Lieta C‑127/04
Declan O’Byrne
pret
Sanofi Pasteur MSD Ltd, agrāko Aventis Pasteur MSD Ltd
un
Sanofi Pasteur SA, agrāko Aventis Pasteur SA
[High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]
Direktīva 85/374/EEK – Atbildība par preci ar trūkumiem – Preces “laišanas apgrozībā” jēdziens – Ražotāja veikta piegāde tam pilnībā piederošai meitas sabiedrībai
Ģenerāladvokāta L. A. Hēlhuda [L. A. Geelhoed] secinājumi, sniegti 2005. gada 2. jūnijā
Tiesas spriedums (pirmā palāta) 2006. gada 9. februārī
Sprieduma kopsavilkums
1. Tiesību aktu tuvināšana – Atbildība par preci ar trūkumiem – Direktīva 85/374
(Padomes Direktīvas 85/374 11. pants)
2. Tiesību aktu tuvināšana – Atbildība par preci ar trūkumiem – Direktīva 85/374
(Padomes Direktīvas 85/374 1. un 3. pants)
1. Direktīvas 85/374 par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem 11. pants, kurā aizskartajai personai piešķirtajām tiesībām noteikts desmit gadu noilguma termiņš, sākot no preces laišanas apgrozībā, ir interpretējams tādējādi, ka prece ir laista apgrozībā, kad tā ir atstājusi ražotāja veikto ražošanas procesu un atrodas tirdzniecībā, kur tā ir publiski pieejama lietošanai un patērēšanai.
Nav nozīmes tam, vai ražotājs preci lietotājam vai patērētājam pārdod tieši vai ar viena vai vairāku izplatītāju starpniecību. Tādējādi, ja izplatītājs ir cieši saistīts ar ražotāju, šīs saistības dēļ var uzskatīt, ka šī iestāde ir iesaistīta attiecīgās preces ražošanā.
(sal. ar 27.–29. un 32. punktu, kā arī rezolutīvās daļas 1. punktu)
2. Ja prasība saskaņā ar Direktīvu 85/374 par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem ir celta pret sabiedrību, kura kļūdas dēļ tika uzskatīta par preces ražotāju, lai gan īstenībā to ir ražojusi cita sabiedrība, nosacījumi, kas regulē to, vai vienu lietas dalībnieku var aizstāt ar citu šādā prasībā, principā ir jānosaka valsts tiesībās.
Valsts tiesai, kas pārbauda šādas aizstāšanas nosacījumus, ir jāievēro direktīvas ratione personae piemērošanas joma atbilstoši tās 1. un 3. pantam, jo šajās tiesību normās minētais atbildīgo personu loks ir jāuzskata par pilnīgu.
(skat. 35. un 39. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2006. gada 9. februārī (*)
Direktīva 85/374/EEK – Atbildība par preci ar trūkumiem – Preces “laišanas apgrozībā” jēdziens – Ražotāja veikta piegāde tam pilnībā piederošai meitas sabiedrībai
Lieta C‑127/04
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Apvienotā Karaliste) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 18. novembrī un Tiesā reģistrēts 2004. gada 8. martā, tiesvedībā
Declan O’Byrne
pret
Sanofi Pasteur MSD Ltd, agrāko Aventis Pasteur MSD Ltd,
Sanofi Pasteur SA, agrāko Aventis Pasteur SA.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann] (referents), tiesneši K. Šīmans [K. Schiemann], K. Lēnartss [K. Lenaerts], E. Juhāss [E. Juhász] un M. Ilešičs [M. Ilešič],
ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed],
sekretāre M. Fereira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 7. aprīlī,
ņemot vērā mutvārdu apsvērumus, ko sniedza:
– O’Birna [O’Byrne] vārdā – S. Maskrijs [S. Maskrey], QC, un H. Prestons [H. Preston], barrister, kurus pilnvarojusi K. Pikapa [K. Pickup], solicitor,
– Sanofi Pasteur MSD Ltd un Sanofi Pasteur SA vārdā – Dž. Legats [G. Leggatt], QC, un P. Popats [P. Popat], barrister,
– Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz P. Džentili [P. Gentili], avvocato dello Stato,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – K. Lūiss [X. Lewis] un G. Valero Hordana [G. Valero Jordana], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 2. jūnijā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes 1985. gada 25. jūlija Direktīvas 85/374/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem (OV L 210, 29. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva”) 11. panta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā O’Birns pret Sanofi Pasteur MSD Ltd, agrāko Aventis Pasteur MSD Ltd (turpmāk tekstā – “APMSD”), un Sanofi Pasteur SA, agrāko Aventis Pasteur SA (turpmāk tekstā – “APSA”), sakarā ar to, ka tās, iespējams, ir laidušas apritē nedrošu vakcīnu, kuras izmantošana O’Birnam radījusi smagus miesas bojājumus.
