Lieta C‑459/03

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Īriju

Valsts pienākumu neizpilde – ANO Jūras tiesību konvencija – XII daļa – Jūras vides aizsardzība un saglabāšana – Šajā konvencijā paredzētā strīdu risināšanas kārtība – Īrijas uzsāktā šķīrējtiesas tiesvedība pret Apvienoto Karalisti – Strīds par rūpnīcu MOX Sellafīldā (Apvienotā Karaliste) – Īrijas jūra – EKL 292. pants un EAEK 193. pants – Apņemšanās nepiemērot strīdiem par Līguma interpretāciju un piemērošanu noregulēšanas veidu, ko Līgums neparedz – Jaukts līgums – Kopienas kompetence – EKL 10. pants un EAEK 192. pants – Pienākums sadarboties

Ģenerāladvokāta M. Pojareša Maduru [M. Poiares Maduro] secinājumi, sniegti 2006. gada 18. janvārī 

Tiesas spriedums (virspalāta) 2006. gada 30. maijā 

Sprieduma kopsavilkums

1.     Starptautiskie nolīgumi — Kopienas līgumi — Jūras tiesību konvencija

(EKL 175. panta 1. punkts un 176. pants)

2.     Starptautiskie nolīgumi — Kopienas līgumi — Jūras tiesību konvencija

(EKL 220., 227. un 292. pants)

3.     Dalībvalstis — Pienākumi

(EKL 227. un 292. pants; EAEK 142. un 193. pants)

4.     Dalībvalstis — Pienākumi — No EKL 10. panta izrietošs vispārīgs pienākums

(EKL 10. un 292. pants)

5.     Dalībvalstis — Pienākumi — Pienākums sadarboties

(EKL 10. pants; EAEK 192. pants)

1.     EKL 175. panta 1. punkts rada pienācīgu juridisko pamatu starptautisko līgumu noslēgšanai Kopienas vārdā vides aizsardzības jomā. Kā to precizē EKL 176. pants, šī Kopienas ārējā kompetence vides, šajā gadījumā – jūras vides, aizsardzības jomā nav ekskluzīva, bet principā tiek dalīta starp Kopienu un dalībvalstīm. Tomēr jautājums par to, vai jaukta līguma noteikums ietilpst Kopienas kompetencē, attiecas uz šīs pašas kompetences piešķiršanu un līdz ar to uz Kopienas ārējās kompetences esamību šajā jomā, nevis tās ekskluzīvo vai dalīto raksturu. No tā izriet, ka Kopienas ārējās kompetences jūras vides jomā esamība principā nav atkarīga no atvasināto tiesību aktu, kas nosedz attiecīgo jomu un kas varētu tikt ietekmēti, ja dalībvalstis piedalītos attiecīgā līguma noslēgšanas procedūrā, pieņemšanas. Kopiena var slēgt līgumus vides aizsardzības jomā, pat ja Kopienu mērogā šajos īpašajos jautājumos, par ko ir šie līgumi, noteikumi vēl nav pieņemti vai ir tikai ļoti daļēji pieņemti un līdz ar to nevar tikt ietekmēti.

Tomēr ANO Jūras tiesību konvencijas īpašajā kontekstā secinājums, ka Kopienai ir nodota dalītā kompetence, ir atkarīgs no tā, vai jomās, uz kurām attiecas Konvencijas attiecīgie noteikumi, pastāv Kopienu noteikumi, lai kāda arī būtu to piemērojamība un raksturs. Jomas, uz kurām attiecas Konvencijas noteikumi par jūras piesārņojuma novēršanu, it īpaši šīs Konvencijas 123., 192., 193., 194., 197., 206., 207., 211. un 213. pants, ir ļoti plaši regulētas Kopienu aktos, no kuriem vairāki ir tieši norādīti deklarācijas par Kopienas kompetenci pielikumā, kas pievienota Padomes Lēmumam 98/392, ar ko Konvencija tika apstiprināta Kopienas vārdā. No tā izriet, ka šie Konvencijas noteikumi ietilpst Kopienas kompetencē, ko tā ir izmantojusi, pievienojoties Konvencijai, kā rezultātā šie noteikumi ir normas, kas pieder Kopienu tiesību sistēmai. Līdz ar to Tiesai ir kompetence izskatīt strīdus par šo noteikumu interpretāciju un piemērošanu, kā arī novērtēt, vai dalībvalsts tos ievēro.

(sal. ar 90., 92.–95., 108., 110., 120. un 121. punktu)

2.     Starptautiskam līgumam, tādam kā ANO Jūras tiesību konvencija, nebūtu jāietekmē ar līgumiem noteiktā kompetenču kārtība un tādējādi arī Kopienas tiesību sistēmas autonomija, kuras ievērošanu Tiesa nodrošina saskaņā ar EKL 220. pantu. Šī Tiesas ekskluzīvā kompetence ir apstiprināta ar EKL 292. pantu, saskaņā ar kuru dalībvalstis apņemas nepiemērot strīdam par EK līguma interpretāciju vai piemērošanu līgumā neparedzētu strīdu risināšanas metodi. Turklāt attiecīgā Konvencija ļauj precīzi novērst, ka šādi tiek apdraudēta Tiesas ekskluzīvā kompetence, lai tādējādi saglabātu Kopienu tiesiskās sistēmas autonomiju. No Konvencijas 282. panta izriet, ka, tā kā tā paredz attiecībā uz strīdu atrisināšanu dalībvalstu starpā procedūras, kuru rezultāts ir saistoši lēmumi, strīdu noregulēšanas kārtība EK līgumā principā ir primārā salīdzinājumā ar to, ko ietver Konvencijas XV daļa.

No tā izriet, ka EKL 220. un 292. pants iestājas pret prasības celšanu šķīrējtiesā, kas ir izveidota saskaņā ar Konvencijas VII pielikumu saskaņā ar reglamentu par Konvencijas noteikumu interpretāciju un piemērošanu, kas izriet no Kopienas kompetences, ko tā ir izmantojusi, pievienojoties Konvencijai, kā rezultātā šie noteikumi ir Kopienu tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Turklāt šim divu dalībvalstu strīdam par Kopienu tiesību, ko ietver šīs konvencijas noteikumi, pienākumu iespējamu neizpildi, acīmredzami ir piemērojams viens no EK līgumā paredzētajiem strīdu noregulēšanas veidiem saskaņā ar EKL 292. pantu, proti, EKL 227. pantā paredzētā procedūra.

(sal. ar 123.–126., 128. un 133. punktu)

3.     Ja dalībvalsts iesniedz Kopienu tiesību aktus, kas attiecas uz EK līgumu un EAEK līgumu, tiesā, kas nav Kopienu Tiesa, kāda ir šķīrējtiesa, kas ir izveidota saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvencijas VII pielikumu, lai tos interpretētu un piemērotu tiesvedībā, kuras mērķis ir konstatēt, ka kāda dalībvalsts ir pārkāpusi šo aktu noteikumus, tas ir pretrunā dalībvalstīm uzliktajam pienākumam saskaņā ar EKL 292. pantu un EAEK 193. pantu attiecīgi ievērot Tiesas kompetences ekskluzivitāti strīdu skatīšanā par Kopienu tiesību normu interpretāciju un piemērošanu, it sevišķi izmantojot EKL 227. pantā un EAEK 142. pantā paredzētās procedūras ar mērķi konstatēt, ka dalībvalsts ir pārkāpusi šīs normas. Turklāt šādos apstākļos tiesvedības ierosināšana un vešana šķīrējtiesā ietver acīmredzamu risku apdraudēt ar līgumiem noteikto kompetenci un līdz ar to – Kopienu juridiskās sistēmas autonomiju.

(sal. ar 151., 152. un 154. punktu)

4.     Dalībvalstu pienākums, kas paredzēts EKL 292. pantā, vērsties Kopienas tiesu sistēmā un ievērot Tiesas ekskluzīvo kompetenci, kas ir sistēmas pamatīpašība, ir jāsaprot kā īpašs dalībvalstu vispārējā lojalitātes pienākuma, kas izriet no EKL 10. panta, izpausme. Līdz ar to nav jākonstatē EKL 10. pantā paredzēto vispārīgo pienākumu neizpilde, ja jau ir konstatēta daudz specifiskāko Kopienas noteikumu, kas dalībvalstij ir uzlikti ar EKL 292. pantu, neizpilde.

(sal. ar 169. un 171. punktu)

5.     Dalībvalstīm un Kopienas iestādēm ir pienākums cieši sadarboties, izpildot saistības, ko tās ir uzņēmušās saskaņā ar dalīto kompetenci, slēgt jauktus līgumus. Tā it īpaši ir, ja ir tāds strīds, kas būtībā ir par saistībām, kas izriet no jaukta līguma, kas attiecas uz jomu, kurā attiecīgā Kopienas un dalībvalstu kompetence var būt cieši savstarpēji saistīta. Fakts, ka šāda rakstura strīdu iesniedz tādai tiesai kā šķīrējtiesa, kas izveidota saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvencijas VII pielikumu, ietver risku, ka tiesa, kas nav Kopienu Tiesa, spriež par pienākumu, kas uzlikti dalībvalstīm saskaņā ar Kopienu tiesībām, apjomu.

Šajos apstākļos pienākums cieši sadarboties jaukta līguma ietvaros uzliek dalībvalstij pienākumu iepriekš informēt un konsultēties ar kompetentajām Kopienas iestādēm, pirms tiek uzsākta strīdu noregulēšanas procedūra saskaņā ar Konvenciju.

(sal. ar 175.–177. un 179. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2006. gada 30. maijā (*)

Valsts pienākumu neizpilde – ANO Jūras tiesību konvencija – XII daļa – Jūras vides aizsardzība un saglabāšana – Šajā konvencijā paredzētā strīdu risināšanas kārtība – Īrijas uzsāktā šķīrējtiesas tiesvedība pret Apvienoto Karalisti – Strīds par rūpnīcu MOX Sellafīldā (Apvienotā Karaliste) – Īrijas jūra – EKL 292. pants un EAEK 193. pants – Apņemšanās nepiemērot strīdiem par Līguma interpretāciju un piemērošanu noregulēšanas veidu, ko Līgums neparedz – Jaukts līgums – Kopienas kompetence – EKL 10. pants un EAEK 192. pants – Pienākums sadarboties

Lieta C‑459/03

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam un EAEK 141. pantam, kas Tiesā iesniegta 2003. gada 30. oktobrī,

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv P. J. Kaupers [P. J. Kuijper] un B. Martenčuks [B. Martenczuk], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

ko atbalsta:

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv K. Džeksone [C. Jackson] un K. Gibsa [C. Gibbs], pārstāves, kam palīdz R. Plenders [R. Plender], QC, kas norādīja adresi Luksemburgā,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Īriju, ko pārstāv R. Breidijs [R. Brady] un D. O’Hagans [D. O’Hagan], pārstāvji, kam palīdz P. Srīnens [P. Sreenan] un E. Ficsimonss [E. Fitzsimons], SC, P. Sends [P. Sands], QC, un N. Hailenda [N. Hyland], BL, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja,

ko atbalsta:

Zviedrijas Karaliste, ko pārstāv K. Vistranda [K. Wistrand], pārstāve,

persona, kas iestājusies lietā.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans] (referents) un J. Malenovskis [J. Malenovský], tiesneši Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], R. Šintgens [R. Schintgen], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], M. Ilešičs [M. Ilešič], J. Klučka [J. Klučka], U. Lehmuss [U. Lõhmus] un E. Levits,

ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [M. Poiares Maduro],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 8. novembrī,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 18. janvārī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar savu prasību Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, uzsākot strīdu noregulēšanas procedūru pret Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti saskaņā ar Apvienoto Nāciju Jūras tiesību konvenciju (turpmāk tekstā – “Konvencija”) saistībā ar rūpnīcu MOX, kas atrodas Sellafīldā (Sellafield, Apvienotā Karaliste), Īrija nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar EKL 10. pantu, EKL 292. pantu, EAEK 192. pantu un EAEK 193. pantu.

 Atbilstošās tiesību normas

2       Konvencija, kas parakstīta Montegobejā (Jamaika) 1982. gada 10. decembrī, stājās spēkā 1994. gada 16. novembrī.

3       Eiropas Kopienas vārdā Konvencija tika apstiprināta ar Padomes 1998. gada 23. marta Lēmumu 98/392/EK (OV L 179, 1. lpp.). To ir ratificējušas arī visas Eiropas Savienības dalībvalstis.

4       1996. gada 21. jūnijā, veicot Konvencijas ratifikāciju, Īrijas Republika deklarēja šādi:

“Īrija atgādina, ka tā kā Eiropas Kopienas dalībvalsts attiecībā uz noteiktiem konvencijā noregulētiem jautājumiem kompetenci ir nodevusi Kopienai. Detalizēta deklarācija par Eiropas Kopienai nodotās kompetences raksturu un apjomu tiks izdarīta pienācīgā laika posmā saskaņā ar konvencijas IX pielikuma noteikumiem.”

5       Lēmuma 98/392 pirmā atsauce ir šāda:

“ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 43. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 37. pantu), 113. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 133. pantu) un 130.s panta 1. punktu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 175. panta 1. punktu) saistībā ar 228. panta 2. punkta pirmo teikumu un 228. panta 3. punkta otro daļu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 300. pantu)”.

