1. 

Šis Tiesā iesniegtais prasības pieteikums ir pirmais Polijas Republikas tiešais pieteikums. Tajā izvirzīti svarīgi, līdz šim neapskatīti juridiski jautājumi, kas pamato to, ka tiem uzmanību pievērš Tiesas virspalāta. Turpinot ilgstošās pievienošanās sarunas par noteikumiem lauksaimniecības jomā un Kopējās lauksaimniecības politikas (turpmāk tekstā – “KLP”) reformu, Tiesa tiek aicināta precizēt, cik plašas ir Kopienu iestāžu pilnvaras pielāgot Pievienošanās līguma noteikumus. Turklāt Tiesai būs jānosaka tiesas aizsardzības apjoms, kāds pienākas nākamajām dalībvalstīm attiecībā uz tiesību aktiem, kas pieņemti laika posmā starp pievienošanās dokumentu parakstīšanu un stāšanos spēkā.

2.

Šīs prasības mērķis ir panākt 1. panta 5. punkta atcelšanu Padomes 2004. gada 22. marta Lēmumā 2004/281/EK, ar ko, ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas reformu, pielāgo Aktu par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā ( 2 ).

3.

Strīdīgais lēmums tika pieņemts saskaņā ar 2. panta 3. punktu Līgumā starp Beļģijas Karalisti, Dānijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti, Francijas Republiku, Itālijas Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku, Portugāles Republiku, Somijas Republiku, Zviedrijas Republiku, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti Apvienoto Karalisti (Eiropas Savienības dalībvalstīm) un Čehijas Republiku, Igaunijas Republiku, Kipras Republiku, Latvijas Republiku, Lietuvas Republiku, Ungārijas Republiku, Maltas Republiku, Polijas Republiku, Slovēnijas Republiku un Slovākijas Republiku par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai ( 3 ), kurā ir noteikts: “Neskarot šā panta 2. punktu, Savienības iestādes var pirms pievienošanās paredzēt pasākumus, kas minēti [..] 21. un 23. pantā [..]. Šie pasākumi stājas spēkā, vienīgi stājoties spēkā šim Līgumam, un to spēkā stāšanās diena ir šā Līguma spēkā stāšanās diena.” Lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz 23. pantu Aktā par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā ( 4 ). Tas paredz, ka: “Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ar vienprātīgu lēmumu var pielāgot šajā Aktā paredzētos noteikumus par kopējo lauksaimniecības politiku, ja šādi pielāgojumi būtu nepieciešami sakarā ar Kopienu noteikumu izmaiņām. Šādus pielāgojumus var veikt pirms pievienošanās dienas”.

4.

Prasītāja iebilst pret to, ka ar strīdīgā Lēmuma 1. panta 5. punktu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais noteikums”) esot paplašināta tiešo maksājumu pakāpeniskas ieviešanas shēma (tā dēvētā “pakāpeniskā ieviešana”), attiecinot to uz jauniem tiešajiem maksājumiem jaunajās dalībvalstīs, un tādējādi esot arī paplašināti pilnīgas izmaksāšanas pamatprincipa izņēmumi. Šī daļējo maksājumu paplašināšana izraisa ievērojamu maksājumu samazināšanu Polijas lauksaimniekiem salīdzinājumā ar cerēto izmaksāšanu pilnā apmērā.

5.

Šis prasības ir tikai pretestības izpausme tiesas ceļā, kuru Polijas Republika kopš pievienošanās sarunām izrāda pret tiešo maksājumu pakāpeniskas ieviešanas mehānismu. Šo sarunu gaitā Polijas Republika izmantoja vairākas iespējas, lai pieprasītu, ka Polijas lauksaimniecībai līdz ar pievienošanos tiktu garantēta piekļuve tiešajiem maksājumiem pilnā apmērā. Šīm prasībām nebija panākumu. Kādā 2002. gada 30. janvāra diskusiju dokumentā ( 5 ) Komisija bija ieteikusi tiešo maksājumu pakāpenisku ieviešanu pārejas perioda laikā vairāku iemeslu dēļ, kas būtībā bija saistīti ar nepieciešamību šajās valstīs īstenot lauksaimniecības nozares pārstrukturēšanu, ar lauksaimnieku ienākumu situāciju, kā arī ar nepieciešamību novērst nelīdzsvarotību attiecībā pret citām ekonomikas nozarēm vai spekulatīvu peļņas gūšanas iespēju radīšanu. Atbilstoši šim ierosinājumam piecpadsmit dalībvalstis paplašināšanās sarunās attiecībā uz Polijas Republiku 2002. gada 31. oktobrī pieņēma Eiropas Savienības kopējo nostāju ( 6 ), kurā pauda viedokli noraidīt Polijas prasību par tiešo maksājumu veikšanu Polijas lauksaimniekiem tādā pašā apmērā kā Eiropas Savienības lauksaimniekiem un par pakāpenisku šo maksājumu ieviešanu Polijā pārejas perioda laikā. Diskusijas par šo jautājumu turpinājās līdz pievienošanās konferencei, kas 2002. gada 12. un 13. decembrī notika Eiropadomes Kopenhāgenā ietvaros, no kuras secinājumiem izriet, ka jautājums par tiešo maksājumu pakāpenisku ieviešanu jaunajās dalībvalstīs ir atrisināts saskaņā ar 2002. gada 31. oktobra kopējās nostājas noteikumiem. Kad Komisija 2003. gada 27. oktobrī KLP reformas īstenošanas rezultātā, kas notika pēc Pievienošanās līguma parakstīšanas, iesniedza strīdīgā lēmuma priekšlikumu, Polijas valdība nevarēja novērst lēmuma pieņemšanu, kaut arī tā visās likumdošanas procesa stadijās bija paudusi savus iebildumus.

6.

Lai izprastu šī izskatāmā strīda juridisko problēmu, īsumā ir jāatgādina tiesiskais regulējums.

7.

Tiešie maksājumi, kurus lauksaimniekiem piešķir saistībā ar kritērijiem, kas paredz atbalstu viņu ienākumiem, vispirms tika reglamentēti Padomes 1999. gada 17. maija Regulā (EK) Nr. 1259/1999, ar ko paredz kopīgus noteikumus tieša atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku ( 7 ), un regulas pielikumā ir tiešo atbalstu shēmu saraksts. Pievienošanās akta 20. pantā ir noteikts šādi: “Šā Akta II pielikumā uzskaitītos aktus pielāgo, kā paredzēts minētajā pielikumā”; saskaņā ar šo noteikumu Pievienošanās akta II pielikuma 6. nodaļas A daļas 27. punktā, ar kuru Regulā Nr. 1259/1999 tika iekļauts 1.a pants, tika noteikts tiešo maksājumu pakāpeniskas ieviešanas mehānisms. Atbilstoši 1.a pantam pakāpeniskās ieviešanas shēma attiecas uz “tiešajiem maksājumiem, kas piešķirti saistībā ar atbalsta kritērijiem saskaņā ar 1. pantu”. Savukārt Regulas Nr. 1259/1999 1. pantā ir definēti tiešie maksājumi un iekļauta norāde uz minētās regulas pielikumu, kurā ir uzskaitīti šie tiešie maksājumi ( 8 ).

8.

2003. gada 29. septembrī Padome atcēla Regulu Nr. 1259/1999, sākot ar 2004. gada 1. maiju, pieņemot Regulu (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un groza Regulas (EEK) Nr. 2019/93, (EK) Nr. 1452/2001, (EK) Nr. 1453/2001, (EK) Nr. 1454/2001, (EK) Nr. 1868/94, (EK) Nr. 1251/1999, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1673/2000, (EEK) Nr. 2358/71 un (EK) Nr. 2529/2001 ( 9 ). No Regulas Nr. 1782/2003 1. panta un I pielikuma izriet, ka minētā regula paplašina jau esošos noteikumus par tiešajiem maksājumiem lauksaimniekiem, paredzot atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kuri ražo riekstus un kultūraugus ar augstu enerģētisko vērtību, kā arī paredz papildu maksājumus saistībā ar tiešajiem maksājumiem piena ražošanas nozarē.

9.

Ar 2004. gada 22. marta strīdīgā lēmuma 1. panta 5. punktu Padome aizstāja Pievienošanās akta II pielikuma 6. sadaļas A daļas 27. punkta noteikumus, kuros bija iekļauti Regulas Nr. 1259/1999 grozījumi, ar noteikumiem par Regulas Nr. 1782/2003 grozīšanu, lai ņemtu vērā pielāgojumus, kas tika izdarīti attiecībā uz KLP pēc pievienošanās dokumentu parakstīšanas, pieņemot pēdējo minēto regulu. Turklāt ar minēto 27. punktu Regulā Nr. 1782/2003 tiek iekļauts 143.a pants, kurā “tiešo maksājumu” ieviešana jaunajās dalībvalstīs ir paredzēta pakāpeniski un atbilstoši grafikam; tas nozīmē ne tikai pastāvošo šīs regulas I pielikumā paredzēto maksājumu, bet arī tādu maksājumu ieviešanu, kas minētajā pielikumā ir iekļauti vēlāk.

10.

Polijas Republika uzskata, ka apstrīdētais noteikums prettiesiski paplašina daļējo maksājumu shēmu. Tas vairs neattiecas tikai uz Regulas Nr. 1259/1999 pielikuma nobeigumā minētajiem atbalsta instrumentiem. Turklāt tas attiecas vispārīgi uz visiem “tiešajiem maksājumiem”, tas nozīmē, arī uz jaunajiem tiešajiem maksājumiem. Pie pēdējiem maksājumiem pieder tiešie maksājumi, kas jau ir ieviesti ar Regulu Nr. 1782/2003, proti, maksājumi riekstu un kultūraugu ar augstu enerģētisko vērtību nozarē, kā arī papildmaksājumi piena ražošanas nozarē. Turklāt tiek aptverti arī tiešie maksājumi, kas ir ieviesti vēlāk un iekļauti Regulas Nr. 1782/2003 I pielikumā.

11.

Šā iemesla dēļ prasītāja ir cēlusi šo prasību atcelt tiesību aktu, kuru tā būtībā balsta uz trim pamatiem. Tomēr, pirms tiek pārbaudīta prasības pamatotība, ir jāpārbauda tās pieņemamība.

12.

Šajā lietā Padome saskaņā ar Tiesas Reglamenta 91. pantu 2004. gada 23. septembrī iesniegusi iebildi par prasības pieteikuma nepieņemamību un norādījusi, ka prasības pieteikums esot acīmredzami nepieņemams, jo tas iesniegts ar novēlošanos. Tiesa ir nolēmusi lemt par šo iebildi, izskatot lietu pēc būtības.

13.

Polijas Republikas iesniegtās prasības pieņemamība neapšaubāmi ir ļoti problemātiska. Ja ņem vērā parasti īpaši stingro Tiesas judikatūru attiecībā uz procesuālo termiņu ievērošanu un pieņemamības nosacījumiem vispār, šķiet, ka prasība būtu jānoraida termiņa nokavēšanas dēļ. Par šo es gribētu atgādināt pirmām kārtām. Principiem, kas ir Eiropas Savienības tiesību sistēmas pamatā, īpaši efektīvas tiesas aizsardzības principam un tā pakāpeniskai atzīšanai judikatūrā pašreizējā apjomā, manuprāt, tomēr vajadzētu nodrošināt citu risinājumu. Otrkārt, es izklāstīšu iespēju, kas ļauj uzskatīt prasību par pieņemamu.

14.

Strīdīgais lēmums 2004. gada 30. martā tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Polijas Republika cēla prasību 2004. gada 28. jūnijā. Tomēr saskaņā ar EKL 230. panta piekto daļu prasības “[..] jāierosina divos mēnešos pēc tam, kad tiesību akts publicēts vai darīts zināms [..] vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas [..] kļuvis zināms”. Tātad saskaņā ar parastajiem termiņa aprēķināšanas noteikumiem prasība iesniegta ar novēlošanos.

15.

Kā izriet no EKL 230. panta piektās daļas un kā ir apstiprināts Tiesas judikatūrā ( 10 ), kritērijs saistībā ar dienu, kad prasītājam kļuvis zināms par tiesību aktu, tiek apsvērts tikai pakārtoti tiesību akta publicēšanas dienai. Tātad, lai konstatētu, kad sāk skaitīt termiņu prasības iesniegšanai, noteicošā ir tiesību akta publicēšanas diena, pat ja prasītāja šajā lietā bija informēta par strīdīgā lēmuma saturu pirms tā publicēšanas dienas, kā tas izriet no fakta, ka visos likumdošanas procesa posmos, kurš noslēdzās ar minētā lēmuma pieņemšanu, tā ir iesniegusi iebildumus pret šo lēmumu, nosūtot lielu skaitu paziņojumu un atzinumu Padomei un Komisijai.

16.

Strīdīgais lēmums tika publicēts 2004. gada 30. marta OV L 93. Pastāv pieņēmums, ka publicēšanas datums ir datums, kas ir uzdrukāts Oficiālā Vēstneša attiecīgajam izdevumam ( 11 ).

