Puses
Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa
Lieta C‑417/04 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam,
ko 2004. gada 24. septembrī iesniedza
Regione Siciliana , ko pārstāv A. Čingolo [ A. Cingolo ] un Dž. Aijello [ G. Aiello ], avvocati dello Stato , kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītājs,
otrs lietas dalībnieks –
Eiropas Kopienu Komisija , ko pārstāv E. di Maršs [ E. de March ] un L. Flinns [ L. Flynn ], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [ V. Skouris ], palātu priekšsēdētāji P. Janns [ P. Jann ], K. V. A. Timmermanss [ C. W. A. Timmermans ], A. Ross [ A. Rosas ] un J. Malenovskis [ J. Malenovský ], tiesneši Ž. P. Puisošē [ J.‑P. Puissochet ], R. Šintgens [ R. Schintgen ], N. Kolnerika [ N. Colneric ], S. fon Bārs [ S. von Bahr ], H. N. Kunja Rodrigess [ J. N. Cunha Rodrigues ], M. Ilešičs [ M. Ilešič ] (referents), J. Klučka [ J. Klučka ] un U. Lehmuss [ U. Lõhmus ],
ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [ D. Ruiz-Jarabo Colomer ],
sekretārs H. fon Holšteins [ H. von Holstein ], sekretāra palīgs,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 15. novembrī,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 12. janvārī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1. Ar savu apelāciju Regione Siciliana (Sicīlijas reģions) lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija rīkojumu lietā T‑341/02 Regione Siciliana /Komisija (Krājums, II‑2877. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais rīkojums”), ar kuru tā kā nepieņemamu ir noraidījusi Regione Siciliana prasību atcelt Komisijas 2002. gada 5. septembra lēmumu D (2002) 810439 par Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finanšu atbalsta slēgšanu par lielo projektu “ Autostrada Messina‑Palermo ” (atbalsts Nr. 93.05.03.001) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
2. Lai stiprinātu ekonomisko un sociālo kohēziju EKL 158. panta izpratnē, ir pieņemta Padomes 1988. gada 24. jūnija Regula (EEK) Nr. 2052/88 par stuktūrfondu uzdevumiem un to efektivitāti, kā arī par to darbības saskaņošanu savā starpā un ar Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finanšu instrumentu darbību (OV L 185, 9. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2081/93 (OV L 193, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2052/88”), un Padomes 1988. gada 19. decembra Regula (EEK) Nr. 4253/88, ar ko paredz īstenošanas noteikumus Regulai (EEK) Nr. 2052/88 attiecībā uz struktūrfondu, struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finansēšanas instrumentu darbības koordināciju (OV L 374, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2082/93 (OV L 193, 20. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 4253/88”).
3. Regulas Nr. 2052/88 4. panta 1. punkta pirmā daļa paredz:
“Kopienu darbība papildina vai atbalsta atbilstošas valsts darbības. To veido, Komisijai konsultējoties ar attiecīgo dalībvalsti [..] un atsevišķām tās nozīmētām valsts, reģionālām, vietējām vai citām atbildīgām iestādēm un organizācijām, kur puses ir partneri, lai sasniegtu kopēju mērķi. Šīs konsultācijas turpmāk tekstā sauktas “partnerība”. Partnerība ietver darbību sagatavošanu, finansēšanu, kā arī to novērtēšanu pirms, pēc un šīs darbības izpildes laikā.” [Neoficiāls tulkojums]
4. Regulas Nr. 4253/88 9. panta 1. punkts ar virsrakstu “Papildinājums” noteic, ka, “lai nodrošinātu reālu ekonomisku rezultātu, sturktūrfondu kredīti [..] nevar aizvietot dalībvalsts iestāžu strukturālos vai tiem pielīdzinātos izdevumus visā teritorijā, uz kuru attiecas izvirzītais mērķis”.
5. Saskaņā ar šīs pašas regulas 24. pantu:
“1. Ja izrādās, ka darbības vai pasākuma izpilde ne daļēji, ne pilnībā nepamato piešķirto finanšu atbalstu, Komisija uzsāk šī gadījuma attiecīgu pārbaudi partnerības ietvaros, pieprasot dalībvalstij vai darbības īstenošanai tās nozīmētām iestādēm noteiktā termiņā iesniegt savus apsvērumus.
