1.

Šī lieta ir saistīta ar Komisijas ierosinātu procedūru par valsts atbalstu pret Spānijas Karalisti, kas bija sniegusi vairākas priekšrocības Spānijas celulozes šķiedru ražotājai Sociedad nacional de Industrias y Aplicaciones de Celulosa Española SA (turpmāk tekstā — “Sniace”). Komisija divos lēmumos beigās konstatēja, ka nevienu no šiem pasākumiem nevar atzīt par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

2.

Pamatojoties uz Austrijas celulozes ražotājas Lenzing AG sūdzību par abiem šiem Komisijas 1998. gada 28. oktobra ( 2 ) un 2000. gada 20. septembra ( 3 ) lēmumiem, Pirmās instances tiesa 2004. gada 21. oktobra spriedumā lietā T-36/99 ( 4 ) šos lēmumus daļēji atcēla.

3.

Tiesai tagad jāizskata Spānijas Karalistes apelācija par pirmās instances spriedumu. Tiesvedība būtībā ir par diviem jautājumiem.

4.

Pirmkārt, jālemj par pieņemamību, t.i., par to, vai Komisijas lēmumi Lenzing kā konkurentu skar individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē. Jāpārbauda, vai apstrīdētie valsts atbalsta pasākumi būtiski ietekmē šī uzņēmuma stāvokli tirgū.

5.

Otrkārt, lieta ir par to, vai uzņēmumam tiek sniegtas priekšrocības, kad publiskas iestādes, kas ar uzņēmumu vispirms ir noslēgušas vienošanos par parāda termiņa pagarināšanu un atmaksu, ko uzņēmums vēlāk nav ievērojis, neveic pasākumus to izpildei piespiedu kārtā. Šajā nolūkā ir jāprecizē “privātā kreditora” kritērijs. Šajā sakarā Komisija iebilst pret to, cik plaši Pirmās instances tiesa savā pārbaudē ir interpretējusi un piemērojusi šo kritēriju.

6.

Saskaņā ar Pirmās instances tiesas spriedumu, par kuru iesniegta apelācijas sūdzība, šīs tiesvedības pamatā ir šādi fakti ( 5 ):

7.

Saņēmusi Lenzing sūdzību, Komisija saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu pārbaudīja, vai šie un citi pasākumi, kas bija veikti Sniace labā, nebija EKL 87. pantā aizliegtais atbalsts. 1998. gada 28. oktobra lēmumā Komisija secināja, ka VSNK un Fogasa vienošanās ar Sniace bija ar kopējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts, ciktāl saskaņā ar to piemērojamā likumiskā likme bija mazāka par tirgus likmi, un norīkoja to atgūt.

8.

Vēlāk tika pasludināts spriedums lietā, sauktā “Tubacex” ( 6 ), kurā Tiesa principā konstatēja, ka likumisko procentu piemērošanu nevar uzskatīt par atbalstu. Tāpēc Komisija mainīja savu pirmo lēmumu, kas vēl nebija stājies spēkā, jo Lenzing un Spānija par to bija iesniegušas sūdzības, 2000. gada 20. septembrī pieņemot jaunu lēmumu, kurā tā konstatēja, ka arī VSNK un Fogasa vienošanās ar Sniace nebija valsts atbalsts, kas būtu atgūstams.

9.

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts 1999. gada 11. februārī, prasītāja cēla prasību daļēji atcelt 1998. gada 28. oktobra lēmumu. Tā šo prasību vēlāk attiecināja arī uz 2000. gada 20. septembra lēmuma formulējumu.

10.

Komisija lūdza prasību noraidīt kā nepieņemamu vai nepamatotu. Spānijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

11.

Apstrīdētajā spriedumā Pirmās instances tiesa atcēla Komisijas 1998. gada 28. oktobra Lēmuma 1999/395/EK 1. panta 1. punktu Komisijas 2000. gada 20. septembra Lēmuma 2001/43/EK formulējumā. Pēc Pirmās instances tiesas ieskata Komisija nevarēja pieņemt, ka Spānijas iestādes bija rīkojušās kā privāti kreditori. Privāti kreditori līdzīgā situācijā nebūtu pieļāvuši, ka Sniace neievērotu vienošanās par parādu atmaksu.

12.

Apelācijas sūdzībā, kas Tiesas kancelejā reģistrēta 2004. gada 27. decembrī, Spānijas Karaliste lūdz:

13.

Komisija atbalsta Spānijas apelācijas sūdzību un lūdz:

14.

Savukārt Lenzing AG prasījumi ir:

15.

Apelācijas sūdzībā Spānijas Karaliste un Komisija izvirza divus apelācijas pamatus. Pirmkārt, Pirmās instances tiesa esot juridiski kļūdaini konstatējusi, ka apstrīdētais lēmums Lenzing skar individuāli un tāpēc tai ir tiesības to pārsūdzēt ( 7 ). Otrkārt, Pirmās instances tiesa esot juridiski kļūdaini interpretējusi un piemērojusi “privātā kreditora” kritēriju ( 8 ).

16.

Pirms apelācijas sūdzības izskatīšanas īsumā jāapskata, vai var ņemt vērā 2005. gada 20. jūlijā Tiesā saņemto Lenzing2005. gada 20. jūnija rakstveida iesniegumu. Ar šo rakstveida iesniegumu Lenzing, atsaucoties uz Reglamenta 117. panta 2. punktu, atbildēja uz Komisijas atbildes rakstu uz apelāciju. Saskaņā ar šo normu lietas dalībnieki var bez Tiesas priekšsēdētāja atļaujas (pirmoreiz) atbildēt uz tādu atbildes rakstu uz apelāciju, kurā lūgts atcelt nolēmumu.