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesiskais regulējums
3 Direktīvas 1. pantā ir paredzēts: “Ražotājs ir atbildīgs par kaitējumu, kuru izraisījis viņa produkta trūkums.”
4 Direktīvas 3. pants, kurā ir definēts jēdziens “ražotājs”, ir formulēts šādi:
““Ražotājs” nozīmē gatava produkta izgatavotāju, jebkādu izejvielu ražotāju vai sastāvdaļas izgatavotāju un jebkuru personu, kas apliecina sevi kā tā ražotāju, produktam pievienojot savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi.
Neierobežojot ražotāja atbildību, jebkuru personu, kas, veicot uzņēmējdarbību, Kopienā importē produktu pārdošanai, iznomāšanai, līzingam vai jebkādam izplatīšanas veidam, uzskata par ražotāju šīs direktīvas nozīmē, un tā ir atbildīga kā ražotājs.
Kad nav iespējams identificēt produkta ražotāju, katru produkta piegādātāju uzskata par tā ražotāju, ja vien tas savlaicīgi neinformē aizskarto personu par ražotāja identitāti vai par to, kas viņam produktu piegādājis. Tādi paši noteikumi attiecas uz gadījumu, kad produktu importē un uz šā produkta nav norādīta tā importētāja identitāte, kurš minēts 2. punktā, pat ja ir norādīts ražotāja nosaukums.”
5 Direktīvas 7. pantā ir noteikts:
“Ražotājs nav atbildīgs saskaņā ar šo direktīvu, ja viņš pierāda:
a) ka nav laidis produktu apritē;
[..].”
6 Direktīvas preambulas desmitajā apsvērumā ir norādīts – “vienāds noilgums, lai iesniegtu prasību par atlīdzību, ir gan aizskartās personas, gan ražotāja interesēs”. Šajā ziņā Direktīvas 11. pantā ir paredzēts:
“Dalībvalstis savos tiesību aktos paredz, ka tiesības, kas aizskartajai personai piešķirtas saskaņā ar šo direktīvu, beidzas tāda 10 gadu termiņa beigās, kuru skaita no dienas, kad ražotājs laidis apritē produktu, kas izraisījis kaitējumu, ja vien aizskartā persona pa to laiku nav iesniegusi prasību pret ražotāju.”
Valsts tiesiskais regulējums
7 Direktīva Apvienotās Karalistes tiesībās ir transponēta ar 1987. gada Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (Consumer Protection Act 1987; turpmāk tekstā – “1987. gada likums”) pirmo daļu, kas stājās spēkā 1988. gada 1. martā. Šī likuma 4. nodaļa ir formulēta šādi:
“1) Jebkurā civilprocesā, kas preces trūkuma dēļ ierosināts, pamatojoties uz šo nodaļu, atbildētājs nav atbildīgs, ja viņš pierāda, ka:
[..]
b) tas nekad nav nodevis preci citai personai; vai
[..]
d) precei attiecīgajā datumā šis trūkums nepiemita;
[..].”
