Lieta C-208/03 P
Jean-Marie Le Pen
pret
Eiropas Parlamentu
Apelācija – Eiropas Parlamenta locekļu vēlēšanas – Vienotas vēlēšanu procedūras neesamība – Valsts tiesību piemērošana – Eiropas Parlamenta deputāta pilnvaru atņemšana pēc kriminālatbildības iestāšanās – Akts, ar kuru Eiropas Parlaments šo pilnvaru atņemšanu “pieņem zināšanai” – Prasība atcelt tiesību aktu – Akts, kas nav pārsūdzams – Nepieņemamība
Ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa [F. G. Jacobs] secinājumi, sniegti 2005. gada 27. janvārī
Tiesas spriedums (otrā palāta) 2005. gada 7. jūlijā.
Sprieduma kopsavilkums
1. Apelācija — Pamati — Vienkārša Pirmās instances tiesā izvirzītu pamatu un argumentu atkārtošana — Nepieņemamība — Pirmās instances tiesas veiktas Kopienu tiesību interpretācijas vai piemērošanas apstrīdēšana — Pieņemamība
(EKL 225. pants; Protokola par Tiesas statūtiem 58. panta pirmā daļa; Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunkts)
2. Prasība atcelt tiesību aktu — Akti, pret kuriem var celt prasību — Jēdziens — Akti ar juridiski saistošu iedarbību — Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja paziņojums, ar ko pieņem zināšanai to, ka vieta kļūst vakanta pēc valsts iestāžu veiktas valsts tiesību normu piemērošanas — Izslēgšana
(EKL 230. pants; Akta par Asamblejas pārstāvju vispārējām tiešām vēlēšanām 12. panta 2. punkts)
1. Saskaņā ar EKL 225. pantu, Protokola par Tiesas statūtiem 58. panta pirmo daļu un šīs tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunktu apelācijas sūdzībās ir precīzi jānorāda tā sprieduma, kuru ir prasīts atcelt, pārsūdzētie elementi, kā arī juridiskie argumenti, kas specifiskā veidā pamato šo apelācijas sūdzību. Šim nosacījumam neatbilst apelācijas sūdzība, kas – pat neietverot argumentāciju, kas specifiski atklātu kļūdu tiesību piemērošanā, kuras dēļ pārsūdzētais spriedums kļūtu par atceļamu – aprobežojas ar iepriekš Pirmās instances tiesā jau izvirzītu pamatu un argumentu atkārtošanu vai tekstuālu reproducēšanu. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs tomēr apstrīd Pirmās instances tiesas veikto Kopienu tiesību interpretāciju vai piemērošanu, pirmajā instancē izvērtētos juridiskos aspektus var atkārtoti izskatīt apelācijas tiesvedībā. Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs tādējādi nevar balstīt savu apelācijas sūdzību uz Pirmās instances tiesā jau izmantotiem pamatiem un argumentiem, iepriekš minētais process var zaudēt daļu no tā jēgas.
(sal. ar 39. un 40. punktu)
2. Lai noteiktu, vai akti var būt prasības atcelt tiesību aktu, kas celta atbilstoši EKL 230. pantam, priekšmets, ir jāpieturas vairāk pie pašu aktu būtības, kā arī to autora nodoma; forma, kādā ir pieņemts akts vai lēmums, principā ir nenozīmīga. Tādējādi nav izslēgts, ka rakstveida paziņojums vai pat vienkāršs mutvārdu paziņojums saskaņā ar EKL 230. pantu var tikt pakļauts Tiesas kontrolei.
Tomēr Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja paziņojuma plenārsēdes laikā par deputāta vietas vakanci novērtējumā nevarētu ignorēt uz Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanām attiecināmos noteikumus un procedūras. Tā kā strīda faktu rašanās brīdī nekāda vienota vēlēšanu procedūra šīs iestādes deputātu vēlēšanām nebija stājusies spēkā, šī procedūra saskaņā ar 1976. gada Akta par Asamblejas pārstāvju vispārējām tiešām vēlēšanām 7. panta 2. punktu joprojām noritēja saskaņā ar katrā dalībvalstī spēkā esošajiem noteikumiem. Tā kā saskaņā ar dalībvalsts noteikumiem ierobežojuma tikt ievēlētam dēļ tika atņemts Eiropas Parlamenta deputāta mandāts, šim parlamentam nebija citas izvēles kā vien nekavējoties pieņemt zināšanai konstatāciju par vietas vakanci, ko bija izdarījušas valsts iestādes un kas bija konstatācija par iepriekš pastāvošu tiesisku stāvokli un kas izrietēja vienīgi no šo iestāžu lēmuma.
Faktiski no paša 1976. gada akta 12. panta 2. punkta redakcijas, atbilstoši kuram Eiropas Parlamentam ir pienākums “pieņemt zināšanai“ vietas vakanci saskaņā ar dalībvalstīs spēkā esošu tiesību normu piemērošanu, izriet, ka Eiropas Parlamentam nav nekādas rīcības brīvības šajā jomā. Ņemot vērā šo īpašo gadījumu, Eiropas Parlamentam nepiekrīt konstatēt vietas vakanci, bet vienkārši pieņemt zināšanai to, ka attiecīgās personas vieta kļūst vakanta, ko jau ir konstatējušas valsts iestādes, kaut gan pārējos attiecīgajos gadījumos šai iestādei it īpaši kāda tā deputāta atkāpšanās vai nāves gadījumā ir aktīvāka loma, jo tā pati konstatē vietas vakanci un par to informē attiecīgo dalībvalsti. Turklāt tas arī nepiekrīt Eiropas Parlamentam – bet vienīgi valsts tiesām vai, attiecīgā gadījumā, Eiropas Cilvēktiesību tiesai – pārbaudīt, vai ir ievērots process, ko paredz piemērojamās valsts tiesības vai attiecīgās personas pamattiesības.
(sal. ar 46.–50. un 56. punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2005. gada 7. jūlijā(*)
Apelācija – Eiropas Parlamenta locekļu vēlēšanas – Vienotas vēlēšanu procedūras neesamība – Valsts tiesību piemērošana – Eiropas Parlamenta deputāta pilnvaru atņemšana pēc kriminālatbildības iestāšanās – Akts, ar kuru Eiropas Parlaments šo pilnvaru atņemšanu “pieņem zināšanai” – Prasība atcelt tiesību aktu – Akts, kas nav pārsūdzams – Nepieņemamība
Lieta C‑208/03 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam,
ko 2003. gada 10. maijā iesniedza
Jean‑Marie Le Pen, Senklū [Saint‑Cloud] (Francija), ko pārstāv F. Vāgners [F. Wagner], avocat,
apelācijas sūdzības iesniedzējs,
citi lietas dalībnieki –
Eiropas Parlaments, ko pārstāv H. Krīks [H. Krück] un K. Karamarks [C. Karamarcos], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētājs pirmajā instancē,
Francijas Republika, ko pārstāv R. Abraāms [R. Abraham] un Ž. de Bergess [G. de Bergues], kā arī L. Berneims [L. Bernheim], pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans] (referents), tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], J. Makarčiks [J. Makarczyk], P. Kūris [P. Kūris] un Dž. Arestis [G. Arestis],
ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs],
sekretārs R. Grass [R. Grass],
ņemot vērā rakstveida procesu,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 27. janvārī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu apelācijas sūdzību Lepēns [Le Pen] prasa atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2003. gada 10. aprīļa spriedumu T‑353/00 Le Pen/Parlaments (Recueil, II‑1729. lpp., turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru šī tiesa kā nepieņemamu noraidīja prasību, ko cēla Lepēns, lai atceltu lēmumu, kas pieņemts Eiropas Parlamenta priekšsēdētājas 2000. gada 23. oktobra paziņojuma formā par Lepēna Eiropas Parlamenta deputāta pilnvaru atņemšanu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais akts”).