17.

Šajā lietā tomēr nav jāpārbauda, vai Komisija faktiski ir iesniegusi apelāciju vai arī tikai izvirzījusi argumentus, kas pamato Spānijas apelāciju. Priekšsēdētājs vēlāk atbilstoši Reglamenta 117. panta 1. punktam atļāva Spānijai iesniegt replikas rakstu, bet Lenzing un Komisijai — atbildes rakstu uz repliku. Tā kā Lenzing rakstveida iesniegums tika saņemts šādi noteiktajā termiņā, tas katrā ziņā ir pieņemams un to var ņemt vērā. Tas pats attiecas uz Lenzing atbildes rakstu uz repliku, kas Tiesā saņemts laicīgi 2005. gada 20. decembrī un pilnībā attiecas uz 2005. gada 20. jūnija rakstveida iesniegumu.

18.

Pirmajā apelācijas pamatā Spānijas Karaliste un Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot juridiski kļūdaini pieņēmusi, ka apstrīdētais Komisijas lēmums Lenzing skar individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.

19.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību subjekti, kas nav lēmuma adresāti, to, ka šis lēmums tos skar individuāli Līguma 230. panta ceturtās daļas izpratnē, var apgalvot tikai tad, ja šis lēmums uz tiem attiecas zināmu personisku īpašību vai īpašu faktisku apstākļu, kas tos atšķir no pārējām personām, dēļ un tādējādi tie tiek individualizēti līdzīgi kā adresāti ( 9 ).

20.

Valsts atbalsta tiesībās nosacījumi, lai konkurents būtu individuāli skarts, ievērojami atšķiras atkarībā no tā, kādā procesa stadijā un ar kādu mērķi tiek celta prasība.

21.

Tiesa nesen spriedumā lietā ARE ir rezumējusi, pie kādiem nosacījumiem atbalsta saņēmēja (potenciālie) konkurenti var celt prasību par Komisijas lēmumiem, kuros tā, neuzsākot formālu izmeklēšanas procedūru saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu, neiebilst pret dalībvalstu pasākumiem ( 10 ). Šajā ziņā pastāv divas prasības iespējas: pirmkārt, to var celt par pienākumu uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, un, otrkārt, par Komisijas pieņemto lēmumu pēc būtības.

22.

Ja prasība ir iesniegta par pienākumu uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, jo šajā procedūrā konkurenti var izmantot tiesības tajā piedalīties, pietiek, ka prasītājs ir persona, uzņēmums vai apvienība, kuras intereses, iespējams, ir pārkāptas, t.i., it īpaši konkurējoši uzņēmumi un profesionālas apvienības ( 11 ). Tiesības celt prasību ir nosacīti plašas, lai potenciālajiem konkurentiem formālajā izmeklēšanas procedūrā nodrošinātu EKL 88. panta 2. punktā garantētās procesuālās tiesības ( 12 ).

23.

Citādi tas ir tad, ja prasība tiek celta par lēmumu, kas pieņemts bez formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanas, un tajā tiek lūgts atcelt pēc būtības apstrīdēto lēmumu. Tādā gadījumā nepietiek ar to, ka prasītāju var uzskatīt par skartu EKL 88. panta 2. punkta izpratnē. Tam turklāt ir jāpierāda, ka tas ir individuāli skarts. Tas nozīmē, ka valsts atbalsta tiesiskajam regulējumam, par kuru pieņemts apstrīdētais lēmums, ir būtiski jāietekmē tā stāvoklis tirgū ( 13 ).

24.

Šis stingrākais kritērijs ir spēkā arī pēc saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu veiktās formālās izmeklēšanas procedūras beigām. Tādā gadījumā uz saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu veiktas formālās izmeklēšanas procedūras pamata sniegta valsts atbalsta atļauja sūdzību iesniegušu konkurentu skar individuāli sprieduma lietā Cofaz u.c. izpratnē tad, ja tas ir aktīvi piedalījies šajā procedūrā un ja valsts atbalsta pasākumi, par kuriem pieņemts apstrīdētais lēmums, ir būtiski ietekmējuši tā stāvokli tirgū ( 14 ). Šis ir kritērijs, pēc kura jāizvērtē, vai Lenzing ir skarta individuāli.

25.

Šajā lietā nevar būt runa par Lenzing piedalīšanos procedūrā. Tāpēc jautājums par to, vai citās tiesvedībās Tiesa ir pareizi secinājusi, ka persona var būt individuāli skarta arī tad, ja tā nav piedalījusies procedūrā, var palikt atklāts ( 15 ).

26.

Spānija un Komisija turklāt apšauba, ka Sniace labā veiktie pasākumi būtu būtiski ietekmējuši Lenzing stāvokli tirgū.

27.

Komisija, pirmkārt, iebilst, ka Pirmās instances tiesa esot kļūdaini noteikusi norādīšanas un pierādīšanas pienākumu konkurenta prasībā par valsts atbalsta tiesībām. Prasītājam esot pienākums norādīt un pierādīt, ka tā prasība ir pieņemama.

28.

Saskaņā ar apstrīdēto spriedumu pietiek, ja konkurents pamatoti norāda, kāpēc Komisijas lēmums, būtiski ietekmējot tā stāvokli konkrētā tirgū, var aizskart tā likumīgās intereses ( 16 ).

