Apvienotās lietas no C‑266/04 līdz C‑270/04, C‑276/04 un no C‑321/04 līdz C‑325/04
Distribution Casino France SAS, agrāk – Nazairdis SAS u.c.
pret
Caisse nationale de l’organisation autonome d’assurance vieillesse des travailleurs non salariés des professions industrielles et commerciales (Organic)
(Tribunal des affaires de sécurité sociale de Saint‑Étienne lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Atbalsta jēdziens – Nodoklis, ko aprēķina atbilstoši tirdzniecības platībai – Cieša saikne starp nodokli un nodokļa ieņēmumu izlietojumu
Ģenerāladvokātes Kristīnes Štiksas-Haklas [Christine Stix-Hackl] secinājumi, sniegti 2005. gada 14. jūlijā
Tiesas spriedums (pirmā palāta) 2005. gada 27. oktobrī
Sprieduma kopsavilkums
1. Valstu piešķirtie atbalsti — Atbalsta projekti — Īstenošanas aizliegums pirms Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanas — Piemērojamība — Valsts tiesu pienākumi
(EKL 87. panta 1. punkts un 88. panta 2. un 3. punkts)
2. Valstu piešķirtie atbalsti — Līguma noteikumi — Piemērošanas joma — Nodokļi — Izslēgšana, izņemot attiecībā uz nodokļiem atbalsta finansēšanai — Nodoklis, no kura ir paredzēti atbrīvojumi, kas, iespējams, veido atbalstu — Ciešas ar izlietojumu saistītas saiknes neesamība starp nodokli un atbrīvojumu no tā — Izslēgšana
(EKL 87. panta 1. punkts un 88. panta 3. punkts)
3. Valstu piešķirtie atbalsti — Jēdziens — Pasākumi, ko finansē no iespējami prettiesiska nodokļa ieņēmumiem — Ciešas ar izlietojumu saistītas saiknes neesamība starp minēto nodokli un attiecīgajiem pasākumiem — Izslēgšana — Konkrēts gadījums
(EKL 87. panta 1. punkts un 88. panta 3. punkts)
1. No EKL 88. panta 3. punkta izriet, ka visi plāni piešķirt vai mainīt atbalstu ir jādara zināmi Komisijai. Ja tā atzīst, ka šādi plāni nav saderīgi ar kopējo tirgu, tā nevilcinoties uzsāk EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru un attiecīgā dalībvalsts atliek ierosināto pasākumu īstenošanu līdz brīdim, kamēr šajā procedūrā nav pieņemts galīgais lēmums. Atbalsta pasākums EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, kas īstenots, neievērojot no EKL 88. panta 3. punkta izrietošos pienākumus, ir nelikumīgs. Valsts tiesām ir jāaizsargā attiecīgo personu tiesības gadījumā, ja valsts iestādes, iespējams, neievēro aizliegumu īstenot atbalstu, atbilstoši konkrētās valsts tiesībām veicot visus nepieciešamos turpmākos pasākumus gan saistībā ar konkrēto atbalsta pasākumu īstenošanas lēmumu spēkā esamību, gan saistībā ar piešķirtā finansiālā atbalsta atmaksāšanu.
(sal. ar 29. un 30. punktu)
2. Nodokļi neietilpst ar valsts atbalstu saistīto Līguma noteikumu piemērošanas jomā, ja vien tie nav atbalsta pasākuma finansēšanas veids, kas ir šī pasākuma neatņemama sastāvdaļa. Gadījumā, ja nodoklis faktiski ir atbalsta pasākuma neatņemama sastāvdaļa EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, tas, ka valsts iestādes nav ievērojušas no EKL 88. panta 3. punkta izrietošos pienākumus, ietekmē ne tikai atbalsta pasākuma likumīgumu, bet arī nodokļa, kas ir tā finansēšanas veids, likumīgumu.
Lai varētu uzskatīt, ka nodoklis ir valsts atbalsta neatņemama sastāvdaļa, atbilstoši attiecīgajam valsts tiesiskajam regulējumam starp nodokli un atbalstu ir jāpastāv ciešai ar izlietojumu saistītai saiknei, proti, nodokļa ieņēmumi noteikti ir jāizmanto atbalsta finansējumam. Ja pastāv šāda saikne, nodokļa ieņēmumi tieši ietekmē atbalsta apmēru un tādējādi arī vērtējumu par to, vai šis atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu. Starp nodokli un atbalstu, ko veido kādai uzņēmumu kategorijai piešķirtais atbrīvojums no nodokļa, nepastāv šāda saikne, jo starp nodokli un šādu atbrīvojumu nepastāv nekāda cieša saikne. Nodokļu atbrīvojuma piemērošana un tā apjoms nav atkarīgi no nodokļa ieņēmumiem. Tādējādi nodokļu maksātāji nevar aizbildināties ar to, ka citiem uzņēmumiem piešķirtais atbrīvojums ir uzskatāms par valsts atbalstu, lai izvairītos no minētā nodokļa maksāšanas. No tā izriet – pat ja pieņem, ka nodokļu atbrīvojums, kas piešķirts dažiem uzņēmumiem, ir atbalsta pasākums EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, iespējamais atbalsta nelikumīgums nevarētu ietekmēt paša nodokļa likumīgumu, un līdz ar to uzņēmumi, kam jāmaksā nodoklis, nevar valsts tiesās aizbildināties ar iespējamo atbrīvojuma nelikumīgumu, lai izvairītos no minētā nodokļa maksāšanas vai lai panāktu samaksāto nodokļu atmaksāšanu.
