1. Kopienu tiesības – Personām piešķirtās tiesības – Dalībvalsts izdarīts pārkāpums – Pienākums atlīdzināt personām nodarītos zaudējumus
2. Kopienu tiesības – Personām piešķirtās tiesības – Dalībvalsts izdarīts pārkāpums – Pienākums atlīdzināt personām nodarītos zaudējumus
1. Kopienu tiesības iestājas pret tādu valsts regulējumu, kas vispārējā veidā izslēdz dalībvalsts atbildību par kaitējumu, kas nodarīts personām, pārkāpjot Kopienu tiesības, kas ir piedēvējams valsts tiesai, kura pieņem nolēmumu pēdējā instancē, tāpēc, ka attiecīgais pārkāpums ir radies tiesību normu interpretācijas vai šīs tiesas veikta faktu un pierādījumu novērtējuma dēļ.
Šādos apstākļos, izslēdzot jebkādu valsts atbildību, pēc būtības zaudētu jēgu pats princips, atbilstoši kuram dalībvalstīm ir pienākums atlīdzināt personām nodarīto kaitējumu, kas – acīmredzami pārkāpjot Kopienu tiesības – izriet no pēdējās instances tiesas nolēmuma tiktāl, ciktāl šāda izslēgšana negarantē personām ar Kopienu tiesībām piešķirto tiesību efektīvu aizsardzību tiesā.
(sal. ar 33., 36., 40., 44., 46. punktu un rezolutīvo daļu)
2. Dalībvalsts atbildība par kaitējumu, kas nodarīts personām, pārkāpjot Kopienu tiesības, kas piedēvējams valsts tiesai, kura pieņem nolēmumu pēdējā instancē, var iestāties tikai izņēmuma gadījumā, kad šī tiesa ir acīmredzamā veidā pārkāpusi piemērojamās tiesības. Šāds acīmredzams pārkāpums ir novērtējams, it īpaši ievērojot noteiktus kritērijus, tādus kā pārkāptā noteikuma skaidrības un precizitātes pakāpe, pieļautās tiesību kļūdas attaisnojamais vai neattaisnojamais raksturs vai attiecīgās tiesas pienākuma iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai saskaņā ar EKL 234. panta trešo daļu neizpilde, un, jebkurā gadījumā, tas tiek prezumēts tad, kad attiecīgais lēmums acīmredzami neatbilst Tiesas judikatūrai noteiktajā jautājumā.
Šai ziņā, lai arī nav izslēdzams, ka valsts tiesībās ir precizēti kritēriji attiecībā uz pārkāpuma būtību vai pakāpi, kas ir jāizpilda, lai varētu iestāties valsts atbildība par Kopienu tiesību pārkāpumu, kas ir piedēvējams valsts tiesai, kura pieņem nolēmumu pēdējā instancē, šie kritēriji jebkurā gadījumā nevarētu noteikt stingrākas prasības par tām, kas attiecināmas uz piemērojamo tiesību acīmredzamu pārkāpumu, kā tas ir precizēts 2003. gada 30. septembra sprieduma lietā C‑224/01 Köbler 53.–56. punktā.
Tādēļ Kopienu tiesības iestājas pret valsts regulējumu, kas ierobežo šīs atbildības iestāšanos vienīgi ar tiesas pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, vai nopietna pārkāpuma gadījumiem, ja šādas ierobežošanas rezultātā tiek izslēgta attiecīgās dalībvalsts atbildības iestāšanās citos gadījumos, kad acīmredzami ir pārkāptas piemērojamās tiesības.
(sal. ar 42.–44., 46. punktu un rezolutīvo daļu)