Lieta C‑309/04
Fleisch-Winter GmbH & Co. KG
pret
Hauptzollamt Hamburg-Jonas
(Bundesfinanzhof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Eksporta kompensācijas – Piešķiršanas nosacījums – Liellopu un teļa gaļa – Regula (EEK) Nr. 3665/87 – Govju sūkļveida encefalopātija – Eksporta aizliegums – Pienācīgi laba tirdzniecības kvalitāte – Eksporta deklarācija – Maksājuma valsts pieteikums – Sankcija
Tiesas spriedums (pirmā palāta) 2005. gada 1. decembrī
Sprieduma kopsavilkums
1. Lauksaimniecība – Tirgu kopīgā organizācija – Eksporta kompensācijas – Piešķiršanas nosacījumi – Produkti, kuriem ir pienācīgi laba tirdzniecības kvalitāte – Jēdziens – Gaļa, ko nevar tirgot parastos apstākļos – Izslēgšana – Gaļa, ko aizliegts eksportēt no konkrētas dalībvalsts – Valsts pārvalde, kurai ir ziņas par produkta izcelsmi no šīs valsts – Eksportētāja pierādīšanas pienākumi
(Komisijas Regulas Nr. 3665/87 13. pants)
2. Lauksaimniecība – Tirgu kopīgā organizācija – Eksporta kompensācijas – Informācija, kas sniegta saskaņā ar noteikumiem par pieprasītās kompensācijas aprēķināšanu un saskaņā ar dokumentu, kas tiek izmantots, lai saņemtu kompensāciju – Pienācīgi labas tirdzniecības kvalitātes apliecinājums maksājuma pieteikumā – Izslēgšana – Šāda apliecinājuma nozīme valsts tiesā
(Komisijas Regulas Nr. 3665/87 3. pants, 11. panta 1. punkta otrā daļa un 13. panta pirmais teikums)
1. 13. pants Regulā Nr. 3665/87, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem, kas grozīta ar Regulu Nr. 2945/94, ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tas nepieļauj to, ka liellopu un teļa gaļu, uz kuru attiecas Kopienu tiesībās noteikts aizliegums to eksportēt no konkrētas dalībvalsts uz citām dalībvalstīm un trešām valstīm, varētu tikt uzskatīta par “pienācīgi labas tirdzniecības kvalitātes”, un tas paredz, ka kompensāciju piešķiršanas nolūkā eksportētājam ir jāpierāda, ka eksportētais produkts nav no dalībvalsts, no kuras eksports ir aizliegts, ja valsts iestādei ir ziņas par to, ka uz attiecīgo produktu attiecas eksporta aizliegums.
Pirmkārt, tāda gaļa, ko nevar tirgot Kopienas teritorijā parastos apstākļos, neatbilst šīm kvalitātes prasībām. Otrkārt, ja eksportētājs, iesniedzot kompensācijas pieteikumu, tieši izteiktā vai neizteiktā veidā tomēr apliecina, ka kompensācijas piešķiršanas nosacījumi, tostarp “pienācīgi laba tirdzniecības kvalitāte”, ir izpildīti, viņam ir pienākums saskaņā ar valsts tiesībām par pierādījumiem pierādīt šī nosacījuma izpildi gadījumā, ja valsts iestādēm ir radušās šaubas par deklarāciju.
(sal. ar 20., 25., 32., 35., 37., 38. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)
2. Regulas Nr. 3665/87, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem, kas grozīta ar Regulu Nr. 2945/94, 47. pantā paredzētais maksājuma valsts pieteikumā norādītais apliecinājums par produkta “pienācīgi labu tirdzniecības kvalitāti” minētās regulas 13. panta pirmā teikuma nozīmē nav informācija, kas sniegta saskaņā ar minētās regulas 11. panta 1. punkta otrās daļas un 3. panta noteikumiem, kuri attiecīgi reglamentē pieprasītās kompensācijas aprēķināšanu un kompensācijas saņemšanai izmantoto dokumentu. Tomēr valsts tiesa to var uzskatīt par pierādījumu, lai novērtētu eksportētāja situāciju.
Vispirms, kompensācijas pieteikums Regulas Nr. 3665/87 11. panta 1. punkta izpratnē tādēļ netiek izdarīts, iesniedzot minētās regulas 47. pantā paredzēto maksājuma pieteikumu, jo šāds pieteikums nav juridisks pamats tiesībām uz šādu kompensāciju. Turklāt minētās regulas 3. panta 5. punktā norādītie dokumenti, proti, eksporta deklarācija vai jebkurš cits dokuments, ko izmanto eksportam, pirmkārt, var veidot kompensācijas juridisko pamatu un, otrkārt, būt par iemeslu kompensācijas pieteikuma pārbaudes sistēmas piemērošanai, kas var novest pie sankcijas piemērošanas saskaņā ar minēto 11. panta 1. punktu.
