ĢENERĀLADVOKĀTA L. A. HĒLHUDA [L. A. GEELHOED] SECINĀJUMI,
sniegti 2006. gada 12. septembrī (1)
Apvienotās lietas C‑403/04 P un C‑405/04 P
Sumitomo Metal Industries Ltd
un
Nippon Steel Corp.
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Apelācijas sūdzība par Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2004. gada 8. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering Corp., Nipon Steel Corp., JFE Steel Corp. un Sumitomo Metal Industries/Eiropas Kopienu Komisija, ar kuru tika daļēji atcelts Komisijas 1999. gada 8. decembra Lēmums 2003/382/EK par EK līguma 81. panta piemērošanu (Lieta IV/E‑1/35.860‑B – “Bezšuvju tērauda caurules”), un tika samazināts prasītājām uzliktā naudas soda apmērs
Satura rādītājs
I – Ievads
II – Lēmums
III – Process Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedums
IV – Tiesvedība Tiesā
V – Sumitomo apelācijas sūdzība
A – Apelācijas sūdzības apjoms
B – Par pirmo pamatu – konstatējot EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu saistībā ar “projekta” vadiem, tika pārkāptas Kopienu tiesības
1) Pirmās instances tiesas pamatojums
2) Apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti
a) Behera liecības
b) “Gruber + Weber” arguments
c) Vallourec liecības
3) Komisijas pretargumenti
a) Ievadpiezīme
b) Argumenti attiecībā uz Behera liecībām
c) Argumenti attiecībā uz pierādīšanas pienākuma pārnešanu – “Gruber + Weber” arguments
d) Argumenti attiecībā uz Verlukas liecībām
4) Vērtējums
a) Ievada apsvērumi
b) Verlukas liecības
c) Behera liecības
d) “Grüber + Weber” arguments
C – Par otro apelācijas pamatu – pārmērīgi ilga lietas izskatīšana
1) Apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti
2) Komisijas argumenti
3) Vērtējums
VI – Nippon Steel apelācijas sūdzība
A – Par pirmo apelācijas pamatu – piemērojot nepareizu pierādīšanas standartu, lai gan tika parādīts, ka Komisijas apgalvojumi nesaskan ar apelācijas sūdzības iesniedzējas komerciālajām interesēm un tādēļ ir neloģiski, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu
1) Attiecīgās pārsūdzētā sprieduma daļas
2) Apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti
3) Komisijas argumenti
4) Vērtējums
B – Par otro apelācijas pamatu – Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot nepareizu pierādīšanas standartu lietā, kurā dokumentārie pierādījumi nav nepārprotami un apelācijas sūdzības iesniedzēja ir sniegusi citu pamatotu izskaidrojumu par strīdīgo rīcību
C – Par trešo apelācijas pamatu – Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot nepareizu pierādīšanas standartu attiecībā uz pierādīšanas līmeni, kas nepieciešams, lai apstiprinātu strīdīgas liecības, kuras Komisija izmantoja par galveno pierādījumu, bet kuras ir ļoti apšaubāmas, ļoti pārprotamas un pretrunā citiem pierādījumiem
D – Par ceturto apelācijas pamatu – Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, balstot uz pretrunīgu un nepareizu pamatojumu savu viedokli, ka Behera 1997. gada 21. aprīļa liecības apstiprina Verlukas liecības attiecībā uz iespējamo pārkāpumu saistībā ar “projekta” vadiem
1) Apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti
2) Komisijas argumenti
3) Vērtējums
VII – Par tiesāšanās izdevumiem
VIII – Secinājumi
I – Ievads
1. Šīs lietas pamatā ir apelācijas sūdzība, ko iesniedza Sumitomo Metal Industries Ltd (turpmāk tekstā – “Sumitomo”) un Nippon Steel Corp. (turpmāk tekstā – “Nippon Steel”) par Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering Corp. u.c./Eiropas Kopienu Komisija tiktāl, ciktāl minētais spriedums attiecas uz tām (2).
2. Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa samazināja naudas sodus, kas apelācijas sūdzību iesniedzējām tika piemēroti saskaņā ar Komisijas 1999. gada 8. decembra Lēmumu 2003/382/EK par EK līguma 81. panta piemērošanu (Lieta IV/E‑1/35.860‑B – “Bezšuvju tērauda caurules”) (3) (turpmāk tekstā – “Lēmums”), un pārējā daļā prasību par šā lēmuma atcelšanu noraidīja.
II – Lēmums
3. Komisija adresēja Lēmumu astoņiem uzņēmumiem, kas ražo bezšuvju oglekļa tērauda caurules. Šo astoņu uzņēmumu skaitā bija četri Eiropas uzņēmumi (turpmāk tekstā – “Kopienas ražotāji”), proti, Mannesmannröhren-Werke AG (turpmāk tekstā – “Mannesmann”), Vallourec SA (turpmāk tekstā – “Vallourec”), Corus UK Ltd (bijušais British Steel, turpmāk tekstā – “Corus”) un Dalmine SpA (turpmāk tekstā – “Dalmine”). Pārējie četri Lēmuma adresāti bija Japānas uzņēmumi (turpmāk tekstā – “Japānas ražotāji”), proti, NKK Corp., Nippon Steel, Kawasaki Steel Corp. un Sumitomo.
4. Bezšuvju oglekļa tērauda caurules tiek izmantotas naftas un gāzes rūpniecībā. Tās tiek iedalītas divās preču kategorijās.
5. Pie pirmās preču kategorijas pieder urbšanas caurules, parasti sauktas “Oil Country Tubular Goods” vai “OCTG”. Šīs caurules tiek pārdotas bez vītnes (“caurules bez vītnes”) vai ar vītni. Vītņu iegriešana ir darbība, kas paredzēta, lai varētu savienot OCTG caurules. To var veikt atbilstoši American Petroleum Institute (API) standartiem. Caurules ar šādā veidā iegrieztām vītnēm turpmāk tekstā tiks sauktas par “standarta OCTG caurulēm”. Vītņu iegriešanu var veikt arī lietojot speciālu tehniku, kas parasti ir patentēta. Otrajā gadījumā vītnes vai savienojuma vietas tiek apzīmētas kā “augstākās kategorijas” vai “premium”. Caurules ar šādā veidā iegrieztām vītnēm turpmāk tekstā sauks par “premium OCTG caurulēm”.
6. Otrajā preču kategorijā ietilpst caurules naftas un gāzes vadiem (“line pipe”) no bezšuvju oglekļa tērauda, ko iedala tādās, kas ražotas saskaņā ar standartizētām normām, un tādās, kas ražotas pēc pasūtījuma konkrētiem projektiem (turpmāk tekstā – ““projekta” vadi”).
7. 1994. gada novembrī Komisija nolēma veikt izmeklēšanu saistībā ar pret konkurenci vērstu darbību pastāvēšanu attiecībā uz šīm oglekļa tērauda caurulēm, kas tiek izmantotas naftas rūpniecībā. 1994. gada decembrī tā veica pārbaudes vairākos uzņēmumos, tostarp Sumitomo. Laika posmā no 1996. gada septembra līdz 1997. gada decembrim Komisija veica papildu pārbaudes Vallourec, Dalmine un Mannesmann.
1996. gada 17. septembrī veiktās Vallourec pārbaudes gaitā Vallourec Oil & Gas prezidents Verluka [Verluca] sniedza liecības (turpmāk tekstā – “Verlukas liecības”), kurām apstrīdētajā Komisijas Lēmumā bija liela nozīme.
Mannesmann pārbaudes gaitā šī uzņēmuma vadītājs Behers [Becher] atbildēja uz virkni Komisijas jautājumu (turpmāk tekstā – “Behera liecības”). Arī šīs liecības noteikti bija apstrīdētā Lēmuma pamatā.
8. Saskaņā ar Lēmumu astoņi uzņēmumi, kas bija tā adresāti, bija noslēguši vienošanos cita starpā par savstarpēju vietējo tirgu sadali (Lēmuma 62.–67. apsvērums). Saskaņā ar šīs vienošanās noteikumiem uzņēmumi apņēmās nepārdot standarta OCTG caurules un “projekta” vadus citas vienošanās puses vietējā tirgū. Šī vienošanās bija noslēgta tā sauktā “Eiropas un Japānas kluba” ietvaros. Vietējo tirgu sadales princips tika apzīmēts ar jēdzienu “Pamata noteikumi” (“Fundamentals”). Komisija konstatēja, ka Pamata noteikumi tika ievēroti un vienošanās traucēja konkurenci kopējā tirgū.
9. Vienošanās sastāvēja no trīs daļām, no kurām pirmā bija Noteikumi par vietējiem tirgiem, kas bija pamats Lēmuma 1. pantā konstatētajam pārkāpumam, otrā noteica konkursu cenas un “īpašo tirgu” minimālās cenas un trešā ar “sadales atslēgu” (“sharing keys”) palīdzību sadalīja citus pasaules tirgus, izņemot Kanādu un Amerikas Savienotās Valstis (Lēmuma 61. apsvērums).
10. Komisija savus secinājumus, ka šādi Pamata noteikumi pastāvēja, pamatoja ar vairākiem dokumentiem, kas uzskaitīti Lēmuma 62.–67. apsvērumā, kā arī tabulu, kas ievietota Lēmuma 68. apsvērumā. Tā uzskata, ka no šīs tabulas izrietot, ka vietējo uzņēmumu daļa OCTG cauruļu un cauruļu vadu piegādē, ko veica visi Lēmuma adresāti Japānā, kā arī visu četru Kopienas uzņēmumu daļa to vietējos tirgos bija ļoti augsta. Komisija no tā secināja, ka vienošanās puses kopumā ievēroja vietējo tirgus sadali. Pierādījumus par abām pārējām vienošanās daļām Komisija norādīja Lēmuma 70.–77. apsvērumā.
11. Saskaņā ar Komisijas izteikumiem (Lēmuma 59. un 60. apsvērums), Eiropas un Japānas klubs laika posmā no 1977. gada līdz 1994. gadam tikās divas reizes gadā.
12. Komisija tomēr uzskatīja, ka par pārkāpuma sākuma brīdi jāuzskata 1990. gads, jo no 1977. gada līdz 1990. gadam starp Kopienu un Japānas valdību bija noslēgti līgumi par labprātīgu eksporta ierobežošanu (Lēmuma 108. apsvērums). Pēc Komisijas domām, pārkāpums beidzās 1995. gadā (Lēmuma 96. un 97. apsvērums).
13. Lēmuma rezolutīvā daļa tiktāl, ciktāl tai ir nozīme apelācijas sūdzībā, ir šāda:
“1. pants
1. [..] Sumitomo Metal Industries Limited, [un] Nippon Steel Corporation, tādā veidā un apjomā kā tas izklāstīts šī lēmuma pamatojumā, ir pārkāpuši EK līguma 81. panta 1. punkta noteikumus, noslēdzot [..] vienošanos, kas cita starpā paredzēja attiecīgo valstu standarta [..] bezšuvju OCTG cauruļu ar vītni un [..] bezšuvju “projekta” vadu tirgu sadali.
2. Pārkāpums bija ildzis kopš 1990. gada līdz 1995. gadam [..] Sumitomo Metal Industries Limited [un] Nippon Steel Corporation [..] gadījumā.
[..]
4. pants
Uzņēmumiem, kas nosaukti 1. pantā, pamatojoties uz tajā konstatēto pārkāpumu, tiek uzlikti šādi naudas sodi:
[..]
5. Sumitomo Metal Industries Limited EUR 13 500 000
6. Nippon Steel Corporation EUR 13 500 000
[..].”
III – Process Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedums
14. Ar septiņiem prasības pieteikumiem, kas iesniegti Pirmās instances tiesas kancelejā laika posmā no 2000. gada 28. februāra līdz 3. aprīlim, septiņi no astoņiem sodītajiem uzņēmumiem, to starpā Sumitomo un Nippon Steel, apstrīdēja Lēmumu. Visi lūdza pilnīgu vai daļēju Lēmuma atcelšanu, kā arī tiem uzliktā naudas soda atcelšanu, vai, pakārtoti, gadījumā, ja Lēmums paliek spēkā pilnībā vai daļā, uzliktā naudas soda samazināšanu.
15. Ar pārsūdzēto spriedumu Pirmās instances tiesa:
– atcēla Lēmuma 1. panta 2. punktu tiktāl, ciktāl ar to tika konstatēts prasītāju izdarītais pārkāpums pirms 1991. gada 1. janvāra un pēc 1994. gada 30. jūnija,
– piemēroja katram no prasītājiem naudas sodu EUR 10 935 000 apmērā;
– prasību pārējā daļā noraidīja;
– piesprieda katram lietas dalībniekam segt savus tiesāšanās izdevumus.
IV – Tiesvedība Tiesā
16. Savā apelācijas sūdzībā Sumitomo lūdz Tiesu:
– pilnībā vai daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– pilnībā vai daļēji atcelt Lēmuma 1. un 3.–6. pantu tiktāl, ciktāl tie attiecas uz Sumitomo;
– ja nepieciešams, izdot Komisijai rīkojumu kompensēt Sumitomo procesa pārmērīgo ilgumu Pirmās instances tiesā, samaksājot vismaz EUR 1 012 332;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies Pirmās instances tiesā un Tiesā.
17. Savā apelācijas sūdzībā Nippon Steel lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– atcelt Lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Nippon Steel;
– pakārtoti, ja apelācijas sūdzība tiek apmierināta tikai attiecībā uz “projekta” vadiem, tad par divām trešdaļām samazināt uzlikto naudas sodu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies Pirmās instances tiesā un Tiesā.
18. Komisija lūdz abas apelācijas sūdzības noraidīt un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2005. gada 15. marta rīkojumu Sumitomo un Nippon Steel apelācijas sūdzības tika apvienotas vienā tiesvedībā.
20. 2005. gada 8. decembra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu apsvērumi.
V – Sumitomo apelācijas sūdzība
A – Apelācijas sūdzības apjoms
21. Savā apelācijas sūdzībā (2.3. punkts) Sumitomo uzsver, ka procesuālās ekonomijas nolūkā pievienojas Nippon Steel apelācijas sūdzībā minētajiem argumentiem. Šie argumenti attiecas gan uz standarta OCTG caurulēm, gan uz “projekta” vadiem, turpretī Sumitomo argumenti šajā procesā attiecas tikai uz apsvērumiem, no kuriem Pirmās instances tiesa varēja secināt, ka tā bija iesaistīta EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumā saistībā ar “projekta” vadiem. Turklāt Sumitomo lūdz abas apelācijas sūdzības apvienot vienā tiesvedībā.
22. Man šķiet, ka šāds Sumitomo mēģinājums paplašināt apelācijas sūdzības apjomu, pievienojoties cita lietas dalībnieka apelācijas sūdzībai, nav pieņemams.
23. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunktu apelācijas sūdzībā jānorāda izvirzītie tiesību pamati un argumenti.
24. Pastāvīgajā un plašajā judikatūrā Tiesa ir noteikusi, ka minētajiem apelācijas sūdzības pamatiem ir jāattiecas uz Pirmās instances tiesas spriedumu (4) un ka, lai apelācijas sūdzība būtu pieņemama, tajā ir jābūt precīzi norādītam, kuros sava sprieduma punktos Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi Kopienu tiesības (5). No šīs precizitātes prasības cita starpā izriet, ka tikai apelācijas sūdzības pamata vispārīga norādīšana bez papildu paskaidrojumiem neatbilst šai prasībai (6).