17.

Tomēr šajā lietā prasītāja, no vienas puses, norāda, ka Oficiālā Vēstneša2004. gada 30. marta izdevums šajā dienā neesot bijis pieejams desmit jauno dalībvalstu valsts valodās, lai arī strīdīgā lēmuma 8. pantā noteikts, ka tas sagatavots deviņās kandidātvalstu valodās; no otras puses, katrā ziņā minētā Oficiālā Vēstneša izdevums poļu valodā Polijas iestādēm nosūtīts daudz vēlāk, proti, 2005. gada 27. jūlijā. Tā kā publicēšana jauno dalībvalstu valsts valodās notikusi ievērojamu laiku pēc 2004. gada 30. marta, Padome pat esot apzināti Oficiālā Vēstneša izdevumu, kurā publicēts strīdīgais lēmums, datējusi ar atpakaļejošu datumu.

18.

Šie argumenti nepārliecina. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību akts uzskatāms par publicētu, ja Oficiālā Vēstneša izdevums, kurā tiesību akts tiek publicēts, ir pieejams visās oficiālajās valodās ( 12 ). Ja būtu iesniegti pierādījumi, ka datums, kurā minētais izdevums faktiski bija pieejams, neatbilst uz izdevuma nodrukātajam datumam, noteicošs būtu vienīgi faktiskās publicēšanas datums, jo “saskaņā ar vienu no Kopienu tiesību sistēmas pamatprincipiem no pilsoņiem nevar prasīt suverēna tiesību akta ievērošanu, pirms viņiem ir bijusi iespēja uzzināt par to” ( 13 ). Tā piemēram, apstrīdētais tiesību akts lietā Vācija/Padome ( 14 ), kurā jau pasludināts spriedums, tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī1994. gada 23. decembrī, taču šis Oficiālais Vēstnesis bija pieejams, tikai sākot ar 1995. gada 13. februāri. Tātad par termiņa prasības iesniegšanai skaitīšanas sākumu tika uzskatīts pēdējais minētais datums. Visbeidzot, ja tomēr tiktu pierādīts, ka Oficiālā Vēstneša izdevums, kurā tika publicēts strīdīgais lēmums, ar nodomu datēts ar atpakaļejošu datumu, šis lēmums būtu jāatzīst par spēkā neesošu, jo pārkāpts tiesiskās drošības princips ( 15 ).

19.

No vienas puses, Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju biroja ģenerāldirektors, atbildot uz Tiesas pieprasījumu ( 16 ), paskaidrojis, ka 2004. gada 30. martaOficiālais Vēstnesis L 93, sākot ar šo dienu, bijis pieejams visās jauno dalībvalstu valodās. Prasītāja gan apstrīdējusi šīs informācijas patiesumu, tomēr to nevar apšaubīt, nenorādot nopietnus elementus, bet šāda veida elementi Tiesai nav iesniegti. Nav nozīmes apstāklim, ka šis Oficiālā Vēstneša izdevums poļu valodā bijis pieejams EurLEX tīmekļa vietnē, tikai sākot ar 2004. gada 15. decembri, jo tiesību aktu tekstu publicēšanai saistoša ir tikai drukātā publikācija. No otras puses, nav šaubu, ka publicēšana notiek dienā, kad Oficiālā Vēstneša izdevums, kurā ir nodrukāts tiesību akts, patiešām ir pieejams visās oficiālajās Kopienu valodās Publikāciju birojā Luksemburgā, un tādējādi tiek uzskatīts, ka Oficiālais Vēstnesis ir pieejams. Tam pamatā ir ideja, ka “svarīgi ir, lai datums, kurā regula tiek uzskatīta par publicētu, nebūtu atšķirīgs atkarībā no [Eiropas] Kopienu Oficiālā Vēstneša pieejamības katrā dalībvalstī”; un “Kopienu tiesību vienveidība un vienveidīgas piemērošanas nosacījums ir tāds, lai regula, ja skaidri nav noteikts citādi, visās dalībvalstīs stātos spēkā vienā dienā, neņemot vērā kavēšanos, kas var rasties, neskatoties uz centieniem ātri izplatīt Oficiālo Vēstnesi visā Kopienā” ( 17 ). Turklāt kopumā būtu jāņem vērā neparedzēti apstākļi, izplatot Oficiālā Vēstneša izdevumus, paredzot saskaņā ar Tiesas Reglamenta 81. panta 1. punktu termiņa prasības iesniegšanai pagarināšanu par 15 dienām, kā arī ar attālumu saistīto desmit dienu termiņu, lai visi prasītāji varētu pilnībā izmantot tiem ar EK līgumu piešķirto divu mēnešu termiņu ( 18 ).

20.

Tādēļ šajā lietā 2004. gada 30. marts ir jānosaka par prasības iesniegšanas termiņa sākuma dienu. Līdz ar to termiņu aprēķina šādi. Tiesas Reglamenta 80. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikts: “ja dienās, nedēļās, mēnešos vai gados izteikts termiņš ir jāsāk skaitīt no kāda notikuma vai darbības brīža, tad dienu, kad notiek attiecīgais notikums vai darbība, attiecīgajā termiņā neiekļauj”. Turklāt EKL 230. panta piektajā daļā noteiktā divu mēnešu termiņa sākums prasības celšanai saskaņā ar Tiesas Reglamenta 81. panta 1. punktu ( 19 ) tika atlikts no 2004. gada 30. marta uz 2004. gada 14. aprīļa pusnakti. Turklāt Reglamenta 80. panta 1. punkta b) apakšpunktā ( 20 ) ir noteikts, ka mēnešos izteikts termiņš beidzas termiņa pēdējā mēneša pēdējās dienas beigās, kurai ir tāds pats datums kā termiņa sākuma mēneša dienai. Tādējādi prasības iesniegšanas termiņš beidzās 2004. gada 14. jūnija dienas beigās. Ņemot vērā vienreizēju, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, noteiktu desmit dienu termiņu, par kuru saskaņā ar Reglamenta 81. panta 2. punktu ( 21 ) pagarina procesuālos termiņus, prasības iesniegšanai kopumā aprēķinātais termiņš beidzās 2004. gada 24. jūnija pusnaktī. Šī termiņa pēdējā diena nav iekļauta Reglamenta pielikuma 1. panta oficiālo brīvdienu sarakstā.

21.

Prasības pieteikums Tiesas kancelejā tika saņemts 2004. gada 28. jūnijā. Tātad prasība tika iesniegta ar novēlošanos.

22.

Prasītāja norāda, ka termiņa sākums būtu jānosaka dienā, kad stājies spēkā Pievienošanās līgums, proti, 2004. gada 1. maijā, tāpat uzskata arī valstis, kas iestājušās lietā. Šajā sakarā prasītāja izvirza vairākus argumentus. Divus pirmos argumentus var ļoti ātri atspēkot.

23.

Polijas Republika vispirms izklāsta, ka Pievienošanās akta 23. pantā paredzētie pasākumi sākuši darboties un kļuvusi saistoši Pievienošanās līguma spēkā stāšanās datumā un ar nosacījumu, ka tas stājas spēkā. Tas ir pareizi, un turklāt par to vēlreiz tiek atgādināts apstrīdētā lēmuma 9. pantā ( 22 ). Tomēr tas nenozīmē, ka nevar apstrīdēt minētajā 23. pantā paredzētos pasākumus, sākot ar to publicēšanas brīdi. Pilnvaras apstrīdēt kādu rīcību, kas ir atkarīga no visu prasību izpildes attiecībā uz nepieciešamajām publicēšanas iespējām un kura ir par iemeslu tam, ka sākas prasības iesniegšanas termiņš, nedrīkst sajaukt ar juridisku seku radīšanu, piemēram, spēkā stāšanos attiecīgajā gadījumā. Apstāklis, ka EKL 254. panta pirmajā daļā saistoši ir noteikts, ka tiesību akti stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc to publicēšanas dienas, ja vien attiecīgajos aktos nav noteikts citādi, nekad nav interpretēts tādējādi, ka, pamatojoties uz šo apstākli, varētu tikt aizkavēta prasības iesniegšanas termiņa sākšanās publicēšanas dienā.

24.

Lai pamatotu prasības iesniegšanas termiņa noteikšanu 2004. gada 1. maijā, Polijas Republika turklāt atsaucas uz Pievienošanās akta 58. pantu ( 23 ), kā arī uz strīdīgā lēmuma 8. ( 24 ) un 9. pantu. Saskaņā ar šiem noteikumiem iestāžu pirms pievienošanās izdotie tiesību akti, tostarp arī strīdīgais lēmums, ir sagatavoti deviņās jauno dalībvalstu valodās un ir saistoši, sākot ar Pievienošanās līguma spēkā stāšanās dienu ar nosacījumu, ka tas stājas spēkā. Saskaņā ar prasītājas viedokli no tā izriet, ka apstrīdētā tiesību akta teksts poļu valodā stājās spēkā tikai 2004. gada 1. maijā, tātad Oficiālā Vēstneša izdevums, kurā tiesību akts ir nodrukāts, uzskatāms par pieejamu, sākot no 2004. gada 1. maija. Arī šī argumentācija nav pārliecinoša. Precizējums, ka apstrīdētais lēmums “ir vienlīdz autentisks” 21 valodā, nozīmē tikai to, ka minētā lēmuma teksts jāsagatavo visās oficiālajās valodās un ka nevienai no valodu redakcijām nav prioritārs spēks attiecībā pret citām. Ja pieņemtu, ka tikai ar Pievienošanās līguma spēkā stāšanos dažādām valodu redakcijām tiktu piešķirts juridisks spēks, tad tas jebkurā gadījumā būtu jāattiecina uz visām (21) gan agrāko, gan jauno dalībvalstu valodām.

25.

Iebildumi pret argumentu par termiņa nokavējumu, ko prasītāja un valstis, kas iestājušās lietā, pamato ar tiesību kopienas, efektīvas tiesas aizsardzības un nediskriminēšanas principiem, ir nozīmīgāki. Lai pamatotu, ka termiņš prasībai atcelt tiesību aktu, kas pieņemts saskaņā ar Pievienošanās akta 23. pantu, jaunajām dalībvalstīm sācies tikai 2004. gada 1. maijā, tās jo īpaši norāda, ka prasītāja tiesību akta publicēšanas brīdī vēl nebija Eiropas Savienības dalībvalsts, un tātad tai neesot bijušas tiesības iesniegt prasību par tiesību akta atcelšanu. Līdz ar to, ja vadītos no tā, ka termiņš prasības iesniegšanai esot sācies ar tiesību akta publicēšanu, iestādei, kas minēto aktu pieņēmusi, tiekot dota iespēja izvairīties no tiesību akta tiesiskuma pārbaudes, pieņemot un publicējot tiesību aktu, vismaz divus mēnešus pirms kandidātvalstis kļūst par dalībvalstīm. Tomēr tiesību kopienas princips netieši liecina par Kopienu tiesību aktu visaptverošas un efektīvas tiesiskuma pārbaudes sistēmas ieviešanu un tiesas aizsardzību. Šajā lietā, ņemot vērā strīdīgā lēmuma publicēšanas datumu, Polijas Republikas rīcībā būtu bijis saīsināts termiņš prasības iesniegšanai, kas ietekmētu tās tiesību celt prasību efektivitāti un diskriminētu to attiecībā pret citām dalībvalstīm.

26.

Ja, kā es to izklāstīšu turpmāk, prasītājas norādītajiem tiesību kopienas un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principiem patiešām vajadzētu apstiprināt prasības pieņemamību, tas, pēc manām domām, neattiecas uz argumentu, kas balstīts uz nediskriminācijas pamatprincipu. Polijas Republika norāda, ka prasības celšanas termiņa noteikšana strīdīgā lēmuma publicēšanas dienā rada situāciju, ka prasītājas rīcībā ir tikai saīsināts termiņš prasības celšanai, kas savukārt saistībā ar tās tiesību iedarbīgas tiesību aizsardzības tiesā īstenošanu nozīmētu diskriminēšanu, salīdzinot ar citām dalībvalstīm. Tomēr es nevaru konstatēt, kādā veidā izpaužas apgalvotā diskriminēšana. Gan agrākajām dalībvalstīm, gan jaunajām dalībvalstīm tiek piešķirts viens un tas pats termiņš prasības celšanai – sākot no apstrīdētā tiesību akta publicēšanas datuma. Nākamajām dalībvalstīm šajā datumā gan vēl nebija pilntiesīgas prasītājas statuss un tās nevarēja pamatoties uz EKL 230. panta ceturto daļu. Ir tiesa, ka šajā noteikumā ietverto pieņemamības nosacījumu piemērošana apgrūtinātu iespējamās prasības celšanu, kā tas nebūtu bijis attiecībā uz dalībvalstīm. Šāda diskriminējoša attieksme tomēr balstās tikai uz apstākli, ka dalībvalsts statuss, kas jaunajām dalībvalstīm piešķir tādas pašas tiesības, tiek iegūts tikai ar Pievienošanās līguma spēkā stāšanos. Saskaņā ar Padomes un Komisijas uzskatiem prasības iesniegšanas termiņa sākuma noteikšana Pievienošanās akta spēkā stāšanās dienā ar nolūku pielīdzināt jaunās dalībvalstis attiecībā uz prasības celšanas termiņu, kāds pienākas agrākajām dalībvalstīm kā pilntiesīgām prasītājām, šajā gadījumā radītu situāciju, ka jaunās dalībvalstis, salīdzinot ar agrākajām dalībvalstīm, attiecībā uz termiņa sākumu tiktu privileģētas.