2 Ar atsevišķu dokumentu, kas reģistrēts Tiesas kancelejā 2003. gada 10. jūnijā, Lepēns saskaņā ar EKL 242. un 243. pantu arī iesniedza pieteikumu par apstrīdētā akta piemērošanas apturēšanu. Šis pieteikums tika noraidīts ar Tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 31. jūlija rīkojumu C‑208/03 P‑R Le Pen/Parlaments (Recueil, I‑7939. lpp.).
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesības
EK līgums
3 EKL 190. panta 4. punkts paredz, ka Eiropas Parlaments izstrādā priekšlikumus par savu locekļu vispārējām tiešām vēlēšanām saskaņā ar vienotu procedūru visās dalībvalstīs vai saskaņā ar to kopīgajiem principiem un ka Padome, saņēmusi piekrišanu no Eiropas Parlamenta, kas pieņem lēmumu ar visu savu locekļu balsu vairākumu, vienprātīgi pieņem attiecīgos noteikumus un iesaka šīm dalībvalstīm tos pieņemt saskaņā ar katras valsts attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.
1976. gada akts
4 1976. gada 20. septembrī Padome pieņēma lēmumu 76/787/EOTK, EEK, Euratom Akts par Asamblejas pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās (OV L 278, 1. lpp.), kas bija iepriekšminētajam lēmumam pievienots akts (turpmāk tekstā tā oriģinālajā versijā – “1976. gada akts”).
5 Saskaņā ar 1976. gada akta 3. panta 1. punktu Eiropas Parlamenta “pārstāvjus ievēlē uz pieciem gadiem”.
6 1976. gada akta 6. panta 1. punktā ir uzskaitīti amati, ar kādiem nevar apvienot Eiropas Parlamenta deputāta amatu, un šī panta 2. punktā paredzēts, ka “turklāt 7. panta 2. punktā paredzētajos apstākļos katra dalībvalsts var noteikt savas normas attiecībā uz amatu nesavienojamību”. Saskaņā ar šī paša panta 3. punktu Eiropas Parlamenta deputātus, uz kuriem mandāta laikā tiek attiecināts 1. un 2. punkts, “nomaina saskaņā ar 12. pantu”.
7 1976. gada akta 7. panta 1. punktā tiek precizēts, ka Eiropas Parlaments izstrādā priekšlikumus par vienotu vēlēšanu procedūru, bet līdz prāvas faktu rašanās brīdim šāda veida procedūra vēl joprojām nebija stājusies spēkā.
8 1976. gada akta 7. panta 2. punkts nosaka:
“Līdz brīdim, kad stājas spēkā vienota vēlēšanu procedūra, un atbilstīgi pārējiem šā Akta noteikumiem vēlēšanu procedūru katrā dalībvalstī regulē šīs valsts tiesību normas.”
9 1976. gada akta 11. panta redakcija ir šāda:
“Kamēr nav stājusies spēkā vienotā vēlēšanu procedūra, kas minēta 7. panta 1. punktā, [Eiropas Parlaments] pārbauda pārstāvju mandātus. Šajā nolūkā [tas] ņem vērā dalībvalstu oficiāli izziņotos rezultātus un izšķir visas domstarpības, kas varētu rasties šā Akta noteikumu dēļ, izņemot tādas domstarpības, kas varētu rasties to dalībvalsts noteikumu dēļ, uz kuriem norādīts šajā Aktā.”
10 1976. gada akta 12. pants paredz:
“1. Kamēr nav stājusies spēkā vienotā vēlēšanu procedūra, kas minēta 7. panta 1. punktā, un atbilstīgi pārējiem šā Akta noteikumiem katra dalībvalsts nosaka piemērotu kārtību, kā uz atlikušo laiku aizpildīt visas amatu vietas, kas kļūst vakantas 3. pantā minēto piecu gadu amata pilnvaru laikā.
2. Ja amata vieta kļūst vakanta saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību normām, attiecīgā dalībvalsts to dara zināmu [Eiropas Parlamentam], un [tas] minēto faktu pieņem zināšanai.
Visos pārējos gadījumos [Eiropas Parlaments] konstatē, ka ir vakance, un par to informē attiecīgo dalībvalsti.”
Eiropas Parlamenta Reglaments
11 Eiropas Parlamenta Reglamenta 7. pants ar nosaukumu “Pilnvaru pārbaude” prāvas faktu rašanās laikā spēkā esošajā redakcijā (OV 1999, L 202, 1. lpp.) paredzēja:
“1. Pamatojoties uz atbildīgās komitejas ziņojumu, Parlaments nekavējoties pārbauda pilnvaras un nosaka, vai katra jaunievēlētā deputāta mandāts ir derīgs, kā arī izskata iespējamās domstarpības, kas var rasties saistībā ar [1976. gada 20. septembra Akta] noteikumiem, izņemot tās domstarpības, kuras rodas saistībā ar dalībvalstu vēlēšanu likumiem.
[..]
4. Atbildīgā komiteja nodrošina, lai Eiropas Savienības dalībvalstu vai Eiropas Savienības iestādes nekavējoties paziņotu Parlamentam visu informāciju, kas var ietekmēt deputāta pienākumu pildīšanu Eiropas Parlamentā vai aizvietotāju secību, minot dienu, kad pilnvaras stājas spēkā, ja deputātu ieceļ.
Kad dalībvalstu attiecīgās iestādes uzsāk procedūru, kas var beigties ar deputāta pilnvaru atņemšanu, Parlamenta priekšsēdētājs prasa, lai viņu regulāri informē par procedūras virzību. Parlamenta priekšsēdētājs nodod šo jautājumu atbildīgajai komitejai, pēc kuras priekšlikuma Parlaments var pieņemt nostāju šajā jautājumā.
5. Kamēr deputāta pilnvaras nav pārbaudītas vai kamēr nav pieņemts lēmums par strīdīgo jautājumu, deputāti darbojas Parlamentā un tā struktūrvienībās un īsteno visas tiesības.
[..]”
12 Šī paša reglamenta 8. pantā par “deputātu pilnvaru laiku” turklāt norādīts:
“1. Deputāta pilnvaru laiks sākas un beidzas saskaņā ar [1976. gada 20. septembra Akta] noteikumiem. Pilnvaru laiks beidzas arī tad, ja deputāts ir miris vai atkāpjas.
[..]
6. Par deputāta pilnvaru izbeigšanās un brīvas vietas parādīšanās dienu uzskata:
– ja deputāts atkāpjas – dienu, kurā Parlaments saskaņā ar atkāpšanās protokolu ir paziņojis, ka vieta ir brīva;
– ja saskaņā ar attiecīgās valsts vēlēšanu likumu vai saskaņā ar [1976. gada 20. septembra Akta] 6. pantu deputāts ieņem ar Eiropas Parlamenta deputāta mandātu nesavienojamu amatu – dienu, kuru norādījušas dalībvalstu vai Eiropas Savienības kompetentās iestādes.
[..]
8. Ja apstrīd tāda deputāta mandāta derīgumu, kura pilnvaras ir pārbaudītas, šo jautājumu nodod atbildīgajai komitejai, kuras uzdevums ir nekavējoties, bet ne vēlāk kā nākamās sesijas sākumā sagatavot ziņojumu Parlamentam.
9. Parlaments patur sev tiesības izskatīto mandātu pasludināt par nederīgu vai atbrīvojušos deputāta vietu neizsludināt, ja deputāta mandāta apstiprināšana vai atkāpšanās ir notikusi būtiskas kļūdas vai maldības dēļ.”
Valsts tiesības
13 Saskaņā ar 5. pantu 1977. gada 7. jūlija Likumā Nr. 77‑729 par Eiropas Kopienas Asamblejas pārstāvju vēlēšanām (1977. gada 8. jūlija JORF, 3579. lpp.) prāvai piemērojamajā versijā (turpmāk tekstā – “1977. gada likums”):
“[Eiropas Parlamenta deputātu] vēlēšanām ir piemērojami Vēlēšanu kodeksa panti LO 127.–LO 130‑1. [..]