2. [Pēc šī] pārskata Komisija var samazināt vai pārtraukt atbalstu attiecīgai darbībai vai pasākumam, ja pārskats apstiprina pārkāpuma vai būtisku pārmaiņu pastāvēšanu, kas ietekmē darbības īstenošanas apstākļus vai raksturu un kuru apstiprinājums nav Komisijai pieprasīts.
3. Jebkuru nepamatoti saņemtu un atlīdzināmu summu atmaksā Komisijai. [..]” [Neoficiāls tulkojums]
Prāvas priekšvēsture
6. Ar 1993. gada 22. decembra lēmumu, kas adresēts Itālijas Republikai (turpmāk tekstā – “lēmums par piešķiršanu”), Eiropas Kopienu Komisija piešķīra ERAF finanšu atbalstu automaģistrāles izbūvei Sicīlijā no Palermo [ Palermo ] līdz Mesinai [ Messina ] (turpmāk tekstā – “ERAF projekts”). Šī projekta realizēšanai nepieciešamie darbi bija sadalīti desmit posmos.
7. Saskaņā ar Regulas Nr. 2052/88 4. panta 1. punktu Kopienu darbību veido, Komisijai konsultējoties ar attiecīgo dalībvalsti un atsevišķām tās nozīmētām valsts, reģionālām, vietējām vai citām atbildīgām iestādēm. Šajā sakarā no lēmuma par piešķiršanu pielikuma izriet, ka prasītājs tika nozīmēts kā par projekta realizāciju atbildīgā iestāde.
8. Ar 1997. gada 26. septembra vēstuli prasītājs lūdza Komisiju pagarināt vairāku daļu apmaksas termiņu.
9. Savā 1997. gada 30. oktobra atbildes vēstulē Komisija pēc atgādinājuma, ka attiecībā uz šo projektu jau ir piešķirts pagarinājums līdz 1997. gada 31. decembrim, norādīja, ka ir steidzīgi jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai pabeigtu darbus vēlākais šajā termiņā.
10. Ar 1998. gada 17. jūnija vēstuli prasītājs iesniedza Itālijas Ministero del Tesoro (Valsts kase) un Komisijai galīgo apliecinājumu par izdevumiem, kas veikti līdz 1997. gada 31. decembrim, pieteikumu maksājumu saņemšanai no ERAF un gala ziņojumu par izpildi.
11. 1998. gada 23. jūlijā Komisija šo ziņojumu pārsūtīja Ministero del Tesoro , pamatojot ar to, ka tajā nav ietverta visa vajadzīgā informācija, lai uzsāktu ERAF projekta slēgšanu, un lūdza Itālijas iestādes sagatavot jaunu gala ziņojumu, kas par katru no daļām ietvertu pārskatu par tehniskās un finanšu izpildes stāvokli 1997. gada 31. decembrī un attiecīgu pamatojumu konstatētā darbu izpildes nokavējuma iemesliem.
12. Pēc jaunā gala ziņojuma izvērtēšanas Komisija ar 1999. gada 10. februāra vēstuli informēja Ministero del Tesoro , ka no šī ziņojuma izriet, ka acīmredzami nav ievērotas prasītāja saistības finansēt šī projekta darbu izpildi vēlākais līdz 1997. gada 31. decembrim, tā kā tikai divas daļas no paredzētajām desmit bija pabeigtas šajā datumā ar divu gadu nokavējumu. Pastāvot šiem apstākļiem, Komisija paskaidroja, ka atbalsta maksājumu bilances iespējamo saldo norēķinu vajadzētu balstīt uz faktiski veiktajiem izdevumiem par divām pabeigtajām daļām tādā mērā, kādā to izpilde pēc būtības atbilst sākotnējam projektam.
13. 2001. gada 21. decembrī Komisija nosūtīja Itālijas Republikai priekšlikumu slēgt ERAF projektu, pamatojoties uz konstatēto darbu izpildes nokavējumu. Šis priekšlikums par slēgšanu tika balstīts uz izdevumiem, kas veikti līdz 1997. gada 31. decembrim attiecībā uz darbiem, kas pabeigti līdz 1999. gada 31. decembrim.