(sal. ar 40., 41., 43. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2005. gada 1. decembrī (*)
Eksporta kompensācijas – Piešķiršanas nosacījums – Liellopu un teļa gaļa – Regula (EEK) Nr. 3665/87 – Govju sūkļveida encefalopātija – Eksporta aizliegums – Pienācīgi laba tirdzniecības kvalitāte – Eksporta deklarācija – Maksājuma valsts pieteikums – Sankcija
Lieta C‑309/04
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Bundesfinanzhof (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 20. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 21. jūlijā, tiesvedībā
Fleisch‑Winter GmbH & Co. KG
pret
Hauptzollamt Hamburg‑Jonas.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši N. Kolnerika [N. Colneric], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], E. Juhāss [E. Juhász] (referents) un E. Levits,
ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger],
sekretāre K. Štranca [K. Sztranc], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 7. jūlijā,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Fleisch‑Winter GmbH & Co. KG vārdā – U. Šrembgess [U. Schrömbges] un J. Fagts [J. Vagt], Rechtsanwälte,
– Hauptzollamt Hamburg‑Jonas vārdā – G. Zēbere [G. Seber], pārstāve,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – T. van Reins [T. van Rijn] un F. Erlbahers [F. Erlbacher], pārstāvji,
ņemot vērā lēmumu, kas pieņemts pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Prejudiciālu nolēmumu lūdz par to, kā interpretēt 3., 11. un 13. pantu Komisijas 1987. gada 27. novembra Regulā (EEK) Nr. 3665/87, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem (OV L 351, 1. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 1994. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 2945/94 (OV L 310, 57. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 3665/87”).
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Fleisch‑Winter GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Fleisch‑Winter”) un Hauptzollamt Hamburg‑Jonas (Hamburgas‑Jonasas Galvenā muitas pārvalde, turpmāk tekstā – “Hauptzollamt”) par lūgumu atmaksāt eksporta kompensācijas avansu kopā ar naudas sodu, kā arī par pieprasītās kompensācijas atteikumu.
Atbilstošās Kopienu tiesību normas
3 Regulas Nr. 3665/87 preambulas devītajā un sešpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:
“produktiem būtu jābūt tādas kvalitātes, lai tos varētu tirgot parastos apstākļos;
[..]
[..] lai dotu iespēju eksportētājiem vieglāk finansēt savus darījumus, dalībvalstīm būtu jāļauj izmaksāt avansā visu summu vai tās daļu, tiklīdz ir pieņemta eksporta deklarācija vai maksājuma deklarācija, ar noteikumu, ka ir iesniegta garantijas ķīla, kas garantē avansa atmaksu, ja vēlāk atklātos, ka kompensācija nebija jāmaksā”.
4 Šīs regulas 3. pantā ir noteikts:
“1. “Eksporta diena” nozīmē datumu, kad muitas dienests pieņem eksporta deklarāciju, kurā ir teikts, ka tiks prasīta kompensācija.
2. Datums, kad pieņemta eksporta deklarācija, nosaka:
a) piemērojamo kompensācijas likmi, ja kompensācija nav noteikta iepriekš;
b) jebkurus pielāgojumus, kas vajadzības gadījumā ir jāizdara kompensācijas likmei, ja tā ir noteikta iepriekš.
3. Jebkura cita darbība, kam ir tāds pats likumīgais spēks kā eksporta deklarācijas pieņemšanai, tiek uzskatīta par līdzvērtīgu šādai pieņemšanai.
4. Eksporta dienu izmanto, lai noteiktu eksportētā produkta daudzumu, veidu un īpašības.
5. Dokumentam, ko pievieno eksportam, lai pretendētu uz kompensāciju, ir jāietver visa informācija, kas vajadzīga, lai aprēķinātu kompensāciju, proti:
a) produktu apraksts, kas veidots saskaņā ar eksporta kompensācijām piemērojamo nomenklatūru;
b) produktu neto svars vai, vajadzības gadījumā, daudzums, izteikts mērvienībās, ko izmanto, aprēķinot kompensāciju;
c) ja tas ir vajadzīgs, lai aprēķinātu kompensāciju, attiecīgo produktu sastāvs vai atsauce uz to.
Gadījumā, ja šajā punktā minētais dokuments ir eksporta deklarācija, tai tāpat jāsatur šīs norādes, kā arī norāde “kompensācijas kods”.