27.

Kā mēs redzējām, šauras EKL 230. panta interpretācijas rezultātā Polijas Republikas prasību varētu uzskatīt par nepieņemamu. Tomēr judikatūrā ir atrasts risinājums, ko Tiesa izstrādājusi paralēli un kas pamatots ar labvēlīgāku prasības pieņemamības izpratni. Manuprāt, noteikti Eiropas Savienības tiesību sistēmas pamatprincipi, īpaši princips par efektīvu tiesas aizsardzību, liek dot priekšroku šim risinājumam.

28.

Ir jāatgriežas pie tiesību kopienas principa. Kā zināms, tas tika šādā veidā apstiprināts spriedumā Les Verts/Parlaments ( 25 ):

“[..] Eiropas Ekonomikas kopiena pamatojas uz tiesiskumu [ir tiesību kopiena], jo ne šīs kopienas dalībvalstis, ne iestādes nevar izvairīties no tā, ka tiek uzraudzīta to pieņemto tiesību aktu atbilstība galvenajai konstitucionālajai hartai – Līgumam. Īpaši tā [230]. un [241]. pantā, no vienas puses, un [234]. pantā, no otras, ir noteikts, ka ar Līgumu izveido pilnīgu tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēmu, kura paredzēta, lai Tiesai ļautu kontrolēt iestāžu pieņemto tiesību aktu likumību. Tādējādi fiziskas un juridiskas personas ir aizsargātas pret iespējamību, ka tām varētu piemērot vispārpiemērojamus tiesību aktus, kurus tās nevar tieši apstrīdēt Tiesā, jo to liedz īpašie nosacījumi par pieņemamību, kas izklāstīti [EKL 230.] panta otrajā daļā. Ja Kopienas iestādes ir atbildīgas par šādu tiesību aktu administratīvo piemērošanu, fiziskas vai juridiskas personas var celt Tiesā tiešu prasību par tādiem tiesību aktiem, kas paredz šo piemērošanu un kuri tām adresēti vai kuri tās skar tieši un individuāli, un, atbalstot šādu prasību, minētās personas var atsaukties uz tā vispārīgā tiesību akta nelikumību, uz kuru šie tiesību akti pamatojas. Ja šāda īstenošana ir jāveic valsts iestādēm, minētās personas var vērsties valsts tiesās ar prasību sakarā ar vispārpiemērojamu tiesību aktu spēkā neesamību un tādējādi rosināt valsts tiesas vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.”

29.

Atbilstoši šai izpratnei tiesiskas kopienas jēdziens aptver divus aspektus ( 26 ): normatīvo aspektu, kas iestādēm un dalībvalstīm uzliek pienākumu savā darbībā ievērot Līgumu, un tiesas aspektu, kurā ir ietverta tiesas aizsardzība pret prettiesisku Kopienu rīcību. Turklāt judikatūrā tūlīt pēc sprieduma lietā Les Verts/Parlaments ir apskatīts jautājums par tiesībām efektīvi aizstāvēt tiesības tiesā “kā vienu no būtiskākajām tiesiskās kopienas sastāvdaļām” ( 27 ). Vadoties no kopējām dalībvalstu konstitucionālo tiesību tradīcijām un 6. un 13. panta 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītajā Konvencijā par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību, Tiesa šīs tiesības izvirzījusi par vispārēju Kopienu tiesību aktu pamatprincipu ( 28 ). Mērķis bija izvairīties no tādu pārbaudes pilnvaru noteikšanas, kas nebūtu tiesiski pamatotas un ko neveiktu tiesu instances, un, lai īstenotu šo mērķi – radīt strukturālu kongruenci –, valsts pilnvaru nodošanai jābūt saistītai ar pārbaudes mehānisma ieviešanu un līdzvērtīgu tiesas aizsardzības piešķiršanu. Kā zināms, šī ideja mūsdienās ir atspoguļota Līguma par ES 6. panta 1. punktā. Sākotnēji tikai valsts tiesas uzskatīja sevi par pakļautām prasībām, kas izriet no šī principa ( 29 ). Tomēr, tiklīdz radās tāda iespēja, Tiesa pakāpeniski paplašināja tiesas aizsardzības jomu Kopienu tiesu instancēs. Piemēram, tā pārbaudīja, vai Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa nav pārkāpusi tiesību pamatprincipu par tiesību efektīvu aizsardzību tiesā, kad tā konstatēja, ka paziņojumu nevar apstrīdēt, ceļot prasību atcelt tiesību aktu ( 30 ), un Tiesa izlēma, ka vispārējais princips par visaptverošu un efektīvu tiesas aizsardzību pamato pagaidu rīkojumu pieņemšanu, “lai novērstu nepilnības Tiesas piešķirtajā tiesību aizsardzībā” ( 31 ).

30.

Šis tiesību uz efektīvu aizsardzību tiesā princips tiek izprasts tādējādi, ka tiek aizliegta ja ne jebkāda šo tiesību ierobežošana, tad vismaz jebkāda veida tiesas aizsardzības neesamība. Par šo judikatūras pamatnostādni Tiesa nesen atgādinājusi lietā Eurojust ( 32 ). Neskatoties uz to, ka Tiesa atzinusi par nepieņemamu prasību atcelt tiesību aktu par vairāku konkursu izsludināšanu amata vietām Eurojust, noslēdzot pagaidu līgumus, tā konstatējusi – neapšaubāmi vienīgi šī iemesla dēļ –, ka tas tomēr neizraisot tiesas aizsardzības pārkāpumu. Strīdīgā rīcība tomēr bija pakļauta tiesu iestāžu pārbaudei, tā ka personas, uz kurām tā galvenokārt attiecās, proti, apstrīdēto paziņojumu par vakancēm dažādo amatu kandidāti, saskaņā ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu 91. pantu varēja vērsties Kopienu tiesā un dalībvalstis šāda veida prasības iesniegšanas gadījumā varēja iestāties lietā un attiecīgā gadījumā pārsūdzēt Pirmās instances tiesas spriedumu.

31.

No šādas tiesību izpratnes par efektīvu tiesas aizsardzību izriet, ka Tiesa gadījumos, kad prasītājiem, pamatojoties uz tiesiskās aizsardzības līdzekļa sistemātiku, nebūtu pieejama tiesiskā aizsardzība, nekad nav atteikusies plaši interpretēt pieņemamības nosacījumus.

32.

Šāda pieeja ir vērojama īpaši saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar EKL 230. pantu. Lai nodrošinātu piekļuvi Kopienu tiesai, Tiesa nevilcinās plaši interpretēt tās kompetences jēdzienu; tas ir spēkā gan attiecībā uz apstrīdamās rīcības jēdzienu, gan attiecībā uz personu, kurai ir tiesības iesniegt prasību. Tā Tiesa lietā AETR ( 33 ) attiecināja prasību atcelt tiesību aktu paplašināti ne tikai uz iestāžu klasificētajām rīcībām, bet uz jebkādu rīcību, kas, neatkarīgi no tās rakstura vai veida, ir veikta ar mērķi radīt juridiskas sekas, un šo lēmumu Tiesa pamatoja ar savu pienākumu nodrošināt tiesību aizstāvēšanu, t.i., nodrošināt tiesas aizsardzību pret prettiesisku Kopienu rīcību. Jāatgādina, ka Tiesa spriedumā lietā Les Verts/Parlaments ( 34 ) apstiprināja Parlamenta pasīvo leģitimāciju, kaut gan Līguma tekstā nav minēta iespējamā šīs iestādes pieņemto pasākumu apstrīdēšana, ceļot prasību atcelt tiesību aktu, turklāt Tiesa to pamatoja, atsaucoties uz tiesību kopienas principu, kas netieši paredz plašu sistēmu iestāžu pieņemto pasākumu tiesiskuma pārbaudei.

33.

Arī dažās lietās izmantotā jēdziena “skar individuāli” plašā nozīme šķiet netieši pamatota ar bažām par tiesas aizsardzības nodrošināšanu ( 35 ). Tā Tiesa lietā Piraiki-Patraiki u.c./Komisija ( 36 ) neapšaubāmi ņēma vērā apstākli, ka attiecībā uz prasītājiem, kuri lūguši atzīt par spēkā neesošu Komisijas lēmumu, ar kuru Francijas valdībai piešķirtas pilnvaras noteikt importa kvotas kokvilnai no Grieķijas, runa ir vienīgi par kokvilnas eksportētājiem no Grieķijas, kuriem būtu ļoti sarežģīti apstrīdēt valsts pasākumu, kas vērsts vienīgi pret importētājiem; lietā Codorniu/Padome ( 37 ) Tiesa, konstatējot, ka tādas atsevišķas personas prasības pieteikums par īstas regulas atzīšanu par spēkā neesošu, kuru tā ietekmēja īpaši smagi, esot pieņemams, neapšaubāmi ņēma vērā apstākli, ka prasītājiem sakarā ar īstenošanas procedūru, kas nosaka sankcijas valsts mērogā, lai apstrīdētu spēkā esamību, nebija nekādas citas iespējas kā pārkāpt šo regulu ( 38 ); lietā Cofaz u.c./Komisija ( 39 ), Tiesu, konstatējot, ka konkurējošos uzņēmumus individuāli skar lēmums, kas atbalstu deklarēja kā atbilstošu kopējā tirgus nosacījumiem, neapšaubāmi ir iespaidojuši ģenerāladvokāta Verlorena van Temāta [VerLoren van Themaat] secinājumi, kuros norādīts, ka Kopienu tiesības, pamatojoties uz to, ka nav tiešas 87. panta 1. punkta iedarbības, šiem uzņēmumiem nenodrošina “alternatīvu tiesību aizsardzību valsts tiesās” ( 40 ). Visbeidzot, Tiesa lietā Allied Corporation u. c./Komisija ( 41 ) attiecīgajiem ražojošajiem un eksportējošajiem uzņēmumiem atzina tiesības iesniegt prasību atzīt par spēkā neesošām regulas, ar kurām tiek ieviests antidempinga muitas tarifs, un turklāt tā šajā sakarā skaidri uzsvēra, ka nepastāvot “risks, ka tiesību apstiprinājums [..] rada tiesību aizsardzības līdzekļa iesniegšanas dubultošanos, jo prasību valsts tiesā var iesniegt tikai pēc aplikšanas ar antidempinga muitas nodevu, kuru parasti maksā importētājs, kura uzņēmums ir reģistrēts Kopienā”.

34.

Ja tiesas aizsardzības nodrošināšana no tā ir atkarīga, Tiesa pat nebaidās atkāpties no EKL 230. panta teksta un novērst tajā esošos trūkumus. Kā uzsvēris ģenerāladvokāts Mančīni [Mancini] – “pienākums nodrošināt tiesību aizsardzību [..] ir prioritārs attiecībā pret rakstīto tiesību ierobežojumiem; ja tas nepieciešams, lai aizsargātu pilsoņus, Tiesa vienmēr ir gatava principa, kas ietverts tās uzdevumā, vārdā koriģēt vai papildināt noteikumus, kas ierobežo tās pilnvaras” ( 42 ). Īpaši skaidra šī judikatūra, kura sākotnēji pilnībā pievērsās tiesību kopienas principam un no tā izrietošā efektīvam tiesas aizsardzības principam, pirmo reizi kļuva spriedumā lietā Les Verts/Parlaments. Lai arī Parlaments EK līguma 173. pantā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 230. pants) burtiski nav norādīts kā atbildētājs, Tiesa, “pamatojoties uz Līguma ideju, kā tā ir atspoguļota [EKL 220.] pantā”, un tā “sistēmu”, atvasinājusi tiesību kopienas principu, kurš obligāti nosaka iespēju tieši iesniegt prasību par iestāžu rīcību, kas rada tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām; tātad tiesa apstiprinājusi Parlamenta pasīvo dalību prāvā par tiesību akta atcelšanu ( 43 ). Vēl viens uzskatāms piemērs ir Parlamenta aktīvā leģitimācija attiecībā uz prasībām atcelt tiesību aktu, kuras atzītas judikatūrā, kaut arī šī iestāde nav minēta EK līguma 173. panta prasītāju uzskaitījumā; aktīvās leģitimācijas atzīšana balstīta uz tiesiskās aizsardzības tiesā nenoteiktību vai pat iedarbības neesamību attiecībā uz Parlamenta pilnvarām, kas nodotas iestādēm, dalībvalstīm un atsevišķām personām ( 44 ).

