ĢENERĀLADVOKĀTA FILIPA LEŽĒ [PHILIPPE LÉGER] SECINĀJUMI,
sniegti 2004. gada 28. septembrī (1)
Lieta C‑350/03
Elisabeth Schulte
un
Wolfgang Schulte
pret
Deutsche Bausparkasse Badenia AG
[LandgerichtBochum (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]
Tiesību aktu tuvināšana – Patērētāju tiesību aizsardzība – Sliekšņa darījumi – Direktīva 85/577/EEK – Piemērošanas joma – Vienots finanšu darījums, kas ietver hipotekārā kredīta līgumu un nekustamā īpašuma pirkuma līgumu – Izslēgšana – Kredīta līguma atteikums – Ietekme uz pirkuma līgumu – Izslēgšana
1. Šī lieta seko 2001. gada 13. decembra spriedumam lietā Heininger (2).
2. Šajā lietā Tiesa nosprieda, ka Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīva 85/577/EEK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (3), ir piemērojama “hipotekārā kredīta” līgumiem, proti, kredīta līgumiem, kas noslēgti nekustamā īpašuma iegādes finansēšanai. Tiesa no tā secināja, ka patērētājam, kas šāda veida līgumu noslēdzis sliekšņa darījuma ietvaros, ir atteikuma tiesības, kas ieviestas ar šīs Direktīvas 5. pantu.
3. Šajā gadījumā Landgericht Bochum (Vācija) uzaicina Tiesu precizēt šīs judikatūras ietekmi. Tā prasa, vai Direktīvu var piemērot vienotam finanšu darījumam, kas bez hipotekārā kredīta līguma ietver arī nekustamā īpašuma pirkuma līgumu. Tā arī prasa, vai šāda veida finanšu darījumos atteikuma tiesību īstenošana var radīt ne tikai hipotekārā kredīta līguma atteikumu, bet arī nekustamā īpašuma pirkuma līguma atteikumu.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesības
4. Direktīvas mērķis ir garantēt dalībvalstu patērētājiem aizsardzības minimumu sliekšņa darījumu jomā.
5. Direktīvas 1. panta 1. punkts paredz, ka tā attiecas uz līgumiem, kas noslēgti starp tirgotāju un patērētāju tirgotāja organizētas ekskursijas laikā ārpus tirgotāja uzņēmuma telpām vai tirgotāja veikta apmeklējuma laikā patērētāja mājās vai darba vietā, ja apmeklējums nenotiek pēc patērētāja izteikta pieprasījuma.
6. Savukārt saskaņā ar Direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu tā neattiecas uz “nekustamā īpašuma būvniecības, pirkuma un nomas līgumiem vai līgumiem par citām tiesībām attiecībā uz nekustamo īpašumu”.
7. Direktīvas 4. pants nosaka, ka tirgotājam ir jāinformē patērētājs par atteikuma tiesībām Direktīvas 5. pantā noteiktajā laikā.
8. Direktīvas 5. pants nosaka:
“1. Patērētājam ir tiesības ne mazāk kā septiņu dienu laikā no dienas, kad patērētājs saņēmis 4. pantā minēto paziņojumu, atteikties no darījuma saistībām saskaņā ar valsts tiesību aktos noteikto procedūru, nosūtot paziņojumu [..].
2. Paziņojuma nosūtīšana atbrīvo patērētāju no jebkādām saistībām, kas izriet no izbeigtā līguma.”
9. Runājot par atteikuma sekām, Direktīvas 7. pantā paredzēts, ka, “[ja] patērētājs izmanto atteikuma tiesības, šāda atteikuma likumīgo spēku [tiesiskās sekas] nosaka valsts tiesību akti, it īpaši tie, kas attiecas uz maksājumu atlīdzību par piegādātām precēm un pakalpojumiem un uz saņemto preču atdošanu atpakaļ”.
