Lieta C‑185/04
Ulf Öberg
pret
Försäkringskassan, länskontoret Stockholm
(länsrätten i Stockholms län lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – Eiropas Kopienu ierēdņi un darbinieki – Vecāku pabalsti – Perioda, kurā darba ņēmējs bija apdrošināts saskaņā ar Eiropas Kopienu kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu, ņemšana vērā
Tiesas spriedums (otrā palāta) 2006. gada 16. februārī
Sprieduma kopsavilkums
Personu brīva pārvietošanās – Darba ņēmēji – Vienlīdzīga attieksme
(EKL 39. pants)
EKL 39. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, piemērojot ar vecāku pabalstu piešķiršanu saistītu valsts tiesisko regulējumu, kas saistībā ar šo pabalstu summas aprēķinu paredz noteiktu minimālu laikposmu, kurā attiecīgajai personai ir jābūt apdrošinātai veselības apdrošināšanas kasē, jāņem vērā periods, kurā darba ņēmējs bija apdrošināts saskaņā ar Eiropas Kopienu kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu.
(sal. ar 26. punktu un rezolutīvo daļu)
TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2006. gada 16. februārī (*)
Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – Eiropas Kopienu ierēdņi un darbinieki – Vecāku pabalsti – Perioda, kurā darba ņēmējs bija apdrošināts saskaņā ar Eiropas Kopienu kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu, ņemšana vērā
Lieta C‑185/04
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko länsrätten i Stokholmas län (Zviedrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 20. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 22. aprīlī, tiesvedībā
Ulf Öberg
pret
Försäkringskassan, länskontoret Stockholm, agrāko Stockholms läns allmänna försäkringskassa.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši R. Šintgens [R. Schintgen], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), Dž. Arestis [G. Arestis] un J. Klučka [J. Klučka],
ģenerāladvokāts A. Ticano [A. Tizzano],
sekretāre S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 17. novembrī,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Ulfa Ēberga [Ulf Öberg] vārdā – viņš pats un J. Hetne [J. Hettne],
– Zviedrijas valdības vārdā – A. Kruse [A. Kruse], pārstāvis,
– Somijas valdības vārdā – T. Pinne [T. Pynnä], pārstāve,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – D. Martins [D. Martin] un K. Simonsons [K. Simonsson], pārstāvji,
ņemot vērā lēmumu, kas pieņemts pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 12. pantu, EKL 17. panta 2. punktu, EKL 18. pantu, EKL 39. pantu, 7. panta 1. un 2. punktu Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulā (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.) un Padomes 1996. gada 3. jūnija Direktīvu 96/34/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu (OV L 145, 4. lpp.).
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar prāvu starp Ēberga kungu un Stokholmas Sociālā nodrošinājuma kasi (Försäkringskassan, länskontoret Stockholm, agrākā Stockholms läns allmänna försäkringskassa) par to, vai, aprēķinot vecāku pabalstu summu, jāņem vērā darbības periods, kurā Ēberga kungs bija apdrošināts saskaņā ar Eiropas Kopienu kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu.
Atbilstošās tiesību normas
3 Zviedrijas likuma par sociālā nodrošinājuma shēmu [lag (1962:381) om allmän försäkring, turpmāk tekstā – “AFL”] 4. nodaļā ir ietverti noteikumi par vecāku pabalstiem.
4 Saskaņā ar AFL 4. nodaļas 3. pantu bērna piedzimšanas gadījumā vecāku pabalstus vecākiem maksā noteiktu laikposmu, kas nepārsniedz 450 dienas un kas beidzas vēlākais tad, kad bērns vai nu sasniedz astoņu gadu vecumu, vai pabeidz pirmo skolas gadu, ja tas notiek vēlāk.
5 Saskaņā ar AFL 4. nodaļas 6. pantu vecāku pabalsta summa ir vismaz SEK 60 dienā (turpmāk tekstā – “garantētais līmenis”). Turklāt ir noteikts, ka pirmo 180 dienu laikā vecāku pabalsts ir vienāds ar slimības gadījumā izmaksājamo dienas naudu, ja vismaz 240 dienas pēc kārtas pirms bērna dzimšanas datuma vai bērna dzimšanas paredzētā datuma vecāks ir bijis apdrošināts veselības apdrošināšanas kasē par summu, kas ir lielāka nekā garantētais līmenis.
6 Saskaņā ar AFL 3. nodaļas 2. pantu slimības gadījumā izmaksājamo dienas naudu aprēķina, pamatojoties uz gada ienākuma summu, ko apdrošinātais būtu saņēmis kā atlīdzību par viņa profesionālo darbību Zviedrijā, ja situācija nebūtu mainījusies.
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
7 Pēc tam, kad laikposmā no 1995. līdz 2000. gadam viņš bija strādājis Eiropas Kopienu Tiesā, Ēberga kungs, Zviedrijas pilsonis, atgriezās Zviedrijā. Viņam ir dēls, kas dzimis 1999. gada 22. septembrī.
8 Ar 2001. gada 28. augusta un 16. novembra lēmumiem Stokholmas Sociālā nodrošinājuma kase atteicās piešķirt Ēberga kungam vecāku pabalstu, kas ir vienāds ar slimības gadījumā izmaksājamo dienas naudu, viņa bērna kopšanas atvaļinājuma pirmo 180 dienu laikā, pamatojoties uz to, ka pirms bērna dzimšanas Ēberga kungs bija strādājis Tiesā un nebija apdrošināts saskaņā ar valsts veselības apdrošināšanas shēmu par summu, kas ir lielāka nekā garantētais līmenis, vismaz 240 dienas pēc kārtas pirms bērna dzimšanas datuma vai bērna dzimšanas paredzētā datuma.
9 Ēberga kungs apstrīdēja šos lēmumus länsrätten i Stockholms län, kas nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai valsts tiesību aktos noteiktā prasība par to, ka kādam no vecākiem ir jānodzīvo konkrētajā dalībvalstī un viņa veselībai ir jābūt apdrošinātai tajā vismaz 240 dienas pirms bērna dzimšanas, lai viņš būtu tiesīgs saņemt vecāku pabalstu, kura summa atbilst slimības gadījumā izmaksājamai dienas naudai, ir saderīga ar EKL 12. pantu, EKL 17. panta 2. punktu, EKL 18. pantu, EKL 39. pantu, Regulas Nr. 1612/68 7. panta 1. un 2. punktu un Direktīvu 96/34 [..]?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai Kopienas tiesību akti pieprasa to, ka, nosakot, vai ir pagājis kvalifikācijas periods darba ņēmēja apdrošināšanai saskaņā ar valsts tiesību aktiem, minētajā periodā tiek iekļauts periods, kurā darba ņēmējs bija apdrošināts saskaņā ar kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu atbilstoši Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumiem?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
10 Ar diviem prejudiciālajiem jautājumiem, kas jāapskata kopā, iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai, piemērojot tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā, Kopienas tiesību akti un it īpaši noteikumi par personu brīvu pārvietošanos ir jāinterpretē tādējādi, ka darbības periods, kurā darba ņēmējs bija apdrošināts saskaņā ar Eiropas Kopienu kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu, ir jāņem vērā.
11 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jebkuru Kopienu pilsoni, kas ir izmantojis darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesības un veicis profesionālo darbību dalībvalstī, kura nav viņa dzīvesvietas dalībvalsts, neatkarīgi no viņa dzīvesvietas un pilsonības attiecas EKL 39. pants (2002. gada 12. decembra spriedums lietā C‑385/00 De Groot, Recueil, I‑11819. lpp., 76. punkts; 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑232/01 Van Lent, Recueil, I‑11525. lpp., 14. punkts, un 2003. gada 13. novembra spriedums lietā C‑209/01 Schilling un Fleck-Schilling, Recueil, I‑13389. lpp., 23. punkts).
12 Turklāt ir jāatgādina, ka Eiropas Kopienu ierēdnim ir migrējoša darba ņēmēja statuss. No pastāvīgās judikatūras vienlīdz izriet, ka Kopienu pilsonis, kas strādā dalībvalstī, kura nav viņa izcelsmes dalībvalsts, nezaudē darba ņēmēja statusu EKL 39. panta 1. punkta izpratnē tikai tādēļ, ka viņš strādā starptautiskā organizācijā, pat ja nosacījumus attiecībā uz viņa ieceļošanu un uzturēšanos darba vietas valstī īpaši reglamentē starptautiska konvencija (1989. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās 389/87 un 390/87 Echternach un Moritz, Recueil, 723. lpp., 11. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Schilling un Fleck-Schilling, 28. punkts, un 2004. gada 16. decembra spriedums lietā C‑293/03 My, Krājums, I‑12013. lpp., 37. punkts).
13 Līdz ar to darba ņēmējam, kurš ir kādas dalībvalsts pilsonis, kā Ēberga kungs, nevar liegt baudīt tiesības un sociālās priekšrocības, ko viņam sniedz EKL 39. pants (iepriekš minētie spriedumi lietā Echternach un Moritz, 12. punkts, un lietā My, 38. punkts).
14 Tiesa ir arī nospriedusi, ka EK līguma noteikumi par personu brīvu pārvietošanos paredz atvieglot Kopienas pilsoņiem veikt jebkāda veida profesionālo darbību visā Kopienas teritorijā un aizliedz tādus pasākumus, kas var radīt nelabvēlīgus apstākļus pilsoņiem, kas vēlas veikt saimniecisko darbību citas dalībvalsts teritorijā (1992. gada 7. jūlija spriedums lietā C‑370/90 Singh, Recueil, I‑4265. lpp., 16. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā De Groot, 77. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Van Lent, 15. punkts).
15 Šajā sakarā tiesību normas, kas traucē vai attur kādas dalībvalsts pilsoni atstāt savu izcelsmes valsti, lai izmantotu savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, ir šīs brīvības ierobežojums, pat ja tās ir piemērojamas, neņemot vērā attiecīgo darba ņēmēju pilsonību (iepriekš minētie spriedumi lietā De Groot, 78. punkts, lietā Van Lent, 16. punkts, un lietā Schilling un Fleck-Schilling, 25. punkts).
16 Valsts tiesiskais regulējums, kas saistībā ar vecāku pabalsta summas aprēķināšanu neņem vērā darbības periodus, kuru laikā [attiecīgā persona] bija apdrošināta saskaņā ar Eiropas Kopienu kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu, var atturēt konkrētas dalībvalsts pilsoņus atstāt šo valsti nolūkā veikt profesionālo darbību Eiropas Savienības iestādē, kas atrodas citā dalībvalstī, jo, pieņemot piedāvājumu strādāt šādā iestādē, viņi zaudētu iespēju saskaņā ar valsts veselības apdrošināšanas shēmu saņemt ģimenes pabalstu, uz ko viņiem būtu tiesības, ja viņi nepieņemtu šo darba piedāvājumu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā My, 47. punkts).
17 Tātad valsts tiesiskais regulējums, tāds kā pamata lietā, ir darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojums, kas principā ir aizliegts ar EKL 39. pantu.
18 Tomēr ir jānoskaidro, vai šo ierobežojumu var attaisnot, ievērojot Līguma noteikumus.
19 Atbilstīgi Tiesas judikatūrai pasākumu, ar ko ierobežo ar Līgumu garantētās pamatbrīvības, var attaisnot tikai tad, ja tam ir leģitīms, ar Līgumu saderīgs mērķis un ja ir ievērots samērīguma princips. Tas nozīmē, ka šādam pasākumam jābūt piemērotam paredzētā mērķa sasniegšanai un ka tas nevar pārsniegt to, kas nepieciešams mērķa sasniegšanai (skat. jo īpaši 1993. gada 31. marta spriedumu lietā C‑19/92 Kraus, Recueil, I‑1663. lpp., 32. punkts, un 2002. gada 26. novembra spriedumu lietā C‑100/01 Oteiza Olazabal, Recueil, I‑10981. lpp., 43. punkts).
20 Zviedrijas valdība norāda, ka AFL balstās uz objektīviem apsvērumiem, kas nav saistīti ar attiecīgo personu pilsonību un ir samērīgi ar paredzēto leģitīmo mērķi, proti, apdrošināšanas periodu summēšanas principa ļaunprātīgas izmantošanas apkarošanu. Šī valdība uzskata, ka vecāku pabalstu, kas pārsniedz garantēto līmeni, piešķiršana migrējošiem darba ņēmējiem, kuri veikuši profesionālo darbību kādā Eiropas Savienības iestādē, uzliktu būtisku finansiālo slodzi uz valsts sociālās palīdzības sistēmām tādā veidā, ka dalībvalstis, kas, tāpat kā Zviedrija, maksā paaugstinātus vecāku pabalstus, varētu būt spiestas samazināt šīs summas.
21 Šajā sakarā apsvērumi, kam ir tikai ekonomisks raksturs, nevar būt par pamatu, lai aizskartu privātpersonu tiesības, kuras izriet no Līguma noteikumiem par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.
22 Turklāt ir jāatgādina, ka attaisnojošajiem iemesliem, uz ko dalībvalsts var atsaukties, ir jāpievieno šīs valsts pieņemtā ierobežojošā pasākuma piemērotības un samērīguma analīze (2004. gada 18. marta spriedums lietā C‑8/02 Leichtle, Recueil, I‑2641. lpp., 45. punkts).
23 Ir jākonstatē, ka šajā lietā trūkst šādas analīzes. Zviedrijas valdība tikai izteica mājienu – nesniedzot precīzas ziņas savu argumentu atbalstam – par iespējamu finansiālo slodzi, kas tiktu uzlikta valsts sociālās palīdzības sistēmai, ja AFL 4. nodaļas 6. panta piemērošanai tiktu ņemts vērā darbības periods, kurā migrējošs darba ņēmējs bija apdrošināts saskaņā ar Eiropas Kopienu kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu.
24 Tātad darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojums, kas izriet no atteikšanās vecāku pabalsta summas aprēķinā ņemt vērā darbības periodus, kuru laikā migrējoši darba ņēmēji bija apdrošināti saskaņā ar Eiropas Kopienu kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu, nav pamatots.
25 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesai nav jālemj par EKL 12. panta, EKL 17. panta, EKL 18. panta, Regulas Nr. 1612/68 7. panta 1. un 2. punkta un Direktīvas 96/34 interpretāciju.
26 Šādos apstākļos uz prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatbild, ka EKL 39. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, piemērojot tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā, jāņem vērā periods, kurā darba ņēmējs bija apdrošināts saskaņā ar Eiropas Kopienu kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu.
Par tiesāšanās izdevumiem
27 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
EKL 39. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, piemērojot tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā, jāņem vērā periods, kurā darba ņēmējs bija apdrošināts saskaņā ar Eiropas Kopienu kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – zviedru.