25. Vispārīga atsauce apelācijas sūdzībā uz pamatiem un argumentiem, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda analogā tiesvedībā, manuprāt, neatbilst šai precizitātes un skaidrības prasībai, pat ja argumenti un pamati, kas izteikti apelācijas sūdzībā analogā tiesvedībā, ir izklāstīti detalizēti.
26. Pat ja starp divām vai vairākām apelācijas sūdzībām satura ziņā pastāv liela līdzība, kuras dēļ tās var tikt apvienotas vienā tiesvedībā sprieduma taisīšanai, tomēr ikvienam apelācijas sūdzības iesniedzējam saskaņā ar Tiesas Reglamenta 112. pantu ir pienākums savā apelācijas sūdzībā precīzi norādīt pamatus un argumentus, ar kuriem tas apstrīd konkrētas pārsūdzētā sprieduma daļas, kā arī secinājumus, kas pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja viedokļa no tiem izriet (7).
27. Apelācijas sūdzības robežu precīza noteikšana un detalizēts izklāsts ir svarīgs likumīga un atbilstoša procesa, ko ierosina tikai par tiesību jautājumiem, priekšnoteikums. Šī precizitāte ir nepieciešama arī citu lietas dalībnieku interesēs, kuriem ir skaidri jāzina pret tiem izvirzīti iebildumi un argumenti.
28. Tādēļ es secinu, ka Sumitomo apelācijas sūdzība ir nepieņemama tiktāl, ciktāl tā atsaucas uz pamatiem un argumentiem, kurus ir norādījusi Nippon Steel savā apelācijas sūdzībā par Lēmumu.
B – Par pirmo pamatu – konstatējot EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu saistībā ar “projekta” vadiem, tika pārkāptas Kopienu tiesības
1) Pirmās instances tiesas pamatojums
29. Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa par prasītāju pirmajā instancē izvirzīto pirmo prasības pamatu, ka Komisija neesot sniegusi pietiekamus pierādījumus par Lēmuma 1. punktā konstatēto pārkāpumu, sprieda šādi.
30. Pārsūdzētā sprieduma 173.–188. punktā Pirmās instances tiesa izklāsta kritērijus, kuri Komisijai jāievēro darbībās ar pierādījumiem.
31. Pēc tam Pirmās instances tiesa pārbaudīja, pirmkārt, pirmā prasības pamata otro daļu, kurā ir apgalvots, ka iesniegtajiem pierādījumiem nav pierādījuma spēka, un, pakārtoti, tā paša prasības pamata pirmo daļu, proti, ka apgalvotā vienošanās nav savienojama ar Apvienotās Karalistes off‑shore tirgū un citos tirgos pastāvošo situāciju (189.–337. punkts).
32. Pirmās instances tiesa piešķīra sevišķu nozīmi Verlukas 1996. gada 17. septembrī sniegtajām liecībām, kas papildinātas ar viņa 1996. gada 14. oktobrī sniegtajām liecībām un dokumentu ar nosaukumu “Vérification auprès de Vallourec” [“Pārbaude Vallourec uzņēmumā”] (turpmāk tekstā kopā apzīmētas kā “Verlukas liecības”). Verlukas liecību nozīme ir tik liela tādēļ, ka tās ir vienīgie pierādījumi, ar ko varēja konstatēt visus pārkāpuma aspektus, it īpaši tā ilgumu un attiecīgos izstrādājumus (proti, standarta OCTG caurules un “projekta” vadi) (189. punkts).
33. 205.–212. punktā Pirmās instances tiesa skaidro, kādēļ tā uzskata Verlukas liecības par ticamām un piešķir tām sevišķu nozīmi.
34. 219.–221. punktā Pirmās instances tiesa pabeidz šī prasības pamata pārbaudi šādi:
“219. Turklāt jāpatur prātā, ka saskaņā ar Pirmās instances tiesas judikatūru viena pārkāpumā apsūdzētā uzņēmuma, kas apsūdzēts par dalību aizliegtajā vienošanās, ko savukārt apstrīd pārējie apsūdzētie uzņēmumi, atzīšanās nevar tikt uzskatīta par pietiekamu šā uzņēmuma izdarītā pārkāpuma pierādījumu [..]. Tādēļ jāsecina, ka, neņemot vērā to uzticamību, Verlukas liecības jāapstiprina ar vēl citiem pierādījumiem, lai konstatētu Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu.
220. Tomēr, ņemot vērā Verlukas liecību uzticamību, nepieciešamā apstiprinājuma ar citiem pierādījumiem pakāpe, kā precizitātes, tā arī dziļuma ziņā, šajā gadījumā ir mazāka, nekā tā būtu, ja tas nebūtu tik uzticams. Tādējādi var secināt, ka, ja Verlukas un Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētās vienošanās par tirgus sadali pastāvēšanu un atsevišķus tās aspektus apstiprinātu vēl vairāki savā starpā saskaņoti pierādījumi, Verlukas paskaidrojumi būtu pietiekami, lai [..] pierādītu arī citus Apstrīdētā lēmuma aspektus [..]. Turklāt, pieņemot, ka kāds dokuments nav tiešā pretrunā Verlukas liecībām attiecībā uz vienošanās par tirgus sadali pastāvēšanu vai tās saturu, tas, ka šis dokuments satur pierādījumus par būtiskiem šās vienošanās aspektiem, ir pietiekami, lai tas kļūtu par apstiprinošu pierādījumu pārkāpuma pierādījumu kopuma kontekstā [..].”
35. Turpmāk 222.–331. punktā Pirmās instances tiesa izvērtē pārējos Lēmumā esošos pierādījumus. 294.–302. punktā Pirmās instances tiesa piešķir sevišķu nozīmi Mannesmann vārdā sniegtajām Behera liecībām.
36. Par Behera liecību ticamību, kura tika apstrīdēta pirmajā instancē, pamatojoties uz to, ka iepriekšminētās liecības nav balstītas uz personīgi zināmiem apstākļiem, Pirmās instances tiesa 297. punktā skaidroja: “Ja, kā Mannesmann gadījumā, persona, kurai nav tieši pazīstami attiecīgie apstākļi, sniedz paskaidrojumus kā uzņēmuma pārstāvis un atzīst kā sava, tā citu uzņēmumu izdarīto pārkāpumu, šī persona noteikti atsaucas uz sava uzņēmuma sniegto informāciju, jo īpaši uz tā darbinieka, kam ir tiešas ziņas par attiecīgajām darbībām, sniegto informāciju [..].”
37. 302. punktā Pirmās instances tiesa par Behera liecību ticamību atzīmē, ka: “Fakts, ka Behers ir noliedzis to, ka Pamata noteikumos pastāvētu Eiropas iekšējais aspekts attiecībā uz savstarpēju iekšējo tirgu ievērošanas pienākumu Eiropas ražotāju starpā, savā ziņā vājina viņa paziņojumu kā pierādījumu, ar ko apstiprināt Verlukas liecības. Tomēr jāpiebilst, ka Behers nepārprotami ir apstiprinājis vienošanās par tirgus sadali pastāvēšanu Eiropas un Japānas ražotāju starpā par OCTG un “projekta” vadiem [..]. Šis paskaidrojums apstiprina Verlukas liecību attiecībā uz šo pārkāpuma aspektu un tādējādi attiecībā uz faktu, ka japāņu prasītāji ir bijuši vienošanās par tirgus sadali puses, saskaņā ar ko tie ir piekrituši netirgot standarta OCTG caurules un “projekta” vadus Kopienas tirgos [..]”.
38. Pirmās instances tiesa pabeidz Komisijas Lēmumā norādīto pierādījumu izvērtēšanu šādi:
“332. No lielākās daļas informācijas, kas veido pierādījumu kopumu, skaidri neizriet, uz kādām bezšuvju tērauda caurulēm attiecās vienošanās par sadali, bet nav šaubu, ka citu produktu starpā tā attiecas uz standarta OCTG caurulēm. Īpašās atsauces uz šiem izstrādājumiem dokumentos Réflexions stratégiques un Réflexions sur le contrat VAM, sadales atslēgas dokumentā un Mannesmann atbildē un, bez tuvākām norādēm, uz OCTG caurulēm vispārīgi citos dokumentos, uz ko atsaukusies Komisija, pienācīgi un skaidri apstiprina Verlukas paskaidrojumu par to, ka [Pamata] noteikumi attiecās uz šiem izstrādājumiem.
333. Attiecībā uz projekta vadiem viens pats pierādījums – Behera sniegtā Mannesmann atbilde – neapšaubāmi atbalsta Verlukas paskaidrojumu, ka aizliegtā vienošanās attiecas arī uz projekta vadiem. Tomēr, ņemot vērā šīs atbildes īpašo pierādījuma vērtību, kas aprakstīta iepriekš 294. un 302. punktā, tā ir pietiekama, lai apstiprinātu Verlukas paskaidrojumus, kas jau tā bija ļoti ticami [..] attiecībā uz šiem izstrādājumiem.
334. Katrā gadījumā – jau ir noteikts, ka, ja ar saskaņoto pierādījumu kopumu, uz ko atsaucas Komisija, var konstatēt Verlukas un Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto vienošanos par tirgus sadali un atsevišķus tās aspektus, Verlukas paskaidrojumi ir pietiekami, lai pierādītu citus Apstrīdētā lēmuma aspektus saskaņā ar noteikumu, kas izriet no [..] sprieduma Cementa lietā (1838. punkts) un uz ko atsaucas Komisija [..]. Jau iepriekš 330. un 332. punktā ir noteikts, ka pierādījumu kopums, uz ko atsaucas Komisija, ir pietiekams, lai atsevišķos aspektos apstiprinātu Verlukas paskaidrojumus, jo īpaši par standarta OCTG caurulēm.
335. Šajos apstākļos jāuzskata, ka Verluka savos paskaidrojumos ir teicis taisnību, un tādējādi jāatzīst, ka šie paskaidrojumi ir pietiekams pierādījums, lai konstatētu, ka vienošanās par Eiropas–Japānas kluba locekļu iekšējo tirgu sadali attiecās ne tikai uz standarta OCTG caurulēm, kā to apliecina vairāki citi pierādījumi, bet arī uz projekta vadiem. Nav iemesla pieņēmumam, ka Verluka, kam bija tiešas ziņas par faktiem, varētu sniegt nepatiesus paskaidrojumus attiecībā uz transporta vadiem, ja pārējie pierādījumi apstiprina viņa paskaidrojumus attiecībā uz vienošanās pastāvēšanu un tās piemērošanu standarta OCTG caurulēm.
336. Visbeidzot, pat ja pieņem, ka japāņu prasītājiem varētu būt šaubas par izstrādājumiem, uz ko attiecas Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētā vienošanās – bet šādas šaubas nav izteiktas –, jāatzīmē, ka, ja lēmums kopumā parāda, ka vienošanās ir attiekusies uz īpašiem izstrādājumu veidiem, un min pierādījumus, uz ko balstīts šāds secinājums, tad fakts, ka šādā lēmumā nav precīza un izsmeļoša visu to izstrādājumu veidu uzskaitījuma, uz ko attiecas pārkāpums, nav pietiekams, lai atceltu lēmumu (skatīt pēc analoģijas – kontekstā par pamatu saistībā ar pamatojuma trūkumu – 203. punktā minēto spriedumu lietā Gruber + Weber/Komisija, 214. punktu). Ja tā nebūtu, uzņēmums varētu izvairīties no soda par spīti faktam, ka Komisija skaidri ir konstatējusi, ka uzņēmums izdarījis pārkāpumu, apstākļos, kuros nav identificēti izstrādājumi, kas ietilpst vairāku līdzīgu izstrādājumu virknē, ko tirgoja attiecīgais uzņēmums.”
2) Apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti
39. Apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus apelācijas sūdzības pamata pamatošanai, ka Pirmās instances tiesa pārkāpa Kopienu tiesības, secinot, ka Japānas prasītāji piedalījās EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumā saistībā ar “projekta” vadiem, var iedalīt trīs daļās:
a) argumenti pret Pirmās instances tiesas secinājumu, ka Behera liecības pilnībā apstiprina Verlukas liecības;
b) argumenti pret pierādīšanas pienākuma pāreju, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma 336. punkta (tā sauktais “Gruber + Weber” punkts);
c) argumenti pret Pirmās instances tiesas secinājumu, ka Verlukas liecības jāuzskata par ticamām.
40. Es aplūkošu šī pirmā pamata trīs daļas kārtībā, kāda ir ievērota apelācijas sūdzībā.
a) Behera liecības
41. Par Behera liecībām apelācijas sūdzības iesniedzēja, pirmkārt, min, ka Pirmās instances tiesa šīm liecībām piešķīra nepareizu pierādījuma spēku, secinot, ka tās nepārprotami apstiprina vienošanās par tirgus sadali pastāvēšanu attiecībā uz “projekta” vadiem.
42. It sevišķi Pirmās instances tiesai vajadzēja ņemt vērā, ka Behers savās liecībās izdarīja divas atrunas: pirmkārt, viņš norādīja, ka runa ir par notikumiem, kas notika pirms viņš kļuva par Mannesmann vadītāju, un otrkārt, viņa vārdos bija jaušama zināma nedrošība vai šaubas par to, kas viņam par šiem notikumiem bija paziņots (8). Pirmās instances tiesas arguments pārsūdzētā sprieduma 297. punktā, ka Behers savās liecībās balstās uz informāciju, kuru viņam sniedza viņa uzņēmums un it īpaši tā darbinieki, kam ir tiešas ziņas par attiecīgajām darbībām, šajā sakarā ir tīri spekulatīvs un arī veido nepareizu pierādījuma spēka izvērtējumu.
43. Otrā kļūda ir tā, ka Pirmās instances tiesa uzskatīja Behera liecības par ticamu pierādījumu, kas apstiprina Verlukas pirmās liecības, kaut arī Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka Behers nepareizi ir noliedzis Pamata noteikumu ar Eiropas iekšējo tirgu saistīto aspektu (9).
44. Pēc tam, kad Pirmās instances tiesa konstatēja, ka Behera liecībās bija būtiska neprecizitāte saturā, tā vairs nevarēja izmantot šo liecību elementus Verlukas liecību apstiprināšanai.
45. Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzēja uzsver, ka jebkurā gadījumā Behera liecības pilnībā vai daļu no tām nevar uzskatīt par nepārprotamu Verlukas liecību apstiprinājumu (skat. iepriekš minēto pirmo argumentu) un ka, lai gan tās ir apstiprinājušas pēdējā izteikumus attiecībā uz “sadales atslēgas” dokumentu, tām nav nekāda pierādījuma spēka attiecībā uz “projekta” vadiem, jo “sadales atslēgas” dokuments, kā jau minēja Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 278. punktā, attiecas tikai uz standarta OCTG caurulēm (10).
46. Trešā kļūda ir tā, ka Pirmās instances tiesa savu secinājumu, ka šīs liecības var apstiprināt iespējamu pārkāpumu attiecībā uz “projekta” vadiem, balstīja uz pretrunīgiem un nepietiekamiem argumentiem.
47. Papildus jau iepriekš norādītajiem argumentiem, kas apstrīd šos secinājumus, Pirmās instances tiesas pieeja pati par sevi ir uzskatāma par nekonsekventu, jo pārsūdzētā sprieduma 220. punktā (minēts šo secinājumu 34. punktā) tā pamatojās uz principu, ka dokumentus tikai tad var pieņemt kā apstiprinošus pierādījumus, ja tie nav acīmredzami pretrunā Verlukas liecībām par būtiskiem vienošanās par tirgus sadali elementiem.