35.

Šajā sakarā varētu iebilst, ka spriedums lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome ( 45 ) tiesību kopienas interesēs izbeidza šo uzdrīkstēšanos, lai pašreiz nodrošinātu stingrāku nostāju judikatūrā, kas vērsta uz “pašierobežošanu”. Tā kā Tiesa baidījās iejaukties dalībvalstīm piešķirtajās pilnvarās pārskatīt līgumus, tā vairs nav uzskatījusi, ka spēj atkāpties no Līguma precīza teksta, ja izrādījies, ka tas ietekmē tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību. Patiesībā, pēc manām domām, šis spriedums nav interpretējams šādā nozīmē ( 46 ). Tiesas atteikšanās neņemt vērā spēkā esošos pieņemamības nosacījumus attiecībā uz atsevišķām personām prasības atcelt tiesību aktu celšanai saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu balstās uz apstākli, ka šo nosacījumu ievērošana ierobežo tiesas aizsardzību, bet nerada situāciju, ka tiesas aizsardzība būtu liegta vispār, un tāpēc vajadzētu saglabāt dalībvalstu kompetenci “Kopienu rīcības tiesiskuma pārbaudes sistēmas” ( 47 ) uzlabošanai. Tiesiskās aizsardzības nepietiekamība sakarā ar apstākli, ka prasītājiem nebija tiesības celt prasību atcelt tiesību aktu, tika mazināta, atgādinot dalībvalstīm un to tiesām par to obligāto pienākumu paredzēt tiesiskās aizsardzības līdzekļu un procesuālo sistēmu, ar kuru var nodrošināt tiesību ievērošanu attiecībā uz efektīvu tiesas aizsardzību, vēršoties tiesā. ( 48 ) Šo analīzi, manuprāt, apstiprina lēmums, kas nesen tika pieņemts lietā Gestoras Pro Amnistía u.c./Padome ( 49 ). Šajā lietā par nepieņemamu tika atzīta tāda prasība par ārpuslīgumisku atbildību, kurā tika pieprasīts atlīdzināt kaitējumu, kas it kā esot radies sakarā ar iekļaušanu kopējās nostājas pielikumā atbilstoši ES līguma VI sadaļai esošā to personu sarakstā, kuras iesaistītas teroristiskā darbībā. Attiecībā uz prasītājiem, kas iebilda pret viņu tiesību uz efektīvu tiesas aizsardzību pārkāpšanu, Tiesa gan norādījusi uz iespējamiem līgumu grozījumiem, kurus īstenojot esot jārūpējas par ārpuslīgumiskas atbildības sistēmas ieviešanu saistībā ar trešo pīlāru. Tā tomēr uzsvērusi, ka prasītājiem tiesas aizsardzības iespēja, vēršoties tiesā, nav liegta pilnībā, neskatoties uz ierobežojumiem, kas noteikti attiecībā uz Tiesas piekritību saskaņā ar ES līguma 35. pantu saistībā ar šī līguma VI sadaļu. Kaut arī ES līguma 35. panta teksts neparedz kopējo nostāju pārbaudīšanu tiesā, lai īstenotu šo mērķi, Tiesa apstiprinājusi savu kompetenci lēmuma pieņemšanai par kopējās nostājas interpretēšanu un spēkā esamību, ja šī kopējā nostāja varētu izraisīt sekas attiecībā uz trešām personām. Tātad Tiesa atgādinājusi dalībvalstīm un īpaši to tiesu iestādēm par pienākumu valsts procesuālos noteikumus interpretēt un piemērot tā, lai ikviena fiziska un juridiska persona šajās valstīs, vēršoties to tiesā, varētu apstrīdēt jebkura valsts lēmuma vai jebkura cita pasākuma tiesiskumu, kuri attiecas uz ar tām saistīto Eiropas Savienības pasākuma turpmāku izstrādāšanu vai piemērošanu, un attiecīgā gadījumā pieprasīt kaitējuma atlīdzību.

36.

Atbilstoši šai judikatūrai es Tiesai ierosinu atkāpties no EKL 230. panta piektās daļas precīzā teksta, lai atzītu Polijas Republikas prasību par pieņemamu. No šī viedokļa vispirms ir jāatspēko trīs iebildumi.

37.

Pirmais iebildums, kā to norāda Padome, ir vērsts uz to, ka no Tiesas nevar prasīt neko tādu, ko ir noraidījušas Pievienošanās līguma puses. Ja šīs puses būtu to vēlējušās, tās Dibināšanas līgumos varēja iekļaut izņēmuma noteikumus uz noteiktu laiku. Pievienošanās aktā ir iekļauta virkne pārejas noteikumu, kas atspoguļo līgumu un no tiem atvasināto tiesību izņēmumus. It īpaši esot ieviesta speciāla un vienkāršota likumdošanas procedūra, lai ņemtu vērā pievienošanās faktu un vajadzību pielāgot iestāžu tiesību aktus ar procedūras starpniecību, kas ir vienkāršāka nekā parastā procedūra. Ja Pievienošanās līguma puses būtu uzskatījušas, ka minētā līguma noteikumi jaunajām dalībvalstīm nenodrošina pietiekamu tiesas aizsardzību, tās vienkārši varēja paredzēt nepieciešamos izņēmuma noteikumus. Ar šādiem noteikumiem varēja paredzēt, ka izņēmuma kārtā prasības iesniegšanas termiņš jaunajām dalībvalstīm sākas ar pievienošanās datumu, nevis ar tiesību akta publicēšanas datumu. Katrā ziņā būtu jāsecina, ka šī iespēja netika izmantota un sakarā ar pievienošanās sarunām netika panākta vienošanās par īpašu režīmu vai citu pārejas noteikumu, kurā būtu iekļauts izņēmums no EKL 230. panta piektās daļas vai no Tiesas Reglamenta noteikumiem par prasības iesniegšanas termiņu.

38.

Pēc manām domām, šis iebildums nav pamatots, jo pretējā gadījumā to varēja izvirzīt pret visiem iepriekšējiem tiesas interpretējumiem. Es nevaru piekrist interpretācijai, ka, parakstot Pievienošanās aktu, puses vēlējās klusējot noliegt jebkādus EKL 230. panta piektās daļas izņēmumus. Ar to drīzāk tiek pierādīts, ka puses nav pārdomājušas nepietiekamo tiesas aizsardzību jaunajām dalībvalstīm, kura attiecībā uz tiesību aktiem, kas pieņemti starp Pievienošanās līguma parakstīšanu un spēkā stāšanos, izriet no fakta, ka termiņa sākums prasības iesniegšanai noteikts tiesību akta publicēšanas brīdī. Katrā ziņā jāatgādina, ka apstāklis, saskaņā ar kuru dibinātāji neuzskatīja par lietderīgu grozīt EK līguma 173. panta tekstu, lai gan Komisija sarunu gaitā par Vienoto Eiropas aktu izteica priekšlikumu šajā sakarā, neliedza Tiesai atzīt Parlamenta aktīvo un pasīvo leģitimāciju attiecībā uz prasībām atcelt tiesību aktu.

39.

Otrais iebildums, ko Padome īpaši uzsver, attiecas uz to, ka Polijas Republikai jau no paša sākuma nekādi netika liegta iespēja celt prasību atcelt tiesību aktu jau strīdīgā lēmuma publicēšanas dienā. Lai gan tā nevar atsaukties uz EK līguma 230. panta otro daļu, tomēr tā var balstīties uz šī noteikuma ceturto daļu.

40.

Tomēr judikatūrā šāda veida lieta līdz šim nav izskatīta ( 50 ). Pirmā norāde ietverta noteikumā, kas paredz iestāšanos lietā Tiesas Statūtu 40. panta izpratnē ( 51 ). No tā izriet, ka ir pieņemama trešās valsts tāpat kā “visu citu personu” iestāšanās lietā, kurām minēto statūtu 40. panta 2. punktā piešķirtas šādas tiesības ( 52 ), un tā nevar atsaukties uz apstākli, ka saskaņā ar šo noteikumu ir izslēgta visu personu, izņemot dalībvalstis un Kopienu iestādes, iestāšanās lietā, ja tā ir lieta starp dalībvalstīm, starp Kopienu iestādēm vai starp dalībvalstīm, no vienas puses, un Kopienu iestādēm, no otras puses ( 53 ). Citiem vārdiem sakot, trešā valsts nevar pieprasīt tādu pašu statusu, kādu Kopienu sistēma piešķir dalībvalstīm saistībā ar prāvām, taču tai ir tādas pašas iespējas tiesāties, kādas Kopienu sistēma piešķir juridiskām personām.

41.

Šādu pieeju, kas balstās uz Tiesas Statūtu 40. panta piemērošanu, apstiprina noteikumi attiecībā uz aizjūras zemju un teritoriju, reģionu un autonomo kopienu tiesībām celt prasības atcelt tiesību aktu. No tā izriet, ka “[..] līguma 173. panta ceturtās daļas mērķis ir visām fiziskām un juridiskām personām, uz kurām tieši un individuāli attiecas Kopienu iestāžu rīcība, nodrošināt atbilstošu tiesas aizsardzību. Tāpēc tiesības celt prasību jāatzīst jau vienīgi saskaņā ar šo mērķi, un tādējādi jādod iespēja celt prasību visām personām, kas atbilst visiem paredzētajiem objektīvajiem nosacījumiem, t.i., ka tām ir vajadzīgais juridiskais statuss, apstrīdētajai rīcībai tieši un individuāli jāattiecas uz tām. Tas ir spēkā arī tad, ja prasītājs ir valsts iestāde, kas atbilst šiem kritērijiem.” ( 54 ) Ja kādam reģionam saskaņā ar tā valsts tiesībām piemīt juridiskas personas statuss, tātad tas ir uzskatāms par juridisku personu EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē ( 55 ) un principā tam ir tiesības celt prasību atcelt tiesību aktu ( 56 ). Tas pats attiecas uz Polijas Republiku, jo tai ir juridiskas personas statuss saskaņā ar valsts tiesībām, un starptautiskajās tiesībās tai, tāpat kā jebkurai valstij, ir piešķirts juridiskas personas statuss starptautiskā mērogā. Tādējādi Polijas Republikai kopš strīdīgā pasākuma publicēšanas bija tiesības celt prasību Tiesā, apstrīdot tai nelabvēlīgo tiesību aktu. Protams, iespējas, kas bija tās rīcībā, lai celtu prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu, nebija neierobežotas. Tās bija pakārtotas objektīviem pieņemamības noteikumiem, kas nodrošina, lai būtu personīgā interese apšaubīt apstrīdēto lēmumu, un kam jānovērš fizisku un juridisku personu tiesību celt prasību pārvēršana par tiesībām celt prasību sabiedrības interesēs ( 57 ). Šie nosacījumi cita starpā prasa pierādīt tiešu un individuālu saikni, kas pastāv starp attiecīgo personu un attiecīgo tiesību aktu, kas tieši neskar attiecīgo personu. Konkrēta Polijas Republikas pieminēšana Pievienošanās aktā, kuru īsteno ar strīdīgā pasākuma palīdzību, šajā sakarā neatbrīvo Polijas Republiku no pierādījumu iesniegšanas par tiešu un individuālu saikni. Tiesa jau nospriedusi, ka aizjūras zemes vai teritorijas (turpmāk tekstā – “AZT”) minēšana EK līguma ceturtajā daļā un IV pielikumā to neatbrīvo no pierādīšanas, ka īstenošanas pasākums attiecas uz to tieši un individuāli ( 58 ). Patiešām, šajā gadījumā prasība pierādīt individuālas saiknes esamību varētu būt arguments pret Polijas Republikas celtās prasības pieņemamību.

42.

No Tiesas judikatūras izriet, ka, “lai konstatētu, vai kāds pasākums ir vispārēji piemērojams, jāpārbauda tā juridiskais raksturs un sekas, kas tam būtu jārada vai kādas tas patiešām rada” ( 59 ). Šajā lietā apstrīdētā noteikuma mērķis ir aizstāt Pievienošanās akta II pielikuma, ar ko groza Regulu Nr. 1259/1999, noteikumus ar noteikumiem, ar ko groza Regulu Nr. 1782/2003, lai ņemtu vērā KLP pielāgojumus, kas izdarīti pēc pievienošanās dokumentu parakstīšanas, pieņemot pēdējo minēto regulu. Ņemot vērā šos apstākļus, apstrīdētais noteikums paplašina pakāpenisku tiešo maksājumu ieviešanas mehānismu jaunajās dalībvalstīs, nosakot jaunus tiešos maksājumus. Tā ir piemērojama “tātad objektīvi noteiktām situācijām [..] un [rada] juridiskas sekas abstrakti un kopumā aprakstītām personu grupām” ( 60 ), proti, visiem jauno dalībvalstu lauksaimniekiem, kuri ražo lauksaimniecības produkciju, par kuru pienākas tiešie maksājumi. Tātad runa ir par vispārpiemērojamu pasākumu. Tā vispārējā piemērojamība netiek apšaubīta arī tādējādi, ka Polijas Republika apstrīdētajā noteikumā ir skaidri pieminēta, jo arī pārējās jaunās dalībvalstis ir skaidri pieminētas, un noteikums bez jebkādām atšķirībām ir piemērojams visām jaunajām dalībvalstīm un visiem lauksaimniekiem, kas tajās veic uzņēmējdarbību ( 61 ). Kā zināms, apstrīdētā pasākuma normatīvais raksturs tomēr nekavē fiziskas vai juridiskas personas celt prasību atcelt tiesību aktu, ja pasākums uz tām attiecas tieši un individuāli ( 62 ).

