Lieta C‑441/04
A-Punkt Schmuckhandels GmbH
pret
Claudia Schmidt
(Landesgericht Klagenfurt lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Preču brīva aprite – EKL 28. un 30. pants – Pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību – Sliekšņa darījumi – Sudraba rotaslietu pārdošana – Aizliegums
Tiesas spriedums (trešā palāta) 2006. gada 23. februārī
Sprieduma kopsavilkums
Preču brīva aprite – Kvantitatīvie ierobežojumi – Pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību – Tirdzniecības metodes
(EKL 28. un 30. pants)
EKL 28. pantam nav pretrunā tāda valsts tiesību norma, ar ko dalībvalsts savā teritorijā aizliedz sudraba rotaslietu pārdošanu un pasūtījumu pieņemšanu, veicot sliekšņa darījumus, ja šāda norma attiecas uz visiem attiecīgajiem tirgus dalībniekiem un gan tiesiski, gan faktiski vienādi skar valsts preču un citu dalībvalstu izcelsmes preču tirdzniecību. Valsts tiesai ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā valsts tiesību normas piemērošanas raksturu, tā traucē citu dalībvalstu izcelsmes preču pieeju tirgum vai apgrūtina šo pieeju vairāk nekā valsts preču gadījumā, un, ja tas tā ir – vai attiecīgo pasākumu attaisno vispārējo interešu mērķis vai arī kāds no EKL 30. pantā noradītajiem mērķiem, un vai minētais pasākums ir samērīgs ar šo mērķi.
(sal. ar 30. punktu un rezolutīvo daļu)
TIESAS SPRIEDUMS (treša palāta)
2006. gada 23. februārī (*)
Preču brīva aprite – EKL 28. un 30. pants – Pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību – Sliekšņa darījumi – Sudraba rotaslietu pārdošana – Aizliegums
Lieta C‑441/04
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Landesgericht Klagenfurt (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 13. augustā un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 20. oktobrī, tiesvedībā
A-Punkt Schmuckhandels GmbH
pret
Claudia Schmidt.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas], tiesneši Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet] un U. Lehmuss [U. Lõhmus] (referents),
ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger],
sekretārs R. Grass [R. Grass],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Šmites [Schmidt] vārdā – A. Zēbahers [A. Seebacher], Rechtsanwalt,
– Austrijas valdības vārdā – K. Pezendorfere [C. Pesendorfer], pārstāve,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – B. Šima [B. Schima], pārstāvis,
ņemot vērā lēmumu, kas pieņemts pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par EKL 28. un 30. panta interpretāciju.
2 Šis lūgums tika iesniegts sakarā ar tiesvedību starp sabiedrību A‑Punkt Schmuckhandels GmbH (turpmāk tekstā – “A‑Punkt”) un Šmiti, lai pārtrauktu viņas veikto sudraba rotaslietu pārdošanu, veicot sliekšņa darījumus.
Atbilstošās valsts tiesību normas
3 Austrijas amatnieku, komerciālo un industriālo profesiju kodeksa (Gewerbeordnung, BGBl., 194/1994, turpmāk tekstā – “GewO”) 57. panta 1. punkts aizliedz noteiktu preču, tai skaitā sudraba rotaslietu, pārdošanu un pasūtījumu pieņemšanu dzīvesvietā:
“Aizliegts apmeklēt privātpersonas nolūkā iegūt pasūtījumus attiecībā uz pārtikas piedevām, indēm, medikamentiem, medicīnas piederumiem, no dārgmetāliem izgatavotiem pulksteņiem, no zelta, sudraba vai platīna izgatavotām precēm, juvelierizstrādājumiem un dārgakmeņiem, ieročiem un munīciju, pirotehnikas līdzekļiem, kosmētikas līdzekļiem, kapakmeņiem, kapu pieminekļiem un to piederumiem, kā arī vainagiem un citiem kapu rotājumiem. Tāpat attiecībā uz minētajām precēm ir aizliegti organizēti reklāmas pasākumi privātmājās, ieskaitot reklāmas un konsultāciju sanāksmes, kas ir paredzētas privātpersonām, neatkarīgi no tā, vai reklāmas pasākumu organizē pats tirgus dalībnieks vai trešā persona [..].”