6. Šīs pieņemšanas vai šīs darbības brīdī produktus nodod muitas uzraudzībā līdz to izvešanai no Kopienas muitas teritorijas.”
5 Regulas Nr. 3665/87 11. panta 1. punktā ir paredzētas sankcijas gadījumā, ja eksportētājs iesniedzis pieteikumu par lielāku kompensāciju nekā pienāktos. Šī punkta otrajā daļā ir noteikts, ka kompensācija, par kuru ir iesniegts pieteikums, ir summa, kas aprēķināta, pamatojoties uz informāciju, kas iesniegta, ievērojot šīs regulas 3. pantu vai 25. panta 2. punktu.
6 Regulas Nr. 3665/87 13. pantā ir noteikts:
“Kompensāciju nepiešķir, ja produktiem nepiemīt pienācīgi laba tirdzniecības kvalitāte un tad, kad šie produkti paredzēti lietošanai uzturā, ja to izmantošana šim nolūkam ir izslēgta vai būtiski samazināta to īpašību vai stāvokļa dēļ.”
7 Šīs regulas 47. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Kompensāciju maksā tikai pēc eksportētāja īpaša pieteikuma, un to dara tā dalībvalsts, kuras teritorijā eksporta deklarācija tika pieņemta.
Kompensācijas pieteikumus iesniedz:
a) rakstveidā, un dalībvalstis šim nolūkam var paredzēt speciālu veidlapu;
b) elektroniski, izmantojot datoru, saskaņā ar noteikumiem, ko izstrādājušas kompetentās iestādes pēc vienošanās ar Komisiju.
[..]
2. Izņemot nepārvaramas varas gadījumus, dokumenti, kas attiecas uz kompensācijas samaksu vai garantijas ķīlas atmaksu, ir iesniedzami 12 mēnešu laikā no eksporta deklarācija pieņemšanas datuma.”
8 Regulas Nr. 2945/94 preambulas trešais apsvērums ir izteikts šādi:
“tā kā, ja eksportētājs iesniedz kļūdainu informāciju, tas šīs kļūdas neatklāšanas gadījumā var izraisīt nepamatotu kompensāciju izmaksu; tā kā, atklājot kļūdu, pilnībā [pamatoti] ir eksportētājam piemērot sankciju, kuras apmērs ir proporcionāls naudas summai, ko tas būtu nepamatoti saņēmis kļūdas neatklāšanas gadījumā un ja kļūdainā informācija ir sniegta apzināti, tad būtu [pamatoti] piemērot stingrāku sankciju”.
9 21. panta 1. punkta pirmajā un otrajā daļā Komisijas 1999. gada 15. aprīļa Regulā (EK) Nr. 800/1999, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem (OV L 102, 11. lpp.), ir noteikts:
“1. Kompensāciju nepiešķir produktiem, kam nav pienācīgi laba tirdzniecības kvalitāte tajā datumā, kad pieņem eksporta deklarāciju.
Produktus uzskata par atbilstošiem pirmajā daļā noteiktajām prasībām, ja tos var tirgot Kopienas teritorijā parastos apstākļos ar aprakstu, kas norādīts kompensācijas pieteikumā, kā arī, ja šādi produkti ir paredzēti lietošanai pārtikā un to izmantošanas iespēja tādam nolūkam nav izslēgta vai ievērojami samazināta to īpašību vai stāvokļa dēļ.”
10 5. panta 1. punkta trešajā daļā Komisijas 1995. gada 20. septembra Regulā (EK) Nr. 2221/95, kas paredz sīki izstrādātas normas Padomes Regulas (EEK) Nr. 386/90 piemērošanai attiecībā uz fiziskām pārbaudēm, ko eksporta laikā veic lauksaimniecības produktiem, kuri pretendē uz kompensācijām (OV L 224, 13. lpp.), ir noteikts:
“Eksporta muitas iestādei jāņem vērā Regulas (EEK) Nr. 3665/87 13. panta noteikumi.”
11 13. panta 6., 9. un 10. punktā Padomes 1968. gada 27. jūnija Regulā (EEK) Nr. 805/68 par liellopu un teļa gaļas tirgus kopīgo organizāciju (OV L 148, 24. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1994. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 3290/94 par pielāgojumiem un pārejas pasākumiem, kas vajadzīgi lauksaimniecības nozarē, lai īstenotu daudzpusējo tirdzniecības sarunu Urugvajas kārtā noslēgtos nolīgumus (OV L 349, 105. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 805/68”), ir noteikts:
“6. Kompensācijas piešķir tikai pēc pieprasījuma un pēc attiecīgās eksporta licences uzrādīšanas.