6       Šī lēmuma trešais, piektais un sestais apsvērums noteic:

“tā kā ir ievēroti nosacījumi, saskaņā ar kuriem Kopiena var deponēt oficiālā apstiprinājuma dokumentu, kas paredzēts Konvencijas IX pielikuma 3. pantā un minēts Nolīguma 4. panta 4. punktā;

[..]

tā kā Konvencija [..] ir jāapstiprina, lai Kopiena var kļūt par tās pusi savas kompetences ietvaros;

tā kā Kopienai, deponējot formālā apstiprinājuma dokumentu, ir jādeponē arī deklarācija, kurā precizē Konvencijā [..] reglamentētos jautājumus par to, kādu kompetenci Kopienai ir nodevušas tās dalībvalstis [..]”.

7       Lēmuma 98/392 1. pants noteic:

“1.      Ar šo Eiropas Kopienas vārdā apstiprina Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju un Nolīgumu par tās XI daļas īstenošanu.

2.      Konvencijas un Nolīguma teksts ir I pielikumā.

3.      Kopienas oficiālā apstiprinājuma dokumentu, kas atrodams II pielikumā, deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Tas ietver Konvencijas 310. pantā paredzēto deklarāciju un kompetences deklarāciju.”

8       Saskaņā ar kompetences deklarācijas, ko paredz šī lēmuma 1. panta 3. punktā (turpmāk tekstā – “deklarācija par Kopienas kompetenci”), formulējumu:

“Deklarācija par Eiropas Kopienas kompetenci attiecībā uz jautājumiem, ko regulē Apvienoto Nāciju 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencija un 1994. gada 28. jūlija Nolīgums par tās XI daļas īstenošanu

(Deklarācija, kas izdarīta saskaņā ar Konvencijas IX pielikuma 5. panta 1. punktu un Nolīguma 4. panta 4. punktu)

Apvienoto Nāciju Jūras tiesību konvencijas IX pielikuma 5. panta 1. punkts noteic, ka starptautiskas organizācijas oficiālās apstiprināšanas dokumentā ir jādeklarē tās jomas, ko aplūko konvencija, attiecībā uz kurām konvencijas dalībvalstis ir nodevušas tai savu kompetenci [..].

[..]

Eiropas Kopienas ir izveidotas ar Parīzes līgumu (EOTK) un Romas līgumu (EEK un EAEK), kas parakstīti attiecīgi 1951. gada 18. aprīlī un 1957. gada 25. martā. [..] [Šie līgumi] ir grozīti ar Līgumu par Eiropas Savienību, kas parakstīts Māstrihtā 1992. gada 7. februārī [..].

[..]

Saskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem šajā deklarācijā norādītas kompetences, ko dalībvalstis ir nodevušas Kopienai saskaņā ar līgumiem jomās, ko aplūko konvencija [..].

[..]

Atsevišķās jomās Kopienai ir ekskluzīvā kompetence, kamēr citās jomās tās kompetence ir dalīta ar dalībvalstu kompetenci.

1.      Jomas, kurās Kopienai ir ekskluzīva kompetence

–       Attiecībā uz jūras zvejas resursu saglabāšanu un apsaimniekošanu Kopiena norāda, ka tās dalībvalstis ir tai nodevušas kompetenci. Šajā jomā šajā sakarā tā var pieņemt atbilstošās normas un regulas (ko piemēro dalībvalstis) un slēgt līgumus atbilstīgi tās kompetencei par ārējām saistībām ar trešām valstīm vai kompetentām starptautiskām organizācijām. [..]

–       Saskaņā ar tirdzniecības un muitas politiku Kopienai ir kompetence attiecībā uz konvencijas X un XI daļas noteikumiem, kā arī 1994. gada 28. jūlija Nolīguma par starptautisko tirdzniecību noteikumiem.

2.      Jomas, kurās Kopiena dala kompetenci ar dalībvalstīm

–       Attiecībā uz zveju dažas jomas, kas neizriet tieši no jūras zvejas resursu saglabāšanas un apsaimniekošanas, ir dalītās kompetences jomas, kā, piemēram, tehnoloģiskā attīstība un sadarbība attīstībā.

–       Attiecībā uz noteikumiem par jūras transportu un jūras satiksmes drošību, un jūras piesārņojuma novēršanu, kas tostarp ir konvencijas II, III, V, VII un XII daļā, Kopienai ir ekskluzīva kompetence tikai tiktāl, ciktāl konvencijas vai juridisko aktu, kas pieņemti tās izpildei, noteikumi ietekmē esošos Kopienu noteikumus. Ja pastāv Kopienu normas, bet tās netiek ietekmētas, tostarp, ja Kopienu noteikumi nosaka tikai minimālās normas, dalībvalstīm ir kompetence, neskarot Kopienas kompetenci, rīkoties šajā jomā. Pārējos gadījumos kompetence ir dalībvalstīm.

Pielikumā ir atbilstošo Kopienu aktu saraksts. No šiem tekstiem izrietošās kompetences apjoms ir jānovērtē, salīdzinot ar katra teksta precīziem noteikumiem un it īpaši, ja šie noteikumi nosaka kopīgas normas.

[..]

 Pielikums

Kopienu akti, kas atbilst jautājumiem, ko aplūko Konvencija un nolīgums

–       Jūras drošības un jūras piesārņojuma novēršanas jomā

[..]

Padomes 1993. gada 13. septembra Direktīva 93/75/EEK par minimālajām prasībām attiecībā uz kuģiem, kas dodas uz Kopienas ostām vai atstāj tās, vedot bīstamas vai vidi piesārņojošas preces (OV L 247, 05.10.1993., 19. lpp.).

[..]

–       Jūras vides aizsardzības un saglabāšanas jomā (Konvencijas XII daļa)

[..]

Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīva 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 175, 05.07.1985., 40. lpp.).

[..]

–       Konvencijas, kuru līgumslēdzējpuse ir Kopiena

Konvencija par jūras piesārņošanas novēršanu no sauszemes avotiem, Parīze, 1974. gada 14. jūnijs (Padomes 1975. gada 3. marta Lēmums 75/437/EEK, publicēts OV L 194, 25.07.1975., 5. lpp.).

Protokols par grozījumiem Konvencijā par jūras piesārņošanas novēršanu no sauszemes avotiem, Parīze, 1986. gada 26. marts (Padomes 1986. gada 22. decembra Lēmums 87/57/EEK, publicēts OV L 24, 27.01.1987., 47. lpp.).

[..]”

9       Konvencijas IX daļā, kas saucas “Slēgtās un daļēji slēgtās jūras”, ir 122. un 123. pants, kas ir izteikti šādi:

 “122. pants

Definīcija

Šīs Konvencijas nolūkā “slēgtā vai daļēji slēgtā jūra” nozīmē līci, baseinu vai jūru, ko ieskauj divas vai vairākas valstis un kas ir saistīts ar citu jūru vai okeānu ar šauru eju, vai arī kas pilnībā vai galvenokārt sastāv no divu vai vairāku piekrastes valstu teritoriālajām jūrām un ekskluzīvajām ekonomiskajām zonām.

 123. pants

Valstu, kas robežojas ar slēgto vai daļēji slēgto jūru, sadarbība

Valstis, kas robežojas ar slēgtu vai daļēji slēgtu jūru, savstarpēji sadarbojas savu tiesību realizēšanā un šajā konvencijā noteikto pienākumu pildīšanā. Šajā nolūkā tās tieši vai ar atbilstošu reģionālo organizāciju starpniecību tiecas:

[..]

b)      koordinēt savu tiesību un pienākumu realizēšanu attiecībā uz jūras vides aizsardzību un saglabāšanu;

[..].”

10     Konvencijas XII daļā ar nosaukumu “Jūras vides aizsardzība un saglabāšana” ir 1. nodaļa ar nosaukumu “Vispārīgie noteikumi”. Šajā nodaļā ir 192.–194. pants, kuri noteic:

 “192. pants

Vispārīgās saistības

Valstīm ir pienākums aizsargāt un saglabāt jūras vidi.

 193. pants

Valstu suverēnās tiesības izmantot savus dabas resursus

Valstīm ir suverēnas tiesības lietot to dabas resursus saskaņā ar savu vides politiku un pienākumu aizsargāt un saglabāt jūras vidi.

 194. pants

Pasākumi, kas vērsti uz jūras dabas vides piesārņojuma samazināšanu un kontroli

1.      Valstīm, individuāli vai kopīgi, jāveic visi pasākumi saskaņā ar šo Konvenciju, kas nepieciešami, lai novērstu, mazinātu un kontrolētu jūras vides piesārņojumu no jebkura avota, lietojot šim iemeslam vislabākos praktiskos līdzekļus, kas ir to rīcībā un saskaņā ar to iespējām, un tām ir jāpieliek visas pūles, lai harmonizētu to politiku šajā sakarā.

2.      Valstīm jāveic visi pasākumi, kas nepieciešami, lai pārliecinātos, ka to darbības saskaņā ar to kompetenci ir veiktas tā, ka nenodara kaitējumu citām valstīm un to videi, un ka piesārņojums, kas rodas no negadījumiem vai darbībām saskaņā ar to kompetenci vai kas to kontrolē, neizplatīsies ārpus teritorijas, kur tās realizē savas suverēnas tiesības saskaņā ar šo Konvenciju.

3.      Saskaņā ar šo daļu pasākumi ir piemērojami jebkuriem jūras vides piesārņojuma avotiem. Šie pasākumi ietver tai skaitā tos, kas veikti, lai samazinātu lielāko iespējamo risku:

a)      toksisko, indīgo vai kaitīgo vielu izplūdei, it īpaši to [vielu], kurām ir pastāvīgs raksturs, no zemes avotiem vai caur atmosfēru vai izgāztuvēm;

b)      piesārņojumam no kuģiem, veicot praktiskos pasākumus, lai novērstu negadījumus un katastrofas, nodrošinātu drošību darbībām jūrā, novērstu tīšu vai netīšu izplūšanu, kā arī regulētu kuģu dizainu, konstrukciju, ekipējumu, darbību un nodrošināšanu ar personālu;

c)      piesārņojumam no iekārtām un ierīcēm, kas lietotas jūras dibena un zemaugsnes kārtas dabīgo resursu pētniecībai un izmatošanai, veicot praktiskos pasākumus, lai novērstu negadījumus un katastrofas, nodrošinātu drošību darbībām jūrā, novērstu tīšu vai netīšu izplūšanu, kā arī regulētu šādu ierīču un iekārtu dizainu, konstrukciju, ekipējumu, darbību un nodrošināšanu ar personālu;

d)      piesārņojumam no citām iekārtām un ierīcēm, kas darbojas jūras vidē, veicot praktiskus pasākumus, lai novērstu negadījumus un regulētu šādu iekārtu un ierīču dizainu, konstrukciju, ekipējumu, darbību un nodrošināšanu ar personālu.

4.      Veicot pasākumus, lai novērstu, samazinātu vai kontrolētu jūras vides piesārņojumu, valstīm ir jāatturas no iejaukšanās citu valstu darbībās, kas realizē savas tiesības un pienākumus saskaņā ar šo Konvenciju.

5.      Pasākumi, kas veikti saskaņā ar šo daļu, iekļauj tos, kas nepieciešami, lai aizsargātu un saglabātu retas un trauslas ekosistēmas, kā arī zivju sugu un cita veida jūras dzīvnieku, kuriem draud iznīcība, kuri ir iebaidīti vai kā citādi apdraudēti, dzīves vietas.”

11     Konvencijas 204.–206. pants, kas ir tās XII daļas 4. nodaļā, kas saucas “Monitorings un ekoloģiskais novērtējums”, paredz:

 “204. pants

Piesārņojuma riska vai seku monitorings

1.      Valstīm, rīkojoties saskaņā ar citu valstu tiesībām, jātiecas, cik vien tas praktiski iespējams, tieši vai ar starptautisko organizāciju palīdzību, ar atzītu zinātnisku metožu palīdzību veikt jūras vides piesārņošanas riska un seku novērošanu, mērīšanu, novērtēšanu un analīzi.

2.      Valstīm, jo īpaši, pastāvīgi jāseko jebkādu to veikto vai atļauto darbību sekām, lai noteiktu, vai šīs aktivitātes [darbības] var novest pie jūras vides piesārņošanas.

 205. pants

Ziņojumu publicēšana

Valstīm jāpublicē ziņojumi par saņemtajiem rezultātiem, izpildot 204. panta prasības vai jāiesniedz tādi ziņojumi noteiktā termiņā kompetentajām starptautiskajām organizācijām, kurus tās padarīs pieejamus visām Dalībvalstīm.

 206. pants

Darbības potenciālo seku novērtēšana

Kad valstīm ir pietiekams pamats uzskatīt, ka iecerētā darbība, kas ir to jurisdikcijā vai kontrolē, var izsaukt būtisku jūras vides piesārņojumu vai novest pie būtiskām kaitīgām izmaiņām tajā, tām, cik vien tas praktiski iespējams, jānovērtē šādas darbības potenciālās sekas attiecībā uz jūras vidi un jāziņo par šāda novērtējuma rezultātiem 205. pantā paredzētajā kārtībā.”

12     Konvencijas XII daļas 5. nodaļā, kas saucas “Starptautiskās normas un nacionālā likumdošana par jūras vides piesārņošanas novēršanu, samazināšanu un kontroles nodrošināšanu”, tostarp ir 207. un 211. pants, kas ir izteikti šādi:

 “207. pants

Piesārņojums no sauszemes avotiem

1.      Valstīm jāpieņem likumi un noteikumi, lai novērstu, mazinātu un kontrolētu jūras vides piesārņojumu no sauszemes avotiem, tajā skaitā no upēm, upes grīvām, cauruļvadiem un ūdens vadīšanas ierīcēm, ņemot vērā starptautiskās normas, standartus un ieteicamās prakses un procedūras.