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
4 Šmite vada uzņēmumu, kura sēdeklis atrodas Vācijā. Viņa veic rotaslietu izbraukuma pārdošanu Eiropas Savienības teritorijā, apmeklējot privātpersonas to privātajā dzīvesvietā, kur viņa piedāvā pirkt sudraba rotaslietas un pieņem pasūtījumus šādām rotaslietām. Katras minētās rotaslietas pārdošanas cena nepārsniedz EUR 40.
5 2003. gada 18. decembrī Šmite organizēja “rotaslietu sanāksmi” privātmājā Klagenfurtē [Klagenfurt], Austrijā. Pēc šīs sanāksmes A‑Punkt, kas veic konkurējošu darbību, cēla prasību pret Šmiti Landesgericht Klagenfurt [Klagenfurtes apgabaltiesa], lai panāktu viņas darbības pārtraukšanu, jo šo darbību aizliedz GewO 57. panta 1. punkts.
6 Šmite apstrīd prasītāja pamata lietā prasījumus, norādot, ka GewO 57. pants ir pretrunā ar EKL 28. pantā paredzēto preču brīvu apriti. Viņa it īpaši uzsver, ka sudraba rotaslietu pārdošana dzīvesvietā ir uzskatāma par likumīgu gan Vācijā, gan arī Itālijā un Apvienotajā Karalistē.
7 Šajos apstākļos Landgericht Klagenfurt nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai EKL 28. un 30. pants ir jāinterpretē tā, ka tie garantē atbildētājas tiesības savas komerciālās darbības ietvaros apmeklēt privātpersonas, lai pārdotu sudraba rotaslietas un pieņemtu sudraba rotaslietu pasūtījumus?
2) Ja atbilde ir apstiprinoša, vai dalībvalsts tiesību akti, kas aizliedz sudraba rotaslietu pārdošanu, apmeklējot privātpersonas, lai pārdotu sudraba rotaslietas un pieņemtu to pasūtījumus, ir brīvas preču aprites ierobežojums EKL 28. un 30. panta nozīmē?
3) Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, vai valsts tiesību akti, kas, pārkāpjot EKL 28. un 30. pantu, aizliedz sudraba rotaslietu pārdošanu, apmeklējot privātpersonas, lai pārdotu sudraba rotaslietas un pieņemtu to pasūtījumus, nav pretrunā indivīda tiesībām pārdot šādas rotaslietas minētajā veidā?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
8 Ar trim jautājumiem, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai EKL 28. pants iestājas pret tādu valsts tiesību normu kā GewO 57. pants, ar ko aizliedz sudraba rotaslietu pārdošanu un to pasūtījumu pieņemšanu, veicot sliekšņa darījumus.
9 Vispirms ir jākonstatē, ka GewO 57. pants paredz izslēgt vienu šāda veida rotaslietu tirdzniecības metodi. Turklāt pamata lieta pamatojas uz situāciju, kad persona, kas vada uzņēmumu ar sēdekli Vācijā, organizē rotaslietu pārdošanu dzīvesvietā Austrijā. Šajos apstākļos valsts kārtība, kas aizliedz rotaslietu pārdošanu dzīvesvietā, ir pakļauta preču brīvai apritei.
10 Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīva 85/577/EEK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (OV L 372, 31. lpp.) paredz daļēji saskaņot noteikumus patērētāju aizsardzības jomā attiecībā uz noteiktām tirdzniecības metodēm, tostarp pārdošanu, ko tirgotājs veic privātpersonas apmeklējuma laikā.