48. Taču Behera liecību gadījumā Pirmās instances tiesa tās uzskatīja par apstiprinošu pierādījumu, neņemot vērā apstākli, ka šīs liecības bija lielā mērā pretrunā Verlukas apgalvojumam, ka pastāvēja iekšēja Eiropas vienošanās. Pirmās instances tiesa nepaskaidroja, kādēļ tik būtiski atšķīrās dokumentu un liecību pierādījuma spēka izvērtēšana.
b) “Gruber + Weber” arguments
49. No pārsūdzētā sprieduma 336. punkta (minēts šo secinājumu 38. punktā) izriet nepieļaujama pierādīšanas pienākuma pāreja.
50. Saskaņā ar minētajā punktā iekļautajiem apsvērumiem Komisija var pieņemt pārkāpuma pastāvēšanu attiecībā uz preci X pat tad, ja nav iespējams sniegt precīzas ziņas par šo pārkāpumu, ar nosacījumu, ka tā ir konstatējusi atbildētāja uzņēmuma pārkāpumu attiecībā uz virkni līdzīgu preču. Pieņemot šo argumentu, lai secinātu, ka Komisija pierādījusi pārkāpumu attiecībā uz “projekta” vadiem, Pirmās instances tiesa esot pārnesusi pierādīšanas pienākumu.
51. Tā rīkojoties, Pirmās instances tiesa nepareizi interpretēja savu judikatūru lietā Gruber + Weber/Komisija (11), pieņemot, ka šo spriedumu var piemērot arī šajā lietā, lai gan tajā nav runas par jautājumu, vai noteiktā prece ietilpst preču kategorijā, attiecībā uz kuru tika konstatēts EKL 81. panta 1. punkta pārkāpums, bet drīzāk par jautājumu, vai Komisijai izdevās Lēmumā pierādīt šādu pārkāpumu attiecībā uz noteiktu preci, proti, “projekta” vadiem.
52. Turklāt šeit nevar pieņemt, ka standarta OCTG caurules un “projekta” vadi ietilpst tajā pašā preču kategorijā. Šeit runa ir par divām ļoti atšķirīgām preču kategorijām, kuru lietojums un ģeogrāfiskais galamērķis nav salīdzināmi un kuras Komisija pareizi uzskatīja savā lēmumā Mannesmann/Vallourec (12) par diviem atšķirīgiem preču tirgiem.
c) Vallourec liecības
53. Apelācijas sūdzības pirmā pamata trešā daļa ir sevišķi vērsta pret Pirmās instances tiesas konstatējumu pārsūdzētā sprieduma 219. un 220. punktā (minēts šo secinājumu 34. punktā) tiktāl, ciktāl no tā izriet, ka, balstoties tikai uz Verlukas liecībām, varēja apgalvot, ka Japānas ražotājiem inkriminētās darbības attiecās arī uz “projekta” vadiem.
54. Pirmkārt, Pirmās instances tiesa sava viedokļa argumentēšanai nepamatoti atsaucās uz sprieduma Cementa lietā 1838. punktu (13). Citādi nekā minētajā lietā – kur runa bija par dokumenta, kas veidots tieši pēc sanāksmes un ar kuru to protokolē, pierādījuma spēku, – Verluka liecības deva labu laiku pēc notikumiem, uz kuriem tās attiecas. Tādēļ Pirmās instances tiesas apsvērumi ir pretrunā tās agrākai nostājai, kas ir izklāstīta sprieduma lietā Enso‑Gutzeit/Komisija (14) 91. punktā, proti, ka viena vienīga uzņēmuma sniegtās liecības bez apstiprinājuma ar citiem pierādījumiem nav pietiekams pierādījums par citu uzņēmumu līdzdalību pārkāpumā, par ko ir strīds.
55. Šajā sakarā ir apstrīdams arī Pirmās instances tiesas secinājums 220. punktā (minēts šo secinājumu 34. punktā), ka Verlukas liecības ir ticamas. Pirmās instances tiesa skaidri noteica, ka šīs liecības divos punktos ir neprecīzas (skat. pārsūdzētā sprieduma 281.–284. punktu) vai neskaidras (skat. pārsūdzētā sprieduma 349. punktu).
56. Tomēr vienu punktu no Verlukas 1997. gada 18. decembrī sniegtajām liecībām, no kura varēja secināt, ka viņa liecības attiecībā uz vienošanās piemērojamību “projekta” vadiem nebija pareizas, Pirmās instances tiesa aplūkoja, izmantojot interpretācijas metodi.
57. Ņemot vērā, ka Pirmās instance tiesa konstatēja, ka Verlukas liecības divos punktos nebija ticamas, tad attiecībā uz trešo punktu, par kuru tāpat varēja būt pamatotas šaubas, bija jāizvēlas cita pieeja. Vēl jo vairāk tam ir nozīme, ņemot vērā, ka saskaņā ar “sadales atslēgas” dokumentu vienošanās par tirgus sadali attiecās tikai uz standarta OCTG caurulēm un ka saskaņā ar Dalmine darbinieka Jakijas [Jachia] kā liecinieka liecībām, nerakstītā vienošanās attiecās tikai uz standarta OCTG caurulēm.
58. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, ar šādu pieeju Pirmās instances tiesa vairākkārt pārkāpa tiesības:
– pirmkārt, Pirmās instances tiesa nepareizi novērtēja piezīmju par tikšanos ar JF pierādījuma spēku;
– tā neņēma vērā “sadales atslēgas” dokumenta un Iakijas liecību, ka vienošanās, par kuru cēla iebildumus, neattiecās uz “projekta” vadiem, pierādījuma spēku;
– pamatojums ir nepietiekams un norāda uz iekšējām pretrunām;
– Pirmās instances tiesa nelikumīgi izmantoja mākslīgu paņēmienu, interpretējot Verlukas 1997. gada 18. decembra liecības. Ar to pretēji prasītāju interesēm tika mainīts pierādīšanas pienākums.
59. Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Pirmās instances tiesa rīkojās nelikumīgi, pieņemot, ka attiecībā uz “projekta” vadiem tika pārkāpts EKL 81. panta 1. punkts, lai gan uz pieejamo pierādījumu bāzes nebija iespējams noteikt, kad pārkāpums sākās un kad tas beidzās.
3) Komisijas pretargumenti
a) Ievadpiezīme
60. Ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus attiecībā uz Behera liecību, kas apstiprina Verlukas liecības, pierādījuma spēku, Komisija vispirms atzīmē, ka pārsūdzētā sprieduma 333. punktā (minēts šo secinājumu 38. punktā) Pirmās instances tiesa, apstiprinot Verlukas liecības attiecībā uz “projekta” vadiem, drīzāk pārāk zemu, nevis pārāk augstu novērtēja to apstiprinošo pierādījuma spēku.
61. Sevišķi Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā apstākli, ka vairākas aizliegtās vienošanās dalībnieces atzina tām lēmumā inkriminētās darbības – tostarp tās, kuras attiecās uz “projekta” vadiem, – kā Verlukas liecības apstiprinošu pierādījumu. Šajā sakarā Komisija atgādina Vallourec, Dalmine un Corus tieši vai klusējot atzītos un lēmumā minētos faktus.
b) Argumenti attiecībā uz Behera liecībām
62. Komisija uzskata, ka trīs argumenti, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja savas sūdzības pamatošanai, ka Pirmās instances tiesa nepareizi piešķīra pierādījuma spēku Behera liecībām kā Verlukas liecību apstiprinājumam attiecībā uz vienošanos par tirgus sadali piemērošanu “projekta” vadiem, ir vāji slēpts mēģinājums pārliecināt Tiesu izvērtēt faktus apelācijas instancē. Tādēļ tie ir nepieņemami.
63. Ja tos tomēr uzskatītu par pieņemamiem, tos vajadzētu noraidīt kā acīmredzami nepamatotus.
64. Pirmais arguments piedāvā atšķirīgu atrunas “cik man zināms” (oriģinālā – “nach meiner Kenntniss”) interpretāciju nekā tā, kas ir pamatota saskaņā ar tās kontekstu. Šajā gadījumā Behers sniedza piezīmes par viņam iesniegtajā dokumentā ietverto faktu interpretāciju, kas atšķiras no viņa interpretācijas. Vispārēju atrunu attiecībā uz viņa paša liecību ticamību no šīs frāzes nevar secināt.
65. Šo liecību ticamību nemazina fakts, ka Behers savas liecības balstīja uz faktiem, kurus viņam sniedza viņa uzņēmuma – Mannesmann – darbinieki, kuri noteikti personīgi zināja par inkriminētajām darbībām. Šajā sakarā Komisija norāda uz pārsūdzētā sprieduma 205. punktu, kurā Pirmās instances tiesa, neesot pretrunā pašas teiktajam, konstatē: “[..] uzņēmuma vārdā sniegtas atbildes ir nozīmīgākas nekā tās, ko būtu sniedzis vienkārši uzņēmuma darbinieks, neatkarīgi no viņa pieredzes vai secinājumiem [..].”
66. Tāpat nav loģisks, pēc Komisijas domām, otrais arguments. Pat ja Behera liecības noklusē faktu, ka vienošanās par tirgus sadali savstarpēji aptvēra arī Eiropas dalībniekus, tās tomēr ir pilnīgi ticamas tiktāl, ciktāl tās attiecas uz “projekta” vadiem. Protams, šī liecību daļa katrā ziņā neatbilda Behera uzņēmuma Mannesmann interesēm. Fakts, ka ar liecībām netiek liecināts pret sevi, kā tas varētu būt, būtībā šo atzīšanu, ko tās ietver, netulko kā tādu, kurai nevar ticēt.
67. Turklāt fakts, ka Behers noliedza vienošanās esamību par tirgus sadali starp Eiropas ražotājiem, kā tāds neizslēdz “sadales atslēgas” dokumenta pastāvēšanu. Šis dokuments attiecas tikai uz vienošanās starp Eiropas ražotājiem, no vienas puses, un Japānas ražotājiem, no otras puses. Tas neko neliecina par vienošanos pastāvēšanu Eiropas ietvaros.
68. Arī trešais arguments ir tāds, ko ir grūti aizstāvēt. Apelācijas sūdzības iesniedzēja, lai pamatotu savu viedokli, ka Pirmās instances tiesa savu secinājumu, ka Behera liecības apstiprina Verlukas liecības, balstīja uz nepietiekamu un pretrunīgu pamatu, atsaucas uz savu pirmo un otro argumentu, kuri tāpat bija tādi, kurus ir grūti aizstāvēt.
c) Argumenti attiecībā uz pierādīšanas pienākuma pārnešanu – “Gruber + Weber” arguments
69. Apelācijas sūdzības iesniedzējas nostājai, saskaņā ar kuru standarta OCTG caurules un “projekta” vadi sprieduma lietā “Gruber + Weber” izpratnē (15) nevar tikt uzskatīti kā vienā salīdzināmo preču kategorijā ietilpstoši, ir fakta raksturs. Šā apgalvojuma ņemšana vērā un izvērtēšana ir Pirmās instances tiesas kompetencē. Tādēļ šajā apelācijas instancē tas nav pieņemams.
70. Turklāt šī argumenta sakarā nav runas par nepieņemamu pierādīšanas pienākuma pārnešanu, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, bet gan par apelācijas sūdzības iesniedzējas un Pirmās instances tiesas atšķirīgo pierādījumu novērtēšanu. Šīs viedokļu atšķirības par faktiem izvērtēšana neietilpst Tiesas kompetencē.
d) Argumenti attiecībā uz Verlukas liecībām
71. Komisija apgalvo, ka šī pirmā apelācijas sūdzības pamata daļa ir nepieņemama, jo tā ir vērsta pret pārsūdzētā sprieduma 220. punktu, kur Pirmās instances tiesa noteica, ka “ja Verlukas un Lēmuma 1. pantā minētās vienošanās par tirgus sadali pastāvēšanu un atsevišķus tās aspektus apstiprinātu vēl vairāki savā starpā saskaņoti pierādījumi, Verlukas paskaidrojumi būtu pietiekami, lai [..] pierādītu arī citus [..] lēmuma aspektus”.
72. Tomēr šai daļai vajadzēja attiekties uz pārsūdzētā sprieduma 335. punktu, kurā Pirmās instances tiesa tieši attiecībā uz “projekta” vadiem konstatēja, ka “[..] Verluka savos paskaidrojumos ir teicis taisnību, un tādējādi jāatzīst, ka šie paskaidrojumi ir pietiekams pierādījums, lai konstatētu, ka vienošanās par Eiropas–Japānas kluba locekļu iekšējo tirgu sadali attiecās ne tikai uz standarta OCTG caurulēm, kā to apliecina vairāki citi pierādījumi, bet arī uz projekta vadiem”.
73. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja tādējādi neprecīzi norādīja elementus, uz kuriem sevišķi attiecās šī pirmā apelācijas sūdzības pamata daļa un argumenti, ar ko tā ir pamatota, tā jāatzīst par nepieņemamu (16).
74. Komisija gadījumā, ja Tiesa šajā jautājumā tai nepiekrīt, uzskata, ka šī apelācijas sūdzības pamata daļa un argumenti, uz kuriem tā balstīta, tomēr ir nepieņemami.
75. Apelācijas sūdzības iesniedzējas nolūks ir apstrīdēt Pirmās instances tiesas lēmuma balstīties galvenokārt uz Verlukas liecībām likumību un tad, pakārtoti, pierādīt, ka Verlukas liecības jebkurā gadījumā nebija gan ticamas, lai būtu pietiekams pierādījums EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumam attiecībā uz “projekta” vadiem.
76. Šādas pieejas pirmais posms nesniegs rezultātu, jo apelācijas sūdzības iesniedzēju atbalstītā Tiesas judikatūras spriedumā lietā Enso‑Gutzeit (17) piemērojamība ir atkarīga tieši – attiecībā uz faktiem – no jautājuma izvērtēšanas, vai nav kāds cits pierādījums, kas apstiprinātu vienas personas liecības.
77. Arī otrajam posmam prima facie jāapstiprina nepieņemamība, jo tas radītu nepieciešamību atkārtoti Tiesā izvērtēt Pirmās instances tiesā izvērtētus faktus. Tas attiecas gan uz Iakijas liecību izvērtēšanu, gan uz iespējamām pretrunām starp Verlukas liecībām un Behera liecībām, kā arī uz iespējamām pretrunām “sadales atslēgas” dokumentā un Verlukas liecībās.
78. Apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucās uz vismaz četriem likumpārkāpumiem Verlukas liecību pierādījuma spēka izvērtēšanā; tomēr tās nespēj šo iespējamo pārkāpumu raksturu aprakstīt citādi, kā vien apstrīdot Pirmās instances tiesas faktu konstatāciju.
79. Pakārtoti, gadījumam, ja Tiesa Sumitomo argumentus uzskata par pieņemamiem, Komisija norāda, ka Pirmās instances tiesa nevienā no apelācijas sūdzības iesniedzējas minētajiem pieciem gadījumiem nav nepareizi novērtējusi liecību un dokumentu pierādījuma spēku vai nepareizi uzskatījusi tos par pierādījumiem.