14. Ar 2002. gada 14. februāra vēstuli prasītājs iesniedza savus rakstveida apsvērumus attiecībā uz šo priekšlikumu.
15. 2002. gada 5. septembrī Komisija Itālijas Republikai nosūtīja apstrīdēto lēmumu, balstoties uz izdevumiem, kas veikti līdz 1997. gada 31. decembrim attiecībā uz darbiem, kas pabeigti līdz 2002. gada 5. septembrim. Saskaņā ar šo lēmumu, kura kopija nosūtīta prasītājam, neizmaksātā bilances summa ir EUR 26 378 246 un atgūstamā summa sasniedz EUR 58 036 177.
Apstrīdētais rīkojums
16. 2002. gada 14. novembrī prasītājs iesniedza prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Ar apstrīdēto rīkojumu Pirmās instances tiesa šo prasību noraidīja kā nepieņemamu. Šī rīkojuma būtiskākie motīvi ir šādi:
“55 Apstrīdētais lēmums tādējādi, no vienas puses, atbrīvoja ERAF no saistībām izmaksāt atbalsta summas, kas vēl nebija piešķirtas, saistībā ar izdevumiem, uz kuru segšanu nevar pretendēt, un, no otras puses, atļāva Komisijai uzsākt ERAF jau izmaksāto summu, kas attiecās uz minētajiem izdevumiem, atgūšanu. [Apstrīdētais] lēmums tādējādi pārtrauca ERAF finanšu atbalsta sniegšanu (Pirmās instances tiesas 2002. gada 6. jūnija rīkojums lietā T‑105/01 SLIM Sicilia /Komisija, Recueil , II‑2697. lpp., 47. punkts).
56 Attiecībā uz šī lēmuma iedarbības uz prasītāju noteikšanu jāatzīmē, ka atbilstoši sākotnējam 1993. gada 22. decembra lēmumam par apstrīdētā atbalsta piešķiršanu prasītājs bija par projekta izpildi atbildīgā iestāde. [..]
57 Šādā situācijā [apstrīdēto] lēmumu varētu uzskatīt par tādu, kas tieši skar prasītāja tiesisko stāvokli tikai tad, ja saskaņā ar šo lēmumu – ar nosacījumu, ka Itālijas Republikai šajā sakarā nav rīcības brīvības – minētajam prasītājam, no vienas puses, nebūtu pārskaitītas vēlāk atsauktās summas, kas ir līdzvērtīgas no ERAF apstrīdētā atbalsta ietvaros vēl nesaņemtajām summām un kas tādēļ turpmāk būtu attiecināmas uz nepamatotiem izdevumiem, un, no otras puses, būtu jāatmaksā nepamatoti saņemtās summas, kas līdzvērtīgas apstrīdētā atbalsta ietvaros jau saņemtajām summām, kas izmaksātas, lai segtu izdevumus, kuri kļuvuši nepamatoti.
58 Pirmās instances tiesa ir lēmusi, ka šādas sekas neizriet ne no Komisijas lēmuma par ERAF finanšu atbalsta slēgšanu, ne no kādas citas Kopienas tiesību normas, kuras mērķis būtu reglamentēt šāda lēmuma iedarbību ([iepriekš minētais] [Pirmās instances tiesas] rīkojums lietā SLIM Sicilia /Komisija, 51. punkts).
59 Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Kopienu institucionālo sistēmu un normām, kas reglamentē attiecības starp Kopienu un dalībvalstīm, ja Kopienas tiesības nenosaka citādi, dalībvalstīm ir pienākums savā teritorijā nodrošināt Kopienas tiesību aktu izpildi (Tiesas 1983. gada 21. septembra spriedums apvienotajās lietās no 205/82 līdz 215/82 Deutsche Milchkontor u.c., Recueil , 2633. lpp., un 1987. gada 7. jūlija spriedums apvienotajās lietās 89/86 un 91/86 Étoile commerciale un CNTA /Komisija, Recueil , 3005. lpp., 11. punkts [..]). Attiecībā it īpaši uz ERAF ietvaros veikto finansējumu [..] dalībvalstu pienākums ir veikt vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu līdzekļus, kas zaudēti pārkāpuma vai nevērības dēļ.
[..]
61 Šīs sistēmas ietvaros saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalsts pienākumos ietilpst īstenot Kopienas tiesību aktus un attiecībā uz tirgus dalībniekiem pieņemt vajadzīgos individuālos lēmumus. [..]