11 Nepastāvot vajadzībai detalizēti analizēt ar šo direktīvu panākto saskaņošanas pakāpi, ir noteikts, ka dalībvalstīm ir tiesības pieņemt vai saglabāt spēkā labvēlīgākus patērētāju aizsardzības noteikumus jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.
12 Kā tas izriet no Tiesas judikatūras, dalībvalstis šajā sakarā var ieviest vai saglabāt pilnīgu vai daļēju aizliegumu slēgt līgumus ārpus uzņēmuma telpām (skat. 1989. gada 16. maija spriedumu lietā 382/87 Buet un EBS, Recueil, 1235. lpp., 16. punkts, un 1991. gada 14. marta spriedumu lietā C‑361/89 Di Pinto, Recueil, I‑1189. lpp., 21. punkts). Tomēr šīs tiesības ir jārealizē, ievērojot preču brīvas aprites pamatprincipu, kas ir ietverts EKL 28. pantā noteiktajā importa kvantitatīvo ierobežojumu un citu pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību aizliegumā starp dalībvalstīm (šajā sakarā skat. 2004. gada 25. marta spriedumu lietā C‑71/02 Karner, Recueil, I‑3025, 34. punkts).
13 Tiesa jau ir nospriedusi par dažādu valsts tiesību normu, kas regulē tirdzniecības metodes, savienojamību ar EKL 28. pantu (skat. it īpaši 2005. gada 26. maija spriedumu lietā C‑20/03 Burmanjer u.c., Krājums, I‑4133, 22. lpp.).
14 Kā Tiesa ir vairākkārtēji nospriedusi, jebkurš dalībvalstu tirdzniecības regulējums, kas tieši vai netieši, faktiski vai iespējami varētu ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību, ir uzskatāms par pasākumu ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību un kā tāds ar šo pantu ir aizliegts (skat. it īpaši 1974. gada 11. jūlija spriedumu lietā 8/74 Dassonville, Recueil, 837. lpp., 5. punkts; 2003. gada 19. jūnija spriedumu lietā C‑420/01 Komisija/Itālija, Recueil, I‑6445. lpp., 25. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Karner, 36. punkts).
15 Tomēr Tiesa 1993. gada 24. novembra spriedumā apvienotajās lietās C‑267/91 un C‑268/91 Keck un Mithouard (Recueil, I‑6097, 16. punkts) ir precizējusi, ka valsts noteikumi, kas ierobežo vai aizliedz dažus tirdzniecības veidus, ja tie, no vienas puses, attiecas uz visiem iesaistītajiem tirgus dalībniekiem, kuri darbojas valsts teritorijā, un, no otras puses, kā tiesiski, tā faktiski vienādi skar valsts un ārvalstu izcelsmes preču tirdzniecību, nav tādi, kas ierobežo tirdzniecību starp dalībvalstīm judikatūras, kas ieviesta ar iepriekš minēto spriedumu lietā Dassonville, nozīmē (skat. arī 2000. gada 13. janvāra spriedumu lietā C‑254/98 TK-Heimdienst, Recueil, I‑151. lpp., 23. punkts; 2003. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑322/01 Deutscher Apothekerverband, Recueil, I‑14887. lpp., 68. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Karner, 37. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Burmanjer u.c., 24. punkts).
16 Turpmāk Tiesa normas, kas regulē noteiktus tirdzniecības veidus, kvalificēja kā noteikumus, kas reglamentē pārdošanas veidus iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Keck un Mithouard nozīmē (skat. it īpaši 1994. gada 2. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑402/92 un C‑402/92 Tankstation ’t Heukske un Boermans, Recueil, I‑2199. lpp., 12.–14. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā TK‑Heimdienst, 24. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Burmanjer u.c., 25. un 26. punkts).
17 Kā izriet no šī sprieduma 9. punkta, valsts noteiktā kārtība, kas aizliedz attiecīgo pārdošanu dzīvesvietā, attiecas uz tirdzniecības metodi. Ir noteikts, ka tās mērķis nav regulēt preču tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tomēr aizliegums, kas paredzēts EKL 28. pantā, uz šo kārtību neattiecas tikai tad, ja tā atbilst abiem šī sprieduma 15. punktā minētajiem nosacījumiem.
