ĢENERĀLADVOKĀTES KRISTĪNES ŠTIKSAS‑HAKLAS

[CHRISTINE STIX‑HACKL] SECINĀJUMI,

sniegti 2005. gada 12. aprīlī (1)

Lieta C‑495/03

Intermodal Transports BV

pret

Staatssecretaris van Financiën

[Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Atsaukšanās valsts tiesā uz saistošu izziņu par tarifu, ko trešai personai par līdzīgu preci izsnieguši citas dalībvalsts muitas dienesti – Valsts tiesas piemērotā atšķirīgā klasifikācija Kombinētajā nomenklatūrā – Kopienu tiesību normu vienveidīga interpretācija un piemērošana – EKL 234. pants – Valstu tiesu pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu – Nosacījumi – Tiesas, kuru spriedumus var pārsūdzēt, un pēdējās instances tiesas – Spriedums lietā Foto‑Frost un spriedums lietā CILFIT – Kopējais muitas tarifs – Kombinētā nomenklatūra – Muitas tarifu klasifikācija – Pozīcija 8709

Satura rādītājs

I –   Ievads

II – Atbilstošās tiesību normas

A –   Par klasifikāciju Kombinētajā nomenklatūrā

B –   Par saistošo muitas izziņu

1.     Muitas kodekss

2.     Īstenošanas regula

III – Fakti un process

IV – Atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem

A –   Par pirmo prejudiciālo jautājumu

1.     Lietas dalībnieku galvenie argumenti

2.     Juridiskais vērtējums

a)     Ievada apsvērumi

i)     Pārskats par valstu tiesu pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu

ii)   Problēmu sistematizācija, ņemot vērā prejudiciālo jautājumu

b)     Pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar judikatūru lietā Foto-Frost

c)     Pēdējās instances tiesas pienākums vērsties Eiropas Kopienu Tiesā, ņemot vērā spriedumu lietā CILFIT

i)     Pamata piezīmes par spriedumu lietā CILFIT

ii)   Situācija pēc sprieduma pasludināšanas lietā CILFIT

iii) Par šīs lietas īpatnībām – automātisks pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu

iv)   Pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu, pamatojoties uz vienlīdzības principu

v)     Secinājumi par šo lietu, pamatojoties uz judikatūru lietā CILFIT

B –   Par otro prejudiciālo jautājumu

1.     Lietas dalībnieku galvenie argumenti

2.     Vērtējums

V –   Secinājumi

I –    Ievads

1.     Galvenais jautājums lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) iesniegusi ar 2003. gada 21. novembra spriedumu un kas Tiesas kancelejā reģistrēts 2003. gada 24. novembrī, un uz ko Tiesai ir lūgts atbildēt, ir, vai valsts tiesai ir pienākums uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu lietā, kurā lietas dalībnieks norāda uz saistošu izziņu par muitas tarifu klasifikāciju, ko kādai trešai personai par līdzīgu preci izsniedzis citas dalībvalsts muitas dienests, kas pēc valsts tiesas uzskatiem neatbilst Kombinētajai nomenklatūrai (turpmāk tekstā – “KN”) un par ko šī valsts tiesa tādēļ paredz pieņemt atšķirīgu lēmumu.

2.     Turklāt iesniedzējtiesa jautā, vai transportlīdzekļi, par ko ir pamata prāva, ir jāklasificē KN pozīcijā 8709, kura ietverta I pielikumā Padomes 1987. gada 23. jūlija regulai (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (2) redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 1998. gada 26. oktobra regulu (EK) Nr. 2261/98 (3).

3.     Šie jautājumi ir izvirzīti kasācijas tiesvedībā, ko saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibinātā sabiedrība Intermodal Transports BV (turpmāk tekstā – “Intermodal”), Amsterdama, ierosināja Hoge Raad der Nederlanden par Gerechtshof te Amsterdam (Amsterdamas Apelācijas tiesa) spriedumu, ar kuru tā atstāja spēkā Nīderlandes muitas dienestu veikto “Magnum ET120 Terminal Tractors” tipa transportlīdzekļu klasifikāciju KN pozīcijā 8701 20 10, ko apstrīd Intermodal.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Par klasifikāciju Kombinētajā nomenklatūrā

4.     Muitas tarifu piemērošanai un statistikas izveidei Kopienā uz precēm attiecas tā klasifikācija atbilstoši KN, kas ieviesta ar Regulu Nr. 2658/87, kura savukārt pamatojas uz Starptautisko preču aprakstīšanas un kodēšanas harmonizēto sistēmu (4) (turpmāk tekstā – “HS”).

5.     Ar šo lietu saistītā KN I pielikuma 87. nodaļa attiecas uz “automašīnām, traktoriem, mopēdiem un velosipēdiem, un citiem sauszemes transportlīdzekļiem, to daļām un piederumiem”.

6.     Saskaņā ar minētās nodaļas 2. piezīmi “traktori ir spēkrati, kas konstruēti galvenokārt citu transportlīdzekļu, iekārtu vai kravu vilkšanai vai stumšanai neatkarīgi no tā, vai tie apgādāti ar palīgiekārtu rīku, sēklu, mēslojuma vai citu preču pārvadāšanai”.

7.     KN pozīcija 8701 apzīmē “traktorus (izņemot pozīcijā 8709 minētos vilcējus)”; tā ietver arī šādas apakšpozīcijas:

8701 20 – vilcēji ar puspiekabi:

–       8701 20 10 – jauni;

–       8701 20 90 – lietoti.

8.     KN pozīcija 8709 attiecas uz [šādiem transportlīdzekļiem]: “ar celšanas un takelāžas ierīcēm neaprīkoti pašgājēji kravas transportētāji, kas izmantojami rūpnīcās, noliktavās, ostās vai lidostās kravu pārvadāšanai nelielos attālumos [..]”.

9.     Paskaidrojumos par Harmonizēto preču aprakstīšanas un kodēšanas sistēmu, pamatojoties uz kuru ir izveidota KN (turpmāk tekstā – “HS paskaidrojumi”), attiecībā uz pozīciju 8709 ir sniegts šāds skaidrojums:

“[..] šīs pozīcijas kravas transportētāju būtiskās kopējās īpašības, kas ļauj tos nošķirt no transportlīdzekļiem, kas minēti pozīcijās 8701, 8703 vai 8704, var apkopot šādi:

1)      to uzbūves un īpašā iekārtojuma dēļ, kas tajos parasti ir paredzēts, tos nevar izmantot ne personu, ne arī preču pārvadāšanai pa [parastiem] ceļiem vai citiem valsts ceļiem;

2)      piekrautu transportlīdzekļu maksimālais ātrums parasti nepārsniedz 30–35 km/h;

3)      to griešanās rādiuss ir apmēram vienāds ar paša kravas transportētāja garumu.

Šīs pozīcijas transportētāji parasti nav aprīkoti ar slēgtu vadības kabīni, dažreiz vadītāja vieta ir paredzēta tikai uz platformas, kur vadītāji, vadot transportlīdzekli, atrodas stāvus. Dažreiz virs vadītāja sēdekļa ir novietota aizsargkonstrukcija, piemēram, aizsargplāksne vai metāla režģis.

Šajā pozīcijā ir ietverti arī tādi kravas transportētāji, kurus vadot, vadītājs iet kājām. [..]

Tāda tipa vilcēji, kas tiek izmantoti dzelzceļa platformās, ir konstruēti arī citu transportlīdzekļu, it īpaši mazu piekabju vilkšanai vai stumšanai. Ar pašiem vilcējiem preces netiek transportētas. Tie parasti ir vieglāki un ne tik jaudīgi transportlīdzekļi kā pozīcijā 8701 minētie traktori. Šī tipa transportlīdzekļus var izmantot arī ostu muliņos, noliktavās u.c. [..]” [Neoficiāls tulkojums]

B –    Par saistošo muitas izziņu

10.   Kārtību, kādā valsts muitas dienesti sniedz tā saucamās saistošās muitas izziņas, nosaka Padomes 1992. gada 12. oktobra regula (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (5) redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 19. decembra regulu (EK) Nr. 82/97 (6) (turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”), kā arī Komisijas 1993. gada 2. jūlija regula (EEK) Nr. 2454/93 (7), kas nosaka Muitas kodeksa īstenošanas kārtību (turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 1996. gada 18. decembra regulu (EK) Nr. 12/97 (8).

1.      Muitas kodekss

11.   Muitas kodeksa 4. pantā ir noteikts:

“Šajā Kodeksā terminiem ir šāda nozīme:

[..]

5. “Lēmums” nozīmē jebkuru oficiālu muitas aktu, kas attiecas uz muitas noteikumiem, izlemjot atsevišķu gadījumu, un šāds akts rada juridiskas sekas attiecībā uz vienu vai vairākām konkrētām vai identificējamām personām; šis termins cita starpā attiecas arī uz saistošu informāciju [izziņu] par tarifu 12. panta nozīmē.

[..]”

12.   Muitas kodeksa 12. panta 1.–5. punktā ir noteikts:

“1. Muitas dienesti saskaņā ar komitejas procedūru pēc rakstiska lūguma izdod saistošu informāciju par tarifiem vai saistošu izcelsmes informāciju.

2. Saistoša informācija [izziņa] par tarifiem vai saistoša izcelsmes informācija [izziņa] ir saistoša muitas dienestiem attiecībā pret informācijas [izziņas] turētājiem tikai attiecībā uz tarifu klasifikāciju vai preču izcelsmes noteikšanu.

[..]

4. Saistoša informācija [izziņa] attiecībā uz tarifiem ir spēkā sešus gadus no izdošanas dienas, bet attiecībā uz izcelsmi – trīs gadus no izdošanas dienas. Atkāpjoties no 8. panta, to anulē, ja tā pamatojas uz pieteikuma iesniedzēja sniegtu neprecīzu vai nepilnīgu informāciju.

5. Saistoša informācija [izziņa] vairs nav spēkā:

a)      attiecībā uz tarifu informāciju:

i)      ja tiek pieņemta kāda regula un informācija vairs neatbilst šīs regulas noteikumiem;

ii)      ja tā vairs nav saderīga ar kādas 20. panta 6. punktā minētas nomenklatūras interpretāciju:

–      Kopienas līmenī – grozījumu dēļ kombinētās nomenklatūras paskaidrojumos vai Eiropas Kopienu Tiesas nolēmuma dēļ,

[..]

iii)      ja to atceļ vai groza saskaņā ar 9. pantu, ar nosacījumu, ka par atcelšanu vai grozījumu paziņo turētājam.

Diena, kad saistoša informācija [izziņa] zaudē spēku i) un ii) apakšpunktā minētajos gadījumos, ir minēto pasākumu publikācijas diena [..]

[..].”

2.      Īstenošanas regula

13.   Īstenošanas regulas II sadaļā ir noteikta virkne precizējumu, kas attiecas uz saistošo izziņu juridisko nozīmi un saistošo izziņu izsniegšanas procedūru.

14.   9. panta 1. punktā atšķirīgu saistošo izziņu gadījumā ir noteikts:

“Ja pastāv dažādas saistoš[as] izziņas [Ja par vienām precēm divas vai vairākas reizes ir sniegta atšķirīga saistoša izziņa par tarifiem vai atšķirīga saistoša izcelsmes izziņa, tad]:

–       Komisija pēc savas iniciatīvas vai pēc dalībvalsts pārstāvja lūguma iekļauj šo jautājumu komitejas dienaskārtībā apspriešanai sanāksmē, kuru notur nākamajā mēnesī, vai nākamajā sanāksmē;

–       saskaņā ar komitejas procedūru, cik vien drīz iespējams un vēlākais sešus mēnešus pēc sanāksmes, kas minēta pirmajā ievilkumā, Komisija veic pasākumus, lai nodrošinātu attiecīgi nomenklatūras vai izcelsmes noteikumu vienotu piemērošanu.”

15.   Saskaņā ar Īstenošanas regulas 10. panta 1. punktu uz saistošu izziņu par tarifu var atsaukties tikai tās saņēmējs. Šī paša panta 3. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka izziņas saņēmējs var atsaukties uz saistošu izziņu attiecībā uz konkrētām precēm tikai tad, ja attiecībā uz tarifu attiecīgajiem muitas dienestiem tiek pierādīts, ka attiecīgās preces visos aspektos atbilst tām precēm, kas aprakstītas uzrādītajā informācijā.

16.   Visbeidzot, Īstenošanas regulas 11. pantā ir noteikts, ka saistoša izziņa par tarifu, ko dalībvalsts muitas dienesti izdevuši pēc 1991. gada 1. janvāra, kļūst saistoša visām dalībvalstīm saskaņā ar vienādiem noteikumiem.

III – Fakti un process

17.   1999. gada 1. martā Intermodal Amsterdamā deklarēja astoņus transportlīdzekļus ar nosaukumu “Magnum ET120 Terminal Tractors”, klasificējot tos KN apakšpozīcijā 8709 11 90.

18.   Iesniedzējtiesa norāda, ka minētie transportlīdzekļi ir transportlīdzekļi ar četriem riteņiem, kas aprīkoti ar 132 kW jaudas dīzeļmotoru ar 2500 apgriezieniem minūtē, un ar automātisko pārnesumkārbu ar četriem pārnesumiem gaitai uz priekšu un vienu pārnesumu atpakaļgaitai. Tiem ir slēgta vadības kabīne ar gaisa piekari un amortizētu vadītāja sēdekli. Šasijas rāmis ir aprīkots ar tā saucamo pacelšanas plāksni, ko var pacelt 60 cm augstumā un kuras kravnesība sasniedz 32 000 kg. Pacelšanas plāksne ir paredzēta treilera (puspiekabes) pievienošanai.