[..]
65 Jākonstatē, ka, lai finansētu konkrētā projekta attiecīgo darbu pabeigšanu, šajā gadījumā nekas neliedz Itālijas Republikai pieņemt lēmumu par apņemšanos segt no saviem attiecīgajiem līdzekļiem Kopienu finansējuma daļu, uz kuru attiecas atteikšanās no saistībām. Šajā sakarā jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 2052/88 4. panta 1. punktam ERAF atbalsts papildina vai atbalsta atbilstošās valsts darbības, papildus Regulas Nr. 4253/88 9. pantam precizējot, ka saskaņā ar papildināmības principu Kopienu atbalsts nevar aizvietot pašas dalībvalsts izdevumus.
66 Attiecībā uz nepamatoti izmaksāto summu atmaksu jāatzīmē, ka [apstrīdētajā] lēmumā Komisija ir aprobežojusies ar to, ka ir norādījusi Itālijas Republikai, ka Kopienu maksājumu summas, kas atbilst izdevumiem, uz kuru segšanu nevar pretendēt, ir jāatgūst par labu ERAF. Atšķirībā no vispārējās Komisijas prakses, kas saistīta ar nelikumīgu atbalstu, kurš atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu, [apstrīdētajā] lēmumā nav ietverts neviens noteikums, kas prasītu, lai Itālijas Republika uzsāktu nepamatoti izmaksāto summu atgūšanu no to saņēmējiem [..].
[..]
68 [Apstrīdētā] lēmuma pienācīga izpilde tādējādi tikai prasa, kā to arī Komisija pareizi norāda savos dokumentos, ka Itālijas Republikai jāatmaksā ERAF norādītās nepamatoti izmaksātās summas [..].
[..]
71 Attiecībā uz ERAF finanšu atbalstu Pirmās instances tiesa jau ir spriedusi, ka nav pamata secināt, ka dalībvalstij nav nekādas rīcības brīvības, proti, tiesību pieņemt lēmumu saistībā ar šādu atmaksu ([Pirmās instances tiesas] [iepriekš minētais] rīkojums lietā SLIM Sicilia /Komisija, 52. punkts).
[..]
73 Tādējādi nevar izslēgt, ka īpaši apstākļi var novest pie tā, ka Itālijas Republika atsakās pieprasīt apstrīdētā atbalsta atmaksu un pati uzņemas pienākumu atmaksāt ERAF summas, attiecībā uz kurām tā kļūdaini uzskatīja, ka tās jāmaksā pašai Itālijas Republikai [..].
[..]
80 No tā izriet, ka [apstrīdētais] lēmums tieši neskar prasītāja tiesisko stāvokli.”
Lietas dalībnieku prasījumi
17. Prasītājs lūdz Tiesu atcelt apstrīdēto rīkojumu un tā rezultātā pieņemt lēmumu attiecībā uz lietas būtību un izdevumiem.
18. Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelāciju un piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par prasību atcelt apstrīdēto rīkojumu
19. Savu apelāciju pamatojot, prasītājs izvirza četrus pamatus:
– Pirmās instances tiesas Reglamenta 113. un 114. panta pārkāpums;
– EKL 230. panta pārkāpums;
– Regulas Nr. 2052/88 4. panta 1. punkta pirmās daļas pārkāpums un Regulas Nr. 4253/88 9. panta 1. punkta pārkāpums, un
– nepienācīgs pamatojums.
20. Ar savu otro un trešo pamatu, kas apskatāmi abi kopā un pirmām kārtām, prasītājs vispirms uzskata, ka apstrīdētais rīkojums ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, proti, ka Regione Siciliana nav tā pati persona, kas Itālijas Republika – dalībvalsts, kas bija finanšu atbalsta adresāts, kamēr tas kā šīs Republikas teritoriāla sastāvdaļa ir tiesīgs celt prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.
21. Šajā sakarā pietiek ar norādi, ka Tiesa jau ir lēmusi, ka reģionālas vai pašvaldības vienības prasība nav pielīdzināma dalībvalsts celtai prasībai, tā kā dalībvalsts jēdziens EKL 230. panta otrās daļas izpratnē aptver tikai dalībvalstu pārvaldes iestādes. Šo jēdzienu nevar paplašināt, ietverot reģionālās iestādes vai citas vienības, kas nav valsts (līmeņa) iestādes, neiespaidojot Līgumā paredzēto institucionālo līdzsvaru (skat. 1997. gada 1. oktobra rīkojumu lietā C‑180/97 Regione Toscana /Komisija, Recueil , I‑5245. lpp., 6. un 8. punkts, kā arī 2001. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑452/98 Nederlandse Antillen /Padome, Recueil , I‑8973. lpp., 50. punkts).
