1

Savā prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, atļaujot Dublin City Council (turpmāk tekstā — “DCC”), kas ir Dublin Corporation Fire Brigade tiesību un saistību pārņēmēja, sniegt neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumus, nenodrošinot, ka Eastern Regional Health Authority (turpmāk tekstā — “Iestāde”), kuras iepriekšējais nosaukums ir Eastern Health Board, veic iepriekšēju izsludināšanu, Īrija nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 43. un 49. pants, kā arī vispārējie Kopienu tiesību principi.

2

Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu reglamentējošie noteikumi ir ietverti Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvā 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai [par procedūru koordinēšanu pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai] (OV L 209, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 13. oktobra Direktīvu 97/52/EK (OV L 328, 1. lpp., turpmāk tekstā — “Direktīva 92/50”). Direktīvas 92/50 1. panta a) punktā ir paredzēts, ka pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi ir līgumi, kas peļņas nolūkos rakstiski noslēgti starp pakalpojumu sniedzēju un līgumslēdzēju iestādi.

3

1953. gada Likuma par sabiedrības veselības aizsardzību (Health Act 1953), redakcijā, kas bija spēkā 1999. gadā un kas ir piemērojama šajā lietā (turpmāk tekstā — “Health Act”), 65. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Par sabiedrības veselības aizsardzību atbildīgā iestāde, ievērojot vispārējos ministra norādījumus un nosacījumus, ko tā uzskata par atbilstošiem, struktūrai, kas sniedz vai piedāvā sniegt tādu pakalpojumu, kas ir līdzīgs vai papildina tos, kurus var nodrošināt par sabiedrības veselības aizsardzību atbildīgā iestāde, var sniegt šādu atbalstu:

4

Health Act 57. pantā ir noteikts:

“Par sabiedrības veselības aizsardzību atbildīgā iestāde var noslēgt vienošanās par neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu vai citu transportlīdzekļa veidu pakalpojumu sniegšanu pacientu pārvešanai [..].”

5

1981. gada Likuma par ugunsdzēsības dienestu (Fire Services Act 1981) 25. pants paredz:

“Ugunsdzēsības dienests neatkarīgi no tā, vai ir ugunsgrēka risks, var veikt visas neatliekamās darbības vai piedalīties tajās un atbilstoši veikt tādus pasākumus cilvēku glābšanai vai drošībai un īpašuma aizsardzībai, kurus tas šajā sakarā atzīst par vajadzīgiem.”

6

Fire Services Act 1981 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka šī likuma mērķiem par ugunsdzēsības dienestu ir atbildīga “the council of a county”.

7

DCC, kas ir atbildīga par ugunsdzēsības dienestu Dublinā, sniedz neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumus apgabala, kas atrodas Iestādes pārraudzībā, daļā, tostarp Dublinas pilsētas teritorijā. Līdz 1960. gadam DCC sniedza šo pakalpojumu kā par veselības aizsardzību atbildīgā iestāde, pēc tam — kā vietējā pārvaldes iestāde ar sava pastāvīgā ugunsdzēsības dienesta palīdzību.

8

Saskaņā ar Health Act 65. pantu, lai finansiāli atbalstītu neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumu sniegšanu, East Coast Area Health Board — kas ir par veselības aizsardzību atbildīgā iestāde, kura darbojas neatkarīgi no Iestādes un veic savas funkcijas pēdējās minētās iestādes uzdevumā, — veic ikgadējus pārskaitījumus DCC, kuru galīgais apmērs tiek noteikts pārrunu rezultātā starp DCC un East Coast Area Health Board. Šī summa ir daļa no DCC izdevumiem, kas tai radušies, sniedzot attiecīgos pakalpojumus.

9

1998. gada jūnijā Eastern Health Board un Dublin Corporation Fire Brigade sagatavoja vienošanās projektu par neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumu sniegšanu. 2003. gada sākumā, tas ir, laikā, kad beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, minētajā projektā bija atrunāta finansēšanas kārtība starp šīm divām vienībām, un tas bija uzskatāms par publisko izdevumu, kas saistīti ar šo projektu, izlietojuma pārskatu.

10

Šis vienošanās projekts bija par pamatu sūdzībai, kas tika iesniegta Komisijā un kurā tika apgalvots, ka bija jāveic iepriekšēja izsludināšana atbilstoši Direktīvas 92/50 prasībām. Tika veikta sarakste starp Komisiju un Īrijas iestādēm ar mērķi noskaidrot, vai pastāvēja tāds līgums, kuram ir piemērojams izsludināšanas pienākums.