29.

Pretēji Komisijas viedoklim no tā neizriet norādīšanas un pierādīšanas pienākuma izpratne, kas atšķirtos no sprieduma lietā Cofaz u.c. Taisnība, ka citos nolēmumos, vismaz to franču valodas versijā, vienkāršas norādīšanas (indiquer) vietā tiek prasīts pierādīt (démontrer) ( 17 ). Tomēr nešķiet, ka Pirmās instances tiesa no, starp citu, arī spriedumā lietā Cofaz u.c. ( 18 ) izmantotā norādīšanas jēdziena apstrīdētajā lēmumā secinātu zemākas prasības par pierādīšanas pienākumu. Pirmās instances tiesa turklāt to, ka Lenzing stāvoklis tirgū bija ietekmēts, konstatēja tāpēc, ka iesniegtie fakti nebija apstrīdēti un tātad bija atzīstami par patiesiem.

30.

Komisija turklāt kļūdās, apstrīdot Pirmās instances tiesas kontroli kā hipotētisku. Konstatējums, ka izmaksātais pabalsts ir ietekmējis stāvokli tirgū, obligāti ietver hipotētisku elementu, jo tas tiek veikts, salīdzinot faktisko situāciju ar to, kāda tā būtu, ja atbalsts nebūtu sniegts ( 19 ). Komisijas pieprasītie konkrētie tirgus dati situācijā, ja atbalsts nebūtu sniegts, nepastāv.

31.

Pirmais prasības pamats principā ir vērsts pret secinājumu, ka Lenzing stāvoklis tirgū ir būtiski ietekmēts.

32.

Pirmās instances tiesa secina, ka Lenzing bija norādījusi pamatotus iemeslus, kādēļ apstrīdētais lēmums, būtiski ietekmējot tās stāvokli tirgū, varēja aizskart tās likumīgās intereses. Šajā sakarā tā pamatojas uz Lenzing un Sniace darbību viskozes tirgū, kam raksturīgs ļoti ierobežots ražotāju skaits, sīva konkurence un liels produkcijas pārpalikums. Nevarot izslēgt, ka Sniace atbalsta dēļ savas preces varēja pārdot lētāk nekā konkurenti.

33.

It īpaši pēc Pirmās instances tiesas ieskata nav nozīmes, vai minētajā laikā Lenzing varēja cerēt uz labiem rezultātiem un uzlabot savu stāvokli tirgū. Tas, ka attiecīgās personas stāvoklis tirgū ir būtiski ietekmēts, obligāti nenoved pie tā, ka pazeminās tās rentabilitāte, ka samazinās tās tirgus daļa vai ka ražošanā ir zaudējumi. Izšķirošā nozīme esot tam, vai attiecīgā persona būtu izdevīgākā situācijā, ja lēmums, kuru tā lūdz atcelt, nebūtu pieņemts. Tas varētu pilnībā ietvert situāciju, kad tiek zaudēti ienākumi, jo valsts iestādes vienam no konkurentiem piešķir priekšrocības ( 20 ).

34.

Spānijas un Komisijas iebildumi par pēdējo punktu ir vienādi. Lenzing dominējošais stāvoklis viskozes tirgū un tās veiksmīgie darījumi izslēdzot iespēju, ka Sniace labā veiktie pasākumi būtiski ietekmējot tās stāvokli tirgū.

35.

Spānija īpaši uzsver, ka Sniace labā veikto pasākumu sekas uz Lenzing stāvokli tirgū neesot pietiekami precizētas. Ciktāl Pirmās instances tiesa pieņemot, ka ir iespējami ienākumu zudumi, tas esot jādefinē un jākonkretizē. Katrā ziņā ar ienākumu zudumu vien nepietiekot, lai pierādītu ievērojamu ietekmi uz stāvokli tirgū.

36.

Komisija lielā mērā pievienojas šai argumentācijai un to papildina. Konkurenta prasības pieņemamības nosacījums esot pierādījums, ka apstrīdētais atbalsts ir izraisījis nopietnu, konkrētu un tiešā cēloņsakarībā esošu ietekmi.

37.

Šis prasības pamats būtībā ir par to, kādos apstākļos sprieduma lietā Cofaz u.c. izpratnē stāvoklis tirgū tiek būtiski ietekmēts (substantiellement affectée). Spānija un Komisija apgalvo, ka konkurentiem ir jābūt nodarītiem lieliem zaudējumiem.

38.

Šādam viedoklim nav pamata ne judikatūrā, ne rakstītajās tiesībās. Kā tiks aprakstīts turpinājumā, drīzāk pietiek ar to, ka prasību iesniegušā konkurenta stāvoklis, ja valsts atbalsts nebūtu sniegts, noteikti identificējamā veidā būtu attīstījies labāk.

39.

Būtiskas ietekmes kritērijs kalpo, lai identificētu konkurentus, kuri ar atļautā atbalsta palīdzību tiek identificēti tādā veidā, ka tie atbilst spriedumā lietā Plaumann izvirzītajiem pieņemamības nosacījumiem ( 21 ). Konkurenti, kuriem ir tiesības celt prasību, tādējādi ar atbalsta palīdzību tiek īpašā veidā izvēlēti no pārējo personu loka un identificēti līdzīgi apstrīdētā lēmuma adresātam. Šāda individualizēšana nošķir tādu būtisko ietekmi uz stāvokli tirgū, kas saskaņā ar spriedumu lietā Cofaz u.c. dod tiesības celt prasību, no šādā ziņā nebūtiskas ietekmes.