43.

Šajā sakarā, individuālās saiknes starp prasītāju un strīdīgo pasākumu pierādīšana vienmēr ( 63 ) ir pakļauta tā dēvētajam “Plaumana testam”, saskaņā ar kuru vispārpiemērojams akts var attiekties uz fiziskām vai juridiskām personām tikai tad, ja tas šīs personas “ietekmē [tām] raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām, un tad, ja visi šie faktori tās individuāli nošķir tieši tāpat kā lēmuma adresātus” ( 64 ). Izšķirošais jautājums ir, vai Polijas Republiku apstrīdētais lēmums ietekmē tai raksturīgu īpašu pazīmju vai tādu apstākļu dēļ, kas to atšķir no visām citām personām. Arī šajā jautājumā judikatūra sniedz mums vērtīgas atziņas par aizjūras zemju un teritoriju, reģionu un autonomo kopienu tiesībām celt prasības par tiesību aktu atcelšanu. No šīm atziņām izriet, ka pašvaldības iestādes, kas iesniegusi prasību, individualizēšana nevar balstīties uz nelabvēlīgu sociālekonomisko ietekmi, kādu prasītājas suverēnajā teritorijā izraisījis apstrīdētais akts. Tā Tiesa konstatējusi, ka “vispārīgās intereses, kuras var būt AZT, kā savā teritorijā kompetentajai struktūrvienībai ekonomikas un sociālajos jautājumos, lai būtu teritorijas labklājībai labvēlīgs rezultāts, pats par sevi [nevar] būt pietiekams iemesls AZT uzskatīšanai par [..] individuāli skartu” ( 65 ). Pat no pilnvarojošas normas izrietoša pasākuma autora saistības ņemt vērā nelabvēlīgo ietekmi, kuru, iespējams, attiecīgās pašvaldības ekonomikai un attiecīgajiem uzņēmumiem rada viņa plānotais pasākums, nav pietiekamas, lai pierādītu, ka pasākumus šo pašvaldības iestādi skar individuāli. Tā Tiesa ir nospriedusi, izskatot lietu attiecībā uz Nīderlandes Antiļām [Nederlandse Antillen], kurā aizsardzības pasākumi, kurus šī AZT lūdza atzīt par spēkā neesošiem, tika īstenoti, pamatojoties uz noteikumu, kas pasākuma autoram noteica pienākumu ņemt vērā sociālekonomiskās sekas, kādas pasākumam varētu būt attiecīgajā AZT ( 66 ).

44.

Neapšaubāmi, šī judikatūra tiek arī kritizēta ( 67 ). Es tomēr neuzskatu, ka šī būtu laba iespēja, pārbaudīt un apšaubīt šo judikatūru. Ja šī judikatūra tiktu grozīta tā, ka tas individuāli skartu attiecīgas pašvaldības iestādes šajā lietā, tam būtu tādas sekas, ka pieņemamības nosacījumu vērtēšana notiktu plašākā nozīmē, lai šīs prasības pieņemamību noraidītu ar pamatojumu, ka prasītājai bijušas tiesības iesniegt prasību kopš strīdīgā lēmuma publicēšanas un ka prasība neesot iesniegta attiecīgajā termiņā un tādēļ uzskatāma par novēlotu. Tas atbilstu situācijai, kurā liegtu slimnieku medicīniski ārstēt, atsaucoties uz argumentu, ka nupat kā esot atklāts līdzeklis šīs slimības savlaicīgai novēršanai.

45.

Saskaņā ar trešo iebildumu, kuru Padome arī īpaši uzsver, prasītājai šajā lietā nekādi nav atņemtas tiesības celt prasību, ņemot vērā apstākli, ka tā, tikai sākot ar 2004. gada 1. maiju, kad stājās spēkā Pievienošanās līgums, ieguvusi ar dalībvalsts statusu saistīto spēju būt par priviliģētu prasītāju un tādējādi ieguvusi tiesības celt prasību pat tad, ja prasības celšanas termiņš sācies ar strīdīgā lēmuma publicēšanas dienu. Tā kā 2004. gada 1. maijā prasītāja kļuvusi par dalībvalsti un tai ar šo dienu piešķirts priviliģētas prasītājas statuss, līdz prasības celšanas termiņa beigām 2004. gada 24. jūnijā tās rīcībā vēl bijušas 55 dienas prasības atcelt tiesību aktu celšanai, kuru laikā tai nekādā veidā neesot vajadzējis pierādīt intereses celt prasību. Šis termiņš esot bijis pietiekams, lai sagatavotu prasību, it īpaši tādēļ, ka Polijas Republika zinājusi strīdīgā lēmuma saturu ilgu laiku pirms tā publicēšanas, jo tā esot piedalījusies Padomes un tās sagatavojošo iestāžu darbā šajā jautājumā un turklāt visos minētā lēmuma pieņemšanas likumdošanas procesa posmos izvirzījusi iebildumus pret to. Turklāt tā laicīgi zinājusi, ka iegūs dalībvalsts statusu. Tāpēc ir pamatots iemesls jautājumam, vai šajā lietā efektīvas tiesas aizsardzības tiesību principa vārdā būtu jāatkāpjas no EK līguma teksta.

46.

Katrā ziņā varētu iebilst, ka prasības celšanas termiņi ir ieviesti, lai nodrošinātu tiesisko situāciju skaidrību un drošību un izvairītos no jebkāda veida diskriminācijas un patvaļīgas rīcības tiesu darbā ( 68 ). Arī Tiesa atkārtoti esot norādījusi uz to, ka Kopienu tiesību noteikumi par procesuālajiem termiņiem ir obligāti “jāpiemēro šauri” ( 69 ) un tie ir “stingri jāievēro” ( 70 ), lai izpildītu prasības, kuru dēļ šie noteikumi pieņemti. No tiem var atkāpties, “ja pierāda, ka pastāvējuši neparedzēti apstākļi vai force majeure Tiesas Statūtu 45. panta otrās daļas izpratnē” ( 71 ). Argumentam, ka prasības iesniegšanas termiņa sākuma noteikšana strīdīgā lēmuma publicēšanas datumā pārkāpj prasītājas efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, var pretstatīt noteikumu, ka tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību “nekādā veidā neietekmē šaura Kopienu tiesību noteikumu par procesuālajiem termiņiem piemērošana, kura atbilst [..] tiesiskās drošības prasībai” ( 72 ).

47.

Šis pēdējais iebildums ir vērā ņemams. Faktiski var uzskatīt, ka šajā gadījumā EK līgumā noteiktā termiņa sākuma ievērošanas rezultātā prasītājai netiek liegta piekļuve Kopienu tiesai un pārkāpta tās efektīva tiesību aizsardzība tiesā. Tomēr šāds risinājums pārkāptu noteikumu par tiesisko drošību, tieši kuras garantēšana arī ir prasības iesniegšanas termiņa aprēķināšanas noteikumu uzdevums un kura attaisno to īpašo uzmanību, kādu Tiesa parasti pievērš šo noteikumu ievērošanai. Kā lai nosaka termiņu, kurš būtu pietiekams, sākot no dienas, kad prasītāja ieguvusi tiesības celt prasību, proti, no 2004. gada 1. maija, lai tā varētu sagatavot un celt prasību? Ja piekrītam, ka 55 dienas ir pietiekami, vai to pašu varētu pieņemt ar attiecībā uz 40, 30, 10 vai 5 dienām? Ja Polijas Republikas prasību atzītu par nepieņemamu ar pamatojumu, ka tās rīcībā bijušas vēl vairāk nekā 55 dienas, lai efektīvi izmantotu tiesības celt prasību, tā rezultātā iestātos juridiska nedrošība, kura pēc savas būtības izraisītu nemitīgus juridiskus strīdus. Lai no tā izvairītos, kā norāda Padome, varētu gan konstatēt, ka viena diena pēc 2004. gada 1. maija jebkurā gadījumā ir pietiekama, jo kopš strīdīgā tiesību akta publicēšanas dienas prasītāju rīcībā bija ļoti ilgs laiks, lai izstrādātu prasības pieteikumu, turētu to gatavībā un attiecīgajā datumā iesniegtu Tiesas kancelejā. Tomēr tādējādi nebūtu noregulēti gadījumi, kuros tiesību akti pieņemti vairāk nekā divus mēnešus pirms Pievienošanās līguma spēkā stāšanās. Kā pareizi norāda prasītāja un valstis, kas iestājušās lietā, termiņa sākuma noteikšana strīdīgo tiesību aktu publicēšanas dienā dotu iestādēm iespēju, pamatojoties uz pievienošanās aktu pieņemt tiesību aktus vairāk nekā divus mēnešus pirms Pievienošanās līguma stāšanās spēkā un tādējādi nākamajām dalībvalstīm būtu liegtas jebkuras iespējas celt prasību. Pēc manām domām, tas neatbilst pareizai tiesvedībai taisīt spriedumu, ar kuru tiek izlemts konkrētais gadījums, bet kas var būt par iemeslu turpmākām tiesas prāvām. Pirmkārt, es uzskatu par nepieņemamu, ka kandidātvalstu tiesas aizsardzības pamatprincipa efektivitāte, vai pat tā pastāvēšana vispār, ir atkarīga no Kopienu iestāžu patvaļīgi noteiktas strīdīgā tiesību akta publicēšanas dienas.

48.

Tāpēc es uzskatu, ka ir adekvāti prasības celšanas termiņa sākumu noteikt Pievienošanās līguma spēkā stāšanās dienā. Tikai šāds risinājums būtu piemērots, lai nodrošinātu tiesisko drošību, kas ir prasības celšanas termiņa noteikumu mērķis, un visām nākamajām dalībvalstīm garantētu efektīvu tiesas aizsardzību attiecībā uz Kopienu tiesību aktiem, kuri pieņemti laika posmā no Pievienošanās līguma parakstīšanas līdz tā stāšanās spēkā. Jāatgādina, ka saskaņā ar indivīda tiesībām uz efektīvu tiesas aizsardzību, kas izriet no Kopienu tiesību aktiem, ir jāaizliedz tādas procesuālas prasības, kuras var būt par iemeslu, lai minēto tiesību aizsardzību pārmērīgi apgrūtinātu vai padarītu praktiski neiespējamu ( 73 ).

49.

Protams, var iebilst pret šādu risinājumu, norādot, ka nākamajām dalībvalstīm tomēr vēl ir iespēja atteikties ratificēt vai īstenot Pievienošanās līgumu, ja tās uzskata, ka viņu tiesības ir pārkāptas ar tiesību aktu, kuru iestādes ir pieņēmušas laika posmā no minētā līguma parakstīšanas, līdz tas stājas spēkā. Tomēr, neņemot vērā faktu, ka ir apšaubāmi, vai šāda rīcība ir saderīga ar starptautiskajām tiesībām un tādēļ varētu izraisīt dalībvalstu atbildību, pamatojoties uz starptautiskajām tiesībām, šķiet, ka šāds paņēmiens ir ārkārtīgi nesamērīgs un tātad tā potenciālā iedarbība ir pilnīgi iluzora: [“]uz zvirbuļiem nešauj ar lielgabaliem[”].

50.