11

Uzskatot, ka neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumu sniegšana Iestādei, kas tika veikta, pamatojoties uz vienošanos, kura bija noslēgta bez iepriekšējas izsludināšanas, nav saderīga ar EKL 43. un 49. panta noteikumiem, Komisija uzsāka EKL 226. pantā paredzēto tiesvedību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi.

12

Pēc brīdinājuma vēstules nosūtīšanas Īrijai ar lūgumu sniegt paskaidrojumus Komisija 2002. gada 17. decembrī izdeva argumentētu atzinumu, aicinot šo dalībvalsti veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību argumentētajam atzinumam divu mēnešu laikā pēc tā paziņošanas.

13

Uzskatīdama Īrijas valdības atbildi uz argumentēto atzinumu par neapmierinošu, Komisija nolēma celt šo prasību.

14

Komisija norāda, ka mehānisms, saskaņā ar kuru DCC sniedz neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumus atbilstoši nolīgumam, kas noslēgts ar Iestādi un attiecībā uz kuru nav tikusi veikta nekāda izsludināšana, ir EKL 43. un 49. panta, kā arī vispārējo Kopienu tiesību principu pārkāpums.

15

Komisija uzskata, ka gadījumā, ja nepastāv rakstisks līgums, šādu pakalpojumu sniegšanai Direktīva 92/50 nav piemērojama. Tomēr minētais mehānisms ir jāpārbauda, ņemot vērā Kopienu tiesību pamatbrīvības un vispārējos principus, kuru skaitā ir arī pārskatāmības princips.

16

Komisija, atsaucoties uz 1987. gada 9. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 27/86-29/86 CEI un Bellini (Recueil, 3347. lpp.), norāda, ka Kopienu tiesības pilnā mērā attiecas arī uz tādām situācijām, kurām direktīvas par publisko iepirkumu nav piemērojamas. Komisija piebilst, ka saskaņā ar 2000. gada 7. decembra sprieduma lietā C-324/98 Telaustria un Telefonadress (Recueil, I-10745. lpp.) 60.–62. punktu EK līguma noteikumu saistībā ar pamatbrīvībām vispārēji un it īpaši nediskriminācijas pilsonības dēļ principu ievērošana tostarp ietver pārskatāmības pienākumu, kas ļauj īstenot konkurenci attiecībā uz pakalpojumiem, kā arī kontrolēt publiskā iepirkuma procedūru objektivitāti.

17

Šajā sakarā Komisija uzskata, ka iepriekš minētie apsvērumi attiecas arī uz neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumu sniegšanu. Komisija norāda, ka DCC sniedz šādus pakalpojumus par atlīdzību pēc Iestādes iniciatīvas. Būtībā Iestādei ir aktīva loma, pārbaudot, vai sniegtie pakalpojumi atbilst tās prasībām, un kontrolējot summas apmēru, ko tā pārskaitīs par sniegtajiem pakalpojumiem. Tāpat Komisija norāda, ka Iestādes piešķirtais finansējums, kā šķiet, gandrīz pilnībā nosedz visus DCC izdevumus, kas tai radušies, sniedzot šos pakalpojumus.

18

Īrija nepiekrīt tai pārmestajai pienākumu neizpildei.

19

Tiesas sēdē šī dalībvalsts precizēja, ka šī lieta attiecas uz neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumiem (“mobile emergency medical service”), kas ir jāsniedz sabiedrisko pakalpojumu ietvaros. Tā norāda, ka Komisija nav pierādījusi, ka DCC nodrošina neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumus pēc Iestādes iniciatīvas, un nav arī pierādījusi, ka starp Iestādi un DCC noslēgtā vienošanās ir uzskatāma par “publiskā iepirkuma līguma” slēgšanas tiesību piešķiršanu.

20

Saistībā ar šo pakalpojumu finansēšanu Īrija norāda, ka Iestāde tajā piedalās savu funkciju izpildes ietvaros saskaņā ar Health Act noteikumiem un ka tās finansējums sedz tikai daļu no DCC izdevumiem. Šajā lietā nepastāv iepriekš noteikta cena, un Iestāde cenšas kontrolēt vai ierobežot summu, ko likums tai atļauj pārskaitīt DCC minēto pakalpojumu izmaksu segšanai.

21

Īrija apgalvo, ka Fire Services Act 1981 25. pants tieši piešķir DCC likumīgas tiesības sniegt neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumus. DCC nodrošināja šo pakalpojumu kā vietējās pārvaldes iestāde, kas atbilstoši valsts tiesībām ir arī par ugunsdzēsības dienestu atbildīgā iestāde.