(sal. ar 34., 35. un 40.–44. punktu)
3. Cieša saikne starp nodokli un pasākumiem, ko finansē no tā ieņēmumiem, kurai nepastāvot, šo nodokli nevar uzskatīt par valsts atbalsta sastāvdaļu, nepastāv gadījumā, kad dažiem uzņēmējiem ir izmaksāts aiziešanas pabalsts, tāpēc, ka šajā sakarā faktiski samaksātā summa nav atkarīga no nodokļa ieņēmumiem, bet gan to atbilstoši dekrētam nosaka, ievērojot robežlielumus, kas noteikti ministrijas rīkojumā atkarībā no apstākļiem, kuri raksturo situāciju, kādā atrodas katrs pieteikuma iesniedzējs, un it īpaši tā ienākumu un veicamo maksājumu stāvokli. Tāpat arī minētā saikne nepastāv gadījumā, kad runa ir par dažu profesionāļu kategoriju vecuma pamatapdrošināšanas shēmu finansēšanu, jo atbilstoši kārtībai, saskaņā ar kuru nosaka nodokļa ieņēmumu daļas izlietojumu šai finansēšanai, tā ieņēmumi tieši neietekmē attiecīgajām shēmām, kuru darbība neatbilst saimnieciskai darbībai, piešķirtā atbalsta nozīmīgumu. Tieši tādā pašā mērā minētā saikne nepastāv gadījumā, kad daļu no nodokļa ieņēmumiem izlieto intervences fondu un profesionālās komitejas vajadzībām, jo šīm struktūrām un kompetentajiem ministriem ir diskrecionārā vara attiecībā uz šo izlietojumu.
(sal. ar 46., 48., 49. un 54.–56. punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2005. gada 27. oktobrī (*)
Atbalsta jēdziens – Nodoklis, ko aprēķina atbilstoši tirdzniecības platībai – Cieša saikne starp nodokli un nodokļa ieņēmumu izlietojumu
Apvienotās lietas no C‑266/04 līdz C‑270/04, C‑276/04 un no C‑321/04 līdz C‑325/04
par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Tribunal des affaires de sécurité sociale de Saint-Étienne (C‑266/04 līdz C‑270/04 un C‑276/04) un Cour d’appel de Lyon (Francija) (C‑321/04 līdz C‑325/04) iesniedza ar 2004. gada 5. aprīļa un 24. februāra lēmumiem un kas Tiesā reģistrēti 24., 25. un 29. jūnijā, kā arī 2004. gada 27. jūlijā, tiesvedībās
Distribution Casino France SAS, agrāk – Nazairdis SAS (C‑266/04),
Jaceli SA (C‑267/04),
Komogo SA (C‑268/04 un C‑324/04),
Tout pour la maison SARL (C‑269/04 un C‑325/04),
Distribution Casino France SAS (C‑270/04),
Bricorama France SAS (C‑276/04),
Distribution Casino France 3 SAS (C‑321/04),
Société Casino France, kas ir IMQEF SA tiesību pārņēmēja, kura savukārt ir JUDIS SA tiesību pārņēmēja (C‑322/04) un
Dechrist Holding SA (C‑323/04)
pret
Caisse nationale de l’organisation autonome d’assurance vieillesse des travailleurs non salariés des professions industrielles et commerciales (Organic).
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: ceturtās palātas priekšsēdētājs K. Šīmans [K. Schiemann], kas pilda pirmās palātas priekšsēdētāja pienākumus, H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], K. Lēnartss [K. Lenaerts] (referents), E. Juhāss [E. Juhász] un M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši,
ģenerāladvokāte K. Štiksa‑Hakla [C. Stix‑Hackl],
sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 2. jūnijā,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Nazairdis SAS, Jaceli SA, Komogo SA, Tout la maison SARL, Distribution Casino France SAS, Distribution Casino France 3 SAS, Société Casino France, kas ir IMQEF SA tiesību pārņēmēja, kura savukārt ir JUDIS SA tiesību pārņēmēja, un Dechrist Holding SA vārdā – Ē. Meijers [E. Meier] un K. Kasana [C. Cassan], avocats,
– Bricorama France SAS vārdā – B. Ženeste [B. Geneste], O. Dāvidsons [O. Davidson] un K. Medina [C. Medina], avocats,
– Caisse nationale de l’organisation autonome d’assurance vieillesse des travailleurs non salariés des professions industrielles et commerciales (Organic) vārdā – R. Vakē [R. Waquet], avocats,
– Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un S. Ramē [S. Ramet], pārstāvji,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – K. Žiolito [C. Giolito], pārstāvis,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 14. jūlijā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz EKL 87. un 88. panta interpretāciju.