40.

Visas selektīvi konkrētiem tirgus dalībniekiem nodrošinātas priekšrocības principā ietekmē to konkurentu stāvokli tirgū, kuriem šādu priekšrocību nav. Tas it īpaši attiecas uz Lenzing minēto ražošanas atbalstu. To stāvokli tirgū turklāt pozitīvi vai negatīvi ietekmē arī citi apstākļi. Tādējādi ar to vien, ka pasākums ir piemērots, lai ietekmētu konkrētā tirgū esošās konkurences attiecības, nepietiek, lai visus uzņēmējus neatkarīgi no to konkurences attiecībām ar personu, kurai pasākums ir labvēlīgs, uzskatītu par tādiem, kurus šis pasākums skar individuāli ( 22 ).

41.

Turpretim atbalsta konkurentu individualizējošā ietekme var tikt pieņemta tikai tad, ja atbalsts tā saņēmējam dod tādu labumu salīdzinājumā ar konkurentu, ka šis faktors iegūst īpašu nozīmi. Šai īpašajai nozīmei ir jāļauj Kopienu tiesai nošķirt priekšrocību sekas tā saņēmējam no pārējiem prasību iesniegušā konkurenta stāvokli tirgū ietekmējošiem apstākļiem un novērtēt to nozīmi priekš konkurentiem. Tā no Tiesas formulējuma rīkojumā lietā Deutsche Post un DHL jāsaprot, ka prasītājam ir jāpierāda ietekmes uz stāvokli tirgū pakāpe ( 23 ).

42.

Komisija tāpēc pareizi uzsver, ka prasību iesnieguša konkurenta stāvokļa tirgū būtisku ietekmi nedrīkst sajaukt ar cita starpā tikai draudošu konkurences traucēšanu EKL 87. panta izpratnē, kas ir aizliegta atbalsta iezīme. Valsts atbalsta aizliegums attiecas ne tikai uz atbalstu, kura konkurenci traucējošā ietekme skar tikai noteiktus konkurentus ( 24 ).

43.

Tādējādi nav iespējams vispārīgi noteikt, kā ir jāpierāda, vai stāvoklis tirgū ir būtiski ietekmēts. Tas ir it īpaši atkarīgs no tā, vai prasību iesniegušā konkurenta situācija attīstās pozitīvi vai negatīvi. Gan pozitīva, gan negatīva kāda uzņēmuma attīstība kopumā var būt galvenokārt atkarīga no pavisam citiem faktoriem tā, ka citiem uzņēmumiem sniegts atbalsts var tikai pastiprināt negatīvo attīstību vai pavājināt pozitīvo. Izšķiroši var būt tikai, vai prasību iesniegušā konkurenta stāvoklis, ja nebūtu atbalsta, īpaši identificējamā formā būtu attīstījies labāk.

44.

Tādējādi jāņem vērā konkrētā tirgus struktūra un iespējamā atbalsta ietekme ( 25 ). Tirgos, kuros ir ļoti daudz piedāvātāju, piemēram, visi Kopienas lauksaimniecības un mežsaimniecības uzņēmumi ( 26 ), drīzāk nav iespējams, ka ar atbalstu citiem uzņēmumiem tiktu būtiski ietekmēti konkrēti konkurenti. Konkrēta tirgus dalībnieka stāvokli tirgū ietekmē daudz citu dalībnieku. Tāpēc šāda dalībnieka priekšrocības nevar atstāt identificējamas sekas uz tā konkurentiem ( 27 ).

45.

Pat tirgos, kuros ir maz dalībnieku, bet nosacīti sadalīts pieprasījums, konkurentam var būt grūti radīt valsts atbalsta būtisku ietekmi. Turpretim citādi tas ir tad, ja dalībnieks šādā pārskatāmā tirgū ar valsts atbalsta palīdzību var ievērojami paplašināt savu ražošanu ( 28 ).

46.

Līdzīgi tas ir šajā lietā. Viskozes tirgū ir relatīvi maz piedāvātāju. Šajā tirgū turklāt konkrētajā laikā bija pārprodukcija, bet valsts atbalsts vienam no tirgus dalībniekiem — Sniace palīdzēja turpināt darbību. Tādējādi, lai gan atbalsts iedarbojās nevis kapacitātes palielināšanai, bet tādas esošās kapacitātes turpmākai izmantošanai, kas pretējā gadījumā būtu izbeigusies, tam tirgū, kurā ir daži piedāvātāji un pārprodukcija, ir īpaša ietekme uz konkurentu stāvokli tirgū. Tie, izbeidzoties šai kapacitātei, iespējams, varēja iegūt attiecīgās tirgus daļas vai vismaz, samazinoties piedāvājumam, noteikt lielākas cenas.

47.

Komisija Pirmās instances tiesā bija iesniegusi norādes par to, ka Lenzing nebija tādā situācijā, lai izmantotu Sniace slēgšanu. Kamēr Sniace saskaņā ar Pirmās instances tiesas konstatēto pārdeva savu produkciju par zemāku cenu nekā tās Eiropas konkurenti ( 29 ), Lenzing paziņoja par “savu pieaugošo neatkarību no pasaules cenu spiediena” un nepieciešamību veikt importu pieprasījuma apmierināšanai ( 30 ). Lenzing pati arī atzīst, ka tās kapacitāte 1996. gada pirmajā pusē bija pilnībā izsmelta ( 31 ). Turklāt cenu spiedienu radīja ne vien Sniace, bet arī Āzijas piedāvātāji.

