Lieta C‑547/03 P
Asian Institute of Technology (AIT)
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Apelācija – Programma “Asia-Invest” – Uzaicinājums iesniegt piedāvājumus – Līgums – Pirmās instances tiesas reglamenta 111. pants – Acīmredzama nepieņemamība – Intereses celt prasību neesamība – Pirmās instances tiesas reglamenta 64. pants – Procesa organizatoriskie pasākumi – Lūgums iesniegt dokumentus – Aicinājums lietas dalībniekiem rakstveidā izteikties par dažiem strīda aspektiem
Ģenerāladvokātes Kristīnes Štiksas-Haklas [Christine Stix-Hackl] secinājumi, sniegti 2005. gada 13. septembrī
Tiesas spriedums (otrā palāta) 2006. gada 19. janvārī
Sprieduma kopsavilkums
Process — Lēmums, kas pieņemts ar motivētu rīkojumu — Procesa organizatorisko pasākumu noteikšana
(Pirmās instances tiesas reglamenta 64. un 111. pants)
Tā kā Pirmās instances tiesas reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu mērķis atbilstoši šī panta noteikumiem ir nodrošināt, ka lietas sagatavo iztiesāšanai, process noris un strīdu atrisina vislabākajos apstākļos, tad šādu pasākumu noteikšana pati par sevi nevar būt šķērslis motivēta rīkojuma pieņemšanai, pamatojoties uz šī reglamenta 111. pantu.
(sal. ar 30. punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2006. gada 19. janvārī (*)
Apelācija – Programma “Asia-Invest” – Uzaicinājums iesniegt piedāvājumus – Līgums – Pirmās instances tiesas reglamenta 111. pants – Acīmredzama nepieņemamība – Intereses celt prasību neesamība – Pirmās instances tiesas reglamenta 64. pants – Procesa organizatoriskie pasākumi – Lūgums iesniegt dokumentus – Aicinājums lietas dalībniekiem rakstveidā izteikties par dažiem strīda aspektiem
Lieta C‑547/03 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam,
ko 2003. gada 22. decembrī iesniedza
Asian Institute of Technology (AIT), Patumtani [Pathumthani] (Taizeme), ko pārstāv H. Teisjē du Kross [H. Teissier du Cros], advokāts, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
otrs lietas dalībnieks –
Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv P. J. Kaupers [P.‑J. Kuijper] un B. Šēfere [B. Schöfer], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši J. Makarčiks [J. Makarczyk], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], P. Kūris [P. Kūris] un Dž. Arestis [G. Arestis] (referents),
ģenerāladvokāte K. Štiksa-Hakla [C. Stix-Hackl],
sekretāre K. Štranca [K. Sztranc], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 26. maijā,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 13. septembrī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Asian Institute of Technology (turpmāk tekstā – “AIT”) savā apelācijas sūdzībā prasa atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2003. gada 15. oktobra rīkojumu lietā T‑288/02 (AIT/Komisija, Krājumā nav publicēts; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”), ar kuru Pirmās instances tiesa kā acīmredzami nepieņemamu noraidīja tās prasību atcelt Komisijas 2002. gada 22. februāra lēmumu par pētniecības līguma noslēgšanu ar Center for Energy-Environment Research and Development “Asia‑Invest” programmas ietvaros (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
2 Pirmās instances tiesas reglamenta, redakcijā, kas piemērojama pārsūdzētā rīkojuma datumā, II sadaļas 3. nodaļas nosaukums ir “Procesa organizatoriskie pasākumi un pierādījumu savākšanas pasākumi”. Šīs nodaļas I iedaļā ar nosaukumu “Procesa organizatoriskie pasākumi” ir ietverts 64. pants, kura 1.–4. punktā ir noteikts:
“1. Procesa organizatorisko pasākumu mērķis ir nodrošināt, ka lietas sagatavo iztiesāšanai, process noris un strīdu atrisina vislabākajos apstākļos. Tos nosaka Pirmās instances tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas.
2. Procesa organizatorisko pasākumu mērķi jo īpaši ir:
a) nodrošināt efektīvu rakstveida un mutvārdu procesa norisi un atvieglot pierādījumu iesniegšanu;
b) noteikt jautājumus, kuros lietas dalībniekiem ir jāsniedz papildu argumenti vai attiecībā uz kuriem ir vajadzīgi pierādījumu savākšanas pasākumi;
c) precizēt lietas dalībnieku prasījumus, to izvirzītos pamatus un argumentus, kā arī punktus, par kuriem ir strīds;
d) veicināt izlīguma panākšanu strīdā.
3. Procesa organizatoriskie pasākumi jo īpaši ietver:
a) jautājumu uzdošanu lietas dalībniekiem;
b) lietas dalībnieku uzaicināšanu sniegt mutvārdu vai rakstveida paskaidrojumus par atsevišķiem strīda aspektiem;
c) lūgumu lietas dalībniekiem vai trešām personām sniegt informāciju vai ziņas;
d) lūgumu sniegt dokumentus vai citus materiālus, kas attiecas uz lietu;
e) lietas dalībnieku pārstāvju vai lietas dalībnieku personisku uzaicināšanu uz sanāksmēm.
4. Katrs lietas dalībnieks jebkurā procesa stadijā var iesniegt priekšlikumu procesa organizatorisko pasākumu pieņemšanai un grozīšanai. Tādā gadījumā pirms šo pasākumu noteikšanas uzklausa pārējos lietas dalībniekus.
Ja to prasa procesa apstākļi, Pirmās instances tiesa informē lietas dalībniekus par paredzētajiem pasākumiem un dod tiem iespēju sniegt mutvārdu vai rakstveida apsvērumus.”
3 Minētā reglamenta III sadaļā ietverta 2. nodaļa ar nosaukumu “Procesa jautājumi”. Šajā nodaļā tostarp ir 111., 113. un 114. pants, kuros ir noteikts:
“111. pants
Ja Pirmās instances tiesas kompetencē acīmredzami nav izskatīt attiecīgo prasību vai ja prasības pieteikums ir acīmredzami nepieņemams vai acīmredzami juridiski nepamatots, Pirmās instances tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas un, neveicot tālākas procesuālās darbības, var lemt, izdodot attiecīgu motivētu rīkojumu.
113. pants
Pirmās instances tiesa jebkurā laikā pēc savas ierosmes var apsvērt, vai pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam, vai arī pēc pušu uzklausīšanas konstatēt, ka strīda priekšmets vairs nepastāv un ka tiesvedība ir jāizbeidz; savu lēmumu tā pieņem saskaņā ar 114. panta 3. un 4. punktu.
114. pants
[..]
3. Ja vien Pirmās instances tiesa nelemj citādi, pārējā procesa daļa notiek mutvārdos.
4. Pirmās instances tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas lemj par pieteikumu vai arī atliek lēmumu līdz galīgajam spriedumam. Tā lietu nodod Tiesai, ja attiecīgā lieta ir tās kompetencē.
Ja Pirmās instances tiesa pieteikumu noraida vai arī atliek lēmuma pieņemšanu līdz galīgajam spriedumam, Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs nosaka jaunus termiņus turpmākajām procesuālajām darbībām.”
Prāvas rašanās fakti
4 AIT ir tehnoloģijas mācību un pētniecības bezpeļņas organizācija, kas ir reģistrēta Taizemē.
5 No pārsūdzētā rīkojuma izriet, ka AIT ietvaros līdz 2001. gadam pastāvēja atsevišķs dienests bez juridiskas personas statusa, kura nosaukums bija Center for Energy-Environment Research and Development (turpmāk tekstā – “CEERD”) un kura direktors līdz 2001. gada 31. decembrim bija Lefēvrs [Lefèvre].
6 “Asia-Invest” programma ir viena no daļām Eiropas Kopienu iniciatīvu sērijā, kuru mērķis ir veicināt abpusēju apmaiņu un vienošanos starp Eiropas Savienību un Āziju, atbalstot ekonomisku sadarbību. Šīs programmas ietvaros Eiropas Kopienu Komisija 2001. gada 10. aprīlī izsludināja uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus Nr. EUROPEAID/112441/C/G (OV C 109, 9. lpp.).
7 Pēc šī paziņojuma Center for Energy-Environment Research and Development – Foundation for International Human Resource Development (turpmāk tekstā – “CEERD‑FIHRD”) 2001. gada 19. novembrī iesniedza piedāvājumu, ko bija parakstījis Lefēvrs kā šīs organizācijas direktors.
8 Komisija pēc iesniegto dokumentu novērtēšanas nolēma cita starpā pieņemt šo piedāvājumu un pieņēma strīdīgo lēmumu. Līgumu ar CEERD Nr. ASI/B7-301/95/108‑174 2002. gada 27. februārī parakstīja Lefēvrs, kas uzdevās par šīs organizācijas direktoru. Minētais līgums paredzēja avansa izmaksāšanu EUR 27 481,88 apmērā, kas tika pārskaitīts uz kontu, kurš Foundation for International Human Resource Development (turpmāk tekstā – “FIHRD”) vārdā tika atvērts Thai Farmers Bank.
9 2002. gada 17. jūlija vēstulē AIT jurists lūdza EuropeAid, Komisijas sadarbības birojam (turpmāk tekstā – “EuropeAid”), informāciju par projektu ar nosaukumu Facilitating the Dissemination of European Clean Technologies in Thailand. Šajā vēstulē minētais jurists norādīja, ka CEERD ir bijis “tikai AIT dienests bez juridiskas personas statusa [..], kuram nebija nekādu tiesību slēgt līgumus šajā uzurpētajā vārdā, it īpaši ar Lefēvra starpniecību, kurš jau sen vairs [nav] šīs organizācijas direktors”.
10 Atbildot uz šo vēstuli, EuropeAid direktors Mullers [Muller] 2002. gada 21. jūlijā nosūtīja AIT juristam vēstuli, informējot, ka līgumu 2002. gada 22. februārī Komisijas vārdā parakstījis viņš pats un Eihs [Eich], no vienas puses, un 2002. gada 27. februārī – Lefēvrs, CEERD direktors, no otras puses. Šajā vēstulē viņš precizēja, ka saskaņā ar šo līgumu summa EUR 27 481,88 apmērā jau ir pārskaitīta kā avanss un, ņemot vērā, ka līguma izpildes laiks ir 15 mēneši, projekts tikšot pabeigts 2003. gada 28. maijā.
11 Tajā pašā vēstulē Komisija norādīja, ka 2000. gada 4. jūlijā tā ar Lefēvru, CEERD direktoru, noslēgusi līdzīgu līgumu uz 17 mēnešiem un ka līgumā paredzēto subsīdiju EUR 42 227,50 apmērā esot pilnībā pārskaitījusi.
Tiesvedība Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais rīkojums
12 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts 2002. gada 23. septembrī, AIT cēla prasību par strīdīgā lēmuma atcelšanu. Šī lieta tika reģistrēta ar numuru T‑288/02.
13 Tajā pašā dienā AIT cēla prasību atcelt Komisijas 2000. gada 4. jūlija lēmumu, kas attiecās uz šī sprieduma 11. punktā minētā pētniecības līguma noslēgšanu. Šī lieta tika reģistrēta ar numuru T‑287/02.
14 2002. gada 20. decembrī Komisija iesniedza iebildumu rakstus lietās AIT/Komisija, saistībā ar kurām Pirmās instances tiesa 2003. gada 25. jūnijā pieņēma rīkojumu (T‑287/02, Recueil, II‑2179. lpp.) un pārsūdzēto rīkojumu (T‑288/02, Krājumā nav publicēts), un īpaši lūdza šīs lietas apvienot. Pirmās instances tiesas kanceleja noteica termiņu, kurā AIT jāiesniedz savi apsvērumi par šo lūgumu apvienot lietas. AIT pret lietu apvienošanu iebilda.
15 Komisija savā iebildumu rakstā, ko tā iesniedza lietā T‑288/02, atsaucās uz prasības nepieņemamību. Šī raksta pielikumā bija pievienotas CEERD‑FIHRD piedāvājumu pirmās lapas, ko Lefēvrs kā CEERD‑FIHRD direktors bija parakstījis 2001. gada 19. novembrī, kā arī 2002. gada 27. februārī noslēgtais Komisijas un CEERD līgums.
16 Ar pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts 2003. gada 23. maijā, AIT iesniedza prasību apturēt strīdīgā lēmuma izpildi. Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs ar 2003. gada 9. jūlija rīkojumu lietā AIT/Komisija (T‑288/02 R, Recueil, II‑2885. lpp.) noraidīja šo prasību, atliekot lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem šajā instancē. AIT par šo rīkojumu iesniedza apelācijas sūdzību, ko Tiesas priekšsēdētājs, lemjot pagaidu noregulējuma procedūras ietvaros, noraidīja ar 2003. gada 30. septembra rīkojumu lietā AIT/Komisija (C‑348/03 P(R), Krājumā nav publicēts).
17 Lietā, kas ir pārsūdzētā rīkojuma pamatā, Pirmās instances tiesa saskaņā ar Reglamenta 64. pantu 2003. gada 30. jūnijā lūdza Komisiju nosūtīt tai uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus Nr. EUROPEAID/112441/C/G, kas minēts šī sprieduma 6. punktā, atbilstošā tiesiskā regulējuma tekstus par subsīdiju piešķiršanu, ko paredz programma “Asia-Invest”, un, visbeidzot, pilnu CEERD-FIHRD 2001. gada 19. novembra piedāvājumu.
18 Komisija izpildīja šo lūgumu 2003. gada 22. jūlijā, un Pirmās instances tiesa saskaņā ar Reglamenta 64. pantu aicināja AIT paust savu nostāju par šīs Kopienu iestādes iesniegtajiem dokumentiem un iesniegt apsvērumus par prasības nepieņemamību, uz ko Komisija atsaucās savā iebildumu rakstā.
19 2003. gada 11. septembrī AIT izpildīja šo lūgumu. Tā savos apsvērumos īpaši norādīja, ka 2003. gada 2. septembrī pret Lefēvru ir ierosinājusi tiesvedību Tribunal de grande instance de Paris [Parīzes Apgabaltiesa] par dokumentu viltošanu.
20 Ar 2003. gada 25. jūnija rīkojumu iepriekš minētajā lietā AIT/Komisija Pirmās instances tiesa saskaņā ar Reglamenta 113. un 114. pantu kā nepieņemamu noraidīja AIT prasību attiecīgajā lietā.
21 Ar pārsūdzēto rīkojumu Pirmās instances tiesa saskaņā ar Reglamenta 111. pantu kā acīmredzami nepieņemamu noraidīja prasību, kas bija iesniegta par strīdīgo lēmumu.
22 Pirmās instances tiesas vērtējums šajā sakarā ir šāds:
“27. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka fiziska vai juridiska persona saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu var apstrīdēt tikai tādus tiesību aktus, kas rada tāda rakstura juridiski saistošas sekas, kuras iespaido šo personu intereses, būtiski mainot to tiesisko situāciju (Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedums lietā 60/81 IBM/Komisija, Recueil, 2639. lpp., 9. punkts; Pirmās instances tiesas 1994. gada 18. maija spriedums lietā T‑37/92 BEUC un NCC/Komisija, Recueil, II‑285. lpp., 27. punkts, un 1997. gada 18. decembra spriedums lietā T‑178/94 ATM/Komisija, Recueil, II‑2529. lpp., 53. punkts).
28. No Komisijas rakstveida apsvērumiem, kā arī no Pirmās instances tiesai iesniegtajiem dokumentiem un it īpaši no 2002. gada 27. februāra līguma un 2001. gada 19. novembra piedāvājuma, ko iesniedzis [CEERD‑FIHRD], izriet, ka Komisija apstrīdēto lēmumu ir pieņēmusi, skaidri zinot lietas apstākļus, t.i., pilnībā apzinoties, ka otra līgumslēdzēja puse bija no AIT atsevišķi pastāvoša vienība un ka CEERD un tās direktors vairs nebija saistīti ar AIT. Kā Komisija norāda savā iebildumu rakstā – 2001. gada 19. novembra piedāvājumā un īpaši tā II daļā “The Applicant” skaidri noteikts gan tas, ka CEERD ir pārgājis no AIT uz FIHRD, kā arī fakts, ka Lefēvrs vairs netiek nodarbināts AIT. Turklāt ar attiecīgajiem dokumentiem Komisija pirms līguma noslēgšanas tika informēta par CEERD un FIHRD jauno kontaktinformāciju.
29. No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisijas lēmums par 2002. gada 27. februāra līguma noslēgšanu nezaudē spēku nedz kļūdas dēļ attiecībā uz līgumslēdzējas puses atsevišķo identitāti, nedz maldības dēļ attiecībā uz šīs līgumslēdzējas puses saistību ar prasītāju. Komisija zināja, ka Lefēvrs vēlējās noslēgt līgumu [CEERD‑FIHRD] vārdā, kas bija jauna un atsevišķa vienība, un Komisija noslēdza līgumu, zinādama par šo faktu.
30. Tādējādi apstrīdētais lēmums ir adresēts [CEERD‑FIHRD], nevis prasītājai, bet 2002. gada 27. februāra līgums neuzliek pēdējai ne pienākumus, ne arī piešķir tiesības. Komisijas lēmums par minētā līguma noslēgšanu nekādā ziņā neattiecas uz prasītāju, un tā atcelšana nekādā veidā nevar ietekmēt ne prasītājas tiesisko stāvokli, ne arī sniegt tai kādu labumu.
31. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, prasītāja nevar apgalvot, ka apstrīdētais lēmums rada juridiski saistošas sekas, kuras iespaido viņas intereses, būtiski mainot viņas tiesisko situāciju.
32. Runājot par prasītājas uzskatu, ka apgalvotā Lefēvra nelojālā rīcība, kā arī CEERD apgalvotā “uzurpēšana” nodarījusi tai kaitējumu, prasītāja joprojām var aizstāvēt savas tiesības kompetentās valsts tiesās. Apstrīdētā lēmuma atcelšana nevar kompensēt apgalvoto kaitējumu, kas ciests saistībā ar apgalvoto uzurpēšanu.”
Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā
23 Apelācijas sūdzībā AIT prasījumi Tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto rīkojumu;
– nodot lietu Pirmās instances tiesai;
– ja tas netiek darīts, noteikt un sākt mutvārdu procesu;
– atcelt strīdīgo lēmumu.
24 Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību;
– piespriest AIT atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25 Ar vēstuli, kas Tiesas kancelejā reģistrēta 2004. gada 12. martā, AIT atbilstoši Tiesas Reglamenta 117. pantam lūdza atļauju iesniegt repliku. Tiesas priekšsēdētājs ar 2004. gada 23. marta lēmumu noraidīja šo lūgumu.
Par apelācijas sūdzību
26 Savu prasījumu atbalstam attiecībā uz pārsūdzētā rīkojuma atcelšanu AIT izvirza trīs pamatus. Pirmajā un otrajā pamatā attiecīgi tiek apgalvota kļūdaina Pirmās instances tiesas reglamenta 111. panta piemērošana un EKL 230. panta ceturtās daļas pārkāpums. Trešajā pamatā AIT atsaucas uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kas pasludināta 2000. gada 7. decembrī Nicā (OV C 364, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamattiesību harta”), 47. panta pārkāpumu.
Par pirmo pamatu
27 Šajā pamatā AIT apgalvo, ka, pirmkārt, Pirmās instances tiesa ir kļūdaini piemērojusi Reglamenta 111. pantu, jo šajā gadījumā pirms lēmuma pieņemšanas saskaņā ar šo pantu tā jau bija izlēmusi par procesa organizatoriskajiem pasākumiem saskaņā ar minētā reglamenta 64. panta noteikumiem.
28 No vienas puses, ir jānorāda, ka Reglamenta 111. punkts ļauj Pirmās instances tiesai noraidīt prasības pieteikumu ar motivētu rīkojumu, neveicot tālākas procesuālās darbības, ja šī prasība šajā noteikumā minēto iemeslu dēļ nevar būt sekmīga.
29 No otras puses, ir jānorāda, ka atbilstoši Pirmās instances tiesas reglamenta 64. panta 1. punktam veikto pasākumu mērķis ir nodrošināt, ka lietas sagatavo iztiesāšanai, process noris un strīdu atrisina vislabākajos apstākļos.
30 Tā kā Pirmās instances tiesas reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu mērķis atbilstoši šī panta noteikumiem ir nodrošināt, ka lietas sagatavo iztiesāšanai, process noris un strīdu atrisina vislabākajos apstākļos, tad šādu pasākumu noteikšana pati par sevi nevar būt šķērslis motivēta rīkojuma pieņemšanai, pamatojoties uz šī reglamenta 111. pantu.
31 Šajā sakarā AIT īpaši apgalvo, ka minētais 111. pants ir piemērots kļūdaini, pamatodama ar to, ka tās iesniegtais prasības pieteikums nav bijis acīmredzami nepieņemams šī panta nozīmē. Pirmās instances tiesas norādītā nepieņemamība tika atzīta pēc procesa organizatoriskajiem pasākumiem, par kuriem tika lemts vienu gadu pēc prasības pieteikuma iesniegšanas un pēc apmaiņas ar pirmajiem procesuālajiem rakstiem.
32 Jāatgādina, kā tas izriet arī no pārsūdzētā rīkojuma 30. un 31. punkta, ka Pirmās instances tiesā iesniegtā prasība tika noraidīta kā acīmredzami nepieņemama, jo AIT nevarēja pierādīt interesi prasības iesniegšanā. Šāds nepieņemamības pamats tika norādīts jau Komisijas iebildumu rakstā. Turklāt dokumenti, uz kuriem Pirmās instances tiesa balstīja savu pamatojumu, t.i., CEERD‑FIHRD 2001. gada 19. novembra piedāvājums un 2002. gada 27. februāra līgums, gandrīz pilnībā tika iekļauti procesuālajos dokumentos, kas bija pievienoti Komisijas iebilduma raksta pielikumā.
33 Tādējādi AIT apgalvojums, ka prasība nebūtu atzīta par nepieņemamu, ja nebūtu iesniegti zināmi dokumenti, uz kuriem ir izdarīta tieša atsauce pārsūdzētajā rīkojumā un kuru iesniegšanai Pirmās instances tiesa noteica Komisijai termiņu, katrā ziņā ir nepamatots un līdz ar to ir jānoraida.
34 Otrkārt, AIT apgalvo, ka pārsūdzētā rīkojuma pieņemšana, pamatojoties uz Pirmās instances tiesas reglamenta 111. pantu, pēc pirmās apmaiņas ar procesuālajiem rakstiem ierobežoja tās procesuālās tiesības, jo tai nebija dota iespēja tikt uzklausītai. Šajā sakarā tā apgalvo, ka šajā gadījumā uz apgalvoto nepieņemamību attiecas Reglamenta 113. pants, kas tai piešķir vairāk tiesību, tostarp tiesības uz mutvārdu procesu.
35 Šajā sakarā ir jāatzīst, ka šī pēdējā panta piemērošana negarantē mutvārdu procesa norisi, jo Pirmās instances tiesa, piemērojot Reglamenta 114. panta 3. punktu, uz kuru atsaucas šī paša reglamenta 113. pants, var izlemt lietu rakstveida procesā.
36 Visbeidzot, lai arī AIT savos apgalvojumus būtībā atsaucas uz savu procesuālo tiesību pārkāpumu, jo tai neesot dota iespēja tikt uzklausītai, tomēr jebkurā gadījumā ir jāatgādina, ka Pirmās instances tiesa aicināja AIT iesniegt apsvērumus par nepieņemamību, ko Komisija apgalvoja savā iebildumu rakstā, un AIT atbildēja uz šo aicinājumu.
37 Līdz ar to ir jānoraida arī AIT otrās kārtas argumenti, ko tā izvirzījusi šī pamata atbalstam.
38 No visa iepriekš minētā izriet, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesībās, piemērojot Reglamenta 111. pantu, un līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu
39 AIT apgalvo, ka, piemērojot Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedumu lietā 60/81 IBM/Komisija (Recueil, 2639. lpp.), Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi EKL 230. panta ceturto daļu. Atbilstoši AIT viedoklim tās prasības pieteikuma pieņemamība bija jāizskata saskaņā ar Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedumu lietā 25/62 Plaumann/Komisija (Recueil, 197. lpp.). Šajā sakarā AIT uzskata, ka dotajā gadījumā ir izpildīti šajā judikatūrā minētie nosacījumi. Pamatojoties uz Tiesas 1994. gada 18. maija spriedumu lietā C‑309/89 Codorniu/Padome (Recueil, I‑1853. lpp.), tā apgalvo, ka ar strīdīgo lēmumu ir ierobežotas tās tiesības, it īpaši tiesības izmantot CEERD nosaukumu un logo, kas izmantoti vairākos lietas dokumentos, un šāds ierobežojums padara tās situāciju atšķirīgu salīdzinājumā ar citiem tirgus dalībniekiem.
40 Jāatzīst, ka attiecībā uz šo pamatu AIT nav izvirzījusi nevienu argumentu, ar kuru varētu pierādīt, ka Pirmās instances tiesas atzinums 31. punktā pārsūdzētajā rīkojumā, saskaņā ar kuru strīdīgais lēmums nerada juridiski saistošas sekas, kuras iespaido viņas intereses, būtiski mainot viņas tiesisko situāciju, ir kļūdains.