2.      Valstīm jālieto [jāveic] citi pasākumi, kuri var būt nepieciešami, lai novērstu, mazinātu un kontrolētu šādu piesārņojumu.

3.      Valstīm jācenšas saskaņot savu politiku šajā izpratnē attiecīgajā reģionālajā līmenī.

4.      Valstīm, pirmām kārtām, izmantojot kompetentu starptautisko organizāciju vai diplomātiskas konferences starpniecību, jācenšas izveidot globālas un reģionālas normas, standartus un rekomendējošu praksi un procedūras, lai novērstu, mazinātu un kontrolētu jūras vides piesārņojumu no sauszemes avotiem, ņemot vērā raksturīgās reģionālās īpatnības, jaunattīstības valstu ekonomiskās iespējas un to nepieciešamību ekonomiski attīstīties. Šādas normas, standarti un rekomendējošā prakse un procedūras pēc nepieciešamības ir periodiski jāpārskata.

5.      Likumiem, noteikumiem, pasākumiem, normām, standartiem, rekomendējošām praksēm un procedūrām, kas ir minētas 1., 2. un 4. punktā, jāietver norādījumi, kuri ir paredzēti, lai maksimāli samazinātu toksisko, kaitīgo un indīgo vielu, it īpaši nešķīstošo, noplūdes iespējamību jūras vidē.

[..]”

 “211. pants

Piesārņošana no kuģiem

1.      Valstīm, pirmām kārtām, izmantojot kompetentas starptautiskās organizācijas vai vispārējas diplomātiskas konferences starpniecību, jāizveido starptautiskas normas un standarti, lai novērstu, mazinātu un kontrolētu jūras vides piesārņošanu no kuģiem, un jāsadarbojas, lai tādā pašā veidā pēc nepieciešamības izveidotu ceļu sistēmu, lai līdz minimumam novērstu avāriju briesmas, kuras var izsaukt jūras vides piesārņošanu, ieskaitot piekrasti, un kaitējumu no piesārņošanas, kas saistīts ar piekrastu valstu interesēm. Šādas normas un standarti līdzīgā veidā pēc nepieciešamības ir periodiski jāpārskata.

2.      Valstīm jāpieņem likumi un noteikumi, lai novērstu, mazinātu un kontrolētu jūras vides piesārņošanu no kuģiem, kas kuģo ar to karogu vai reģistrēti tajās. Šādiem likumiem un noteikumiem jābūt vismaz tādam pašam efektam, kā vispārēji pieņemtām starptautiskām normām un standartiem, kas pieņemti kompetentā starptautiskā organizācijā vai vispārējā diplomātiskā konferencē.

[..]”

13     Konvencijas 213. pants, kas ir XII daļas 6. nodaļā, kas saucas “Izpildīšanas nodrošināšana”, noteic:

“Likumu un noteikumu, kas saistīti ar piesārņojumu no sauszemes avotiem, izpildīšana

Valstīm jānodrošina savu likumu un noteikumu, kuri pieņemti saskaņā ar 207. pantu, izpildīšana un jāpieņem likumi, noteikumi, un jāveic citi nepieciešamie pasākumi, lai iedzīvinātu piemērojamās starptautiskās normas un standartus, ko pieņēmušas kompetentas starptautiskās organizācijas vai diplomātiska konference, lai novērstu, mazinātu un kontrolētu jūras vides piesārņojumu no sauszemes avotiem.”

14     Konvencijas XV daļā ir 1. nodaļa “Vispārīgie noteikumi”. Tās 282. panta noteikumi noteic:

“Vispārējo, reģionālo vai divpusējo vienošanos saistības

Ja Dalībvalstis, kas ir strīda puses par šīs Konvencijas interpretēšanu vai piemērošanu, vienojas ar vispārējās, reģionālās vai divpusējās vienošanās palīdzību vai kādā citā veidā, ka tāds strīds pēc kādas no strīda puses lūguma nodots izšķiršanai pēc tādas procedūras, kas saista ar obligātu lēmuma pieņemšanu, tad šī procedūra piemērojama to procedūru vietā, ko paredz šī daļa, ja strīda puses nevienojas par citu.”

15     Konvencijas 286.–288. pants, kas ir tās XV daļas 2. nodaļā, kas saucas “Obligātās procedūras, kas saistītas ar lēmumu obligātu izpildi”, paredz:

 “286. pants

Šajā nodaļā noteikto procedūru piemērošana

Ja strīds, kas attiecas uz šīs Konvencijas interpretēšanu vai piemērošanu, nav atrisināts, piemērojot 1. nodaļu, saskaņā ar 3. nodaļu strīds pēc jebkuras lietā iesaistītās puses lūguma tiek nodots tai tiesai vai šķīrējtiesai, kuru lietas izskatīšanas kompetence ir noteikta šajā nodaļā.

 287. pants

Procedūras izvēle

1.      Parakstot, ratificējot šo Konvenciju vai pievienojoties tai, vai arī jebkurā laikā pēc tam valstij ir tiesības, rakstveidā par to paziņojot, izvēlēties vienu vai vairākus no šādiem strīdu izšķiršanas ceļiem, kas attiecas uz šīs Konvencijas interpretēšanu vai piemērošanu:

a)      Jūras tiesību starptautiskais tribunāls, kas izveidots saskaņā ar VI pielikumu;

b)      Starptautiskā tiesa;

c)      šķīrējtiesa, kas izveidota saskaņā ar VII pielikumu;

d)      speciāla arbitrāža, izveidota saskaņā ar VIII pielikumu noteiktu kategoriju strīdiem, kas norādīti VII pielikumā.

[..]

 288. pants

 Kompetence

1.      287. pantā norādīto tiesu vai šķīrējtiesu kompetencē ir to strīdu izskatīšana, kuri attiecas uz šīs Konvencijas interpretēšanu vai pielietošanu. Šādi strīdi tiek nodoti tiesai vai šķīrējtiesai saskaņā ar šo daļu.

2.      Tāpat 287. pantā norādīto tiesu vai šķīrējtiesu kompetencē ir strīdu izskatīšana, kuri attiecas uz to starptautisko līgumu piemērošanu vai interpretēšanu, kuri ir saistīti ar šīs Konvencijas mērķiem. Šādu strīdu nodošanu tiesai vai arbitrāžai nosaka attiecīgā vienošanās.

[..]”

16     Saskaņā ar Konvencijas 290. pantu, kas ir tās XV daļas 2. nodaļā, tiesai vai šķīrējtiesai, kurai atbilstoši ir nodots strīds, var noteikt jebkādus pagaidu pasākumus.

17     Konvencijas 293. pants, kas arī ir šajā Konvencijas XV daļā, ir izteikts šādi:

 “Piemērojamās tiesības

1.      Tiesa vai šķīrējtiesa, kuru kompetence pamatojas uz šo nodaļu, piemēro šo Konvenciju, kā arī citas starptautisko tiesību normas, kuras nav pretrunā ar šo Konvenciju.

[..]”

18     Saskaņā ar Konvencijas 296. panta, kas ir šajā pašā Konvencijas XV daļā, noteikumiem:

“Lēmumu galīgais un saistošais spēks

1.      Jebkurš lēmums, ko ir pieņēmusi tiesa vai šķīrējtiesa, kuru kompetence pamatojas uz šo nodaļu, ir galīgs un visām strīdā iesaistītajām pusēm obligāti izpildāms.

2.      Šāds lēmums ir saistošs tikai strīdā iesaistītajām pusēm un tikai par konkrēto strīdu.”

19     Konvencijas IX pielikumā, kas saucas “Starptautisko organizāciju līdzdalība”, tostarp ir šādi noteikumi:

 “1. pants

Terminu lietošana [Termina “starptautiska organizācija” lietošana]

305. pantā un šajā pielikumā termins “starptautiskā organizācija” nozīmē valstu izveidotu starpvaldību organizāciju, kurai tās Dalībvalstis ir nodevušas kompetenci pār šajā Konvencijā regulētajiem jautājumiem, tajā skaitā kompetenci slēgt līgumus, kas attiecas uz šiem jautājumiem.

 2. pants

Parakstīšana

Starptautiskā organizācija var parakstīt šo Konvenciju, ja Konvenciju ir parakstījis tās Dalībvalstu vairākums. Parakstīšanas laikā starptautiskā organizācija veic paziņošanas procedūru, sīki aprakstot šīs Konvencijas regulētos jautājumus, attiecībā uz kuriem Konvenciju parakstījušās Dalībvalstis šādai organizācijai ir nodevušas kompetenci, kā arī šādas kompetences raksturu un apjomu.

 3. pants

Oficiālā apstiprināšana un pievienošanās

1.      Starptautiskā organizācija var deponēt tās instrumentu par oficiālo apstiprināšanu vai pievienošanos, ja savus ratifikācijas instrumentus vai instrumentus par pievienošanos iesniedz vai ir iesniedzis vairākums tās Dalībvalstu.

2.      Instrumenti, ko deponējusi starptautiskā organizācija, ietver saistības un paziņojumus saskaņā ar šī pielikuma 4. un 5. pantu.

 4. pants

Līdzdalības pakāpe, tiesības un saistības

1.      Starptautiskās organizācijas instrumenti par oficiālo apstiprināšanu vai pievienošanos ietver saistības uzņemties šajā Konvencijā paredzētās valstu tiesības un pienākumus jautājumos, attiecībā uz kuriem Dalībvalstis, kas ir šīs Konvencijas Dalībvalstis, tai ir nodevušas kompetenci.

2.      Starptautiskā organizācija kļūst par šīs Konvencijas Dalībvalsti tādā apjomā, kādā tai piešķirta kompetence saskaņā ar iesniegumiem, vēstījumiem vai paziņojumiem, kas paredzēti šī pielikuma 5. pantā.

3.      Šāda starptautiskā organizācija realizē tiesības un pilda saistības jautājumos, attiecībā uz kuriem Dalībvalstis tai ir nodevušas kompetenci un kuras pretējā gadījumā saskaņā ar šo Konvenciju būtu uzliktas valstīm, kas ir Konvencijas Dalībvalstis. Šādas starptautiskās organizācijas Dalībvalstis pašas nerealizē tai nodoto kompetenci.

4.      Starptautiskās organizācijas līdzdalība nekādā gadījumā nerada pārstāvniecības pieaugumu, uz ko pretējā gadījumā tās Dalībvalstīm, kuras ir šīs Konvencijas Dalībvalstis, būtu dotas tiesības, ieskaitot tiesības lēmumu pieņemšanā.

5.      Šādu starptautisko organizāciju līdzdalība nekādā gadījumā saskaņā ar šo Konvenciju nepiešķir nekādas tiesības organizācijas Dalībvalstīm, kuras nav Konvencijas Dalībvalstis.

6.      Konflikta gadījumā starp starptautiskās organizācijas saistībām saskaņā ar šo Konvenciju un tās saistībām, kas izriet no vienošanās par šādas organizācijas nodibināšanu vai jebkuriem dokumentiem, kas attiecas uz to, dominējošs spēks ir saistībām, kas izriet no šīs Konvencijas.

 5. pants

Iesniegumi, paziņojumi un vēstījumi

1.      Instrumentam par oficiālo apstiprināšanu vai starptautiskās organizācijas pievienošanos jāietver iesniegums, kurā detalizēti aprakstīti šīs Konvencijas regulētie jautājumi, kas attiecas uz kompetenci, ko Dalībvalstis, kas ir šīs Konvencijas Dalībvalstis, ir nodevušas organizācijai.

2.      Starptautiskās organizācijas Dalībvalsts, ratificējot Konvenciju vai pievienojoties tai, deponē savu instrumentu par oficiālo apstiprināšanu vai pievienošanos atkarībā no tā, kas notiek vēlāk, izdara paziņojumu, kurā detalizēti aprakstīti šīs Konvencijas regulētie jautājumi, kas attiecas uz kompetenci, ko tā ir nodevusi šai organizācijai.

3.      Domājams, ka Dalībvalstīm, kuras ir starptautiskās organizācijas Dalībvalstis, kas savukārt ir šīs Konvencijas Dalībniece, ir kompetence visos jautājumos, ko regulē šī Konvencija un attiecībā uz kuriem saskaņā ar šo pantu šādas valstis par kompetences nodošanu šai organizācijai nav nosūtījušas iesniegumu vai citādi paziņojušas vai vēstījušas.

4.      Starptautiskā organizācija un tās Dalībvalstis, kas ir Konvencijas Dalībvalstis, nekavējoties paziņo šīs Konvencijas depozitārijam par jebkurām izmaiņām kompetences sadalē, ietverot jauno kompetences nodošanu, kas konkrēti norādīta paziņojumos saskaņā ar 1. un 2. punktu.

5.      Jebkura Dalībvalsts var griezties pie starptautiskās organizācijas un tās Dalībvalstīm, kuras ir šīs Konvencijas Dalībvalstis, ar lūgumu sniegt informāciju par to, kurām organizācijām un to Dalībvalstīm ir kompetence attiecībā uz jebkuru konkrēto radušos jautājumu. Organizācija un attiecīgās Dalībvalstis sniedz šādu informāciju saprātīgā termiņā. Starptautiskā organizācija un Dalībvalstis var sniegt šādu informāciju arī pēc savas iniciatīvas.