8 Turklāt ar 1987. gada likumu tika pievienota jauna 11.A nodaļa 1980. gada likumam par noilgumu (Limitation Act 1980), kuras 3. pantā paredzēts:
“Prasību, kam piemērojams šis pants, nevar celt, ja ir pagājuši desmit gadi, skaitot no attiecīgā datuma [..]; saskaņā ar šo daļu pēc iepriekš minētajiem desmit gadiem prasījuma tiesības beidzas, neatkarīgi no tā, vai tās ir palielinājušās vai arī ir sācies termiņš, kas noteikts nākamajos šī likuma pantos.”
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
9 No lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu ir redzams, ka O’Birna bērns 1992. gada 3. novembrī kāda ārsta praksē Apvienotajā Karalistē tika vakcinēts, izmantojot antihaemophilus vakcīnu.
10 Vakcinācijas dēļ bērnam radās smagi miesas bojājumi. Viņa padomdevēji apgalvo, ka šie bojājumi ir radušies viņam ievadītās vakcīnas trūkumu dēļ.
11 Vakcīnas ražotājs bija Pasteur Mérieux Sérums et Vaccins SA, Francijā dibināta sabiedrība, kas pēc nosaukuma maiņas saucas APSA.
12 1992. gada 18. septembrī APSA nosūtīja Mérieux UK Ltd, Apvienotajā Karalistē dibinātai sabiedrībai, kas arī ir mainījusi nosaukumu, kļūstot par APMSD, partiju ar vakcīnu dozām, starp kurām bija arī tā, ar ko vakcinēts mazais O’Birns. Šī sabiedrība, kas bija APSA pilnīgā kontrolē esoša meitas sabiedrība un tās preču izplatītāja Apvienotajā Karalistē, šo partiju saņēma 22. septembrī. Veicot piegādi, APSA nosūtīja APMSD rēķinu, ko tā pienācīgi apmaksāja.
13 Vēlāk, nenoskaidrotā datumā, daļu no piegādātajam vakcīnu dozām APMSD pārdeva Apvienotās Karalistes Veselības ministrijai un pati tās piegādāja šīs ministrijas norādītajā slimnīcā. Slimnīca savukārt tās piegādāja ārsta praksei, kurā bērns tika vakcinēts 1992. gada 3. novembrī.
14 2000. gada 2. novembrī prasītāja pamata prāvā padomdevēji iesniedza pirmo prasību par zaudējumu atlīdzību, kas bija vērsta pret APMSD, apgalvojot, ka tā bija šīs preces ražotāja.
15 2002. gada 7. oktobrī tiesā tika celta otra prasība, kas bija vērsta pret APSA. Padomdevēji norādīja, ka tikai 2002. gada vasarā tiem pirmoreiz kļuva skaidrs, ka preces ražotāja īstenībā bija APSA, nevis APMSD.
16 Šajā otrajā tiesvedībā APSA apgalvo, ka pret to vērstā prasība ir noilgusi. Tā apgalvo – tā kā tā preci apgrozībā laida 1992. gada 18. septembrī, nosūtot to APMSD, kas to saņēma 22. septembrī, prasība, kas ierosināta tikai 2002. gada 7. oktobrī, bija celta pēc desmit gadu noilguma termiņa, kas paredzēts 1987. gada likuma 11.A nodaļas 3. pantā, ar ko transponēts Direktīvas 11. pants.
17 Prasītāja pamata prāvā padomdevēji uzskata, ka prasība nav noilgusi. Preces laišana apgrozībā faktiski esot notikusi tikai tad, kad APMSD to piegādāja Veselības ministrijas norādītajai slimnīcai. Šī piegāde tika veikta mazāk nekā desmit gadus pirms otrās prasības celšanas tiesā.
18 Minētie padomdevēji tomēr 2003. gada 10. martā drošības pēc lūdza iesniedzējtiesu izdot rīkojumu, lai pirmajā tiesā izskatāmajā prasībā, proti, tajā, kas celta 2000. gada 2. novembrī, APMSD tiktu aizstāta ar APSA.