80. Pirmkārt, Pirmās instances tiesa nav nonākusi pie nepareiza slēdziena šķietamās pretrunas starp Verlukas liecībām un “sadales atslēgas” dokumentu dēļ:
– lai arī Pirmās instances tiesa sprieduma 278. punktā (18) konstatēja, ka “sadales atslēgas” dokuments attiecās tikai uz bezšuvju OCTG caurulēm, no tā automātiski neizriet, ka nepastāvēja pārkāpums attiecībā uz “projekta” vadiem;
– lai arī acīmredzami pastāv zināmas pretrunas starp “sadales atslēgas” dokumentu un Verlukas liecībām attiecībā uz Dienvidamerikas ražotāju līdzdalību, šīs pretrunas pastāv tomēr tikai šķietami, jo “sadales atslēgas” dokuments skar galvenokārt vienošanos par tirgus sadali ar Dienvidamerikas ražotājiem attiecībā uz tirgiem ārpus Eiropas robežām, kurpretim Verlukas liecības galvenokārt attiecās uz Eiropas tirgu, kur praktiski vienošanās par tirgus sadali ar šiem ražotājiem nedarbojās;
– Pirmās instances tiesa tādēļ pārsūdzētā sprieduma 283. un 284. punktā no šīs šķietamās pretrunas pareizi izsecināja, ka tas būtiski nemazina Verlukas liecību ticamību (19).
81. Otrkārt, Bergamo prokuroram sniegto liecību izvērtēšana Pirmās instances tiesā neliecina par likumpārkāpumu:
– faktiski apelācijas sūdzības iesniedzējas viedoklis saistībā ar to, ka Pirmās instances tiesa neņēma vērā Iakijas liecības, ļauj teikt, ka tā nepiekrīt Pirmās instances tiesas veiktajam pierādījumu izvērtējumam, bet gan tuvāk nepaskaidro, kā izpaužas likumpārkāpums. Ar to vien jau pietiek, lai šo argumentu atzītu par acīmredzami nepieņemamu vai acīm redzami nepamatotu;
– turklāt, apelācijas sūdzības iesniedzēja jau pati pirmajā instancē paziņoja, ka Iakijas liecības nav atkārtoti jāaplūko, jo Komisijas lēmumā nav atsauces uz tām;
– Pirmās instances tiesa varēja Bjazico [Biasizzo] liecības uzskatīt par nozīmīgām tādēļ, ka pēdējais bija tieši personīgi informēts par problēmu, jo viņš bija atbildīgā amatpersona Dalmine attiecīgajā nodaļā, un arī viņa informētības par nepamatotiem maksājumiem Agip darbiniekiem dēļ viņu varēja uzskatīt par ticamu liecinieku (sal. ar pārsūdzētā sprieduma 311. un 312. punktu).
82. Treškārt, Verlukas komentārs par piezīmēm par tikšanos ar JF nemazina viņa liecību attiecībā uz “projekta” vadiem ticamību:
– tiešām, savā atbildē uz 1997. gada decembrī uzdoto pirmo jautājumu, Verluka vēlreiz apstiprināja savas agrāk sniegtās liecības;
– savos komentāros par piezīmēm par tikšanos ar JF 1994. gadā viņš paskaidroja, ka Eiropas un Japānas kluba vispārējās struktūras ietvaros pastāvēja “sadales atslēgas” dokuments par starptautiskiem piedāvājumu konkursiem attiecībā uz standarta precēm, t.i., standarta OCTG caurulēm;
– tomēr tas nepierāda, ka nav veikts pārkāpums attiecībā uz “projekta” vadiem. Dokuments, kas liecina par pārkāpumu, tādējādi vēl nenozīmē, ka nepastāv cits pārkāpums;
– turklāt, ja Lēmumā būtu nepareizi tulkotas Verlukas liecības, Vallourec būtu cēlusi prasību par tā atcelšanu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz “projekta” vadiem.
83. Ceturtkārt, ir skaidrs, ka Pirmās instances tiesa šaubu gadījumā nelēma par labu Komisijai un nepārnesa pierādīšanas pienākumu:
– skaidrojums, ko Pirmās instances tiesa ir nepareizi iekļāvusi pārsūdzētā sprieduma 217. punktā, turpmāk netika atbalstīts (20). Faktiski, Pirmās instances tiesa vienīgi apstiprina – un tas nav apstrīdēts –, ka šī Verlukas liecību daļa attiecās uz ziņojumu par tikšanos ar JF, kurā runa bija vienīgi par standarta OCTG caurulēm, no kā izriet, ka arī attiecīgā Verlukas liecību daļa attiecas tikai uz šo produktu;
– apgalvojums, ka Pirmās instances tiesa pārnesa pierādīšanas pienākumu minētajā tekstā, kur Verlukas liecības salīdzinājumā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas viedokli tika izvērtētas atšķirīgi, nav nekas cits kā slēpts mēģinājums, lai Tiesa pārbauda faktus kā tiesību jautājumus.
84. Piektkārt, Komisija apgalvo, ka, ņemot vērā apstākli, ka Verlukas liecības par pārkāpuma izbeigšanas brīdi bija aptuvenas, nevar būt arguments, kas apšaubītu to ticamību. Šai ziņā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 349. punktā no šīs nenoteiktības pareizi secinājusi, ka viņa liecības šajā punktā nebija pietiekoši skaidras un ar tām nevarēja pietikt (21). Turklāt, pieņemot, ka tika konstatēts pārkāpums attiecībā uz “projekta” vadiem, kas notika saistībā ar Eiropas un Japānas klubu, laika periods, kurā šis klubs bija aktīvs, nosaka pārkāpuma ilgumu attiecībā uz šo preci. Šajā ziņā, pēc Komisijas domām, pārsūdzētā sprieduma pamatojums ir neapstrīdams.
4) Vērtējums
a) Ievada apsvērumi
85. No pārsūdzētā sprieduma 333.–336. punkta, kas izklāstīti šo secinājumu 38. punktā, ir redzams, ka Pirmās instances tiesa pamato prasītāju līdzdalību EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumā attiecībā uz “projekta” vadiem uz trim pamatiem, kas piedāvāti kā alternatīvas:
– Verlukas liecības, kuras pašas par sevi ir pietiekošs pierādījums (334. un 335. punkts);
– Verlukas liecības jebkurā gadījumā ir apstiprinātas ar Behera atbildi, kas sniegta Mannesmann vārdā (333. punkts);
– specifiska pierādījuma trūkums attiecībā uz specifisku preci, proti, “projekta” vadiem, netraucē konstatēt pārkāpumu saistībā ar šo preci, ja ir iegūts pietiekams pierādījums attiecībā uz kategoriju, kurā ietilpst šis produkts (“Gruber + Weber” – arguments, 336. punkts).
86. Es aplūkošu minētā apelācijas sūdzības pamata dažādās daļas šādā secībā.
87. Apelācijas sūdzības pamata daļām, kuras īpaši attiecas uz Verlukas un Behera liecībām, kopīgs ir tas, ka ar tām mēģina apstrīdēt Pirmās instances tiesas šīm liecībām piedēvēto pierādījuma spēku, izmantojot argumentus, kuriem jāpierāda, ka minētās liecības nav ticamas vai ir ar mazāku ticamības pakāpi nekā Pirmās instances tiesa tām piešķīrusi.
88. Tuvāk aplūkojot, apelācijas sūdzības iesniedzēja, citādi interpretējot Verlukas un Behera liecības, šeit mēģina pierādīt, ka Pirmās instances tiesa nonākusi pie nepareiziem secinājumiem un, nepareizi nosakot pierādījuma spēku, pieļāvusi tiesību kļūdu.
89. Lai novērtētu apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus, ir nepieciešams tos izklāstīt precīzi (šo secinājumu 39.–59. punkts).
90. Tomēr pastāv cits, daudz būtiskāks iebildums, ņemot vērā, ka, ja Tiesa pieļautu šādu pieeju, tai vajadzētu apelācijas instancē daļēji vēlreiz sākt faktu pārbaudi un izvērtēšanu. Tomēr šāda atkārtota faktu pārbaude apelācijas instancē ir tieši izslēgta ar EKL 225. pantu un Tiesas Statūtu 58. pantu.
91. Tādēļ apelācijas sūdzības pamati un argumenti, ar ko apstrīd Pirmās instances tiesas pierādījumiem piešķirto pierādījuma spēku, ir jāizvērtē kritiski, lai novērstu slēptu mēģinājumu panākt atkārtotu faktu pārbaudi Tiesā.
92. Tikai gadījumā un tiktāl, ciktāl no apelācijas sūdzības iesniedzējas sniegtā pamata pamatojumam izvirzītajiem faktiem un pierādījumiem izrietošie argumenti var radīt pamatotas šaubas par Pirmās instances tiesas vērtējuma pareizību attiecībā uz šiem faktiem un pierādījumiem, tos var uzskatīt par pieņemamiem un pārbaudīt atkārtoti.
93. Pamatojoties uz šo kritēriju, kas izriet no Tiesas judikatūras (22), es pārbaudīšu šī apelācijas sūdzības pamata atsevišķu daļu pieņemamību.
b) Verlukas liecības
94. Šī apelācijas sūdzības pamata daļa apstrīd Verlukas liecību pierādījuma spēka novērtējumu Pirmās instances tiesā, kā tas izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 219. un 220. punktā (23).
95. Es nepiekrītu Komisijas teiktajam, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai savus iebildumus vajadzēja celt par pārsūdzētā sprieduma 335. punktu un ka līdz ar to apelācijas sūdzības pamatu kopumā nevar pieņemt, jo Pirmās instances tiesas secinājumi šajā punktā katrā ziņā nav apstrīdēti.
96. 219. un 220. punktā Pirmās instances tiesa ir definējusi premisas, balstoties uz kurām pēc pārējo pierādījumu izvērtēšanas bija iespējams konstatēt, ka saistībā ar “projekta” vadiem pietiek tikai ar Verlukas liecībām, lai konstatētu EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu.
97. Šīs apelācijas sūdzības pamata daļas apstrīd šo premisu, proti, ka Verlukas liecības ir tik ticamas, ka pietiek ar apstiprinošu pierādījumu, lai uzskatītu pārkāpumu par pierādītu, un tātad arī uzskatītu par pierādītu pārkāpumu attiecībā uz noteiktu produktu, pat tad, ja nevar iegūt apstiprinošu pierādījumu šajā sakarā. Ja šo premisu nevarētu aizstāvēt, nebūtu pamats ne tikai 335. punkta, bet iespējams arī 333. un 336. punkta secinājumiem.
98. Tomēr es uzskatu apelācijas sūdzības iesniedzējas dažādos argumentus, kas vērsti pret iepriekšminēto premisu, par daļēji nepamatotiem un daļēji nepieņemamiem.
99. Manuprāt, arguments, ka Pirmās instances tiesa nepareizi interpretēja un piemēroja sprieduma Cementa lietā (24) 1838. punktā noteikto “principu”, nav pamatots.
100. Saskaņā ar šo “principu” Komisija, konstatējot, vai ir ticis pārkāpts EKL 81. panta 1. punkts, var balstīties uz vienu pierādījumu, ja tā pierādījuma spēks nav apšaubāms un pats pierādījums nepārprotami pierāda attiecīgā pārkāpuma esamību
101. Galvenokārt Pirmās instances tiesas kompetencē ir novērtēt dokumenta vai liecību pierādījuma spēku un kvalificēt tos, balstoties uz šo vērtējumu.
102. No minētā sprieduma 1838. punktā izklāstītā principa nevar secināt, ka tas ir piemērojams tikai attiecībā uz liecībām un dokumentiem, kuras sniegtas vai kuri veidoti tieši pēc notikumiem, uz kuriem tie attiecas. Izšķiroša nozīme ir tam, ka to pierādījuma spēkam jābūt drošam, t.i., pilnīgi neapšaubāmam.
103. Es uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas mēģinājums pierādīt, ka, tā kā Verlukas liecības tika sniegtas pēc attiecīgajiem notikumiem, šīs liecības neatbilst spriedumā Cementa lietā noteiktajam principam, attiecas uz faktu jautājumu, un tādēļ tas nav pieņemams.
104. Tādēļ pieņemot, ka Verlukas liecības varētu klasificēt kā ticamas, Pirmās instances tiesa saskaņā ar spriedumu lietā Enso‑Gutzeit (25) varēja uzskatīt, ka šīs liecības bija pietiekamas, lai pārkāpumu uzskatītu par pierādītu, jo tās apstiprina citi pierādījumi, un tās šajā gadījumā bija pietiekamas, lai no tām konstatētu pārkāpumu attiecībā uz konkrēto izstrādājumu, kas ietilpst attiecīgo izstrādājumu kategorijā.
105. Manuprāt, arguments, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja mēģina pierādīt, ka Pirmās instances tiesa nepareizi atzina Verlukas liecības par ticamām tiktāl, ciktāl tās attiecās uz “projekta” vadiem, nav pieņemams. Tas attiecas uz argumentiem, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja gūst no Pirmās instances tiesas vērtējuma par šķietamām pretrunām starp Verlukas liecībām un “sadales atslēgas” dokumentu, uz Iakijas liecību neņemšanu vērā un apgalvoto pretrunu starp Verlukas liecībām un Behera liecībām.
106. Neviens no apelācijas sūdzības iesniedzējas norādītajiem faktiskajiem argumentiem nemaz nepamato pieņēmumu, ka Pirmās instances tiesa, pārbaudot attiecīgās liecības un dokumentus, ir pieļāvusi tādas kļūdas, kuru dēļ tā juridiski nepareizi novērtēja to pierādījuma spēku.
107. Faktiski ar šiem argumentiem apelācijas sūdzības iesniedzēja savu pieņemto vērtējumu attiecībā uz šīm liecībām un dokumentiem pretnostata pierādījuma spēkam, kādu tiem piedēvēja Pirmās instances tiesa. Secinot no atšķirības starp tās vērtējumu un Pirmās instances tiesas vērtējumu, ka Pirmās instances tiesa nepareizi izvērtēja pierādījumus, tā cenšas panākt faktu atkārtotu pārbaudi apelācijas instancē, kas notiktu, ja šie argumenti tiktu atzīti par pieņemamiem.
108. Kā es skaidroju šo secinājumu 90.–93. punktā, šāds rezultāts būtu pretrunā principam, ka apelācijas sūdzībai jābūt saistītai tikai ar pārbaudi attiecībā uz tiesību jautājumiem.
109. Manuprāt, arguments, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 217. punktā sniedza nepieļaujamu skaidrojumu Verlukas liecībām un tātad pārnesa pierādīšanas pienākumu, tāpat nav pieņemams.
110. Arī šeit apelācijas sūdzības iesniedzēja salīdzina savu vērtējumu ar Pirmās instances tiesas vērtējumu, lai secinātu, ka tika pārnests pierādīšanas pienākums, un līdz ar to panāktu Tiesā atkārtotu faktu pārbaudi. Šāds mēģinājums nav pieļaujams (26).
111. Turklāt es nesaprotu, kādēļ faktu konstatācija pārsūdzētā sprieduma 217. punktā, ka “sniedzot šos paskaidrojumus, Verluka īpaši atbildēja uz jautājumu par ziņojumu par tikšanos ar JF”, nozīmē pierādīšanas pienākuma pārnešanu. Tas pats attiecas uz konstatāciju, ka tikšanās ar JF skāra tikai OCTG cauruļu jautājumu, un no tā gūtā secinājuma, ka šīs Verlukas liecības var attiekties tikai uz šo izstrādājumu. Ja šīs konstatācijas un secinājums pamato Verlukas liecību ticamību, tas attiecas tikai un vienīgi uz Pirmās instances tiesas veikto faktu izvērtēšanu, kuru nevar apstrīdēt apelācijas instancē.
112. Tāpat varu īsumā izteikties par šīs apelācijas pamata daļas piekto punktu. Pat ja tas vispār ir pieņemams, tas katrā ziņā ir nepamatots.
113. Pirmās instances tiesas konstatējums 349. punktā, ka Verlukas liecības par datumu, kad pārkāpums beidzās, nav pietiekami precīzas, nekaitē agrāk pārsūdzētajā spriedumā konstatētajai un ar citiem pierādījumiem apstiprinātajai liecību par pārkāpuma apstākļiem ticamībai.
114. Turklāt secinājums, kas gūts no konstatācijas, ka Verlukas liecības nav precīzas attiecībā uz datumu, kad pārkāpums ir beidzies, proti, ka šīs liecības šajā jautājumā nav pietiekami drošas un tādēļ nav iespējams pietiekami tiesiski pierādīt šo brīdi, man šķiet neapstrīdams.
c) Behera liecības
115. Apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti pret Behera liecību ticamību un tādējādi pret to kā pierādījuma, kas ir paredzēts, lai apstiprinātu Verlukas liecības, novērtējumu Pirmās instances tiesā, manuprāt, ir daļēji nepieņemami, daļēji nepamatoti.
116. Pirmais arguments, ka Pirmās instances tiesa, neņemot vērā divas atrunas, ko pauda Behers savās liecībās, nepareizi novērtēja viņa liecību pierādījuma spēku, nav pamatots.
117. Tas, ka informācija par inkriminēto pārkāpumu Beheram nebija zināma personīgi, padara atrunu “nach meiner Kenntnis” kā tādu saprotamu, sevišķi, kad viņš tieši atsaucas uz “Kenntnis” avotu, proti, agrākiem ziņojumiem, ko viņš ir lasījis, kad viņam prasīja sniegt apsvērumus par iesniegto dokumentu. Šo atrunu, kas attiecas tikai uz viņa liecību attiecīgās daļas īpašo kontekstu, nevar uzskatīt par vispārēju atrunu attiecībā uz visām viņa liecībām.
118. Tikpat maz šo liecību ticamībai kaitē apstāklis, ka Behera liecības ir balstītas uz informāciju, ko viņam snieguši tā uzņēmuma darbinieki, kura vadītājs viņš ir bijis. Kā Pirmās instances tiesa skaidri norādīja pārsūdzētā sprieduma 205. punktā, atsaucoties uz iepriekšējo judikatūru (27), atbildēm, kuras tiek sniegtas uzņēmuma vārdā, ir lielāka ticamības pakāpe nekā uzņēmuma darbinieku atbildēm.
119. Tādēļ arī nav spekulatīva rakstura 297. punktā izklāstītajam Pirmās instances tiesas konstatējumam, ka, ja kāda persona, kurai nav personīgi zināmi attiecīgie apstākļi, sniedz paskaidrojumus kā uzņēmuma pārstāvis un atzīst gan sava, gan citu uzņēmumu izdarīto pārkāpumu, šī persona noteikti balstās uz sava uzņēmuma sniegto informāciju, it īpaši uz to darbinieku, kam bija personīgi zināma informācija par attiecīgajām darbībām, sniegtajām ziņām. Ņemot vērā ar šādām liecībām saistītos nozīmīgus tiesiskos un saimnieciskos riskus, būtu īpaši riskanti šādas liecības sniegt, neesot informētam par to.
120. Šis arguments, ja tas vispār ir pieņemams, tāpat nekādā gadījumā nemazina pierādījuma spēku, kāds, pēc Pirmās instances tiesas domām, piekrīt Behera liecībām.
121. Otrajā argumentā apelācijas sūdzības iesniedzēja vēlreiz pauž savu viedokli par Behera liecību ticamību un līdz ar to pierādījuma spēku, ko tā salīdzina ar Pirmās instances tiesas viedokli, lai pēc tam secinātu, ka Pirmās instances tiesa nepareizi noteica šo pierādījuma spēku.
122. Tajā es nesaskatu neko citu, kā slēptu mēģinājumu panākt, ka Tiesa apelācijas instancē no jauna pārbauda faktus. Šis arguments tātad jāatzīst par nepieņemamu, pamatojoties uz 91.–93. punktā izklāstītajiem apsvērumiem (28).
123. Pilnības labad es vēlos šajā sakarā uzsvērt, ka saturiskie iebildumi, kas pausti ar šo argumentu pret Pirmās instances tiesu, pat ja tie sākotnēji šķietami būtu pamatoti, ir pilnīgi nepietiekami, lai radītu šaubas, ka Pirmās instances tiesa pieļāva būtisku kļūdu Behera liecību pierādījuma spēku noteikšanā. Tas attiecas gan uz secinājumiem, kurus Pirmās instances tiesa guva no apgalvotās pretrunas starp Behera liecībām un “sadales atslēgas” dokumentu, gan uz Pirmās instances tiesas sniegto pamatojumu attiecībā uz pārkāpuma Eiropas mēroga noliegšanas ietekmi uz pārējo šajās liecībās ietverto izteikumu ticamību.
124. Ar trešo argumentu pamato apgalvojumu, saskaņā ar kuru Pirmās instances tiesas secinājumam, ka Behera liecības apstiprina Verlukas liecības tiktāl, ciktāl tās attiecas uz “projekta” vadiem, ir iekšēji pretrunīgs un nepilnīgs pamatojums, un kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzījusi pirmā un otrā pamata atbalstam.
125. Tiktāl, ciktāl tā atkārtoti izmanto argumentus, kas šajā reizē izvirzīti kā tādi, kas pamato apgalvojumu par pamatojuma trūkumu, tie ir acīmredzami nepieņemami.
126. Tas pats attiecas uz argumentu, kas izvirzīts kā papildu arguments, proti, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini piešķīra Behera liecībām pierādījuma spēku, kas atšķīrās no tā, ko Pirmās instances tiesa pati atzina par pieļaujamu pārsūdzētā sprieduma 220. punktā.
127. Tas ir jauns mēģinājums apšaubīt Pirmās instances tiesas vērtējumu attiecībā uz to, kā Eiropas mēroga aspekta noliegšana no Behera puses ietekmē pārējo viņa liecību daļu ticamību.
128. Es secinu, ka šo pirmā apelācijas pamata daļu nevar apmierināt un ka, attiecīgi, secinājums pārsūdzētā sprieduma 333. punktā, proti, ka Verlukas liecības attiecās arī uz “projekta” vadiem, nav ietekmēts.
d) “Grüber + Weber” arguments
129. Pirmā apelācijas pamata trešā daļa ir vērsta pret Pirmās instances tiesas apsvērumiem, kuros tā pēc analoģijas piemēro sprieduma lietā “Grüber + Weber” (29) 214. punktu un kuri lika tai secināt, ka, pat ja prasītājām pirmajā instancē, iespējams, izdevies radīt šaubas par to, uz kādiem konkrētiem produktiem attiecās ar Lēmumu sodītā vienošanās, Lēmums tomēr nav jāatceļ.
130. No veida, kādā formulēta minētā punkta sākumdaļa: “[..] pat ja pieņem, ka [..] – bet šādas šaubas nav izteiktas – [..]”, izriet, ka šeit turklāt runa ir par hipotētisku apsvērumu, kas nekādi nepapildina secinājumus, kurus Pirmās instances tiesa izdarīja 333. un 335. punktā.
131. Tā kā, manuprāt, šī apelācijas pamata pirmās divas daļas, kas attiecas uz 335. un 333. punktā ietvertajiem secinājumiem, nevar apmierināt, trešajai daļai, kurā apstrīd 336. punktu, nav nozīmes tādā ziņā, ka, pat ja to apmierinātu, tā nevarētu mainīt pārsūdzētajā spriedumā rezolutīvo daļu.
132. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iebildumus, kas celti tikai pret tiesiski nebūtiskiem apsvērumiem, nevar apmierināt (30).
133. Tādēļ es uzskatu, ka pirmā apelācijas sūdzības pamata trešā daļa jāatstāj bez izskatīšanas, jo tā ir neefektīva.
C – Par otro apelācijas pamatu – pārmērīgi ilga lietas izskatīšana
1) Apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti
134. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, lietas izskatīšanas Pirmās instances tiesā ilgums, apmēram četri gadi un trīs mēneši, bija pārmērīgs. Precīzāk, divu gadu laikposms no rakstveida procesa beigām līdz lēmuma pieņemšanai par mutvārdu procesa sākšanu un sešpadsmit mēnešu laikposms no mutvārdu procesa pabeigšanas līdz sprieduma pasludināšanai bija nesamērīgi ilgs.
135. Tādējādi Pirmās instances tiesa pārkāpa Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECTK”) 6. panta 1. punktu.
136. Salīdzinājumā ar lietu Baustahlgewebe (31), kurā Tiesa konstatēja, ka lietas izskatīšanas ilgums pirmajā instancē piecu gadu un sešu mēnešu garumā ir ECTK 6. panta 1. punktā nostiprinātā efektīvas tiesiskās aizsardzības saprātīgā laika periodā principa pārkāpums, šī lieta ar astoņiem iesaistītiem uzņēmumiem, no kuriem septiņi iesniedza prasību, un trīs valodās tomēr ir vienkāršāka nekā Baustahlgewebe lieta, kur runa bija par vienpadsmit prasībām.
137. Katrā ziņā divu gadu laikposms no rakstveida procesa pabeigšanas līdz lēmuma pieņemšanai par mutvārdu procesa sākšanu ir jāuzskata par pārmērīgi ilgu, it īpaši ņemot vērā, ka procesa organizatoriskie pasākumi ilga tikai divus mēnešus.
138. Šīs lietas izskatīšana bija nesamērīgi ilga, ja salīdzina ar vidējo lietu izskatīšanas ilgumu Pirmās instances tiesā līdzīgās lietu kategorijās (32).
139. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka cieta zaudējumus lietas izskatīšanas ilguma dēļ, maksājot papildu kavējuma procentus par uzliktā naudas soda maksājuma kavējumu un papildu izmaksas saistībā ar nepieciešamās bankas garantijas saņemšanu, kas saskaņā ar tās aprēķiniem kopā veido EUR 827 332.
140. Turklāt, ņemot vērā Pirmās instances tiesas noteikto naudas soda samazinājumu, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka EUR 175 000 būtu atbilstoša atlīdzība.
2) Komisijas argumenti
141. Komisija norāda uz faktu, ka Tiesa, izmantojot savu neierobežoto jurisdikciju, var samazināt noteikto naudas sodu, lai nodrošinātu saprātīgu kompensāciju gadījumā, ja ir pārkāpts neatkarīgas juridiskās kontroles saprātīgā termiņā princips.
142. Taču, pieņemot, ka Tiesa pilnībā atceltu noteikto naudas sodu, zustu bāzes summa, no kuras varētu atskaitīt prasītājai nodarīto zaudējumu summu. Šajā gadījumā, tā kā apelācijas procesu nekad nevar izmantot, lai izvirzītu patstāvīgu prasību par zaudējumu atlīdzību, apelācijas sūdzības iesniedzējai jāceļ prasība atbilstoši EKL 235. pantam. Turklāt Komisija uzsver, ka šajā gadījumā nebūtu pieņemams tai piespriest atlīdzināt zaudējumus, jo to nevar vainot ilgajā lietas izskatīšanā Pirmās instances tiesā.
143. Turklāt procesa ilgums, ņemot vērā apstākļus, proti, lietas dalībnieku skaitu, EBTA Uzraudzības iestādes iestāšanos lietā, tiesvedības valodu skaitu, kā arī Lēmuma pamatā esošo dokumentu apjomu un sarežģītību, nebija pārmērīgi ilgs, pat ja to salīdzina ar vidējo lietas izskatīšanas ilgumu Pirmās instances tiesā līdzīgās lietu kategorijās attiecīgajā laika periodā, t.i., no 2000. gada līdz 2004. gadam.
144. Komisija turklāt apstrīd apgalvojumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai ir radušies finansiāli zaudējumi pārmērīgi ilgās lietas izskatīšanas dēļ:
– apelācijas sūdzības iesniedzēja nav ņēmusi vērā ienākumus, ko dotu naudas soda summa, kas bija tās rīcībā procesa laikā;
– apelācijas sūdzības iesniedzēja neveica nepieciešamos pasākumus, lai pēc iespējas samazinātu izmaksas saistībā ar uzlikto naudas sodu.
145. Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja pamato papildu prasību par EUR 175 000 atlīdzināšanu, ko uzskatot par atbilstošu atlīdzību par pienācīgas tiesas kontroles principa pārkāpumu, ar nepareizu attiecīgā fragmenta spriedumā lietā Baustahlgewebe interpretāciju. No šī sprieduma 31. punkta izriet, ka Tiesa faktiski ir pienācīgi ņēmusi vērā apelācijas sūdzības iesniedzējai nodarītos zaudējumus šajā lietā lieko procentu maksājumu dēļ.
3) Vērtējums
146. Lietā Baustahlgewebe Tiesa, pamatojot savu secinājumu, ka minētajā lietā process pirmajā instancē ilga pārmērīgi ilgi, izmantoja šādus kritērijus (33):
– procesa absolūtais ilgums;
– tā nozīme attiecīgajām personām;
– iesniegto prasību un tiesvedības valodu skaits;
– dokumentu apjoms un izvirzīto faktu un tiesību jautājumu sarežģītības pakāpe;
– iespēja, ka prasītāji un kompetentās iestādes ar savu rīcību paildzināja lietas izskatīšanu;
– laiks, kas pagājis no brīža, kad beidzies rakstveida process, līdz lēmuma pieņemšanai par mutvārdu procesa sākšanu;
– iespējamas procesa organizatoriskie un pierādījumu savākšanas pagaidu pasākumi;
– laikposms, kas pagājis kopš mutvārdu procesa pabeigšanas līdz sprieduma pasludināšanai.
147. Salīdzinot ar lietu Baustahlgewebe, šīs lietas izskatīšanas ilgums pirmajā instancē bija krietni mazāks, proti, četri gadi un trīs mēneši salīdzinājumā ar pieciem gadiem un sešiem mēnešiem.
148. Attiecībā uz nozīmi lietas dalībniekiem situācija būtiski neatšķiras no lietas Baustahlgewebe. Lai arī lietas izskatīšanas ilgums nekādā gadījumā neietekmē apelācijas sūdzības iesniedzējas uzņēmuma darbības turpināšanu, tas tomēr var ietekmēt tās finansiālās intereses. Šo atziņu negroza fakts, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju un Komisijas starpā pastāv atšķirības attiecībā uz izmaksu apmēru, kas radušās pārmērīgi ilgās lietas izskatīšanas dēļ.
149. Iesniegto prasību skaits (septiņas) ir nepārprotami mazāks nekā lietā Baustahlgewebe (vienpadsmit); tiesvedības valodu skaits ir tāds pats (trīs).
150. Izvirzīto faktu un tiesību jautājumu sarežģītības pakāpes un pamatojošo dokumentu apjoma salīdzināšana ir grūta. Tomēr, izvērtējot pirmās instances spriedumus, es sliecos secināt, ka šajā lietā izvirzīto pārbaudāmo faktu un tiesību jautājumu sarežģītības pakāpe ir augstāka nekā lietā Baustahlgewebe.
151. Praktiski visi fakti, uz kuriem bija balstīts Komisijas lēmums, ir tikuši apstrīdēti pirmās instances procesā un tie bija jāpārbauda, kā arī bija jāizvērtē visu šajā sakarā pieejamo liecību un dokumentu pierādījuma spēks.
152. Turklāt šo tiesvedību raksturo ļoti dažādi sarežģīti tiesību jautājumi, kā, piemēram, EBTA Uzraudzības iestādes iesaistīšanās un Kopienas ofšoru tirgu režīms, it sevišķi Apvienotajā Karalistē. Lai arī ne visi šie tiesību jautājumi bija jauni, tomēr atbildes sniegšana uz tiem šī procesa faktiskajā kontekstā radīja nepieciešamību veikt padziļinātu iepriekšēju analīzi.
153. Pirmās instances procesuālajos dokumentos nav norāžu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja veica vai lūdza Pirmās instances tiesu veikt darbības, kas pagarinātu procesu.
154. Starp rakstveida procesa pabeigšanu 2001. gada 1. februārī un mutvārdu procesa sākšanu 2003. gada 4. februārī ir pagājuši divi gadi.
155. 2002. gada 18. jūnijā, 11. jūlijā un 31. jūlijā Pirmās instances tiesa veica procesa organizatoriskos pasākumus.
156. Starp mutvārdu procesa slēgšanu 2003. gada 21. martā un sprieduma pasludināšanu 2004. gada 8. jūlijā ir pagājuši piecpadsmit ar pusi mēneši.
157. Pamatojoties uz iepriekš minēto, es secinu, ka Pirmās instances tiesas noslogojuma aspektā šie procesi kopumā atbilst to lietu grupas apjomam, pie kurām pieskaitāma arī lieta Baustahlgewebe, bet procesa garums pirmajā instancē šajā lietu grupā bija būtiski īsāks, proti, par vienu gadu un trim mēnešiem.
158. Manuprāt, apstāklim, ka pagāja divi gadi no rakstveida procesa pabeigšanas līdz formālajai mutvārdu procesa sākšanai, nav izšķirošas nozīmes. Daudzo procesuālo dokumentu un lietas pamatā esošo dokumentu pārbaude, kā arī to apkopošana apjomīgā ziņojumā tiesas sēdē – 135 lpp., kas bija jāiztulko no Pirmās instances tiesas darba valodas trīs tiesvedības valodās – neizbēgami rada situāciju, ka atbilstošas sagatavojošās darbības jāuzsāk krietni pirms lēmuma pieņemšanas par mutvārdu procesa sākšanu.
159. Arī saistībā ar dažādiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kurus Pirmās instances tiesa veica kopš 2002. gada jūnija vidus, bija jāveic vismaz daļas procesuālo dokumentu iepriekšēju analīzi.
160. Laika posms gandrīz 16 mēnešu garumā starp tiesas sēdi un sprieduma pasludināšanu ir ilgs, bet es vilcinos to uzskatīt par nesamērīgu, jo tiesas sēde ilga divarpus dienas un paši spriedumi, to garums un uzbūve atspoguļo šo lietu juridisku un faktisku sarežģītību.
161. Turklāt jāmin vēl apstāklis, kuru Komisija jau minēja un kam nepieciešama detalizētāka aplūkošana.
162. Laika posmā, kad minētās lietas izskatīšanā Pirmās instances tiesā – no 2000. līdz 2004. gadam – Pirmās instances tiesas noslogotība, proti, izskatāmo lietu skaits, gandrīz dubultojās – no 520 līdz 1012. Šis skaita pieaugums atklāj, ka šajā laika posmā pieprasījums pēc Pirmās instances tiesas juridiskā skaidrojuma acīmredzami ir pārsniedzis pieejamo kapacitāti.
163. Ja kādā tiesu instancē pieaug lietu skaits, pagarinās vidējais procesa ilgums. Tas redzams arī no Pirmās instances tiesas statistikas. Vidējais tādu lietu izskatīšanas ilgums, pie kurām pieskaitāmas lietas konkurences jomā, laika posmā no 2001. gada līdz 2005. gadam pakāpeniski pagarinājās no apmēram 30 mēnešiem līdz apmēram 35 mēnešiem (34).
164. Šī parādība, ka vienā tiesas instancē, kuras noslogotība ir lielāka par tās kapacitāti, palēninās lietas izskatīšanas ātrums, rodas no “uzgaidāmās telpas efekta”, kas iestājas galvenokārt pēc rakstveida procesa pabeigšanas un pēc mutvārdu procesa slēgšanas. Šajā laika periodā attiecīgajam tiesas sastāvam vispirms jāsagatavo iepriekšējās lietas mutvārdu procesam, vai, respektīvi, jāpabeidz tās ar sprieduma pasludināšanu, pirms tas var pāriet pie nākamo lietu izskatīšanas. Tādējādi fakts, ka attiecīgo lietu izskatīšana ilga ievērojami īsāku laika posmu nekā lietā Baustahlgewebe (35), norāda uz Pirmās instances tiesas uzcītību.
165. Šajā kontekstā četru gadu un trīs mēnešu laika periodu šīm apjomīgajām un sarežģītajām lietām nevar uzskatīt par nesamērīgi ilgu.
166. Tādēļ es secinu, ka šo pamatu nevar apmierināt.
167. Pilnības labad es vēlos uzsvērt, ka, ja pieprasījums pēc Kopienas tiesu instances juridiskā skaidrojuma pārsniedz tās kapacitāti un iekšējie pasākumi produktivitātes palielināšanai vairs nav iespējami, nekaitējot kvalitātes prasībām, kurām jāatbilst šīs instances judikatūrai, Kopienu likumdevējam ir pienākums radīt priekšnoteikumus, lai Tiesa kā Kopienu iestāde varētu turpmāk pildīt tai ar EKL 220. pantu noteiktos uzdevumus.
168. Tas, ka Kopienu likumdevējs atzīst šo pienākumu, apstiprina Nicas līgums (36), kur tika apstiprināti dažādi pasākumi attiecībā uz atbilstības saglabāšanu starp Pirmās instances tiesas kapacitāti un pieprasījuma pēc juridiskā skaidrojuma. Šeit es domāju it sevišķi par EKL 224. panta radīto iespēju iekļaut Pirmās instances tiesas sastāvā vairāk nekā vienu tiesnesi no katras dalībvalsts un par EKL 225.a pantā paredzēto Padomes iespēju izveidot pirmajā instancē tiesu palātas.
VI – Nippon Steel apelācijas sūdzība
A – Par pirmo apelācijas pamatu – piemērojot nepareizu pierādīšanas standartu, lai gan tika parādīts, ka Komisijas apgalvojumi nesaskan ar apelācijas sūdzības iesniedzējas komerciālajām interesēm un tādēļ ir neloģiski, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu
1) Attiecīgās pārsūdzētā sprieduma daļas
169. Šis apelācijas pamats skar pārsūdzētā sprieduma 173.–188. punktu, kur Pirmās instances tiesa izklāsta principus, kas tika piemēroti, tai novērtējot Japānas ražotāju argumentus, attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādīšanas standartiem.
170. Par tiesību normu, kas ir piemērojama attiecībā uz pierādījumiem par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, Pirmās instances tiesa skaidro 179. un 180. punktā:
“179. Tādējādi, kā pamatoti norāda japāņu prasītāji, Komisijai ir jāsniedz pietiekami precīzi un loģiski pierādījumi, lai pierādītu pārkāpuma esamību (šajā sakarā skat. iepriekš 57. punktā minētā sprieduma lietā CRAM un Rheinzink/Komisija 20. punktu; iepriekš 56. punktā minētā sprieduma lietā Kokšķiedras masa II 127. punktu; iepriekš 57. punktā minētā sprieduma lietā SIV u.c./Komisija 193.–195., 198.–202., 205.–210., 220.–232., 249., 250. un 322.–328. punktu, un iepriekš 57. punktā minētā sprieduma lietā Volkswagen/Komisija 43. un 72. punktu). (37)”
“180. Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu nav noteikti jāatbilst šiem kritērijam. Ir pietiekami, ja pierādījumu kopums, uz ko iestāde atsaucas, kopumā ņemot, atbilst šiem kritērijiem (šajā sakarā skat. iepriekš 61. punktā minētā sprieduma lietā PVC II 768.–778. punktu un jo īpaši 777. punktu, ko attiecīgajā aspektā apstiprinājusi Eiropas Kopienu Tiesa sava 2002. gada 15. oktobra sprieduma apvienotajās apelācijas lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, C‑250/99 P–C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 513.–523. punktā).”
171. Turpinājumā apelācijas pamats apstrīd būtiskus apstākļus, kas, pēc Pirmās instances tiesas viedokļa, ir jāpierāda, lai varētu pieņemt, ka ir noticis EKL 81. panta 1. punkta pārkāpums. Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz šādiem pārsūdzētā sprieduma 181. un 185. punkta fragmentiem:
“181. [..] no EKL 81. panta 1. punkta izriet, ka, neņemot vērā to sekas, vienošanās uzņēmumu starpā ir aizliegtas, ja to mērķis ir deformēt konkurenci [..].”
“185. [..] attiecībā uz pārkāpuma pastāvēšanu nav nozīmes, vai japāņu prasītāju interesēs bija noslēgt Komisijas Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto vienošanos ar konkurenci deformējošu iespaidu, ja ar Komisijas lietas materiālos atrodamajiem pierādījumiem ticis konstatēts, ka tie ir noslēguši šo vienošanos.”
2) Apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti
172. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Pirmās instances tiesa pieļāva kļūdu, nenosakot pareizas juridiskas sekas apstāklim, ka Japānas ražotājiem nebija komerciālas intereses izdarīt minēto pārkāpumu. Precīzāk sakot, kļūda bija tajā apstāklī, ka Pirmās instances tiesa nav pielāgojusi tiesību normu, kurai jāatbilst pierādījumam par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpuma pastāvēšanu, ņemot vērā acīmredzamu komerciālās intereses trūkumu. Pirmās instances tiesa vienkārši uzskatīja, ka šis apstāklis ir nenozīmīgs, ja, pamatojoties uz Komisijas dokumentos ietvertajiem pierādījumiem, var konstatēt, ka strīdīgā vienošanās ir noslēgta.
173. Apelācijas sūdzības iesniedzēja turpretim uzskata, ka:
1) tā apstākļa dēļ, ka tai nebija saimniecisko iemeslu noslēgt strīdīgo vienošanos, būtu bijis jāpieprasa pārliecinošāki pierādījumi tās pastāvēšanai, nekā tas būtu nepieciešams citos gadījumos;
2) saimniecisko iemeslu trūkumam būtu bijis jāietekmē sekas, kuras var secināt no Komisijas sniegtajiem pārprotamajiem pierādījumiem par vienošanās pastāvēšanu. Jebkurā gadījumā, ņemot vērā, ka pastāv cits apelācijas sūdzības iesniedzējas strīdīgās rīcības tirgū izskaidrojums, nedrīkstēja secināt par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpuma pastāvēšanu;
3) saimniecisko iemeslu trūkumam būtu bijis jāietekmē liecību, kas tika sniegtas citas, iespējams, pārkāpumā iesaistītas personas vārdā, kā pierādījumu Komisijas argumentu atbalstam pieņemamība: šāda veida pierādījums esot pieņemams tikai tad, ja visas vienošanās būtiskās daļas (kā dalībnieki, ilgums, attiecīgie produkti un pārkāpuma veids) ir konstatētas, pamatojoties uz pierādījumiem, kas ir neatkarīgi no šīm liecībām. Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz sprieduma lietā Enso‑Gutzeit (38) 91. punktu.
3) Komisijas argumenti
174. Komisija uzskata, ka šis apelācijas sūdzības pamats nav pieņemams un katrā ziņā nav pamatots.
175. Pret šī apelācijas sūdzības pamata pieņemamību Komisija izvirza galvenokārt divus argumentus:
1) apelācijas pamatu nevar apmierināt, detalizētāk nepārbaudot Pirmās instances tiesas veikto faktu vērtējumu par sniegto liecību, protokolu un citu dokumentu pareizību un pierādījuma spēku (pēc Komisijas domām, šis arguments ir vērsts ari pret otrā un trešā apelācijas pamata pieņemamību);
2) ar šo apelācijas pamatu apelācijas sūdzības robežas tiek paplašināts salīdzinājumā ar pirmajā instancē minēto prasības pamatu robežām, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja minētajā gadījumā savu apgalvojumu, ka tām nebija nekādu saimniecisku interešu OCTG cauruļu un “projekta” vadu eksportēšanā uz Eiropu, pamatoja pilnīgi neatkarīgi no Komisijas iesniegto pieradījumu spēka izvērtēšanas.
176. Komisija uzskata šo apelācijas sūdzības pamatu par nepamatotu, jo:
1) apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti attiecas uz iesaistīto uzņēmumu saimniecisko interešu ietekmi un, vispārīgāk, nozīmi pārkāpuma konstatācijā. Pirmās instances tiesa atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai (39) pārsūdzētā sprieduma 184. punktā skaidro, ka vienošanās, kuru mērķis ir konkurences ierobežošana un kuras ir skaidri aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, nevar attaisnot ar ekonomiskā konteksta analīzi, ja šo vienošanos mērķis ierobežot konkurenci tika neapstrīdami pierādīts ar dokumentārajiem pierādījumiem (40);
2) pat neņemot vērā, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojums, ka tai nebija saimniecisko interešu saistībā ar strīdīgo vienošanos, pirmajā instancē tika apstrīdēts, Pirmās instances tiesa, aplūkojot lietas materiālus, kuros ir atrodami vairāki tiešie pierādījumi par apelācijas sūdzības iesniedzējas slepenu rīcību, varēja aprobežoties ar šo pierādījumu pārbaudi un, pamatojoties uz to, varēja konstatēt EKL 81. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma pārkāpumu;
3) argumenti, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja izsecināja no sprieduma lietā Enso‑Gutzeit, nav pareizi, jo tie skar jautājumu, ciktāl var pieļaut liecības kā apsūdzošu pierādījumu. Šajā lietā runa nav bijusi par pierādījumu pieņemamību, bet gan par to ticamību saistībā ar brīvas pierādījumu novērtēšanas principa piemērošanu (41).
4) Vērtējums
177. Pamati, kurus Komisija izvirza, apstrīdot šī apelācijas pamata pieņemamību, mani nepārliecina. Jautājums, vai Pirmās instances tiesa, pārbaudot inkriminētā pārkāpuma apstiprināšanai iesniegtos pierādījumus, ir izmantojusi juridiski pareizu normu, kā tāds vistiešākā nozīmē ir tiesību jautājums.
178. Turklāt veids, kādā apelācijas sūdzības iesniedzēja izklāstīja un atbalstīja šo apelācijas sūdzības pamatu, proti, savus argumentus daļēji atvasinot no Pirmās instances tiesā iesniegto pierādījumu kā faktu izvērtējuma, varētu radīt iespaidu, ka tā cenšas vispirms apelācijas instancē panākt, ka Tiesa atkārtoti pārbauda šos pierādījumus. Manuprāt, no tā nevar secināt nepieņemamību.
179. Mani nepārliecina arī arguments, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja paplašināja savu pirmajā instancē izvirzīto prasības pamatu apjomu, norādot, ka Pirmās instances tiesai, pārbaudot pierādījumus, bija jāņem vērā apstāklis, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nebija nekādu saimniecisko interešu noslēgt strīdīgo vienošanos. Ir tiesa, ka Apelācijas sūdzības iesniedzēja šo argumentu pirmajā instancē izvirzīja atsevišķi, tomēr, tieši piemērojot brīvas pierādījumu novērtēšanas principu, galvenokārt jāņem vērā šādi no konteksta izrietoši apstākļi.
180. Izvērtējot šo apelācijas pamatu pēc būtības, es vēlos pievērst uzmanību tikai jautājumam, vai apgalvotais saimniecisko interešu trūkumam Komisijas Lēmumā konstatētajā EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumā vajadzētu būt pamatam citādai iesniegto pierādījumu izvērtēšanai Pirmās instances tiesā, nekā tā bija pārsūdzētajā spriedumā.