Mandāts tiek zaudēts, ja tā laikā rodas iemesli, kas nepieļauj iespēju tikt ievēlētam. To konstatē ar dekrētu.”
14 1977. gada likuma 25. panta redakcija ir šāda:
“[Eiropas Parlamenta deputātu] vēlēšanas var apstrīdēt strīdus kārtībā Valsts padomē ikkatrs vēlētājs desmit dienu laikā pēc balsošanas rezultātu izziņošanas visos šī likuma piemērošanas aspektos. Nolēmumu taisa plēnums.
Prasības pieteikumam nav apturošas iedarbības.”
Prāvas rašanās fakti un tiesvedība Pirmās instances tiesā
15 Kā tas izriet no Tiesai iesniegtajiem materiāliem, prasība Pirmās instances tiesā ir celta sakarā ar strīdu saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēja kriminālatbildības iestāšanos atbilstoši Francijas tiesas spriedumam un šādas atbildības sekām saskaņā ar Francijas tiesībām attiecībā uz vēlēšanu mandāta un tostarp Eiropas Parlamenta pārstāvja mandāta īstenošanu.
16 Lepēns, kuru 1999. gada 13. jūnijā ievēlēja par Eiropas Parlamenta deputātu, iepriekš 1998. gada 2. aprīlī ar Versaļas (Francija) Pirmās instances tiesas (Tribunal correctionnel de Versailles) krimināllietu iztiesāšanas sastāva spriedumu tika atzīts par vainīgu vardarbībā un publiskā goda un cieņas aizskaršanā un pēc tam apelācijā tika atzīts par vainīgu vardarbībā pret valsts iestādes darbinieku (personne dépositaire) tā pienākumu izpildes laikā, kad minētās vardarbības īstenotājam cietušā statuss ir acīmredzams vai zināms. Pamatojoties uz šo deliktu, par kuru atbildība ir paredzēta Francijas kriminālkodeksa 222‑13. panta pirmās daļas 4. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējs ar Versaļas Apelācijas tiesas (Cour d’appel de Versailles) krimināllietu iztiesāšanas sastāva 1998. gada 17. novembra spriedumu tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz trīs mēnešiem nosacīti, kā arī ar naudas sodu FRF 5 000 apmērā. Šī tiesa kā papildsodu turklāt pasludināja liegumu vienu gadu izmantot kriminālkodeksa 131‑26. pantā paredzētās tiesības, šo liegumu attiecinot tikai uz tiesībām tikt ievēlētam.
17 Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja par augšminēto spriedumu iesniegtā kasācijas sūdzība tika noraidīta ar Kasācijas tiesas (Francija) 1999. gada 23. novembra spriedumu, [Francijas] premjerministrs atbilstoši 1977. gada likuma 5. panta otrajai daļai ar 2000. gada 31. marta dekrētu atzina, ka “Žana Marī Lepēna ierobežojums tikt ievēlētam pārtrauc viņa Eiropas Parlamenta pārstāvja mandātu”. Par šo dekrētu ar Francijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra 2000. gada 5. aprīļa vēstuli tika paziņots apelācijas sūdzības iesniedzējam, kā arī Eiropas Parlamenta priekšsēdētājai, kura 2000. gada 3. maija plenārsēdes laikā par minēto faktu informēja deputātus un paziņoja par savu nodomu nodot lietas materiālus par Lepēna mandāta atņemšanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta Reglamenta 7. panta 4. punkta otro daļu Juridiskajai un iekšējā tirgus komisijai (turpmāk tekstā – “Juridiskā komisija”).
18 Juridiskā komisija savās sanāksmēs 2000. gada 4., 15. un 16. maijā aiz slēgtām durvīm veica apelācijas sūdzības iesniedzēja pilnvaru pārbaudi. Pēc pēdējās sanāksmes šīs komisijas priekšsēdētāja nosūtīja Eiropas Parlamenta priekšsēdētājai šādu vēstuli:
“Priekšsēdētājas kundze,
2000. gada 16. maija sanāksmes laikā [Juridiskā komisija] atgriezās pie Žana Marī Lepēna jautājuma izskatīšanas. Komisija apzinās, ka Francijas Republikas premjerministra dekrēts, kas tika paziņots Lepēnam 2000. gada 5. aprīlī un publicēts “Francijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī” (Journal officiel de la République française) 2000. gada 22. aprīlī, tagad ir kļuvis izpildāms. Tomēr komisija uzsver, kā tas ir arī norādīts vēstulē, ar kuru par dekrētu tika paziņots ieinteresētajai personai, ka tai ir tiesības celt prasību Valsts padomē (Conseil d’État) un šo prasību var papildināt ar pieteikumu apturēt dekrēta izpildi.
Ievērojot vakar pieņemto lēmumu nerekomendēt Eiropas Parlamentam šobrīd formāli pieņemt zināšanai dekrētu par Lepēnu, komisija izvērtēja iespējamos tālākos soļus. Apstiprinot šādu lēmumu, Tapī [Tapie] lieta tika izvirzīta kā vadošais precedents, kā rezultātā Eiropas Parlaments formāli pieņems zināšanai dekrētu, ar kuru atņem [deputāta mandātu] tikai pēc tam, kad būs notecējis prasības celšanas termiņš Valsts padomē vai attiecīgā gadījumā pēc tās sprieduma.”
19 Eiropas Parlamenta 2000. gada 18. maija plenārsēdes laikā šī parlamenta priekšsēdētāja nolasīja šo vēstuli un nekavējoties darīja zināmu savu nodomu “ievērot Juridiskās komisijas ieteikumu”.
20 Ar 2000. gada 9. jūnija vēstuli Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja informēja Vedrīnu [Védrine] un Moskoviči [Moscovici] – attiecīgi ārlietu ministru un valsts ministru Eiropas jautājumos – par faktu, ka “sakarā ar mandāta atņemšanas neatgriezenisko raksturu [..], Eiropas Parlaments formāli [pieņems] zināšanai 2000. gada 31. marta dekrētu tikai pēc tam, kad būs notecējis prasības celšanas termiņš Valsts padomē vai attiecīgā gadījumā pēc tās sprieduma”.
21 Eiropas Parlamenta nostāju asi apstrīdēja Francijas iestādes un norādīja, ka, no vienas puses, šādi Eiropas Parlaments neievēro 1976. gada akta 12. panta 2. punktu un ka, no otras puses, izvirzītais pamats nekādā veidā nevar attaisnot šādu pārkāpumu, tomēr šie iebildumi tika atstāti bez ievērības.
22 Ar 2000. gada 16. jūnija vēstuli Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja apstiprināja, ka šis parlaments “pieņems zināšanai Lepēna mandāta atņemšanu [tad, kad 2000. gada 31. marta dekrēts stāsies spēkā]”, kas vēl nav noticis, jo 2000. gada 5. jūnijā apelācijas sūdzības iesniedzējs Valsts padomē cēla prasību atcelt minēto dekrētu. Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja attaisnoja šādu nostāju, atsaucoties uz Tapī lietas precedentu un tiesiskās drošības prasību.
23 Valsts padome 2000. gada 6. oktobrī noraidīja Lepēna prasību. Pēc tam Vedrīns un Moskoviči 2000. gada 12. oktobrī nosūtīja Eiropas Parlamenta priekšsēdētājai vēstuli, kurā, pastāvot uz to, ka Francijas valdība vienmēr ir “stingri apstrīdējusi” Eiropas Parlamenta nostāju par vajadzību nogaidīt līdz iepriekšminētās tiesu iestādes sprieduma pieņemšanai par apelācijas sūdzības iesniedzēja prasību par 2000. gada 31. marta dekrēta atcelšanu – nostāju, ko šī valdība uzskatīja par pretēju “1976. gada akta burtam un garam” – viņi aicināja Eiropas Parlamentu “rīkoties atbilstoši Kopienu tiesībām” un cik vien ātri iespējams šī parlamenta priekšsēdētājai pieņemt zināšanai Lepēna mandāta atņemšanu.