Tātad šķiet, ka vienīgi vēršanās tiesā ir piemērotākais veids šo valstu tiesību aizsardzībai, jo faktiski Kopienu tiesību akti kandidātvalstīm piešķir tiesības. Pēc Pievienošanās līguma parakstīšanas mainās viņu statuss. Tās vairs nevar uzskatīt par vienkāršām juridiskām personām, tās kļūst par nākamajām dalībvalstīm. Tāda vienošanās starp dalībvalstīm un kandidātvalstīm, kura tiek apstiprināta ar pievienošanās dokumentu parakstīšanu, kandidātvalstīm nosaka virkni tiesību un pienākumu. Kandidātvalstīm jāpiešķir iespēja nosargāt šo līdzsvaru starp tiesībām un pienākumiem, tas nozīmē aizstāvēt savas nākamo dalībvalstu intereses saistībā ar tiesību aktiem, kas ir pieņemti laika posmā no Pievienošanās līguma parakstīšanas, līdz tas stājas spēkā. Šī mērķa panākšanai nākamajām dalībvalstīm Padomē tiek piešķirts novērotāja statuss, kas tām dod tiesības saņemt informāciju un tikt uzklausītām, tādējādi piešķirot iespēju attiecīgā gadījumā minēto tiesību aktu pieņemšanas procedūras laikā īstenot savas intereses ( 74 ). Tomēr, kā norāda Polijas Republika, kuru atbalsta Lietuvas Republika, novērotāja statuss negarantē efektīvu interešu aizstāvēšanu, jo tām Padomē nav balsstiesību. Tādēļ nākamo dalībvalstu interešu tiesiskai aizstāvēšanai jāatzīst to piekļuve Kopienu tiesām. Jebkurš cits risinājums izraisītu vienīgi paradoksālu situāciju, ka šim gadījumam līdzīgos gadījumos, kuros kāds lēmums acīmredzami ietekmē nākamo dalībvalstu intereses, šīm nākamām dalībvalstīm, kurām nav balsstiesību, nebūtu arī tiesību celt prasību atcelt tiesību aktu, turpretim vecās dalībvalstis, kurām ir balsstiesības, varētu celt prasību atcelt tiesību aktu neatkarīgi no tā, vai to tiesības ir aizskartas.

51.

Tā kā ir jārūpējas, lai saglabātu solidaritāti dalībvalstu starpā, arī nākamajām dalībvalstīm, nosakot prasības celšanas termiņa sākumu Pievienošanās līguma spēkā stāšanās dienā, obligāti jādod iespēja apstrīdēt Tiesā tiesību aktus, kas pieņemti laika posmā no Pievienošanās līguma parakstīšanas, līdz tas stājas spēkā. Jo arī šajā gadījumā nepietiek ar novērotāja statusu, lai garantētu, ka pienācīgi tiek ņemti vērā dalībvalstu solidaritātes apsvērumi saistībā ar minēto tiesību aktu pieņemšanas procesu. Tomēr solidaritātes princips ( 75 ) atspoguļo saistības, kuras dalībvalstis atzinušas, pievienojoties Kopienai ( 76 ). Ja šis pamatprincips, kā Tiesa jau ir konstatējusi ( 77 ), liedz vienai dalībvalstij vienpusēji izjaukt ar piederību Kopienai saistīto līdzsvaru starp priekšrocībām un apgrūtinājumiem, pamatojoties uz priekšstatu par savām nacionālajām interesēm, šis pats princips liedz arī vecajām dalībvalstīm Padomē patvaļīgi kaitēt līdzsvaram starp priekšrocībām un apgrūtinājumiem, kas ar pievienošanās dokumentu palīdzību ieviests par labu nākamajām dalībvalstīm.

52.

Visbeidzot, arī labticības principa iedarbīgums liecina par labu tam, ka termiņa sākums nosakāms Pievienošanās līguma spēkā stāšanās dienā. Kā izriet no 18. panta 1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām, kurā šīs tiesības ir kodificētas, šis starptautisko paražu tiesību princips it īpaši nosaka, ka “[v]alsts uzņemas saistības atturēties no darbības, kas varētu atcelt līguma objektu un mērķus, ja

Kā zināms, labticības princips ir saistošs Kopienu iestādēm, un Kopienu tiesību sistēmā tam atbilst tiesiskās paļāvības princips ( 78 ). Tādēļ nākamajām dalībvalstīm jānodrošina iespēja lūgt Tiesu pārbaudīt jautājumu, vai Kopienu iestādes, pieņemot tiesību aktu laika posmā no Pievienošanās līgumu parakstīšanas, līdz tie stājas spēkā, nav pārkāpušas šo principu, ja tās izjaukušas minētajā konvencijā noteikto tiesību un pienākumu līdzsvaru un tādējādi rīkojušās pretēji šīs konvencijas mērķiem.

53.

Nav pieņemami, ka attiecībā uz visiem jebkad pieņemtajiem Kopienu tiesību aktiem prasības atcelt tiesību aktu celšanas termiņa sākums jānosaka Pievienošanās līguma spēkā stāšanās dienā. Jāpiekrīt Padomei, ka tik lielā mērā noteikts izņēmums no EK līguma paredzētā termiņa sākuma nepieļaujami ietekmēs tiesisko drošību, kura tiek garantēta ar tiesību akta galīgumu pēc prasības celšanas termiņa beigām un ar prasības celšanas neiespējamību, ja prasības celšanas termiņš nokavēts, un to nevar attaisnot ar apsvērumiem, kas liecina par labu tam, ka nav jāņem vērā EKL 230. panta piektās daļas tekstā noteiktā publicēšanas diena. Tādēļ to nav pieprasījusi nedz prasītāja, nedz arī valstis, kas iestājušās lietā, lai atbalstītu tās prasījumus. Šim izņēmumam turpretim nešaubīgi jābūt spēkā attiecībā uz tiesību aktiem, kuri, kā tas ir ar šajā lietā apstrīdēto tiesību aktu, ir pieņemti laika posmā starp Pievienošanās līguma parakstīšanu un stāšanos spēkā, pamatojoties uz Pievienošanās līgumu. Pēc manām domām, šim izņēmumam jābūt spēkā arī attiecībā uz visiem Kopienu tiesību aktiem, kas pieņemti laika posmā starp šiem abiem datumiem, tas nozīmē, ne tikai attiecībā uz tiem tiesību aktiem, kas pieņemti, pamatojoties uz Pievienošanās aktu, bet arī attiecībā uz tiesību aktiem, kas pieņemti, pamatojoties uz Līgumiem, vismaz tādā gadījumā, ja šādi tiesību akti, kā es to izklāstīšu turpmāk, ietekmē ar Pievienošanās līgumu nākamajām dalībvalstīm par labu noteikto līdzsvaru starp tiesībām un pienākumiem. Ar vienošanos, kas tiek panākta starp nākamajām dalībvalstīm un agrākajām dalībvalstīm, nākamās dalībvalstis pārņem tiesību kopumu, kuru veido visi tiesību akti, kas pieņemti kopš Kopienu likumdošanas procesa uzsākšanas. Arī tas ir pareizi, ka Kopienu iestādēm arī laika posmā starp Pievienošanās līguma parakstīšanu un spēkā stāšanos jāvar pieņemt tiesību normas. Tomēr nedrīkst pieļaut iespēju, ka tās izjauc līdzsvaru starp tiesībām un pienākumiem, kurš nākamajām dalībvalstīm noteikts, pamatojoties uz tiesību kopumu, kāds tas bija pievienošanās dokumentu parakstīšanas brīdī, turklāt nepiešķirot nākamajām dalībvalstīm iespēju aizstāvēt savas intereses, vēršoties Kopienu tiesās. Turklāt jau no novērotāja statusa, kurš tiek atzīts attiecībā uz nākamajām dalībvalstīm, izriet, ka interešu aizsardzība jānodrošina attiecībā uz tiesību aktiem, kas pieņemti laika posmā starp Pievienošanās līguma parakstīšanu un spēkā stāšanos, tā kā ar novērotāja statusu saistītās tiesības saņemt informāciju un tikt uzklausītam galvenokārt ir paredzētas tam, lai tām būtu nozīme saistībā ar tiesību aktu pieņemšanas procedūru ( 79 ).

54.

Pēc manam domām, Tiesai ir divas izvēles iespējas, kuras izmantojot tā var nonākt pie secinājuma, ka prasības iesniegšanas termiņš nākamajām dalībvalstīm attiecībā uz tiesību aktiem, kas pieņemti laika posmā starp Pievienošanās līguma parakstīšanu un spēkā stāšanos, sākas ar minētā līguma spēkā stāšanās dienu.

55.

Pirmais risinājums ir tāds, ka praeter legem ir svarīgāks, un tādēļ tiek pārkāpts EKL 230. pants. Tādējādi risinājums tika pieņemts 1990. gada 22. maija spriedumā lietā Parlaments/Padome. Kā atceramies, Tiesa vispirms, pamatojoties gan uz EK līguma 173. panta pirmo daļu, gan EK līguma 173. panta otro daļu, liedza Parlamentam prasības atcelt tiesību aktu iesniegšanas tiesības ( 80 ), jo “piemērojamie noteikumi to pašreizējā redakcijā” to nepieļauj ( 81 ) sakarā ar to, ka Parlaments nav nedz juridiska persona, nedz arī ir iekļauts priviliģēto prasītāju sarakstā. Divus gadus vēlāk Tiesa uzskatīja, ka “jānovērš šis procesuālo tiesību trūkums”, un atsaucās uz “pamatinteresēm par Eiropas Kopienas dibināšanas līgumos noteiktā institucionālā līdzsvara saglabāšanu un aizsardzību”, kurš veidoja arī Parlamenta tiesības, un noteica par labu šai iestādei tiesības celt prasību atcelt tiesību aktu, “ja šīs prasības mērķis ir tā pilnvaru aizsardzība un tiek balstīta tikai uz pamatiem, kas saistīti ar to pārkāpumu” ( 82 ). Citiem vārdiem sakot, Tiesa piekrita, ka ir jāatzīst tiesas aizsardzība Parlamenta pilnvarām kā iestāžu līdzsvara elementam ( 83 ). Ņemot vērā šo agrāko judikatūru un vadoties no konstatējuma, ka kandidātvalstīm kā nākamajām dalībvalstīm jādod iespēja aizstāvēt savas tiesības, kuras izriet no priekšrocību un apgrūtinājumu līdzsvara, par ko tika panākta vienošanās, parakstot pievienošanās dokumentus, Tiesa šīm valstīm, pamatojoties uz Kopienu tiesību aktos noteiktajām tiesībām uz efektīvu tiesas aizsardzību, varēja atzīt tiesības celt prasības atcelt tiesību aktus.

56.

Šajā gadījumā tiesības celt prasību nevar būt neierobežotas. Šīs tiesības varētu īstenot tikai tad, ja tas būtu nepieciešams tiesību saglabāšanai, pretējā gadījumā tām nebūtu pamatojuma. Šādam ierobežojumam acīmredzami būtu tādas sekas, ka to prasību pieņemamība aprobežotos tikai ar tiesību aktiem, kuri negatīvi ietekmētu līdzsvaru starp priekšrocībām un apgrūtinājumiem, par kuru panākta vienošanās, parakstot vienošanās dokumentus. Varbūt tam vajadzētu izpausties arī attiecībā uz pieļaujamiem spēkā neesamības pamatiem. Pieņemami būtu tikai pamati, kas attiecas uz tiesiskumu un ar kuriem tādā vai citādā veidā tiek norādīts, ka tiek nelabvēlīgi ietekmētas prasītāju kā nākamo dalībvalstu tiesības. Nākamajām dalībvalstīm, piemēram, tiktu liegts apstrīdēt Tiesā tiesību aktu ar pamatojumu, ka, pieņemot šo aktu, tikušas pārkāptas Parlamenta pilnvaras. Tomēr atšķirība starp pieņemamiem un nepieņemamiem spēkā neesamības pamatiem ne vienmēr ir viegli nosakāma. Šīs grūtības man tomēr nešķiet lielākas kā tās, kas Tiesai bija jāpārvar, lai iepriekš minētajā 1990. gada 22. maija spriedumā lietā Parlaments/Padome pārbaudītu Parlamenta izvirzītos pamatus attiecībā uz tiesiskumu un nošķirtu tos, kas ir saistīti ar parlamentāro pilnvaru pārkāpumu un kas tādēļ vienīgie ir pieņemami ( 84 ).

57.

Šajā sakarā varētu iebilst, ka ierobežotas tiesības celt prasību, kas piešķirtas tikai nākamajām dalībvalstīm un kuras pamatojas uz Kopienu tiesību aktos paredzētajām tiesībām uz efektīvu tiesas aizsardzību, a priori neattaisno izņēmumus no EK līgumā noteiktā termiņa sākuma. Nākamajām dalībvalstīm, sākot no strīdīgā tiesību akta publicēšanas dienas, ir tiesības celt prasību, un tātad šim nolūkam viņu rīcībā, sākot no šīs dienas, būtu divi mēneši, nevajadzīgi neietekmējot tiesisko drošību. Tātad šajā gadījumā Polijas Republikas prasība būtu celta ar novēlošanos, kaut arī tās tiesības celt prasību balstījušās uz šo pamatojumu. Faktiski nākamo dalībvalstu tiesības tomēr var nelabvēlīgi ietekmēt tiesību akti, kas pieņemti pēc Pievienošanās līguma parakstīšanas, un tādējādi iegūt tiesības celt prasību pret šiem aktiem, tikai tādā gadījumā un sākot ar to piemērojamību attiecībā uz [šīm dalībvalstīm], t.i., ar nosacījumu, ka minētais līgums stājas spēkā, un sākot no tā spēkā stāšanās dienas.

58.