19 Šādos apstākļos High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Ja Francijas ražotājs saskaņā ar pirkuma līgumu ir piegādājis preci pilnīgā kontrolē esošai meitas sabiedrībai Anglijā, bet vēlāk šī meitas sabiedrība to ir piegādājusi citai iestādei, vai [..] Direktīvas 11. pants ir interpretējams tādējādi, ka šī prece ir laista apgrozībā:
a) kad tā atstāja Francijas sabiedrību vai
b) kad tā sasniedza Anglijas sabiedrību, vai
c) kad tā atstāja Anglijas sabiedrību, vai
d) kad tā nonāca iestādē, kas saņēma preci no Anglijas sabiedrības?
2) Ja prasība par tiesībām, kas prasītājam piešķirtas [..] Direktīvā, saistībā ar preci, kurai, iespējams, ir trūkumi, tiek celta pret sabiedrību A, kļūdaini uzskatot to par preces ražotāju, kaut gan īstenībā ražotājs ir nevis sabiedrība A, bet sabiedrība B, vai dalībvalsts var valsts tiesību aktos piešķirt tiesām tiesības izlemt pielīdzināt šādu prasību “prasībai pret ražotāju” [..] Direktīvas 11. panta nozīmē?
3) Vai, pareizi interpretējot [..] Direktīvas 11. pantu, tas ļauj dalībvalstij piešķirt tiesai tiesības atļaut aizstāt atbildētāju A ar atbildētāju B tādā prasībā, kas aprakstīta iepriekš otrajā jautājumā (“attiecīgā tiesvedība”), ja
a) ir pagājis 11. pantā paredzētais desmit gadu periods;
b) attiecīgā tiesvedība pret A ir uzsākta pirms desmit gadu perioda beigām; un
c) pirms desmit gadu perioda beigām pret B nav ierosināta tiesvedība saistībā ar preci, kas, kā apgalvo prasītājs, nodarījusi kaitējumu?”
Par pirmo jautājumu
20 Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai, ja ražotāja sabiedrība nodod preci savai meitas sabiedrībai, kas veic izplatīšanu, un tā savukārt to pārdod trešai personai, Direktīvas 11. pants ir interpretējams tādējādi, ka preces laišana apgrozībā notiek brīdī, kad ražotāja sabiedrība preci nodod meitas sabiedrībai vai kad šī meitas sabiedrība to nodod trešai personai.
21 Prasītājs pamata prāvā, Itālijas valdība un Eiropas Kopienu Komisija uzskata, ka preces laišana apgrozībā ir atkarīga no tā, kad ražotājs zaudē kontroli pār šo preci, vai notiek tad, kad šī prece tiek nodota personai, kas nav pakļauta ražotājam. Būtiska ir preces nonākšana izplatīšanas tīklā, nododot to trešām personām. Pēc viņu domām, tādu ražotāja pilnīgā kontrolē esošu meitas sabiedrību kā pamata lietā nevar uzskatīt par trešo personu.
22 Atbildētājas pamata prāvā turpretim uzskata, ka definīcijā “laišana apgrozībā” nozīme ir tam, ka prece pamet ražošanas vietu, bet tās nodošanai meitas sabiedrībai šajā ziņā nevar būt izšķiroša loma.
23 Vispirms jāatzīst, ka Direktīvā nav definīcijas jēdzienam “laišana apgrozībā”, kas ir izmantots īpaši Direktīvas 7. panta a) apakšpunktā, runājot par ražotāja iespējām atbrīvoties no atbildības, un 11. pantā par to tiesību noilgumu, kuras aizskartajai personai piešķir Direktīva.
24 Par Direktīvas 7. pantā lietoto jēdzienu “laišana apgrozībā” Tiesa ir lēmusi, ka atbrīvošana no atbildības saistībā ar to, ka prece nav bijusi laista apgrozībā, pirmkārt, attiecas uz gadījumiem, kuros preci no ražošanas procesa ir izņēmusi cita persona, nevis ražotājs. No Direktīvas piemērošanas jomas ir izslēgti arī gadījumi, kad prece tiek izmantota pretēji ražotāja gribai, piemēram, ja ražošana vēl nav pabeigta, kā arī izmantota privātām vajadzībām vai līdzīgās situācijās (2001. gada 10. maija spriedums lietā C‑203/99 Veedfald, Recueil, I‑3569. lpp., 16. punkts).
25 Šajā pašā sakarā Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Veedfald 15. punktā ir atzinusi, ka atsevišķie Direktīvas 7. pantā uzskaitītie gadījumi, kuros ražotājs var tikt atbrīvots no atbildības, ir jāinterpretē stingri. Šāda interpretācija paredz aizsargāt to personu intereses, kas cietušas no precēm ar trūkumiem.
26 Savukārt Direktīvas 11. pantam, ar kuru ir ierobežots laiks tiesību īstenošanai, ko aizskartajai personai piešķir Direktīva, ir neitrāls raksturs. No Direktīvas preambulas desmitā apsvēruma izriet, ka šīs normas mērķis ir nodrošināt attiecīgo lietas dalībnieku tiesisko drošību. Laika ierobežojuma, kurā aizskartajai personai ir jāceļ prasība, noteikšana tādējādi atbilst objektīviem kritērijiem.
27 Ņemot vērā šos apsvērumus, prece ir jāuzskata par laistu apgrozībā Direktīvas 11. panta izpratnē, kad tā ir atstājusi ražotni, kuru vada ražotājs, un atrodas tirdzniecībā, kur tā ir publiski pieejama lietošanai un patērēšanai.
28 Principā nav nozīmes tam, vai ražotājs preci lietotājam vai patērētājam pārdod tieši vai ar viena vai vairāku izplatītāju starpniecību, kā tas ir norādīts Direktīvas 3. panta 3. punktā.
29 Taču, ja izplatītājs ir cieši saistīts ar ražotāju, piemēram, ir tā pilnīgā kontrolē esoša meitas sabiedrība, ir jānosaka, vai šīs saistības dēļ šī iestāde patiesībā nav iesaistīta attiecīgās preces ražošanā.
30 Šādas ciešas saiknes novērtējums ir jāveic neatkarīgi no tā, vai personas ir juridiski saistītas. Savukārt nozīme ir tam, vai šie uzņēmumi veic atšķirīgas ražošanas darbības vai turpretim tie ir uzņēmumi, kur meitas sabiedrība darbojas tikai kā mātes sabiedrības ražoto preču izplatītāja vai glabātāja. Valsts tiesām, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus un tām iesniegtās lietas faktus, ir jānosaka, vai saistība starp ražotāju un otru iestādi ir tiek cieša, ka Direktīvas 7. un 11. pantā minētais ražotāja jēdziens ietver arī šo otru iestādi un ka preces nodošana no vienas iestādes otrai nav tās laišana apgrozībā minēto normu izpratnē.
31 Katrā ziņā pretēji tam, ko apgalvo atbildētāji pamata prāvā, tam, ka meitas sabiedrībai par šīm precēm tiek izrakstīts rēķins un tā to apmaksā tāpat kā citi pircēji, nav nozīmes. Tas pats attiecas arī uz to, kura no vienībām būtu jāuzskata par preču īpašnieci.
32 Tādējādi uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 11. pants ir interpretējams tādējādi, ka prece ir laista apgrozībā, kad tā ir atstājusi ražotāja veikto ražošanas procesu un atrodas tirdzniecībā, kur tā ir publiski pieejama lietošanai un patērēšanai.
Par otro un trešo jautājumu
33 Otrajā un trešajā jautājumā, kuri jāizskata vienlaikus, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai, ja prasība ir celta pret sabiedrību, kas kļūdas dēļ tika uzskatīta par preces ražotāju, lai gan īstenībā to ir ražojusi cita sabiedrība, valsts tiesas var uzskatīt, ka šāda prasība ir vērsta pret sabiedrību, kas ir ražotāja, un to aizstāt kā atbildētāju sabiedrības vietā, pret kuru prasība vērsta sākotnēji.