19.   Intermodal iesniegtajā bukletā par attiecīgo transportlīdzekli ir sniegts šāds raksturojums: “Magnum ET‑120 ar aizmugurējo piedziņu ir konstruēts treileru izmantošanai izplatīšanas centros un lielos tirdzniecības centros. Tā īpaši zemais šasijas rāmis ļauj izmantot arī t.s. megatreilerus vai jumbo‑treilerus. Pateicoties nelielajam griešanās rādiusam (labākajam tirgū), var viegli izmantot pat treilerus ar vislielāko pārkari.”

20.   Iesniedzējtiesa uzskata, ka attiecīgā transportlīdzekļa specifiskais izmantojums liecina par to, ka tas ir konstruēts un paredzēts puspiekabju efektīvai pārvadāšanai īsos attālumos – uzņēmumu teritorijā un uzņēmumu ēkās. Pats transportlīdzeklis nav konstruēts vai paredzēts preču pārvadāšanai.

21.   Muitas dienesti, kas pārbaudīja transportlīdzekļu deklarāciju, secināja, ka tie ir klasificējami KN apakšpozīcijā 8701 20 10, nevis KN apakšpozīcijā 8709 11 90, kā to uzskatīja Intermodal, tādēļ muitas dienesti nolēma, ka Intermodal jāmaksā attiecīgi lielākas muitas nodevas atbilstoši šai klasifikācijai.

22.   Šo lēmumu Intermodal apstrīdēja, iesniedzot prasību Gerechtshof te Amsterdam.

23.   Intermodal iesniedza Gerechtshof te Amsterdam trešai personai, sabiedrībai SisuTerminal Systems Oy, Tampere (Somija), 1996. gada 14. maijā Somijas muitas dienestu izsniegto saistošo izziņu par tarifu, kurā transportlīdzekļi ar nosaukumu “Sisu‑Terminaaltraktori” bija klasificēti KN pozīcijā 8709; Intermodal uzskatīja, ka šajā izziņā minētie transportlīdzekļi ir līdzīgi Intermodal deklarētajiem transportlīdzekļiem. Tas, ka minētā izziņa par tarifu vēl bija spēkā brīdī, kad Intermodal deklarēja savus transportlīdzekļus, nav apstrīdēts.

24.   Norādot uz Tiesas pastāvīgo judikatūru jautājumā par noteicošajiem kritērijiem preču klasifikācijai pēc tarifiem saskaņā ar KN, Gerechtshof te Amsterdam apstiprināja Nīderlandes muitas dienestu veikto attiecīgo transportlīdzekļu klasifikāciju KN apakšpozīcijā 8701 20 10. Gerechtshof te Amsterdam savu nostāju pamatoja ar viedokli, ka minētos transportlīdzekļus nevar klasificēt KN pozīcijā 8709, jo tie nav konstruēti un nav paredzēti preču pārvadāšanai un tos nevar izmantot bagāžas ratu vilkšanai.

25.   Gerechtshof te Amsterdam noteica, ka attiecīgo transportlīdzekļu klasifikācija KN apakšpozīcijā 8701 20 10 ir tik nepārprotama, ka tā neredz iemeslu sākt prejudiciāla nolēmuma tiesvedību; to nemaina arī apstāklis, ka Somijas muitas dienesti trešai personai par līdzīgu preci ir izsnieguši saistošu izziņu par tarifu, kas atšķiras no šīs klasifikācijas.

26.   Intermodal vērsās iesniedzējtiesā ar kasācijas sūdzību par šo spriedumu; minētajā sūdzībā tā izvirzīja trīs pārsūdzības pamatus.

27.   Iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidro, ka neesot šaubu par to, ka saskaņā ar Kopienu tiesību normām tikai saistošās izziņas turētājs var celt prasību attiecībā uz izziņā norādīto preču klasifikāciju, tādēļ otrais un trešais pārsūdzības pamats nav pieņemams, jo pamatojas uz pretēju pieņēmumu.

28.   Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka nav pilnīgas skaidrības jautājumā par to, kā valsts tiesai jārīkojas gadījumā, ja lietas dalībnieks tiesas prāvā par klasifikāciju KN pamatojas uz trešai personai izsniegtu saistošu izziņu par tarifu, bet tiesa uzskata, ka minētā izziņa neatbilst KN. Vai tiesai ir jāvēršas Eiropas Kopienu Tiesā ar prejudiciālu jautājumu par KN interpretāciju arī gadījumā, ja tiesa uzskata, ka minētā izziņa par tarifu neapšaubāmi ir kļūdaina? Par labu apstiprinošai atbildei uz šo jautājumu liecina tas, ka gadījumā, ja saistoša izziņa par tarifu zaudē spēku saskaņā ar Tiesas spriedumu, kļūstot par nesaderīgu ar KN interpretāciju (Muitas kodeksa 12. panta 5. punkta a) apakšpunkta ii) daļas pirmais ievilkums), – šādā veidā tiek nodrošināta gan pareiza, gan vienveidīga KN interpretācija Kopienā.

29.   Turklāt iesniedzējtiesa šaubās, vai ir pareizi šauri interpretēt pozīciju 8709, izslēdzot no tās attiecīgos transportlīdzekļus, tādēļ ka ar tiem netiek pārvadātas preces un tie nav bagāžas ratu vilcēji vai līdzīga veida transportlīdzekļi, vai varbūt tomēr pastāv iespēja klasificēt tos minētajā pozīcijā, jo pēc iesniedzējtiesas uzskatiem HS paskaidrojumi pieļauj plašāku interpretāciju, nosakot, ka runa ir par vilcējiem, kas paši nepārvadā preces, bet tiek izmantoti citu transportlīdzekļu vilkšanai vai stumšanai ne tikai dzelzceļa platformās, bet arī ostās, noliktavās utt.

30.   Ņemot vērā šos apsvērumus, Hoge Raad der Nederlanden ir uzdevusi Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1.      Vai valsts tiesai ir jāuzdod Eiropas Kopienu Tiesai prejudiciāli jautājumi par KN interpretāciju, ja šajā tiesā izskatāmā prāvā par konkrētas preces klasifikāciju KN nodokļu parādnieks pamatojas uz muitas dienestu vērtējumu, kas ir izteikts trešajai personai izsniegtā saistošā izziņā par tarifu par līdzīgu preci, un ja šī tiesa uzskata, ka minētā saistošā izziņa par tarifu neatbilst KN?

2.      Vai KN pozīcija 8709 ir jāinterpretē tādā veidā, ka attiecīgie transportlīdzekļi ir ietverami šajā pozīcijā?”

IV – Atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem

A –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu

31.   Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai valsts tiesai ir pienākums uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu par KN interpretāciju prāvā, kurā lietas dalībnieks atsaucas uz trešai personai izsniegtu citas dalībvalsts muitas dienesta saistošu izziņu par tarifu, kas attiecas uz līdzīgu/līdzvērtīgu (oriģinālā holandiešu valodā – “soortgelijk”) preci, ja valsts tiesa uzskata, ka minētā saistošā izziņa par tarifu neatbilst KN, un tādēļ paredz pieņemt atšķirīgu lēmumu.

1.      Lietas dalībnieku galvenie argumenti

32.   Komisija, Nīderlandes un Austrijas valdības, kā arī Intermodal ir iesniegušas apsvērumus par pirmo prejudiciālo jautājumu. Pārstāvētos viedokļus var īsumā apkopot šādi.

33.   Komisija un Nīderlandes valdība norāda uz EKL 234. pantā noteikto atšķirību starp valsts tiesām, kuru lēmumus var pārsūdzēt, kurām principā ir tiesības, nevis pienākums iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, un pēdējās instances tiesām, kurām principā ir pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu.

34.   Komisija pārbauda saistošās izziņas par tarifu juridisko raksturu, pamatojoties uz Īstenošanas regulu, un secina, ka minēto dokumentu nevar uzskatīt par Kopienu tiesību aktu, par ko saskaņā ar judikatūru lietā Foto‑Frost (9) arī valsts tiesām, kuru lēmumus var pārsūdzēt, būtu pienākums lūgt Tiesai prejudiciālu nolēmumu.

35.   Jautājumā par pēdējās instances tiesām Komisija un Nīderlandes valdība norāda uz spriedumu lietā CILFIT (10), saskaņā ar kuru šādai tiesai nav jālūdz Tiesai prejudiciāls nolēmums, ja Kopienu tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nepastāv nekādas pamatotas šaubas par to, kā risināt attiecīgo jautājumu. Nīderlandes valdība uzskata, ka šis nosacījums nav automātiski izpildīts, tādēļ ka par līdzīgu preci ir izsniegta atšķirīga izziņa par tarifu. Apstākļos, uz kādiem norāda iesniedzējtiesa, valsts tiesas tiesnesis uzskata, ka izziņa par tarifu nepārprotami neatbilst KN, tādēļ šajā gadījumā tiesai neesot pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu.

36.   Arī pēc Austrijas valdības uzskatiem uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild noraidoši. Tā savu viedokli galvenokārt pamato ar izpildvaras nošķirtību no tiesu varas, kuras dēļ tiesai, pieņemot lēmumu tajā pašā lietā, nevar būt saistošs muitas dienesta pieņemtais lēmums. Turklāt KN vienveidīgu interpretāciju nodrošina arī Muitas kodeksā paredzētā iespēja atsaukt izsniegto izziņu.

37.   Komisija turpretim norāda, ka saskaņā ar spriedumu lietā CILFIT jautājums par “acte clair” esamību jāizvērtē stingri. Komisija uzskata, ka apstāklim, ka pastāv atšķirīga izziņa par tarifu, ir jārada šaubas valsts tiesā un tādēļ uz jautājumu par pēdējās instances tiesu pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu būtu jāatbild apstiprinoši.

38.   Pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu Intermodal pamato ar Muitas kodeksa 12. panta 5. punkta a) apakšpunkta ii) daļas pirmo ievilkumu, kas paredz, ka saistošā izziņa par tarifu zaudē spēku tad, ja tā saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu atzīta par nesaderīgu ar KN interpretāciju. Minētā norma kopā ar vienlīdzības principu neļaujot piemērot spriedumā lietā CILFIT noteiktos izņēmumus attiecībā uz pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu.

2.      Juridiskais vērtējums

a)      Ievada apsvērumi

i)      Pārskats par valstu tiesu pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu

39.   Visu valsts iestāžu, to skaitā arī valstu tiesu, uzdevums ir atbilstoši savai kompetencei nodrošināt Kopienu tiesību ievērošanu un īstenošanu (11). Valstu tiesām īpaši ir jāaizsargā tās tiesības, ko Kopienu tiesību normas tieši piešķir indivīdam (12).

40.   EK līgumā, nosakot EKL 234. pantā procedūru, saskaņā ar kādu jāvēršas [Tiesā] ar prejudiciāliem jautājumiem par Kopienu tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību, ir izveidota sadarbības sistēma starp valstu tiesām – kā tiesām, kam uzticēts piemērot Kopienu tiesības – un Eiropas Kopienu Tiesu; šīs sistēmas mērķis ir nodrošināt Kopienu tiesību pareizu piemērošanu un vienveidīgu interpretāciju visās dalībvalstīs (13).

41.   Kaut gan minētais sadarbības mehānisms starp tiesām, kura mērķis ir saglabāt Kopienu tiesību vienveidīgu piemērošanu un interpretāciju decentralizēti organizētā tiesību aizsardzības sistēmā, aptver visas valstu tiesas Kopienu tiesībās noteiktajā tiesas jēdziena nozīmē, tas tomēr, kā zināms, nodala “dalībvalsts tiesas” EKL 234. panta 2. punkta nozīmē (turpmāk tekstā – “valsts tiesa, kuras lēmumus var pārsūdzēt”) no valstu tiesām, kuru “lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt”, šī panta 3. punkta nozīmē (turpmāk tekstā – “pēdējās instances tiesa”).

42.   Saskaņā ar EKL 234. panta 3. punktu tikai pēdējās instances tiesām principā ir pienākums lūgt Tiesai prejudiciālu nolēmumu, ja tām rodas jautājums par kāda Kopienu tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību. Pienākumam lūgt prejudiciālu nolēmumu, kas noteikts attiecībā uz valstu tiesām, kuru lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, īpaši ir jānovērš iespēja, ka jautājumi par Kopienu tiesību interpretāciju vai spēkā esamību, tā sakot, nonāk strupceļā valsts mērogā, vai – atbilstoši Tiesas pastāvīgā judikatūrā sniegtajam formulējumam – ka “dalībvalstī rodas Kopienu tiesību normām neatbilstoša judikatūra” (14).

43.   Tomēr judikatūrā pieļautajos izņēmuma gadījumos var atkāpties no valstu pēdējās instances tiesām noteiktā pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu; tas ir iespējams gadījumos, ja izvirzītais jautājums jau ir bijis kāda prejudiciāla jautājuma priekšmets identiskā vai līdzīga satura lietā vai arī ja Tiesa jau ir atrisinājusi attiecīgo juridisko jautājumu judikatūrā (15), vai arī, kā to Tiesa ir noteikusi spriedumā lietā CILFIT, ja Kopienu tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nerodas nekādas pamatotas šaubas (16).