[..]
9. Kompensāciju izmaksā, saņemot apliecinājumu tam, ka:
– produktu izcelsmes vieta ir Kopiena, izņemot gadījumus, kad piemērojams 10. punkts,
– produkti izvesti no Kopienas,
[..].
10. Ja nav piešķirts izņēmuma statuss saskaņā ar 27. pantā izklāstīto procedūru, nekādu kompensāciju nepiešķir par produktiem, kurus izved no trešām valstīm un atkal ieved trešās valstīs.”
12 Komisijas 1996. gada 27. marta Lēmuma 96/239/EK par ārkārtas pasākumiem aizsardzībai pret govju sūkļveida encefalopātiju (OV L 78, 47. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 1996. gada 11. jūnija Lēmumu 96/362/EK (OV L 139, 17. lpp., turpmāk tekstā – “Lēmums 96/239”), 1. pantā ir paredzēts:
“[..] Apvienotā Karaliste no tās teritorijas uz citām dalībvalstīm un trešām valstīm nenosūta:
[..]
– Apvienotajā Karalistē nokautu liellopu gaļu,
– produktus, kas iegūti no Apvienotajā Karalistē nokautiem liellopiem un kas var nonākt pārtikas ķēdē [..].” [Neoficiāls tulkojums]
13 Lēmuma 96/239 1.a pantā ir noteikts:
“1. Apvienotā Karaliste nenosūta:
– gaļu izmantošanai pārtikā,
[..]
kas iegūta no liellopiem, kuri nav nokauti Apvienotajā Karalistē, ja vien tā nav iegūta Apvienotajā Karalistē no apstiprinātiem uzņēmumiem, kuri ir pakļauti oficiālai veterinārai kontrolei un kuros darbojas izejmateriālu izcelsmes izsekošanas sistēma, kas garantē materiāla izcelsmes noteikšanu visā ražošanas ciklā.
2. Apvienotā Karaliste nosūta Komisijai un citām dalībvalstīm to uzņēmumu sarakstu, kas atbilst 1. punktā minētajiem nosacījumiem.
3. Apvienotā Karaliste nodrošina, ka 1. punktā minēto produktu sūtījumiem uz citām dalībvalstīm pievieno valsts pilnvarota veterinārārsta izsniegtu veselības sertifikātu, kurā norādīts, ka tie atbilst 1. punktā minētajiem nosacījumiem.”
Pamata prāvas fakti un prejudiciālie jautājumi
14 Fleisch‑Winter no 1997. gada maija līdz jūnijam deklarēja piecas saldētas liellopu un teļa gaļas partijas, ko saskaņā ar eksporta deklarāciju bija paredzēts nosūtīt uz Krieviju. Šo liellopu un teļa gaļu tā bija nopirkusi no Francijas sabiedrības, kas savukārt to bija ieguvusi no Beļģijas sabiedrības. Vācijas muitas un kontrabandas apkarošanas dienesta veiktajā izmeklēšanā atklājās, ka gaļas izcelsme var būt no Apvienotās Karalistes un ka tā ievesta Beļģijā, pārkāpjot Lēmumu 96/239.
15 Hauptzollamt pieprasīja atmaksāt eksporta kompensācijas avansu un vienā gadījumā atteica izmaksāt pieprasīto kompensāciju. Pēc neveiksmīgas sūdzības Fleisch‑Winter cēla prasību par attiecīgajiem lēmumiem, kas arī tika noraidīta.
16 Hauptzollamt 1997. gada 24. novembra lēmumā atbilstoši tā lēmuma redakcijai, kas par sūdzību pieņemts 1999. gada 10. septembrī, saskaņā ar Regulas Nr. 3665/87 11. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu uzlika Fleisch‑Winter sodu par iepriekš minētajām piecām kravas partijām par kopējo summu DEM 104 312,90 ar pamatojumu, ka tai pretēji sniegtajai informācijai nebija tiesību saņemt eksporta kompensāciju.
17 Fleisch‑Winter iesniedza prasību kompetentajā Finanzgericht (Finanšu tiesa), kas atzina, ka Hauptzollamt sodu uzlikusi pamatoti. Atbilstoši Finanzgericht nospriestajam prasītāja pamata lietā nespēja kliedēt aizdomas, ka uz minēto Krievijas eksportam paredzēto gaļu attiecās Kopienas eksporta aizliegums. Tādējādi tā nevarēja pretendēt uz minēto kompensāciju, jo gaļai, uz kuru attiecās aizliegums, nebija “pienācīgi laba tirdzniecības kvalitāte” Regulas Nr. 3665/87 13. panta nozīmē.