10. Spriedumā lietā Heininger Tiesa interpretēja Direktīvu no diviem aspektiem.
11. Vispirms Tiesa lēma, ka Direktīva attiecas uz hipotekāro kredītu līgumiem, proti, uz kredītu līgumiem, kuri domāti nekustamā īpašuma iegādes finansēšanai (4), pat ja šie līgumi tiek garantēti ar nekustamā īpašuma nodrošinājumu (5). Tā uzskatīja, ka šāda līguma mērķis nav “tiesības attiecībā uz nekustamo īpašumu” Direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē (6), bet gan finansējuma saņemšana, kas savstarpēji saistīta ar atmaksāšanas pienākumu un ar procentu samaksas pienākumu (7). Tiesa no tā secināja, ka patērētājam, kas ir noslēdzis hipotekārā kredīta līgumu kā sliekšņa darījumu, ir Direktīvas 5. pantā noteiktās atteikuma tiesības (8).
12. Tiesa turpinājumā atgādināja, ka septiņu dienu termiņš atteikuma izmantošanai ir jāaprēķina, “sākot no brīža, kad patērētājs no tirgotāja ir saņēmis informāciju” par viņa atteikuma tiesībām, un ka pienākums sniegt šādu informāciju tiek uzlikts tirgotājam (9). Līdz ar to Tiesa nosprieda, ka Direktīva iestājas pret to, ka valsts likumdevējs šīs direktīvas 5. pantā noteikto atteikuma tiesību izmantošanai paredz viena gada termiņu no līguma noslēgšanas dienas, ja patērētājs nav saņēmis minētās direktīvas 4. pantā paredzēto informāciju (10).
B – Vācijas tiesību akti
13. Direktīvu Vācijas tiesībās transponēja 1986. gada 16. janvāra Gesetz über den Widerruf von Haustürgeschäften und ähnlichen Geschäften (Likums par sliekšņa darījumu un līdzīgu darījumu atteikumu) (11).
14. Šī dokumenta 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka “atteikuma gadījumā katrai no pusēm ir jāatdod atpakaļ saņemtais”. HWiG 3. panta 3. punktā ir piebilsts, ka “par lietas nodošanu lietošanā vai izmantošanu, kā arī par citiem pakalpojumiem līdz atteikuma tiesību realizēšanas brīdim ir jāatlīdzina to vērtība”.
15. Turklāt Vācijas likumdevējs ir transponējis Padomes 1986. gada 22. decembra Direktīvu 87/102/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz patēriņa kredītu (12), pieņemot 1990. gada 17. decembra Verbraucherkreditgesetz (Likums par patēriņa kredītu) (13). Šī likuma 9. pantā paredzēts:
“1. Pirkuma līgums ir ar kredīta līgumu saistīts darījums, ja kredīts kalpo pirkuma cenas finansēšanai un abi līgumi ir uzskatāmi par saimnieciski vienotu darījumu. Darījums tiek uzskatīts par saimnieciski vienotu citastarp tad, ja kredīta līguma noformēšanā vai noslēgšanā kredīta izsniedzējs sadarbojas ar pārdevēju.
2. Patērētāja gribas izteikums attiecībā uz saistīto pirkuma līgumu ir spēkā tikai tad, ja patērētājs savu gribas izteikumu par kredīta līguma noslēgšanu nav atsaucis [..].
Paziņojumā par atteikuma tiesībām [..] ir jānorāda, ka atteikuma gadījumā spēkā nav arī ar kredīta līgumu saistītais pirkuma līgums. [..] Ja kredīta neto summa jau ir samaksāta pārdevējam, attiecībā uz atteikuma tiesiskajām sekām kredīta izsniedzējs pret patērētāju uzņemas pārdevēja tiesības un pienākumus, kas izriet no pirkuma līguma [..].”
16. VerbrKrG 3. panta 2. punkta 2. apakšpunktā ir precizēts, ka atsevišķi šī likuma noteikumi, tai skaitā tā 9. pants, nav piemērojami “attiecībā uz kredīta līgumiem, saskaņā ar kuriem kredīts ir atkarīgs no ķīlas tiesību nodrošinājuma un kredīts tiek piešķirts saskaņā ar nosacījumiem, kas parasti tiek piemēroti kredītiem, kas tiek piešķirti pret nekustamā īpašuma ķīlu, un to finansēšanas starpniecībai”.