18 Attiecībā uz pirmo nosacījumu šķiet, ka GewO 57. pants ir piemērojams visiem tirgus dalībniekiem, kas veic darbību Austrijas teritorijā, neatkarīgi no to izcelsmes valsts. Tātad pirmais iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Keck un Mithouard noteiktais nosacījums ir izpildīts.
19 Attiecībā uz otro nosacījumu ir noteikts, ka rotaslietu pārdošanas dzīvesvietā aizlieguma kārtība nenosaka atšķirību pēc attiecīgo preču izcelsmes.
20 Turpmāk ir jāpārbauda, vai vispārējs sudraba rotaslietu pārdošanas un to pasūtījumu pieņemšanas aizliegums, veicot sliekšņa darījumus, faktiski pēc savas būtības nav tāds, kas citu dalībvalstu izcelsmes precēm apgrūtina pieeju tirgum vairāk, nekā konkrētās valsts precēm.
21 Tāda valsts tiesību norma, kāda tiek apskatīta šajā lietā, principā var ierobežot preču kopējo pārdošanas apjomu attiecīgajā dalībvalstī un tātad samazināt arī tādu preču pārdošanas apjomu, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs. Tomēr šāds konstatējums nav pietiekošs, lai minēto normu kvalificētu kā pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Keck un Mithouard, 13. punkts, un 1996. gada 20. jūnijā spriedumu apvienotajās lietās no C‑418/93 līdz C‑421/93, no C‑460/93 līdz C‑462/93, C‑464/93, no C‑9/94 līdz C‑11/94, C‑14/94, C‑15/94, C‑23/94, C‑24/94 un C‑332/94 Semeraro Casa Uno u.c., Recueil, I‑2975. lpp., 24. punkts).
22 Kā to atzīmē Eiropas Kopienu Komisija, nelielas vērtības rotaslietu pārdošana dzīvesvietā, protams, var šķist piemērojamāka un efektīvāka nekā pārdošana noteiktas komerciālas struktūras ietvaros. Pārdošana noteiktas komerciālas struktūras ietvaros tirgus dalībniekiem, kuru specializācija ir šādas vērtības rotaslietas, var radīt nesamērīgi augstas izmaksas.
23 Tomēr tas, ka kāda tirdzniecības metode ir efektīvāka un ekonomiskāka, nav pietiekošs pierādījums tam, lai apstiprinātu, ka šādu metodi aizliedzoša valsts tiesību norma ietilpst EKL 28. panta paredzētā aizlieguma jomā. Šāda norma ir pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību tikai tad, ja attiecīgās tirdzniecības metodes izslēgšana citu dalībvalstu izcelsmes preces ietekmē vairāk nekā konkrētās valsts preces.
24 Šajā sakarā ir noteikts, ka pamata lietā apskatāmais aizliegums attiecas nevis uz visām attiecīgo preču tirdzniecības formām, bet tikai uz vienu no tām, tādējādi neizslēdzot iespēju pārdot minētās preces valsts teritorijā ar citām metodēm.
25 Tomēr Tiesas rīcībā esošā informācija neļauj skaidri noteikt, vai GewO 57. pantā paredzētais pārdošanas aizliegums dzīvesvietā smagāk ietekmē citu dalībvalstu izcelsmes preču tirdzniecību, nekā Austrijas izcelsmes preču tirdzniecību. Šajos apstākļos iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šis nosacījums ir izpildīts, tostarp izmantojot šī sprieduma 20.–24. punktā ietvertos apsvērumus.