18 Šādos apstākļos Fleisch‑Winter iesniedza kasācijas sūdzību (Revision) par noraidījuma lēmumu Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa), kas tiesvedību nolēma apturēt un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai fakts, ka, pamatojoties uz muitas iestāžu veikto izmeklēšanu, pastāv aizdomas, ka uz produktu attiecas Kopienas aizliegums, saskaņā ar kuru ir aizliegts kompensējamā produkta eksports no vienas konkrētas dalībvalsts uz citām dalībvalstīm un trešām valstīm, ir pietiekams, lai konstatētu, ka nepastāv pienācīgi laba tirdzniecības kvalitāte Regulas Nr. 3665/87 13. panta pirmā teikuma nozīmē, tā ka šī produkta faktiskā kvalitāte vai piemērotība tirdzniecībai nav svarīga?
2) Vai maksājuma valsts pieteikumā norādītais apliecinājums par produkta pienācīgi labu tirdzniecības kvalitāti Regulas Nr. 3665/87 13. panta pirmā teikuma nozīmē ir informācija, kas sniegta saskaņā ar Regulas Nr. 3665/87 11. panta 1. punkta otrās daļas un 3. panta noteikumiem?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
19 Ar šo jautājumu, ko var sadalīt divās daļās, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 3665/87 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, pirmkārt, nepieļauj to, ka liellopu un teļa gaļu, uz kuru attiecas Kopienu tiesībās noteikts aizliegums to eksportēt no vienas konkrētas dalībvalsts uz citām dalībvalstīm un trešām valstīm, var uzskatīt par “pienācīgi labas tirdzniecības kvalitātes”, un, otrkārt, kompensāciju izmaksāšanas nolūkā paredz, ka eksportētājam jāpierāda, ka eksportētais produkts nav iegūts dalībvalstī, no kuras eksports ir aizliegts, ja valsts iestādei ir ziņas par to, ka uz attiecīgo produktu attiecas eksporta aizliegums.
Par pirmā jautājuma pirmo daļu
20 Saistībā ar Komisijas 1967. gada 21. decembra Regulu Nr. 1041/67/EEK par eksporta kompensāciju piemērošanas noteikumiem produktu [nozarē], uz kuriem attiecas vienotas cenas sistēma (OV 1967, 314, 9. lpp.), Tiesa ir lēmusi, ka “pienācīgi labas tirdzniecības kvalitātes” prasība ir kompensācijas piešķiršanas vispārējs un objektīvs nosacījums un ka produkts, ko nevar tirgot Kopienas teritorijā parastos apstākļos un atbilstoši aprakstam, kas norādīts kompensācijas pieteikumā, neatbilst šīm kvalitātes prasībām (šajā sakarā skat. 1973. gada 9. oktobra spriedumu lietā 12/73 Muras, Recueil, 963. lpp., 12. punkts, un 2005. gada 26. maija spriedumu lietā C‑409/03 SEPA, Krājums, I‑4321. lpp., 22. punkts).
21 Fakts, ka produkta derīgums pārdošanai “parastos apstākļos” ir “pienācīgi labas tirdzniecības kvalitātes” jēdzienam piemītošs elements, starp citu, skaidri izriet no tiesiskā regulējuma par lauksaimniecības produktu eksporta kompensācijām, ciktāl kopš Regulas Nr. 1041/67 pieņemšanas visas attiecīgās regulas, lai produktam varētu piešķirt eksporta kompensāciju, ir pārņēmušas gan “pienācīgi labas tirdzniecības kvalitātes” jēdzienu, gan produkta pārdošanas derīguma kritēriju “parastos apstākļos”. Runājot par Regulu Nr. 3665/87, tieši tās preambulas devītajā apsvērumā ir atsauce uz šo prasību (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā SEPA, 23. un 26. punkts).
22 Jānorāda, ka liellopu un teļa gaļas eksports no Apvienotās Karalistes pamata lietas faktu rašanās laikā bija aizliegts ar Lēmumu 96/239.
23 Tomēr tādu gaļu, kuras izplatīšana Kopienā ir būtiski ierobežota, nevar uzskatīt par tādu, kas ir derīga pārdošanai “parastos apstākļos” (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā SEPA, 30. punkts).
24 No tā izriet, ka liellopu un teļa gaļai, kas eksportēta, neievērojot Kopienas aizliegumu, nepiemīt “pienācīgi laba tirdzniecības kvalitāte” Regulas Nr. 3665/87 13. panta nozīmē, un ka tās eksports nav pamats kompensācijas piešķiršanai.