181. Šajā sakarā ir jānoskaidro, vai ir pareizs pārsūdzētā sprieduma 179.–188. punktā Pirmās instances tiesas sniegtais pamatojums, proti, vai ir pareizs lēmums vispirms izvērtēt Komisijas iesniegtos pierādījumus un tikai pakārtoti pārbaudīt, vai minētās vienošanās pastāvēšana atbilda situācijai attiecīgajos tirgos.
182. Man šķiet, ka Pirmās instances tiesas pieeja ir skaidra un, ņemot vērā pastāvošo judikatūru, pareiza.
183. 179. punktā Pirmās instances tiesa vispirms min no plašās judikatūras (42) izrietošo pamatprincipu, ka Komisijai jāsniedz pietiekami precīzi un loģiski pierādījumi, lai pierādītu pārkāpuma esamību. Pēc tam Pirmās instances tiesa 180. punktā norāda, arī šeit atsaucoties uz pastāvīgo judikatūru (43), ka pietiek ar to, ka pierādījumu kopums, uz ko Komisija atsaucas, kopumā ņemot, atbilst šiem kritērijiem. 181. punktā Pirmās instances tiesa noslēdz savu apsvērumu pirmo daļu ar norādi uz pastāvīgo judikatūru (44), saskaņā ar kuru no EKL 81. panta 1. punkta teksta izriet, ka, neņemot vērā to sekas, vienošanās uzņēmumu starpā ir aizliegtas, ja to mērķis ir deformēt konkurenci. Minētajā lietā Komisija lielākoties pamatojas uz vienošanās, kuras pastāvēšanu un mērķi tā mēģina pierādīt ar vairākiem dokumentāriem pierādījumiem, mērķi, kas ir vērsts pret konkurenci.
184. Pamatojoties uz šo pirmo apsvērumu daļu, Pirmās instances tiesa 182. punktā secina, ka šim apstāklim var būt būtiskas sekas attiecībā uz prasītājas pamata pirmo daļu, kas būtībā balstīts uz to, ka Lēmuma 1. pantā minētajam pārkāpumam nav konkurenci deformējoša iespaida.
185. Pirmās instances tiesas apsvērumu otrā daļa sākas ar norādi, ka prasītājas argumenti par attiecīgās vienošanās iespaida trūkumu, pat ja tie būtu pamatoti, paši par sevi nevar būt pamats Lēmuma 1. panta atcelšanai (183. punkts) (45).
186. Precīzāk, attiecībā uz to vienošanos gadījumu, kuras, tāpat kā tā, kuras pastāvēšanu konstatējusi Komisija minētajā lietā, attiecas uz attiecīgo valsts iekšējo tirgu ievērošanu, Pirmās instances tiesa savā spriedumā lietā Cements jau ir konstatējusi, ka, pirmkārt, tām kā tādām ir mērķis ierobežot konkurenci un tādēļ tās pieskaitāmas to vienošanos kategorijai, kas skaidri aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, un, otrkārt, ka šis mērķis, kura esamība spriedumā lietā Cements tika neapstrīdami konstatēta ar dokumentārajiem pierādījumiem, nevar tikt attaisnots ar konkurenci deformējošo darbību ekonomiskā konteksta analīzi (184. punkts).
187. Tātad šajā sakarā attiecībā uz pārkāpuma pastāvēšanu nav nozīmes, vai prasītāju interesēs bija noslēgt strīdīgo vienošanos, ja ar Komisijas lietas materiālos atrodamajiem pierādījumiem ticis konstatēts, ka tās ir noslēgušas šo vienošanos (185. punkts).
188. Šajā gadījumā argumentam par to, ka prasītājas ir pierādījušas apstākļus, kas Komisijas konstatētos faktus parāda citā aspektā un tādējādi šos faktus var izskaidrot citādāk, nav nozīmes. Judikatūra, ar ko pamatots šis arguments, attiecas uz apstākļiem, kuros Komisija, lai konstatētu pārkāpumu, atsaucas tikai uz attiecīgo uzņēmumu darbībām tirgū (46) (186. punkts).
189. Aplūkojamajā lietā Komisija ir atsaukusies uz dokumentārajiem pierādījumiem, lai pierādītu konkurenci deformējošās vienošanās pastāvēšanu. No tā izriet, ka judikatūrai, uz ko atsaukusies apelācijas sūdzības iesniedzēja, šajā gadījumā būtu nozīme tikai tad, ja vien Komisija nespētu pierādīt pārkāpuma pastāvēšanu uz tās sniegto dokumentāro pierādījumu pamata. Šādos apstākļos tātad apelācijas sūdzības iesniedzējai ne tikai jāsniedz ticama alternatīva Komisijas viedoklim, bet arī jānorāda, ka pierādījumi, ar ko tiek konstatēts pārkāpums, ir nepietiekami (187. punkts).
190. Šis Pirmās instances tiesas pamatojums pilnībā saskan ar Pirmās instances tiesas un Tiesas judikatūru. Ja pieņemtu apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus, saskaņā ar kuriem, pastāvot inkriminētās rīcības pamatotam izskaidrojumam, proti, jebkādu saimniecisko interešu trūkumam, būtu jāpiemēro stingrākas pierādīšanas prasības, lielā mērā būtu jāpārformulē judikatūra.
191. Manuprāt, nav iemesla to darīt. Kā Tiesa atkārtoti norādīja nesen pasludinātajā spriedumā apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija (47) (55.–57. punkts), konkurences lietā pierādīšana varētu izrādīties sevišķi grūta, jo iesaistītās personas ir informētas par pret konkurenci vērstās rīcības aizliegumu un naudas sodiem, kurus tām var uzlikt. Tādēļ lielākajā daļā gadījumu šādas pret konkurenci vērstas rīcības vai vienošanās pastāvēšana jāizsecina no daudzām apstākļu sakritībām un pazīmēm, kuras, kopā aplūkojot, cita pamatota izskaidrojuma trūkuma dēļ var būt pierādījums konkurences noteikumu pārkāpumam.
192. Ja Komisijai izdodas, kā šajā gadījumā, iegūt vairākus dokumentārus pierādījumus par tās apgalvoto pārkāpumu, ir acīmredzams, ka Pirmās instances tiesai acīmredzami jāpārbauda vispirms šie pierādījumi. Tikai tad, ja tos atzīst par nepietiekošiem, lai pierādītu apgalvoto pārkāpumu, ir papildus jāpārbauda, vai šo pārkāpuma pastāvēšanu var konstatēt ar to sakritību un pazīmju palīdzību, kas saistītas ar uzvedību tirgū.
193. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskatāmi izskaidroja savus izteikumus ar House of Lords [Lordu palāta] lēmumā izmantotu metaforu (48): ja Regents Park [Reģenta parkā] redz lielu brūnu dzīvnieku, ir drīzāk iespējams, ka runa ir par aitu suni, nevis par lauvu; tāpat apgalvojums, ka tā tomēr ir lauva, rada nepieciešamību veikt sevišķu izmeklēšanu.
194. Šis piemērs šajā gadījumā neiederas, jo šeit nav runas par divu faktu iespējamības novērtēšanu, no kuriem viens šajā sakarā ir drošāks nekā otrs, bet gan par vienas varbūtības apstiprināšanu ar iegūto pierādījumu palīdzību.
195. Ja ar šiem pierādījumiem pietiek, lai pierādītu minēto pārkāpumu, pārliecinošas pierādīšanas prasība ir izpildīta.
196. Citiem vārdiem, ja putnu, pamatojoties uz tā pazīmēm, var atzīt par pīli, tā, neraugoties uz to, ka tuvumā nav ūdens, ir pīle, nevis vārna.
197. No tā es secinu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto pirmo apelācijas pamatu nevar apmierināt.
B – Par otro apelācijas pamatu – Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot nepareizu pierādīšanas standartu lietā, kurā dokumentārie pierādījumi nav nepārprotami un apelācijas sūdzības iesniedzēja ir sniegusi citu pamatotu izskaidrojumu par strīdīgo rīcību
C – Par trešo apelācijas pamatu – Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot nepareizu pierādīšanas standartu attiecībā uz pierādīšanas līmeni, kas nepieciešams, lai apstiprinātu strīdīgas liecības, kuras Komisija izmantoja par galveno pierādījumu, bet kuras ir ļoti apšaubāmas, ļoti pārprotamas un pretrunā citiem pierādījumiem
198. Nav jāpārstāsta apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti šo abu apelācijas pamatu pamatošanai.
199. Abos šajos apelācijas pamatos apelācijas sūdzības iesniedzēja vispirms norāda, ka Pirmās instances tiesa, izvērtējot pierādījumus, t.i., liecības un dokumentus, kurus Komisija minēja saistībā ar attiecīgo pārkāpumu, noteica nepareizu – pārāk zemu – pierādīšanas standartu.
200. Izvērtējot pirmo apelācijas sūdzības pamatu, es jau iepriekš konstatēju, ka metode, kuru Pirmās instances tiesa izmantoja, atbildot uz jautājumu, vai Komisija attiecībā uz šo pārkāpumu ir iesniegusi pietiekamus pierādījumus, bija pareiza: Pirmās instances tiesa, pamatojoties uz pastāvošo judikatūru, drīkstēja tā rīkoties.
201. Ar šiem abiem apelācijas sūdzības pamatiem apelācijas sūdzības iesniedzēja cenšas induktīvi izsecināt no iesniegto pierādījumu faktiskā pierādījuma spēka novērtēšanas Pirmās instances tiesā, ka Pirmās instances tiesa izmantoja pārāk zemu pierādīšanas standartu.
202. Manuprāt, šis mēģinājums piespiest Tiesu pārbaudīt Pirmās instances tiesā apstiprināto faktu novērtējumu, nav pieņemams, jo ar to tiktu pārkāptas apelācijas sūdzības robežas, kura skar tikai tiesību jautājumu izvērtēšanu.
203. Tādēļ es secinu, ka abi šie apelācijas sūdzības pamati ir acīmredzami nepieņemami.
D – Par ceturto apelācijas pamatu – Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, balstot uz pretrunīgu un nepareizu pamatojumu savu viedokli, ka Behera 1997. gada 21. aprīļa liecības apstiprina Verlukas liecības attiecībā uz iespējamo pārkāpumu saistībā ar “projekta” vadiem
1) Apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti
204. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz pārsūdzētā sprieduma 220. punktu, kur Pirmās instances tiesa norāda, ka “[..] turklāt, pieņemot, ka kāds dokuments nav tiešā pretrunā Verlukas paskaidrojumiem attiecībā uz vienošanās par tirgus sadali pastāvēšanu vai tās saturu, tas, ka šis dokuments satur pierādījumus par būtiskiem šās vienošanās aspektiem, ir pietiekami, lai tas kļūtu par apstiprinošu pierādījumu pārkāpuma pierādījumu kopuma kontekstā [..]”.
205. Savos apsvērumos par Behera liecību nozīmi Verlukas liecību apstiprināšanā Pirmās instances tiesa tomēr atkāpās no kritērijiem, kas ir formulēti pārsūdzētā sprieduma 220. punktā. Behers ar savu izteikumu, ka starp Eiropas ražotājiem nepastāvēja vienošanās par tirgus sadali, ir pretrunā Verlukas liecībām ļoti nozīmīgā punktā. Kā redzams no 302. punkta, Pirmās instances tiesa skaidri atzina, ka šī pretruna ietekmē Behera liecību ticamību. Tomēr Pirmās instances tiesa joprojām uzskatīja, ka šīs liecības apstiprina Verlukas liecības par vienošanās par tirgus sadali piemērošanu attiecībā uz “projekta” vadiem.
206. Būtībā Pirmās instances tiesa līdz ar to apstiprināja pretrunīgos pierādījumus, runājot par Behera liecībām, tai pat laikā, atbilstoši noteikumiem, kurus tā pati noteica, tā, iespējams, neņemtu vērā šādas pretrunīgās liecības, ja tās būtu ietvertas dokumentos. Tātad Pirmās instances tiesa patvaļīgi noteica atšķirību starp liecībām un dokumentos ietvertajiem pierādījumiem.
207. Ar šo patvaļīgi noteikto atšķirību Pirmās instances tiesa pieļāva tiesību kļūdu, izvērtējot Behera liecību pierādījuma spēku. Tādēļ šīs liecības arī nevar izmantot vienošanās par tirgus sadali attiecībā uz “projekta” vadiem pastāvēšanas apstiprināšanai.
2) Komisijas argumenti
208. Komisijas uzskata šo apelācijas sūdzības pamatu par nepieņemamu, jo tas ir vērsts tikai pret vienu no trim patstāvīgiem Pirmās instances tiesas secinājumiem (333., 334., 335. un 336. punkts), tostarp saistībā ar to, ka minētais pārkāpums attiecas arī uz “projekta” vadiem.
209. Pakārtoti, Komisija norāda, ka apelācijas sūdzības pamats nav pamatots, jo Pirmās instances tiesa pilnībā varēja izšķirt vēlāk sniegtās liecības par inkriminēto pārkāpumu no tā laika dokumentārajiem pierādījumiem.
210. Dokumentiem, kuri tika sagatavoti laika posmā no pārkāpuma uzsākšanas brīža līdz atbilstošās izmeklēšanas uzsākšanai, būtībā ir tāds pats pierādījuma spēks attiecībā uz visiem tajos aprakstītajiem apstākļiem. Šajā stadijā ir mazāk iespējams, ka, ņemot vērā izmeklēšanu, taktiskie apsvērumi ietekmētu to saturu. Ja šādu dokumentu saturs ir skaidri pretrunā vēlāk sniegtajām liecībām, ir pamats apšaubīt šo liecību ticamību. Šādā gadījumā nevarēja uzskatīt, ka ir gūts pierādījums, kas nav pretrunīgs.
211. Citādāk jāizturas pret liecībām, kas tika papildus sniegtas izmeklēšanas gaitā. Tajās varētu tikt atzīti noteikti fakti, kurpretim citi noliegti, jo iesaistītā persona, kura bija informēta par Komisijas izmeklēšanu, varēja pieņemt, ka tā jau ir informēta par noteiktiem faktiem un apstākļiem. Šādās liecībās atzītiem, arī iesaistīto personu apsūdzošiem faktiem bija pilnīgi drošs pierādījuma spēks.
212. Apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments ir vērsts uz to, lai Tiesa konstatētu, ka liecībai, kas arī liecina pret pašu liecinātāju, nevar noteikt tādu pierādījuma spēku, ja tā ir nepilnīga vai vājināta ar daļēju noliegumu. Šāds arguments nav savienojams ar neapstrīdēto Pirmās instances tiesas uzskatu, ko tā pauda pārsūdzētā sprieduma 211. un 297. punktā, ka liecības, kuras ir pretrunā liecinātāja interesēm, ir uzskatāmas par īpaši ticamiem pierādījumiem.
3) Vērtējums
213. No pārsūdzētā sprieduma 334. punkta pirmā teikuma formulējuma (49), ka “katrā gadījumā – jau ir noteikts, ka, ja [..] [Verlukas] paskaidrojumi ir pietiekami, lai pierādītu citus Apstrīdētā lēmuma aspektus [..]”, var secināt, ka secinājumam, ko Pirmās instances tiesa izdara 333. punktā, proti, ka Behera liecības apstiprina Verlukas liecības attiecībā uz “projekta” vadiem, ir pakārtots raksturs salīdzinājumā ar 334. un 335. punktā izteiktajiem secinājumiem, ka Verlukas liecības kā pierādījums ir pietiekošs, lai pierādītu strīdīgo pārkāpumu arī attiecībā uz šiem produktiem.
214. Ņemot vērā, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja skaidri nenorāda savos apelācijas pamatos uz 334. un 335. punktu, varētu secināt, ka šis apelācijas pamats, pat ja tas tiktu apmierināts, nevarētu būt pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai; tādēļ tas kā nenozīmīgs var palikt nepārbaudīts (50).