48.

Šajā sakarā vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 225. pantu un Tiesas Statūtu 58. panta pirmo daļu apelācijas sūdzības var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem. Tādējādi vienīgi Pirmās instances tiesa ir kompetenta konstatēt un izvērtēt atbilstošos faktus, kā arī novērtēt pierādījumus. Tātad šo faktu un pierādījumu izvērtēšana, izņemot gadījumus, kad tie ir sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas ir pakļauts Tiesas kontrolei apelācijā ( 32 ).

49.

To, vai Lenzing ir pietiekami pierādījusi, ka Sniace slēgšana uzlabotu tās stāvokli tirgū, ir fakta jautājums, ko Tiesa principā nevar pārbaudīt.

50.

Nav arī nekādu norāžu uz faktu sagrozīšanu. Komisijas minētie apstākļi liek vismaz uz brīdi apšaubīt, ka Lenzing stāvoklis tirgū būtu būtiski ietekmēts. Pat ja Lenzing kapacitātes trūkuma dēļ uzreiz nevarētu pārņemt Sniace tirgus daļas, tās vidējie pēdējo gadu attīstības rādītāji liek domāt, ka Lenzing vidējā termiņā būtu varējusi iegūt vismaz daļu no Sniace tirgus daļām.

51.

Runājot par Sniace turpmākas pastāvēšanas ietekmi uz cenām, Pirmās instances tiesa 88. punktā pamatoti balstās uz pašas Komisijas iesniegtu zinātnisku rakstu, saskaņā ar kuru Sniace ir tās nelielo tirgus stāvokļa kapacitāti pārsniedzoša negatīva ietekme uz cenām. Neatkarīgi no citas ietekmes, kā, piemēram, Āzijas konkurentu ietekmes, Sniace slēgšana varētu likvidēt šo negatīvo ietekmi.

52.

Tāpēc Pirmās instances tiesa varēja bez nekādas faktu sagrozīšanas uzskatīt, ka, ja Sniace nebūtu sniegts atbalsts, galvenā konkurente šajā tirgū Lenzing būtu guvusi lielākus ieņēmumus, proti, ka atbalsts tai ir kaitējis. Šie zaudējumi gan nav izteikti skaitļos, tomēr to izdarīt nav ne iespējams, ne vajadzīgs. Vismaz no pieejamās informācijas ir redzams, ka tam, ka Sniace turpināja darboties, ir īpaša nozīme salīdzinājumā ar citiem Lenzing stāvokli tirgū ietekmējušiem apstākļiem.

53.

Pirmās instances tiesa tādējādi pareizi secināja, ka Komisijas lēmums individualizē Lenzing. Spānijas un Komisijas iebildumi tāpēc nav pamatoti, un šis apelācijas pamats ir noraidāms.

54.

Otrajā apelācijas pamatā Spānija un Komisija iebilst pret to, kā Pirmās instances tiesa ir piemērojusi “privātā kreditora” kritēriju. Šim kritērijam šajā lietā ir nozīme, lai noteiktu, vai pastāv valsts atbalsts. Lietas dalībnieki strīdas par to, vai tas, ka VSNK un Fogasa nepiedzina nodrošinātos parādus, lai gan Sniace neizpildīja vienošanās par sociālās apdrošināšanas iemaksu parāda atmaksu, proti, vienošanās par Fogosa algām un pabalstiem sniegtā aizdevuma atmaksu, bija valsts atbalsts. Saskaņā ar Komisijas 1998. gada 28. oktobra lēmumu tas radīja lielas priekšrocības, jo, ja parādi tiktu piedzīti, Sniace, iespējams, būtu tikusi slēgta ( 33 ).

55.

Spānija un Komisija šī apelācijas pamata pirmajā daļā norāda, ka Tiesa spriedumā lietā Tubacex ( 34 ) par līdzīgiem faktiem jau esot atzinusi, ka valsts atbalsts nepastāv. Pirmās instances tiesa neesot ievērojusi šo spriedumu un pretēji tam strīdu izraisījušās vienošanās par parāda atmaksu per se uzskatījusi par valsts atbalstu.

56.

EKL 87. panta 1. punktā valsts atbalsts, ko regulē EK līgums, ir definēts kā atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. Valsts atbalsta jēdziens šīs normas izpratnē ir vispārīgāks nekā subsīdijas jēdziens, jo tajā ietverta ne tikai pozitīva materiālā palīdzība, tāda kā subsīdijas, bet arī pasākumi, kas dažādā veidā atvieglo nastu, kura parasti apgrūtina uzņēmuma budžetu ( 35 ). Īpaši ir skaidrs, ka par sociālās apdrošināšanas iemaksu iekasēšanu atbildīgas publiskas iestādes rīcība, pieļaujot, ka šīs iemaksas tiek veiktas ar nokavēšanos, sniedz lielu ekonomisku priekšrocību uzņēmumam, kas gūst šādu labumu, samazinot uzņēmuma nastu, ko paredz normāla sociālās apdrošināšanas sistēmas piemērošana ( 36 ).

57.