25 Tādējādi uz pirmā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 3665/87 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj to, ka liellopu un teļa gaļu, uz kuru attiecas Kopienu tiesībās noteikts aizliegums to eksportēt no vienas konkrētas dalībvalsts uz citām dalībvalstīm un trešām valstīm, var uzskatīt par “pienācīgi labas tirdzniecības kvalitātes”.
Par pirmā jautājuma otro daļu
26 Atbilstoši Regulas Nr. 805/68 13. panta 9. punktam liellopu un teļa gaļas nozarē eksporta kompensāciju izmaksā, ja tiek iesniegti pierādījumi, ka produktu izcelsme ir Kopienā, izņemot minētā panta 10. punkta piemērošanas gadījumā. Lietas materiālos nav informācijas par to, ka varētu piemērot 13. panta 10. punktā paredzēto izņēmumu. Nav nekādu šaubu, ka šāds pierādījums ir jāiesniedz eksportētājam.
27 Ja rodas šaubas par viena vai vairāku produktu izcelsmi, tad Kopienas izcelsmi var apliecināt tikai ar pierādījumu, ka minētā produkta vai minēto produktu izcelsme ir vienā konkrētā dalībvalstī vai vairākās konkrētās dalībvalstīs. Ar šādu pierādījumu tiek skaidri konstatēts, vai produkts, par kuru tiek iesniegts kompensācijas pieteikums, ir no dalībvalsts, no kuras eksports ir aizliegts.
28 Runājot par “pienācīgi labu tirdzniecības kvalitāti”, vispirms ir jānorāda, ka Regulas Nr. 3665/87 13. pants atrodas šīs regulas 2. sadaļas, kuras nosaukums ir “Eksports uz trešām valstīm”, 1. nodaļā ar nosaukumu “Kompensācijas tiesības”, kas pierāda to, ka eksportējamā produkta “pienācīgi laba tirdzniecības kvalitāte” ir būtisks nosacījums, kas prasīts kompensācijas piešķiršanai.
29 Faktu, ka “pienācīgi laba tirdzniecības kvalitāte” ir būtisks nosacījums kompensācijas piešķiršanai, nemaina Regulas Nr. 3665/87 3. panta 5. punkts, kā to apgalvo Fleisch‑Winter, jo tajā minētā informācija nav izsmeļošs saraksts.
30 Pretēji Fleisch‑Winter apgalvotajam šo faktu nemaina arī Regula Nr. 800/1999. Pirmkārt, šī regula, kas atceļ un aizstāj Regulu Nr. 3665/87, ir pieņemta pēc pamata lietas faktu rašanās datuma un tādējādi nav piemērojama ratione temporis. Otrkārt, Regulas Nr. 800/1999 21. pants atrodas šīs regulas 2. sadaļas 1. nodaļā, kuras nosaukums ir “Kompensācijas tiesības”, tāpat kā 13. pants Regulā Nr. 3665/87, kā tas ir norādīts šī sprieduma 28. punktā. Tādēļ tā ir tieši 1. nodaļa, kurā ir noteikti tiesību uz kompensāciju būtiskie nosacījumi.
31 Eksporta kompensāciju sistēmas pamatiezīme ir tā, ka, pirmkārt, Kopienas atbalsts tiek piešķirts tikai ar nosacījumu, ka eksportētājs iesniedz pieteikumu, un, otrkārt, – šī sistēma tiek finansēta no Kopienas budžeta. Sistēma, kas balstīta uz šādām fakultatīvām deklarācijām, paredz – kad eksportētājs pēc savas iniciatīvas ir nolēmis gūt tās priekšrocības, tam ir jāiesniedz atbilstoši vajadzīgā informācija, lai pierādītu tiesības uz kompensāciju un noteiktu tās apmēru. Šajā sakarā Tiesa saistībā ar Regulu Nr. 3665/87 un tās sankciju sistēmu ir lēmusi, ka attiecībā uz Kopienas atbalsta sistēmu atbalsta piešķiršana ir pakļauta nosacījumam, ka tā saņēmējs uzrāda visas godīguma un uzticamības garantijas (šajā sakarā skat. Tiesas 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑210/00 Käserei Champignon Hofmeister, Recueil, I‑6453. lpp., 41. punkts).