Šajā lietā acīmredzami apstrīdētais spriedums nelabvēlīgi ietekmē Polijas Republikas tiesības, tā kā lēmuma rezultātā, vismaz pārejas periodā, samazinās tiešie maksājumi Polijas lauksaimniekiem. Pamati, uz kuriem šī valsts balsta savu prasības pietikumu, neatkarīgi no tā, vai tie norāda uz Padomes kompetences neesamību, nediskriminācijas principa pārkāpumu vai labticības principa pārkāpumu, būtībā ir vērsti uz to, lai apstrīdētu daļējas maksājumu shēmas paplašināšanas attiecībā uz jaunajiem tiešajiem atbalstiem jauno dalībvalstu lauksaimniekiem tiesiskumu. Līdz ar to es uzskatu prasību un pamatus, uz kuriem tā ir balstīta, par pieņemamiem.

59.

Otrs veids, kuru varētu izmantot Tiesa, lielākā mērā būtu atbilstošs likumam [secundum legem ] un tā rezultātā konstruktīvi tiktu interpretēts EKL 230. pants, dodot priekšroku šī noteikuma idejai un nevis tekstam. Pamataspekts šajā sakarā būtu EKL 230. panta mērķis, kas saskaņā ar tiesībām uz efektīvu tiesas aizsardzību izpaužas tādējādi, ka visiem tiesību subjektiem, t.i., iestādēm un dalībvalstīm, uz kurām, iespējams, ir attiecināmas intereses prasības iesniegšanā, un juridiskām personām, kurām apstrīdētais tiesību akts ir adresēts vai uz kurām tas attiecas tieši un individuāli, tiek piešķirtas tiesības celt prasību. Šīs tiesības ir ierobežotas laikā, nosakot divu mēnešu termiņu, sākot no paziņošanas vai publicēšanas dienas. Tomēr EKL 230. pants balstās uz pieņēmumu, ka apstrīdētais tiesību akts attiecas uz tiesību subjektu dienā, kad notiek fakts, kas ir par pamatu termiņa sākumam; ja tas tā nav, tad nav tiesību iesniegt prasību atcelt tiesību aktu. Citiem vārdiem sakot, ar EKL 230. panta piekto daļu prasības celšanas termiņa sākums tiek noteikts apstrīdētā lēmuma paziņošanas vai publicēšanas dienā, tā kā tiek pieņemts, ka, sākot no šīs dienas, var noteikti un galīgi novērtēt, kādā situācijā ir prasītājs, ņemot vērā minēto tiesību aktu, un tātad arī viņa tiesības iesniegt prasību atcelt tiesību aktu. Tomēr šajā gadījumā runa ir par to, ka nākamās dalībvalsts intereses Kopienu tiesību akts, kas pieņemts pēc pievienošanās dokumentu parakstīšanas, iespējams, var ietekmēt tikai tad, ja Pievienošanās līgums stājas spēkā, un, sākot no spēka stāšanās dienas, jo tas nosaka minētā tiesību akta piemērojamību nākamajai dalībvalstij. Tikai sākot no šīs dienas var konstatēt, vai kādu valsti skar tiesību akts, kuru tā apstrīd. Tāpēc nākamajai dalībvalstij jāpiešķir iespēja divu mēnešu laikā pēc Pievienošanās līguma spēkā stāšanās lūgt atzīt par spēkā neesošiem Kopienu tiesību aktus, kas pieņemti laika posmā no Pievienošanās līguma parakstīšanas, līdz tas stājas spēkā. Tā kā šī valsts iepriekšminētajā datumā iegūst dalībvalsts un tādējādi arī priviliģēta prasītāja statusu, tai jānodrošina iespēja apstrīdēt šo tiesību aktu, nepierādot interesi prasības iesniegšanā un pamatojot savu prasību atcelt tiesību aktu ar jebkuru pamatu.

60.

Prasības celšanas iespējas, kas atzītas nākamajām dalībvalstīm, var uzskatīt par ļoti plašām. Tāds ir arī mans viedoklis. Tāpēc es vairāk atbalstu pirmo risinājumu.

61.

Prasītāja norāda, ka Padome ar apstrīdēto lēmumu ļaunprātīgi paplašinājusi “phasing in” mehānisma piemērošanas jomu, pārkāpjot pievienošanās nosacījumu vienkāršas pielāgošanas robežas, lai faktiski izdarītu grozījumus tajos. Tāpēc strīdīgais lēmums ir prettiesisks no trijiem aspektiem, proti, kompetences pārsniegšana, pārkāpjot Pievienošanās akta 23. pantu, kurš ir minētā lēmuma pamats; vienlīdzības principa pārkāpums, ieviešot diskrimināciju, kas nav paredzēta Pievienošanās aktā, un labticības principa pārkāpums, vienpusēji atceļot pievienošanās sarunās panākto kompromisu.

62.

Galvenais, attiecībā uz prasības pieteikuma pamatotību izšķirošais jautājums par trīs spēkā neesamības pamatu vērtējumu tiek uzdots, lai noskaidrotu, vai apstrīdētais lēmums, paplašinot daļējo maksājumu shēmu attiecībā uz jaunajiem tiešajiem maksājumiem, nepārkāpj Padomei saskaņā ar Pievienošanās akta 23. pantu piešķirtās pilnvaras, aprobežojoties vienīgi ar minētā tiesību akta noteikumu pielāgošanu, vai arī runa ir par Pievienošanās aktā noteikto pievienošanās nosacījumu grozīšanu.

63.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāpārbauda, vai jau Pievienošanās aktā bija paredzēts piemērot pakāpeniskas ieviešanas mehānismu uz visiem tiešajiem maksājumiem. Citiem vārdiem sakot, vai Regulas Nr. 1259/1999 1.a pants, kuru iekļāva regulā ar Pievienošanās akta II pielikuma 6. sadaļas A daļas 27. punktu un kas nosaka pakāpeniskas ieviešanas mehānismu attiecībā uz “tiešajiem maksājumiem, kas piešķirti saistībā ar atbalsta kritērijiem saskaņā ar 1. pantu”, piemērojams uz visiem tiešajiem maksājumiem minētās regulas 1. panta izpratnē? Ja tas tā tiešām ir, vai ar apstrīdēto noteikumu izdarītais teksta grozījums, saskaņā ar kuru “phasing in” mehānisms jāpiemēro arī attiecībā uz “tiešajiem maksājumiem”, vērsts uz to, lai ņemtu vērā tikai ar Regulu Nr. 1782/2003 ieviestos tiešos maksājumus par riekstiem un kultūraugiem ar augstu enerģētisko vērtību, kā arī papildu maksājumus piena ražošanas nozarē, un tātad būtu ievērotas jēdziena par “attiecīgajā gadījumā nepieciešamo pielāgojumu, grozot Kopienu noteikumus” robežas Pievienošanās akta 23. panta izpratnē. Turpretim, ja ar Regulas Nr. 1259/1999 1.a pantu ieviestā daļējo maksājumu shēma pēc būtības aprobežojas ar atbalsta instrumentiem, kas izsmeļoši ir uzskaitīti regulas pielikumā, atsaucoties uz regulas 1. pantu, teksta grozīšana ar apstrīdēto noteikumu būtu vienlīdzīga daļējo maksājumu shēma patiesai paplašināšanai, kas sākotnēji Pievienošanās aktā nebija paredzēta, un tātad patiešām ietvertu pievienošanās nosacījumu grozīšanu.

64.

Neapšaubāmi ar jēdzienu “nepieciešamie pielāgojumi” Pievienošanās akta 23. panta izpratnē tiek aptverti pasākumi, kas nekādā ziņā neietekmē ar tiem pielāgojamā Pievienošanās akta noteikuma piemērošanas jomu, nedz arī būtiski groza to saturu. Tas izriet no Kopienu judikatūras. Tiesa ir konstatējusi, ka Pievienošanās aktā paredzētie pielāgošanas noteikumi pilnvaro izdarīt vienīgi pielāgojumus, ar kuriem agrākie Kopienu tiesību akti tiek padarīti par piemērojamiem jaunajās dalībvalstīs, un ka jebkuri citi grozījumi ir izslēgti ( 85 ). Analizējot šo judikatūru, ģenerāladvokāts Hēlhuds [Geelhoed] ir secinājis, ka jēdzienu “pielāgojumi” nevar interpretēt tādējādi, “ka tas aptver būtiskus Kopienu tiesību aktu vai pasākumu grozījumus, kas pieļauj izņēmumus attiecībā uz šiem tiesību aktiem” ( 86 ). Šajās lietās runa gan bija par noteikumiem, kas paredzēja tādu Kopienu tiesību aktu pielāgojumus, kuri netika pielāgoti ar pašu Pievienošanās aktu ( 87 ). Šī ļoti ierobežotā nozīme jēdzienam “pielāgojumi” tomēr tika izvirzīta vispārīgi un neatkarīgi no Pievienošanās akts noteikuma, kas ir pieņemtā pielāgojuma pamats, tādēļ tā vēl jo vairāk ir jāņem vērā, ja, kā tas ir šajā lietā, runa ir par paša Pievienošanās akta noteikumu pielāgošanu, lai ņemtu vērā Kopienu tiesību normu, uz kurām šie noteikumi attiecas, grozījumus.

65.

Turklāt, ja Pievienošanās akta noteikumi, kurus vajadzēja grozīt ar strīdīgajiem pasākumiem, ir izņēmumi no parasti spēkā esošajām Kopienu tiesību normām, tad šie noteikumi it īpaši nevarēja paplašināt šo normu piemērošanas jomu, jo izņēmumiem pievienošanās aktos jāaprobežojas tikai ar obligāti nepieciešamo un tie ir jāinterpretē šauri ( 88 ). Šajā lietā Regulas Nr. 1259/1999 1.a pants, kas iekļauts Pievienošanās akta II pielikuma 6. sadaļas A daļas 27. punktā un kurš bija jāaizstāj ar apstrīdēto noteikumu, ir laikā ierobežots izņēmuma noteikums no pamatnoteikuma par tiešā atbalsta izmaksāšanu pilnā apmērā. Tāpēc minētais noteikums var attiekties tikai uz daļējo maksājumu shēmu, kas tika ieviesta ar minēto 1. pantu saistībā ar sākotnēji Regulā Nr. 1259/1999 paredzēto tiesisko regulējumu par tiešo atbalstu, lai to piemērotu saistībā ar tiesisko regulējumu, kurš paredzēts Regulā Nr. 1782/2003 un aizstāj agrāko tiesisko regulējumu, nepaplašinot tā piemērošanas jomu ( 89 ). Tiesa līdzīgi ir pasludinājusi par nepieļaujamiem pielāgošanas pasākumus, kuri tika īstenoti, pamatojoties uz Pievienošanās līguma 57. pantu un kuri attiecībā uz Igaunijas Republiku un Slovēnijas Republiku pirms to elektroenerģijas tirgu atvēršanas, kas tika noteikta un izstrādāta Kopienas direktīvā un regulā, atļāva pārejas periodu; Tiesa savā pamatojumā konstatēja: “pagaidu atkāpes no Kopienu akta piemērošanas, kuru vienīgais mērķis ir uz laiku aizkavēt attiecīgā Kopienu akta efektīvu piemērošanu jaunai dalībvalstij, principā nevar uzskatīt par “pielāgojumiem” minētā akta 57. panta izpratnē” ( 90 ).

66.

Turklāt šīs prāvas dalībniekiem ir pilnīgi skaidrs, ka šīs prasības iznākums ir atkarīgs no tiešo atbalstu pakāpeniskas ieviešanas mehānisma piemērošanas jomas, kurš ieviests ar Pievienošanās aktu, jo prāva ir tieši par šo jautājumu.

67.

Polijas Republika uzskata, ka ar Regulas Nr. 1259/1999 1.a pantu ieviestā daļējo maksājumu shēma pēc būtības aprobežojas ar atbalsta instrumentiem, kas izsmeļoši uzskaitīti minētās regulas pielikumā. Šo interpretāciju tā pamato ar to, ka Pievienošanās akts “balstīts uz principu par tūlītēju Kopienu tiesību aktu noteikumu piemērošanu jaunajām dalībvalstīm pilnā apjomā” ( 91 ). No tā izriet šādi interpretācijas noteikumi ( 92 ): Pievienošanās aktos noteiktie izņēmumi ir jāparedz skaidri, tie ir jāinterpretē šauri, un, lai atvieglotu jauno dalībvalstu pielāgošanos Kopienu tiesību normām, tie jāinterpretē tā, lai varētu vienkāršāk īstenot dibināšanas līgumu mērķus un to normu piemērošanu.

68.

Ja šīs prasītājas izklāstītās premisas atbilst judikatūrai, tās tomēr nepamato tādu Regulas Nr. 1259/1999 1.a panta interpretāciju, kādu to norāda prasītāja. Drīzāk no gramatiskās, sistemātiskās un teleoloģiskās interpretācijas, kā to pareizi izklāstījušas Padome un Komisija, izriet, ka tiešā atbalsta daļējo maksājumu shēma, kas tika ieviesta ar Regulas Nr. 1259/1999 1.a punktu, bija spēkā attiecībā uz visiem tiešajiem maksājumiem un nevis uz ierobežotu skaitu tiešo atbalsta maksājumu, kas uzskaitīti šīs pašas regulas pielikumā.