II – Fakti un process pamata prāvā
17. Kopš 1980. gadu beigām Deutsche Bausparkasse Badenia (turpmāk tekstā – “Banka”) finansē veco dzīvokļu iegādi.
18. Principā ir runa par nekustamo īpašumu, kas atradās 60. un 70. gadu sociālās apbūves dzīvokļos, kurus Allgemeine Wohnungsvermögens AG bija nopirkusi, izremontējusi un piedāvāja pārdošanā. Sabiedrība Heinen & Biege GmbH, kas rīkojās kā nekustamā īpašuma pakalpojumu un finansēšanas starpnieks, nodarbojās ar šo dzīvokļu pārdošanu un finansēšanas starpniecību.
19. Šādas tirdzniecības ietvaros 1992. gada februārī ar Šultes kungu un kundzi sazinājās Heinen & Biege pārstāvis. Viņš viņiem piedāvāja kapitālieguldījuma veidu, iegādājoties nekustamo īpašumu, kas tiek finansēts ar kredītu. Pārdotajā dzīvoklī jādzīvo trešām personām, un nodokļu apsvērumu dēļ tā iegāde pilnībā jāfinansē no aizdevumu līdzekļiem, un atmaksāšana ir aizliegta kredīta līguma laikā.
20. Tādējādi 1992. gada 28. aprīlī laulātie Šultes iegādājās dzīvokli par DEM 90 519. Pirkuma līgums tika parakstīts pie notāra atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam šajā jomā.
21. Lai finansētu šo pirkumu, laulātie Šultes 1992. gada 7. aprīlī noslēdza bankā aizdevuma līgumu par DEM 105 000, kam par nodrošinājumu bija iegādātā “nekustamā īpašuma ķīlas tiesības” tādā pašā apmērā. Šīs nekustamā īpašuma ķīlas tiesības tika apstiprinātas ar 1992. gada 8. maija notariālu aktu. Šajā aktā laulātie Šultes personīgi uzņēmās atbildību par nekustamā īpašuma ķīlas tiesību summas samaksāšanu un piekrita aizdevuma līguma tūlītējai piespiedu izpildei attiecībā uz visu savu īpašumu.
22. Laulātie Šultes arī pievienojās kopējai īres maksu sistēmai. Saskaņā ar šo sistēmu viņi atteicās pārvaldīt savu nekustamo īpašumu: sabiedrība Heinen & Biege GmbH iekasēja īres maksas un tās pārskaitīja īpašniekiem atbilstoši viņu ieguldījumu daļai, atskaitot izmaksas par dzīvokļu uzturēšanu.
23. Visbeidzot, laulātie Šultes noslēdza Bankā divus būvniecības krājlīgumus, kam bija jākalpo aizdevuma atmaksāšanai.
24. Pēc visu līgumu noslēgšanas Banka atbilstoši laulāto Šultu norādījumiem pārskaitīja aizdevuma neto summu DEM 101 850 apmērā tieši dzīvokļa pārdevējai.
25. Kad Šultes kungs un kundze nespēja pildīt savas saistības, Banka pieprasīja atmaksāt aizdevumu un veica šī līguma piespiedu izpildi, pamatojoties uz 1992. gada 8. maija notariālo aktu.
26. 2002. gada novembrī laulātie Šultes atsauca aizdevuma līgumu, balstoties uz HWiG, un ierosināja iesniedzējtiesā tiesvedību pret piespiedu izpildi.
III – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu
27. Lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu Landgericht Bochum atgādina, ka atbilstoši HWiG 3. pantam katrai pusei ir jāatdod otrai pusei saņemtais un jāatlīdzina vērtība par tā izmantošanu līdz atteikuma tiesību realizēšanas brīdim. Tā arī paskaidro, ka saskaņā ar Bundesgerichtshof (Vācija) – Augstākās tiesas civiltiesību jomā – pastāvīgo judikatūru aizdevums ir uzskatāms par “saņemtu” pat tad, ja kredītiestāde šī aizdevuma summu pēc aizņēmēja norādījumiem ir tieši pārskaitījusi trešai personai.
28. No tā izriet, ka atsaukuma gadījumā HWiG noteikumi uzliek aizņēmējam pienākumu atlīdzināt kredīta neto summu, kam pievienota tirgus procentu likme. Turklāt šis atmaksāšanas pienākums ir jāpilda nekavējoties un tas attiecas uz visu aizdevuma summu.