24 Ar 2000. gada 20. oktobra vēstuli Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja informēja apelācijas sūdzības iesniedzēju, ka iepriekšējā dienā viņa ir saņēmusi Francijas iestāžu oficiālu paziņojumu par iepriekšminēto Valsts padomes lēmumu un ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta Reglamentu un 1976. gada aktu “[viņa] pieņems zināšanai [2000. gada 31. marta] dekrētu nākošās plenārsēdes laikā 23. oktobrī”.
25 Ar 2000. gada 23. oktobra vēstuli Lepēns informēja Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju, pirmkārt, par to, ka viņš ir apstrīdējis iepriekšminētā Valsts padomes lēmuma spēkā esamību, jo pretēji 1977. gada likuma 25. pantam tā nolēmumu nav pieņēmusi šīs tiesu iestādes plēnuma iztiesāšanas sastāvā, un, otrkārt, par to, ka viņš ir lūdzis apžēlošanu Francijas Republikas prezidentam, kā arī iesniedzis pieteikumu par lēmuma par viņa mandāta atņemšanu piemērošanas apturēšanu Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tā rezultātā Lepēns prasīja sasaukt jaunu Juridiskās komisijas sanāksmi un uzklausīt viņu, pirms Eiropas Parlaments apstiprina 2000. gada 31. marta dekrētu.
26 Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja neatbildēja uz šo pieteikumu. Atbilstoši 2000. gada 23. oktobra plenārsēdes debašu protokolam darba kārtības punktā “Priekšsēdētājas paziņojums” šī parlamenta priekšsēdētāja sniedza šādu paziņojumu:
“Es Jums daru zināmu to, ka ceturtdien – 2000. gada 19. oktobrī – es saņēmu Francijas Republikas kompetentās iestādes oficiālu paziņojumu par Valsts padomes 2000. gada 6. oktobra spriedumu, ar kuru ir noraidīta prasība, ko Žans Marī Lepēns cēla pret Francijas premjerministra 2000. gada 31. marta dekrētu, ar kuru paredz pārtraukt viņa Eiropas Parlamenta deputāta mandātu.
Es Jūs informēju arī par to, ka esmu saņēmusi Lepēna apžēlošanas lūguma Francijas Republikas prezidentam Žakam Širakam [Jacques Chirac] kopiju, ko viņa labā ir iesnieguši Šarls de Golls [Charles de Gaulle], Karls Langs [Carl Lang], Žans Klods Martiness [Jean‑Claude Martinez] un Bruno Golnišs [Bruno Gollnisch].”
27 Pēc šī paziņojuma Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja deva vārdu Juridiskās komisijas priekšsēdētājai, kura paziņoja:
“Priekšsēdētājas kundze, [Juridiskā komisija] pēc apspriedēm sanāksmēs, kas notika šī gada 15. un 16. maijā, vienojās ieteikt apturēt paziņojuma sniegšanu plenārsēdē par Eiropas Parlamenta konstatāciju par mandāta atņemšanu Žanam Marī Lepēnam. Es uzsveru, ka Juridiskā komisija ieteica apturēt šī paziņojuma sniegšanu līdz laikam, kamēr būs notecējis termiņš Lepēna prasības celšanai Francijas Valsts padomē vai pēc tās sprieduma. Es šeit citēšu 17. maija vēstules tekstu, kuru Jūs pati, priekšsēdētājas kundze, nolasījāt Eiropas Parlamentā.
Valsts padome – kā Jūs minējāt – noraidīja šo prasību un mūs attiecīgi informēja par šo noraidījumu. Tā rezultātā vairs nav pamata atlikt šī paziņojuma sniegšanu Eiropas Parlamentā, kas ir obligāts saskaņā ar primārajiem tiesību aktiem, konkrēti – [1976. gada akta] 12. panta 2. punktu.
Apžēlošanas lūgums, kuru Jūs, priekšsēdētājas kundze, pieminējāt, šo stāvokli nekādā ziņā nemaina, jo tas neattiecas uz prasību tiesā. Kā uz to norāda pats šī lūguma nosaukums, tas ir publiskas iestādes lēmums, kas neskar Francijas valdības dekrētu, kurš, saskaņā ar Juridiskās komisijas rekomendāciju, ir jāpaziņo plenārsēdē.”
28 Pēc šīs uzstāšanās Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja paziņoja:
“Saskaņā ar [1976. gada akta] 12. panta 2. punktu Eiropas Parlaments pieņem zināšanai Francijas valdības paziņojumu, ar ko konstatēta mandāta atņemšana Žanam Marī Lepēnam.”
29 Pēc tam viņa aicināja apelācijas sūdzības iesniedzēju atstāt plenārsēžu zāli un pārtrauca plenārsēdi, lai tādējādi veicinātu attiecīgās personas aiziešanu.
30 Ar 2000. gada 27. oktobra vēstuli Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja, no vienas puses, informēja Francijas ārlietu ministru par faktu, ka Eiropas Parlaments ir “pieņēmis zināšanai” faktu par Lepēna mandāta atņemšanu un, no otras puses, uzaicināja šo ministru saskaņā ar 1976. gada akta 12. panta 1. punktu paziņot viņai personas vārdu, kas ir aicināta aizpildīt vakanto vietu.
31 Ar 2000. gada 13. novembra vēstuli minētais ministrs atbildēja, ka “Marī‑Fransai Stirbuā [Marie France Stirbois] no Nacionālās frontes [Front national] Eiropas Parlamenta vēlēšanu saraksta [būtu] jāaizstāj Žans Marī Lepēns.”
32 Šādos apstākļos, 2000. gada 21. novembrī Pirmās instances tiesas kancelejā iesniedzot prasības pieteikumu, Lepēns cēla prasību atcelt apstrīdēto aktu. Apelācijas sūdzības iesniedzējs ar atsevišķu dokumentu, kas šajā kancelejā reģistrēts tajā pašā dienā, iesniedza pieteikumu, lai apturētu apstrīdētā akta piemērošanu.
33 Ar 2001. gada 26. janvāra rīkojumu lietā T‑353/00 R Le Pen/Eiropas Parlaments (Recueil, II‑125. lpp.) Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs apmierināja iepriekšminēto pieteikumu un apturēja piemērošanu “lēmumam, kas pieņemts Eiropas Parlamenta priekšsēdētājas 2000. gada 23. oktobra paziņojuma formā tiktāl, ciktāl šis paziņojums izveido Eiropas Parlamenta lēmumu, ar kuru šis parlaments pieņēma zināšanai prasītāja Eiropas Parlamenta deputāta mandāta atņemšanu”. Tā rezultātā Lepēns atguva savu Eiropas Parlamenta deputāta statusu un atgriezās šī parlamenta plenārsēžu zālē, kuru viņš bija atstājis 2000. gada 23. oktobrī.
34 Tomēr ar pārsūdzēto spriedumu Pirmās instances tiesa noraidīja Lepēna prasību kā nepieņemamu un piesprieda viņam segt savus, kā arī atlīdzināt Eiropas Parlamenta tiesāšanās izdevumus gan pamata tiesvedībā, gan pagaidu noregulējuma tiesvedībā.
Pārsūdzētais spriedums
35 Šāda secinājuma izdarīšanai, kuru atbalsta gan Eiropas Parlaments, gan Francijas Republika, kurai tika atļauts iestāties lietā iepriekšminētā parlamenta secinājumu atbalstam, Pirmās instances tiesa galvenokārt balstījās uz apstākli, ka par apstrīdēto aktu, ievērojot tā īpašo būtību, nevar celt prasību par tā atcelšanu EKL 230. panta ietvaros. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa it īpaši ir nospriedusi šādi:
“77 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai tādi pasākumi, kas rada juridiski saistošu iedarbību, kas ietekmē prasītāja intereses, grozot tā tiesisko stāvokli, ir akti, kuru atcelšanai var celt prasību EKL 230. panta ietvaros (Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedums lietā 60/81 IBM/Komisija, Recueil, 2639. lpp., 9. punkts, `un Pirmās instances tiesas 1999. gada 4. marta spriedums lietā T‑87/96 Assicurazioni Generali un Unicredito/Komisija, Recueil, II‑203. lpp., 37. punkts). Tādējādi prasību atcelt tiesību aktu var celt par visiem iestāžu pieņemtajiem aktiem, neņemot vērā to būtību vai formu, ja tie paredz radīt tiesisku iedarbību (Tiesas 1971. gada 31. marta spriedums lietā 22/70 Komisija/Padome, Recueil, 263. lpp., 42. punkts).
78 Šajā gadījumā [apstrīdētais] akts ir Eiropas Parlamenta priekšsēdētājas paziņojums 2000. gada 23. oktobra plenārsēdē, atbilstoši kuram “saskaņā ar [1976. gada akta] 12. panta 2. punktu Eiropas Parlaments pieņem zināšanai Francijas valdības paziņojumu, ar ko konstatēta mandāta atņemšana [prasītājam]”.
79 Tāpēc ir jāizvērtē, vai šis paziņojums rada juridiski saistošu iedarbību, kas ietekmē prasītāja intereses, īpašā veidā grozot tā tiesisko stāvokli.
80 Šajā sakarā ir jāatgādina juridiskais konteksts, kādā tika pieņemts iepriekšminētais paziņojums.
81 Ir zināms, ka faktu rašanās brīdī nekāda vienota vēlēšanu procedūra Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanām nebija stājusies spēkā.
82 Tā rezultātā saskaņā ar 1976. gada akta 7. panta 2. punktu vēlēšanu procedūra šīm vēlēšanām joprojām noritēja saskaņā ar katras dalībvalsts noteikumiem.
83 Tādējādi it īpaši no 1976. gada akta 12. panta 2. punkta pirmās daļas izriet, ka “saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību normām” Eiropas Parlamenta deputāta vieta var kļūt vakanta.
84 Piemērojot 1976. gada aktu, [Francijas Republika] tostarp pieņēma 1977. gada likumu. Šī likuma 2. pants paredz, ka Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanas regulē “Vēlēšanu kodeksa 1. grāmatas 1. daļa un turpmāko sadaļu noteikumi”. Šī paša likuma 5. pants, kas atrodas III sadaļā [ar nosaukumu] “Nosacījumi tiesībām tikt ievēlētam un neiespējamībai tikt ievēlētam, nesavienojamība”, tostarp paredz, ka “vēlēšanu kodeksa panti LO 127. – LO 130‑1. ir piemērojami [Eiropas Parlamenta deputātu] vēlēšanām [..]” un ka “mandāts tiek zaudēts, ja tā laikā rodas iemesli, kas nepieļauj iespēju tikt ievēlētam [..]”, un ka “to konstatē ar dekrētu”.
85 1976. gada 12. panta 2. punkts izšķir divas hipotēzes attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputāta vietas vakanci.
86 Pirmo hipotēzi paredz šo noteikumu pirmā daļa un aptver gadījumus, kuros vieta kļūst vakanta “saskaņā ar [..] dalībvalsts tiesību normām”. Otrā hipotēze, kura paredzēta šo pašu noteikumu otrajā daļā, ir piemērojama “visos pārējos gadījumos”.
87 Šajā sakarā ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, pirmā hipotēze neaprobežojas ar [amata] nesavienojamības gadījumiem, ko paredz 1976. gada akta 6. pants, bet ietver arī gadījumus, kad nav iespējams tikt ievēlētam. Patiesi, 1976. gada akta 6. panta 3. punkts norāda, ka Eiropas Parlamenta deputātus, uz kuriem attiecas “1. un 2. punkts”, aizstāj “saskaņā ar 12. pantu”. Tomēr no šīs atsauces nevar secināt, ka šis pants attiecas vienīgi uz 6. panta 1. un 2. punktā paredzētajiem [amatu] nesavienojamības gadījumiem. Turklāt ir jāatzīst, ka šis 12. pants nekur neatsaucas uz [amatu] “nesavienojamības” jēdzienu, bet izmanto daudz plašāku “[vietas] vakances” jēdzienu.
88 1976. gada akta 12. panta 2. punktā paredzētajā pirmajā hipotēzē Eiropas Parlamenta loma ir ierobežota ar “pieņemšanu zināšanai” par to, ka attiecīgās personas vieta kļūst vakanta. Otrās hipotēzes gadījumā, kas, piemēram, aptver gadījumus, kad atkāpjas kāds deputāts, “Eiropas Parlaments konstatē, ka ir vakance, un par to informē attiecīgo dalībvalsti”.
89 Tā kā šajā gadījumā [apstrīdētais] akts tika pieņemts, piemērojot 1976. gada akta 12. panta 2. punkta pirmo daļu, ir jānosaka šajā regulējumā paredzētās “pieņemšanas zināšanai” procedūras ietvari.
90 Šajā sakarā ir jāuzsver, ka “pieņemšanas zināšanai” procedūra ir saistīta nevis ar attiecīgās personas mandāta atņemšanu, bet gan ar vienkāršu faktu, ka šīs personas vieta kļūst vakanta, piemērojot dalībvalstī spēkā esošus noteikumus. Citiem vārdiem sakot, Eiropas Parlamenta loma nekādā veidā neietver mandāta atņemšanas “īstenošanu”, kā to apgalvo prasītājs, bet gan aprobežojas ar konstatācijas, ko jau ir veikušas valsts iestādes, “pieņemšanu zināšanai” par to, ka vieta kļūst vakanta, proti, par iepriekš pastāvošu tiesisku stāvokli, kas izriet vienīgi no šo iestāžu lēmuma.
91 Eiropas Parlamenta pārbaudes pilnvaras šajā kontekstā ir īpaši ierobežotas. Tās pēc būtības ir ierobežotas ar attiecīgās personas vietas vakances esamības faktisko kontroli. Pretēji tam, kā to apgalvo prasītājs, Eiropas Parlamentam nepiekrīt pārbaudīt, vai ir ievērots process, ko paredz piemērojamās valsts tiesības vai attiecīgās personas pamattiesības. Šī kompetence faktiski piekrīt vienīgi kompetentajām valsts tiesām – vai attiecīgā gadījumā – Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Turklāt minētajā sakarā ir jāatgādina, ka šajā lietā prasītājs aizstāvēja savas tiesības kā Francijas Valsts padomē, tā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tāpat ir jāatzīmē, ka pats Eiropas Parlaments nekad savos rakstveida apsvērumos vai tiesas sēdē nav pastāvējis uz to, ka tam būtu tik plaša pārbaudes kompetence, kā to apgalvoja prasītājs.
92 Jāpapildina, ka šāda plaša Eiropas Parlamenta pārbaudes kompetence 1976. gada akta 12. panta 2. punkta pirmās daļas ietvaros sniegtu šai iestādei iespēju apšaubīt pašu valsts iestādes pasludinātas [mandāta] atņemšanas likumību un atteikties pieņemt zināšanai to, ka vieta kļūst vakanta, gadījumā, ja šis parlaments uzskatītu, ka pastāv nelikumība. Vienīgi Reglamenta 8. panta 9. punkts paredz iespēju Eiropas Parlamentam vakanto deputāta vietu neizsludināt un tikai tādos gadījumos, ja tas ir aicināts “konstatēt” šādu vakanci un kad “ir notikusi būtiska kļūda” vai “maldība”. Tas būtu paradoksāli, ja Eiropas Parlamentam būtu plašākas izvērtēšanas iespējas gadījumā, kad tam atbilstoši valsts iestāžu konstatējumam ir vienkārši jāpieņem zināšanai tas, ka vieta kļūst vakanta, nekā gadījumā, ja tam pašam vajadzētu konstatēt, ka vieta kļūst vakanta.
93 Šie secinājumi nekādā veidā nav pretrunā [Eiropas Parlamenta] Reglamenta 7. panta 4. punkta [otrās] daļas redakcijai. Kā to pamatoti uzsvēra Eiropas Parlaments un Francijas Republika, šis noteikums ir piemērojams “pat pirms tiesību zaudēšanas” (en amont même de la déchéance) un tādējādi vakantajai vietai. Šie noteikumi paredz, ka Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs nodod šo jautājumu atbildīgajai komisijai tad, “kad attiecīgās dalībvalstu iestādes uzsāk procedūru, kas var beigties ar [Eiropas Parlamenta deputāta] pilnvaru atņemšanu”. Pēc tam, kad šī procedūra ir pabeigta un kad attiecīgās personas vietas vakanci ir konstatējušas kompetentās valsts iestādes, Eiropas Parlamentam saskaņā ar 1976. gada akta 12. panta 2. punkta pirmajā daļā noteikto piekrīt vienīgi pieņemt zināšanai šo vakanci. Jebkurā gadījumā Reglamenta noteikumi saskaņā ar tiesību normu hierarhijas principu nevar atkāpties no 1976. gada akta noteikumiem un piešķirt Eiropas Parlamentam plašākas kompetences robežas par tām, kas šim parlamentam ir piešķirtas.
94 Šos secinājumus neapgāž fakts, ka līdz 2000. gada 23. oktobrim prasītājs joprojām piedalījās Eiropas Parlamenta darbā un saņēma pabalstu uz šī parlamenta rēķina un ka līdz 2000. gada 24. oktobrim Francijas iestādes viņam maksāja algu. Starp lietas dalībniekiem nepastāv strīds par to, ka 2000. gada 31. marta dekrēts bija izpildāms. Fakts, ka Eiropas Parlaments nepieņēma zināšanai šo dekrētu laikā, kad par to paziņoja Francijas iestādes, bet gan vēlāk, un fakts, ka tādēļ prasītājam radās zināmas praktiskas sekas, negroza juridisko iedarbību, kādu, piemērojot 1976. gada akta 12. panta 2. punktu, rada šis paziņojums.
95 Tāpat prasītāja argumenti, atbilstoši kuriem, pirmkārt, 1977. gada likuma 5. pants aizskar Eiropas Parlamenta neatkarību un rada nepieļaujamu iejaukšanos tā darbībā un, otrkārt, pastāv vispārīgais princips, atbilstīgi kuram “par [mandāta] atņemšanu ir jāpaziņo attiecīgajai parlamentārajai asamblejai”, nav pamatoti. Kā jau tika uzsvērts iepriekš 83. punktā, no 1976. gada akta 12. panta 2. punkta pirmās daļas tieši izriet, ka Eiropas Parlamenta deputāta amata vieta var kļūt vakanta saskaņā ar “kādas dalībvalsts tiesību normām”. Tā kā nekāda vienota vēlēšanu procedūra faktu rašanās brīdī nebija pieņemta, šī norma un līdz ar to 1977. gada likums bija pilnīgi piemērojami. Neraugoties uz izmaiņām Eiropas Parlamenta pilnvarās, jaunās pilnvaras, nepastāvot tāda paša ranga tiešam atceļošam aktam, nevar izraisīt tādu primāro tiesību aktu nepiemērojamību, kāds ir 1976. gada akts.
96 Pamatojoties uz to pašu pamatu, prasītāja argumentam par Kopienu tiesību pārākumu trūkst jebkādas atbilstības. Šajā lietā faktiski nepastāv ne pretrunas, ne kolīzijas starp valsts un Kopienu tiesībām.
97 No visiem iepriekšminētajiem apsvērumiem izriet, ka pasākums, kas šajā lietā radīja juridiski saistošu iedarbību, kura ietekmē prasītāja intereses, ir 2000. gada 31. marta dekrēts. [Apstrīdētā] akta mērķis nebija radīt savu, no šī dekrēta nošķirtu tiesisku iedarbību.
98 Tādēļ ir jāsecina, ka [apstrīdētais] akts nevar būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets EKL 230. panta nozīmē. Tādēļ šī prasība ir jānoraida kā nepieņemama bez vajadzības izvērtēt citus pamatus un argumentus attiecībā uz pieņemamību.”
Apelācijas sūdzība
36 Ar savu apelācijas sūdzību Lepēns pēc būtības prasa Tiesai atcelt pārsūdzēto spriedumu sakarā ar to, ka ar šo spriedumu viņa prasība tika noraidīta kā nepieņemama, atzīt šo prasību par pieņemamu un pamatotu, kā arī atcelt apstrīdēto aktu vai arī, pakārtoti, nodot lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai tās izskatīšanai pēc būtības, izmaksāt viņam summu EUR 7 622,45 apmērā kā neatgūstamus izdevumus un piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt visus uz šo instanci attiecināmos tiesāšanās izdevumus.
37 Eiropas Parlaments prioritāri prasa noraidīt apelācijas sūdzību kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu, kā arī piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus divās instancēs, ieskaitot tos, kas attiecināmi uz pagaidu noregulējumu un, pakārtoti, nodot lietu Pirmās instances tiesai.
38 Tāpat kā Eiropas Parlaments, Francijas Republika prasa noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par apelācijas sūdzības pieņemamību
39 Eiropas Parlaments un Francijas valdība savos attiecīgajos rakstos norāda, ka apelācijas sūdzība lielā daļā ir nepieņemama sakarā ar to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs aprobežojas ar savu Pirmajā instances tiesā izvirzīto pamatu atkārtošanu, precīzi nenorādot ne pārsūdzētā sprieduma apstrīdētās daļas, ne arī juridiskos argumentus, ar kuriem tas specifiskā veidā pamato savu prasību atcelt tiesību aktu, tāpēc ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 225. pantu, Protokola par Tiesas statūtiem 58. panta pirmo daļu un šīs tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunktu apelācijas sūdzībās ir precīzi jānorāda tā sprieduma, kuru ir prasīts atcelt, pārsūdzētie elementi, kā arī juridiskie argumenti, kas specifiskā veidā pamato šo apelācijas sūdzību. Šim nosacījumam neatbilst apelācijas sūdzība, kas – pat neietverot argumentāciju, kas specifiski atklātu kļūdu tiesību piemērošanā, kuras dēļ pārsūdzētais spriedums kļūtu par atceļamu – aprobežojas ar iepriekš Pirmās instances tiesā jau izvirzītu pamatu un argumentu atkārtošanu vai tekstuālu reproducēšanu (Tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija, Recueil, I‑5291. lpp., 34. un 35. punkts, kā arī Tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums lietā C‑76/01 P Eurocoton u.c./Padome, Recueil, I‑10091. lpp., 46. un 47. punkts).
40 Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs tomēr apstrīd Pirmās instances tiesas veikto Kopienu tiesību interpretāciju vai piemērošanu, pirmajā instancē izvērtētos juridiskos aspektus var atkārtoti izskatīt apelācijas tiesvedībā. Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs tādējādi nevar balstīt savu apelācijas sūdzību uz Pirmās instances tiesā jau izmantotiem pamatiem un argumentiem, iepriekšminētais process var zaudēt daļu no tā jēgas (skat. it īpaši Tiesas 2003. gada 6. marta spriedumu lietā C‑41/00 P Interporc/Komisija, Recueil, I‑2125. lpp., 17. punkts, un Tiesas 2003. gada 11. novembra rīkojumu lietā C‑488/01 P Martinez/Parlaments, Recueil, I‑13355. lpp., 39. punkts).
41 Šīs apelācijas sūdzības mērķis, visaptveroši raugoties, ir tieši apstrīdēt Pirmās instances tiesas vērtējumu par dažādiem tai iesniegtajiem tiesību jautājumiem un, jo sevišķi, par 1976. gada akta precīzu piemērojamību un šī akta 12. panta 2. punkta pirmajā daļā esošā termina “pieņem zināšanai” precīzu nozīmi.
42 Šādos apstākļos šī apelācijas sūdzība ir pieņemama.
Par apelācijas sūdzības pamatotību
43 Ar savu apelācijas sūdzību tās iesniedzējs galvenokārt apstrīd Pirmās instances tiesas interpretāciju 1976. gada akta 12. panta 2. punktam un, jo sevišķi, šīs tiesas secinājumam pārsūdzētā sprieduma 97. punktā, atbilstoši kuram apstrīdētā akta mērķis nebija radīt savu, no 2000. gada 31. marta dekrēta nošķirtu tiesisku iedarbību. Atbilstoši apelācijas sūdzības iesniedzēja norādītajam šāds secinājums, pat neraugoties uz to, ka tas būtu pretrunā šī paša sprieduma 90. un 91. punktā ietvertajam apgalvojumam, atbilstoši kuram Eiropas Parlamentam “tomēr” ir piešķirta pārbaudes kompetence, kas ir ierobežota tādā kontekstā, ka tad, ja šis parlaments pieņem zināšanai valsts iestāžu veikto konstatāciju par to, ka vieta ir vakanta, deformētu arī paša 1976. gada akta 12. panta piemērojamību.
44 Šajā sakarā, atgādinot par Tiesas judikatūru, atbilstoši kurai, no vienas puses, vairāk jāievēro akta būtība, nekā forma, un, no otras puses, jāņem vērā tā autora izteiktais nodoms, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka šajā gadījumā akts, kas ir grozījis viņa tiesisko stāvokli, atņemot tā vēlēšanu mandātu, drīzāk ir apstrīdētais akts, nevis 2000. gada 31. marta dekrēts. Starp citu šādu interpretāciju apstiprinot gan paša 1976. gada akta 12. panta 2. punkta pirmās daļas redakcija – kas Eiropas Parlamentam uzliek pienākumu “pieņemt zināšanai” vietas vakanci, kas rodas no valsts tiesību normu piemērošanas –, gan Juridiskās komisijas un Eiropas Parlamenta priekšsēdētājas attieksme, kā arī apstāklis, ka viņš joprojām līdz 2000. gada 23. oktobrim bija Eiropas Parlamenta deputāts un līdz šim datumam saņēma šīs iestādes izmaksātos pabalstus un Francijas iestāžu maksāto algu.
45 Pirms 1976. gada 12. panta 2. punkta piemērojamības izvērtēšanas uzreiz ir jānoraida apelācijas sūdzības iesniedzēja arguments par pretrunu pārsūdzētā sprieduma pamatojumā, it īpaši starp tā 91. un 97. punktu. Kā Francijas valdība to uzsvēra savos rakstveida apsvērumos, papildus tam, ka termins “tomēr” vispār tajos nav minēts, norādītais 91. punkts, skatīts ārpus tā konteksta un citēts vienīgi daļējā apmērā, ko veica apelācijas sūdzības iesniedzējs, neizbēgami rada minētā sprieduma 97. punktā izklāstīto secinājumu. Tas ir precīzi, jo, kā tas ir atzīts 91. punktā, Eiropas Parlamentam piešķirtās pārbaudes pilnvaras ir īpaši ierobežotas un tās pēc būtības aprobežojas ar vietas vakances esamības faktisko kontroli – bez iespējas pārbaudīt, it īpaši, vai ir ievērots process, ko paredz piemērojamās valsts tiesības vai attiecīgās personas pamattiesības – ko Pirmās instances tiesa varēja secināt šī paša sprieduma 97. punktā par to, ka apstrīdētais akts neradīja savu, no 2000. gada 31. marta dekrēta nošķirtu tiesisku iedarbību.
46 Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja būtisko argumentu par 1976. gada akta 12. panta 2. punkta nozīmes deformāciju un Pirmās instances tiesas patiesās juridiskās būtības kļūdainu novērtējumu apstrīdētajam aktam, kas viens pats groza apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesisko stāvokli, ir jāatzīmē tēzes pamatotība, atbilstoši kurai, lai noteiktu, vai akti var būt prasības, kas celta atbilstoši EKL 230. pantam, priekšmets, ir jāpieturas vairāk pie pašu aktu būtības, kā arī to autora nodoma. Atbilstoši pastāvīgai judikatūrai forma, kādā ir pieņemts akts vai lēmums, principā ir nenozīmīga attiecībā uz iespēju par šo aktu vai lēmumu celt prasību par tiesību akta atcelšanu (skat. it īpaši iepriekšminētos spriedumus lietās Komisija/Padome, 42. punkts, un IBM/Komisija, 9. punkts).
47 Lai arī šādi raugoties, nav izslēgts, ka rakstveida paziņojums vai pat vienkāršs mutvārdu paziņojums saskaņā ar EKL 230. pantu var tikt pakļauts Tiesas kontrolei, šāda iespēja tomēr nevar novest pie noteikumu un procedūru, kas attiecināmas uz Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanām, neievērošanas.
48 Šajā ziņā, kā jau Pirmās instances tiesa to tiesiski pamatoti uzsvēra pārsūdzētā sprieduma 81. un 82. punktā, strīda faktu rašanās brīdī nekāda vienota vēlēšanu procedūra Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanām nebija stājusies spēkā un tādēļ saskaņā ar 1976. gada akta 7. panta 2. punktu šī procedūra joprojām noritēja saskaņā ar katrā dalībvalstī spēkā esošajiem noteikumiem.
49 Šādos apstākļos, tā kā saskaņā ar 1977. gada likuma 5. pantu ierobežojuma tikt ievēlētam dēļ tika atņemts Eiropas Parlamenta deputāta mandāts, kas tika konstatēts ar dekrētu, šim parlamentam nebija citas izvēles kā vien nekavējoties pieņemt zināšanai konstatāciju, ko jau bija izdarījušas valsts iestādes par apelācijas sūdzības iesniedzēja vietas vakanci un kas – kā Pirmās instances tiesa to tiesiski pamatoti uzsvēra pārsūdzētā sprieduma 90. punktā – bija konstatācija par iepriekš pastāvošu tiesisku stāvokli, kas izriet vienīgi no šo iestāžu lēmuma. Neviena apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītā argumenta būtība šīs apelācijas sūdzības ietvaros nav tāda, lai atspēkotu iepriekšminēto secinājumu.
50 Vispirms, kas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu, balstoties uz paša 1976. gada akta 12. panta 2. punkta redakciju, kas Eiropas Parlamentam uzliek pienākumu “pieņemt zināšanai” vietas vakanci saskaņā ar dalībvalstīs spēkā esošu tiesību normu piemērošanu, šī norma, būdama tālu no tā, lai nostiprinātu apelācijas sūdzības iesniedzēja pieņēmumu, tieši pretēji skaidri nosaka to, ka Eiropas Parlamentam nav nekādas rīcības brīvības šajā jomā. Ņemot vērā šo īpašo gadījumu, Eiropas Parlamentam nepiekrīt konstatēt vietas vakanci, bet, kā Pirmās instances tiesa to tiesiski pamatoti uzsvēra pārsūdzētā sprieduma 88. punktā, vienkārši pieņemt zināšanai to, ka attiecīgās personas vieta kļūst vakanta, ko jau ir konstatējušas valsts iestādes, kaut gan pārējos attiecīgajos gadījumos šai iestādei jo sevišķi kāda tā deputāta atkāpšanās vai nāves gadījumā ir aktīvāka loma, jo tā pati konstatē vietas vakanci un par to informē attiecīgo dalībvalsti.
51 Šādu interpretāciju turklāt nostiprina citu 1976. gada akta pantu redakcija, piemēram, šī akta 11. panta un Eiropas Parlamenta Reglamenta 7. panta 1. punkta redakcija. Šie divi panti, kas attiecas uz Eiropas Parlamenta deputātu mandātu pārbaudi, piešķir šim parlamentam kompetenci lemt par katra jaunievēlētā deputāta mandāta spēkā esamību, kā arī izšķirt domstarpības, kas varētu rasties uz 1976. gada akta noteikumu pamata, “izņemot tādas domstarpības, kas varētu rasties to dalībvalstu noteikumu dēļ, uz kuriem norādīts šajā aktā” (1976. gada akta 11. pants) un “izņemot tās domstarpības, kuras rodas saistībā ar dalībvalstu vēlēšanu likumiem” (minētā reglamenta 7. panta 1. punkts). Šie precizējumi, kas bez grozījumiem tika pārņemti 1976. gada akta pašreizējā 12. pantā ar grozījumiem, kas veikti ar Padomes 2002. gada 25. jūnija un 2002. gada 23. septembra lēmumu 2002/772/EK, Euratom (OV L 283, 1. lpp.), kā arī pašlaik spēkā esošā Eiropas Parlamenta Reglamenta 3. panta 1. punktā (OV 2005, L 44, 2005, 1. lpp.), tādējādi pašreizējā Kopienu tiesību stāvoklī nostiprināja pilnīgo Eiropas Parlamenta kompetences trūkumu attiecībā uz vietas vakanci, kas rodas saskaņā ar dalībvalstu tiesību normām.
52 Apelācijas sūdzības iesniedzējam šādas interpretācijas apstrīdēšanai ir veltīgi arī izvirzīt apstrīdētā akta autoru nodomu tā pieņemšanas laikā un, it īpaši, norādīt, ka Juridiskā komisija, kā arī Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja “vienmēr par drošu uzskatīja” principu, atbilstoši kuram vienīgi mandāta atņemšanas apelācijas sūdzības iesniedzējam pieņemšanas zināšanai fakts groza tā statusu. Papildus tam, ka šāds arguments skar faktu novērtējumu, kas apelācijas sūdzības ietvaros vairs nav Tiesas kompetencē, jebkurā gadījumā no vairākiem pieteikuma pielikumā esošajiem dokumentiem izriet, ka iepriekšminētā komisija un Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja uzskatīja, ka tām ir saistoša Francijas iestāžu konstatācija par šo [mandāta] atņemšanu.
53 Tas ir it īpaši gadījumā ar Juridiskās komisijas 2000. gada 15. maija ārkārtas sanāksmes mutvārdu procesu, kurā šīs komisijas priekšsēdētāja iejaucās, lai precizētu šīs komisijas locekļiem to, ka Eiropas Parlamenta lēmumam ir jāaprobežojas ar “formalitāti pieņemt vai nepieņemt zināšanai”, kā arī ar divas dienas vēlāk Eiropas Parlamenta priekšsēdētājai adresēto vēstuli, kurā iepriekšminētās komisijas priekšsēdētāja skaidri uzsvēra 2000. gada 31. marta dekrēta “izpildu” raksturu. Šie divi faktoloģiskie elementi, kuriem var pievienot Eiropas Parlamenta priekšsēdētājas 2000. gada 9. jūnija vēstuli, kas adresēta Francijas iestādēm, kurā tika uzsvērts mandāta atņemšanas “neatgriezeniskais” raksturs, kas izrietēja no minētā dekrēta, tika ņemti vērā pārsūdzētajā spriedumā, attiecīgi tā 23., 24. un 29. punktā. Tomēr neviena no Pirmās instances tiesas veiktajām konstatācijām šajos trijos punktos netika apstrīdēta šīs apelācijas sūdzības ietvaros.
54 Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja norādīto apstākli par to, ka viņš joprojām līdz 2000. gada 23. oktobrim varēja būt Eiropas Parlamenta deputāta statusā un līdz šim datumam saņemt gan pabalstu uz šīs iestādes rēķina, gan arī Francijas iestāžu izmaksāto algu – kas, viņaprāt, demonstrēja, ka vienīgi apstrīdētais akts varēja grozīt viņa tiesisko stāvokli un līdz ar to radīt prasības priekšmetu EKL 230. panta ietvaros – ir jāuzsver, kā Pirmās instances tiesa to jau tiesiski pamatoti uzsvēra, ka tās ir praktiskās sekas, kas izriet no kavēšanās, ar kādu Eiropas Parlaments pieņēma zināšanai paziņojumu par 2000. gada 31. marta dekrētu, ko pieņēma Francijas iestādes. Faktiski dekrēts ir tas, kas viens pats grozīja apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesisko stāvokli, konstatējot viņa mandāta atņemšanu.
55 Apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza divus papildu argumentus savas tēzes, atbilstoši kurai apstrīdētajam aktam piemīt apstrīdams raksturs, atbalstam. Pirmais arguments attiecas uz apstākli, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 91. punktā tieši atzīmēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir prasījis savu tiesību aizsardzību Valsts padomē un Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kas tādējādi pierādīja apstrīdama akta pastāvēšanu, jo Eiropas Parlaments tādā veidā uzsāka faktisko un tiesisko pierādījumu novērtējumu. Otrais arguments attiecas uz piemērotības trūkumu apstiprinoša akta teorijai (théorie de l’acte confirmatif), kas bija ietverta minētā sprieduma 97. punktā, jo 91. punktā minētās prasības tieši izveidoja tiesiskos pierādījumus, kas no jauna tika izvirzīti starp 2000. gada 31. marta dekrēta pieņemšanas datumu un datumu, kurā Eiropas Parlaments pieņēma zināšanai apelācijas sūdzības iesniedzēja mandāta atņemšanu.
56 Šajā sakarā ir pietiekami konstatēt, ka arguments, atbilstoši kuram Eiropas Parlaments uzsāka faktisko un tiesisko pierādījumu novērtējumu, balstās uz acīmredzami kļūdainu pārsūdzētā sprieduma lasījumu, jo, kā jau tas tika uzsvērts šī sprieduma 45. punktā, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 91. punktā tieši nosprieda, ka tas nepiekrīt Eiropas Parlamentam – bet valsts tiesām vai, attiecīgā gadījumā, Eiropas Cilvēktiesību tiesai – pārbaudīt, vai ir ievērots process, ko paredz piemērojamās valsts tiesības vai attiecīgās personas pamattiesības. Vēl vairāk, lai izveidotu apstiprinājumu tam, ka Eiropas Parlamentam piemīt kaut kāda novērtējuma kompetence, apelācijas sūdzības iesniedzēja pieminētās iesniegtās prasības Valsts padomē un iepriekšminētajā Eiropas tiesā izveido papildu pierādījumu tam, ka Eiropas Parlamentam trūkst šādas kompetences, un faktam, ka pretēji viņa apgalvojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs varēja efektīvi aizstāvēt savas tiesības tiesā.
57 Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojumam, atbilstoši kuram Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 97. punktā ir tieši piemērojusi apstiprinoša akta teoriju, trūkst jebkāda pamatojuma. Kā to jau uzsvēra ģenerāladvokāts savu secinājumu 63. punktā, papildus faktam, ka neviens minētā 97. punkta elements neliecina, ka Pirmās instances tiesa būtu atsaukusies uz šādu teoriju, pārsūdzētā sprieduma motivācijas kopums, tieši pretēji, pierāda, ka 2000. gada 31. marta dekrēts un apstrīdētais akts bija atšķirīgi gan attiecībā uz to būtību, gan attiecībā uz to priekšmetu.
58 Ievērojot visus iepriekš norādītos apsvērumus, ir jāatzīst, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, noraidot Lepēna prasību kā nepieņemamu.
59 Tādējādi šī apelācijas sūdzība ir noraidāma bez vajadzības izvērtēt citus apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītos pamatus attiecībā gan uz apstrīdētā akta ārējo, gan iekšējo nelikumību.
Par tiesāšanās izdevumiem
60 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Eiropas Parlaments ir prasījis piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tam spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tiesāšanās izdevumus, kas attiecas uz pagaidu noregulējuma tiesvedību, kas minēta šī sprieduma 2. punktā. Saskaņā ar tā paša panta 4. punkta pirmo daļu Francijas Republika, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) apelācijas sūdzību noraidīt;
2) Lepēns atlīdzina tiesāšanās izdevumus šajā instancē, ieskaitot tiesāšanās izdevumus, kas attiecas uz pagaidu noregulējuma tiesvedību;
3) Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – franču.