Lai konstatētu, vai šāda priekšrocība ir atbalsts Līguma 87. panta izpratnē, jānosaka, vai labuma guvējs uzņēmums ir saņēmis tādu ekonomisku labumu, ko tas nebūtu saņēmis pie normāliem tirgus nosacījumiem ( 37 ). Vienošanās par parādu atmaksu ar publiskiem kreditoriem tāpēc ir jāsalīdzina ar tāda iedomāta privātā kreditora rīcību, kas attiecībā pret savu parādnieku ir tādā pašā situācijā kā publiskais kreditors un vēlas parāda summu atmaksu ( 38 ).

58.

Šāda salīdzinājuma nepieciešamību apliecina Spānijas un Komisijas apgalvojums, ka VSNK un Fogasa rīcība neesot obligāti jāuzskata par valsts atbalstu. To neapšauba arī Pirmās instances tiesa, apstrīdētā sprieduma 149. punktā uzsākot šādu salīdzinājumu. Tāpēc šajā sakarā Spānijas un Komisijas apgalvojumi nav pamatoti.

59.

Komisija, acīmredzot, agrāk, izvērtējot publiska kreditora rīcību, it īpaši vadījās no tā, vai parādnieka nokavējuma gadījumā procenti bija vienādi ar tirgus procentiem. Šajā lietā tāpat kā lietā Tubacex bija piemēroti tikai likumiskie procenti, kas nepārprotami bija mazāki par tirgus procentiem. Atgūstamā atbalsta apmērs, pēc Komisijas domām, izrietēja no procentu starpības ( 39 ).

60.

Tomēr spriedumā lietā Tubacex Tiesa šo orientieri noraidīja, jo arī privāts kreditors var no nokavējušiem parādniekiem pieprasīt procentus likumiskās likmes apmērā ( 40 ). Uz šī nolēmuma pamata Komisija 2000. gada 20. septembrī laboja 1998. gada 28. oktobra lēmumu un konstatēja, ka Sniace vienošanās ar VSNK un Fogasa nebija valsts atbalsts.

61.

Pretēji Spānijas un Komisijas apgalvotajam Pirmās instances tiesa neapšauba spriedumu lietā Tubacex, bet tāpat kā Lenzing apstrīd to, ka Komisija nebija neizvērtējusi, ciktāl Fogasa un VSNK pielaidība parādu piedziņā ir priekšrocības, kas veido valsts atbalstu. Spriedums lietā Tubacex nav par šādām priekšrocībām. Tādējādi apelācijas sūdzība šajā daļā ir noraidāma.

62.

Spānija un Komisija uzskata, ka Komisija ir pareizi konstatējusi, ka VSNK un Fogasa šajā lietā bija rīkojušās kā privāti kreditori.

63.

Pirmās instances tiesa tomēr iebilda pret šo atzinumu un šajā sakarā noraidīja trīs pamatus, uz kuriem balstījās Komisija.

64.

155. un 156. punktā Pirmās instances tiesa noraida, ka Fogasa un VSNK situāciju var salīdzināt ar situāciju, kādā bija privātie kreditori, kuri parādu atlikšanā atteicās no 40 % savu prasījumu, jo šo kreditoru prasījumi nebija nodrošināti. Tie tādējādi nebija līdzīgā situācijā.

65.

Beigās Pirmās instances tiesa 157. un 158. punktā iebilst pret salīdzinājumu ar citu privāto kreditoru, kurš bija nodrošināts, bet kurš tāpat kā publiskie kreditori parādus nepiedzina. Neesot zināms, vai Sniace arī šim kreditoram bija nokavējusi atdot parādu vai pārkāpusi vienošanos par parāda atmaksu. Tāpēc nebija iespējams pārbaudīt, vai šis kreditors bija līdzīgā situācijā kā VSNK un Fogasa.

66.

Visbeidzot, Pirmās instances tiesa 159. un 160. punktā noraidīja apgalvojumu, ka abi kreditori bija centušies palielināt savas izredzes atgūt parāda summas. Pirmkārt, esot pietiekamam nodrošinājumam, šāda izredžu palielināšana neesot vajadzīga, otrkārt, Komisija nemaz neesot novērtējusi, vai Sniace bija spējīga turpināt darboties.

67.

No tā Pirmās instances tiesa secināja, ka Komisija bija pieļāvusi acīmredzamu kļūdu “privātā kreditora” kritērija vērtējumā.

68.

Komisija pret to iebilst, ka Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi savas kontroles robežas. Tā Komisijas lēmumu esot pārbaudījusi nevis, lai konstatētu acīmredzamas kļūdas, bet detalizēti.

69.

Komisija un Spānija turklāt apgalvo, ka arī privātie kreditori varēja noslēgt vienošanās par parādu vēlāku atmaksu, ko tie arī šajos apstākļos darīja.

70.

Manuprāt, Pirmās instances tiesa 150. punktā ir pareizi konstatējusi, ka Komisijai, piemērojot “privātā kreditora” kritēriju, ir plaša rīcības brīvība. Šādā pārbaudē ir no iedomāta privāta kreditora aspekta jāizvērtē sarežģīti ekonomiski fakti. Ciktāl EKL 87. panta 1. punktā paredzētā Komisijas pārbaude ietver šādu novērtējumu, Kopienu tiesai ( 41 ) ir jāpārbauda tikai, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi un noteikumi par pamatojuma norādīšanu, vai ir pietiekami konstatēti sprieduma pamatā esošie fakti un vai faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un pilnvaru nepareiza izmantošana ( 42 ).

71.