44.   Savukārt valsts tiesām, kuru lēmumus var pārsūdzēt, atbilstoši EKL 234. panta 2. punktam principā ir tiesības, nevis pienākums uzdot Eiropas Kopienu Tiesai prejudiciālus jautājumus. Tomēr judikatūrā lietā Foto‑Frost ir noteikts izņēmums, saskaņā ar kuru valsts tiesām pašām nav tiesību konstatēt Kopienu tiesību aktu spēkā neesamību (17). Tikai Eiropas Kopienu Tiesa drīkst pasludināt Kopienu iestāžu aktus par spēkā neesošiem. Tas galvenokārt izriet no nepieciešamības nodrošināt Kopienu tiesību vienveidīgu piemērošanu, kas ir īpaši svarīga, ja tiek apstrīdēta kāda Kopienu tiesību akta spēkā esamība (18).

45.   Tomēr valstu tiesas var pārbaudīt kāda Kopienu tiesību akta spēkā esamību un, ja nepieciešams, konstatēt, ka attiecīgais akts pilnībā ir spēkā (19). Šāds spēkā esamības konstatējums neietekmē pašu Kopienas tiesību sistēmas vienotību un pamatprasību par tiesisko noteiktību.

46.   Tomēr judikatūru lietā Foto‑Frost nedrīkst uzskatīt par tādu, kas attiecas tikai uz “formālu atzīšanu par spēkā neesošu”; tā ir piemērojama arī gadījumā, ja valsts tiesa – bez formālas atzīšanas par spēkā neesošu – paredz neievērot kādu Kopienu tiesību aktu, jo uzskata to par spēkā neesošu. Kamēr Eiropas Kopienu Tiesa, izskatot kādu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, nav konstatējusi attiecīgā Kopienu tiesību akta spēkā neesamību, valsts tiesa to nedrīkst neievērot vai nepiemērot.

47.   Tas izriet jau no EKL 10. panta un EKL 249. panta un vispārīgā veidā – arī no jau minētā valstu tiesu pienākuma piemērot Kopienu tiesības un pilnībā nodrošināt to ievērošanu (20). Saskaņā ar Tiesas judikatūru valstu tiesas tikai ar zināmiem nosacījumiem ir tiesīgas uz laiku apturēt tāda valsts tiesību akta piemērošanu, ar ko ieviests Kopienu tiesību akts, par kura spēkā esamību valsts tiesai radušās nopietnas šaubas, vai arī lemt par pagaidu pasākumiem, kuru rezultātā tiek apturēta attiecīgā Kopienu tiesību akta piemērošana. Šāda rīcība ir iespējama ar nosacījumu, ka Tiesai tiek uzdots prejudiciāls jautājums par attiecīgā Kopienu tiesību akta spēkā esamību (21). Piemērošanas apturēšanu “pamato tikai iespēja konstatēt spēkā neesamību, kas ir vienīgi Tiesas kompetencē” (22).

48.   Tādēļ jānorāda, ka ne tikai valstu pēdējās instances tiesām ir pienākums vērsties Tiesā – arī tiesas, kuru lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vēl var pārsūdzēt, nedrīkst neievērot vai nepiemērot Kopienu tiesību aktu, kuru tās uzskata par spēkā neesošu, ja tās nav uzdevušas Tiesai jautājumu par attiecīgā Kopienu tiesību akta spēkā esamību (23).

ii)    Problēmu sistematizācija, ņemot vērā prejudiciālo jautājumu

49.   Attiecībā uz pirmo prejudiciālo jautājumu jāpiebilst, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav tieši norādīts, vai iesniedzējtiesa šo lūgumu attiecina uz tiesas prāvu Gerechtshof te Amsterdam – kas ir zemākas instances tiesa – vai uz kasācijas sūdzību Hoge Raad – kas ir pēdējās instances tiesa, – tātad, par kuru no valsts tiesām tā uzdod šo jautājumu.

50.   Gan lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, gan prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa bez konkrētas norādes atsaucas uz “valsts tiesu”. Tā kā tai ir jāizskata Intermodal celtā kasācijas sūdzība par Gerechtshof te Amsterdam spriedumu, kurā Intermodal norāda, ka minētā tiesa nedrīkstēja neņemt vērā attiecīgo izziņu par tarifu, pirms tam nelūdzot [Eiropas Kopienu] Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu, tad drīzāk ir jānoskaidro jautājums par valstu tiesu, kuru lēmumus var pārsūdzēt, pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu. Advocaat‑Generaal turpretim Tiesai iesniegtajā lūgumā pievienotajos secinājumos norāda uz vispārējiem tiesiskiem līdzekļiem un iespējām, kas ietverti tarifu izziņas sistēmā, lai novērstu no atšķirīgām izziņām par tarifu izrietošo nevienlīdzīgo attieksmi, kas savukārt apliecina nepieciešamību izskatīt jautājumu par iespēju noteikt visu instanču tiesām pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu.

51.   Visbeidzot, gan lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, gan tam pievienotajos dokumentos ir atrodamas atsauces kā uz judikatūru lietā Foto‑Frost, tā arī uz judikatūru lietā CILFIT, turklāt acīmredzami pastāv neskaidrības par to, uz ko šajos spriedumos noteiktie kritēriji attiecas no procesuālo tiesību viedokļa. Tā, piemēram, Gerechtshof te Amsterdam – uz ko [iesniedzējtiesa] atsaucas iesniegtajā lūgumā – nolēma nevērsties Eiropas Kopienu Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, norādot uz acīmredzami neapšaubāmu KN interpretāciju, tātad – ņemot vērā judikatūru lietā CILFIT (jāpiebilst, ka runa ir par valsts tiesu, kuras lēmumus var pārsūdzēt).

52.   Iesniedzējtiesas paustais uzskats par pareizas un vienveidīgas KN interpretācijas nodrošināšanu, kā arī prejudiciālajā jautājumā ietvertā norāde uz “jautājumiem par interpretāciju” savukārt vairāk liecina par līdzību ar lietu CILFIT un, ja tā, tad iesniedzējtiesa šo jautājumu attiecina pati uz sevi; turklāt šķiet, ka iesniedzējtiesai nav tādas pašas pārliecības, kāda Gerechtshof te Amsterdam ir attiecībā uz KN interpretāciju, uz ko norāda otrais prejudiciālais jautājums.

53.   No Intermodal argumentiem izriet, ka kopumā pamatproblēma par attiecīgās izziņas par tarifu neievērošanu procesuālajos dokumentos zināmā mērā tiek skatīta divējādi, – daļēji no viedokļa, ka izziņa par tarifu “jāatsauc” vai tā nav jāpiemēro, kas atgādina situāciju lietā Foto‑Frost, daļēji – no atšķirīgas KN interpretācijas viedokļa, kas liek domāt par judikatūru lietā CILFIT.

54.   Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka, lai iesniedzējtiesai sniegtu atbildi, kas tai noderētu katrā no minētajiem gadījumiem, pirmais prejudiciālais jautājums ir jāaplūko gan attiecībā uz valsts tiesām, kuru lēmumus var pārsūdzēt, gan attiecībā uz pēdējās instances tiesām.

55.   Tādēļ, lai atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, ir jāņem vērā sākumā minētais valstu tiesu pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu un, pirmkārt, jāpārbauda, vai valsts tiesa drīkst pieņemt lēmumu, kas neatbilst izziņai par tarifu – ko trešai personai par līdzīgu preci izdevis citas dalībvalsts muitas dienests, – nevēršoties Eiropas Kopienu Tiesā ar prejudiciālu jautājumu, vai tomēr valsts tiesai – arī tādai, kuras lēmumus var apstrīdēt – ir pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu, kā ir noteikts judikatūrā lietā Foto‑Frost.

56.   Otrkārt, ir jāpārbauda, vai saskaņā ar judikatūru lietā CILFIT valsts pēdējās instances tiesai ir pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu situācijā, kāda ir šajā gadījumā, kad ir izdota iesniedzējtiesas minētā izziņa par tarifu un kad valsts tiesa nepiekrīt šajā izziņā sniegtajai KN interpretācijai.

57.   Tātad jautājums ir par to, vai minētā pēdējās instances tiesa šādā situācijā var uzskatīt, ka Kopienu tiesību piemērošana ir tik acīmredzama, ka nav nekādu pamatotu šaubu par veidu, kādā jāatrisina attiecīgais jautājums (24).

58.   Lai pamatotu pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu, Intermodal, zināmā mērā izvēloties “vidusceļu”, nolēma atsaukties uz vienlīdzības principu, vismaz saistībā ar Muitas kodeksa 12. panta 5. punkta a) apakšpunkta ii) daļu.

b)      Pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar judikatūru lietā Foto‑Frost

59.   Attiecībā uz saistošo izziņu par tarifu jautājums ir par attiecīgās dalībvalsts muitas dienestu individuālu tiesību aktu, ar ko uzņēmējam pēc tā pieprasījuma tiek paziņota tarifa pozīcija atbilstoši KN, kādā klasificējama prece, kuru tas paredz importēt vai eksportēt (25). Attiecībā uz mērķiem, kas tika izvirzīti, veidojot šo tiesību institūtu, Tiesa norāda, ka, “lai uzņēmējiem to darbībā nodrošinātu zināmu tiesisko noteiktību, lai atvieglotu muitas dienestu darbu un lai panāktu lielāku vienveidību Kopienu muitas tiesību piemērošanā, [šķita], ka ir jāievieš [tiesiskais] regulējums, kas muitas dienestiem uzliktu pienākumu izsniegt izziņas, kuras atsevišķos, precīzi noteiktos gadījumos būtu saistošas izpildvarai” (26).

60.   Attiecībā uz iespēju piemērot judikatūru, kas izriet no lietas Foto‑Frost, pirmkārt, jāsecina, ka, jau ņemot vērā saistošās izziņas par tarifu piemērošanas jomu, izskatāmajā lietā nav vērojama situācija, kas atbilstoši minētajai judikatūrai uzliktu valsts tiesai pienākumu vērsties Eiropas Kopienu Tiesā. Pat ja pievienojas iesniedzējtiesas uzskatiem, ka attiecīgā izziņa par tarifu vismaz attiecas uz precēm, kas līdzīgas tām, par kuru klasifikāciju ir jautājums pamata lietā, to tomēr nevar piemērot ratione personae.

61.   Tas ir tādēļ, ka no Muitas kodeksa 12. panta 2. punkta kopā ar Īstenošanas regulas 10. panta 1. punktu nepārprotami izriet, ka tikai izziņas turētājs, tātad persona, kam muitas dienesti izsnieguši izziņu par tarifu, var atsaukties uz attiecīgo izziņu. Tātad, ja valsts tiesa tādā lietā kā konkrētajā gadījumā pieņem lēmumu par labu citai klasifikācijai, kas atšķiras no klasifikācijas, kura minēta trešai personai izsniegtajā izziņā par tarifu, tad būtībā nevar runāt par minētās izziņas par tarifu “neievērošanu”, “atcelšanu” vai “spēkā neesamības konstatējumu”, jo šī izziņa nekādā veidā neattiecas uz to trešo personu, kas uz to atsaucas valsts tiesā.

62.   Otrkārt, jānorāda, ka judikatūrā lietā Foto‑Frost noteiktais pienākums vērsties Tiesā ar jautājumu par spēkā esamību attiecas tikai uz Kopienu iestāžu aktiem.

63.   Gan no EKL 234. panta 1. punkta b) apakšpunkta, gan no EKL 230. panta 1. punkta izriet, ka Tiesas kompetence tiesiskuma kontrolē saskaņā ar šīm tiesību normām ir atkarīga nevis no tiesību akta izdevēja, bet gan no tiesību akta juridiskā pamata, uz ko tas pamatots. Tiesa ir atzinusi, ka tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par spēkā esamību kopā ar prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši EKL 230. pantam un iebildi par nepiemērojamību atbilstoši EKL 241. pantam veido tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru kopumu, kam jānodrošina Kopienu iestāžu aktu tiesiskuma kontrole, kas uzticēta Eiropas Kopienu Tiesai. Šajā sistēmā fiziskas un juridiskas personas, kas atbilstoši EKL 230. panta 4. punktam, kurā ir paredzētas iespējas vērsties Tiesā, nevar tieši apstrīdēt vispārpiemērojamus Kopienu tiesību aktus, ņemot vērā lietas apstākļus, var norādīt uz šāda Kopienu tiesību akta spēkā neesamību vai nu atbilstoši EKL 241. pantam vēršoties Kopienu tiesā, vai arī valsts tiesās un aicināt attiecīgās valsts tiesas, kas pašas nevar konstatēt minēto tiesību aktu spēkā neesamību, vērsties Eiropas Kopienu Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šiem jautājumiem (27).

64.   No iepriekš minētā izriet, ka tikai Eiropas Kopienu Tiesas kompetencē ir pieņemt lēmumu par Kopienu iestāžu aktu spēkā esamību, bet valsts tiesu kompetencē ir pārbaudīt attiecīgās valsts iestādes veiktos pasākumus, pat ja šie pasākumi veikti, lai īstenotu Kopienu tiesības (28).