29. Iesniedzējtiesa uzskata, ka patērētājam tās ir smagas sekas un ka valsts tiesu sistēma varētu paredzēt citus risinājumus.
30. Tādējādi aizdevuma līgumu un nekustamā īpašuma pirkuma līgumu VerbrKrG 9. panta izpratnē varētu uzskatīt par “saimnieciski vienotu darījumu”. Tādā gadījumā kredīta līguma atteikums novestu pie pirkuma līguma atteikuma, piemērojot VerbrKrG 9. panta 2. punktu. Tādējādi patērētājam vairs nevajadzētu atmaksāt aizdevuma summu kredītiestādei, bet tikai atdot šai iestādei apliecinājumu par īpašuma tiesībām un atlīdzināt zaudējumus par dzīvojamās ēkas izmantošanu līdz atteikuma brīdim.
31. Cits risinājums būtu atzīt saimnieciski vienotu darījumu, ko veido aizdevuma līgums un pirkuma līgums, nepiemērojot VerbrKrG 9. pantu. Tādā gadījumā viena līguma atteikums novestu arī pie otra līguma atcelšanas.
32. Iesniedzējtiesa tomēr paskaidro, ka pat savā judikatūrā pēc sprieduma lietā Heininger Bundesgerichtshof noraidīja šos abus risinājumus. Bundesgerichtshof galvenokārt pamatojas uz VerbrKrG 3. panta 2. punkta 2. apakšpunktu, kas paredz, ka VerbrKrG 9. panta noteikumi par saistītiem darījumiem nav piemērojami kredīta līgumiem, kas piešķirti pret nekustamā īpašuma ķīlu. Tādējādi 2002. gada 9. aprīļa spriedumā Bundesgerichtshof nosprieda:
“Ja, pamatojoties uz [spriedumu lietā Heininger], [hipotekārā kredīta līgumam ir jāatzīst] atteikuma tiesības, brīdī, kad tiks pārskatītas atteikuma tiesiskās sekas [..], tiks ņemts vērā fakts, ka saskaņā ar VerbrKrG 3. panta 2. punkta 2. apakšpunktu VerbrKrG 9. pants (tajā redakcijā, kas bija spēkā līdz 2000. gada 30. septembrim) nav piemērojams hipotekārajiem kredītiem šī noteikuma izpratnē.
Saskaņā ar vairāku BGH palātu ilgstošu, pastāvīgu judikatūru hipotekārais kredīts un nekustamā īpašuma pirkuma kredīts, kas tiek finansēts ar kredīta palīdzību, principā nav uzskatāmi par saistītiem līgumiem, kas veido saimnieciski vienotu darījumu [..]. Pērkot nekustamo īpašumu, privātpersona, kura nepārzina tieslietas un kurai nav pieredzes darījumos, ir informēta, ka aizdevējs un pārdevējs parasti ir divas dažādas personas. Likumdevējs to ņēma vērā, VerbrKrG 3. panta 2. punkta 2. apakšpunktā paredzot, ka noteikumi attiecībā uz saistītajiem līgumiem (VerbrKrG 9. pants) nav piemērojami nekustamā īpašuma kredītiem VerbrKrG 3. panta 2. punkta 2. apakšpunkta izpratnē.”
33. Landgericht Bochum paskaidro, ka, pamatojoties uz šo judikatūru, hipotekārā kredīta līguma atteikumam nav nekādu seku uz nekustamā īpašuma pirkuma līguma spēkā esamību. Patērētājiem tātad ir nekavējoties jāatmaksā aizdevuma summa un procenti.
34. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šāds risinājums ir pretrunā Kopienas tiesībām. Pat ja saskaņā ar Direktīvas 7. pantu atteikšanās tiesiskās sekas ir jāatrisina valsts tiesībām, nav strīda, ka dalībvalstu izvēlētie pasākumi nevar apdraudēt Kopienu tiesību efektivitāti un it īpaši Direktīvā garantēto atteikuma tiesību efektivitāti.
35. Šajā gadījumā patērētājs, kas izmanto savas atteikuma tiesības, atrastos daudz nelabvēlīgākā situācijā nekā gadījumā, ja aizdevuma līgums paliktu spēkā, jo viņam ir pienākums nekavējoties atlīdzināt aizdevuma summu un procentus.
36. Šādos apstākļos Landgericht Bochum uzskata, ka Vācijas varas iestādes nav veikušas piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu Direktīvas īstenošanu un lai garantētu efektīvu patērētāju aizsardzību.
IV – Prejudiciālie jautājumi
37. Landgericht Bochum tātad nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai četrus šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai Direktīvas [85/577] 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir piemērojams arī tādiem nekustamā īpašuma pirkuma līgumiem, kas vienkārši uzskatāmi par kapitālieguldījuma sastāvdaļu, kurā finansējums tiek veikts no kredīta līdzekļiem un saistībā ar kuru pārrunas pirms līgumu noslēgšanas – gan attiecībā uz nekustamā īpašuma pirkuma līgumu, gan uz tikai un vienīgi tā finansēšanai paredzēto aizdevuma līgumu – ir notikušas sliekšņa darījuma ietvaros [HWiG] 1. panta nozīmē?
2) Vai augsta aizsardzības līmeņa principa prasības patērētāju tiesību aizsardzības jomā (EKL 95. panta 3. punkts) un patērētāju tiesību aizsardzības efektivitāte, ko garantē Direktīva [85/577], ir ievērotas valsts tiesiskās kārtības noteikumos vai to interpretācijā, kas kā gribas izteikuma atteikšanas sekas attiecībā uz aizdevuma līguma noslēgšanu – pat ja tas saistīts ar kapitālieguldījumiem, kuros aizdevums vispār netiktu izsniegts bez nekustamā īpašuma iegādes – paredz tikai aizdevuma līguma atcelšanu?
3) Vai valsts tiesību noteikums, kas kā aizdevuma līguma atteikšanas sekas uzliek pienākumu patērētājam, kurš ir izmantojis savas atteikuma tiesības, atmaksāt bankas izsniegto aizdevuma summu, kaut arī saskaņā ar kapitālieguldījuma plānu šis aizdevums kalpoja tikai un vienīgi nekustamā īpašuma finansēšanai un tas tika tieši pārskaitīts nekustamā īpašuma pārdevējam, atbilst Direktīvas [85/577] 5. panta 2. punktā noteiktajam aizsardzības mērķim atteikuma jomā?
4) Ja valsts tiesību noteikums, kas kā atteikuma sekas patērētājam pēc atteikuma tiesību izmantošanas uzliek pienākumu nekavējoties atmaksāt aizdevuma summu, kas atbilstoši kapitālieguldījuma plānam vēl nav atmaksāta, kā arī procentus atbilstoši tirgus likmei, vai tas ir pretrunā augstam aizsardzības līmenim patērētāju tiesību aizsardzības jomā (EKL 95. panta 3. punkts) un Direktīvā [85/577] ietvertajai patērētāju tiesību aizsardzības efektivitātei?”
V – Par prejudiciālo jautājumu pieņemamību
38. Ievadā ir jāizskata prejudiciālo jautājumu pieņemamība.
39. Banka atzīmē, ka šajā gadījumā Landgericht Bochum nav atrisinājusi jautājumu par to, vai aizdevuma līgums tiešām ir noslēgts kā sliekšņa darījums, un ka, kamēr šis jautājums nav atrisināts, uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem ir tīri hipotētisks raksturs.
40. Ir zināms, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (14) EKL 234. pantā paredzētā procedūra ir sadarbības līdzeklis starp Kopienu Tiesu un valsts tiesām. Šīs sadarbības ietvaros valsts tiesai, kurā ir iesniegta lieta un kurai ir jāatbild par tiesisko lēmumu, kas tiks pieņemts, ir jānovērtē gan prejudiciāla nolēmuma nepieciešamība, gan arī tās uzdoto jautājumu atbilstība (15). Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem lēmums (16).
41. Tomēr Tiesa arī ir norādījusi (17), ka tai, lai pārbaudītu savu kompetenci, ir jāizskata apstākļi, kādos tajā ir vērsusies valsts tiesa. Sadarbības gars, kādam ir jāvalda saistībā ar prejudiciālā jautājuma uzdošanu, paredz, ka valsts tiesai no savas puses ir jāņem vērā Tiesai piešķirtās funkcijas, proti, sniegt savu ieguldījumu tiesas spriešanā dalībvalstīs, nevis sniegt konsultatīvu viedokli par vispārējiem vai hipotētiska rakstura jautājumiem (18).