26 Ja pēc šīs pārbaudes šī tiesa konstatē, ka GewO 57. pantā noteiktais aizliegums saistībā ar pieeju valsts tirgum vairāk ietekmē citu dalībvalstu izcelsmes preces, nekā konkrētās valsts preces, tai ir jānosaka, vai šo aizliegumu attaisno objektīvās vispārējās intereses tādā nozīmē, kas ir ieviesta judikatūrā ar 1979. gada 20. februāra spriedumu lietā 120/78 Rewe-Zentral, “Cassis de Dijon” (Recueil, 649. lpp.), vai arī ir viens no EKL 30. pantā noteiktajiem mērķiem, ja vien aizliegums šī mērķa sasniegšanai ir vajadzīgs un samērīgs.
27 Saistībā ar minēto patērētāju aizsardzība var būt aizlieguma attaisnojums pamata lietā ar dubultu nosacījumu: šim aizliegumam jābūt piemērotam uzstādītā mērķa sasniegšanas nodrošināšanai un tam nav jāpārsniedz tas, kas ir vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai.
28 Vērtējumā jāņem vērā aizsardzības līmenis, ko atbilstoši Direktīvai 85/577 bauda patērētāji saistībā ar attiecīgo preču pārdošanu un pasūtījumu pieņemšanu.
29 Šajā kontrolē ir jāievēro arī īpatnības, kas ir saistītas ar sudraba rotaslietu pārdošanu dzīvesvietā, tostarp potenciāli lielāks patērētāju krāpšanas risks, kas izriet no informācijas trūkuma, neiespējamības salīdzināt cenas vai nepietiekošas šo rotaslietu autentiskuma garantijas, kā arī izteiktāka pirkuma veikšanas psiholoģiskā spiediena, kas rodas, ja pārdošana ir organizēta privāti.
30 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka saistībā ar preču brīvu apriti ar EKL 28. pantu nav pretrunā tāda valsts tiesību norma, ar ko dalībvalsts savā teritorijā aizliedz sudraba rotaslietu pārdošanu un pasūtījumu pieņemšanu, veicot sliekšņa darījumus, ja šāda norma attiecas uz visiem attiecīgajiem tirgus dalībniekiem un gan tiesiski, gan faktiski vienādi skar valsts preču un citu dalībvalstu izcelsmes preču tirdzniecību. Iesniedzējtiesai, ievērojot pamata lietas apstākļus, ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā valsts tiesību normas piemērošanas raksturu, tā traucē citu dalībvalstu izcelsmes preču pieeju tirgum vai apgrūtina šo preču pieeju vairāk nekā valsts preču gadījumā, un, ja tas tā ir, – vai attiecīgo pasākumu attaisno vispārējo interešu mērķis tādā nozīmē, ko šim jēdzienam piešķir Tiesas judikatūra, vai arī kāds no EKL 30. pantā noradītajiem mērķiem, un vai minētais pasākums ir samērīgs ar šo mērķi.
Par tiesāšanās izdevumiem
31 Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, izņemot minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumus, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
ar EKL 28. pantu nav pretrunā tāda valsts tiesību norma, ar ko dalībvalsts savā teritorijā aizliedz sudraba rotaslietu pārdošanu un pasūtījumu pieņemšanu, veicot sliekšņa darījumus, ja šāda norma attiecas uz visiem attiecīgajiem tirgus dalībniekiem un gan tiesiski, gan faktiski vienādi skar valsts preču un citu dalībvalstu izcelsmes preču tirdzniecību.
Iesniedzējtiesai, ievērojot pamata lietas apstākļus, ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā valsts tiesību normas piemērošanas raksturu, tā traucē citu dalībvalstu izcelsmes preču pieeju tirgum vai apgrūtina šo pieeju vairāk nekā valsts preču gadījumā, un, ja tas tā ir, – vai attiecīgo pasākumu attaisno vispārējo interešu mērķis tādā nozīmē, ko šim jēdzienam piešķir Tiesas judikatūra, vai arī kāds no EKL 30. pantā noradītajiem mērķiem, un vai minētais pasākums ir samērīgs ar šo mērķi.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.