6.      Saskaņā ar šo pantu iesniegumos, vēstījumos un paziņojumos tiek konkrēti norādīts nodotās kompetences raksturs un apjoms.

[..]”

 Prāvas priekšvēsture

 Īrijas un Apvienotās Karalistes domstarpības par rūpnīcu MOX

20     Sabiedrība British Nuclear Fuel plc (turpmāk tekstā – “BNFL”) Sellafīldā (Apvienotā Karaliste), Īrijas jūras krastā darbina vairākas rūpnīcas. Tostarp šajā vietā ir ierīkotas rūpnīcas, kas saucas MOX un THORP.

21     Rūpnīcā MOX pārstrādā plutoniju, kas rodas no izlietotās atomdegvielas, sajaucot plutonija dioksīdu ar noplicināto urāna dioksīdu. Tā rezultātā rodas jauna degviela, kas saucas MOX, saīsinājums, ko izmanto, lai apzīmētu jauktu oksīdu degvielu (“mixed oxide fuel”), ko paredzēts izmantot kā enerģijas avotu atomelektrostacijās.

22     Daļa no materiāla, ko izmanto rūpnīcā MOX, ir no rūpnīcas THORP, apzīmējums, ar ko apzīmē šo termiskā oksīda pārstrādes rūpnīcu (“thermal oxide reprocessing plant”), kurā tiek pārstrādāta izmantotā atomdegviela no atomreaktoriem Apvienotajā Karalistē un citās valstīs, lai no tās iegūtu plutonija dioksīdu un urāna dioksīdu.

23     Pēc BNFL iesniegtā pieteikuma atļaujas saņemšanai iesniegšanas, pamatojoties uz šīs sabiedrības 1993. gadā iesniegto vides ziņojumu (turpmāk tekstā – “1993. gada vides ziņojums”), Apvienotās Karalistes iestādes izsniedza atļauju MOX būvniecībai.

24     1996. gadā BNFL iesniedza lūgumu Apvienotās Karalistes Vides aģentūrai, lai saņemtu atļauju ekspluatēt šo rūpnīcu.

25     1997. gada 11. februārī Komisija, pamatojoties uz Apvienotās Karalistes sniegto informāciju, izdeva atzinumu saskaņā ar EAEK 37. pantu par radioaktīvo atkritumu, kas rodas no MOX rūpnīcas darbības, apglabāšanas plānu (OV C 68, 4. lpp.). Saskaņā ar šī atzinuma noteikumiem “plāna par radioaktīvo atkritumu, kas rodas no BNFL Sellafield jaukto oksīdu degvielas rūpnīcas darbības, apglabāšanu, gan normāli darbojoties, gan arī tādas avārijas, kuras veids un lielums aplūkots vispārīgajos datos, gadījumā ieviešana neradīs radioaktīvo piesārņojumu, kas būtu vērā ņemams citas dalībvalsts ūdens, augsnes vai gaisa kvalitātei”.

26     Turklāt, lai izpildītu 1980. gada 15. jūlija Direktīvas 80/836/Euratom, ar ko groza direktīvas, ar kurām nosaka drošības pamatstandartus sabiedrības un darba ņēmēju veselības aizsardzībai no jonizējošā starojuma apdraudējuma (OV L 246, 1. lpp.), noteikumus, privāts konsultāciju uzņēmums sagatavoja novērtējuma ziņojumu par rūpnīcas MOX ekonomisko pamatojumu (turpmāk tekstā – “PA ziņojums”), kura viena no redakcijām tika publicēta 1997. gadā.

27     Turklāt laikposmā no 1997. gada aprīļa līdz 2001. gada augustam Apvienotās Karalistes iestādes noorganizēja piecas sabiedriskās konsultācijas par rūpnīcas MOX ekonomisko pamatojumu. 2001. gada 3. oktobrī šīs iestādes nolēma, ka rūpnīca ir ekonomiski pamatota Padomes 1996. gada 13. maija Direktīvas 96/29/Euratom, ar ko nosaka drošības pamatstandartus sabiedrības un darba ņēmēju veselības aizsardzībai no jonizējošā starojuma apdraudējuma (OV L 159, 1. lpp.), ar ko no 2000. gada 13. maija aizstāja Direktīvu 80/836, 6. panta 1. punkta izpratnē.

28     Laikposmā no 1994. līdz 2001. gadam Īrija vairākkārt vērsās pie Apvienotās Karalistes iestādēm rūpnīcas MOX sakarā, tostarp apšaubot gan 1993. gada vides ziņojuma, gan lēmuma par šīs rūpnīcas ekonomisko pamatojumu pamatotību. Īrija turklāt apstrīdēja pamatojumu, saskaņā ar kuru tika organizētas sabiedriskās konsultācijas, un lūdza informāciju papildus PA ziņojumā publicētajam.

29     2001. gada 4. oktobra paziņojumā presei Īrijas ministrs, kurš atbildēja par atomdrošību, paziņoja, ka Īrija ir paredzējusi iesniegt sūdzību, pamatojoties uz Konvenciju, par to, ka nav pienācīga rūpnīcas MOX ietekmes uz vidi novērtējuma.

 Īrijas uzsāktās strīda risināšanas procedūras par rūpnīcu MOX

30     2001. gada 15. jūnijā Īrija nosūtīja Apvienotajai Karalistei lūgumu par šķīrējtiesas izveidošanu un pieteikumu par lietas ierosināšanu, piemērojot Konvencijas par Ziemeļaustrumatlantijas jūras vides aizsardzību, kas parakstīta Parīzē 1992. gada 22. septembrī, 32. pantu. Konvencija tika apstiprināta Kopienas vārdā ar Padomes 1997. gada 7. oktobra Lēmumu 98/249/EK (OV 1998, L 104, 1. lpp.). Ar šo konvenciju aizstāj tostarp Parīzes līgumus par jūras piesārņošanas no sauszemes avotiem novēršanu, kuru dalībniece Kopiena jau bija un kas šajā sakarā tika norādīti deklarācijas par Kopienas kompetenci pielikumā.

31     Šajā prasības pieteikumā Īrija apgalvoja, ka Apvienotā Karaliste ir pārkāpusi šīs konvencijas 9. pantā paredzētos pienākumus, atsakoties nosūtīt vienu pilnu PA ziņojuma eksemplāru.

32     2003. gada 2. jūlijā saskaņā ar šo konvenciju izveidotā šķīrējtiesa noraidīja Īrijas prasību.

33     Šādas procedūras (tiesvedības) uzsākšana tomēr nav aplūkota šajā prasībā par valsts pienākumu neizpildi.

34     2001. gada 25. oktobrī Īrija paziņoja Apvienotajai Karalistei, ka saskaņā ar Konvencijas 287. pantu tā uzsāk tiesvedību šķīrējtiesā, kas paredzēta šīs konvencijas VII pielikumā (turpmāk tekstā – “šķīrējtiesa”), lai atrisinātu “strīdu par rūpnīcu MOX, radioaktīvo vielu starptautiskajiem pārvadājumiem un Īrijas jūras vides aizsardzību”.

35     Pieteikumā par lietas ierosināšanu šķīrējtiesai tika lūgts izspriest un nolemt:

“1)      ka Apvienotā Karaliste nav ievērojusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Konvencijas 192. un 193. pantu un/vai 194. pantu, un/vai 207. pantu, un/vai 211. un 213. pantu attiecībā uz rūpnīcas MOX ekspluatācijas atļaušanu, it īpaši neieviešot pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu, mazinātu un kontrolētu Īrijas jūras vides piesārņojumu, kas rodas 1) no tīšas radioaktīvu vielu un/vai atkritumu novadīšanas no rūpnīcas MOX un/vai 2) no nejaušas radioaktīvu vielu un/vai atkritumu izplūdes no rūpnīcas MOX un/vai no starptautiskiem pārvadājumiem, kas saistīti ar rūpnīcu MOX, un/vai 3) no radioaktīvu vielu un/vai atkritumu izplūdes no rūpnīcas MOX un/vai no starptautiskiem pārvadājumiem, kas saistīti ar rūpnīcu MOX, kas rodas teroristiskas darbības rezultātā;

2)      ka Apvienotā Karaliste nav pildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Konvencijas 192. un 193. pantu un/vai 194. pantu, un/vai 207. pantu, un/vai 211. un 213. pantu saistībā ar rūpnīcas MOX ekspluatācijas atļaušanu, 1) pienācīgi nenovērtējot vai vispār nenovērtējot teroristiska uzbrukuma rūpnīcai MOX un radioaktīvo vielu starptautiskiem pārvadājumiem, kas saistīti ar šo rūpnīcu, risku un/vai 2) neieviešot pienācīgi vai vispār neieviešot vispārēju stratēģiju vai vispārēju plānu, lai novērstu teroristisku uzbrukumu rūpnīcai MOX vai radioaktīvo atkritumu, ka saistīti ar šīs rūpnīcas darbību, starptautiskajiem pārvadājumiem, kā arī lai apturētu un reaģētu uz šādu uzbrukumu;

3)      ka Apvienotā Karaliste nav pildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Konvencijas 123. un 197. pantu saistībā ar rūpnīcas MOX ekspluatācijas atļaušanu un nav izpildījusi pienākumu sadarboties ar Īriju, lai aizsargātu Īrijas jūras vidi, tostarp atsakoties dalīties informācijā un/vai atsakoties uzsākt pienācīgu rūpnīcas MOX un ar šo rūpnīcu saistīto darbību ietekmes uz vidi novērtējumu un/vai piešķirot rūpnīcas MOX ekspluatācijas atļauju, lai gan vēl nebija pabeigta procedūra par strīdu noregulēšanu saistībā ar piekļuvi informācijai;

4)      ka Apvienotā Karaliste nav ievērojusi pienākumus, ko tai uzliek ar Konvencijas 206. pantu saistībā ar rūpnīcas MOX ekspluatācijas atļaušanu, it īpaši

a)      neveicot [1993. gada vides ziņojumā] pienācīgu un pilnīgu rūpnīcas MOX ekspluatācijas potenciālās ietekmes uz Īrijas jūras vidi novērtējumu un/vai

b)      kopš [1993. gada vides ziņojuma] publicēšanas neveicot rūpnīcas MOX ekspluatācijas potenciālās ietekmes uz jūras vidi novērtējumu, ņemot vērā faktisko un juridisko attīstību kopš 1993. gada un it īpaši kopš 1998. gada, un/vai

c)      neveicot radioaktīvo materiālu starptautisko pārvadājumu, kas paredzēti rūpnīcai MOX vai tiek nosūtīti no tās, iespējamo ietekmi uz Īrijas jūras vidi, un/vai

d)      neveicot riska, ko Īrijas jūras videi radītu viena vai vairāku teroristisku uzbrukumu rūpnīcai MOX un/vai radioaktīvo materiālu, kas paredzēti rūpnīcai MOX vai kas nosūtīti no rūpnīcas MOX, starptautiskajiem pārvadājumiem iespējamā ietekme, novērtējumu;

5)      ka Apvienotā Karaliste neatļauj vai kavē a) rūpnīcas MOX ekspluatāciju un/vai b) radioaktīvo materiālu, kas tiek pārvadāti uz Apvienoto Karalisti vai no tās un kas ir saistīti ar rūpnīcas MOX ekspluatāciju vai sagatavošanas vai kādu citu darbību, kas saistīta ar rūpnīcas MOX ekspluatāciju, starptautiskos pārvadājumus līdz brīdim, kad 1) tā ir veikusi pienācīgu rūpnīcas MOX ekspluatācijas, kā arī ar šo ekspluatāciju saistīto radioaktīvo materiālu starptautisko pārvadājumu ietekmes uz vidi novērtējumu, 2) tā ir pierādījusi, ka rūpnīcas MOX ekspluatācija un ar šo ekspluatāciju saistīto radioaktīvo materiālu starptautiskie pārvadājumi tieši vai netieši neradīs radioaktīvo materiālu, ieskaitot radioaktīvo atkritumu, tīšu izgāšanu Īrijas jūrā, un 3) sadarbībā ar Īriju ir ticis apstiprināts un pieņemts vispārējās stratēģijas dokuments vai plāns, kas ļauj novērst teroristisku uzbrukumu rūpnīcai MOX un ar šīs rūpnīcas darbību saistītu radioaktīvo atkritumu starptautiskajiem pārvadājumiem, apturēt un reaģēt uz šādu uzbrukumu;

6)      ka Īrijas tiesāšanās izdevumus atlīdzina Apvienotā Karaliste”.

36     Saistībā ar šķīrējtiesas piemērojamajām tiesībām (piemērojamo likumu) pieteikumā par lietas ierosināšanu norādīts tostarp, ka šī šķīrējtiesa “tiek aicināta ņemt vērā vajadzības gadījumā citu starptautisko dokumentu, tajā skaitā starptautisko konvenciju un Kopienu tiesiskā regulējuma, normas [..]”.

37     Turklāt, atsaucoties uz Konvencijas 293. pantu, šajā pieteikumā ir precizēts – “Īrija uzskata, ka konvencijas normas jāinterpretē, atsaucoties uz citām Īrijai un Apvienotajai Karalistei saistošām starptautiskām normām, tādām kā konvencija [par Ziemeļaustrumatlantijas jūras vides aizsardzību] [..], Direktīva 85/337/EEK un Direktīva 80/836/Euratom, un Direktīva 96/29/Euratom”.

38     2001. gada 9. novembrī Īrija arī Starptautiskajā Jūras tiesību tribunālā iesniedza lūgumu par pagaidu [noregulējuma] pasākumiem saskaņā ar Konvencijas 290. panta 5. punktu, īpaši lūdzot, lai Apvienotā Karaliste nekavējoties aptur rūpnīcas MOX ekspluatācijas atļauju.

39     Ar 2001. gada 3. decembra rīkojumu (lieta Nr. 10, “Rūpnīcas MOX lieta”, Īrija pret Apvienoto Karalisti) Starptautiskais Jūras tiesību tribunāls noteica šādus pagaidu pasākumus, kas atšķīrās no tiem, ko lūdza Īrija:

“Īrijai un Apvienotajai Karalistei ir jāsadarbojas un šajā nolūkā jāuzsāk konsultācijas ar mērķi:

a)      apmainīties ar papildu informāciju par rūpnīcas MOX palaišanas ekspluatācijā iespējamām sekām Īrijas jūrai;

b)      uzraudzīt riskus un ietekmi, kas varētu rasties uz Īrijas jūru no rūpnīcas MOX darbībām;

c)      ja nepieciešams, ieviest pasākumus, lai novērstu jūras vides piesārņojumu, kas varētu rasties no rūpnīcas MOX darbībām.”

40     Šajā pašā rīkojumā šis tribunāls deklarēja savu prima facie kompetenci un noraidīja Apvienotās Karalistes iesniegto iebildumu par nekompetenci, pamatojieties uz Konvencijas 282. pantu, tā kā šī dalībvalsts apgalvoja, ka atsevišķi Īrijas izteiktās sūdzības aspekti izriet no Kopienu tiesībām un ka tādējādi Tiesai ir ekskluzīva kompetence strīda izskatīšanā.

41     Apvienotā Karaliste no jauna norādīja uz šo iebildumu par nekompetenci rakstveida procesā šķīrējtiesā, un tas tika izskatīts tiesas sēdē šķīrējtiesā.

42     Ar 2003. gada 24. jūnija rīkojumu, kas Komisijai paziņots 2003. gada 27. jūnijā, šķīrējtiesa nolēma apturēt tiesvedību līdz 2003. gada 1. decembrim un lūdza līdz šim datumam to plašāk informēt par Kopienu tiesību ietekmi uz strīdu, kas tai nodots izskatīšanai.

43     Šajā rīkojumā šķīrējtiesa norādīja, ka problēmas, kas cieši saistītas ar Kopienu tiesībām, ir radušās saistībā ar svarīgiem jautājumiem, tādiem kā Īrijas un Apvienotās Karalistes procesuālā rīcībspēja, kompetences sadalījums starp Kopienu un tās dalībvalstīm saistībā ar Konvenciju, apjoms, kādā šķīrējtiesa var atsaukties uz pamatnormām, uz ko norādījušas puses, un Tiesas ekskluzīvā kompetence.

44     Šajā sakarā šķīrējtiesa uzskatīja, ka pastāv reāla iespēja, ka strīda izskatīšanu varētu nodot Tiesai, un secināja, ka tas izriet no Kopienu tiesībām, tādējādi izslēdzot šīs šķīrējtiesas jurisdikciju saskaņā ar Konvencijas 282. pantu.

45     Šķīrējtiesa turklāt norādīja, ka jautājumi, no kuriem atkarīga tās kompetence, būtībā ir par atsevišķas tiesību sistēmas, proti, Kopienu tiesību sistēmas, iekšējo funkcionēšanu un tie ir jārisina Kopienas iestādēm, proti, Tiesai.

46     Šajā sakarā šķīrējtiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā risku pieņemt pretrunīgus spriedumus un ņemot vērā apsvērumus par tiesu iestāžu savstarpējo respektēšanu un atzīšanu, nebūtu pareizi turpināt tiesvedību, neatrisinot jautājumus, kas izriet no Kopienu tiesībām. Šķīrējtiesa arī aicināja lietas dalībniekus atsevišķi vai kopā ieviest atbilstošos pasākumus, lai ātri atrisinātu nenokārtotos jautājumus Eiropas Kopienu iestāžu ietvaros.

47     Ar šo pašu rīkojumu šķīrējtiesa apstiprināja pagaidu pasākumus, ko pirms tam bija noteicis Starptautiskais Jūras tiesību tribunāls, noraidot Īrijas iesniegto lūgumu par papildu pagaidu pasākumiem.

48     Pēc Komisijas lēmuma par šīs tiesvedības par pienākumu neizpildi uzsākšanu pieņemšanas Īrija lūdza šķīrējtiesai apturēt tiesvedību lietā līdz brīdim, kamēr Tiesa būs pieņēmusi spriedumu. Ar 2004. gada 14. novembra rīkojumu šķīrējtiesa apmierināja šo lūgumu.

 Pienākumu neizpildes procedūra

49     Ar 2001. gada 18. jūnija Konvencijas par Ziemeļaustrumatlantijas jūras vides aizsardzību ietvaros izveidotās komisijas izpildsekretāra vēstuli Komisija tika informēta par Īrijas uzsākto tiesvedību saskaņā ar Konvenciju par Ziemeļaustrumatlantijas jūras vides aizsardzību izveidotajā šķīrējtiesā (skat. šī sprieduma 30. punktu).

50     Ar 2001. gada 8. oktobra vēstuli Komisijas dienesti lūdza Īriju apturēt šo tiesvedību, pamatojot ar to, ka attiecīgais strīds ir Tiesas ekskluzīvā kompetencē.

51     2001. gada 25. oktobrī Īrija saskaņā ar Konvenciju uzsāka strīda par rūpnīcu MOX noregulēšanas procedūru.

52     2002. gada 20. jūnijā notika Komisijas dienestu un Īrijas iestāžu savstarpējā tikšanās par visiem šī strīda jautājumiem.

53     Ar 2002. gada 27. jūnija vēstuli, par ko bija atgādinājums 2002. gada 8. oktobrī, Komisijas dienesti aicināja Īrijas iestādes nosūtīt tai atsevišķus papildu dokumentus, tostarp procesuālos rakstus, kas iesniegti procedūru, kas uzsāktas saskaņā ar Konvenciju par Ziemeļaustrumatlantijas jūras vides aizsardzību un Konvenciju, ietvaros.

54     Ar 2002. gada 22. oktobra vēstuli Īrija apmierināja šo lūgumu attiecībā uz procesuālajiem rakstiem, kas iesniegti tās vārdā saskaņā ar Konvenciju par Ziemeļaustrumatlantijas jūras vides aizsardzību izveidotās šķīrējtiesas un Starptautiskā Jūras tiesību tribunāla procesā. Savukārt attiecībā uz tiesvedību šķīrējtiesā Īrija norādīja, ka abiem lietas dalībniekiem līdz tiesas sēdei ir konfidencialitātes pienākums. Tā turklāt precizēja, ka tās vēstule nebūtu jāuzskata par sūdzības iesniegšanu saskaņā ar EKL 227. pantu.

55     Pēc tam Komisija uzsāka EKL 226. pantā paredzēto pienākumu neizpildes procedūru. 2003. gada 15. maijā tā nosūtīja Īrijai brīdinājuma vēstuli, pieprasot iesniegt apsvērumus par iebildumu par pienākumu neizpildi saskaņā ar EKL 10. un EKL 292. pantu, pirmkārt, nepildot EAEK 192. un EAEK 193. pantu, otrkārt, uzsākot tiesvedību saskaņā ar Konvenciju.

56     Tā kā Īrija 2003. gada 15. jūlija vēstulē bija paudusi savu nepiekrišanu Komisijas nostājai, Komisija 2003. gada 19. augustā izdeva argumentētu atzinumu, aicinot šo dalībvalsti veikt nepieciešamos pasākumus, lai divu nedēļu laikā, kas pēc tam tika pagarinātas vēl par divām nedēļām, skaitot no šī atzinuma saņemšanas brīža, atzinumu izpildītu.

57     Tā kā Komisija nebija apmierināta ar Īrijas atturīgo atbildi uz šo atzinumu, tā cēla šo prasību.

58     Ar Tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 7. aprīļa rīkojumu Zviedrijas Karalistes valdībai tika ļauts iestāties lietā Īrijas apsvērumu atbalstam un Apvienotajai Karalistei – Komisijas apsvērumu atbalstam.

 Par prasību

59     Prasības pieteikumā Komisija norāda uz trīs iebildumiem. Uzsākot tiesvedību pret Apvienoto Karalisti saskaņā ar Konvenciju, Īrija, pirmkārt, nav ievērojusi Tiesas ekskluzīvo kompetenci izskatīt visus dažādos strīdus par Kopienu tiesību interpretāciju un piemērošanu, kas paredzēta EKL 292. pantā, otrkārt, pārkāpusi šo pašu normu un EAEK 193. pantu, nododot šķīrējtiesai strīdu, kurai atrisināšanai netieši jāinterpretē un jāpiemēro no Kopienu tiesībām izrietoši akti, treškārt, nav ievērojusi pienākumu sadarboties, kas izriet no EKL 10. panta, īstenojot kompetenci, kas ir Komisijas kompetencē, un nav ievērojusi šo pašu pienākumu, kas izriet no EKL 10. panta un EAEK 192. panta, pirms tam neinformējot un nekonsultējoties ar kompetentajām Kopienu iestādēm.

 Par pirmo iebildumu

60     Ar pirmo iebildumu Komisija uzsver, ka, uzsākot Konvencijā paredzētu strīdu noregulēšanas procedūru, lai atrisinātu strīdu ar Apvienoto Karalisti par rūpnīcu MOX, Īrija nav ievērojusi Tiesas ekskluzīvo kompetenci attiecībā uz strīdiem par Kopienu tiesību interpretāciju un piemērošanu un ir arī pārkāpusi EKL 292. pantu.

 Lietas dalībnieku apsvērumi

61     Komisija apgalvo, ka, tā kā Konvencija ir jaukts līgums, tās noteikumi, uz kuriem Īrija atsaukusies šķīrējtiesā par Kopienas ārējo kompetenci vides aizsardzības jautājumā, kas paredzēta EKL 175. pantā, šo noteikumu interpretācija un piemērošana dalībvalstu strīdu ietvaros izriet no Tiesas ekskluzīvās kompetences saskaņā ar EKL 292. pantu.

62     Lēmums 98/392, tā kā tas atsaucas uz EKL 175. pantu, un deklarācija par Kopienas kompetenci, tā kā tā noteic, ka jūras vides aizsardzība izriet no Kopienas dalītās kompetences, apstiprina, ka, kļūstot par Konvencijas dalībnieci, Kopiena ir izmantojusi savu dalīto kompetenci vides aizsardzības jomā. Līdz ar to nav jānosaka Kopienas ekskluzīvā kompetence strīdā skartajās jomās.

63     No Tiesas judikatūras izriet, ka, ja tai ir iesniegts strīds saskaņā ar EK līguma noteikumiem, tai ir kompetence interpretēt jaukto līgumu noteikumus ne tikai tad, ja attiecīgie noteikumi izriet no Kopienas ekskluzīvās kompetences, bet arī tad, ja tie izriet no dalītās kompetences. Šajā sakarā Komisija atsaucas uz 1998. gada 16. jūnija spriedumu lietā C‑53/96 Hermès (Recueil, I‑3603. lpp., 33. punkts), 2000. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑300/98 un C‑392/98 Dior u.c. (Recueil, I‑11307. lpp., 33. punkts) un 2002. gada 19. marta spriedumu lietā C‑13/00 Komisija/Īrija (Recueil, I‑2943. lpp., 20. punkts).

64     Turklāt visus jautājumus, kas iesniegti šķīrējtiesā, lielākoties nosedz gandrīz pilnīga Kopienu iekšējo aktu tiesiskā regulējuma sistēma, daļa no kuriem turklāt ir norādīta deklarācijas par Kopienas kompetenci pielikumā.

65     Šī deklarācija, kurā norādīts, ka Kopiena var kļūt par Konvencijas dalībnieci tikai savas kompetences robežās, nekādā veidā tomēr neliek šķēršļus šādas pievienošanās iespējai ekskluzīvās kompetences jomās.

66     Īrija uzsver, ka Kopienai netika nodota kompetence attiecībā uz jomām, uz ko attiecas Konvencijas noteikumi, uz kuriem šī dalībvalsts pamato savu prasību šķīrējtiesā.

67     Kā to apliecina deklarācija par Kopienas kompetenci, lai noteiktu Kopienas kompetenci, ir jāpierāda, ka Kopienu tiesību aktus ietekmē attiecīgie Konvencijas noteikumi.

68     Šajā deklarācijā īpaši norādītā dalītā kompetence, ciktāl tā attiecas uz jomām, kurās Kopiena ir noteikusi tikai minimālās normas, nav nodota un vēl arvien ir dalībvalstīm.

69     Jaukto līgumu par Kopienas dalīto kompetenci noteikumi ir Kopienu tiesību neatņemama sastāvdaļa tikai tad, ja šie noteikumi var apdraudēt Kopienu tiesību kopējās normas.

70     Tomēr šis nav tas gadījums, tā kā attiecīgie Kopienu noteikumi par vides aizsardzību noteic tikai minimālās normas.

71     Līdz ar to Komisija nav pierādījusi, ka Konvencijas normas, uz kurām Īrija atsaucās šķīrējtiesā, ietver tos pašus pienākumus, kādi ir paredzēti esošajos Kopienu aktos, un līdz ar to nav pierādījums Kopienu normu ietekmēšanai.

72     Kā uzskata Īrijas valdība, attiecīgās Konvencijas normās ir stingrāki pienākumi nekā tie, ko paredz Kopienu tiesībās.

73     Kopienu tiesiskā regulējuma radioaktīvo vielu novadīšanas jūras vidē, kā arī paziņošanas un sadarbības šo vielu pārvadāšanā pa jūru jomā nav. Turklāt tajā nav noteikumu, kas būtu pielīdzināmi Konvencijas 123. pantam.

74     Turklāt, tā kā EAEK nav Konvencijas dalībniece un deklarācijas par Kopienas kompetenci pielikumā nav neviena akta, kas pieņemts EAEK līguma ietvaros, Konvencijas jomā Kopienai nav piešķirta kompetence, kas pamatota ar šo līgumu.

75     Zviedrijas valdība apgalvo, ka, tā kā Kopienas ārējā kompetence vides aizsardzības jomā nav ekskluzīva, šī kompetence kļūst ekskluzīva, ja un ciktāl Kopiena ir pieņēmusi tās iekšienē kopējus noteikumus, ko var ietekmēt dalībvalstu uzņemtās saistības starptautiskā līmenī. Šī valdība šajā sakarā atsaucas uz 1971. gada 31. marta spriedumu lietā 22/70 Komisija/Padome, saukts “AETR” (Recueil, 263. lpp., 17. punkts).

76     Gadījumā, ja kopējie noteikumi ir tikai minimālās normas, dalībvalstis saglabā tiesības meklēt lielāku aizsardzību gan valsts, gan starptautiskajā līmenī.

77     Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka attiecībā uz Konvencijas XII daļu attiecībā uz jūras vides aizsardzību Kopienas kompetence pamatojas uz kopējiem noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar EKL 175. pantu, nevis saskaņā ar vides mērķiem, kas uzskaitīti EKL 174. pantā.

78     Lai pārbaudītu Kopienai nodotās kompetences apjomu jomā, no kuras izriet attiecīgie Konvencijas noteikumi, ir jāatsaucas uz iepriekš minētā AETR sprieduma 15.–17. punktā noteiktajiem principiem un turpmāko judikatūru, kurā šie principi attīstīti, tostarp 1994. gada 15. novembra atzinumu 1/94 (Recueil, I‑5267. lpp., 77. punkts) un 1996. gada 28. marta atzinumu 2/94 (Recueil, I‑1759. lpp., 24.–26. punkts).

79     Konvencijas noteikumi, uz kuriem norādījusi Īrija šķīrējtiesā, var ietekmēt Kopienas pieņemtos kopējos noteikumus, tā kā jautājumos, kuros uz tiem ir atsaukusies un ko ir interpretējusi šī dalībvalsts šajā tiesā, šie noteikumi attiecas uz jomu, kuru EK līgums nosedz nevis vispārīgi, bet precīzi.

 Tiesas vērtējums

80     Vispirms ir jāprecizē, ka ar savu pirmo iebildumu Komisija pārmet Īrijai, ka tā nav ievērojusi Tiesas ekskluzīvo kompetenci, iesniedzot šķīrējtiesā strīdu ar citu dalībvalsti par Konvencijas, kurā ietverti pienākumi, ko uzņēmusies Kopiena, īstenojot savu kompetenci vides aizsardzības jomā, noteikumu interpretāciju un piemērošanu, tādējādi pārkāpjot EKL 292. pantu. EAEK līguma noteikumi, uz kuriem savos apsvērumos atsaucas Komisija, attiecas uz otro un trešo iebildumu.

81     Saskaņā ar EKL 300. panta 7. punktu “nolīgumi, kas noslēgti saskaņā ar šajā pantā izklāstītajiem nosacījumiem, uzliek saistības Kopienas iestādēm un dalībvalstīm”.

82     Kopiena parakstīja Konvenciju un pēc tam apstiprināja ar Lēmumu 98/392. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka šīs konvencijas noteikumi no tā brīža ir Kopienu tiesiskās kārtības neatņemama sastāvdaļa (skat. it īpaši 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C‑344/04 IATA un ELFAA, Krājums, I‑403. lpp., 36. punkts).

83     Kopiena un dalībvalstis noslēdza Konvenciju saskaņā ar dalīto kompetenci.

84     Tiesa jau ir spriedusi, ka jauktajam līgumam ir tāds pats statuss Kopienas tiesību sistēmā kā Kopienas līgumiem, jo tie ir noteikumi, kas izriet no Kopienas kompetences (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Īrija, 14. punkts).

85     Tiesa no tā secina, ka, nodrošinot no līguma, ko noslēgušas Kopienas iestādes, izrietošo saistību ievērošanu, dalībvalstis Kopienu [tiesiskajā] kārtībā pilda pienākumu pret Kopienu, kas ir uzņēmusies atbildību par šī līguma pareizu izpildi (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Īrija, 15. punkts).

86     Tā kā Konvencija ir jaukts līgums, līdz ar to ir jāpārbauda, vai šīs konvencijas noteikumi, uz ko atsaukusies Īrija šķīrējtiesā strīdā par rūpnīcu MOX, izriet no Kopienas kompetences.

87     No Īrijas pieteikuma par lietas ierosināšanu formulējuma (izteikts šī sprieduma 35. punktā) izriet, ka būtībā šī dalībvalsts pārmet Apvienotajai Karalistei, ka ir izdota atļauja rūpnīcas MOX ekspluatācijai, neievērojot noteiktus pienākumus, kas izriet no Konvencijas.

88     Izņemot Konvencijas 123. pantu, visi noteikumi, uz ko šajā sakarā izdarīta atsauce, ir šīs konvencijas XII daļā ar nosaukumu “Jūras vides aizsardzība un saglabāšana”.

89     It īpaši Īrija pārmet Apvienotajai Karalistei, ka tā, pirmkārt, ir pārkāpusi Konvencijas 206. pantu, neizpildot pienākumu veikt pienācīgu visu ar rūpnīcas MOX saistīto darbību ietekmes uz Īrijas jūras vidi novērtējumu, līdz ar to Konvencijas 123. un 197. pantu, neizpildot pienākumu sadarboties ar Īriju, lai aizsargātu Īrijas jūras, daļēji slēgtas jūras, vidi, un, visbeidzot, Konvencijas 192., 193. un/vai 194., un/vai 207., 211. un 213. pantu, neieviešot vajadzīgos pasākumus, lai novērstu, mazinātu un kontrolētu Īrijas jūras vides piesārņojumu.

90     Tiesa jau ir interpretējusi EKL 175. panta 1. punktu kā tādu, kas rada pienācīgu juridisko pamatu starptautisko līgumu noslēgšanai Kopienas vārdā vides aizsardzības jomā (šajā sakarā skat. 2001. gada 6. decembra atzinumu 2/00, Recueil, I‑9713. lpp., 44. punkts).

91     Šo secinājumu apstiprina šī noteikuma aplūkošana kopsakarā ar EKL 174. panta 1. punkta pēdējā ievilkumā esošo noteikumu, kas skaidri iekļauj vides aizsardzības politikas ietvaros sasniedzamo mērķu vidū – “starptautiskā līmenī veicināt pasākumus, kas risina reģionu vai pasaules mēroga vides problēmas”.

92     Protams, kā to precizē EKL 176. pants, šī Kopienas ārējā kompetence vides, šajā gadījumā – jūras vides, aizsardzības jomā nav ekskluzīva, bet principā tiek dalīta starp Kopienu un dalībvalstīm (šajā sakarā skat. iepriekš minēto atzinumu 2/00, 47. punkts).

93     Tomēr jautājums par to, vai jaukta līguma noteikums ietilpst Kopienas kompetencē, attiecas uz šīs pašas kompetences piešķiršanu un līdz ar to uz Kopienas ārējās kompetences esamību šajā jomā, nevis tās ekskluzīvo vai dalīto raksturu.

94     No iepriekš minētā izriet, ka Kopienas ārējās kompetences jūras vides jomā esamība principā nav atkarīga no atvasināto tiesību aktu, kas nosedz attiecīgo jomu un kas varētu tikt ietekmēti, ja dalībvalstis piedalītos attiecīgā līguma noslēgšanas procedūrā, pieņemšanas saskaņā ar Tiesas formulēto principu iepriekš minētajā AETR spriedumā.

95     Kopiena var slēgt līgumus vides aizsardzības jomā, pat ja Kopienu mērogā šajos īpašajos jautājumos, par ko ir šie līgumi, noteikumi vēl nav pieņemti vai ir tikai ļoti daļēji pieņemti un līdz ar to nevar tikt ietekmēti (šajā sakarā skat. iepriekš minēto atzinumu 2/00, 44.–47. punkts, un 2004. gada 7. oktobra spriedumu lietā C‑239/03 Komisija/Francija, Krājums, I‑9325. lpp., 30. punkts).

96     Šajos apstākļos ir jāpārbauda, vai un kādā mērā Kopiena, kļūstot par Konvencijas dalībnieci, ir izvēlējusies izmantot savu ārējo kompetenci vides aizsardzības jomā.

97     Šajā sakarā norāde pirmajā ievilkumā Lēmumā 98/392 uz EK līguma 130.s panta 1. punktu citu normu starpā, kas veido Konvencijas apstiprināšanas lēmuma juridisko pamatu, to tieši pasaka.

98     Turklāt šī paša lēmuma motīvu 5. punktā ir precizēts, ka tas, ka Kopiena ir apstiprinājusi šo konvenciju, ļauj tai kļūt par [Konvencijas] pusi tās kompetences ietvaros.

99     Deklarācijā par Kopienas kompetenci, par ko ir šī lēmuma 1. panta 3. punkts, kas ir Kopienas oficiālā apstiprinājuma dokuments – šī lēmuma II pielikums – precizē kompetences, ko dalībvalstis ir nodevušas Kopienai jomās, ko aplūko Konvencija un attiecībā uz kurām Kopiena uzņemas Konvencijā paredzētās tiesības un pienākumus, apjomu un raksturu.

100   Īrija apgalvo, ka Konvencijas IX pielikuma 4. panta 3. punkts, it īpaši jēdziens “nodevušas kompetenci”, kas tajā parādās, kā arī deklarācija par Kopienas kompetenci ir jāsaprot tādējādi, ka attiecībā uz dalīto kompetenci vienīgā nodotā un Kopienas īstenotā kompetence, kad tā kļuva par Konvencijas dalībnieci, ir kompetence, kas kļuva ekskluzīva sakarā ar tās piešķiršanu saskaņā ar Tiesas noteikto principu iepriekš minētā AETR sprieduma 17. punktā.

101   Tas attiecas uz vienu Konvencijas īpatnību; tā kā šī konvencija atļauj tikai Kopienas ekskluzīvās kompetences nodošanu, cita veida kompetence, kā arī ar to saistītie pienākumi paliek dalībvalstu darbības laukā.

102   Kā uzskata Īrija, attiecīgās Kopienu normas, kas ir tikai minimālie noteikumi, principā netiek ietekmētas; līdz ar to saistītā dalītā kompetence Konvencijas ietvaros netika nodota.

103   Tieši pretēji – Komisija apstiprina, ka deklarācija par Kopienas kompetenci ir jāsaprot tādējādi, ka attiecīgā dalītā kompetence ir nodota Kopienai un tā to izmanto, pat ja tā attiecas uz jomām, kurās Kopienu tiesiskā regulējuma pašreiz nav.

104   Šajā sakarā ir jānorāda, ka deklarācijas par Kopienas kompetenci 2. punkta otrā ievilkuma pirmās daļas otrais teikums noteic, ka, ciktāl tas tostarp attiecas uz Konvencijas noteikumiem par jūras vides piesārņojumu, “ja ir Kopienu noteikumi, bet tie netiek skarti it īpaši gadījumā, ja Kopienu noteikumi nosaka tikai minimālās normas, dalībvalstīm ir kompetence, neskarot Kopienas kompetenci, darboties šajā jomā”.

105   Līdz ar to šī deklarācija apstiprina, ka dalītās kompetences nodošana, it īpaši jūras vides aizsardzības jomā, ir notikusi Konvencijas ietvaros, tajā skaitā neskarot attiecīgos Kopienu noteikumus saskaņā ar iepriekš minētajā spriedumā AETR noteikto principu.

106   Tomēr šī pati rindkopa deklarācijā par Kopienas kompetenci kā priekšnoteikumu dalītās kompetences nodošanai min Kopienu noteikumu esamību, pat ja tiem nav noteikti jābūt skartiem.

107   Citos gadījumos, proti, tajos, kuros Kopienu noteikumu nav, saskaņā ar šīs deklarācijas 2. punkta otrā ievilkuma pirmās daļas trešo teikumu kompetence paliek dalībvalstīm.

108   No tā izriet, ka Konvencijas īpašajā kontekstā secinājums, ka Kopienai ir nodota dalītā kompetence, ir atkarīgs no tā, vai jomās, uz kurām attiecas Konvencijas attiecīgie noteikumi, pastāv Kopienu noteikumi, lai kāda arī būtu to piemērojamība un raksturs.

109   Šajā sakarā deklarācijas par Kopienas kompetenci pielikums, lai arī tas nav izsmeļošs, ir pamats noderīgai atsaucei.

110   Šķiet, ka jomas, uz kurām attiecas Konvencijas noteikumi, uz ko šķīrējtiesā atsaucās Īrija, ir ļoti plaši regulētas Kopienu aktos, no kuriem vairāki ir tieši norādīti šajā pielikumā.