34 Šajā ziņā jāatzīst, ka Direktīvā nav minēts procesuālais mehānisms, kas jāievēro, ja aizskartā persona, ierosinot prasību par atbildību par preci ar trūkumiem, ir kļūdījusies par ražotāja identitāti. Tādējādi principā nosacījumi, saskaņā ar kuriem šādas prasības ietvaros vienu lietas dalībnieku var aizstāt cits, ir jānosaka valsts procesuālajās tiesībās.
35 Tomēr jāatgādina, ka atbildīgo personu loks, pret kurām aizskartajai personai ir tiesības celt prasību par Direktīvā paredzēto atbildību, ir noteikts tās 1. un 3. pantā (2006. gada 10. janvāra spriedums lietā C‑402/03 Skov un Bilka, Krājums, I‑199. lpp., 32. punkts). Tā kā Direktīvas mērķis ir pilnībā saskaņot visus tajā regulētos aspektus, šajās tiesību normās minētais atbildīgo personu loks ir jāuzskata par pilnīgu (iepriekš minētais spriedums lietā Skov un Bilka, 33. punkts).
36 Direktīvas 1. pantā un 3. panta 1. punktā ir noteikta ražotāja, kas ir definēts kā gatavā produkta izgatavotājs, atbildība.
37 Tikai ierobežotā skaitā gadījumu citas personas var tikt pielīdzinātas ražotājam, proti, personas, kas produktam pievienojušas savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi (Direktīvas 3. panta 1. punkts), kas importē produktu Kopienā (3. panta 2. punkts), un piegādātājs, kas, ja nav iespējams identificēt ražotāju, savlaicīgi neinformē aizskarto personu par ražotāja identitāti vai par to, kas viņam produktu piegādājis (3. panta 3. punkts).
38 Valsts tiesai, pārbaudot nosacījumus, kuri regulē viena lietas dalībnieka aizstāšanu ar citu attiecīgajā lietā, ir jāievēro šīs Direktīvas ratione personae piemērošanas joma atbilstoši tās 3. pantam.
39 Tādējādi uz otro un trešo jautājumu jāatbild, ka, ja prasība ir celta pret sabiedrību, kura kļūdas dēļ tika uzskatīta par preces ražotāju, lai gan īstenībā to ir ražojusi cita sabiedrība, nosacījumi, kas regulē to, vai vienu lietas dalībnieku var aizstāt ar citu šādā prasībā, principā ir jānosaka valsts tiesībās. Valsts tiesai, kas pārbauda nosacījumus, kuri regulē viena lietas dalībnieka aizstāšanu ar citu, ir jāievēro šīs Direktīvas ratione personae piemērošanas joma atbilstoši tās 1. un 3. panta noteikumiem.
Par tiesāšanās izdevumiem
40 Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) Padomes 1985. gada 25. jūlija Direktīvas 85/374/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem 11. pants ir interpretējams tādējādi, ka prece ir laista apgrozībā, kad tā ir atstājusi ražotāja veikto ražošanas procesu un atrodas tirdzniecībā, kur tā ir publiski pieejama lietošanai un patērēšanai;
2) ja prasība ir celta pret sabiedrību, kura kļūdas dēļ tika uzskatīta par preces ražotāju, lai gan īstenībā to ir ražojusi cita sabiedrība, nosacījumi, kas regulē to, vai vienu lietas dalībnieku var aizstāt ar citu šādā prasībā, principā ir jānosaka valsts tiesībās. Valsts tiesai, kas pārbauda nosacījumus, kuri regulē viena lietas dalībnieka aizstāšanu ar citu, ir jāievēro Direktīvas 85/374 ratione personae piemērošanas joma atbilstoši tās 1. un 3. panta noteikumiem.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – angļu.