215. Tādēļ tikai pilnības labad es sīkāk aplūkošu šo apelācijas sūdzības pamatu.
216. Būtībā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tai ir divējāda pieeja, kur vienam dokumentāram pierādījumam, kas ir pretrunā Verlukas liecībām, tiek piešķirta lielāka nozīme nekā liecībām, kuras daļēji atšķiras no Verlukas liecībām.
217. Es piekrītu Komisijai, ka izmeklēšanas procesa gaitā pēc pārkāpuma izbeigšanas uzņēmumu vārdā sniegtās liecības nevar tikt aplūkotas no pierādīšanas aspekta tāpat kā dokumenti, kuri tika sagatavoti pārkāpuma brīdī un pirms izmeklēšanas uzsākšanas.
218. Ir pamats uzskatīt, ka personas, kuras sniedz šādas liecības, mēģinās slēpt to, kas, pēc viņu domām, varētu palikt neatklāts. Šīs liecības tādēļ var šķist bieži nepilnīgas un dažkārt slēptas. Tomēr tiktāl, ciktāl tajās ir iekļautas ziņas, kas apsūdz pašu liecinātāju, tās var uzskatīt par ticamām, kā Pirmās instances tiesa pareizi norādīja pārsūdzētā sprieduma 211. un 297. punktā.
219. Tas ir a fortiori gadījums, ja jautājums, kur dažādas liecības viena no otras atšķiras, ir acīmredzami neatkarīgs no jautājuma vai jautājumiem, kur šīs liecības viena otru apstiprina vai pastiprina.
220. Šajā gadījumā Verlukas liecības atšķiras no Behera liecībām tiktāl, ciktāl runa ir par pārkāpuma ģeogrāfisko aspektu, tomēr sakrīt tiktāl, ciktāl runa ir par saturisko pārkāpuma apjomu.
221. Fakts, ka Behers savās liecībās apstiprināja, ka viņa uzņēmums bija vienošanās par tirgus sadali dalībnieks, kas attiecās arī uz “projekta” vadiem, un tādēļ – turpmāk – liecināja pret savu uzņēmumu, varēja sniegt Pirmās instances tiesai pietiekamu pamatu šīs liecības tiktāl, ciktāl tās attiecās uz šo projektu, uzskatīt par ticamām.
222. Tādēļ es secinu, ka arī šis apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītais ceturtais pamats, lai gan tas nav neefektīvs, tomēr jebkurā gadījumā ir nepamatots.
VII – Par tiesāšanās izdevumiem
223. Ņemot vērā iepriekš minēto, es secinu, ka Sumitomo un Nippon apelācijas sūdzības ir pilnīgi nepamatotas.
224. Tā kā Komisija lūdz piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 122. panta pirmo daļu ir jānosaka, ka tās atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
VIII – Secinājumi
225. Ņemot vērā iepriekš minēto, piedāvāju Tiesai lemt šādi:
A Lietā C‑403/04 P:
1) atzīt apelāciju par nepamatotu;
2) piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt apelācijas procesā radušos tiesāšanās izdevumus.
B Lietā C‑405/04 P:
1) atzīt apelāciju par nepamatotu;
2) piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt apelācijas procesā radušos tiesāšanās izdevumus.
1 – Oriģinālvaloda – holandiešu.
2 – Krājums, II‑2501. lpp.
3 – OV 2003, L 140, 1. lpp.
4 – Pamati, kas būtībā ir vērsti pret iestāžu darbību vai bezdarbību, ir nepieņemami. Šo pamatu atkārtošana nozīmētu, ka runa būtu par “parastu” apelācijas sūdzību. Skat. it īpaši 1998. gada 7. maija spriedumu lietā C‑401/96 P Somaco/Komisija (Recueil, I‑2587. lpp., 49. punkts) un 1999. gada 22. aprīļa spriedumu lietā C‑161/97 P Kernkraftwerke Lippe‑Ems/Komisija (Recueil, I‑2057. lpp., 76. un 77. punkts).
5 – Skat. it īpaši 1998. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑221/97 P Schröder un Thamann/Komisija (Recueil, I‑8255. lpp., 35. un 38.–42. punkts) un 1999. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑257/98 P Lucaccioni/Komisija (Recueil, I‑5251. lpp., 61. un 62. punkts).
6 – 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑51/92 P Hercules/Komisija (Recueil, I‑4235. lpp., 113. punkts).
7 – Arī prasībās, kas iesniegtas pirmajā instancē, Tiesa un Pirmās instances tiesa ieņēma ierobežojošo nostāju attiecībā uz prasības apjoma paplašināšanu ar vispārīgas atsauces palīdzību. Skat. tieši 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑31/99 ABB Asea Brown Boveri/Komisija (Recueil, II‑1881. lpp., 113. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī principus, kurus Tiesa noteica 1999. gada 14. septembra spriedumā lietā C‑310/97 P Komisija/AssiDomän Kraft Products AB (Recueil, I‑5365. lpp., 52.–63. punkts). Pirmās instances tiesa nesen vēlreiz detalizēti izklāstīja šos principus 2005. gada 14. decembra spriedumā lietā T‑209/01 Honeywell International/Komisija (Krājums, II‑5527. lpp., 53.–68. punkts).
8 – Attiecīgais Behera liecību fragments angļu valodā skan šādi: “My only knowledge of the term “Fundamentals” is in conjunction with past behaviour by European and Japanese manufacturers (i.e. before I became the Manager of MWE on 1.4.95). As far as I know and this is based on earlier reports on the “Fundamentals” [..] [“Man ir zināms termins “Pamata noteikumi” tikai saistībā ar Eiropas un Japānas ražotāju agrāku rīcību (t.i., pirms 1995. gada 1. aprīlī es biju kļuvis par MWE vadītāju). Cik man ir zināms, un tas ir saistīts ar iepriekšējiem ziņojumiem par Pamata noteikumiem [..]].”
9 – Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas teikto attiecīgā Behera liecību daļa skan šādi: “In the Dalmine document submitted to me, the term ‚Fundamentals’ is used in conjunction with activities by seamless manufactures in Europe. The use of the term is incorrect as far as I know. [..] [“Man iesniegtajā Dalmine dokumentā termins “Pamata noteikumi” ir lietots, apzīmējot bezšuvju cauruļu ražotāju darbību Eiropā. Cik man zināms, šī termina izmantošana ir nepareiza [..]].”
10 – Šī punkta attiecīgais fragments skan šādi: “Šajā sakarā jāatzīmē, ka, pirmkārt, pretēji Komisijas teiktajam, “sadales atslēgas” dokuments attiecas tikai uz bezšuvju OCTG, bet ne uz transporta vadiem [..].”
11 – 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑310/94 (Recueil, II‑1043. lpp., 214. punkts).
12 – Komisijas 1997. gada 3. jūnija lēmums par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu (Lieta IV/M.906 – “Mannesmann/Vallourec”) saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 4064/89 (OV C 238, 15. lpp.).
13 – 2000. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija (Recueil, II‑491. lpp.).
14 – 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑337/94 (Recueil, II‑1571. lpp.).
15 – Iepriekš minēts 11. zemsvītras piezīmē.
16 – Šajā sakarā Komisija norāda uz 1997. gada 17. aprīļa spriedumu lietā C‑138/95 P Campo Ebro Industrial u.c./Padome (Recueil, I‑2027. lpp., 60. un 61. punkts).
17 – Iepriekš minēts 14. zemsvītras piezīmē.
18 – Attiecīgais fragments 278. punktā skan šādi: “Šajā sakarā jāatzīmē, ka [..] sadales atslēgas dokuments attiecas tikai uz bezšuvju OCTG, bet ne uz transporta vadiem.”
19 – Ciktāl šeit ir nozīme, 283. un 284. punkts skan šādi:
“283. [..] Ja pretruna, kas minēta iepriekš 281. punktā, neapšaubāmi samazina sadales atslēgas dokumenta, kā arī zināmā mērā Verlukas liecību pierādījuma vērtību, tās nozīmi būtiski samazina [..]. Faktiski pat pieņemot, ka Latīņamerikas ražotāji būtu piekrituši piemērot sadales atslēgu visiem tirgiem, izņemot Eiropu, nav šaubu, ka sarunas ar šiem uzņēmumiem bija neveiksmīgas no Eiropas ražotāju viedokļa, tādēļ Verlukas negatīvais novērtējums attiecībā uz to iznākumu šajā izšķirošajā punktā faktiski atbilst sadales atslēgas dokumenta aprakstam.
284. Jāsecina, ka pretruna starp Verlukas apgalvojumiem vienā no šiem paskaidrojumiem un sadales atslēgas dokumentu, ko Komisija pati norāda Apstrīdētā lēmuma 86. apsvērumā, būtiski nesamazina šo divu pierādījumu ticamību.”
20 – 217. punkts skan šādi: “Par Sumitomo argumentu, kas pamatots uz atsauci Vérification auprès de Vallourec dokumentā uz to, ka sadales atslēgas dokuments ticis piemērots tikai attiecībā uz standarta izstrādājumiem, tātad uz visu veidu transporta vadiem, kas nebija standarta izstrādājumi, šis dokuments neattiecās. Jāpiezīmē, ka, sniedzot šos paskaidrojumus, Verluka īpaši atbildēja uz jautājumu par ziņojumu par tikšanos ar JF. No šā ziņojuma izriet, ka tas attiecas vienīgi uz OCTG caurulēm, bet ne transporta vadiem, ļaujot nonākt pie slēdziena, ka Verlukas paskaidrojumi attiecās tikai uz OCTG caurulēm.”
21 – 349. punkta attiecīgais fragments skan šādi: “[..] Lai arī Verlukas teiktā attiecībā uz pārkāpuma ilgumu patiesums nav apšaubāms, no viņa apgalvojuma par pārkāpuma beigu datumu neprecizitātes izriet, ka ar viņa paskaidrojumu vien nepietiek, lai tiesiski pietiekami pierādītu pārkāpuma beigu datumu.”
22 – Cita starpā skat. 2004. gada 6. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑2/01 P un C‑3/01 P BAI un Komisija/Bayer (Recueil, I‑23. lpp., 47. un 48. punkts) un 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija (Recueil, I‑123. lpp., 48.–51. punkts).
23 – Iepriekš minēts šo secinājumu 34. punktā.
24 – Iepriekš minēts 13. zemsvītras piezīmē.
25 – Iepriekš minēts 14. zemsvītras piezīmē.
26 – Skat. iepriekš 22. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 132. punkts.
27 – 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑23/99 LR AF/Komisija (Recueil, II‑1705. lpp., 45. punkts).
28 – Ģenerāladvokātam Ticano bija tādi paši apsvērumi viņa secinājumu iepriekš 22. zemsvītras piezīmē minētajās apvienotajās lietās BAI un Komisija/Bayer 36. punktā.
29 – Iepriekš minēts 11. zemsvītras piezīmē.
30 – No plašās judikatūras jāatsaucas uz Tiesas 1993. gada 18. marta spriedumu lietā C‑35/92 P Parlaments/Frederiksen (Recueil, I‑991. lpp., 31. punkts) un 1997. gada 16. septembra spriedumu lietā C‑362/95 P Blackspur/Padome un Komisija (Recueil, I‑4775. lpp., 18.–23. punkts), kā arī uz Tiesas 2001. gada 13. septembra rīkojumu lietā C‑467/00 P ECB Personāla komiteja u.c./ECB (Recueil, I‑6041. lpp., 34.–36. punkts).
31 – 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P (Recueil, I‑8417. lpp., 26.–49. punkts).
32 – Apelācijas sūdzības iesniedzējas tiktāl norāda uz ziņām Tiesas un Pirmās instances tiesas 2003. gada ziņojuma 12. pielikumā.
33 – Iepriekš minēts 31. zemsvītras piezīmē, 28.–45. punkts.
34 – Šeit es neaplūkoju 2000. gadu, jo statistiku par šo gadu acīmredzami maina ļoti apjomīgas Cementa lietas (iepriekš minētas 13. zemsvītras piezīmē). Šo apvienoto lietu izskatīšana ilga aptuveni piecus gadus un tika pabeigta ar 1265 lpp. gara sprieduma pasludināšanu.
35 – Iepriekš minēts 31. zemsvītras piezīmē.
36 – OV 2001, C 80, 1. lpp.
37 – Tiesas 1984. gada 28. marta spriedums apvienotajās lietās 29/83 un 38/83 (Recueil, 1679. lpp.), 1993. gada 31. marta spriedums apvienotajās lietās C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85 Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija “Kokšķiedras masa II” (Recueil, I‑1307. lpp., 127. punkts), Pirmās instances tiesas 1992. gada 10. marta spriedums apvienotajās lietās T‑68/89, T‑77/89 un T‑78/89 (Recueil, II‑1403. lpp.) un 2000. gada 6. jūlija spriedums lietā T‑62/98 (Recueil, II‑2707. lpp.).
38 – Iepriekš minēts 14. zemsvītras piezīmē.
39 – Šajā sakarā Komisija norāda arī uz spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija (iepriekš minēts 22. zemsvītras piezīmē, 55.–57. punkts).
40 – Pārsūdzētā sprieduma 184. punkts skan šādi: “Par īpašām vienošanām, kuras, tāpat kā tā, kuras pastāvēšanu konstatējusi Komisija šajā lietā, attiecas uz attiecīgo iekšējo tirgu ievērošanu, Pirmās instances tiesa iepriekš 66. punktā minētā sprieduma lietā Cements 1085.–1088. punktā ir konstatējusi, ka, pirmkārt, to mērķis ir ierobežot konkurenci un tādēļ tās pieskaitāmas to vienošanos kategorijai, kas aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, un, otrkārt, ka šis mērķis, kura eksistence attiecīgajā gadījumā tika neapstrīdami konstatēta ar dokumentārajiem pierādījumiem, nevar tikt attaisnots ar konkurenci deformējošo darbību ekonomiskā konteksta analīzi.”
41 – Šajā sakarā Komisija norāda uz ģenerāladvokāta Vesterdorfa [Vesterdorf] secinājumiem lietā T‑1/89 Rhône‑Poulenc SA/Komisija, kurā Pirmās instances tiesa taisīja spriedumu 1991. gada 24. oktobrī (Recueil, II‑867. lpp., E daļas 2. punkts).
42 – Iepriekš minēts 37. zemsvītras piezīmē.
43 – Iepriekš minēts šo secinājumu 170. punktā, izklāstot pārsūdzētā sprieduma 180. punktu.
44 – Skat. cita starpā 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑42/92 P Komisija/Anic Partecipazioni (Recueil, I‑4125. lpp., 123. punkts).
45 – Pirmās instances tiesa šīs nostājas pamatošanai norāda uz Tiesas 1990. gada 11. janvāra spriedumu lietā C‑277/87 Sandoz prodotti farmaceutici/Komisija (Recueil, I‑45. lpp.) un Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedumu lietā T‑143/89 Ferriere Nord/Komisija (Recueil, II‑917. lpp., 30. punkts).
46 – Šeit Pirmās instances tiesa norāda īpaši uz 1999. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, spriedums “PVC II” (Recueil, II‑931. lpp., 727. un 728. punkts).
47 – Iepriekš minēts 22. zemsvītras piezīmē.
48 – Secretary of State for the Home Department/Rehman [2001] UKHL47, D.4 pielikums, 5. punkts (Lord Hoffman).
49 – Pilnībā izklāstīts šo secinājumu 38. punktā.
50 – Skat. precīzāk 30. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.