65.   Jāpiebilst, ka nekas cits neizriet arī no judikatūras lietā Dzodzi (29). Saskaņā ar minēto judikatūru prejudiciālie jautājumi gan ir pieļaujami gadījumos, kad valsts tiesību aktos – tieši vai netieši – ir norādīts uz Kopienu tiesību noteikumiem vai kad valsts tiesību aktos šie noteikumi ir atzīti par piemērojamiem attiecībā uz iekšējām lietām (30); tomēr arī šajā gadījumā Tiesa pārbauda tikai Kopienu tiesību noteikumus, uz kuriem norādīts attiecīgajos valsts tiesību aktos (31).

66.   Saistoša izziņa par tarifu katrā ziņā ir valsts muitas dienesta akts, un tādēļ minētā izziņa, kā to pareizi norādījusi Komisija, nav Kopienu tiesību akts, kura tiesiskums būtu jāpārbauda Tiesai. Tas, ka minētais tiesību akts pamatojas uz Kopienu tiesībām (formālā ziņā – uz Muitas kodeksu un Īstenošanas regulu, bet materiālā ziņā – uz KN), nozīmē, ka tas ir izpildes akts, tomēr tas nekādi nemaina to, ka šis akts ir dalībvalsts tiesību akts.

67.   Arī apstāklis, ka Kopienu tiesību juridiskais pamats daudzējādā ziņā paredz saistošās izziņas par tarifu spēkā esamības nosacījumus, nepadara šo tiesību aktu par Kopienu iestādes tiesību aktu, par kura spēkā esamību varētu lemt tikai Eiropas Kopienu Tiesa un kuru atbilstoši judikatūrai lietā Foto‑Frost varētu neievērot tikai pēc prejudiciāla nolēmuma taisīšanas par attiecīgā tiesību akta spēkā esamību. Par to liecina arī fakts, ka saskaņā ar Muitas kodeksa 10. pantu saistošas izziņas par tarifu spēkā esamība – neskarot Kopienu tiesībās noteiktās prasības spēkā esamībai – ir jāpārbauda, pamatojoties uz attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, tātad, piemēram, pamatojoties uz attiecīgajā dalībvalstī spēkā esošajiem administratīvā procesa likumiem.

68.   Kopienu tiesību normās, kas nosaka saistošas izziņas par tarifu spēkā esamību, ietilpst arī Intermodal un iesniedzējtiesas īpaši minētais Muitas kodeksa 12. panta 5. punkta a) apakšpunkta ii) daļas pirmais ievilkums, saskaņā ar kuru saistoša izziņa par tarifu zaudē spēku, ja tā atbilstoši attiecīgajam Tiesas spriedumam vairs neatbilst KN interpretācijai.

69.   Apvienotajās lietās C‑133/02 un C‑134/02 Tiesa ir konstatējusi, ka saistoša izziņa par tarifu ir atkarīga no saistošo tarifikācijas noteikumu pareizas interpretācijas, ko veic valsts muitas dienesti un kas izpaužas Muitas kodeksa 12. panta 5. punkta a) apakšpunktā minētajās trijās situācijās, kad saistoša izziņa par tarifu zaudē spēku (32). Tomēr no tā, ka saistošas izziņas par tarifu spēkā esamība ir atkarīga arī no atbilstības Tiesas judikatūrai, nevar secināt, ka Tiesai būtu jālemj par valsts muitas dienestu izsniegtas saistošas izziņas par tarifu spēkā esamību.

70.   Jāpiebilst, ka valsts tiesā var apstrīdēt to Kopienu tiesību aktu spēkā esamību, uz kuriem pamatota attiecīgā saistošā izziņa par tarifu. Šādā gadījumā valsts tiesai, ja tā par spēkā neesošu uzskata Kopienu tiesību aktu, ar ko pamatota saistošā izziņa par tarifu, ir jāvēršas Eiropas Kopienu Tiesā ar prejudiciālu jautājumu par attiecīgā Kopienu tiesību akta spēkā esamību (33).

71.   Šajā lietā netiek apšaubīta ne KN, ne arī Muitas kodeksa vai Īstenošanas regulas spēkā esamība.

72.   Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka saskaņā ar judikatūru lietā Foto‑Frost valsts tiesa drīkst pieņemt lēmumu, kas atšķiras no izziņas par tarifu, kuru kādas dalībvalsts muitas dienests par līdzīgu preci izsniedzis trešai personai, nevēršoties Eiropas Kopienu Tiesā ar prejudiciālu jautājumu. Ja pirmais prejudiciālais jautājums attiecas uz tiesu, kuras lēmumus var pārsūdzēt, tad uz to ir jāatbild noraidoši.

c)      Pēdējās instances tiesas pienākums vērsties Eiropas Kopienu Tiesā, ņemot vērā spriedumu lietā CILFIT.

73.   Tagad ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā judikatūru lietā CILFIT, pēdējās instances tiesai ir pienākums vērsties Eiropas Kopienu Tiesā tādos apstākļos, kādi norādīti saistībā ar šo prejudiciālo jautājumu.

74.   Attiecībā uz pēdējās instances tiesām EKL 234. panta 3. punkta nozīmē Tiesa spriedumā lietā CILFIT, pamatojot to ar spriedumu lietā Da Costa en Schaake u.c., noteica, ka tām Eiropas Kopienu Tiesā nav jāvēršas ne tikai gadījumā, kad Kopienu tiesību jautājums, kas kādā lietā izraisa šaubas, nav atbilstošs, bet arī tajos gadījumos, kad attiecīgo Kopienu tiesību normu neatkarīgi no procesa veida Tiesa jau ir interpretējusi (t.s. “acte éclairé”) vai kad pareiza Kopienu tiesību piemērošana ir tik acīmredzama, ka nepastāv nekādas pamatotas šaubas (t.s. “acte clair”).

75.   Lai atbildētu uz mūs interesējošo jautājumu par to, vai tādā gadījumā kā izskatāmajā lietā, kuru pamatā raksturo valsts tiesas un citas dalībvalsts iestādes interpretāciju dažādība, var runāt par “acte clair” gadījumu sprieduma lietā CILFIT nozīmē, būtu jāsniedz daži skaidrojumi par apstākļiem, kādos spriedums taisīts un kādos noteikti tajā ietvertie vērtēšanas kritēriji.

i)      Pamata piezīmes par spriedumu lietā CILFIT

76.   Šim spriedumam pamatā esošajā lietā Itālijas veselības ministrija pēdējā instancē lemjošajai Corte suprema di cassazione (Augstākā Kasācijas tiesa) apgalvo, ka atbilde uz tiesas izvirzīto jautājumu par Kopienu regulas interpretāciju ir tik acīmredzama, ka nepastāv ne mazākā iespēja apšaubīt interpretāciju, tādēļ tiesai nav pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu. Ņemot vērā iepriekš minēto, Corte suprema di cassazione jautā, vai un, attiecīgā gadījumā, cik lielā mērā EKL 234. panta 3. punktā noteiktais pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu ir atkarīgs no tā, vai pastāv “pamatotas šaubas par interpretāciju” (34).

77.   Tiesa savā spriedumā būtībā piekrīt izņēmumam attiecībā uz pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu, tomēr – kā to šeit pareizi norāda Komisija – izvirzot stingrus nosacījumus.

78.   Izņēmums ir spēkā tikai gadījumā, ja “Kopienu tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nepastāv nekādas šaubas par veidu, kādā jārisina attiecīgais jautājums” (35).

79.   Tomēr valsts pēdējās instances tiesa Kopienu tiesību pareizu piemērošanu var uzskatīt par “neapšaubāmu” vai, citiem vārdiem, “acīmredzamu” tikai tad, “ja tā ir pārliecināta, ka tāpat par acīmredzamu to uzskatīs arī citu dalībvalstu tiesas un Tiesa” (36).

80.   Jautājums par to, vai ir izpildīti nosacījumi, kuru rezultātā pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu vairs nav spēkā, vēl jāizvērtē, “ņemot vērā Kopienu tiesību specifiskās īpašības un sevišķās grūtības, kas rodas, tās interpretējot” (37).

81.   Tādēļ Tiesa līdz šim ir uzsvērusi trīs Kopienu tiesību un to interpretācijas pazīmes, kas ir jāņem vērā (38).

82.   Pirmkārt, attiecīgas Kopienu tiesību normas interpretācija prasa, lai tiktu salīdzinātas tās dažādās, vienlīdz saistošās valodu redakcijas. Pat ja visas valodu redakcijas pilnībā saskan, otrkārt, ir jāņem vērā, ka Kopienu tiesībās tiek izmantota sava specifiskā terminoloģija un ka Kopienu un dalībvalstu tiesību juridiskie termini satura ziņā ne vienmēr ir identiski. Treškārt, katra Kopienu tiesību norma ir jāskata kopsakarībā un jāinterpretē, ņemot vērā Kopienu tiesisko regulējumu kopumā, kā arī tās mērķus un attīstības pakāpi attiecīgās normas piemērošanas brīdī.

83.   Kopš sprieduma lietā CILFIT taisīšanas ir izteikti dažādi viedokļi, tostarp arī speciālajā literatūrā, par konkrēto nozīmi, kāda ir minētajam spriedumam un tajā ietvertajiem kritērijiem; sākot no uzskata, ka Tiesa šajā spriedumā ir pārņēmusi Francijas tiesību sistēmā īpaši pazīstamo “acte clair” teoriju, līdz pretējam viedoklim, ka tā ir atteikusies no minētās teorijas un, izmantojot “taktisku gājienu”, patiesībā ir gandrīz likvidējusi valstu pēdējās instances tiesu rīcības brīvību (39).

84.   Arī šajā gadījumā – un tas izskaidro sprieduma nenoteiktību – patiesība varbūt atrodas starp šiem diviem interpretācijas variantiem, t.i., ar spriedumu ir panākts īpaši smalks kompromiss (40).

85.   Sākumā šķiet, ka izvairīšanās lietot “interpretācijas” jēdzienu attiecīgajā sprieduma rindkopā (41), tā vietā norādot uz Kopienu tiesību “pareizu piemērošanu”, ir vērtējama kā “acte clair” teorijas atzīšana, vismaz attiecībā uz viedokli, ka skaidri formulētai normai nav vajadzīga interpretācija (“in claris non fit interpretatio”) un tādēļ to ir iespējams piemērot neinterpretējot (42).

86.   Vai Tiesa spriedumā lietā CILFIT, par pamatu ņemot minēto principu, ar tradicionālo pienākumu sadalījumu starp Tiesu un valstu tiesām (43) ir domājusi tikai Kopienu tiesību normu piemērošanu, vai arī tā ir piešķīrusi valstu tiesām tiesības pieņemt lēmumus interpretācijas jautājumos (44), kaut arī tikai ierobežotā apjomā?

87.   Ģenerāladvokāts Kapotorti [Capotorti] secinājumos lietā CILFIT jau norādīja, ka jebkuras, arī “nepārprotamas” vai “skaidras” tiesību normas piemērošanai principā vispirms ir vajadzīga interpretācija. Tieši interpretācija parāda, vai attiecīgā tiesību norma ir “skaidra”, tādēļ iepriekš minētā latīņu principa “in claris non fit interpretatio” pamatā ir petitio principii (45). Tomēr atsevišķi ir jāaplūko jautājums, vai kādas normas interpretācijai ir nepieciešama pamatīgāka argumentācija un lielāks intelektuālā spēka patēriņš, t.i., vai tā ir “sarežģīta” vai “problemātiska”, vai arī normas nozīme uzreiz ir saprotama un acīmredzama, t.i., vai interpretāciju var uzskatīt par “vieglu” vai “vienkāršu”.

88.   Tātad attiecīgās tiesību normas piemērošana ir cieši saistīta ar tās interpretāciju un, ja Tiesa spriedumā lietā CILFIT runā par “pareizu piemērošanu”, tad šajā sakarā vienmēr jāpatur prātā “pareizā interpretācija”, no kuras izriet pareizā piemērošana. Visbeidzot, spriedumā lietā CILFIT runa ir tieši par EKL 234. panta 3. punktā noteiktā pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu apjomu attiecībā uz jautājumiem par Kopienu tiesību interpretāciju (46).

89.   Jāsecina, ka Tiesa spriedumā lietā CILFIT nav noteikusi robežšķirtni starp Kopienu tiesību aktiem, kuri ir jāinterpretē, un tādiem, kuri nav jāinterpretē, bet gan piešķīrusi valstu pēdējās instances tiesām tiesības zināmā apjomā “pašām uz savu atbildību” (47) veikt Kopienu tiesību interpretāciju.

90.   Tomēr vienlaicīgi Tiesa centās ierobežot valstu tiesu rīcības brīvību, ņemot vērā izvirzīto mērķi saglabāt Kopienu tiesību vienveidīgu interpretāciju un piemērošanu, ko nosaka EKL 234. panta 3. punktā ietvertais pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu, un izvirzot stingrus nosacījumus pēc iespējas novērst varbūtību, ka valstu tiesas ļaunprātīgi varētu izmantot tām doto iespēju (48).

91.   Tādēļ vispirms Tiesa šauri definēja šaubas attiecībā uz interpretāciju (“[..] tik acīmredzama [interpretācija], ka par izvirzīto jautājumu nepastāv nekādas pamatotas šaubas”).