Kā Komisija pareizi apgalvo, tās prognoze ir acīmredzami kļūdaina tikai tad, ja to nevar attaisnot ne no kāda iespējama redzes punkta, t.i., ja neviens iedomājams privātais kreditors, kas rīkojas saprātīgi, lietas apstākļos nerīkotos tā, kā rīkojās valsts kreditors.

72.

Turpretim, ja ir iespējams, ka kāds privātais kreditors rīkotos tā, kā Komisija pieņem savā secinājumā, tās vērtējums nevar būt acīmredzami kļūdains. Pretējā gadījumā acīmredzamas kļūdas vērtējumā konstatēšana novestu pie tā, ka Kopienu tiesas Komisijas privātā kreditora rīcības prognozi aizstātu ar savu.

73.

Pirmās instances tiesa apstrīdētajā lēmumā ir pārliecinoši norādījusi, kāpēc Komisijas minētie iemesli nepamato secinājumu, ka VSNK un Fogasa esot rīkojušās kā privāti kreditori ( 43 ). Jau no tā vien Pirmās instances tiesa secināja, ka Komisija bija pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

74.

Starp noraidītajiem iemesliem gan bija apgalvojums, ka kāds cits nodrošināts privātais kreditors nebija piedzinis parādus, lai gan Sniace bija nokavējusi atdot parādu arī tam. Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 157. un 158. punktā tomēr pareizi secināja, ka šādas rīcības iemesli nebija pietiekami noskaidroti, lai pierādītu, ka privāts kreditors tādā situācijā kā VSNK un Fogasa būtu rīkojies tieši tāpat. Tomēr nav arī pierādīts, ka privātais kreditors tā nebūtu rīkojies. Ņemot vērā pieejamo informāciju, šī kreditora rīcība liecina, ka Komisijas pieņēmums par iedomāta privātā kreditora rīcību bija vismaz iespējams.

75.

Tādējādi atzinums apstrīdētā lēmuma 154. un turpmākajos punktos, ka Komisija bija pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ir juridiski kļūdains un ir jānoraida.

76.

Ja Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi Kopienu tiesības, apstrīdētais spriedums tomēr nav jāatceļ, ja tā rezolutīvā daļa ir pareiza citu juridisku iemeslu dēļ ( 44 ). Tā kā Lenzing tiesvedībā pirmajā instancē apstrīdēja Komisijas lēmuma pamatojumu, jāpārbauda, vai šis prasības pamats ir svarīgs.

77.

EKL 253. pantā paredzētajā Kopienu tiesību aktu pamatojumā ir skaidri un nepārprotami jābūt norādītai tiesību akta izdevējas iestādes argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt, kāds ir veiktā pasākuma pamatojums, bet Tiesa varētu veikt kontroli ( 45 ). Ieinteresētajai personai pamatojums principā ir jāpaziņo vienlaikus ar nelabvēlīgo lēmumu; EKL 253. panta pārkāpumu Tiesa nevar vērst par labu ( 46 ).

78.

Pienākums norādīt pamatojumu ir jānošķir no pamatojuma pamatotības jautājuma, kas attiecas uz strīdīgā akta likumību pēc būtības ( 47 ). Tā kā tiesas kontrole Komisijas plašās rīcības brīvības dēļ ir ierobežota, Kopienu tiesiskajā kārtībā paredzēto administratīvā procesa garantiju ievērošanai ir īpaši svarīga nozīme. Pie šādām garantijām pretēji Komisijas norādītajam it īpaši pieder kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi izmeklēt konkrētās lietas būtiskos apstākļus un pietiekami pamatot savus lēmumus ( 48 ).

79.

Tādējādi Komisijai ir pārliecinoši un konsekventi jāpamato, kāpēc tā no dažādiem iespējamiem privāta kreditora rīcības veidiem ir izvēlējusies tieši to, kas bija vienāds ar valsts kreditora rīcību. Pamatojumā ir jānorāda arī, ciktāl Komisija, izdarot šādu pieņēmumu, ir izmeklējusi svarīgos faktus.

80.

Šajā sakarā vispirms jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma pamatojumā nebija nekādas norādes uz privāto kreditoru, kas, neņemot vērā Sniace nokavējumu, nepiedzina nodrošinātos parādus. Līdz ar to zuda viens no pieturas punktiem tam, ka Komisijas vērtējums galu galā bija iespējams. Pat ja šis pamats būtu bijis minēts, tas nevarētu pietiekami pamatot lēmumu, jo Komisija līdz šim nav varējusi paskaidrot, vai šis kreditors bija līdzīgā situācijā. Kā Pirmās instances tiesa uzsvēra apstrīdētā lēmuma 158. punktā, Komisija to līdz šim nav noskaidrojusi.

81.

Pirmās instances tiesa ir pareizi iebildusi pret diviem pārējiem lēmumos norādītajiem pamatiem.

82.

Runājot par 155. un 156. punktā noraidīto salīdzinājumu ar citiem privātiem kreditoriem, kas, noslēdzot kreditoru vienošanos, atteicās no 40 % prasījumu, Komisija jau 2000. gada 20. septembra lēmumā bija konstatējusi, ka to situācija it īpaši nodrošinājuma ziņā nelīdzinājās VSNK un Fogasa situācijai ( 49 ).

83.

Svarīgāks ir 159. un 160. punktā minētais apgalvojums, ka VSNK un Fogasa centās palielināt savas izredzes atgūt parāda summas bez finansiāliem zaudējumiem, novēršot Sniace bankrotu.

84.