111   Tā saistībā ar iebildumu par pienākuma veikt pienācīgu visu darbību, kuras saistītas ar rūpnīcu MOX, ietekmes uz Īrijas jūras vidi novērtējumu, kas pamatots ar Konvencijas 206. pantu, pārkāpumu ir jākonstatē, ka par šo jautājumu ir Direktīva 85/337, kas ir norādīta deklarācijas par Kopienas kompetenci pielikumā.

112   Īrija turklāt nevar apstrīdēt šīs direktīvas saistību tādēļ, ka pieteikumā par lietas ierosināšanu šķīrējtiesā tā pati ir atsaukusies uz šo direktīvu kā aktu, kas varētu kalpot kā atsauce attiecīgo Konvencijas noteikumu interpretācijai.

113   Turklāt Īrija no šīs direktīvas ņēma vairākus argumentus, lai atbalstītu šo iebildumu, uzstājoties šķīrējtiesā.

114   Šis pats secinājums attiecas uz iebildumu, ko Īrija pamato ar Konvencijas 192., 193., 194., 207., 211., un 213. pantu, ciktāl šis iebildums attiecas uz pienākumu veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu, samazinātu un kontrolētu Īrijas jūras piesārņojumu.

115   Uzstājoties šķīrējtiesā, lai atbalstītu savu iebildumu par pienākumu novērst piesārņojumu, Īrija vairākus argumentus atvasināja no Direktīvas 85/337. Šīs direktīvas saistība ar šo jomu līdz ar to ir acīmredzama.

116   Turklāt šis pats iebildums, ciktāl tas attiecas uz radioaktīvo vielu, kas saistītas ar rūpnīcas MOX darbību, starptautiskajiem pārvadājumiem, ir cieši saistīts ar Direktīvu 93/75, kas arī ir pieminēta deklarācijas par Kopienas kompetenci pielikumā un kas nosaka minimālos nosacījumus kuģiem, kas dodas uz vai no Kopienas jūras ostām un pārvadā bīstamas vai piesārņojošas preces.

117   Turklāt saistībā ar iebildumu, kas pamatots ar Konvencijas 123. un 197. pantu, par to, ka Apvienotā Karaliste nesadarbojas un tostarp atsakās dalīties noteikta veida informācijā ar Īriju, tādā kā PA ziņojuma pilna redakcija, ir jākonstatē, ka pienākums sniegt šāda veida informāciju izriet no Padomes 1990. gada 7. jūnija Direktīvas 90/313/EEK par brīvu piekļuvi vides informācijai (OV L 158, 56. lpp.).

118   Turklāt, kā arī tas tika izteikts šī sprieduma 31. punktā, Īrija ir noformulējusi šo pašu iebildumu šķīrējtiesā, kas izveidota saskaņā ar Konvenciju par Ziemeļaustrumatlantijas jūras vides aizsardzību, pamatojoties uz šīs konvencijas 9. pantu, konvencijas, uz ko tā atkārtoti norādīja pieteikumā par lietas ierosināšanu šķīrējtiesā kā pamatojumu atsaucei Konvencijas attiecīgo noteikumu interpretācijai. Kopiena noslēdza Konvenciju par Ziemeļaustrumatlantijas jūras vides aizsardzību, kas turklāt aizstāja Parīzes līgumus par jūras vides piesārņojuma no sauszemes avotiem novēršanu, kas ir minēti deklarācijas par Kopienas kompetenci pielikumā.

119   Turklāt nav strīda par to, ka, uzstājoties šķīrējtiesā, Īrija pamatoja savu argumentāciju sava iebilduma pamatojumam vienlaicīgi ar Direktīvu 85/337, Direktīvu 90/313 un Konvenciju par Ziemeļaustrumatlantijas jūras vides aizsardzību.

120   Šie fakti ir pietiekami, lai noteiktu, ka Konvencijas noteikumi par jūras vides piesārņojuma novēršanu, uz ko norādīja Īrija, kas nosedz ievērojamu daļu strīda par rūpnīcu MOX, izriet no Kopienas kompetences, ko tā izvēlējās īstenot, kļūstot par Konvencijas dalībnieci.

121   No iepriekš minētā izriet, ka Konvencijas noteikumi, uz kuriem Īrija atsaucās strīdā par rūpnīcu MOX, kas nodots šķīrējtiesai, ir normas, kas pieder Kopienu tiesiskajai kārtībai. Līdz ar to Tiesai ir kompetence izskatīt strīdus par šo noteikumu interpretāciju un piemērošanu, kā arī novērtēt, vai dalībvalsts tos ievēro (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Īrija, 20. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Francija, 31. punkts).

122   Tomēr ir jānosaka, vai šī Tiesas kompetence ir ekskluzīva tādējādi, ka tā nepieļauj, ka strīdu, tādu kā strīds par rūpnīcu MOX, kāda dalībvalsts iesniedz šķīrējtiesā, kas ir izveidota saskaņā ar Konvencijas VII pielikumu.

123   Tiesa jau ir norādījusi, ka starptautiskam līgumam nebūtu jāietekmē ar līgumiem noteiktā kompetenču kārtība un tādējādi arī Kopienas tiesību sistēmas autonomija, kuras ievērošanu Tiesa nodrošina saskaņā ar EKL 220. pantu. Šī Tiesas ekskluzīvā kompetence ir apstiprināta ar EKL 292. pantu, saskaņā ar kuru dalībvalstis apņemas nepiemērot strīdam par EK līguma interpretāciju vai piemērošanu līgumā neparedzētu strīdu risināšanas metodi (šajā sakarā skat. 1991. gada 14. decembra atzinumu 1/91, Recueil, I‑6079. lpp., 35. punkts, un 2002. gada 18. aprīļa atzinumu 1/00, Recueil, I‑3493. lpp., 11. un 12. punkts).

124   Uzreiz ir jākonstatē, ka Konvencija ļauj precīzi novērst, ka šādi tiek ietekmēta Tiesas ekskluzīvā kompetence, lai tādējādi saglabātu Kopienu tiesību sistēmas autonomiju.

125   No Konvencijas 282. panta izriet, ka, tā kā tā paredz attiecībā uz strīdu atrisināšanu dalībvalstu starpā procedūras, kuru rezultāts ir saistoši lēmumi, strīdu noregulēšanas kārtība EK līgumā principā ir primāra salīdzinājumā ar to, ko ietver Konvencijas XV daļa.

126   Ir noteikts, ka Konvencijas noteikumi, kas attiecas uz strīdu par rūpnīcu MOX, ietilpst Kopienas kompetencē, ko tā ir izmantojusi, pievienojoties Konvencijai, kā rezultātā šie noteikumi ir Kopienu tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa.

127   Līdz ar to šajā lietā strīds ir par EK līguma interpretāciju vai piemērošanu EKL 292. panta izpratnē.

128   Turklāt, tā kā tas ir divu dalībvalstu strīds par Kopienu tiesību, ko ietver šīs konvencijas noteikumi, pienākumu iespējamo neizpildi, šim strīdam acīmredzami ir jāpiemēro viens no EK līgumā paredzētajiem strīdu noregulēšanas veidiem saskaņā ar EKL 292. pantu, proti, EKL 227. pantā paredzētā procedūra.

129   Turklāt nav apstrīdams, ka procedūra – tāda, kādu uzsākusi Īrija šķīrējtiesā – būtu jākvalificē kā strīda noregulēšanas veids EKL 292. panta izpratnē, jo saskaņā ar Konvencijas 296. pantu tiesas pieņemtie lēmumi ir galīgi un tie ir saistoši strīda pusēm.

130   Īrija tomēr pakārtoti apgalvo, ka, ja Tiesa nonāktu pie secinājuma, ka šķīrējtiesā norādītās Konvencijas normas ir Kopienu tiesību neatņemama sastāvdaļa, šādi pat būtu jāsecina attiecībā uz Konvencijas noteikumiem par strīdu noregulēšanu. Līdz ar to tiesvedības uzsākšana šķīrējtiesā, kas paredzēta Konvencijas 287. panta 1. punkta c) apakšpunktā, ir strīdu noregulēšanas veids, kas paredzēts EK līgumā, EKL 292. panta izpratnē.

131   Šis arguments ir jānoraida.

132   Kā tika norādīts šī sprieduma 123. punktā, starptautiskai konvencijai, tādai kā Konvencija, nebūtu jāietekmē Tiesas ekskluzīvā kompetence strīdu noregulēšanā starp dalībvalstīm par Kopienu tiesību interpretāciju un piemērošanu. Turklāt, kā tika norādīts šī sprieduma 124. un 125. punktā, Konvencijas 282. pants ļauj precīzi nodrošināt, ka šāda ietekme nerodas un ka līdz ar to tiek saglabāta Kopienu tiesību sistēmas autonomija.

133   No visa iepriekš minētā izriet, ka ar EKL 220. un EKL 292. pantu netiek pieļauts, ka Īrija uzsāk tiesvedību šķīrējtiesā, lai atrisinātu strīdu par rūpnīcu MOX.

134   Šo secinājumu neapšauba fakts, ka Īrijas prasības pieteikums šķīrējtiesā attiecas arī uz Apvienotās Karalistes noteiktiem pienākumiem ar terorismu saistīto risku jomā.

135   Bez nepieciešamības spriest par jautājumu, vai šī strīda daļa izriet no Kopienu tiesībām, pietiek tikai konstatēt, kā arī izriet no šī sprieduma 120. punkta, ka šajā lietā vērā ņemamā Īrijas un Apvienotās Karalistes strīda daļa ir par Kopienu tiesību interpretāciju vai piemērošanu. Vajadzības gadījumā Tiesai ir jānosaka strīda elementi, kas saistīti ar attiecīgā starptautiskā līguma noteikumiem, kas neizriet no tās kompetences.

136   Tā kā Tiesas kompetence ir ekskluzīva un dalībvalstīm saistoša, Īrijas argumenti par šķīrējtiesas procedūras priekšrocībām Konvencijas VII pielikuma ietvaros, salīdzinot ar prasības celšanu Tiesā saskaņā ar EKL 227. pantu, nevar tikt pieņemti.

137   Pat ja pieņemtu, ka šādas priekšrocības ir pierādītas, nekādā gadījumā nevar attaisnot, ka kāda dalībvalsts izvairās no EK līgumā paredzētajiem pienākumiem attiecībā uz tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas paredzēti, lai izvairītos no apgalvotas Kopienu tiesību neievērošanas no kādas citas dalībvalsts puses (šajā sakarā skat. 1979. gada 25. septembra spriedumu lietā 232/78 Komisija/Francija, Recueil, 2729. lpp., 9. punkts).

138   Visbeidzot, saistībā ar Īrijas argumentiem par pagaidu pasākumu noteikšanas steidzamību un iespēju saskaņā ar Konvencijas 290. pantu pietiek tikai norādīt, ka saskaņā ar EKL 243. pantu Tiesa var tai iesniegtajās lietās noteikt vajadzīgos pagaidu pasākumus. Šādi pasākumi vajadzības gadījumā var tikt noteikti tiesvedībā, kas uzsākta saskaņā ar EKL 227. pantu.

139   Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmais iebildums ir jāpieņem.

 Par otro iebildumu

140   Ar otro iebildumu Komisija uzsver, ka tas, ka Īrija lūdza šķīrējtiesu interpretēt un piemērot Kopienu tiesību aktus, ir EKL 292. panta pārkāpums un saistībā ar aktiem, kas izriet no EAEK līguma, tas ir EAEK 193. panta pārkāpums.

 Lietas dalībnieku argumenti

141   Komisija pārmet Īrijai, ka tā nav ievērojusi Tiesas ekskluzīvo kompetenci, ko paredz EKL 292. pants un EAEK 193. pants, jo šī dalībvalsts šķīrējtiesā, tostarp pieteikumā par lietas ierosināšanu, ir atsaukusies uz noteiktiem Kopienu tiesību aktiem, kas izriet no EK līguma un EAEK līguma saskaņā ar Konvencijas 293. pantu kā šīs šķīrējtiesas piemērojamo likumu.

142   Apvienotās Karalistes valdība, kas piekrīt šim viedoklim, precizē, ka procesuālajos rakstos, ko tā ir iesniegusi šai šķīrējtiesai, Īrija saskaņā ar Konvencijas 293. pantu ir atsaukusies uz vairākiem Kopienu tiesību aktiem, tostarp Direktīvu 85/337, Direktīvu 90/313 un Padomes 1992. gada 3. februāra Direktīvu 92/3/Euratom par kontroli un uzraudzību attiecībā uz radioaktīvo atkritumu pārvadājumiem starp dalībvalstīm, to ievešanu Kopienā un izvešanu no Kopienas (OV L 35, 24. lpp.), tāpat kā uz starptautiskiem līgumiem, tādiem kā Konvencija par Ziemeļaustrumatlantijas jūras vides aizsardzību.

143   Šī valdība vienlīdz norāda, ka šķīrējtiesā Īrija ir uzsvērusi argumentus par to, kā interpretējami atsevišķu šo aktu vai līgumu noteikumi, un apgalvojusi, ka Apvienotās Karalistes attieksme nav saderīga ar noteiktiem pienākumiem, kas izriet no Kopienu tiesībām.

144   Īrija apgalvo, ka tā atsaucās uz Kopienu tiesību aktiem kā nesaistošiem pierādījumiem ar vienu vienīgu mērķi atvieglot atsevišķu Konvencijas jēdzienu interpretāciju, norādot veidu, kā šie jēdzieni tiek saprasti citu tiesību sistēmu jurisdikcijās, kas nav šķīrējtiesas tiesību sistēma.