22

Īrija norāda, ka fakts, ka neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumus un ugunsdzēsības pakalpojumus sniedz viens un tas pats publisko tiesību subjekts, ir uzskatāms par priekšrocību sabiedrības veselības un drošības ziņā, jo visiem neatliekamās medicīniskās palīdzības un ugunsdzēsības nodaļu darbiniekiem ir izglītība neatliekamās medicīniskās aprūpes jomā.

23

Īrija turklāt norāda, ka saskaņā ar Tiesas 1988. gada 27. septembra spriedumu lietā 263/86 Humbel (Recueil, 5365. lpp.) minētie pakalpojumi, kas ietilpst Direktīvas 92/50 I B pielikuma piemērošanas jomā, nav uzskatāmi par pakalpojumiem, kas parasti tiek sniegti par atlīdzību un uz kuriem tādēļ attiecas EKL 43. un 49. pants.

24

Saistībā ar iespējamo diskrimināciju pilsonības dēļ Īrija norāda, ka tās valsts tiesībās uzņēmumiem, kas sniedz neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumus un kas ir reģistrēti citā dalībvalstī, nav aizliegts reģistrēties vai sniegt savus pakalpojumus Īrijā.

25

Šī dalībvalsts būtībā uzskata, ka Komisija nav norādījusi ne uz vienu tiesību noteikumu, kas būtu tieši vai netieši diskriminējošs nedz Fire Services Act 1981, nedz Health Act. Šajā lietā Īrija atsaucas uz 1997. gada 17. jūnija spriedumu lietā C-70/95 Sodemare u.c. (Recueil, I-3395. lpp.), kurā Tiesa ir atzinusi, ka tas, ka līdzdalība sociālās palīdzības sistēmā, kuras mērķis ir telpu nodrošināšana veco ļaužu pansionātiem, tiek rezervēta privātajiem uzņēmumiem, kuriem nav uz peļņas gūšanu orientēts mērķis, nav pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam.

26

Īrija piebilst, ka EKL 43. un 49. pants nav piemērojami, jo attiecīgie pakalpojumi ir “pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi” un ka no valsts līdzekļiem tiek finansēts tikai un vienīgi tas, kas ir vajadzīgs šādu pakalpojumu faktisko izdevumu segšanai.

27

Nīderlandes Karaliste, kurai ar Tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 15. jūnija rīkojumu tika atļauts iestāties lietā Īrijas prasījumu atbalstam, apgalvo, ka pārskatāmības princips nav piemērojams tādai situācijai, kurai nav nekādas saistības ar iekšējo tirgu, šajā gadījumā — ar pakalpojumu sniegšanas brīvību. Pakārtoti šī dalībvalsts norāda, ka, pat ja Tiesa nolemtu, ka pārskatāmības princips ir jāievēro pat tad, ja Direktīva 92/50 nav piemērojama, tieši dalībvalstis ir tās, kurām ir jāprecizē jēdziens “atbilstoša izsludināšanas pakāpe”.

28

Vispirms ir jākonstatē, kā tas izriet no prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem, ka šobrīd izskatāmā prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi neattiecas uz Direktīvas 92/50 piemērošanu, bet gan uz jautājumu par to, vai tas, ka DCC bez iepriekšējas publiskā iepirkuma izsludināšanas sniedz neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumus, ir pretrunā Līguma pamatnoteikumiem un it īpaši brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kas paredzētas attiecīgi EKL 43. un 49. pantā.

29

No Tiesas judikatūras izriet, ka, neskarot dalībvalstu pienākumu atbilstoši EKL 10. pantam veicināt Komisijas uzdevumu izpildi, ko saskaņā ar EKL 211. pantu tostarp veido Līguma noteikumu, kā arī iestāžu saskaņā ar Līgumu izdoto noteikumu piemērošanas uzraudzība (2005. gada 26. aprīļa spriedums lietā C-494/01 Komisija/Īrija, Krājums, I-3331. lpp., 42. punkts), tiesvedībā sakarā ar valsts pienākumu neizpildi Komisijai ir jāpierāda iespējamā pienākumu neizpilde. Tieši Komisijai ir jāiesniedz Tiesai informācija, kas vajadzīga, lai Tiesa varētu pārbaudīt, vai ir notikusi valsts pienākumu neizpilde, un Komisija nevar pamatoties ne uz kādiem pieņēmumiem (skat. it īpaši 1982. gada 25. maija spriedumu lietā 96/81 Komisija/Nīderlande, Recueil, 1791. lpp., 6. punkts; 2003. gada 26. jūnija spriedumu lietā C-404/00 Komisija/Spānija, Recueil, I-6695. lpp., 26. punkts, un 2007. gada 26. aprīļa spriedumu lietā C-135/05 Komisija/Itālija, Krājums, I-3475. lpp., 26. punkts).