41 No vienas puses, AIT nav atspēkojusi Pirmās instances tiesas atzinumu attiecīgi pārsūdzētā rīkojuma 28. un 30. punktā, kuros ir noteikts, ka Komisija strīdīgo lēmumu ir pieņēmusi, pilnībā apzinoties, ka otra līgumslēdzēja puse ir bijusi atsevišķa AIT sastāvdaļa un ka minētais lēmums tika adresēts CEERD un nevis tai [AIT]. Turklāt AIT neapstrīd, ka strīdīgā līguma parakstīšanas laikā CEERD un tā direktors vairs nebija saistīti ar AIT.
42 No otras puses, AIT nav izvirzījusi nevienu argumentu, lai atspēkotu pārsūdzētā rīkojuma 30. punktā sniegto atzinumu, kurā ir norādīts, ka strīdīgais lēmums tai neuzliek nekādus pienākumus un nepiešķir nekādas tiesības.
43 Attiecībā uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru CEERD nosaukumu un logo, kas izmantoti vairākos Pirmās instances tiesā iesniegtajos dokumentos, esot uzurpējis Lefēvrs, ir jāatzīst, ka šāds elements nepamato AIT interesi prasības pret strīdīgo lēmumu iesniegšanā Pirmās instances tiesā.
44 Turklāt, kā jau Pirmās instances tiesa pamatoti ir lēmusi pārsūdzētā rīkojuma 32. punktā, – ja AIT uzskata, ka apgalvotā Lefēvra nelojālā rīcībā ir nodarījusi tai kaitējumu, tā var savas tiesības aizstāvēt kompetentā valsts tiesā.
45 Kā tas izriet no apsvērumiem, ko AIT iesniedza pēc paziņojuma, ar kuru tai tika nosūtīti Komisijas dokumenti, kas Pirmās instances tiesā tika iesniegti saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem, minētā organizācija ir norādījusi, ka tā 2003. gada 2. septembrī pret Lefēvru ir ierosinājusi tiesvedību Tribunal de grande instance de Paris par viltošanu.
46 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka arī otrais pamats ir jānoraida.
Par trešo pamatu
47 Pakārtoti AIT apgalvo, ka, noraidot tās prasības pieteikumu kā nepamatotu saskaņā ar EKL 230. pantu, ir pārkāptas tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā to garantē Pamattiesību hartas 47. pants. Šajā sakarā AIT apgalvo, ka prasība valsts tiesās pretēji pārsūdzētā rīkojuma 32. punktā minētajam neizpilda judikatūrā noteiktos nosacījumus, lai prasība tiktu uzskatīta par efektīvu. Lai arī Tiesa 2002. gada 25. jūlija spriedumā lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome (Recueil, I‑6677. lpp.) atteicās sekot ģenerāladvokāta secinājumiem, tās izvirzītie pamati nav derīgi attiecībā uz juridisku personu, kas nav reģistrēta Eiropas Savienības dalībvalstī, kā, piemēram, AIT.
48 Šis pamats ir jānoraida. Tā kā pārsūdzētā rīkojuma 31. punktā tika atzīts, ka AIT nevar apgalvot, ka strīdīgais lēmums rada tai juridiski saistošas sekas, kuras iespaido viņas intereses, būtiski mainot viņas tiesisko situāciju, tālāk Pirmās instances tiesa tā paša rīkojuma 32. punktā atzina – ciktāl AIT uzskata, ka apgalvotā Lefēvra nelojālā rīcība, kā arī apgalvotā “CEERD” logo “uzurpēšana” ir nodarījusi tai kaitējumu, tā joprojām var aizstāvēt savas tiesības kompetentās valsts tiesās.
49 Šajā sakarā ir jāatgādina neapstrīdētais fakts, ka AIT 2003. gada 2. septembrī pret Lefēvru ir ierosinājusi tiesvedību Tribunal de grande instance de Paris par viltošanu.
50 No tā izriet, ka šajā gadījumā AIT nevar apgalvot, ka būtu pārkāptas tās tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību.
51 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka arī trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots, un līdz ar to jānoraida prasījumi par pārsūdzētā rīkojuma atcelšanu.
52 Tā kā pārējie apelācijas sūdzības prasījumi ir iesniegti, pieņemot, ka Tiesa atcels pārsūdzēto rīkojumu, tad apelācijas sūdzība ir noraidāma kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
53 Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest AIT atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums nav labvēlīgs, tad jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) apelāciju noraidīt;
2) Asian Institute of Technology (AIT) atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – franču.