Privāts kreditors tiešām mēģinātu piedzīt parādus, cik iespējams, bez zaudējumiem. Kā uzsver Lenzing, Pirmās instances tiesa tomēr ir pilnīgi pareizi konstatējusi, ka lēmumā norādītie pamati un Komisijas apgalvojumi šajā ziņā ir pretrunīgi.

85.

Pretrunas pastāv, pirmkārt, saistībā ar VSNK un Fogasa prasījumu nodrošinājumu. No vienas puses, Komisija šajā procedūrā uzskata, ka VSNK un Fogasa prasības bija nodrošinātas, ko tā arī daļēji min lēmuma pamatojumā ( 50 ). No otras puses, esot svarīgi novērst Sniace bankrotu, lai bez zaudējumiem piedzītu parādus. Tomēr par zaudējumiem būtu jāuztraucas tikai tad, ja nodrošinājuma nepietiktu.

86.

Pretrunas pastāv arī, ja pieņem, ka prasījumi tiešām nebija pietiekami nodrošināti. Kreditoru nogaidīšana palielina iespējas parādus atgūt bez zaudējumiem tikai tad, ja parādnieks pārvar krīzi un uzlabo savu situāciju. Tomēr Komisija apstrīdētājos lēmumos vairākās vietās izsaka šaubas par Sniace iespējām turpināt darbību ( 51 ), nenorādot, kāpēc tā tomēr pieņem pozitīvas izredzes.

87.

Procesā tiesā Komisija šajā ziņā tikai minēja, ka tā varēja pamatoties uz Spānijas valdības izklāstu, saskaņā ar kuru esot pastāvējuši restrukturizācijas un sanācijas plāni ( 52 ). Ja tas bija vienīgais iemesls, lai pieņemtu, ka Sniace bija izredzes turpināt darbību, tad apstrīdētajā lēmumā ne tikai trūkst pietiekama pamatojuma, bet arī nav izpildīts pienākums pietiekami izmeklēt lietas apstākļus. Pirmās instances tiesa apstrīdētā lēmuma 160. punktā ir konstatējusi, ka ne Spānijai, ne Komisijai nebija informācijas, kas nepieciešama, lai pārbaudītu, vai Sniace bija spējīga turpināt darbību. Šo faktu konstatējumu pašu par sevi Tiesa vairs nevar pārbaudīt apelācijas tiesvedībā ( 53 ), bet lietas dalībnieces to arī neapstrīd.

88.

Vēl jānorāda, ka arī lēmuma pamatojumā neminētais Spānijas un Komisijas apgalvojums, ka VSNK Sniace turpmākas darbības rezultātā varētu cerēt uz papildu sociālās apdrošināšanas iemaksām, bet Fogasa tādā gadījumā vismaz tiktu ietaupīti izdevumi Sniace darbiniekiem, nevar pamatot iedomāta privāta kreditora rīcību.

89.

Principā privāta kreditora gadījumā iespējams iedomāties tādus iemeslus kā izredzes veikt turpmākus darījumus vai izvairīties no izdevumiem nākotnē. Taču šī lieta ir par valsts publiskām interesēm, par kurām rūpēties ir uzdots noteiktām publiskām iestādēm. Šādas intereses ir tipisks iemesls “klasiska” atbalsta nodrošināšanai. Kā pareizi uzsver Lenzing, tās tāpēc nevar uzskatīt par iemeslu, lai attaisnotu noteiktiem uzņēmumiem, atsakoties no parādu piedzīšanas, sniegtas priekšrocības. Pretējā gadījumā arī publisku investoru kapitālieguldījumus varētu attaisnot ar to, ka ir jānodrošina darba vietas. Tiesa to jau ir skaidri noliegusi ( 54 ).

90.

Tādējādi Komisijas pamatojuma mēģinājumi ir vai nu nepiemēroti, lai pamatotu apstrīdēto Komisijas lēmumu, vai pretrunīgi un tāpēc viens otru atspēko. Šo pretrunu varētu atrisināt, ja Komisija noskaidrotu pamatā esošos faktus tiktāl, lai tā varētu izlemt, kuri apsvērumi būtu svarīgi iedomātam privātam kreditoram, un to pietiekami izskaidrotu sava lēmuma pamatojumā. Tā kā šādu apsvērumu trūkst, apstrīdētā lēmuma pamatojums ir kļūdains.

91.

Lai gan apstrīdētajā spriedumā ir pieļauta juridiska kļūda, ciktāl Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, tā kā apstrīdētais Komisijas lēmums nav pietiekami pamatots, spriedums ir jāpatur spēkā citu iemeslu dēļ. Tādējādi apelācijas sūdzība ir noraidāma.

92.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 122. pantu kopā ar 118. pantu un 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Atbilstoši 69. panta 4. punktam dalībvalstis, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā ( 55 ), pašas.

93.

Tādējādi Spānijai katrā ziņā savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašai. Turklāt Lenzing lūdz piespriest Spānijai, bet ne Komisijai atlīdzināt tās tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā. Tā kā spriedums nav labvēlīgs gan Spānijai, gan Komisijai, tām būtu jāpiespriež tiesāšanās izdevumus atlīdzināt solidāri ( 56 ). Šādā situācijā Lenzing nevar izvēlēties vienu no abiem tiesāšanās izdevumu parādniekiem, bet atlīdzināt tiesāšanās izdevumus ir jāpiespriež abiem lietas dalībniekiem, kam spriedums nav labvēlīgs.

94.

Tāpēc es iesaku Tiesai nolemt šādi: