiešas iecelšanas tiesības tikai tad, ja tā ieguldījums ir tāds, kas tam piešķir vairākumu, kurš ir vajadzīgs, lai grozītu šīs sabiedrības statūtus, – kas var prasīt ieguldījumu, kurš ievērojami pārsniedz to ieguldījumu, kas tam gadījumā, kad šādas iecelšanas tiesības nav minētas statūtos, ļauj piedalīties attiecīgajā sabiedrībā, lai radītu vai saglabātu ilgstošas un tiešas ekonomiskās saites, ļaujot efektīvi piedalīties minētās sabiedrības vadībā vai kontrolē.

37

Šajā sakarā ir jānorāda, ka AEM gadījumā investoram nav iespējams, kā to ir atzinusi iesniedzējtiesa, ko ir apstiprinājuši šīs sabiedrības tiesas sēdē paustie apsvērumi, atcelt Comune di Milano piešķirtās valdes locekļu tiešas iecelšanas tiesības tikmēr, kamēr Comune di Milano saglabā savu dalību 33,4 % apmērā.

38

Tādējādi, pat ja, formāli skatoties, AEM akcionāru pilnsapulces lēmums ir tas, kas ir ieviesis minētās iecelšanas tiesības, šis lēmums tādos kā iesniedzējtiesas izskatāmajās lietās esošajos apstākļos ir jāuzskata par vienkāršu līdzekli, kuru Comune di Milano varēja izmantot tikai pamata lietās apspriestā tiesiskā regulējuma esamības dēļ.

39

Tomēr kapitāla brīvu apriti var ierobežot valsts pasākumi, kurus pamato EKL 58. pantā minētie iemesli vai primāri vispārējo interešu iemesli, ja vien nav harmonizēts Kopienu tiesiskais regulējums, kas paredz pasākumus, kuri ir vajadzīgi, lai nodrošinātu šo interešu aizsardzību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 72. punkts un minētā judikatūra).

40

Ja šāda harmonizācija Kopienas līmenī nepastāv, principā dalībvalstu kompetencē ir noteikt līmeni, kādā tās vēlas nodrošināt šādu leģitīmo interešu aizsardzību, kā arī veidu, kādā šis līmenis ir jāsasniedz. Tomēr tām ir jāievēro Līgumā noteiktās robežas un it īpaši samērīguma princips, kas prasa, lai veiktie pasākumi garantētu sasniedzamā mērķa īstenošanu un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tam, lai to sasniegtu (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Vācija, 73. punkts un minētā judikatūra).

41

Šajā sakarā tostarp ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru nevar tikt noliegtas bažas, kas atkarībā no apstākļiem var pamatot, ka dalībvalstis atstāj sev noteiktu ietekmi uzņēmumos, kas sākotnēji bija valsts uzņēmumi, bet vēlāk tika privatizēti, ja šie uzņēmumi darbojas vispārējo interešu vai stratēģisku pakalpojumu jomās (2003. gada 13. maija spriedums lietā C-463/00 Komisija/Spānija, Recueil, I-4581. lpp., 66. punkts un minētā judikatūra).

42

Tomēr ir jāatzīst, kā to norādīja iesniedzējtiesa, ka Civilkodeksa 2449. pants valsts vai publisko tiesību subjekta, kura īpašumā ir akciju sabiedrības kapitāldaļas, tiesību tieši iecelt vienu vai vairākus valdes locekļus iekļaušanai akciju sabiedrības statūtos nepiemēro nekādus nosacījumus, kas nozīmē, ka šāds noteikums nevar tikt uzskatīts par pamatotu.

43

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka EKL 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā Civilkodeksa 2449. pants, saskaņā ar kuru akciju sabiedrības statūtos var paredzēt valstij vai publisko tiesību subjektam, kam pieder daļas šīs sabiedrības kapitālā, tiesības tieši iecelt vienu vai vairākus valdes locekļus, kura pati par sevi vai, kā pamata lietās, kopā ar tādu noteikumu kā Likuma Nr. 474/1994 4. pants, kas minētajai valstij vai subjektam piešķir tiesības piedalīties to valdes locekļu ievēlēšanā pēc saraksta, kurus tie nav iecēluši tieši, pieļauj, ka šai valstij vai subjektam ir nesamērīgas kontroles tiesības salīdzinājumā ar to dalību minētās sabiedrības kapitālā.

44

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

EKL 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā Itālijas Civilkodeksa 2449. pants, saskaņā ar kuru akciju sabiedrības statūtos var paredzēt valstij vai publisko tiesību subjektam, kam pieder daļas šīs sabiedrības kapitālā, tiesības tieši iecelt vienu vai vairākus valdes locekļus, kura pati par sevi vai, kā pamata lietās, kopā ar tādu noteikumu kā 1994. gada 31. maija Dekrēta-likuma Nr. 332, kas pēc grozījumu izdarīšanas kļuva par 1994. gada 30. jūlija Likumu Nr. 474, kas ir grozīts ar 2003. gada 24. decembra Likumu Nr. 350, 4. pants, kas minētajai valstij vai subjektam piešķir tiesības piedalīties to valdes locekļu ievēlēšanā pēc saraksta, kurus tie nav iecēluši tieši, pieļauj, ka šai valstij vai subjektam ir nesamērīgas kontroles tiesības salīdzinājumā ar to dalību minētās sabiedrības kapitālā.