92.   Nosakot, ka valsts tiesa par atbildi uz tai uzdoto jautājumu var būt droša tikai gadījumā, ja tā ir pārliecināta, ka arī pārējo dalībvalstu tiesas un Eiropas Kopienu Tiesa izteiktu tādu pašu pārliecību par interpretāciju, un pieprasot, lai tiktu ievērotas Kopienu tiesību specifiskās īpašības un sevišķās grūtības, kas rodas, tās interpretējot, Tiesa cenšas panākt zināmu objektivitāti attiecībā uz valstu pēdējās instances tiesu rīcības brīvības robežām. Pirmkārt, valsts tiesai jābūt pārliecinātai, ka attiecīgā Kopienu tiesību norma ir uzskatāma par neapšaubāmu ne tikai no tās viedokļa, un, otrkārt, secinājums par to, vai attiecīgās normas interpretācija ir uzskatāma par tādu, par ko nav nekādu pamatotu šaubu gan no [attiecīgās] tiesas, gan no pārējo dalībvalstu tiesu un Eiropas Kopienu Tiesas viedokļa, ir jāizdara, pamatojoties ne tikai uz tiesai pieejamo attiecīgās normas redakciju (49).

93.   Vai šāda objektivitāte tiešām ir panākta? Aplūkojot šo jautājumu tuvāk, var secināt, ka minētās prasības tikai šķietami vai arī tikai zināmā mērā nosaka objektīvas robežas valstu pēdējās instances tiesu diskrecionārajai varai (50).

94.   Jo valsts tiesai tomēr jāpaļaujas tikai uz savu spriestspēju un tā acīmredzami pati nevar būt īsti droša, “ka arī pārējo dalībvalstu tiesas un Tiesa izteiktu tādu pašu pārliecību” par veidu, kādā tiesai jāatrisina tai uzdotais interpretācijas jautājums.

95.   Turklāt vēl rodas jautājums, par kādām tiesām – visām tiesām visās dalībvalstīs, tikai pēdējās instances tiesām, attiecīgām specializētām tiesām u.tml. – jādomā valsts tiesai. Turklāt izskatāmajā lietā vēl jāpārbauda, vai un cik lielā mērā tas ir saistīts arī ar valsts administratīvajām iestādēm (51).

96.   Ņemot vērā, ka valsts tiesai galu galā nav citu kritēriju kā tikai pašai savi, tieši vietā ir jautājums, kādā veidā tiesa pēc tam, kad tā pati ir guvusi pārliecību [par sava viedokļa pareizību], varētu iedomāties, ka citai tiesai vai Eiropas Kopienu Tiesai par uzdoto interpretācijas jautājumu varētu būt cits viedoklis (52).

97.   Pamatojoties uz spriedumā lietā CILFIT noteikto, ka ir jāievēro Kopienu tiesību specifiskās īpašības un sevišķās to interpretācijas grūtības, no valsts tiesas tomēr var prasīt, lai tā pārējo tiesu un Eiropas Kopienu Tiesas vietā apšaubītu šādu pārliecību. Turklāt tiesai īpaši ir jāņem vērā iespējamā interpretāciju atšķirība, ja to veic saskaņā ar citu valodu redakcijām, un, pat ja interpretācija atbilstoši citu valodu redakcijām saskan ar tiesas interpretāciju, tas nenozīmē, ka juridiskie termini, ko tiesa [savā interpretācijā] izmantojusi atbilstoši savai valsts tiesību sistēmai, saturiski vienmēr būs līdzīgi vai arī salīdzināmi ar citu valstu tiesībās un Kopienu tiesībās izmantotajiem terminiem.

98.   Jāpiebilst, ka valsts tiesai tikai – kā sava veida brīdinājums – ir jāievēro Tiesas minētās Kopienu tiesību specifiskās īpašības (valodas ziņā) un sevišķās tiesību interpretācijas grūtības un nevis pilnībā tās “jāpārbauda”.

99.   Tādēļ uzskatu, ka spriedumu lietā CILFIT nevar uztvert tādā veidā, ka, piemēram, valsts tiesai būtu pienākums attiecīgo Kopienu tiesību normu pārbaudīt katrā no Kopienas oficiālajām valodām (53). Tas valstu tiesām radītu nepanesamu slogu un var teikt, ka de facto padarītu tiesības izlemt Kopienu tiesību “neapšaubāmos” jautājumus, kas valstu pēdējās instances tiesām – kaut arī ar ierobežojumiem – piešķirtas saskaņā ar spriedumu lietā CILFIT, par tukšvārdību vai arī par “taktisku gājienu” (54).

100. Jānorāda, ka prasības, ko Tiesa noteikusi spriedumā lietā CILFIT, nevar uztvert kā sava veida instrukciju, kas nosaka lēmumu pieņemšanas kārtību un ko valstu pēdējās instances tiesas varētu izmantot kā paraugu, pēc kura noteikt objektīvu un skaidru robežu starp interpretācijas jautājumiem, kurus minētās tiesas izņēmuma kārtā varētu izlemt pašas, un tādiem, ar kuriem šīm tiesām jāvēršas Eiropas Kopienu Tiesā. Šīs prasības nevar būt kritērijs, pēc kura varētu “objektīvi” noteikt, kad attiecīgās Kopienu tiesību normas nozīme ir tik acīmredzama, ka nerodas nekādas pamatotas šaubas par tās interpretāciju (55).

101. Tas ir saistīts ar to, ka juridiska norma “pati” nevar būt nepārprotama, skaidra vai ar neapšaubāmu nozīmi (56). Kā jau norādīju iepriekš, tiesību normas interpretācija vienmēr ietver izprašanas procesu, ko nevar “matemātiski aprēķināt” (57) – tas īpaši attiecas uz Kopienu tiesībām ar to daudzajām interpretācijas iespējām, kas nosaka Kopienu tiesību dinamisko attīstību (58). Tieši tādēļ, ka nav iespējams vai arī tikai zināmā mērā ir iespējams objektīvi noteikt, kad kādas tiesību normas interpretācija ir tik acīmredzama, ka nerada nekādas pamatotas šaubas (59), šāds secinājums ir jāizdara valsts tiesai, kurai attiecīgais jautājums tiek uzdots (60).

102. Spriedumā lietā CILFIT noteiktajām prasībām jāliek valsts tiesai piesardzīgi, nevis vieglprātīgi – pamatojoties tikai uz savu viedokli un attiecīgās normas tekstu – lemt par attiecīgās Kopienu tiesību normas “neapšaubāmu” interpretāciju. Tām jāliek valsts tiesai izprast Kopienu tiesību specifiku, lai novērstu pārsteidzīgu vai vienpusīgu lēmumu pieņemšanu un šādā veidā sasniegtu “cerēto pārliecību” (61). Šai pārliecībai jābūt lietpratēja pārliecībai, kurš kā profesionālis pārbauda attiecīgo Kopienu tiesību jautājumu un pārzina Kopienu tiesību galvenās īpašības (62).

ii)    Situācija pēc sprieduma pasludināšanas lietā CILFIT

103. Tagad kopumā varētu apšaubīt judikatūru lietā CILFIT. Ņemot vērā šīs judikatūras piemērošanas grūtības, šķiet, ir jāpievērš uzmanība dažām nelielām pārdomām, lai gan lietas dalībnieki nav izmantojuši izskatāmo lietu, lai pamatā apšaubītu judikatūru lietā CILFIT.

104. Cik neskaidra ir iepriekš apspriesto CILFIT kritēriju konkrētā nozīme, tikpat grūti ir uz Līguma pamata noteikt praktiskāku vai objektīvāku to interpretācijas jautājumu “filtrēšanas sistēmu”, ar kuriem būtu jāvēršas Tiesā un kurus varētu uzticēt izlemt valstu pēdējās instances tiesām. Piemēram, lietā Wiener ģenerāladvokāta Džeikobsa izteiktais priekšlikums, ka spriedumā lietā CILFIT minētie “nosacījumi” jāpiemēro tikai gadījumos, kad tiek uzdots vispārsvarīgs jautājums un patiešām ir jāiegūst vienveidīga interpretācija (63), noteikti ir saistīts ar tāda veida jautājumiem, kuriem visvairāk nepieciešams Tiesas skaidrojums, tomēr, manuprāt, no valstu pēdējās instances tiesu viedokļa prasība izvērtēt jautājuma svarīgumu un vienveidīgas interpretācijas nepieciešamību Kopienu tiesībām, rada tām papildu grūtības un padara minēto tiesu diskrecionāro varu vēl neskaidrāku.

105. Pat ja Tiesai izdotos skaidrāk formulēt kritērijus attiecībā uz pēdējās instances tiesu pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu, nekā tas ir izdevies spriedumā lietā CILFIT, arī tad nenovēršami pastāvētu zināma rīcības brīvība, tātad subjektīvs elements, ko nosaka valstu pēdējās instances tiesām dotā iespēja patstāvīgi izlemt interpretācijas jautājumus. Interpretācijas “pareizība”, ko par “neapšaubāmu” uzskata attiecīgās valstu tiesas, noteikti izriet tikai no konkrēta Tiesas sprieduma (atbilstības tam). Šī situācija kļuva vēl nedrošāka pēc sprieduma lietā Köbler, saskaņā ar kuru EKL 234. panta 3. punktā noteiktā pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu neizpilde ir viens no faktoriem, kas jāņem vērā kompetentajām valstu tiesām, skatot jautājumu par valsts atbildību par zaudējumiem, kas radušies valsts pēdējās instances tiesas lēmuma dēļ, kurš ir pretrunā Kopienu tiesībām (64).

106. Ja, no vienas puses, konsekventi apdomājot vienmēr pastāvošo diskrecionāro varu, varam pat secināt, ka, ņemot vērā minētos apstākļus, valstu pēdējās instances tiesas būtu jāatbrīvo no atbildības, tad, no otras puses, alternatīva CILFIT sistēmai tās esošajā vai pārveidotā veidā būtu atgriešanās pie valstu pēdējās instances tiesu obligāta pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu (65). Runājot par pēdējo variantu, jānorāda, ka tagad, ņemot vērā iespēju atbilstoši Tiesas Reglamenta 104. panta 3. punktam izlemt prejudiciālo jautājumu vienkāršotā kārtībā, proti, izdodot motivētu rīkojumu, Tiesas rīcībā ir “filtrēšanas sistēma”, kas pamatā atspoguļo Da Costa en Schaake  u.c. un CILFIT kritērijus.

107. Lai gan minētais apstāklis nav izšķirošs, no pragmatiskā viedokļa jāpiebilst, ka arī vienkāršotā prejudiciālo jautājumu izskatīšanas kārtība, kas notiek Tiesas un valstu tiesu dialoga veidā, prasa zināmu procesuālo laiku. Neņemot vērā visas šaubas un to, ka “CILFIT sistēma” ir principiāli apstrīdama, tomēr jājautā, vai Tiesa var izpildīt tai uzticēto uzdevumu – nodrošināt tiesiskumu Līguma interpretēšanā un piemērošanā 25 dalībvalstu savienībā ar nepārtraukti pieaugošu acquis communautaire, vismaz zināmā mērā nepaļaujoties uz – vārda burtiskā nozīmē – valstu tiesu spriešanas spējām, pat ja tāda darba dalīšana praksē varētu radīt grūtības.

108. Tādēļ turpinājumā mēģināšu noskaidrot, kā, pamatojoties uz pastāvošo judikatūru lietā CILFIT, var atbildēt uz pamata lietā uzdotajiem jautājumiem.

iii) Par šīs lietas īpatnībām – automātisks pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu

109. Iepriekš minētais ir jāņem vērā, atbildot uz šajā lietā uzdoto jautājumu, t.i., vai var runāt par neapšaubāmu interpretāciju atbilstoši CILFIT situācijai valsts pēdējās instances tiesā, ja lietas materiālos atrodama citas dalībvalsts muitas dienesta izsniegtajā saistošajā izziņā par tarifu sniegtā interpretācija, kas ir pretrunā tiesas uzskatiem. Saskaņā ar Komisijas viedokli atbilde uz šo jautājumu ir noliedzoša, bet pārējie lietas dalībnieki, kas savos argumentos uzsver dažādus aspektus, ir pārliecināti, ka šādas izziņas par tarifu esamība nenozīmē, ka valsts tiesai automātiski jāapšauba interpretācija.

110. Pirmkārt, jānorāda, ka pareizas interpretācijas “vispārzināmo raksturu” kopumā neietekmē apstāklis, ka acīmredzot pastāv “divi” interpretācijas varianti, jo, kā jau iepriekš minēju, “pati” norma nekad nevar būt nepārprotama un skaidra, jo interpretāciju vienmēr raksturo lielāks vai mazāks lemšanas vai izvērtēšanas elements, tātad subjektivitāte.

111. Iespējams, ka valsts muitas dienesta veiktā interpretācija, atkarībā no argumentācijas, ir piemērota, lai valsts tiesai atklātu jaunu lietas redzējumu un liktu šaubīties par tās ieteikto interpretāciju. Tomēr, otrkārt, kā norāda Nīderlandes valdība, var būt, ka pēc valsts pēdējās instances tiesas viedokļa tieši valsts muitas dienesta sniegtā interpretācija ir nepareiza vai ka muitas dienests ir kļūdījies.

112. Protams, tas attiecas ne vien uz gadījumu, kad valsts tiesai ir iesniegta atšķirīga interpretācija, ko veikusi kāda valsts iestāde, bet principā tā ir arī gadījumos, kad jautājums ir par valsts tiesu sniegtām atšķirīgām interpretācijām. Šādā gadījumā saskaņā ar spriedumu lietā CILFIT no pēdējās instances tiesām tiek prasīts, lai attiecīgā tiesa būtu droša par to, ka arī pārējo dalībvalstu tiesas un Eiropas Kopienu Tiesa izteiktu tādu pašu pārliecību.

113. Kā jau iepriekš minēju, šeit jautājums ir par brīdinājumu, – pēdējās instances tiesas “pārliecināšanos domās” – nevis par faktoru, ko tiesa varētu parādīt praktiski; tomēr “tāda pati pārliecība” “pārējo dalībvalstu tiesām” vismaz pamatā šķiet atspēkota, ja valsts pēdējās instances tiesai patiešām ir iesniegta šādas tiesas piedāvāta interpretācija, kas ir pretrunā valsts pēdējās instances tiesas ieteiktajai interpretācijai.

114. Tomēr šajā lietā to var atstāt nenoskaidrotu. Tāpat nenoskaidrots var palikt jautājums, vai tas attiecas uz pārējo dalībvalstu visa veida vai tikai kāda atsevišķa veida tiesām, vai pat varbūt uz attiecīgās dalībvalsts tiesām, jo šajā gadījumā runa ir par dalībvalsts muitas dienestu.

115. Faktam, ka pastāv šāda dienesta saistoša izziņa par tarifu, kurā ir sniegta KN interpretācija, kam nepiekrīt valsts pēdējās instances tiesa, manuprāt, nav ipso facto jāietekmē šīs tiesas pārliecība par pārējo dalībvalstu tiesu un Eiropas Kopienu Tiesas tādu pašu pārliecību attiecībā uz pareizu KN interpretāciju.

116. Šajā sakarā jānorāda, ka sprieduma lietā CILFIT rezolutīvā daļa vairs neietver prasību pārliecināties par pārējo dalībvalstu tiesu pārliecinātību, bet gan tā vietā tiek norādīts uz “atšķirīgas judikatūras risku Kopienā”. Šāds risks acīmredzami kļūst aktuāls brīdī, kad valsts pēdējās instances tiesa neievēro vai paredz neievērot tai iesniegto citas dalībvalsts tiesas pieņemto nolēmumu. Turpretī attiecībā uz dalībvalsts muitas dienesta izsniegtām izziņām par tarifiem nav teikts, ka arī attiecīgās dalībvalsts tiesa būtu piekritusi muitas dienestu interpretācijai, un tādēļ, citas dalībvalsts tiesai neievērojot attiecīgo interpretāciju, pastāvētu atšķirīgas judikatūras rašanās risks. Varētu arī teikt, ka diskusijā par Kopienu tiesību interpretāciju EKL 234. pantā noteiktajā sadarbības sistēmā piedalās Tiesa un valstu tiesas, nevis Tiesa un valsts pārvaldes iestādes.

117. Tādēļ, ja tādā lietā kā šī kāds valsts pēdējās instances tiesā norāda uz citas dalībvalsts muitas dienesta izsniegtu saistošu izziņu par tarifu, kas ir pretrunā valsts pēdējās instances tiesas sniegtajai KN interpretācijai, tad minētajai tiesai katrā ziņā nav automātiski jāvēršas Tiesā ar jautājumu par KN interpretāciju. Vēl jo vairāk, tiesai pašai ir jāizvērtē, vai tā drīkst būt pārliecināta par pareizu KN interpretāciju. Tiesas pārliecību var pastiprināt vai vājināt saistošajā izziņā par tarifu ietvertā interpretācija un argumenti, kas to, iespējams, pamato, kā arī jebkāda cita saistoša informācija, kas saistīta ar attiecīgo interpretācijas jautājumu.

118. Varas dalījuma jēdzienam, uz ko norāda Austrijas valdība, šajā gadījumā nav nozīmes, jo runa nav par valsts tiesai saistošu valsts iestādes juridisko nostāju, bet gan tikai par to, kādā mērā šī cita juridiskā nostāja nosaka pienākumu vērsties Tiesā ar interpretācijas jautājumu, lai saņemtu – neatkarīgu – nolēmumu.

119. Lai aina būtu pilnīga, jāpiekrīt dažu lietas dalībnieku pareizajai norādei un jāpievērš uzmanība Kopienu tiesību vienveidīgas interpretācijas un piemērošanas mērķim, kura sasniegšanai ir paredzēta EKL 234. pantā paredzētā prejudiciālā nolēmuma procedūra un īpaši tās 3. punktā noteiktais pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu.

120. Šeit ir jāpiebilst, ka pilnīgu vienveidību varētu nodrošināt tikai tad, ja Tiesā būtu jāvēršas patiešām ar katru (svarīgu) interpretācijas jautājumu, kas tiek izskatīts valsts pēdējās instances tiesā. Tomēr pat šādā gadījumā sistēma nebūtu ideāla, kamēr – atbilstoši pastāvīgai judikatūrai – valsts tiesa pati drīkstētu izvērtēt Kopienu tiesību jautājuma svarīgumu valsts pamata prāvā (66), jo arī šāds vērtējums ir saistīts ar zināma priekšstata nepieciešamību par tās Kopienu tiesību normas saturu un piemērošanas jomu, uz ko norāda kāds no lietas dalībniekiem (67).

121. Tātad katra darba dalīšana starp Tiesu un valstu tiesām saistībā ar Kopienu tiesību aizsardzību zināmā mērā ietekmē Kopienu tiesību vienveidīgas interpretācijas un piemērošanas pakāpi. Jautājums ir tikai, kad un kā atbilstoši Līguma norādēm un, pamatojoties uz judikatūru lietā CILFIT, noteikt robežas.

122. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos iemeslus, šajā gadījumā uzskatu, ka citas dalībvalsts muitas dienesta izsniegtas saistošas izziņas par tarifu esamība neietekmē valsts pēdējās instances tiesas iespēju atbilstoši judikatūrai lietā CILFIT izlemt radušos interpretācijas jautājumu pašai uz savu atbildību.

iv)    Pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu, pamatojoties uz vienlīdzības principu

123. Visbeidzot, Intermodal norāda, ka saskaņā ar vienlīdzības principu vienādās situācijās KN jāpiemēro vienādi un tādēļ valsts tiesa nedrīkst neievērot saistošo izziņu par tarifu, nevēršoties Tiesā ar prejudiciālu jautājumu, jo pretējā gadījumā netiktu nodrošināta vienāda un vienveidīga KN piemērošana.

124. Vispirms jānorāda, ka individuālam tiesību aktam, kāda ir saistošā izziņa par tarifu, ir raksturīgs tas, ka uz to var atsaukties tikai šī tiesību akta adresāts. Protams, tas neizslēdz iespēju, ka attiecībā uz kādu trešo personu tiek pieņemts no minētā tiesību akta atšķirīgs lēmums un no šāda viedokļa pastāv risks, ka trešā persona jautājumā par tās preču klasifikāciju atrodas “nevienlīdzīgā” situācijā salīdzinājumā ar konkrētas saistošas izziņas par tarifu īpašnieku. Šīs situācijas risinājums varētu būt tāds, ka Kopienu likumdevējs deleģē valsts muitas dienestiem izdot vispārēji saistošas izziņas par tarifu, uz kurām tātad varētu atsaukties jebkura persona, kas kādā dalībvalstī vēlētos muitot attiecīgo preci. Tomēr šādas vispārēji derīgas izziņas par tarifu būtu pielīdzināmas regulai par klasifikāciju, kas ir Komisijas kompetencē, un būtu tikai pamatoti, ja tā arī turpmāk tiktu pieņemta centralizēti, nevis tiktu deleģēta atsevišķiem valstu muitas dienestiem.

125. Saistošās izziņas par tarifu to pašreizējā veidā vismaz palielina tiesisko noteiktību un, pateicoties Komisijas veicamajiem pasākumiem, piemēram, regulas par klasifikāciju pieņemšanai, tās sekmē lielāku vienveidību Kopienu muitas tiesību piemērošanā, kaut gan šī vienveidība netiek nodrošināta pilnībā.

126. Tādēļ pagaidām neuzskatu – šis jautājums arī netika tā formulēts, – ka pati pastāvošā saistošo izziņu par tarifu sistēma būtu pretrunā vienlīdzības principam.

127. Lai arī šī sistēma – vismaz pagaidām – pieļauj nevienlīdzību valsts muitas dienesta un valsts tiesas atšķirīgu interpretāciju veidā, tomēr uzskatu, ka šo iemeslu nevar izmantot par pamatojumu, lai izmainītu valstu pēdējās instances tiesu pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu apjomu, kāds ir noteikts EKL 234. panta 3. punktā un interpretēts judikatūrā lietā CILFIT (68).

v)      Secinājumi par šo lietu, pamatojoties uz judikatūru lietā CILFIT

128. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus un judikatūru lietā CILFIT, attiecībā uz pirmo prejudiciālo jautājumu var konstatēt turpmāko:

1. Ja tādā prāvā par attiecīgas preces klasifikāciju KN, kas tiek izskatīta valsts pēdējās instances tiesā, lietas dalībnieks norāda uz valsts muitas dienesta viedokli, ko minētais dienests par līdzīgu/tādu pašu preci paudis trešai personai izsniegtā saistošā izziņā par tarifu, tad minētajai tiesai, ja tā par pareizu uzskata citu KN interpretāciju, nevis to, kas minēta saistošajā izziņā par tarifu, nav automātiski jāvēršas Tiesā ar prejudiciālu jautājumu par KN interpretāciju.

2. Attiecīgā valsts pēdējās instances tiesa drīkst pati izlemt jautājumu par KN interpretāciju, ja tā, neraugoties uz valsts muitas dienestu atšķirīgu viedokli, ir pārliecināta par savas interpretācijas pareizību.

3. Šajā gadījumā tiesai ir jāievēro Kopienu tiesību specifiskās īpašības un sevišķās grūtības, kas rodas, tās interpretējot, un – ar noteikumu, ka tiek ņemta vērā saistošās izziņas par tarifu interpretācija un argumenti, kas to pamato – jābūt pārliecinātai, ka arī citu dalībvalstu tiesām un Tiesai ir tāda pati pārliecība par KN interpretāciju.

4. Vienlīdzības princips nekādi nemaina valstu pēdējās instances tiesu pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu.

B –    Par otro prejudiciālo jautājumu

129. Otrais prejudiciālais jautājums ir par to, vai KN pozīcija 8709 ir jāinterpretē tādējādi, ka minētā pozīcija attiecas arī uz transportlīdzekļiem, kam ir tādas pašas īpašības un pazīmes kā attiecīgajiem transportlīdzekļiem šajā lietā.

1.      Lietas dalībnieku galvenie argumenti

130. Viedokli par klasifikācijas jautājumu pēc tarifiem izteica Komisija, Nīderlandes valdība un Intermodal.

131. Šajā lietā Komisija par izšķirošu uzskata galvenokārt to rindkopu HS paskaidrojumos par KN pozīciju 8709, saskaņā ar kuru “šāda veida kravas transportētājus izmanto arī ostās, preču pārkraušanas laukumos utt.”; atbilstoši pastāvīgai judikatūrai izmantošanas mērķis var būt tarifu klasifikācijas objektīvs kritērijs. Komisija norāda, ka attiecīgie transportlīdzekļi ir īpaši radīti treileru izmantošanai izplatīšanas centros un lielos tirdzniecības centros. Nīderlandes valdība būtībā piekrīt Gerechtshof te Amsterdam viedoklim un Advocaat‑Generaal pamata prāvā paustajam uzskatam, ka tādi transportlīdzekļi kā pamata prāvā minētie nav jāklasificē KN pozīcijā 8709. Saskaņā ar Advocaat‑Generaal pausto uzskatu, no vienas puses, minētā pozīcija attiecas uz īpaša veida transportlīdzekļiem, ar kuriem pašiem pārvadā preces, un, no otras puses, uz īpašu traktoru veidu. Ņemot vērā apstākli, ka attiecīgo transportlīdzekļu pacelšanas plāksne ir paredzēta tikai puspiekabju pievienošanai, šie transportlīdzekļi nav domāti preču pārvadāšanai HS paskaidrojumu par KN pozīciju 8709 nozīmē. Minētie transportlīdzekļi nevar būt arī vilcēji šīs pozīcijas nozīmē, jo vilcēji tiek izmantoti nelielu piekabju vai arī bagāžas ratu vilkšanai, bet attiecīgie transportlīdzekļi nav tam piemēroti. Intermodal uzskata, ka pret klasifikāciju KN pozīcijā 8709 liecina tikai apstāklis, ka attiecīgie transportlīdzekļi ir tikpat jaudīgi kā KN pozīcijā 8701 minētie traktori. Tomēr, tā kā saskaņā ar HS paskaidrojumu tekstu šī atšķirība pastāv tikai vispārīgi, minētais apstāklis kopumā neaizliedz klasifikāciju KN pozīcijā 8709.

2.      Vērtējums

132. Vispirms jāatgādina Tiesas pastāvīgā judikatūra, kas nosaka, – lai nodrošinātu tiesisko noteiktību un kontroles iespējas, izšķirošais kritērijs preču klasifikācijai pēc tarifiem vispārējā veidā ir to objektīvās pazīmes un īpašības, kas noteiktas KN pozīcijās un sadaļu vai nodaļu piezīmēs (69).

133. Komisijas izstrādātajiem KN paskaidrojumiem un Padomes izstrādātajiem HS paskaidrojumiem, kuru mērķis ir sekmēt sadarbību muitas jomā, ir būtiska nozīme dažādu pozīciju piemērojamības interpretācijā, tomēr tām nav juridiski saistoša rakstura (70).

134. Vispirms jānorāda, ka KN pozīcija 8701 attiecas uz “traktoriem” šī jēdziena vispārīgā nozīmē; no atbilstošajiem HS paskaidrojumiem izriet, ka ar to jāsaprot gan lauksaimniecības traktori, gan arī citi, piemēram, rūpniecībā izmantojamie traktori, kas paredzēti dažādu kravu vilkšanai un labākajā gadījumā ir aprīkoti ar nelielu pacēlāju; turklāt tie var būt aprīkoti ar vadības kabīni un ar celšanas un takelāžas ierīci, pie kuras piestiprināmi darbarīki vai krava.

135. Šeit ir jānošķir tā sauktie “vilcēji”, kas atbilstoši KN pozīcijas 8701 virsrakstam veido paši savu, no traktoru vispārējās kategorijas nošķirtu kategoriju KN pozīcijā 8709, kas savukārt attiecas uz dažāda veida “kravas transportētājiem”.

136. Pamatojoties uz HS paskaidrojumiem par KN pozīciju 8709, ir jāsecina, ka, runājot vispārīgi, šajā pozīcijā ietilpstošie vilcēji ir “mazi” traktori, ko izmanto rūpnīcās, preču pārkraušanas laukumos, ostās vai dzelzceļa platformās. No pārējiem traktoriem tie atšķiras ar ierobežotu ātrumu, kas parasti nepārsniedz 30–35 km/h, un vēl tiem ir arī neliels griešanās rādiuss. Turklāt šādiem vilcējiem parasti nav vadības kabīnes un šajā kategorijā ietilpst arī vilcēji, kurus vadot, vadītājs iet kājām.

137. Nīderlandes valdība norādīja, ka HS paskaidrojumi par KN pozīciju 8709, pirmkārt, attiecas uz kravas transportētājiem, kuri ir aprīkoti ar pacēlāju un uz kuriem var uzkraut/kuros var iekraut preces, un, otrkārt, uz tādiem vilcējiem, kurus nelielu piekabju vilkšanai izmanto dzelzceļa platformās, kā arī, piemēram, ostās un preču pārkraušanas laukumos. Tā kā no iesniedzējtiesas sniegtā apraksta izriet, ka šajā lietā attiecīgie transportlīdzekļi ir aprīkoti tikai ar pacelšanas plāksni, kas paredzēta puspiekabes pievienošanai, tad transportlīdzekļa veidu raksturojošais lielums atbilst nevis kravas transportētājiem, ar kuriem var pārvadāt preces, bet gan pēdējiem minētajiem vilcējiem.

138. Šajā lietā ir svarīgi, ka HS paskaidrojumos saistībā ar šādiem vilcējiem ir minētas “nelielas piekabes” vai arī “bagāžas rati”. Turklāt vēl ir norādīts, ka salīdzinājumā ar KN pozīcijā 8701 minētajiem traktoriem KN pozīcijā 8709 minētie vilcēji kopumā ir vieglāki un ar mazāku jaudu.

139. Tomēr transportlīdzekļiem, par kādiem ir jautājums šajā lietā, ir raksturīgas arī šādas pazīmes: atbilstoši Intermodal sniegtajai informācijai tie ir tikpat jaudīgi kā traktori KN pozīcijas 8701 nozīmē, tie ir aprīkoti ar slēgtu vadības kabīni un salīdzinājumā ar vilcējiem nav paredzēti nelielu piekabju, piemēram, bagāžas ratu, bet gan treileru un puspiekabju pārvadāšanai, ieskaitot pat megatreilerus vai jumbo‑treilerus.

140. Transportlīdzeklis ar šādām pazīmēm neatbilst KN pozīcijā 8709 ietilpstošo “nelielo” kravas transportētāju vai arī vilcēju tipam, kā jau iepriekš aprakstīju, pamatojoties uz HS paskaidrojumiem.

141. Tādēļ uz otro jautājumu ir jāatbild šādi: pozīcija KN 8709 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neietver transportlīdzekļus ar tādām īpašībām un pazīmēm, kādas ir transportlīdzekļiem, par kādiem ir strīds.

V –    Secinājumi

142. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iesaku Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1.      Valsts tiesā izskatāmā lietā, kurā kāds lietas dalībnieks norāda uz klasifikāciju, ko citas dalībvalsts muitas dienests piemērojis, trešai personai izsniedzot saistošu izziņu par tarifu attiecībā uz līdzīgu preci, kas pēc valsts tiesas uzskatiem neatbilst KN,

–       valsts tiesai, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem var pārsūdzēt, nav pienākuma vērsties Eiropas Kopienu Tiesā ar prejudiciālu jautājumu par interpretāciju vai ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par spēkā esamību, ja līdzīgi kā attiecībā uz saistošo izziņu par tarifu runa nav par Kopienu iestāžu izdotu aktu;

–       valsts tiesai, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, nav automātiski jāvēršas Eiropas Kopienu Tiesā ar prejudiciālu jautājumu par KN interpretāciju, ja tā par pareizu uzskata no saistošās izziņas par tarifu atšķirīgu KN interpretāciju. Pēdējās instances tiesa drīkst pati izlemt jautājumu par KN interpretāciju, ja tā, neraugoties uz valsts muitas dienestu sniegtu atšķirīgu interpretāciju, ir pārliecināta par savas sniegtās interpretācijas pareizību. Šajā gadījumā tai jāievēro Kopienu tiesību specifiskās īpašības un sevišķās grūtības, kas rodas, tās interpretējot, un, ņemot vērā saistošajā izziņā par tarifu ietverto interpretāciju un argumentus, ar kuriem tā pamatota, tai jābūt pārliecinātai, ka tāda pati pārliecība par interpretāciju būtu arī pārējo dalībvalstu tiesām un Eiropas Kopienu Tiesai.

2.      Pozīcija KN 8709 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neietver transportlīdzekļus ar tādām īpašībām un pazīmēm, kādas ir transportlīdzekļiem, par kādiem ir strīds.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – OV L 256, 1. lpp.

3 – Regula, ar ko groza I pielikumu Padomes regulai (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV L 292, 1. lpp.).

4 – Preču aprakstīšanas un kodēšanas harmonizētā sistēma, pamatojoties uz 1983. gada 14. jūnija Starptautisko konvenciju, ko Kopiena apstiprināja ar Padomes 1987. gada 7. aprīļa lēmumu 87/369/EEK par noslēgto Starptautisko konvenciju par preču aprakstīšanas un kodēšanas harmonizēto sistēmu un tās grozījumu protokolu (OV L 198, 1. lpp.).

5 – OV L 302, 1. lpp.

6 – Regula, kas groza Regulu (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1997, L 17, 1. lpp.).

7 – Regula, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 253, 1. lpp.).

8 – Regula par grozījumiem Regulā (EEK) Nr. 2454/93, kas nosaka īstenošanas noteikumus Padomes regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1997, L 9, 1. lpp.).

9 – 1987. gada 22. oktobra spriedums lietā 314/85 Foto‑Frost (Recueil, 4199. lpp.).

10 – 1982. gada 6. oktobra spriedums lietā 283/81 CILFIT (Recueil, 3415. lpp.).

11 – Cita starpā skat. 1984. gada 10. aprīļa spriedumu lietā 14/83 Von Colson un Kamann (Recueil, 1891. lpp., 26. punkts), 1990. gada 12. jūnija spriedumu lietā C‑8/88 Vācija/Komisija (Recueil, I‑2321. lpp., 13. punkts), kā arī 2004. gada 13. janvāra spriedumu lietā C‑453/00 Kühne & Heitz (Recueil, I‑837. lpp., 20. punkts).

12 – Skat. arī 1963. gada 5. februāra spriedumu lietā 26/62 Van Genden Loos (Recueil, 3. lpp., 16. punkts).

13 – Cita starpā skat. 2004. gada 7. oktobra spriedumu lietā C‑247/02 Sintesi (Krājums, I‑9215. lpp., 21. punkts), 2004. gada 18. marta spriedumu lietā C‑314/01 Siemens un ARGE Telekom (Recueil, I‑2549. lpp., 33. punkts), 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑343/90 Lourenço Dias (Recueil, I‑4673. lpp., 14. punkts), 1982. gada 27. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 35/82 un 36/82 Elestina (Recueil, 3723. lpp., 8. punkts) un 1977. gada 24. maija spriedumu lietā 107/76 Hoffmann‑La Roche (Recueil, 957. lpp., 5. punkts).

14 – Skat. arī 2002. gada 4. jūnija spriedumu lietā C‑99/00 Lyckeskog (Recueil, I‑4839. lpp., 14. punkts), 1997. gada 4. novembra spriedumu lietā C‑337/95 Parfums Christian Dior (Recueil, I‑6013. lpp., 25. punkts), kā arī spriedumu lietā 107/76 (minēts 13. zemsvītras piezīmē), 5. punkts.

15 – Cita starpā skat. 1963. gada 27. marta spriedumu apvienotajās lietās no 28/62 līdz 30/62 Da Costa en Schaake u.c. (Recueil, 61. lpp.), spriedumu lietā 283/81 (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 14. punkts, kā arī spriedumu lietā C‑337/95 (minēts 14. zemsvītras piezīmē), 29. punkts.

16 – Spriedums lietā CILFIT (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 16. un 21. punkts.

17 – Spriedums lietā Foto‑Frost (minēts 9. zemsvītras piezīmē), 20. punkts.

18 – Skat. spriedumu lietā Foto‑Frost (minēts 9. zemsvītras piezīmē), 15. un 17. punkts.

19 – Skat. spriedumu lietā Foto‑Frost (minēts 9. zemsvītras piezīmē), 14. punkts.

20 – Skat. šo secinājumu 39. punktu.

21 – 1991. gada 21. februāra spriedums apvienotajās lietās C‑143/88 un C‑92/89 Zuckerfabrik (Recueil, I‑415. lpp., 33. punkts), 1995. gada 9. novembra spriedums lietā C‑465/93 Atlanta Fruchthandelsgesellschaft u.c. (Recueil, I‑3761. lpp., 30. punkts), kā arī 1997. gada 17. jūlija spriedums lietā C‑334/95 Krüger (Recueil, I‑4517. lpp., 44. punkts).

22 – Spriedums lietā Zuckerfabrik (minēts 21. zemsvītras piezīmē), 23. punkts.

23 – Tiesas līdz šim neizskaidrotais jautājums par to, vai un cik lielā mērā judikatūru lietā CILFIT var piemērot arī attiecībā uz jautājumiem par spēkā esamību, ir priekšmets šobrīd Tiesā izskatāmajā lietā C‑461/03 Gaston Schul Douane (OV C 7, 19.01.2004., 24. lpp.). Šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā College van Beroep voor het bedrijfsleven (Apelācijas tiesa tirdzniecības un rūpniecības jautājumos) jautā, cik lielā mērā pēdējās instances tiesa drīkst izlemt nepiemērot kādu (Kopienu tiesību) regulu, šajā tiesā radušos jautājumu par attiecīgo noteikumu spēkā esamību neuzdodot Tiesai prejudiciāla jautājuma veidā, ja Tiesa līdzīgā regulā ietvertos atbilstošos noteikumus jau ir pasludinājusi par spēkā neesošiem.

24 – Šajā gadījumā nav Tiesas sprieduma, kas būtu taisīts lietā par līdzīgu klasifikāciju atbilstoši KN, kā to nosaka spriedums lietā Da Costa en Schaake  u.c., saskaņā ar kuru attiecībā uz tiesu, kurai pēdējā instancē jāpieņem lēmums, izņēmuma kārtā zustu “iekšējais pamatojums” pienākumam vērsties Eiropas Kopienu Tiesā ar jautājumu par KN interpretāciju, kas tai izraisa šaubas. Skat. šo secinājumu 44. punktu, kā arī spriedumu apvienotajās lietās no 28/62 līdz 30/62 (minēts 15. zemsvītras piezīmē) un spriedumu lietā C‑337/95 (minēts 14. zemsvītras piezīmē), 29. punkts.

25 – Skat. Muitas kodeksa 4. panta 5. punktu un 12. panta 1. punktu.

26 – 1998. gada 29. janvāra spriedums lietā C‑315/96 Lopex Export (Recueil, I‑317. lpp., 19. punkts).

27 – Skat. spriedumu lietā Foto‑Frost (minēts 9. zemsvītras piezīmē), 16. punkts, kā arī 1986. gada 23. aprīļa spriedumu lietā 294/83 Les Verts/ Parlaments (Recueil, 1339. lpp., 23. punkts), 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultures (Recueil, I‑6677. lpp., 40. punkts) un 2004. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C‑263/02 P Jégo‑Quéré (Recueil, I‑3425. lpp., 30. punkts).

28 – Skat. arī 2000. gada 21. marta spriedumu lietā C‑6/99 Greenpeace France u.c. (Recueil, I‑1651. lpp., 53. punkts), kā arī 1972. gada 25. oktobra spriedumu lietā 96/71 Haegemann/Komisija (Recueil, 1005. lpp., 9.–13. punkts).

29 – 1990. gada 18. oktobra spriedums apvienotajās lietās 297/88 un C‑197/89 Dzodzi (Recueil, I‑3763. lpp.).

30 – Skat., piemēram, arī 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑130/95 Giloy (Recueil, I‑4291. lpp.) un 2003. gada 7. janvāra spriedumu lietā C‑306/99 BIAO (Recueil, I‑1. lpp., īpaši 87. un turpmākie punkti).

31 – Šajā sakarā skat. precīzu sprieduma lietā Dzodzi tekstu (minēts 29. zemsvītras piezīmē), 42. punkts.

32 – Skat. 2004. gada 22. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑133/02 un C‑134/02 Timmermans u.c. (Recueil, I‑1125. lpp., 21.–24. punkts).

33 – Skat., piemēram, 2001. gada 17. maija spriedumu lietā C‑119/99 Hewlett Packard (Recueil, I‑3981. lpp.); skat. arī spriedumu lietā C‑6/99 (minēts 28. zemsvītras piezīmē), 55. punkts.

34 – Spriedums lietā CILFIT (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 2.–4. punkts.

35 – Turpat, 16. un 21. punkts.

36 – Turpat.

37 – Turpat, 17. punkts.

38 – Turpat, 18.–20. punkts.

39 – Šajā sakarā skat. Bebr. The Rambling Ghost of “Cohn‑Bendit”: Acte Clair and the Court of Justice”. No: Common Market Law Review 20/1983, 439. (466. un turpmākās lpp. un 471. lpp.); Rasmussen. The European Court’s Acte Clair Strategy in C.I.L.F.I.T. (Or: Acte Clair, Of Course! But What does it Mean?). No: EL Rev 342/1984, 342. (256. un turpmākās lpp.); Mancini/Keeling. From CILFIT to ERT: the Constitutional Challenge facing the European Court. No: Y.E.L. 11/1991, 1. (4. lpp.).

40 – Skat. Lenaerts/Arts. Europees Procesrecht, 2003, 88. lpp.

41 – Spriedums lietā CILFIT (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 16. punkts.

42 – Skat. ģenerāladvokāta Kapotorti [Capotorti] 1982. gada 13. jūlija secinājumus lietā CILFIT (spriedums minēts 10. zemsvītras piezīmē), 4. punkts; diskusijai par šīs doktrīnas nozīmi skat. Bebr (minēts 39. zemsvītras piezīmē), 440. un tupmākās lpp.

43 – Jautājumā par pienākumu sadalījumu pastāvīgā judikatūra paredz, ka Tiesa interpretē tikai tās Kopienu tiesību normas, kas attiecīgajā gadījumā ir saistošas, bet valsts tiesas kompetencē ir piemērot šādā veidā interpretētās tiesību normas konkrētajā gadījumā: skat. arī spriedumu lietā Da Costa en Schaake  u.c. (minēts 15. zemsvītras piezīmē), 81. lpp.; kā arī 2002. gada 7. novembra spriedumu apvienotajās lietās no C‑260/00 līdz C‑263/00 Lohmann u.c. (Recueil, I‑10045. lpp., 26.–28. punkts), 2001. gada 10. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑223/99 un C‑260/99 Agorà un Excelsior (Recueil, I‑3605. lpp., 23. un 24. punkts), kā arī 1998. gada 12. februāra spriedumu lietā C‑366/96 Cordelle (Recueil, I‑583. lpp., 8. punkts).

44 – Šādas pretrunas lietā CILFIT acīmredzami raksturo lietas dalībnieku sniegtie paskaidrojumi. Pirmkārt, tiek apgalvots, ka pavisam nepārprotamas vai neapšaubāmas normas nav jāinterpretē vai ka tās nerada “jautājumu par interpretāciju”, un tādēļ uz tām neattiecas EKL 234. panta 3. punktā noteiktais pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu, otrkārt, tiek norādīts, ka arī nepārprotamas normas ir jāinterpretē, tomēr pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu ir tikai attiecībā uz tādām normām, kuru interpretācija vieš šaubas vai arī sagādā “īstas problēmas”: skat. arī šo secinājumu 78. punktu, kā arī lietas dalībnieku paskaidrojumus spriedumā lietā CILFIT (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 3420. un turpmākās lpp.

45 – Ģenerāladvokāta Kapotorti secinājumi lietā CILFIT (minēti 42. zemsvītras piezīmē; spriedums minēts 10. zemsvītras piezīmē), 4. punkts; skat. arī Pescatore. Interpretation of Community Law and the Doctrine of “Acte Clair”. No: Legal Problems of an Enlarged European Community, 1972, 27. (41., 43. un turpmākās lpp.).

46 – Skat. šo secinājumu 78. punktu un spriedumu lietā CILFIT (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 2. un 3. punkts.

47 – Spriedums lietā CILFIT (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 16. punkts.

48 – Par spriedumu lietā CILFIT skat. arī ģenerāladvokāta Ticano [Tizzano] pausto viedokli 2002. gada 21. februāra secinājumos lietā C‑99/00 (spriedums minēts 14. zemsvītras piezīmē), 56. un turpmākie punkti.

49 – Skat. Bebr (minēts 39. zemsvītras piezīmē), 469. lpp.

50 – Skat. ģenerāladvokāta Kapotorti secinājumus lietā CILFIT (minēti 42. zemsvītras piezīmē, spriedums minēts 10. zemsvītras piezīmē), 9. punkts, kā arī Peskatores [Pescatore] [rakstu] (minēts 45. zemsvītras piezīmē), 42. lpp.

51 – Šajā sakarā skat. šo secinājumu 116. un turpmākos punktus.

52 – Kritiski par šo nosacījumu, minot daudzus piemērus, izteicies Wattel. Köbler, Cilfit and Welthgrove: We Can’t Go On Meeting Like This. No: CML Rev. 2004, 177. (179. lpp.).

53 – Skat. ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] 1997. gada 10. jūlija secinājumus lietā C‑338/95 Wiener (1997. gada 20. novembra spriedums, Recueil, I‑6495. lpp.), 65. punkts, kā arī ģenerāladvokāta Ticano secinājumus lietā C‑99/00 (spriedums minēts 14. zemsvītras piezīmē), 75. punkts.

54 – Pēc Rasmusena [Rasmussen] (minēts 39. zemsvītras piezīmē), 242. lpp.

55 – Protams, ka katra tiesību piemērotāja pieredze liecina par to, ka ir tādas normas, kuru nozīme liekas saprotama uzreiz vai arī šķiet skaidra, vai pat tiek uzskatīta par vienīgo iespējamo pēc tam, kad veikta attiecīgās normas interpretācija. Problēma ir tajā, – un tieši šī problēma ir sprieduma lietā CILFIT pamatā – ka interpretācijas procesu, kura rezultātā tiesnesis izdara šādu secinājumu, nevar padarīt par objektīvu.

56 – Pjērs Peskatore [Pierre Pescatore] darbā “Das Vorabentscheidungsersuchen – Die Entwicklung des Systems”, publicēts: 1952–2002: Fünfzigjähriges Bestehen des Gerichtshofes der Europäischen Gemeinschaften (Kolloquium über die Zusammenarbeit zwischen dem Gerichtshof und den nationalen Gerichten), 2002. gada 3. decembris, 17. (27. lpp.), ir izteicies, “ka normatīvajā pasaulē, kādā mēs dzīvojam, nekas nav pilnīgi skaidrs, jo visus juridiskos terminus ietver pastāvīgā kustībā esošas sistēmas daudznozīmība”.

57 – Pats tiesību raksturs noteic, ka tiesības būtībā ir atkarīgas no valodas izteiksmes iespējām un tādēļ ir tikpat neskaidras un nepilnīgas kā pati valoda. Tiesību atziņas nav “objektīvas atziņas” dabaszinātņu izpratnē (jāpiebilst, ka arī dabaszinātnēs minētais jēdziens jālieto piesardzīgi). Turpretim judikatūra praktiski nekad nav tikai atziņu process vai mehānisks juridiskā novērtējuma process, bet gan ietver arī lēmuma pieņemšanas faktoru, kā tas skaisti pausts arī tiesas formulējumā “hat für Recht erkannt”/“dit pour droit” [“nospriež”]. Skat. Larenz un Canaris. Methodenlehre der Rechtswissenschaft, 3. izdevums, 1995, 28. un turpmākās lpp.; Schübel‑Pfister. Sprache und Gemeinschaftsrecht: die Auslegung der mehrsprachig verbindlichen Rechtstexte durch den Europäischen Gerichtshof”, 2004, 112. un turpmākās lpp.

58 – Skat. spriedumu lietā CILFIT (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 20. punkts.

59 – Protams, var norādīt pieļaujamās interpretācijas metodes, kā Tiesa tās attiecībā uz Kopienu tiesībām ir uzskaitījusi lietā CILFIT, tomēr jāteic, ka, arī izmantojot šīs metodes, netiek iegūts viens vienīgs pareizais rezultāts. Pat nosakot dažādu interpretācijas kritēriju hierarhiju, nav iespējams izvairīties no zināmas diskrecionārās varas. Interpretācijas sākums un interpretācijas beigas, par ko juridisko metožu mācībās ir dažādi viedokļi, būtībā ir valodas teksts, kurā ir izteiktas tiesības, bet starp tiem atrodas plašs lauks ar dažādiem ejamiem ceļiem. Kurš nevēlas šos secinājumus izdarīt, ņemot vērā metodiskus apsvērumus vai pamatojoties uz (tiesību) teorijas atziņām, tam būtu vismaz jāpiekrīt, ka interpretācija, it īpaši Kopienu tiesību interpretācija, ir process ar daudziem variantiem, tādēļ iespējams, ka divas tiesas, pat precīzi ievērojot Kopienu tiesību specifiskās īpašības un attiecīgās interpretācijas metodes, var iegūt atšķirīgus interpretācijas rezultātus.

60 – Šādā veidā, piemēram, Peskatore saistībā ar “acte clair” mācību trāpīgi norāda, ka, tiesnesim konstatējot “skaidras” tiesību normas esamību, būtībā runa ir par līdzekli, lai izbeigtu diskusiju par interpretāciju un pieņemtu atbilstošu lēmumu, kuru izmantojot tiesnesis gluži vienkārši attiecīgajai tiesību normai piemēro savu interpretāciju: skat. Pescatore (minēts 45. zemsvītras piezīmē), 41. lpp.

61 – Skat. arī ģenerāladvokāta Ticano secinājumus lietā C‑99/00 (spriedums minēts 14. zemsvītras piezīmē), 75. punkts.

62 – Skat. Timmermans. Over de prejudiciële procedure en, “acte clair”. No: Mok‑aria: opstellen aangeboden aan prof. Mr. M. R. Mok ter gelegenheid van zijn 70e verjaardag, 2002, 349. (354. lpp.); Dauses. Vorabentscheidungsverfahren, 2. izdevums, 1995, 113. lpp.; Holoubek. Vorlageberechtigung und Vorlageverpflichtung. No: Das EuGH‑Verfahren in Steuersachen, 2000, 45. (61. lpp.).

63 – Ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumi lietā C‑338/95 (minēti 53. zemsvītras piezīmē), 64. punkts.

64 – 2003. gada 30. septembra spriedums lietā C‑224/01 Köbler (Recueil, I‑10239. lpp., 55. punkts); skat. Vatela [Wattel] kritiskos izteikumus (minēti 52. zemsvītras piezīmē), 177. (178. un turpmākās lpp.).

65 – Tādā veidā pilnībā atstājot interpretācijas jautājumu “filtrēšanu” Tiesas kompetencē.

66 – Skat. spriedumu lietā CILFIT (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 10. punkts, kā arī 1984. gada 28. jūnija spriedumu lietā 180/83 Moser (Recueil, 2539. lpp., 6. punkts), 1988. gada 5. oktobra spriedumu lietā 247/86 Alsatel (Recueil, 5987. lpp., 8. punkts), 1993. gada 27. oktobra spriedumu lietā C‑127/92 Enderby (Recueil, I‑5535. lpp., 10. punkts), 1994. gada 2. jūnija spriedumu lietā C‑30/93 AC‑ATEL Electronics (Recueil, I‑2305. lpp., 19. punkts) un 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman u.c. (Recueil, I‑4921. lpp., 59. punkts).

67 – Nedrīkst nepievērst uzmanību arī tam, – kā tikko parādīja spriedums lietā CILFIT, – ka arī spriedumi ir jāinterpretē – jo, risinot Kopienu tiesību jautājumus, iespējamība to piemērot citā lietā, t.i., to nozīme bieži vien ir izšķirošais faktors, un tādēļ pat “acte éclairé” gadījumā dažreiz valstu tiesām saglabājas ievērojama diskrecionārā vara. Šajā jautājumā skat. Kanninen. La marge de manoeuvre de la juridiction suprême nationale pour procéder à un renvoi préjudiciel à la Cour de justice des Communautés européennes. No: Colneric u.c. (izdevēji), Une communauté de droit: Festschrift für Gil Carlos Rodríguez Iglesias, 2003, 611. (616. lpp.).

68 – Starp citu, tas ir spēkā arī pēc analoģijas – varētu teikt, a fortiori – attiecībā uz jautājumu par to valsts tiesu pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu, kuru lēmumus var pārsūdzēt.

69 – Skat. arī 2002. gada 7. februāra spriedumu lietā C‑276/00 Turbon International (Recueil, I‑1389. lpp., 21. punkts) un spriedumu apvienotajās lietās no C‑260/00 līdz C‑263/00 (minēts 43. zemsvītras piezīmē), 30. punkts.

70 – Skat. 1999. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C‑405/97 Mövenpick Deutschland (Recueil, I‑2397. lpp., 18. punkts).