22. No tā izriet, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu no tiesību viedokļa, pret Regione Siciliana attiecoties kā pret personu, kas nošķirama no Itālijas Republikas.
23. Tālāk prasītājs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu no tiesību viedokļa, uzskatot, ka, ceļot savu prasību par apstrīdēto lēmumu, tas nevar atsaukties uz EKL 230. panta ceturto daļu.
24. Uz šīs normas pamata reģionāla vai pašvaldību vienība, ciktāl tā – kā Regione Siciliana – ir juridiska persona saskaņā ar valsts tiesībām, var celt prasību sakarā ar lēmumiem, kas adresēti šai personai, vai sakarā ar lēmumiem, kas – kaut arī regulas vai lēmuma formā adresēti citai personai – tomēr to skar tieši un individuāli (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Nederlandse Antillen /Padome, 51. punkts, un 2003. gada 10. aprīļa spriedumu lietā C‑142/00 P Komisija/ Nederlandse Antillen , Recueil , I‑3483. lpp., 59. punkts).
25. Izskatāmajā lietā Pirmās instances tiesa savā izvērtējumā aprobežojās ar jautājumu, vai apstrīdētais lēmums prasītāju skar tieši, tā kā Komisija nebija apstrīdējusi, ka šis lēmums prasītāju skar individuāli.
26. No apstrīdētā rīkojuma 65. un 73. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa to, ka prasītājs nav tieši skarts, pirmām kārtām izsecināja no apsvēruma, ka Itālijas Republika varētu izlemt pati atmaksāt ERAF atmaksājamās summas un apņemties segt no saviem līdzekļiem Kopienu finansējuma daļu, uz kuru attiecas atteikšanās no saistībām, lai finansētu darbu pabeigšanu.
27. Prasītājs uzskata, ka šis skaidrojums ne vien nepamato to, ka prasītājs nav tieši skarts, bet arī ir nesaderīgs ar Struktūrfondu papildināmības un atbalstīšanas principiem, kas minēti attiecīgi Regulas Nr. 2052/88 4. panta 1. punkta pirmajā daļā un Regulas Nr. 4253/88 9. panta 1. punktā, saskaņā ar kuriem Kopienas darbība papildina valsts darbības, taču neaizstāj tās.
28. Lai atbildētu uz šo argumentu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums, ka lēmumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir jāskar “tieši”, kā tas noteikts EKL 230. panta ceturtajā daļā, prasa, lai apstrīdētais Kopienas pasākums tieši ietekmētu indivīda tiesisko stāvokli un nepieļautu jebkādas izvērtēšanas iespējas šī pasākuma adresātiem, kas ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izrietētu tikai no Kopienas likumdošanas, nepiemērojot citus starpniecības noteikumus (skat. it īpaši 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C‑404/96 P Glencore Grain /Komisija, Recueil , I‑2435. lpp., 41. punkts, un 2004. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑486/01 P, Krājums, I‑6289. lpp., 34. punkts).
29. Izskatāmajā lietā, kā norādīts šī sprieduma 7. punktā, lēmuma par piešķiršanu pielikums norāda uz prasītāja nozīmēšanu par iestādi, kas ir atbildīga par ERAF projekta izpildi.
30. Tomēr no lietas materiāliem nevar secināt, ka prasītājs šajā statusā ir bijis tieši skarts EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka lēmuma par piešķiršanu pielikumā minētā iestādes, kas atbildīga par projekta īstenošanu, funkcija nenozīmē, ka prasītājam pašam būtu arī tiesības uz atbalstu.
31. Šādu vērtējumu neiespaido Regulas Nr. 2052/88 4. panta 1. punkta pirmā daļa un Regulas Nr. 4253/88 9. panta 1. punkts, uz ko atsaucas prasītājs. Faktiski šie panti, kas ietver Kopienas finanšu atbalsta papildinošo raksturu salīdzinājumā ar valsts finansējumu, neiespaido pieņēmumu, uz kuru balstoties, Komisija slēdza Kopienas atbalstu.