145   Kā uzskata šī dalībvalsts, kā “renvoi” – ierastu juridisku tehniku, kas paredzēta, lai nodrošinātu no dažādām tiesību sistēmām izrietošu normu harmonisku līdzāspastāvēšanu – var izmantot arī no Konvencijas tiesību sistēmas atšķirīgu tiesību sistēmu elementus.

 Tiesas vērtējums

146   Ir zināms, ka prasības pieteikumā par lietas ierosināšanu, kā arī procesuālajos rakstos šķīrējtiesā Īrija atsaucās uz noteiktu skaitu Kopienu aktu.

147   Papildus Konvencijai par Ziemeļaustrumatlantijas jūras vides aizsardzību būtībā tie ir saistībā ar EK līgumu – Direktīva 85/337 un Direktīva 90/313, un saistībā ar EAEK – Direktīva 80/836, Direktīva 92/3 un Direktīva 96/29.

148   Nav strīda arī par to, ka uz šiem Kopienu aktiem Īrija atsaucās saskaņā ar Konvencijas 293. panta 1. punktu, kas paredz, kā tāda tiesa kā šķīrējtiesa “piemēro šo Konvenciju, kā arī citas starptautisko tiesību normas, kuras nav pretrunā ar [šo konvenciju]”.

149   Kā to norādīja ģenerāladvokāts secinājumu 49. un 50. punktā, no Īrijas šķīrējtiesā iesniegto procesuālo dokumentu dažādām rindkopām izriet, ka šī dalībvalsts ir norādījusi uz šiem Kopienu aktiem ne tikai kā atbilstošiem pierādījumiem, lai izskaidrotu Konvencijas vispārīgos noteikumus, ko skar strīds, bet arī starptautisko tiesību normas, kas jāpiemēro šai šķīrējtiesai saskaņā ar Konvencijas 293. pantu.

150   Kā to apgalvo Apvienotās Karalistes valdība un kas šajā sakarā netiek apstrīdēts, Īrija tostarp ir uzsvērusi šķīrējtiesā, ka 1993. gada vides pētījums neatbilst Direktīvas 85/337 prasībām un ka Apvienotās Karalistes atteikums nosūtīt rūpnīcas MOX ekspluatācijas plānu nav ļāvis izvērtēt šīs rūpnīcas pamatojumu, ko prasa Direktīva 96/29, turklāt šis atteikums bija Direktīvas 80/836 6. panta, kā arī Direktīvas 96/29 6. panta pārkāpums.

151   Līdz ar to šķiet, ka Īrija iesniedza šķīrējtiesā Kopienu tiesību aktus, lai tos interpretētu un piemērotu tiesvedībā, kuras mērķis ir konstatēt, ka Apvienotā Karaliste ir pārkāpusi šo aktu noteikumus.

152   Tas ir pretrunā dalībvalstīm uzliktajam pienākumam saskaņā ar EKL 292. pantu un EAEK 193. pantu attiecīgi ievērot Tiesas kompetences ekskluzivitāti strīdu skatīšanā par Kopienu tiesību normu interpretāciju un piemērošanu, it īpaši izmantojot EKL 227. pantā un EAEK 142. pantā paredzētās procedūras ar mērķi konstatēt, ka dalībvalsts ir pārkāpusi šīs normas.

153   Līdz ar to, tā kā vieni attiecīgie akti izriet no EK līguma, bet citi – no EAEK līguma, ir jākonstatē EKL 292. panta un EAEK 193. panta pārkāpums.

154   Turklāt ir jānorāda, ka tiesvedības ierosināšana un vešana šķīrējtiesā apstākļos, kas izriet no šī sprieduma 146.–150. punkta, ietver acīmredzamu risku apdraudēt ar līgumiem noteikto kompetenci un līdz ar to – Kopienu juridiskās sistēmas autonomiju.

155   Šāds risks pastāv, lai gan, kā to apstiprina Īrija, tā ir formāli apliecinājusi, ka tā nav lūgusi un nelūgs šķīrējtiesu pārbaudīt vai novērtēt, pamatojoties uz Konvencijas 293. pantu vai jebkādiem citiem noteikumiem, vai Apvienotā Karaliste ir pārkāpusi kādu Kopienu tiesību normu.

156   Turklāt šāda riska pastāvēšana padara nebūtisku faktu, ka Īrija būtu varējusi lūgt šķīrējtiesu piemērot Kopienu tiesības renvoi ceļā vai, izmantojot jebkādu citu metodi.

157   Visbeidzot, otrais iebildums ir jāuzskata par pamatotu.

 Par trešo iebildumu

158   Ar trešo iebildumu Komisija apgalvo, pirmkārt, ka Īrija nav ievērojusi pienākumu sadarboties, kas izriet no EKL 10. panta, tā kā, uzsākusi tiesvedību saskaņā ar Konvenciju, pamatojoties uz noteikumiem, kas ir Kopienas kompetencē, Īrija ir izmantojusi kompetenci, kas ir Kopienas kompetencē. Otrkārt, Īrija nav izpildījusi arī pienākumu sadarboties, kas izriet gan no EKL 10. panta, gan EAEK 192. panta, vienpusēji uzsākot šo tiesvedību, pirms tam neinformējot un nekonsultējoties ar kompetentajām Kopienu iestādēm.

 Lietas dalībnieku argumenti

159   Komisija apgalvo, ka, uzsākot strīdu noregulēšanas procedūru saskaņā ar Konvenciju, pamatojoties uz šīs konvencijas noteikumiem, kas izriet no Kopienas kompetences, Īrija ir īstenojusi kompetenci, kas ir piekritīga Kopienai.

160   Šāda darbība var radīt apjukumu trešās valstīs, Konvencijas dalībniecēs, saistībā ar Kopienas kā līgumslēdzējpuses ārējo pārstāvību un iekšējo saskaņotību un lielā mēra apdraudēt Kopienas ārējās darbības efektivitāti un saskaņotību.

161   Turklāt tiktu pārkāpts EKL 10. pants un EAEK 192. pants, jo dalībvalsts nevar vienpusēji uzsākt strīdu noregulēšanas procedūru saskaņā ar jauktu līgumu, iepriekš neinformējot un nekonsultējoties ar kompetentajām Kopienas iestādēm.

162   Visa kontaktēšanās starp Komisiju un Īriju notika pēc strīdu noregulēšanas procedūras uzsākšanas saskaņā ar Konvenciju par Ziemeļaustrumatlantijas jūras vides aizsardzību.

163   Īrija uzsver, ka saskaņā ar vispārēju principu EKL 10. pants rada atlikušo pienākumu. Līdz ar to, ja Tiesa konstatētu, ka ir pārkāpts EKL 292. pants, nevarētu būt arī EKL 10. panta pārkāpuma.

164   Zviedrijas valdība būtībā atbalsta šo viedokli.

165   Īrija piebilst, ka lietas apstākļos iepriekšēja konsultācija neļautu samierināt esošos viedokļus, tā kā Komisija acīmredzami uzskatīja, ka šī dalībvalsts nedrīkstēja izmantot Konvencijā paredzēto strīdu noregulēšanas procedūru.

166   Apvienotās Karalistes valdība uzsver, ka Īrijai bija vismaz jāapsver, ka pastāv objektīvi iemesli uzturēt nopietnas šaubas par tās nodoma atbilstību EKL 292. pantam un EAEK 193. pantam.

167   Šajos apstākļos šai dalībvalstij bija pienākums konsultēties ar saviem partneriem un, nespējot vienoties par strīdu šādā ceļā, Tiesai būtu bijis jālemj par Kopienas kompetenci.

 Tiesas vērtējums

168   Pirmkārt, Komisija pārmet Īrijai, ka tā nav ievērojusi pienākumu sadarboties, kas izriet no EKL 10. panta, tā kā, uzsākot šķīrējtiesas procesu saskaņā ar Konvenciju, šī dalībvalsts ir īstenojusi kompetenci, kas piekrīt Kopienai.

169   Dalībvalstu pienākums, kas paredzēts EKL 292. pantā, vērsties Kopienas tiesu sistēmā un ievērot Tiesas ekskluzīvo kompetenci, kas ir sistēmas pamatīpašība, ir jāsaprot kā īpašs dalībvalstu vispārējā lojalitātes pienākuma, kas izriet no EKL 10. panta, izpausme.

170   Turklāt ir jākonstatē, ka šī trešā iebilduma pirmā daļa ir par to pašu, par ko ir pirmais iebildums, tā kā tas attiecas uz to pašu Īrijas rīcību, proti, par to, ka šī dalībvalsts uzsāka tiesvedību šķīrējtiesā, pārkāpjot EKL 292. pantu.

171   Līdz ar to nav jākonstatē EKL 10. pantā paredzēto vispārīgo pienākumu neizpilde atsevišķi no jau konstatētās daudz specifiskāko Kopienas pienākumu, kas Īrijai uzlikti ar EKL 292. pantu, neizpildes.

172   Otrkārt, Komisija pārmet Īrijai, ka tā ir pārkāpusi EKL 10. pantu un EAEK 192. pantu, tā kā šī dalībvalsts ir uzsākusi tiesvedību šķīrējtiesā, pirms tam neinformējot un nekonsultējoties ar kompetentajām Kopienas iestādēm.

173   Šī trešā iebilduma otrā daļa ir par apgalvotu Īrijas nolaidību, kas ir nošķirama no rīcības, par ko ir pirmais iebildums. Līdz ar to tā ir jāpārbauda.

174   Tiesa ir norādījusi, ka visās jomās, kas atbilst EK līguma mērķiem, ar EKL 10. pantu dalībvalstīm ir uzlikts pienākums atvieglot Kopienas uzdevumu izpildi un atturēties no visiem pasākumiem, kas varētu apdraudēt šī līguma mērķu sasniegšanu (skat. it īpaši 2006. gada 7. februāra atzinumu 1/03, Krājums, I‑1145. lpp., 119. punkts). Dalībvalstis uzņemas tāda paša rakstura pienākumus EAEK līguma ietvaros saskaņā ar EAEK 192. pantu.

175   Tiesa turklāt uzsver, ka dalībvalstīm un Kopienas iestādēm ir pienākums cieši sadarboties, izpildot saistības, ko tās ir uzņēmušās saskaņā ar dalīto kompetenci, slēgt jauktus līgumus (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Dior u.c., 36. punkts).

176   Tā it īpaši ir, ja ir tāds strīds kā šajā lietā, kas būtībā ir par saistībām, kas izriet no jaukta līguma, kas attiecas uz jomu – jūras vides aizsardzība un saglabāšana –, kurā attiecīgā Kopienas un dalībvalstu kompetence var būt cieši savstarpēji saistīta, kā to turklāt pierāda deklarācija par Kopienas kompetenci un tās pielikums.

177   Fakts, ka šāda rakstura strīdu iesniedz tādai tiesai kā šķīrējtiesa, ietver risku, ka tiesa, kas nav [EK] Tiesa, spriež par pienākumu, kas uzlikti dalībvalstīm saskaņā ar Kopienu tiesībām, apjomu.

178   Turklāt jau 2001. gada 8. oktobra vēstulē Komisijas dienesti ir apgalvojuši, ka strīds par rūpnīcu MOX, ko Īrija iesniedza izskatīšanai šķīrējtiesā, kas izveidota saskaņā ar Konvenciju par Ziemeļaustrumatlantijas jūras vides aizsardzību, izriet no Tiesas ekskluzīvās kompetences.

179   Šajos apstākļos pienākums cieši sadarboties jaukta līguma ietvaros uzliek Īrijai pienākumu informēt un konsultēties ar kompetentajām Kopienas iestādēm, pirms tiek uzsākta strīda par rūpnīcu MOX noregulēšanas procedūra saskaņā ar Konvenciju.

180   Šāds pats iepriekšējas informēšanas un konsultēšanās pienākums ir uzlikts Īrijai saskaņā ar EAEK līgumu, ciktāl šī dalībvalsts paredzēja atsaukties uz šī līguma, kā arī aktu, kas pieņemti tā ieviešanai, noteikumiem tiesvedībā, ko tā ierosināja šķīrējtiesā.

181   Ir zināms, ka šīs tiesvedības uzsākšanas datumā Īrija nebija ievērojusi iepriekšējas informēšanas un konsultēšanās pienākumu.

182   Ņemot vērā visu iepriekš minēto, trešais iebildums ir jāpieņem tiktāl, ciktāl ar to Tiesai tiek lūgts konstatēt, ka, uzsākot tiesvedību saskaņā ar Konvencijā paredzēto strīdu noregulēšanas kārtību, pirms tam neinformējot un nekonsultējoties ar kompetentajām Kopienas iestādēm, Īrija nav ievērojusi pienākumu sadarboties, kas izriet no EKL 10. panta un EAEK 192. panta.

183   Visbeidzot, prasība ir jāpieņem.

 Par tiesāšanās izdevumiem

184   Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Īrijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež Īrijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Saskaņā ar šī paša panta 4. punktu Apvienotā Karaliste un Zviedrijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      uzsākot strīdu noregulēšanas procedūru pret Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvenciju saistībā ar rūpnīcu MOX, kas izvietota Sellafīldā (Apvienotā Karaliste), Īrija nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 10. un 292. pantu, kā arī EAEK 192. un 193. pantu;

2)      Īrija atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3)      Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Zviedrijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – angļu.