2 Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar prasībām, kurās ir apstrīdēts tas, vai Francijā noteiktais nodoklis tirdzniecības un amatniecības atbalstam ir likumīgs.
Atbilstošās valsts tiesību normas
Nodoklis tirdzniecības un amatniecības atbalstam
3 3. panta 2. punktā 1972. gada 13. jūlija likumā Nr. 72‑657, ar ko ievieš dažām gados veco tirgotāju un amatnieku kategorijām labvēlīgus pasākumus (1972. gada 14. jūlija JORF, 7419. lpp.), ir noteikts nodoklis tirdzniecības un amatniecības atbalstam (turpmāk tekstā – “TACA”).
4 TACA ir progresīvs nodoklis, kura tiešie maksātāji ir Francijas mazumtirdzniecības veikali, kuru tirdzniecības platība ir lielāka nekā 400 m² un kuru ikgadējais apgrozījums ir lielāks nekā EUR 460 000. Nodokļa likmes ir progresīvas atkarībā no ikgadējā apgrozījuma lieluma uz 1 m².
5 Laikā, kad radās ar konkrētajām pamata lietām saistītie faktiskie apstākļi, TACA iekasēja Caisse nationale de l’organisation autonome d’assurance vieillesse des travailleurs non salariés des professions industrielles et commerciales [Neatkarīgās pašnodarbinātu ražotāju un tirgotāju vecuma apdrošināšanas organizācijas valsts kase] (turpmāk tekstā – “Organic”).
TACA ieņēmumu izlietojums
Aiziešanas pabalsts
6 Atbilstoši Likuma Nr. 72‑657 8.–10. pantam ieņēmumus no TACA sākotnēji bija paredzēts izlietot, lai finansētu īpašu atbalstu, kas dažiem tirgotājiem un amatniekiem tiek izmaksāts kā kompensācija par aiziešanu no darba.
7 Ar 106. pantu 1981. gada 30. decembra Likumā Nr. 81‑1160 (1981. gada 31. decembra JORF, 3539. lpp.), kas ir Finanšu likums 1982. gadam, ar grozījumiem, kuri izdarīti ar 1995. gada 1. februāra Likumu Nr. 95‑95 (1995. gada 2. februāra JORF, 1742. lpp.) un ar 2002. gada 30. decembra Likumu Nr. 2002‑1575 (2002. gada 31. decembra JORF, 22025. lpp.), šis īpašais kompensējošais atbalsts tika aizstāts ar aiziešanas pabalstu. Tajā ir noteikts:
“Tirgotāji un amatnieki, kas vismaz piecpadsmit gadus ir bijuši dalībnieki amatnieku, ražotāju un tirgotāju vecuma apdrošināšanas shēmās, ja viņu ienākumi ir mazāki par dekrētā noteikto robežlielumu, var, iesniedzot pieteikumu, saņemt atbalstu, ko izmaksā kases, kuras pārvalda iepriekšminēto shēmu līdzekļus, pēc šāda vecuma sasniegšanas:
a. Pilni sešdesmit gadi, ja viņi pilnībā izbeidz jebkādu darbību;
[..].”
8 6. pantā 1982. gada 2. aprīļa Dekrētā Nr. 82‑307 (1982. gada 4. aprīļa JORF, 1035. lpp.) ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1991. gada 8. novembra Dekrētu Nr. 91‑1155 (1991. gada 10. novembra JORF), ir paredzēti aiziešanas pabalsta piešķiršanas nosacījumi. Saskaņā ar šo normu vietējā komisija, ievērojot ministrijas rīkojumā noteiktos robežlielumus, pabalsta apmēru nosaka atkarībā no “apstākļiem, kas raksturo situāciju, kādā atrodas katrs pieteikuma iesniedzējs, un it īpaši tā ienākumu un veicamo maksājumu stāvokli”.
9 10. pantā 1996. gada 13. augusta ministrijas rīkojumā (1996. gada 29. augusta JORF, 12940. lpp.) ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2001. gada 3. septembra rīkojumu par dažu frankos izteiktu vērtību koriģēšanu euro (2001. gada 11. septembra JORF, 14495. lpp.), ir precizēts, ka “pabalsta summai ir jābūt no EUR 3140 līdz EUR 18 820 tirgotāju vai amatnieku saimniecībai un no EUR 2020 līdz EUR 12 100 individuālam amatniekam vai tirgotājam”.
Citi TACA izlietojuma veidi
10 Kopš TACA ieviešanas ieņēmumi no tā ir ievērojami pieauguši, jo ir attīstījusies vairumtirgotāju tirgus daļa un ir palielinājusies tirdzniecības uzņēmumu aizņemtā platība Francijas teritorijā.
11 TACA ieņēmumu pārpalikums tika izlietots pašnodarbinātu amatnieku un pašnodarbinātu ražotāju un tirgotāju vecuma pamatapdrošināšanas shēmām, Intervences fondam amatniecības un tirdzniecības atbalstam [Fonds d’intervention pour la sauvegarde de l’artisanat et du commerce] (turpmāk tekstā – “Fisac”) un Profesionālajai degvielas piegādes komitejai [Comité professionnel de la distribution des carburants] (turpmāk tekstā – “CPDC”).
– Izlietojums vecuma apdrošināšanas shēmām
12 Ar 40. panta II daļu 1996. gada 27. decembra Likumā Nr. 96‑1160 par sociālā nodrošinājuma finansējumu 1997. gadam (1996. gada 29. decembra JORF, 19369. lpp.) Sociālā nodrošinājuma kodeksa L 633‑9. pants tika papildināts ar 6. punktu, kurā ir paredzēts, ka daļa no TACA ieņēmumiem tiek izlietota, lai finansētu pašnodarbinātu amatnieku un pašnodarbinātu ražotāju un tirgotāju vecuma pamatapdrošināšanas shēmas. Šie ieņēmumi tiek sadalīti starp Organic un Caissenationale d’assurance vieillesse des artisans [Amatnieku vecuma apdrošināšanas valsts kase] (turpmāk tekstā – “Cancava”) proporcionāli to budžeta deficītam.
13 Attiecīgo apdrošināšanas shēmu finansēšanai izlietojamos TACA ieņēmumus katru gadu nosaka ar starpministriju rīkojumu.
14 Šis noteikums par vecuma pamatapdrošināšanas shēmu finansēšanu tika atcelts ar Likuma Nr. 2002‑1575 35. panta IV daļu.
– Izlietojums Fisac vajadzībām
15 2. pantā 1995. gada 27. oktobra Dekrētā Nr. 95‑1140 par [TACA] ieņēmumu izlietojumu (1995. gada 29. oktobra JORF, 15808. lpp.) ir paredzēts, ka daļa no TACA ieņēmumu pārpalikuma tiek ieskaitīta Fisac īpašajā kontā.
16 Atbilstoši minētā dekrēta 1. pantam Fisac finansē, pirmkārt, kolektīvas darbības, kuru mērķis ir sekmēt tirdzniecības un amatniecības saglabāšanu un pielāgošanu, lai nodrošinātu tirdzniecības attīstību attiecīgos ģeogrāfiskos apgabalos vai profesionālajās jomās un transporta pakalpojumus tuvējā apkārtnē, kas labvēlīgi ietekmē sabiedrisko dzīvi, un, otrkārt, nodošanas un pārstrukturēšanas darbības, kas tiek veiktas saistībā ar tiem tirdzniecības un amatniecības uzņēmumiem, kuru ikgadējais apgrozījums ir mazāks nekā tas, kas noteikts tirdzniecības un amatniecības ministra rīkojumā.
17 Saskaņā ar šī dekrēta 8. pantu “tirdzniecības un amatniecības ministrs lēmumus [par atbalstu piešķiršanu] pieņem pēc tam, kad savu viedokli ir izteikusi komisija”, kura izveidota ar to pašu dekrētu.
– Izlietojums CPDC vajadzībām
18 CPDC tika izveidota ar 1991. gada 19. marta Dekrētu Nr. 91‑284 (1991. gada 20. marta JORF, 3874. lpp.) ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1998. gada 2. marta Dekrētu Nr. 98‑132 (1998. gada 7. marta JORF, 3515. lpp.) un ar 2001. gada 12. novembra Dekrētu Nr. 2001‑1048 (2001. gada 13. novembra JORF, 18016. lpp., turpmāk tekstā – “Dekrēts 91‑284”). Saskaņā ar Dekrēta Nr. 91‑284 2. pantu CPDC uzdevumi ir:
“1) izstrādāt un īstenot rīcības programmas, kuru mērķis ir degvielas piegādes tīkla pārveidošana, tā produktivitātes uzlabošana, tā tirdzniecības un pārvaldības nosacījumu modernizācija un līdzsvarotu transporta pakalpojumu nodrošināšana visā valsts teritorijā;
2) nodrošināt palīdzību ieinteresētajiem uzņēmumiem, lai atvieglotu tiem garantēto programmu īstenošanu, un šajā nolūkā veikt visu nepieciešamo izpēti;
3) apkopot informāciju, kas varētu būt noderīga iepriekš minētajā nolūkā, un to izplatīt attiecīgās profesijas pārstāvjiem.”
19 Tā paša dekrēta 8. pantā ir precizēts, ka CPDC lēmumus pieņem šīs komitejas valde, ka tie tiek paziņoti valdības komisāram un Valsts kontrolierim un ka šie lēmumi kļūst saistoši, ja neviens no iepriekš minētajiem nav izmantojis savas veto tiesības piecpadsmit dienu termiņā.
20 Ar Dekrētu 98‑132 CPDC līdzekļi tika palielināti, papildinot tās ienākumus ar daļu no TACA ieņēmumu pārpalikuma. Šī iemesla dēļ ar to tika grozīts Dekrēta 91‑284 9. pants, papildinot to ar g) punktu, kurā ir precizēts, ka “ar rūpniecības ministra, tirdzniecības un amatniecības ministra un budžeta ministra kopīgi pieņemtu rīkojumu katru gadu tiek noteikts to līdzekļu maksimālais robežlielums, kas izlietojami Profesionālās degvielas piegādes komitejas vajadzībām”.
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
21 2001. gada 11. aprīlī katra no prasītājām sabiedrībām pamata lietās no C‑321/04 līdz C‑325/04 cēla pret Organic vērstu prasību Tribunal des affaires de sécurité sociale de Saint-Étienne [Sentetjēnas Sociālā nodrošinājuma lietu tiesa]. Šīs prasības tika iesniegtas, lai panāktu, ka tiek atmaksātas summas, ko tās samaksājušas kā TACA 1999. un/vai 2000. gadā. Tās uzskatīja, ka TACA tika ieviests, pārkāpjot EKL 87. panta 1. punktu un 88. panta 3. punktu.
22 Ar 2003. gada 27. janvāra spriedumiem Tribunal des affaires de sécurité sociale de Saint‑Étienne šīs prasības noraidīja. Prasītājas pamata lietā iesniedza apelācijas sūdzību Cour d’appel de Lyon [Lionas Apelāciju tiesa].
23 2003. gada 7. aprīlī prasītāja pamata lietā C‑276/04 cēla pret Organic vērstu prasību Tribunal des affaires de sécurité sociale de Saint-Étienne, lai panāktu, ka tiek atmaksātas summas, ko tā samaksājusi kā TACA no 2000. līdz 2002. gadam.
24 2003. gada 11. aprīlī prasītājas pamata lietās no C‑266/04 līdz C‑270/04 minētajai tiesai iesniedza piecas dažādas prasības pret Organic, lai panāktu, ka tiek atmaksātas summas, ko tās samaksājušas kā TACA 2001. gadā.
25 Iesniedzējtiesām šajās lietās radās jautājums par to, vai TACA tika ieviests, pārkāpjot EKL 87. panta 1. punktu un 88. panta 3. punktu.
26 Tāpēc Cour d’appel de Lyon ar 2004. gada 24. februāra lēmumiem (lietas no C‑321/04 līdz C‑325/04) nolēma apturēt tiesvedību un lūdza Tiesu, lai tā “lemj par to, vai no [prasītājām] iekasētais [TACA] ir kvalificējams kā valsts atbalsts EKL 87. panta nozīmē”.
27 Ar 2004. gada 5. aprīļa lēmumiem (lietas no C‑266/04 līdz C‑270/04 un C‑276/04) Tribunal des affaires de sécurité sociale de Saint-Étienne nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:
“Vai EKL 87. pants ir interpretējams tā, ka valsts palīdzība, ko Francija izmaksājusi no CPDC [..], no Fisac [..], kā aiziešanas atbalstu amatniekiem un tirgotājiem un kā dotācijas pašnodarbinātu ražotāju un tirgotāju vecuma apdrošināšanas shēmām, kā arī pašnodarbinātu amatnieku vecuma apdrošināšanas shēmām, ir uzskatāma par valsts atbalsta shēmu?”
28 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 24. septembra rīkojumu šīs lietas tika apvienotas.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Ievada apsvērumi
29 No EKL 88. panta 3. punkta izriet, ka visi plāni piešķirt vai mainīt atbalstu ir jādara zināmi Komisijai. Ja tā atzīst, ka šādi plāni nav saderīgi ar kopējo tirgu, tā nevilcinoties uzsāk EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru un attiecīgā dalībvalsts atliek ierosināto pasākumu īstenošanu līdz brīdim, kamēr šajā procedūrā nav pieņemts galīgais lēmums.
30 Atbalsta pasākums EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, kas īstenots, neievērojot no EKL 88. panta 3. punkta izrietošos pienākumus, ir nelikumīgs (skat. 1991. gada 21. novembra spriedumu lietā C‑354/90 Fédération nationale du commerce extérieur des produits alimentaires un Syndicat national des négociants et transformateurs de saumon, Recueil, I‑5505. lpp., 17. punkts). Valsts tiesām ir jāaizsargā attiecīgo personu tiesības gadījumā, ja valsts iestādes, iespējams, neievēro aizliegumu īstenot atbalstu, atbilstoši konkrētās valsts tiesībām veicot visus nepieciešamos turpmākos pasākumus gan saistībā ar konkrēto atbalsta pasākumu īstenošanas lēmumu spēkā esamību, gan saistībā ar piešķirtā finansiālā atbalsta atmaksāšanu (skat. 2003. gada 27. novembra spriedumu apvienotajās lietās no C‑34/01 līdz C‑38/01 Enirisorse, Recueil, I‑14243. lpp., 42. punkts).
31 Pat ja – kā to pamatoti norāda ģenerāladvokāte secinājumu 29.–33. punktā – lēmumos uzdot prejudiciālu jautājumu ir iekļauta tikai vispārīgi apkopota informācija par faktisko un tiesisko situāciju pamata prāvās, no minētajiem lēmumiem skaidri izriet, ka valsts tiesās notiekošās tiesvedības ir saistītas ar lūgumiem atmaksāt visas summas, kas samaksātas kā TACA.
32 Turklāt no Tiesai nodotajiem lietas materiāliem izriet, ka prasītājas pamata lietās valsts tiesās notiekošajās tiesvedībās apgalvoja, ka TACA ir nelikumīgs, jo tas ir saistīts ar atbalstiem, kas piešķirti, pārkāpjot EKL 87. panta 1. punktu un 88. panta 3. punktu.
33 Šajos apstākļos prejudiciālie jautājumi būtībā ir par to, vai EKL 87. panta 1. punkts un 88. panta 3. punkts aizliedz iekasēt tādu nodokli kā TACA.
34 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nodokļi neietilpst ar valsts atbalstu saistīto EK līguma noteikumu piemērošanas jomā, ja vien tie nav atbalsta pasākuma finansēšanas veids, kas ir daļa no šī pasākuma (2005. gada 13. janvāra spriedums lietā C‑174/02 Streekgewest, Krājums, I‑85. lpp., 25. punkts).
35 Gadījumā, ja nodoklis faktiski ir atbalsta pasākuma daļa EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, tas, ka valsts iestādes nav ievērojušas no EKL 88. panta 3. punkta izrietošos pienākumus, ietekmē ne tikai atbalsta pasākuma likumīgumu, bet arī nodokļa, kas ir tā finansēšanas veids, likumīgumu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Enirisorse, 43.–45. punkts).
36 Tādējādi ir jāpārbauda, vai tādu nodokli kā TACA var uzskatīt par daļu no viena vai vairākiem atbalsta pasākumiem iepriekš minētās judikatūras nozīmē.
37 Iespējamie atbalsta pasākumi, kas ir apstrīdēti valsts tiesās notiekošajās tiesvedībās un kas saskaņā ar judikatūru varētu ietekmēt TACA likumīgumu atbilstoši Līguma noteikumiem par valsts atbalstu, ir, pirmkārt, atbrīvojums no TACA, kas piešķirts mazumtirdzniecības veikaliem, kuru tirdzniecības platība ir mazāka nekā 400 m² vai kuru ikgadējais apgrozījums ir mazāks nekā EUR 460 000 (turpmāk tekstā – “nelielas platības”), un, otrkārt, dažādi pasākumi, kas tiek finansēti no TACA ieņēmumiem.
38 Šie dažādie pasākumi ir jāaplūko atsevišķi.
Atbrīvojums no TACA, kas piešķirts attiecībā uz nelielām platībām
39 Prasītājas pamata lietā apgalvo, ka atbrīvojums no TACA, kas piešķirts attiecībā uz nelielām platībām, ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. Jautājums ir par izlases veida pabalstiem, kas piešķirti no valsts līdzekļiem un kas var apdraudēt konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tā kā nodoklis kopā ar atbrīvojumu no nodokļa veido vienu veselumu, tas ir daļa no atbalsta.
40 Šajā sakarā jāatgādina – lai varētu uzskatīt, ka nodoklis ir valsts atbalsta neatņemama sastāvdaļa, atbilstoši attiecīgam valsts tiesiskajam regulējumam starp nodokli un atbalstu ir jāpastāv ciešai ar izlietojumu saistītai saiknei, proti, nodokļa ieņēmumi noteikti ir jāizmanto atbalsta finansējumam. Ja pastāv šāda saikne, nodokļa ieņēmumi tieši ietekmē atbalsta nozīmīgumu un tādējādi arī vērtējumu par to, vai šis atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu (iepriekš minētais spriedums lietā Streekgewest, 26. punkts).
41 Tomēr starp nodokli un atbrīvojumu no minētā nodokļa, kas piešķirts kādai uzņēmumu kategorijai, nepastāv nekāda cieša saikne. Nodokļu atbrīvojuma piemērošana un tā apjoms nav atkarīgi no nodokļa ieņēmumiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Streekgewest, 28. punkts).
42 Kā jau Tiesa ir nospriedusi, nodokļu maksātāji nevar aizbildināties ar to, ka citiem uzņēmumiem piešķirtais atbrīvojums ir uzskatāms par valsts atbalstu, lai izvairītos no minētā nodokļa maksāšanas (skat. 2001. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑390/98 Banks, Recueil, I‑6117. lpp., 80. punkts).
43 No tā izriet – pat ja pieņem, ka nodokļu atbrīvojums attiecībā uz nelielām platībām ir atbalsta pasākums EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, iespējamais atbalsta nelikumīgums nevarētu ietekmēt TACA likumīgumu.
44 Tādējādi no iepriekš minētā izriet, ka iespējamais attiecībā uz nelielām platībām piešķirtā atbrīvojuma no TACA nelikumīgums nevar ietekmēt paša nodokļa likumīgumu, un līdz ar to uzņēmumi, kam jāmaksā TACA, nevar valsts tiesās aizbildināties ar iespējamo atbrīvojuma nelikumīgumu, lai izvairītos no minētā nodokļa maksāšanas vai lai panāktu samaksāto nodokļu atmaksāšanu.
Dažādie TACA ieņēmumu izlietojuma veidi
45 Prasītājas pamata lietā uzskata, ka dažādie TACA ieņēmumu izlietojuma veidi ir atzīstami par jebkādu valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, kas piešķirts, pārkāpjot EKL 88. panta 3. punktu.
46 Tomēr ir jāatgādina, ka tiesvedībās pamata lietās, kas attiecas uz lūgumiem atmaksāt it kā prettiesiski iekasētos nodokļus, ņemot vērā EKL 87. panta 1. punktu un 88. panta 3. punktu, dažādus no TACA ieņēmumiem finansētus pasākumus ir pamats uzskatīt par valsts atbalstu tikai tad, ja pierāda, ka starp nodokli un attiecīgajiem pasākumiem pastāv cieša ar izlietojumu saistīta saikne (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Streekgewest, 26. punktu).
47 Prasītājas pamata lietā uzskata, ka starp TACA un no šī nodokļa ieņēmumiem finansētajiem pasākumiem pastāv šāda cieša saikne. TACA ieņēmumi netiek iemaksāti Valsts kasē. Tieši pretēji, tiesiskajā regulējumā, ar kuru tika ieviests TACA, bija īpaši paredzēts finansēt atbalsta pasākumus par labu dažām tirgotāju kategorijām, kas konkurēja ar nodokļa maksātājiem.
48 Attiecībā uz aiziešanas pabalstu (skat. šī sprieduma 6.–9. punktu) ir jāsecina, ka atbilstoši attiecīgajiem valsts tiesību aktiem šī pasākuma finansējumu nodrošina ieņēmumi no TACA. Tomēr pretēji tam, ko apgalvo prasītājas pamata lietās, valsts tiesiskais regulējums neliecina par to, ka starp TACA un aiziešanas pabalstu pastāvētu cieša ar izlietojumu saistīta saikne.
49 Šajā nolūkā jānorāda, ka aiziešanas pabalsta apmērs, kas piešķirts tirgotājiem un amatniekiem, kas pilnībā izbeidz savu darbību, kā jau tas minēts šī sprieduma 9. punktā, ir “no EUR 3140 līdz EUR 18 820 tirgotāju vai amatnieku saimniecībai un no EUR 2020 līdz EUR 12 100 individuālam tirgotājam vai amatniekam”. Faktiski izmaksātā pabalsta apmērs nav atkarīgs no nodokļa ieņēmumiem, bet gan to atbilstoši Dekrēta Nr. 82‑307 6. pantam nosaka “vietējā komisija”, ievērojot robežlielumus, kas noteikti ministrijas rīkojumā atkarībā no “apstākļiem, kuri raksturo situāciju, kādā atrodas katrs pieteikuma iesniedzējs, un it īpaši tā ienākumu un veicamo maksājumu stāvokli”.
50 Pamata lietā aplūkotais attiecīgais valsts tiesiskais regulējums tādējādi atšķiras no tā, kas tika aplūkots lietā, kurā taisīts 1970. gada 25. jūnija spriedums lietā 47/69 Francija/Komisija (Recueil, 487. lpp., 20. punkts), kurā bija paredzēts, ka ar to ieviestais atbalsts pieaug “atbilstoši nodokļa ieņēmumu pieaugumam”.
51 Tāpat arī saskaņā ar attiecīgo valsts tiesisko regulējumu, kas tika aplūkots lietā, kurā ir taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Enirisorse, nodokļa ieņēmumi tieši ietekmēja piešķirto finansiālo pabalstu lielumu. Minētajā lietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā bija skaidri paredzēts, ka divas trešdaļas no nodokļa ieņēmumiem tiks izmaksātas konkrētam ostas uzņēmumam.