32 Eksportētājs, kas eksporta kompensācijas procedūras ietvaros deklarē produktu, netieši norāda, ka šis produkts atbilst visiem nosacījumiem, kuri ir vajadzīgi kompensācijai. Regula Nr. 3665/87 eksportētājam neuzliek pienākumu aizpildīt tiešu deklarāciju par “pienācīgi labu tirdzniecības kvalitāti”, bet, tā kā eksportētājs neaizpilda šādu deklarāciju, tad arī viņa kompensācijas pieteikums vienmēr nozīmē to, ka viņš netiešā veidā apliecina šī nosacījuma ievērošanu. Fleisch‑Winter apgalvojums, saskaņā ar kuru “pienācīgi laba tirdzniecības kvalitāte” ir tiesiski prezumēta, nav atbalstāms.
33 Komisija ir noteikusi kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem, un dalībvalstu iestādēm Kopienu tiesiskais regulējums ir jāpiemēro un jāievēro savā teritorijā. Kompensācijas nosacījumu pārbaudīšanas pienākums ir paplašinājies pamata lietas kontekstā, kad gaļas eksportam no vienas dalībvalsts piemēro aizliegumu, motivējot to ar sabiedrības veselības aizsardzību pret nopietnām slimībām un epidēmijām. Saistībā ar šo ir jānorāda, ka Tiesa vairākkārt ir norādījusi uz risku realitāti un nopietnību, kas saistīti ar govju sūkļveida encefalopātiju, un aizsardzības pasākumu piemēroto raksturu, kas pamato cilvēku veselības aizsardzību pret šo slimību (skat. Tiesas 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C‑180/96 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, I‑2265. lpp.; 2001. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑365/99 Portugāle/Komisija, Recueil, I‑5645. lpp., un 2003. gada 22. maija spriedumu lietā C‑393/01 Francija/Komisija, Recueil, I‑5405. lpp., 42. punkts).
34 Attiecībā uz jautājuma pārbaudi, vai ir izpildītas “pienācīgi labas tirdzniecības kvalitātes” prasības, ir jānoraida Fleisch‑Winter arguments, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 2221/95 5. panta 1. punkta trešās daļas noteikums, kas paredz, ka eksporta muitas iestādei jāuzrauga, lai Regulas Nr. 3665/87 13. pants tiktu ievērots, pilnībā uzliek valsts iestādēm pienākumu konstatēt, vai pastāv “pienācīgi laba tirdzniecības kvalitāte”. Regulas Nr. 2221/95 priekšmets ir produktu fiziskas pārbaudes, bet pārbaudēs pamata lietā atsaucas uz to juridisku iezīmi, ko neļauj konstatēt fiziska pārbaude.
35 Turpretī, ja eksportētājs, iesniedzot kompensācijas pieteikumu, tieši izteiktā vai neizteiktā veidā tomēr apliecina “pienācīgi labu tirdzniecības kvalitāti”, viņam ir pienākums saskaņā ar valsts tiesībām par pierādījumiem apstiprināt šī nosacījuma izpildi gadījumā, ja valsts iestādēm ir radušās šaubas par deklarāciju.
36 Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka pēc noteiktu faktu atklāšanas, ka eksportētā liellopu un teļa gaļa varēja būt no Apvienotās Karalistes un ka uz to attiecās eksporta aizliegums, tika pieprasīta kompensācijas avansa atmaksa un noraidīts viens kompensācijas pieteikums, kā rezultātā tika uzsākts administratīvais process un pēc tam tiesvedība. Šo procedūru laikā Fleisch‑Winter neiesniedza informāciju par gaļas izcelsmi un tiesas sēdē paziņoja, ka tā nezina attiecīgā produkta izcelsmi. Pēc visu atbilstošo lietas materiālu izvērtēšanas valsts tiesai ir jāpieņem galīgs lēmums.
37 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmā jautājuma otro daļu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 3665/87 13. pants paredz, ka kompensāciju piešķiršanas nolūkā eksportētājam ir jāpierāda, ka eksportētais produkts nav iegūts dalībvalstī, no kuras eksports ir aizliegts, ja valsts iestādei ir ziņas par to, ka uz attiecīgo produktu attiecas eksporta aizliegums.
38 Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Regulas Nr. 3665/87 13. pants ir jāinterpretē tādā nozīmē – tas nepieļauj to, ka liellopu un teļa gaļa, uz kuru attiecas Kopienu tiesībās noteikts aizliegums to eksportēt no vienas konkrētas dalībvalsts uz citām dalībvalstīm un trešām valstīm, varētu tikt uzskatīta par “pienācīgi labas tirdzniecības kvalitātes”, un tas paredz, ka kompensāciju piešķiršanas nolūkā eksportētājam ir jāpierāda, ka eksportētais produkts nav iegūts dalībvalstī, no kuras eksports ir aizliegts, ja valsts iestādei ir ziņas par to, ka uz attiecīgo produktu attiecas eksporta aizliegums.