69.

Vispirms jau no Regulas Nr. 1259/1999 1.a panta teksta izriet, ka tiešā atbalsta pakāpeniskas ieviešanas mehānisms bija vispārēji piemērojams attiecībā uz “tiešajiem maksājumiem, kas piešķirti saistībā ar atbalsta kritērijiem saskaņā ar 1. pantu”. Šīs regulas 1. pantā savukārt iekļauta tiešā atbalsta vispārīga definīcija, kas formulēta kā “maksājumi, ko tieši piešķir lauksaimniekiem saskaņā ar atbalsta shēmām kopējā lauksaimniecības politikā un ko pilnīgi vai daļēji finansē ELVGF Garantiju nodaļa”. Jebkurš atbalsts lauksaimniecības nozarē, kurš atbilst šai definīcijai, neatkarīgi no tā, vai tas ir jau esošs vai nākotnē paredzēts, tāpēc saskaņā ar Regulas Nr. 1259/1999 mērķiem ir jāuzskata par tiešo maksājumu ( 93 ). Šīs regulas 1. panta 2. punktā gan noteikts šādi: “[š]īs atbalsta shēmas ir uzskaitītas pielikumā”. Tomēr, kā pareizi norādījusi Komisija, Pievienošanās līguma autori būtu aprobežojušies ar norādi uz Regulas Nr. 1259/1999 pielikumā minētajiem atbalsta kritērijiem, ja viņi būtu vēlējušies ierobežot to preču grupu, kas pakļauti “phasing in” mehānismam. Turklāt sistemātiskā interpretācija apstiprina arī, to, ka pielikumam bija vienīgi paziņojuma raksturs.

70.

Šo gramatisko interpretāciju apstiprina Pievienošanās līguma autoru nodoms. No pievienošanās konferences sagatavošanas darbiem izriet, ka iestāžu un veco dalībvalstu nodoms bija jaunajās dalībvalstīs noteikt “phasing in” mehānismu attiecībā uz visiem tiešajiem maksājumiem. Tā 2002. gada 30. janvāra diskusiju dokumentā ( 94 ) Komisija ierosināja “tiešo maksājumu” pakāpenisku ieviešanu, neprecizējot šo vispārīgo jēdzienu un tādējādi neierobežojot tā piemērošanas jomu. Vēlāk Eiropas Savienības 2002. gada 31. oktobra kopējā nostājā, kas noteica 15 dalībvalstu nostāju attiecībā pret Polijas Republiku, sarunās izteica vēlmi “tiešos maksājumus” šajā valstī ieviest pakāpeniski pārejas periodā, neprecizējot šo vispārīgo formulējumu un tādējādi neierobežojot tā piemērošanas jomu ( 95 ). Prasītāja gan iebilst, ka tā īpaši negribīgi piekritusi daļējo maksājumu shēmai un tas noticis, vienīgi ņemot vērā apstākli, ka runa esot bijusi par pēc būtības un laikā ierobežotu ārkārtas mehānismu. Ja tomēr apsver to, cik neatlaidīgi Polijas Republika pastāvīgi izteica savu pretestību, no Eiropas Savienības Padomes Kopenhāgenā 2002. gada 12. un 13. decembrī izdarītajiem secinājumiem, kuros nostiprināti pievienošanās sarunu rezultāti, skaidri izriet, ka jautājums par tiešo maksājumu pakāpenisku ieviešanu jaunajās dalībvalstīs ir atrisināts saskaņā ar 2002. gada 31. oktobra kopējā nostājā ietverto tekstu. Līdz ar to ir skaidrs, ka Polijas nostāja šajā jautājumā netika uzturēta un tādējādi pat netika panākts kompromisa risinājums, kas varētu ierobežot “phasing in” mehānisma piemērošanas jomu.

71.

No minētā noteikuma sistemātiskās interpretācijas īpaši izriet, ka tika panākta vienošanās par pakāpeniskas ieviešanas mehānismu attiecībā uz visiem tiešajiem maksājumiem, kuri minēti Regulas Nr. 1259/1999 1. pantā ietvertajā definīcijā, jo pielikumā norādītajam tiešo maksājumu sarakstam ir tikai paziņojuma raksturs. Pirmkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 1259/1999 1. pantu no minētās regulas piemērošanas jomas nepārprotami tiek izslēgti tikai tiešie maksājumi, “uz kuriem attiecas Regula (EK) Nr. 1257/1999”. Ja Regula Nr. 1259/1999 tomēr būtu jāpiemēro tikai tiešiem atbalsta instrumentiem, kas uzskaitīti šīs regulas pielikumā, tad nebūtu bijis īpaši loģiski no tās piemērošanas jomas izslēgt maksājumus, kas nebija norādīti pielikumā. Turklāt no normatīvā konteksta izriet, ka īstenošanas pilnvaras, kas piešķirtas Komisijai ar Regulas Nr. 1259/199911. panta 4. punkta otro ievilkumu, lai, ievērojot administratīvās komitejas procedūru, “[izdarītu] pielikuma grozījumus, kas var izrādīties nepieciešami, ņemot vērā 1. pantā noteiktos kritērijus”, nevar pilnvarot Komisiju grozīt šīs regulas piemērošanas jomu, jo runa ir par “būtisku elementu”, kas ir pakļauts vienīgi Padomes likumdošanas kompetencei ( 96 ). Tātad nav nekādu šaubu par to, ka Regulas Nr. 1259/1999 piemērošanas joma bija ierobežota ar tiešo maksājumu vispārējo definīciju atbilstoši šīs regulas 1. pantam vai, precīzi norādot šī noteikuma tekstu, – ar tajā minētajiem “kritērijiem” un ka Komisijai bija piešķirtas pilnvaras tikai pielikuma grozīšanai, lai iekļautu pielikumā tiešos šai definīcijai atbilstošos maksājumus, kurus ieviesis vai grozījis Kopienu likumdevējs. To darīt pat bija tās pienākums, un turklāt 2004. gada janvārī pirms pievienošanās tā patiešām arī grozījusi minēto pielikumu, iekļaujot pielikumā ne tikai maksājumus, kas tika ieviesti pēc regulas pieņemšanas, bet arī citus maksājumus, kas tika aizmirsti, sagatavojot pielikumu, kaut arī tie atbilda Regulas Nr. 1259/1999 1. pantā ietvertajai definīcijai ( 97 ).

72.

Visbeidzot, ja veic Regulas Nr. 1259/1999 1. panta teleoloģisko interpretāciju, tad mērķis, kurš pamato tiešo maksājumu pakāpeniskas ieviešanas izmantošanu, liecina par šīs shēmas vispārējo piemērojamību. Vēlme nepalēnināt šajās dalībvalstīs vajadzīgo lauksaimniecības nozares pārstrukturēšanu un neizraisīt būtiskas ienākumu atšķirības un sociālo nelīdzsvarotību, piešķirot nesamērīgus atbalstus, salīdzinot lauksaimnieku un vispārējās sabiedrības ienākumu līmeni, attiecās uz visu lauksaimniecības nozari un tātad visiem pastāvošajiem un nākotnē paredzētajiem tiešajiem atbalstiem. Turklāt, ja maksājumu pakāpeniskas ieviešanas mehānisms būtu piemērojams noteiktiem laukaugiem, par kuriem tiešie maksājumi jau bija ieviesti, būtu pastāvējis risks, ka Polijas lauksaimnieki pievērstos laukaugiem, par kuriem tie varētu saņemt tiešos maksājumus 100 % apmērā.

73.

Tādējādi ir skaidrs, ka princips par “phasing in” mehānisma piemērošanu tika noteikts attiecībā uz visu tiešo atbalstu, par kuru pievienošanās sarunu laikā panākta vienošanās un kuru skaidri paredzēja ar Pievienošanās aktu, ar kuru ieviesa 1.a pantu Regulā Nr. 1259/1999. Tādējādi prasītājas norādītie apstrīdētā noteikuma atcelšanas pamati ir nepamatoti.

74.

Kas attiecas uz pamatu, ar kuru tiek apgalvota kompetences neesamība, daļējo maksājumu shēmas vispārējā piemērojamība tika paredzēta jau Pievienošanās aktā, ar kuru Regulā Nr. 1259/1999 ieviesa 1.a pantu. Līdz ar to fakts, ka Regulas Nr. 1782/2003 apstrīdētajā noteikumā ir skaidri paredzēts, ka tas ir piemērojams visiem “tiešajiem maksājumiem”, it īpaši jaunajiem, ar minēto regulu ieviestajiem tiešajiem atbalstiem, nav Pievienošanās akta grozījums, bet gan tikai pielāgojums, ar kuru netiek apšaubīts “pievienošanās sarunu rezultātu raksturs un principi” ( 98 ). Pielāgojums bija nepieciešams sakarā ar KLP noteikumu grozīšanu, kas veikta ar Regulu Nr. 1782/2003, aizstājot Regulu Nr. 1259/1999. Tādējādi Pievienošanās akta II pielikuma noteikumi, kuros bija iekļauti Regulas Nr. 1259/1999 grozījumi, tika atcelti. Līdz ar to, pieņemot strīdīgo lēmumu, netika pārkāptas pilnvaras, kas Padomei piešķirtas ar Pievienošanās akta 23. pantu.

75.

Kas attiecas uz pamatu par nediskriminēšanas principa pārkāpumu, prasītāja būtībā norāda, ka sakarā ar patvaļīgu izņēmuma interpretāciju attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu, kas ietverts “phasing in” mehānismā, esot pārkāptas Pievienošanās aktā noteiktās robežas. Kā redzējām, ar apstrīdēto lēmumu nav paplašināta minētā mehānisma piemērošanas joma. Ja tomēr ir ticis pārkāpts diskriminācijas aizliegums, kas saistīts ar pilsonību, saskaņā ar EKL 12. pantu un aizliegums diskriminēt ražotājus Kopienas teritorijā saskaņā ar EKL 34. panta 2. punktu, tas katrā ziņā izriet no paša Pievienošanās akta, proti, noteikuma, kam ir primāro tiesību raksturs un kuru pašu par sevi nevar apstrīdēt, ceļot prasību Tiesā ( 99 ). Turklāt ir apšaubāmi, vai ir pierādīta vienlīdzības principa ietekmēšana, kas pamatojas uz Pievienošanās aktu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzības pamatprincips garantē tikai relatīvu vienlīdzību un aizliedz līdzīgās situācijās piemērot atšķirīgus noteikumus un dažādās situācijās piemērot vienādus noteikumus, ja vien tādai pieejai nav objektīva attaisnojuma ( 100 ). Nav strīda par to, ka situācija lauksaimniecības nozarē jaunajās dalībvalstīs bija pilnīgi citāda, kas pamato pakāpenisku Kopienas atbalstu piemērošanu, it īpaši attiecībā uz tiešo atbalstu shēmām, kas tiek darīts, lai novērstu šo valstu lauksaimniecības nozarē nepieciešamās pārstrukturēšanas traucējumus.

76.

Visbeidzot, kas attiecas uz labticības principa pārkāpumu, šim starptautisko tiesību principam ir juridiska nozīme Kopienu tiesību sistēmā ( 101 ); kā izriet no 18. panta 1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām, kas kodificē šīs tiesības, saskaņā ar šo principu dalībvalstij ir aizliegts izdarīt darbības, kas varētu atcelt līguma, kuru valsts ir parakstījusi, objektu un mērķi. Tomēr, tā kā princips par “phasing in” mehānisma piemērošanu tiešajiem maksājumiem bija iekļauts Pievienošanās aktā, tā piemērošanas joma ar apstrīdēto noteikumu netika paplašināta un tādēļ, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, to nevar uzskatīt par pievienošanās sarunu rezultātā panāktā kompromisa atcelšanu.

77.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai prasību pasludināt par pieņemamu un noraidīt to kā nepamatotu.

“22.

Lai ievērotu institucionālo līdzsvaru, katrai iestādei ir jāīsteno savas pilnvaras, ņemot vērā citu iestāžu pilnvaras. Līdzsvara saglabāšanai arī nepieciešams, lai iespējamos šī principa pārkāpumus varētu sodīt.

24.

Īstenojot šo uzdevumu, Tiesa nedrīkst uzskatīt Parlamentu par iestādi, kura var iesniegt prasību saskaņā ar EEK līguma 173. pantu vai ar Euratom līguma 146. pantu, nenorādot nekādu interesi prasības iesniegšanā.

25.

Tās pienākums tomēr ir nodrošināt pilnīgu Līguma noteikumu par institucionālo līdzsvaru piemērošanu un rūpēties par to, lai nevarētu ietekmēt Parlamenta tāpat kā citu iestāžu pilnvaras, nepiešķirot tām Līgumos paredzētās tiesības celt prasību, kuras var izmantot noteiktā un efektīvā veidā.”