52 Savukārt pamata lietās nepastāv nekāda saistība starp TACA ieņēmumiem un aiziešanas pabalsta apmēru, kas piešķirts tirgotājiem un amatniekiem, kuri pilnībā izbeidz savu darbību. Konkrētajā valsts tiesiskajā regulējumā neatkarīgi no nodokļa ieņēmumiem aiziešanas pabalsta apmēru nosaka, ņemot vērā minimālo un maksimālo robežlielumu. Tādējādi vietējai komisijai aiziešanas pabalsta apmērs ir jānosaka tikai atkarībā no konkrētās situācijas, kādā atrodas attiecīgie tirgotāji un amatnieki. Tā kā TACA ieņēmumi neietekmē tā pabalsta lielumu, kas piešķirts tirgotājiem un amatniekiem kā aiziešanas pabalsts, nepastāv nekāda cieša saikne starp TACA un aiziešanas pabalstu šī sprieduma 40. punktā minētās judikatūras nozīmē.
53 Šajos apstākļos iespējamais aiziešanas pabalsta nelikumīgums, ņemot vērā Līguma noteikumus par valsts atbalstiem, nevar ietekmēt TACA likumīgumu.
54 Attiecībā uz kādas TACA ieņēmumu daļas izlietojumu pašnodarbinātu amatnieku un pašnodarbinātu ražotāju un tirgotāju vecuma pamatapdrošināšanas shēmu finansēšanai (skat. šī sprieduma 12.–14. punktu), ir jāsecina, ka saņēmējkases (Organic un Cancava) pārvalda sociālā nodrošinājuma pamatshēmu, kas balstīta uz solidaritātes mehānismu. Tā kā attiecīgo kasu veiktā darbība nav saimnieciska darbība (2004. gada 16. marta spriedums apvienotajās lietās C‑264/01, C‑306/01, C‑354/01 un C‑355/01 AOK‑Bundesverband u.c., Recueil, I‑2493. lpp., 47. punkts), uz šīs darbības finansēšanu neattiecas EKL 87. panta 1. punkts.
55 Turklāt attiecīgais valsts tiesiskais regulējums jebkurā gadījumā nekādā veidā nerada ciešu ar izlietojumu saistītu saikni starp TACA un amatnieku un tirgotāju vecuma apdrošināšanas shēmām. Atbilstoši Likuma Nr. 96‑1160 40. panta II daļai to TACA summu, kas izlietojama konkrēto apdrošināšanas shēmu finansēšanai, katru gadu nosaka kompetentie ministri, pieņemot kopīgu rīkojumu. Ņemot vērā šiem ministriem piešķirto diskrecionāro varu, nevarētu atzīt, ka TACA ieņēmumi tieši ietekmē attiecīgajām saņēmējkasēm piešķiramā atbalsta apmēru (skat. 2005. gada 13. janvāra spriedumu lietā C‑175/02 Pape, Krājums, I‑127. lpp., 16. punkts). No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, starp citu, izriet, ka Organic un Cancava piešķiramo summu katru gadu nosaka nemainīgi EUR 45 730 000 apmērā neatkarīgi no TACA ieņēmumiem.
56 Visbeidzot, arī Tiesai iesniegtie lietas materiāli neliecina par to, ka pastāvētu kāda cieša ar izlietojumu saistīta saikne starp TACA un Fisac (skat. šī sprieduma 15.–17. punktu) un CPDC (skat. šī sprieduma 18.–20. punktu) finansētajiem pasākumiem. Tādējādi diskrecionārā vara, kas Fisac un CPDC, kā arī kompetentajiem ministriem piešķirta, attiecīgi, saskaņā ar Dekrēta Nr. 95‑1140 8. pantu un Dekrēta Nr. 91‑284 4. pantu no TACA ieņēmumiem iegūto līdzekļu izlietošanai, izslēdz šādas ar izlietojumu saistītas saiknes pastāvēšanu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Pape, 16. punkts).
57 Līdz ar to, pat pieņemot, ka Fisac un CPDC finansē pasākumus, ko varētu kvalificēt kā valsts atbalstu, šo atbalstu iespējamais nelikumīgums nevarētu ietekmēt TACA likumīgumu, ņemot vērā Līguma noteikumus par valsts atbalstu.
58 No visa iepriekš minētā izriet, ka EKL 87. panta 1. punkts un 88. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tie neaizliedz iekasēt tādu nodokli kā TACA.
Par tiesāšanās izdevumiem
59 Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
EKL 87. panta 1. punkts un 88. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tie neaizliedz iekasēt tādu nodokli, kāds ir Francijā ieviestais nodoklis tirdzniecības un amatniecības atbalstam.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – franču.