30

Komisija norāda, ka vienošanās starp DCC un Iestādi paturēšana spēkā paredzētā publiskā iepirkuma neizsludināšanas gadījumā ir Līguma noteikumu pārkāpums un līdz ar to — Kopienu tiesību vispārējo principu, it īpaši pārskatāmības principa, pārkāpums.

31

Sava apgalvojuma pamatojumam Komisija norāda, ka, pat nepastāvot rakstiskam līgumam, kurā detalizēti būtu atrunāta kārtība, kādā DCC ir jāsniedz pakalpojumi, 2002. gada 19. septembra vēstulei pievienotā sarakste liecina, ka šo pakalpojumu apjomu un par tiem saņemamās atlīdzības principus puses ir izskatījušas un formalizējušas vienošanās projektā, kas noslēgts 1998. gada jūnijā. Konkrētāk, 1999. gada 15. janvāra vēstulē, kas pievienota 2002. gada 19. septembra vēstulei, DCC par finansēm atbildīgā persona ir atzinusi, ka pārrunu par neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumu finansējumu rezultātā 1998. gada jūnijā tika noslēgta vienošanās par nākotnē paredzamajiem izdevumiem, par kuriem DCC saņems atlīdzību no Iestādes.

32

Komisija apgalvo, ka tai šķiet, ka DCC un Iestāde ir vienojušās noslēgt nolīgumu par sniedzamo pakalpojumu līmeni un ka šajā sakarā tika sagatavots attiecīgs līgums. Līdz ar to Komisija uzskata, ka DCC sniedz neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumus pēc Iestādes iniciatīvas un par atlīdzību.

33

Šajā sakarā ir jānorāda, ka no lietas materiāliem izriet, ka valsts tiesiskais regulējums ļauj gan Iestādei, gan DCC sniegt neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumus. Saskaņā ar Fire Services Act 1981 25. pantu ugunsdzēsības dienests, neatkarīgi no tā, vai pastāv ugunsgrēka risks, var veikt visas neatliekamās darbības vai piedalīties tajās un atbilstoši veikt tādus pasākumus cilvēku glābšanai vai drošībai un īpašuma aizsardzībai, kurus tas šajā sakarā atzīst par vajadzīgiem. Tādējādi saskaņā ar šī likuma 9. pantu tāda vietējās pārvaldes iestāde kā DCC ir par ugunsdzēsības dienestu atbildīgā iestāde.

34

Kopš 1899. gada un līdz pat 1960. gadam DCC sniedza neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumus kā par sabiedrības veselības aizsardzību atbildīgā iestāde. Pēc tam tā darbojās kā vietējā pārvaldes iestāde un atbilstoši Fire Services Act 1981 25. pantam nodrošināja minētos pakalpojumus ar sava pastāvīgā ugunsdzēsības dienesta palīdzību.

35

Līdz ar to nevar izslēgt, ka DCC sniedz minētos pakalpojumus sabiedrībai, īstenojot pati savu kompetenci, kas ir tieši paredzēta likumā, un izmantojot pati savus finanšu resursus, kaut arī tā šim nolūkam saņem finansējumu no Iestādes, kas sedz daļu no izdevumiem, kas radušies, sniedzot šos pakalpojumus.

36

Šajā sakarā, kā tas izriet no šī sprieduma 29. punktā minētās judikatūras, šajā lietā Komisijai ir jāsniedz Tiesai informācija, kas tai vajadzīga, lai pārbaudītu, vai ir notikusi publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršana, un tā šajā sakarā nevar pamatoties ne uz kādu pieņēmumu.

37

Nedz Komisijas argumenti, nedz iesniegtie lietas materiāli nepierāda, ka būtu notikusi publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršana, ņemot vērā, ka nevar izslēgt, ka DCC sniedz neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumus, pildot pati savas funkcijas, kas izriet tieši no likuma. Turklāt tikai tas, ka starp šiem diviem publisko tiesību subjektiem pastāv finansēšanas mehānisms saistībā ar šādiem pakalpojumiem, nenozīmē, ka attiecīgo pakalpojumu sniegšana ir uzskatāma par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, kas būtu jāizvērtē, ņemot vērā Līguma pamatnoteikumus.

38

Tā kā Komisija nav pierādījusi, ka Īrija nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Līgums, šī prasība ir noraidāma.

39

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Īrija ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: