ĢENERĀLADVOKĀTA DAMASO RUISA-HARABO KOLOMERA [DÁMASO RUIZ-JARABO COLOMER] SECINĀJUMI,
sniegti 2005. gada 30. jūnijā (1)
Lieta C-461/03
Gaston Schul Douane-Expediteur BV
pret
Minister van Landbouw, Natuur en Voedselkwaliteit
[College van Beroep voor het bedrijfsleven (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]
EKL 234. pants – Kopienu noteikuma spēkā esamība – Pienākums uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu – Nosacījumi
I – Ievads
1. Kopš sprieduma lietā Foto-Frost (2) visām Eiropas Savienības dalībvalstu tiesām pirms tam, lai par spēkā neesošu pasludinātu Kopienu tiesību aktu, ir prejudiciālā kārtā jāvēršas Tiesā. Tādēļ rodas šaubas par to, vai šis pienākums, kas iedibināts tīri judikatūras ceļā, nebūdams ietverts līgumu noteikumos, ir absolūts vai arī ir pieļaujamas atkāpes no tā.
2. Grieķu mitoloģijā Sīsifs tika nosodīts ar smagu darbu - uzvelt smagu akmeni kalna galotnē, lai, nonākot virsotnē, to palaistu novelties ieplakā, nokāptu to uzmeklēt un bez pārtraukuma atkal veltu augšup, neņemot vērā viņa acīmredzamo spēku izsīkumu (3).
3. Briesmīgā soda iemesli paliek tīti noslēpumā, bet liecina par varoņa zināmu pārdrošu rīcību, kuru dievi uzskatīja par izaicinājumu savam pārākumam (4).
4. Gluži tāpat kā Korintas izveidotājam un valdniekam Sīsifam arī valsts tiesai nākas atkal un atkal lūgt prejudiciālu nolēmumu jautājumā par Kopienu tiesību aktu spēkā neesamību.
5. Šī prejudiciālā nolēmuma tiesvedība ir interesanta ar to, ka tajā tiek savstarpēji saistīti divi no kritērijiem, pēc kuriem nosaka robežas tiesu pilnvarām vērsties Tiesā saskaņā ar EKL 234. pantu.
6. Pamata lietas apstākļi ļauj apšaubīt to, vai pastāv faktiska vajadzība vērsties pie Tiesas, jo atbilde acīmredzami izriet no agrāka nepārprotami skaidra nolēmuma.
II – Pamata lietas fakti un prejudiciālie jautājumi
7. Prejudiciālā jautājuma izlemšanai lietas faktiskie apstākļi ir mazsvarīgi, un tāpēc nekas neliedz tos izklāstīt pēc iespējas īsāk.
8. Prasītājs pamata prāvā − muitas aģenta pakalpojumu uzņēmums Gaston Schul Douane – Expediteur BV (turpmāk tekstā − “Gaston Schul”) 1998. gada 6. maijā deklarēja cukurniedru jēlcukura kravas importu no Brazīlijas par CIF cenu (5), kas bija augstāka par [attiecīgā] produkta sprūda cenu (6).
9. Nesaņemot attiecīgu lūgumu, kompetentais muitas dienests aprēķināja papildu nodokli, kas maksājams, balstoties uz attiecīgajā laikā pasaules tirgū pastāvošo reprezentatīvo vērtību [cenu].
10. Nodokļa paziņojuma pamatotību Gaston Schul apstrīdēja vispirms administratīvā ceļā un pēc tam – tiesā.
11. College van Beroep voor het bedrijfsleven (Apelācijas tiesa tirdzniecības un rūpniecības jautājumos) (Nīderlande) (turpmāk tekstā − “College van Beroep”), kurā tika iesniegta apelācijas sūdzība un kuras spriedums saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav pārsūdzams, nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai EKL 234. panta trešajā daļā paredzētajai valsts tiesai ir pienākums uzdot Eiropas Kopienu Tiesai jautājumu, kāds tiek uzdots turpinājumā, par regulas noteikumu spēkā esamību, pat ja Tiesa jau ir atzinusi par spēkā neesošiem citas līdzīgas regulas atbilstošos noteikumus, vai arī šai tiesai ir ļauts nepiemērot pirmos minētos noteikumus, ņemot vērā īpašo līdzību, kas tiem ir ar noteikumiem, kas ir atzīti par spēkā neesošiem?
2) Vai Komisijas 1995. gada 23. jūnija Regulas Nr. 1423/95, ar ko paredz sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus produktu, izņemot melasi, importam cukura nozarē, 4. panta 1. un 2. punkts ir spēkā neesoši tiktāl, ciktāl tie noteic, ka tajos paredzētais papildu nodoklis būtībā ir jāaprēķina, pamatojoties uz reprezentatīvo cenu [..] Regulas Nr. 1423/95 [..] 1. panta 2. punkta izpratnē, un ciktāl tajos piedevām noteikts, ka šo nodokli, pamatojoties uz attiecīgā sūtījuma CIF importa cenu, var aprēķināt tikai tad, ja to lūdz importētājs?”
III – Atbilstošās tiesību normas
A – Par pienākumu lūgt CIF importa cenas piemērošanu
12. 15. panta 3. punkts Padomes 1981. gada 30. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1785/81 par tirgu kopīgo organizāciju cukura sektorā (7), ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Padomes 1994. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 3290/94 par pielāgojumiem un pārejas pasākumiem, kas vajadzīgi lauksaimniecības nozarē, lai īstenotu daudzpusējo tirdzniecības sarunu Urugvajas kārtā noslēgtos nolīgumus (8) (turpmāk tekstā – “Pamatregula”), paredz, ka importa cenas, kuras ir jāņem vērā, uzliekot papildu ievedmuitas nodokli, nosaka, pamatojoties uz attiecīgā sūtījuma CIF importa cenām.
13. Tādēļ šīs cenas nosaka pēc produkta reprezentatīvās cenas pasaules tirgū vai Kopienas importa tirgū.
14. Jānorāda, ka Pamatregulas 15. panta 3. punkta patreizējā redakcija izriet no Kopienu tiesiskā regulējuma pielāgošanas daudzpusējo tirdzniecības sarunu Urugvajas kārtas rezultātā Kopienas saskaņā ar toreizējo EK līguma 228. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 300. pants) noslēgtajā Lauksaimniecības nolīgumā noteiktajam.
15. Saskaņā ar vienu no īpašajiem aizsardzības pasākumiem – Lauksaimniecības noīguma 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu – ikvienai Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalstij ir paredzēta iespēja uzlikt papildu nodokļus noteiktu produktu importam, ja tās muitas teritorijā ievestā produkta cena, “kas noteikta pēc pārvadājuma CIF importa cenas un izteikta valsts iekšējā valūtā”, ir mazāka par sprūda cenu (Kopienu tiesību terminoloģijā − “reprezentatīvo cenu”).
16. Pamatregulu Komisija īstenoja ar 1995. gada 23. jūnija Regulu (EK) Nr. 1423/95, ar ko paredz sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus produktu, izņemot melasi, importam cukura nozarē (9).
17. Saskaņā ar Regulas Nr. 1423/95 4. panta 1. un 2. punktu sūtījuma importa cena, kas ņemama vērā, uzliekot papildu nodokli, ir reprezentatīvā cena. Tomēr pēc ieinteresētās personas lūguma piemēro CIF importa vērtību, ja tā pārsniedz piemērojamo reprezentatīvo cenu.
18. Tādā gadījumā lūgumam jāpievieno noteikti dokumenti (pirkuma, apdrošināšanas un pārvadājuma līgumi vai kravas zīmes [konosaments], pavadrēķini, izcelsmes sertifikāti), lai apliecinātu deklarētās summas atbilstību patiesībai; ir paredzēta garantija apmērā, kas atbilst papildu nodokļa summai, kas būtu jāmaksā gadījumā, ja aprēķinu balstītu uz produkta reprezentatīvo cenu. Importētājs šo summu atgūst, ja tas pierāda, ka sūtījumu pārdevis ar tādiem nosacījumiem, kas apstiprina attiecīgo cenu atbilstību patiesībai.
19. Tādējādi no 1. punkta izriet, ka, neiesniedzot attiecīgu lūgumu, importa summa, ko ņem vērā, lai noteiktu papildu nodokli, ir reprezentatīvā cena.
B – Par iespēju labot sākotnējo lūguma neesamību
20. Tiesiskais regulējums attiecībā uz muitas deklarāciju ir ietverts Kopienas Muitas kodeksā (10). Saskaņā ar tā 65. panta otrās daļas c) apakšpunktu grozījumi nav pieļaujami, ja atļauja tiek prasīta pēc tam, kad muitas dienesti ir atlaiduši preces.
21. Minētā Kodeksa 220. pantā pieļauts muitas parādu iegrāmatot a posteriori, ne vēlāk kā divu dienu laikā pēc dienas, kurā muitas dienestiem ir kļuvis zināms, ka attiecīgajā laikā tas nav ticis iegrāmatots vai ticis iegrāmatots par zemāku summu, nekā pienākas pēc likuma. A posteriori iegrāmatošanu nedrīkst izdarīt, ja pēc likuma apliekamā muitas nodokļa summa kļūdaini iegrāmatota muitas dienestu kļūdas dēļ, kuru attaisnojošu iemeslu dēļ nav varējusi atklāt persona, kas atbild par samaksu, ja pēdējā rīkojusies labticīgi un ievērojusi visus spēkā esošos noteikumus par muitas deklarāciju [2. punkta b) apakšpunkts].
IV – Tiesvedība Tiesā
22. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika iesniegts 2003. gada 4. novembrī.
23. Kā personas, kas iestājušās lietā, savus apsvērumus sniedza Nīderlandes valdība un Komisija.
24. Lieta tika nodota izskatīšanai virspalātā. Tomēr, neskatoties uz iztirzātā jautājuma acīmredzamo svarīgumu, tiesas sēde nenotika.
V – Tiesai uzdoto jautājumu analīze
25. Ar pirmo no College van Beroep uzdotajiem jautājumiem tiek mēģināts noskaidrot, vai tā saucamā “skaidra akta [acte clair] teorija” tās īpašajā, no sprieduma lietā CILFIT u.c. (11) izrietošajā izpratnē EKL 234. panta trešās daļas ietvaros ir attiecināma uz Kopienu tiesību akta spēkā esamību.
26. Otrais jautājums attiecas konkrēti uz Regulas Nr. 1423/95 4. panta 1. un 2. punkta saderīgumu ar Kopienu tiesību sistēmas augstākstāvošām tiesību normām.
27. Uzdotos jautājumus, šķiet, būtu vēlamāk analizēt apgrieztā secībā, sākot ar otro, jo pamata prāvas iznākums ir tieši atkarīgs no atbildes uz to.
A – Par otro prejudiciālo jautājumu
28. Nīderlandes valdība, Komisija un pati iesniedzējtiesa vienprātīgi piekrīt tam, ka Regulas Nr. 1423/95 4. panta 1. un 2. punkts nav spēkā; tās nesaredz būtiskas, vērā ņemamas atšķirības starp šiem noteikumiem un Komisijas 1995. gada 28. jūnija Regulas (EK) Nr. 1484/95, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus papildu ievedmuitas nodokļu sistēmas ieviešanai un papildu ievedmuitas nodokļu noteikšanai mājputnu gaļas un olu nozarē, kā arī ovalbumīnam, un atceļ Regulu Nr. 163/67/EEK (12), 3. panta 1. un 3. punkta noteikumiem. Minētā tiesību norma par spēkā neesošu tika atzīta 2001. gada 13. decembra spriedumā lietā Kloosterboer Rotterdam (13).
29. Saskaņā ar Regulas Nr. 1423/95 4. panta 1. un 2. punktu cukura tirgus jomā sūtījuma importa cena, kas ņemama vērā, uzliekot papildu nodokli, ir reprezentatīvā cena. CIF cenu, ievedot muitas teritorijā, ja tā pārsniedz reprezentatīvās cenas summu, piemēro tikai gadījumā, ja to lūgusi ieinteresētā persona.
30. Arī par spēkā neesošiem atzītajos noteikumos Regulas Nr. 1484/95 3. panta 1. un 3. punktā CIF cenas ņemšana vērā tika pakārtota nosacījumam, ka importētājs par to iesniedz oficiālu lūgumu, tam pievienojot attaisnojošus dokumentus, pārējos gadījumos nosakot, ka vērā ņemama reprezentatīvā cena, kas tika arī noteikts par vispārīgu noteikumu (14).
31. Kā esmu norādījis jau toreiz (15), pienākums īpaši lūgt CIF cenas ņemšanu vērā, lai noteiktu papildu ievedmuitas nodokļa maksājumus, nav spēkā divu iemeslu dēļ:
– tāpēc, ka tam nav pietiekama pamata Padomes 1975. gada 29. oktobra Regulā (EEK) Nr. 2777/75 par mājputnu gaļas tirgus kopīgo organizāciju (16) ar tajā izdarītajiem grozījumiem; un
– tāpēc, ka ar to pārkāpj Urugvajas kārtas Lauksaimniecības nolīguma (17) 5. panta 1. punktu.
32. Tas pats divkāršais nesaderīgums (18) skar arī Regulas Nr. 1423/95 4. panta 1. un 2. punktu, jo:
– pirmkārt, ar to tiek pārkāpts Pamatregulas, proti, Regulas Nr. 1785/81 ar tajā izdarītajiem grozījumiem, 15. panta 3. punkts, kurā noteikts, ka importa cenas, kuras ir jāņem vērā, uzliekot papildu ievedmuitas nodokli, nosaka, pamatojoties uz attiecīgā sūtījuma CIF importa cenām;
– otrkārt, tas ir pretrunā Lauksaimniecības nolīguma 5. panta 1. punkta b) apakšpunktam un 5. punktam, kas atļauj uzlikt papildu nodokli, ar noteikumu, ka cena, ar kādu attiecīgā prece var tikt ievesta muitas teritorijā un kas noteikta pēc pārvadājuma [sūtījuma] CIF importa cenas un izteikta valsts valūtā, ir mazāka par noteiktu sprūda cenu (19).
33. Turklāt Komisija Tiesā ir atzinusi, ka tā ir uzsākusi veikt vajadzīgos pasākumus, lai apstrīdētajā tiesību normā izdarītu grozījumus.
34. No iepriekš izklāstītā neapšaubāmi izriet, ka uz Regulas Nr. 1423/95 4. panta 1. un 2. punktu attiecināms tas pats spēkā neesamības pamats, kas attiecās uz tiesību normu, kas bija sprieduma lietā Kloosterboer Rotterdam priekšmets. Tādēļ tai piemērojama tā pati sankcija – spēkā neesamība.
B – Par pirmo prejudiciālo jautājumu
35. Ja tiktu konstatēta pamata lietā izspriestā spēkā neesamība, uz šo pirmo jautājumu varētu arī neatbildēt, jo, stingri ņemot, tam nav nekādas nozīmes. To iztirzājot, varētu tikt radīti draudi būtiski mainīt Tiesas funkciju, kas vērsta uz sadarbību ar valsts tiesām, lai veicinātu Kopienu tiesību vienveidīgu piemērošanu dalībvalstīs, un nevis konsultatīvu atzinumu sniegšanu par vispārīgiem vai teorētiskiem jautājumiem (20).
36. Tomēr šāds viedoklis šķiet esam pārlieku formālistisks un neatbilstošs Tiesas pedagoģiskajai nostājai, kas tai ir likusi ar dāsnas, radošas judikatūras palīdzību noteikt savas prejudiciālās kompetences robežas. Pat atzīstot, ka iesniedzējtiesai nav jāzina apjoms pienākumam uzsākt prejudiciāla nolēmuma tiesvedību jautājumā par spēkā esamību, ja vien par to nav pamatotu šaubu, pastāvot atbilstošiem tiesu precedentiem, pamata lietā izvirzītā dilemma nav teorētiskas dabas jautājums. Šķiet, netrūkst pamata pieņemt, ka otro no saviem jautājumiem College van Beroep uzdeva, lai izvairītos no vajadzības sākt jaunu prejudiciālu tiesvedību gadījumā, ja Tiesa viennozīmīgi būtu apstiprinājusi daudzkārt noteikto pienākumu pirms Kopienu tiesību akta pasludināšanas par spēkā neesošu vienmēr ar to konsultēties. Šā pienākuma mīkstināšana padarītu procesu par ievērojami ekonomiskāku un vēlreiz uzsvērtu valsts tiesu pienākumus attiecībā uz Kopienu tiesībām, tādējādi izrādoties esam pilnīgi saderīga ar pienācīgu tiesas spriešanu Eiropas Savienībā.
37. Īsi sakot, uzskatu, ka Tiesai vajadzētu izlemt par jautājumu, ko iesniedzējtiesa ar uzslavas cienīgu drosmi un atbildības sajūtu (21) ir uzdevusi pirmkārt.
38. Gan Nīderlandes valdība, gan Komisija uzskata, ka par spēkā neesošiem atzīt Kopienas iestāžu aktus ir vienīgi Tiesas piekritībā. Tās atturīgi vērtē CILFIT u.c. judikatūrā noteiktā izņēmuma paplašinātu attiecināšanu uz spēkā esamības jautājumiem, jo uzskata, ka tādējādi tiktu radīts vairāk sarežģījumu nekā labuma.
39. Nīderlandes valdība norāda uz draudiem, ka atsevišķas dalībvalstu tiesas ieņemtu krasi atšķirīgas nostājas, apdraudot Kopienu tiesiskās kārtības [tiesību sistēmas] vienotību un tajā pieprasīto tiesisko noteiktību. Turklāt tā atgādina, ka valsts tiesa, ievērojot zināmus nosacījumus, ir tiesīga veikt pagaidu pasākumus, lai apturētu par spēkā neesošu uzskatītā Kopienu [tiesību] akta darbību.
40. Komisija izsver gan argumentus, kas atbalsta Foto-Frost (22) judikatūras grozīšanu, gan tos, kas iestājas pret to, secinādama, ka šie pēdējie esot pārliecinošāki.
41. Jautājuma nozīmīgums ir acīmredzams, jo apstiprinošas atbildes gadījumā tas izraisītu vērienīgas izmaiņas judikatūrā. Atzīstot, ka tādos gadījumos kā pamata prāvā valsts tiesas var par spēkā neesošiem atzīt noteiktus Kopienu [tiesību] aktus, pazustu Tiesas sev minētajā spriedumā lietā Foto-Frost piešķirtā ekskluzīvā kompetence šajā jautājumā.
42. Tādēļ, lai rastu piemērotu risinājumu, jāpārbauda, vai College van Beroep izspriežamās lietas fakti un atbilstošās tiesību normas kalpo par pamatu, lai mainītu patreiz spēkā esošos judikatūras principus, kas iedibināti astoņdesmitajos gados, kad Eiropas Savienības ģeopolitiskā situācija bija stipri vien atšķirīga un vēl nebija panākta krietna daļa sasniegumu, uz kuriem balstīta prejudiciālās sadarbības struktūra.
43. Lai izpētītu, cik lielā mērā lietas faktiskie apstākļi un atbilstošās tiesību normas pieļautu jaunu atkāpi no minētā Tiesas ekskluzīvās kompetences principa, sākotnēji pārskata veidā jāiepazīstas ar judikatūru.
1. CILFIT judikatūras izpēte un iztirzājums
44. EKL 234. pantā ir noteikts Tiesas un dalībvalstu tiesu sadarbības mehānisms, tā otrajā daļā paredzot, ka šīs pēdējās ir tiesīgas uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus, savukārt saskaņā ar trešo daļu gadījumos, kad to lēmumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, tām Tiesā ar šādiem jautājumiem ir jāvēršas.
45. Izskatīto strīdu gaitā Tiesa ir precizējusi šā principa nozīmi: pirmkārt, noslīpējot šā valstu augstākās instances tiesām acīmredzami bezierunu kārtā piekrītošā pienākuma aprises; otrkārt, juridiski norobežojot jautājuma priekšmetu atkarībā no tā, vai tas attiecas uz Kopienu tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību.
46. Valstu augstākās instances tiesu pienākums judikatūrā ir daudzējādā ziņā mīkstināts, ieviešot vairākus izņēmumus, kuri šā prejudiciālā nolēmuma būtības labākai izpratnei tiks iztirzāti turpinājumā.
47. Pirmkārt, spriedumā lietā Da Costa un Schaake u.c. (23) Tiesa šai prasībai noteica robežu, atbrīvojot valsts tiesas no minētā pienākuma gadījumos, kad uzdotais jautājums ir būtībā vienāds ar citu, kas prejudiciālā kārtā ir jau izlemts līdzīgā lietā (24). Šīs doktrīnas pamatā ir uzskats, ka gadījumā, kad Kopienu tiesību normu Tiesa jau ir interpretējusi, pienākums tai uzdot jaunus jautājumus par tās pašas normas interpretāciju būtu bezjēdzīgs (25).
48. Sekojot šim domu gājienam, proti, nolūkā ierobežot valstu augstākās instances tiesu pienākumu uzdot prejudiciālus jautājumus, īpaša uzmanība veltāma spriedumam lietā CILFIT u.c., kurā tika paplašināts to gadījumu loks, kad šīs valstu tiesas ir atbrīvotas no pienākuma vērsties pēc palīdzības Tiesā, tajā ietverot arī gadījumus, kad par juridisko jautājumu, kas ir attiecīgās prāvas priekšmets, šī pēdējā ir izspriedusi cita veida tiesvedībā pat tad, “ja izspriežamie jautājumi nav pilnīgi identiski” (26). Tas iever arī gadījumus, kad valstu augstākās tiesas uzskata, ka interpretācijas jautājums lietas iznākumam nav būtisks (27), un gadījumus, kad Kopienu tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nav vietas pamatotām šaubām par atbildi uz uzdodamo jautājumu. Visbeidzot, lai konstatētu šo acīmredzamību, [valsts] tiesai jābūt pārliecinātai par to, ka tikpat acīmredzams tas būtu arī citu dalībvalstu tiesām, kā arī Kopienu Tiesai (28).
49. Pievēršoties sprieduma lietā CILFIT u.c. praktiskajiem aspektiem, jākonstatē, ka tajā noteikto prasību stingra izpratne liktu valsts tiesai veikt pārējo divdesmit četru dalībvalstu tiesību sistēmu empīrisku izpēti, lai gūtu pārliecību par to, ka visas tās līdzinieces apstiprinātu Eiropas [Kopienu] tiesību normas pareizu piemērošanu.
50. Turklāt spriedumā lietā CILFIT u.c. tika uzsvērtas interpretācijas prasības, kas izriet no Kopienu tiesībām piemītošās iedabas: no vienas puses, tajā tiek izmantoti savrupi termini un jēdzieni, kas ne vienmēr atbilst to ekvivalentiem valstu tiesībās (29); no otras puses, katra tiesību norma ir jāaplūko tās kontekstā un jāinterpretē, ņemot vērā to ietverošo tiesību normu kopumu, to mērķi un attīstības posmu (30).
51. Ar spriedumu lietā CILFIT tika pievērsta uzmanība arī Kopienu tiesību daudzvalodīgumam, jo tās ir formulētas dažādās valodās, [kuru skaits] patreiz ir 20, īpaši atzīstot, ka redakcijas visās valodās ir vienlīdz saistošas (31).
52. Īsāk sakot, paredzētais tests laikā, kad tas tika noteikts, nebija īstenojams, bet 2005. gada apstākļos ir kļuvis bezjēdzīgs, jo neatbilst tā pieņemšanas pamatā vēsturiski pastāvošajiem apsvērumiem, proti, novērst galējības, līdz kādām nonāca atsevišķas dalībvalstu augstākās instances tiesas, piemērojot acte clair teoriju.
53. Šī CILFIT metodes faktiskā neizmantojamība palīdz saprast, ka retajos gadījumos, kad tā tikusi pēc tam piesaukta, Tiesa ir vienīgi atgādinājusi iesniedzējtiesai par minēto judikatūru, aprobežodamās ar formulējumu, ka pareizai Kopienu tiesību piemērošanai ir jābūt tik acīmredzamai, ka “nepastāv nekādas pamatotas šaubas” (32). Dīvaini, ka Tiesa vispār nepiemin priekšnosacījumu, ka valsts tiesai jāgūst pārliecība par to, ka tamlīdzīgi apstrīdēto tiesību normu izprot tās līdzinieces citās dalībvalstīs un pati Tiesa.
54. Norādes uz to trūkst, un ne aiz neuzmanības, arī “Informatīvajās norādēs par valsts tiesu uzsākto prejudiciālo tiesvedību”, gan to agrākajās, gan jaunākajā redakcijā (33). Tādējādi nedz šī prasība ir minēta pirmajā, nedz uz to ir kāda norāde jauno vadlīniju 11.–14. punktā, kas attiecas uz prejudiciālo nolēmumu par interpretāciju.
55. Lai arī šiem norādījumiem ir tīri informatīvs raksturs un nav saistoša spēka, šķiet dīvaini, ka Tiesa šo prasību turpina vienlīdz stingri ievērot, tajā pašā laikā neveikdama pat ne mazāko norādi uz tās postulātiem, konsultējot valsts tiesas nolūkā pilnveidot prejudiciālās sadarbības mehānismu. Ja Tiesa patiesi būtu to uzskatījusi par tik svarīgu atbilstoši spriedumā lietā CILFIT u.c. noteiktajam, būtu pašsaprotami to uzsvērt, paužot savu viedokli, it īpaši šāda veida dokumentos.
56. Ar prieku konstatēju, ka manam viedoklim piekrīt citi ģenerāladvokāti. Konkrēti, ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] savos secinājumos lietā Wiener (34) norādīja, ka spriedumā lietā CILFIT u.c. valstu tiesām nevar gluži uzlikt pienākumu izvērtēt ikvienu Kopienu pasākumu [tiesību aktu] visās Savienības oficiālajās valodās, jo pati Tiesa šo metodi ir izmantojusi reti, neskatoties uz to, ka tās rīcībā ir šim mērķim piemērotāka infrastruktūra. Daudzo valodu redakciju esamība drīzāk ir vēl viens iemesls tam, lai Eiropas [Kopienu tiesību] normu interpretācija netiktu veikta pārlieku burtiski, un lielāka nozīme tiktu piešķirta kontekstam un EK līguma struktūrai kopumā, kā arī tā priekšmetam un mērķim (35).
57. Tamlīdzīgi ģenerāladvokāts Ticano [Tizzano] secinājumos lietā Lyckeskog (36) atzina par vēlamu to izprast kā ieteikumu valsts tiesai rīkoties īpaši apdomīgi, lai izslēgtu jebkādas pamatotas šaubas.
58. Ņemot vērā visus šos argumentus, Tiesai ir jāpilda savs pienākums un jāizlabo CILFIT u.c. judikatūra vai vismaz jāniansē tās būtība, lai to pielāgotu mūsdienu vajadzībām, jo tiesu sadarbības vajadzībām atbilstoša būtu vienīgi sprieduma pielaidīgāka interpretācija, ņemot vērā, ka valsts tiesu zināšanas par Kopienu tiesībām kopš 1983. gada ir ievērojami pieaugušas. Pēc 22 gadu ilgas tās piemērošanas ir pienācis laiks pārskatīt šo judikatūru, kas pildījusi savu uzdevumu konkrētos vēsturiskos apstākļos, kādos atradās Kopiena, bet tagad atpaliek no Kopienu tiesību sistēmas attīstības.
59. Arī paredzamais Tiesā iesniegto lietu skaita pieaugums atbilstoši paplašināšanās tempam un piesātināšanās, ko izraisītu sprieduma lietā CILFIT u.c. stingra piemērošana, mudina atbalstīt risinājumus, ar kuriem valsts tiesām tiktu atdota zināmas kompetence. Tiesu dialoga pārkārtošana, atbilstoši interpretējot EKL 234. pantu, patiešām visai iespējami sekmētu to, ka Kopienu augstā tiesa varētu koncentrēt savu uzmanību attiecībā uz gadījumiem, kad tiek skarts vispārējas nozīmes jautājums, kas nāktu par labu pašai tās judikatūrai (37).
2. Foto-Frost doktrīna
60. Tiesa ir precizējusi EKL 234. panta otrajā daļā minētajām tiesām piekrītošās tiesības uzdot prejudiciālus jautājumus, [noteiktos gadījumos] tās padarot par pienākumu, kas līdzīgs augstākās instances tiesām uzliktajam. Precīzāk, spriedumā lietā Foto-Frost, uz kuru esmu atsaucies iepriekš, tiesām, kuru nolēmumus var pārsūdzēt saskaņā ar valsts tiesību aktiem, tika atņemtas “tiesības pasludināt Kopienu iestāžu aktus par spēkā neesošiem” (38).
61. Minētā sprieduma pamatojumi ir tik labi zināmi, ka nav jāatkārto; pietiek ar īsu to uzskatījumu.
62. Pirmkārt, risks, ka atšķirības dalībvalstu tiesu starpā jautājumā par Kopienu aktu spēkā esamību var apdraudēt šīs tiesību sistēmas vienotību, kaitējot tiesiskās noteiktības pamatprasībai (39); otrkārt, tā norāda uz ar Līgumu, kurā Tiesai uzticēts pārraudzīt likumīgumu Eiropas Savienībā, izveidotās tiesiskās aizsardzības sistēmas saskaņotību (40); visbeidzot, tā apliecina, ka saskaņā ar Protokola par Tiesas Statūtiem 20. pantu šī tiesa ir vispiemērotākā, lai spriestu par šo aktu spēkā esamību, iestādēm piešķirot tiesības aizstāvēt šo aktu spēkā esamību (41) tiesvedībā Luksemburgā.
63. Jānorāda arī uz to, ka pirms sprieduma lietā Foto-Frost pieņemtajā spriedumā lietā Hoffmann-La Roche (42) valsts tiesas tika atbrīvotas no pienākuma uzdot Tiesai jautājumu par interpretāciju vai spēkā esamību, kas rodas lietā par pagaidu noregulējumu, ja vien puses var uzsākt citu tiesvedību par lietas būtību, kurā pagaidu kārtā atrisinātie jautājumi var tikt izskatīti no jauna, kļūstot par prejudiciālā nolēmuma priekšmetu (43). Jāatzīmē, ka spriedumā lietā Foto-Frost šis gadījums arī ir atzīts kā vienīgais izņēmums no pienākuma uzdot jautājumus par spēkā esamību (19. punkts), tomēr atšķirībā no ģenerāladvokāta Mančīni [Mancini] (44) secinājumiem tajā nav atrodama neviena norāde uz spriedumu lietā Hoffmann-La Roche.
64. Savukārt spriedumā lietā Zuckerfabrik Süderdithmarschen un ZuckerfabrikSoest (45) ir atzīta valsts tiesu pilnvaras noteikt saskaņā ar Kopienu regulu pieņemta valsts administratīva akta izpildes apturēšanu. Bez šaubām prasības, kurām pakārtota akta, par kura spēkā neesamību ir aizdomas, apturēšana stingri nosaka šo iespējamību, paredzot, ka valsts tiesai ir jābūt nopietnām šaubām par attiecīgā akta spēkā esamību; lietai jābūt neatliekamai, un jābūt draudiem, ka prasītājam tiktu nodarīts smags un nelabojams kaitējums, kā arī pienācīgi jābūt ņemtām vērā Kopienas interesēm (46).
65. Turpmākajā judikatūrā vēl vairāk tika paplašināts to gadījumu loks, kad prejudiciālā nolēmuma tiesvedības laikā pieļauts pagaidu noregulējums. Tā spriedumā lietā Atlanta Fruchthandelsgesellschaft u.c. (I) (47) ir noteikts, ka EKL 249. pants neizslēdz dalībvalstu tiesu tiesības noteikt pagaidu noregulējumu, lai noteiktu vai regulētu situācijas vai tiesiskās attiecības, ko skar valsts tiesību pasākums [akts], kas balstīts uz Kopienu regulu, kuras spēkā esamību tiek apšaubīta.
3. Pamata lieta spriedumu lietās CILFIT u.c. un Foto-Frost kontekstā
66. Esot noskaidrotām šīm premisām, jānoskaidro, vai apstrīdētā Kopienu [tiesību] akta acīmredzamas spēkā neesamības gadījumā College van Beroep ir tiesīga to pasludināt par spēkā neesošu saskaņā ar spriedumā lietā CILFIT u.c. ieviesto acte claire teoriju, neskatoties uz to, ka atbilstoši spriedumam lietā Foto-Frost tai ir pienākums jautājumu par spēkā esamību uzdot Tiesai. Lai pieļautu šo zināmā daļā juridiskās literatūras (48) atbalstīto iespējamību, ir jābūt izpildītiem CILFIT u.c. judikatūrā izvirzītajiem nosacījumiem, nepārkāpjot sprieduma lietā Foto-Frost pamatprincipus.
67. Būtībā ir pierādīts, ka iesniedzējtiesa saskaras ar normu, kas, pastāvot ļoti lielai līdzībai laika un būtības ziņā, saturiski ir identiska tiesību normai, kura par spēkā neesošu pasludināta spriedumā lietā Kloosterboer Rotterdam (49), tādēļ, pārfrāzējot spriedumu lietā CILFIT u.c., Kopienu tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nav vietas nekādām pamatotām šaubām par atbildi uz uzdoto jautājumu. Neatkarīgi no tā, ka, formāli ņemot, tas ir atšķirīgs Kopienu [tiesību] akts, varētu piesaukt arī Da Costa un Schaake u.c. doktrīnu, jo arī spriedums lietā Kloosterboer Rotterdam tika pieņemts tiesvedībā EKL 234. pantā paredzētajā kārtībā.
68. Tādēļ, šķiet, ka var pamatoti apgalvot, ka starp lietā Kloosterboer Rotterdam izskatīto jautājumu par Regulas Nr. 1484/95 3. panta 1. un 3. punkta spēkā esamību un šā prejudiciālā jautājuma priekšmeta − Regulas Nr. 1423/95 4. panta 1. un 2. punkta [spēkā esamību] ir “būtiska līdzība” sprieduma lietā Da Costa un Schaake u.c. izpratnē (50), saskaņā ar kuru Nīderlandes tiesai nebūtu pienākuma uzdot jautājumu.
69. Šī virkne sakritību starp abām lietām turklāt stiprina sajūtu, ka līdzīgā situācijā nevienai valsts tiesai nebūtu šaubas par Kopienu tiesību pareizu piemērošanu, it īpaši tāpēc, ka abās tiesvedībās tiesību normu spēkā neesamības pamats ir viens un tas pats, proti, Komisijas izpildpilnvaru pārsniegšana (51).
70. Tādējādi tas būtu pēdējais no spriedumā lietā CILFIT u.c. paredzētajiem gadījumiem, jo pati Tiesa ir agrāk pieņēmusi nolēmumu, kurā tā konstatējusi pamata lietā apstrīdētajai tiesību normai līdzīgas normas nelikumīgumu, tādējādi izpildot acte claire teorijas visšaurākās interpretācijas prasības par to, ka izslēdzama jebkāda cita interpretācija (52).
71. Šajā lietā Kopienu tiesību normas spēkā neesamība atbilst spriedumā lietā CILFIT u.c. izvirzītajiem kritērijiem.
72. Bet ar šo apstākli vien nepietiek, lai ļautu Nīderlandes tiesai minēto tiesību normu atzīt par neatbilstošu bez pienācīga prejudiciālā nolēmuma, jo tai jāņem vērā arī Foto-Frost noteiktais.
73. Pirmkārt, jautājumā par Kopienu tiesību vienveidīgas piemērošanas nodrošināšanu ir maz ticams, ka tādos apstākļos kā šajā lietā, kad ir līdzīgs Tiesas nolēmums, valsts tiesas pasludināta spēkā neesamība varētu radīt tādu atšķirību, kas apdraudētu Kopienu tiesiskās kārtības vienotību.
74. Uzskatu, ka, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus, kas neapšaubāmi nav visai bieži sastopami, nelikumīgums ir tik acīmredzams, ka no šāda viedokļa neatteiksies neviena dalībvalsts tiesa. Turklāt lietas apstākļi līdz minimumam samazina pretrunīgu valsts tiesu nolēmumu draudus, tos pat pilnīgi izslēdzot.
75. Otrkārt, attiecībā uz tiesiskās aizsardzības sistēmas, kas izveidota ar Līgumu, saskaņotību sprieduma lietā Foto-Frost 16. un 17. punkts liek secināt, ka Tiesa ir sev ekskluzīvā kārtā piešķīrusi kompetenci atcelt Kopienu iestāžu aktus, un tādēļ EKL 230. pantā tai piešķirtās tiesības papildināmas ar tiesībām tos pasludināt par spēkā neesošiem, kad jautājums par to ir celts valsts tiesā. Tādēļ šķiet neapšaubāmi, ka attiecīgajā vēstures posmā – 1987. gadā – Tiesa nevēlējās šajās priekšrocībās dalīties ar valstu tiesām, neskatoties uz to, kas noteikts EKL 234. pantā, kurā tām tika īpaši noteikts šis uzdevums, pienākumam uzdot prejudiciālu jautājumu esot uzliktam tikai augstākās instances tiesām, kurās arī faktiski ir koncentrēti Savienības tiesību atšķirīgas piemērošanas draudi.
76. Līdz spriedumam lietā Foto-Frost pastāvošajā judikatūrā turklāt bija iedibinātas pieņēmums, ka visi Kopienu [tiesību] akti ir likumīgi, kamēr vien Tiesa tos nav pasludinājusi par spēkā neesošiem (53), un tādēļ priekšnoteikums tam, lai aktu uzskatītu par acīmredzami nelikumīgu, ir iepriekšējs Tiesas nolēmums šajā sakarā (54).
77. Treškārt, uzskats par to, ka Tiesa ir vispiemērotākā, lai spriestu par Kopienu [tiesību] aktu spēkā esamību, ņemot vērā, ka tās Statūtu 20. pantā Eiropas [Kopienas] iestādēm, kuru akti tiek apstrīdēti, ir tiesības iestāties lietā, lai aizstāvētu to spēkā esamību (55), pelna kritiku, jo nekas neliecina par to, ka valstu procesuālajos noteikumos kaut kas liegtu ieinteresētajai iestādei piedalīties [tiesas sēdē], kad tiek izskatīts jautājums par kāda tās akta spēkā esamību, vai tikt oficiāli pieaicinātai.
78. Turklāt, ja Tiesa atzītu valsts tiesas tiesības pasludināt Kopienu [tiesību] aktu par spēkā neesošu, to pienāktos pakārtot nosacījumam, ka to pieņēmušajai iestādei bija dota iespēja piedalīties tiesvedībā (56).
79. Rodas iespaids, ka monopoltiesības atcelt Kopienu [tiesību] aktus Tiesa ir piesavinājusies, baiļodamās atvērt Pandoras lādi ar spēkā esamības jautājumiem un nevis draudu dēļ, ko varētu radīt tādas lietas kā College van Beroep izskatītā, un tādēļ būtu dziļāk jāizpēta ar Līgumu izveidotā tiesu sadarbības sistēma, lai pārbaudītu, vai valsts tiesām var tikt piešķirtas šādas tiesības.
4. Pārdomas par spriedumu lietā Foto-Frost saistībā ar EKL 234. pantā paredzēto tiesu sadarbības mehānismu
80. Foto-Frost judikatūras pārskatīšanas dēļ šī lieta tika nodota izskatīšanai virspalātā; pieņemamā nolēmuma svarīgums pelnītu to, ka tiesvedības gaitā tiktu noturēts mutvārdu process, lai dziļāk iztirzātu izvirzīto dilemmu, ar plašu dalībvalstu un Kopienu iestāžu dalību, tādējādi bagātinot diskusiju un vēršot to diskursīvā dimensijā (57), kas nepieciešama, Savienībā sadalot tiesas spriešanas kompetenci starp Tiesu un valstu tiesām (58). Šāda līdzšinējās procesuālās kārtības pārveide nāktu par labu piedāvātās analīzes pilnveidošanai, meklējot niansētu risinājumu, kas panākams Eiropas realitātei raksturīga daudzpusīga un plurālistiska dialoga rezultātā, radot uzticības gaisotni EKL 234. pantā paredzētajā tiesu sadarbībā. Turklāt vismazākās pretestības pazīmes gadījumā Tiesa joprojām varētu atgūt valsts tiesai piešķirto atbildību gluži tāpat, kā tas notika ar Sīsifu, kurš pēc atgriešanas dzīvē ar Hermeja palīdzību tika nogādāts atpakaļ ēnu valstībā (59). Tiesa uzskatīja citādi, tomēr, lai arī iespējams, ka trūkst pierādījumu, lai pamatotu tās judikatūras maiņu, tā katrā ziņā varēja nolemt par mutvārdu procesa uzsākšanu.
81. Visupirms jāuzsver, ka spriedumā lietā Foto-Frost Tiesa piesavinājās tiesības bez nekāda pamatojuma EKL 234. panta formulējumā (60), noteikdama pienākumu uzsākt prejudiciāla nolēmuma tiesvedību gadījumos, kad Līguma autori bija paredzējuši vienīgi tiesības (61), šādi piesavinoties ekskluzīvu kompetenci pārbaudīt Kopienu [tiesību] aktu spēkā esamību uz valsts tiesu rēķina (62). Reiz upe atgriezīsies savā dabiskajā gultnē, un valsts tiesas atgūs savu lomu, kas tām līdz ar Tiesu piekrīt prejudiciālās sadarbības jomā, atmetot otrā plāna aktiera lomu, kurā tās tikušas pazeminātas Luksemburgas Tiesas aizbildnieciskās attieksmes rezultātā.
82. Šī lieta var sekmēt attiecīgo pienākumu pārdali, ja vien Tiesa izrādītu pietiekamu gatavību spriedumā lietā CILFIT u.c. attiecībā uz prejudiciālajiem interpretācijas jautājumiem iedibināto acte claire teoriju paplašināti attiecināt arī uz jautājumiem par spēkā esamību.
83. No otras puses, daļā juridiskās literatūras šis spriedums tiek lasīts “starp rindām”, to izprotot atšķirīgi no tā, ko var secināt, sākotnēji iepazīstoties ar tā formulējumu (63).
84. Patiesībā, lai arī spriedumā lietā CILFIT u.c. minētā teorija ir iedibināta saistībā ar interpretācijas jautājumu, tā rezolutīvajā daļā valstu augstākās instances tiesas tiek aicinātas būt piesardzīgām, risinot no Kopienu tiesību interpretācijas vai piemērošanas izrietošu problēmu (64). Jebkurā gadījumā dēļ stingrajiem nosacījumiem, kam tā ir pakārtota, acte claire tēze kļūst zināmā mērā abstrakta, tādējādi aprobežojoties ar teorētiskā simbolisma pasauli (65).
85. Nav pamata arī jau uzreiz atmest pirms spriedumiem lietās CILFIT u.c. un Foto-Frost pausto domu par tādu aktu esamību, kurus to acīmredzamā nelikumīguma dēļ (66) valsts tiesa it īpaši tādos apstākļos kā šajā lietā var pasludināt par spēkā neesošiem vai nepiemērojamiem bez vajadzības vērsties Tiesā.
86. Kompetences atdošana valsts tiesām atbilstoši Līguma formulējumam un būtībai, pat ja arī tikai attiecībā uz šādiem gadījumiem, proti, acīmredzami spēkā neesoša akta teorijas atzīšana saistībā ar jautājumu par spēkā esamību, sekmētu uz attiecīgo izņēmuma tiesību savstarpēju ievērošanu balstītu dialogu starp tiesām (67).
87. Turklāt, lai pamatotu ekskluzīvas kompetences piešķiršanu Tiesai pasludināt par spēkā neesošiem Kopienu [tiesību] aktus, sprieduma lietā Foto-Frost 17. punktā tiek izmantots arguments, ka EKL 230. pantā tā tiek piešķirta arī attiecībā uz prasībām atcelt tiesību aktu. Tomēr Tiesas monopoltiesības attiecībā uz šo prasību izskatīšanu ir tikušas pamatoti kritizētas, jo neizriet no minētās tiesību normas teksta (68). Ja uzskatītu, ka EKL 234. pantā tiek ļauts valsts tiesām noliegt šādu aktu spēkā esamību, būtu loģiski secināms, ka EKL 230. pantā nebūtu vajadzīga norāde uz to, ka šāda kompetence piekrīt vienīgi Kopienu tiesai.
88. Turklāt uzņēmuma Gaston Schul prasībā par katru cenu saglabājot prejudiciāla jautājuma uzdošanas pienākumu, apstākļos, kad norma acīmredzami nav spēkā, tiek norādīts uz pārlieku formālistisku stingrību, kas nav saderīga ar labas tiesvedības principu. Šajā ziņā svarīgu lomu iegūst College van Beroep paustie apsvērumi par procesuālo ekonomiju.
89. Valsts tiesu nedrīkst pakļaut tik veltīgām mocībām kā Sīsifu. Albērs Kamī ir uzrakstījis, iespējams, visspilgtāko apceri par šo tēlu, nosaucot viņu par “absurdu varoni” (69), jo nav soda, kas būtu briesmīgāks par veltīgu un bezcerīgu darbu; tomēr sava darba nobeigumā Kamī nonāk pie pārliecības, ka “Sīsifs ir pārāks par savu likteni. Viņš ir stiprāks par savu akmeni” (70), un viņu paglābj viņa apziņa (71). “Tālredzīgums, kam bija jākļūst par viņa sodu, vienlaikus arī pilnveido viņa uzvaru.” (72)
90. Nobeigumā jānorāda, ka atšķirībā no citām judikatūras ierosmēm, kas tikušas pakāpeniski ietvertas līgumu redakcijās, spriedums lietā Foto-Frost neiespaidoja Kopienu likumdevēja rīcību, kas neizmantoja vairākas iespējas, proti, Māstrihtas, Amsterdamas, Nicas līgumu un Līgumu par Konstitūciju Eiropai, lai šo Tiesas devumu ietvertu Savienības primārajos tiesību aktos. Šī atturība, šķiet, ir ļoti daiļrunīga un mudina domāt, ka šis tik mākslīgi radītais monopolstāvoklis netiek pieņemts.
91. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uzskatu, ka atbildot uz pirmo Nīderlandes tiesas uzdoto jautājumu, būtu jāatzīst dalībvalstu tiesu tiesības tādos apstākļos kā šajā lietā nepiemērot Kopienu [tiesību] aktu, kura spēkā esamība tiek apstrīdēta. Mana pārliecība par to, ka piedāvātais risinājums nekādi neapdraudēs Kopienu tiesību vienotību, visbeidzot balstās arī uz to, ka jebkādu šaubu gadījumā valsts tiesas liks lietā savu “apdomības mākslu [arte de la prudencia]” (73), joprojām izvēloties izmantot prejudiciālā nolēmuma kārtību.
VI – Secinājumi
92. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz College van Beroep uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) EKL 234. panta trešajā daļā minētajai tiesai šī tiesību norma neuzliek pienākumu uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu par iestāžu akta spēkā esamību, un tā var to nepiemērot, ja pati Tiesa jau ir atzinusi par spēkā neesošu citu tamlīdzīgu [aktu] un uz aktu attiecināms tas pats spēkā neesamības pamats;
2) Komisijas 1995. gada 23. jūnija Regulas (EK) Nr. 1423/95, ar ko paredz sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus produktu, izņemot melasi, importam cukura nozarē, 4. panta 1. un 2. punkts nav spēkā, ciktāl tajos noteikts, ka tur paredzēto papildu nodokli uzliek, ņemot vērā reprezentatīvo cenu.
1 – Oriģinālvaloda – spāņu.
2 – 1987. gada 22. oktobra spriedums lietā 314/85 Foto-Frost (Recueil, 4199. lpp.).
3 – Dažas atsauces uz vēju valdnieka Aiola dēlu Sīsifu [Sīzifu] atrodamas jau Homēra Iliādā, kurā viņš aprakstīts kā “visizveicīgākais no vīriem” (Homero, Ilíada, Emilio Crespo Güemes tulkojums, izd. Gredos, Madride, 1996, VI dziedājums, 153. pants, 217. lpp.). Bet pirmais viņa ciešanu apraksts ir rodams Odisejas XI dziedājuma 593.–600. pantā, Ulisam apmeklējot ēnu valstību:
“Redzēju Sīsifu arī, kas ciezdams daudz drausmīgu moku, akmeni vēla jo smagu pret kalnu ar abējām rokām. Atspēries stingri pret zemi, viņš strādāja rokām un kājām, akmeni veldams uz augšu; bet tikko viņš sasniedzis bija laimīgi virsotnes galu, te smagums to atpakaļ vilka – aizvēlās nekrietnais akmens jo sparīgi atkal uz leju. Atspēries atkal, to vēla uz augšu, un aumaļām sviedri plūda pa locekļiem viņam, un putekļi klāja tā galvu.” (Homērs, Odiseja, A. Ģiezena tulkojums, izdevniecība Liesma, Rīga, 1967, 177. lpp.).
4 – Sīsifs krita nežēlastībā savas neapdomības dēļ, jo viņš Azopam darīja zināmu, ka Zevs bija nolaupījis viņa meitu – nimfu Egīnu, ar kuru viņam bija kaislīga mīlas dēka uz kādas salas Egejas jūrā. P. Brunel un A. Bastian, Sisyphe et son rocher, Du Rocher, Monako, 2004, 34. un turpmākās lpp.
5 – Ar šo jēdzienu apzīmē preču vērtību, apdrošināšanas un transporta izmaksas (cost, freight, insurance). Muitas tiesībās tas atbilst FOB (free on board) cenai, kas ietver preču cenu izcelsmes valstī, tai pieskaitot faktiskās transporta un apdrošināšanas izmaksas līdz vietai, kur tās tiek ievestas Kopienas muitas teritorijā.
6 – Robežcena, zem kuras var piemērot tirdzniecības aizsargmehānismu.
7 – OV L 177, 4. lpp.
8 – OV L 349, 105. lpp.
9 – OV L 141, 16. lpp.
10 – Kas pieņemts ar Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulu (EEK) Nr. 2913/92 (OV L 302, 1. lpp.).
11 – 1982. gada 6. oktobra spriedums lietā 283/81 (Recueil, 3415. lpp.).
12 – OV L 145, 47. lpp.
13 – Lieta C‑317/99 (Recueil, I‑9863. lpp.).
14 – Iepriekš minētais spriedums lietā Kloosterboer Rotterdam, 31. punkts.
15 – 2001. gada 2. maija secinājumi iepriekš minētajā lietā Kloosterboer Rotterdam.
16 – OV L 282, 77. lpp.
17 – Kas iekļauts Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (turpmāk tekstā – “PTO”) izveidošanu I.A pielikumā, kas apstiprināts Kopienas vārdā ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmuma 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336, 1. lpp.), 1. panta 1. punktu.
18 – Kas patiesībā nav nekas vairāk kā pretruna attiecībā uz starptautisko nolīgumu, kura noteikumi tiek ievēroti Pamatregulā.
19 – Kas vienāda ar attiecīgā produkta vidējo bāzes cenu.
20 – 1995. gada 15. decembra spriedums lietā C‑415/93 Bosman (Recueil, I‑4921. lpp., 60. punkts) un 2002. gada 21. marta spriedums lietā C‑451/99 Cura Anlagen (Recueil, I‑3193. lpp., 26. punkts).
21 – Šeit nevaru atturēties no to vārsmu citēšanas, ar kurām Bodlērs Ļaunuma puķēs iesāk XI dzejoli “Neveiksme”: “Kurš tādu nastu panesīs? Tur, Sīzif, vajag tava spara!” (Šarls Bodlērs, Ļaunuma puķes, A. Štrausa tulkojums, Liesma, Rīga, 1989, 33. lpp.).
22 – Iepriekš [2. zemsvītras piezīmē] minētais spriedums.
23 – 1963. gada 27. marta spriedums apvienotajās lietās no 28/62 līdz 30/62 (Recueil, 59. lpp.).
24 – Ibidem, 76. punkts.
25 – Ibidem, 75. punkts.
26 – Iepriekš minētais spriedums lietā CILFIT, 14. punkts.
27 – Ibidem, 10. punkts.
28 – Sprieduma lietā CILFIT 16. punkts.
29 – Ibidem, 19. punkts.
30 – Ibidem, 20. punkts.
31 – Ibidem, 18. punkts.
32 – 2001. gada 17. maija spriedums lietā C‑340/99 TNT Traco (Recueil, I‑4109. lpp., 35. punkts) un 2003. gada 30. septembra spriedums lietā C‑224/01 Köbler (Recueil, I‑10239. lpp., 118. punkts).
33 – Tiesas, attiecīgi, 1996. gada 18. jūnija un 2005. gada 8. marta norādes.
34 – Lieta C‑338/95 (Recueil, I‑6495. lpp.), kurā spriedums pieņemts 1997. gada 20. novembrī.
35 – Iepriekšējā zemsvītras piezīmē minētajā lietā sniegto secinājumu 65. punkts.
36 – 2002. gada 4. jūnija spriedums lietā C‑99/00 (Recueil, I‑4839. lpp.), skat. it īpaši secinājumu 75. punktu.
37 – Šis kritērijs tiek piemērots iepriekš minēto secinājumu lietā Wiener, 62. punkts.
38 – Iepriekš minētais spriedums lietā Foto-Frost, 15. punkts.
39 – Ibidem.
40 – Ibidem, 16. punkts.
41 – Ibidem, 18. punkts.
42 – 1977. gada 24. maija spriedums lietā 107/76 (Recueil, 957. lpp.).
43 – Iepriekš minētais spriedums lietā Hoffmann-La Roche, 6. punkts.
44 – Secinājumi, kas sniegti lietā Foto-Frost (Recueil, 4211. lpp., konkrētāk 6. punkta otrā daļa).
45 – 1991. gada 21. februāra spriedums apvienotajās lietās C‑143/88 un C‑92/89 (Recueil, I‑415. lpp.).
46 – Ibidem, 33. punkts.
47 – 1995. gada 9. novembra spriedums lietā C‑465/93 (Recueil, I‑3761. lpp.).
48 – Skat., piemēram, Couzinet, J.‑F. Le renvoi en appréciation de validité devant la Cour de Justice des Communautés européennes. Revue trimestrielle de droit européen, 1976, 660. un turpmākās lpp., it īpaši 662. lpp.
49 – Minēts iepriekš.
50 – Minēta šo secinājumu 47. punktā.
51 – Iepriekš minētais spriedums lietā Kloosterboer Rotterdam, 29. punkts.
52 – Par atšķirīgajiem vērtējumiem un to stingrības pakāpi jautājumā par šo sprieduma lietā CILFIT u.c. prasību skat. Lenaerts, K. L’arrêt CILFIT. Cahiers de droit européen, 1983, 471. un turpmākās. lpp., it īpaši 497. lpp.
53 – 1979. gada 13. februāra spriedums lietā 101/78 Granaria (Recueil, 623. lpp.).
54 – Tas izriet vismaz no 1981. gada 13. maija sprieduma lietā 66/80 International Chemical Corporation (Recueil, 1191. lpp.).
55 – Iepriekš minētais spriedums lietā Foto-Frost, 18. punkts.
56 – Dyrberg, P. La aplicación uniforme del derecho comunitario y las sentencias CILFIT y Foto-Frost. No: Ordenamiento jurídico comunitario y mecanismos de tutela judicial efectiva, Vitorija, 1995, 247. un turpmākās lpp., it īpaši 255. lpp.
57 – Sarmiento, D. Poder judicial e integración europea, Garrigues y Thomson Civitas, Madride, 2004, 334. lpp., šo domu aizstāv gadījumos, kad lietām ir konstitucionāltiesiska nozīme, un turklāt apgalvo, ka “EK/ES, kas arvien vairāk konstitucionalizēta, tiesu varas pielāgošana diskursīvajam modelim ir kļuvusi par nepieciešamību”.
58 – Isaac, G. La modulation par la Cour de justice des Communautés européennes des effets dans le temps de ses arrêts d’invalidité. No: Cahiers de droit européen, 1987, 444. un turpmākās lpp., rakstīja, ka nav uzdevuma, kas būtu vajadzīgāks, bet arī bīstamāks par to, kas pildāms Tiesai, precizējot savas kompetences saturu.
59 – Camus, A. El mito de Sisifo, Esther Benítez tulkojums, Alianza, Madride, 1999, 156. lpp., stāsta, ka Sīsifs, būdams uz nāves sliekšņa, neapdomīgi vēlējās pārbaudīt savas sievas mīlestību. Viņš tai uzdeva savu neapglabāto līķi iemest sabiedriskā laukumā. Sīsifs nonāca ellē un tur, sakaitināts par cilvēka mīlestībai tik pretēju padevību, viņš saņēma no Hadesa [Plutona] atļauju atgriezties uz zemes, lai sodītu savu sievu. Tomēr, no jauna ieraudzīdams šīs pasaules seju, baudot ūdeni un sauli, siltos akmeņus un jūru, viņš atteicās atgriezties tumsas valstībā. Nekam nelīdzēja nedz aicinājumi, nedz dusmas, nedz brīdinājumi. Viņš nodzīvoja vēl daudzus gadus līča ielokā, pie vizuļojošās jūras un zemes smaidiem. Dievi pieņēma spriedumu. Merkūrs nāca satvert pārgalvi pie skausta un, laupot viņam viņa priekus, to ar varu atgrieza ellē, kur jau bija sagatavots viņa akmens. P. Brunel un A. Bastian, op. cit., 51. lpp. norāda uz Kamī šeit pieļauto latīniskošanu un to skaidro ar viņa informācijas avotiem, kas pamatā bija Komelēna mitoloģija [Mythologie de Commelin] un Grand Larousse; tādēļ Hadesa vietā viņš min Plutonu un Hermeja vietā – Merkūru. Šie autori, op. cit., 45. un 46. lpp. apgalvo, ka notikumu ar savu neapglabāto līķi iecerēja pats Sīsifs, jo neilgi pirms nāves viņš lūdza savai sievai, lai viņu negodina bēru rituālā, lai tādējādi rastu ieganstu panākt savu atgriešanos dzīvo pasaulē.
60 – Glaesner, A. Die Vorlagepflicht unterinstanzlicher Gerichte im Vorabentscheidungsverfahren. No: Europarecht, Nr. 2/1990, 143. un turpmākās lpp.; Barav, A. Le renvoi préjudiciel communautaire. No: Justices, Nr. 6, 1997. gada aprīlis/jūnijs, 1. un turpmākās lpp.; un Pertek, J. La pratique du renvoi préjudiciel en droit communautaire, Parīze, 2001, 78. lpp., lai arī šis pēdējais to neapgalvo tik kategoriski.
61 – Barav, A., op. cit., 5. lpp.
62 – Barav, A., op. cit., 6. lpp.
63 – Rasmussen, H. The European Court’s Acte Clair Strategy in CILFIT (Or: Acte Clair, of Course! But What does it Mean?). No: European Law Review, Nr. 10/1984, 242. un turpmākās lpp.
64 – Rasmussen, H., op. cit., 259. lpp.
65 – Lenaerts, K., op. cit., 500. lpp.; un Boulouis, J. un Darmon, M. Contentieux communautaire, Parīze, 1997, 27. lpp.
66 – Kā savulaik to uzsvēra Couzinet, J.‑F., op. cit., 659. lpp.
67 – Barav, A., op. cit., 1. lpp.
68 – Dyrberg, P., op. cit., 254. lpp.
69 – Camus, A., op. cit., 156. lpp.
70 – Camus, A., op. cit., 157. lpp.
71 – Šis aspekts atskāršams Sīsifa attēlojumos mākslā. Madrides Prado muzejā izstādītajā brīnišķīgajā Ticiāna gleznā ir izcelts akmens milzīgums un varoņa pūliņi to noturēt, viņa galvai sajaucoties ar akmens nelīdzenumu, kam viņš velta visu savu apņēmību. Vēlreiz jācitē Kamī (op. cit., 157. lpp.): “Seja, kas cieš tik tuvu pie akmens, jau pārakmeņojas pati!” Bet gleznas fonā redzama gaisma, kas izgaismo ainavu un rada zināmu uzvaras atmosfēru. Vācu tēlnieka Šmita-Hofera [Schmidt-Hofer] skulptūrā bronzā darinātais Sīsifa ķermenis ir atlētisks, paužot ārkārtīgu sparu apvienojumā ar gandarījumu, kāds tiek gūts, sasniedzot vērtīgu mērķi, tādā formu un tēlu līdzsvarā, kas tūlītēji ļauj pilnībā aptvert mitoloģiskā varoņa valdzinājumu.
72 – Camus, A., op. cit., 158. lpp., piebilstot, ka “nav likteņa, kas nebūtu pārvarams ar spītu”.
73 – Atļaujos aizgūt spāņu rakstnieka Baltazāra Grasiāna [Baltasar Gracián] (1601–1658) klasiskā darba “Oráculo manual y el Arte de la Prudencia” (“Kabatas orākuls un laicīgā gudrība”), kura pirmais izdevums publicēts Ueskas [Huesca] pilsētā 1647. gadā, nosaukuma pazīstamāko daļu. Pilnais izdevums ietver 300 aforismus ar piezīmēm, kas paredzēti, lai sniegtu dzīves gudrību, kas nodrošina apdomīgumu un rūpību, kas vajadzīgi, lai sekmīgi stātos pretī ikdienas izaicinājumiem, ar to izteikti atšķiroties no Fransuā Larošfuko [François,Duc de La Rochefoucault] (1613–1680) “Maximes” (“Maksimām”) un Francisko de Kevedo [Francisco de Quevedo] (1580–1645) pārdomām, kas ir satīriskas un sarkastiskas, lai arī nemazāk amizantas un pamācošas.