32. No iepriekš iztirzātā izriet, ka prasītāju apstrīdētais lēmums nav tieši skāris un ka tā prasība Pirmās instances tiesā tāpēc ir nepieņemama.
33. Tādēļ otrais un trešais pamats ir jānoraida.
34. Ar prasītāja izvirzīto pirmo un ceturto pamatu, ar kuriem tas apgalvo, ka ar apstrīdēto rīkojumu, pirmkārt, ir pārkāpti Pirmās instances tiesas Reglamenta 113. un 114. pants un, otrkārt, tas nav pienācīgi pamatots, nepietiek, lai atceltu šo rīkojumu.
35. Ar savu pirmo pamatu prasītājs izvirza trīs iebildumus: pirmkārt, ka Pirmās instances tiesa nepareizi piemērojusi sava Reglamenta 113. pantu, tā kā izskatāmajā gadījumā nepastāvēja kāds absolūts šķērslis tiesas procesam šī panta izpratnē; otrkārt, ka, tā kā Pirmās instances tiesa lēmusi bez mutvārdu procesa, prasītājs nav varējis sevi aizstāvēt; treškārt, ka saskaņā ar šī paša Reglamenta 114. pantu Komisijai iebilde par nepieņemamību būtu bijusi jāiesniedz kā atsevišķs dokuments.
36. Šajā sakarā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka šķērslis tiesas procesam, kas izriet no kritērija, kas fiziskas vai juridiskas personas celtas prasības sakarā ar lēmumu lēmumu, kuras adresāts tā nav, nepieņemamības atzīšanai izvirza EKL 230. panta ceturtajā daļā paredzēto nosacījumu, ka šis lēmums šo personu skar tieši un individuāli, ir absolūts, kā rezultātā Kopienu tiesas vienmēr var uz šo mērķi atsaukties, lai prasību nepieņemtu, pat pēc savas iniciatīvas (šajā sakarā skat. 2001. gada 5. jūlija rīkojumu lietā C‑341/00 P Conseil national des professions de l'automobile u.c./Komisija, Recueil , I‑5263. lpp., 32. punkts). Tādējādi, balstoties uz Pirmās instances tiesas Reglamenta 113. pantu, Pirmās instances tiesa prasību var atzīt par nepieņemamu šī iemesla dēļ, pat nepastāvot ar atsevišķu dokumentu viena lietas dalībnieka iesniegtam lūgumam pieņemt lēmumu par nepieņemamību.
37. Otrkārt, ir jāatgādina, ka Pirmās instances tiesas Reglamenta 113. panta piemērošana negarantē mutvārdu procesa norisi, jo Pirmās instances tiesa, piemērojot Reglamenta 114. panta 3. punktu, uz kuru atsaucas šī paša Reglamenta 113. pants, var izlemt lietu rakstveida procesā (2006. gada 19. janvāra spriedums lietā C‑547/03 P AIT /Komisija, Krājums, I‑845. lpp., 35. punkts). Turklāt no apstrīdētā rīkojuma izriet, ka Pirmās instances tiesa varēja savu lēmumu balstīt uz pietiekamu informāciju, neuzklausot lietas dalībnieku mutvārdu apsvērumus. Visbeidzot, šķiet, ka prasītājs savus apsvērumus par tā prasības pieņemamību Pirmās instances tiesā ir izklāstījis savā atbildes rakstā.
38. Attiecībā uz ceturto pamatu, ar kuru prasītājs norāda, ka Pirmās instances tiesas apgalvojumi ir nesakarīgi, neloģiski un nepamatoti, jo tie balstās uz nepietiekamu lietas sagatavošanu un nepierādītiem pieņēmumiem, pietiek atgriezties pie apstrīdētā rīkojuma motivācijas daļas, kas daļēji atkārtota šī sprieduma 16. punktā, no kuras izriet, ka Pirmās instances tiesa jautājumu par prasītāja tiesībām celt prasību ir apskatījusi detalizētā un loģiskā veidā.
39. No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācija ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
40. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā prasītājai spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) apelāciju noraidīt;
2) Regione Siciliana atlīdzina tiesāšanās izdevumus.