Par otro jautājumu
39 Šajā jautājumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai maksājuma valsts pieteikumā norādītais apliecinājums par produkta pienācīgi labu tirdzniecības kvalitāti Regulas Nr. 3665/87 13. panta pirmā teikuma nozīmē ir daļa no informācijas, kas sniegta saskaņā ar Regulas Nr. 3665/87 11. panta 1. punkta otrās daļas un 3. panta noteikumiem.
40 Par Regulas Nr. 3665/87 47. panta 1. punktā noteikto maksājuma pieteikumu Tiesa jau ir lēmusi, ka tas ir tikai tehniska rakstura un procesuāls dokuments. Šis pieteikums, ko var iesniegt divpadsmit mēnešu laikā no deklarācijas pieņemšanas datuma, tas ir, labu laiku pēc eksporta darījuma, nenoliedzami būdams kompensācijas izmaksāšanas priekšnosacījums, tomēr nav juridiskais pamats tiesībām uz šādu maksājumu. Kompensācijas pieteikums minētās regulas 11. panta 1. punkta izpratnē tādēļ netiek izdarīts, iesniedzot minētās regulas 47. pantā paredzēto maksājuma pieteikumu (šajā sakarā skat. Tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā C‑385/03 Käserei Champignon Hofmeister, Krājums, I‑2997. lpp., 26. un 27. punkts).
41 Tāpat no judikatūras izriet, ka tieši Regulas Nr. 3665/87 3. panta 5. punktā norādītie dokumenti, proti, eksporta deklarācija vai jebkurš cits dokuments, ko izmanto eksportam, no vienas puses, var veidot kompensācijas juridisko pamatu un, no otras puses, būt par iemeslu kompensācijas pieteikuma pārbaudes sistēmas piemērošanai, kas var izraisīt sankciju piemērošanu saskaņā ar minētās regulas 11. panta 1. punktu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto Tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā Käserei Champignon Hofmeister, 23., 29. un 36. punkts).
42 Kā jau tas ir norādīts šī sprieduma 32. un 35. punktā, kompensācijas pieteikuma iesniegšana tieši izteiktā vai neizteiktā veidā vienmēr apliecina kompensācijas piešķiršanas nosacījumu ievērošanu, tostarp produkta “pienācīgi labu tirdzniecības kvalitāti”. Šajā gadījumā maksājuma pieteikums, kas paredzēts Regulas Nr. 3665/87 47. pantā, nav uzskatāms par noteicošo, lai atzītu materiālās tiesības uz kompensāciju.
43 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka maksājuma valsts pieteikumā norādītais apliecinājums par produkta “pienācīgi labu tirdzniecības kvalitāti” Regulas Nr. 3665/87 13. panta pirmā teikuma nozīmē nav daļa no informācijas, kas sniegta saskaņā ar minētās regulas 11. panta 1. punkta otrās daļas un 3. panta noteikumiem. Tomēr valsts tiesa to var uzskatīt par pierādījumu, lai novērtētu eksportētāja situāciju.
Par tiesāšanās izdevumiem
44 Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) 13. pants Komisijas 1987. gada 27. novembra Regulā Nr. 3665/87, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem, kas grozīta ar Komisijas 1994. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 2945/94, ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tas nepieļauj to, ka liellopu un teļa gaļa, uz kuru attiecas Kopienu tiesībās noteikts aizliegums to eksportēt no vienas konkrētas dalībvalsts uz citām dalībvalstīm un trešām valstīm, varētu tikt uzskatīta par “pienācīgi labas tirdzniecības kvalitātes”, un tas paredz, ka kompensāciju piešķiršanas nolūkā eksportētājam ir jāpierāda, ka eksportētais produkts nav iegūts dalībvalstī, no kuras eksports ir aizliegts, ja valsts iestādei ir ziņas par to, ka uz attiecīgo produktu attiecas eksporta aizliegums;
2) maksājuma valsts pieteikumā norādītais apliecinājums par produkta “pienācīgi labu tirdzniecības kvalitāti” Regulas Nr. 3665/87, kas ir grozīta ar Regulu Nr. 2945/94, 13. panta pirmā teikuma nozīmē nav daļa no informācijas, kas sniegta saskaņā ar minētās regulas 11. panta 1. punkta otrās daļas un 3. panta noteikumiem. Tomēr valsts tiesa to var uzskatīt par pierādījumu, lai novērtētu eksportētāja situāciju.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.