42. Turklāt Tiesa uzskata, ka, lai sniegtu lietderīgu Kopienu tiesību interpretāciju, ir vēlams, lai pirms prejudiciālā jautājuma uzdošanas valsts tiesa noteiktu pamata lietas faktus (19).
43. Šajā gadījumā nav strīda, ka iesniedzējtiesa nav atrisinājusi jautājumu par to, vai kredīta līgums bija sliekšņa darījums, kaut gan pusēm šajā jautājumā bija nopietnas domstarpības (20).
44. Iesniedzējtiesa uzskatīja, ka strīda risinājums vispirms bija atkarīgs no jautājuma par to, vai kredīta līguma atteikuma gadījumā Direktīva uzliek pienākumu patērētājam atmaksāt aizdevuma summu. Tā uzskatīja – ja Tiesa uz šo jautājumu atbildētu apstiprinoši, vairs nebūtu nepieciešams pārbaudīt, vai apstrīdētajam līgumam bija piemērojama Direktīva, jo, pat pieņemot, ka tas tā būtu, laulātajiem Šultēm jebkurā gadījumā būtu jāatmaksā Bankai aizdevuma summa.
45. Pat tad, ja šāda viedokļa iemeslus var saprast, tas tomēr Tiesai rada grūtības attiecībā uz tās judikatūru. Atšķirībā no lietas Heiniger, kurā iesniedzējtiesa skaidri atbalstīja premisu par to, ka kredīta līgums bija pakļauts Direktīvas noteikumiem (21), šajā gadījumā Landgericht Bochum atstāj šo jautājumu skaidri neatbildētu (22).
46. No tā izriet, ka šajā lietas stadijā Tiesai nav zināms, vai Direktīva attiecas uz pamata prāvu. Tātad tai nav drošības par to, vai spriedums, ko tā pasludinās, tiks piemērots pamata prāvā, jo tikpat labi pēc pārbaudes veikšanas LandgerichtBochum var konstatēt, ka hipotekārā kredīta līgums netika noslēgts kā sliekšņa darījums.
47. Šādos apstākļos šķiet apšaubāmi, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu pieņemams. Kā to atzīmēja Banka, šajā lietas stadijā tas šķiet hipotētisks.
48. Tātad es tikai pakārtoti izskatīšu Landgericht Bochum iesniegtos jautājumus.
VI – Par prejudiciālajiem jautājumiem
49. Landgericht Bochum lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdod trīs jautājumu sērijas, kuras ir jāizskata secīgā kārtībā.
50. Šie jautājumi attiecas uz Direktīvas piemērošanas jomu (23) (turpmāk tekstā – “A punkts”), uz kredīta līguma atteikuma ietekmi uz nekustamā īpašuma pirkuma līgumu (24) (turpmāk tekstā – “B punkts”), kā arī uz atteikuma sekām attiecībā uz pašu hipotekārā kredīta līgumu (25) (turpmāk tekstā – “C punkts”).
A – Par Direktīvas piemērošanas jomu
51. Pirmais Landgericht Bochum jautājums attiecas uz Direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta noteikumiem.
52. Iesniedzējtiesa jautā, vai, pamatojoties un šiem Direktīvas noteikumiem, to var piemērot nekustamā īpašuma pirkuma līgumam, tiklīdz šis līgums iekļaujas vienotā finanšu darījumā, kas bez minētā līguma ietver arī hipotekārā kredīta līgumu, kas parakstīts tikai un vienīgi nekustamā īpašuma iegādes finansēšanai, pievienošanos kopējai īres maksu sistēmai un divus būvniecības krājlīgumus.
53. Tika jau minēts, ka Direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts no šī dokumenta piemērošanas jomas izslēdz “nekustamā īpašuma būvniecības, pirkuma un nomas līgumus”.
54. Šī izslēgšana ir izskaidrojama ar faktu, ka Direktīvas mērķis ir aizsargāt patērētājus no pārsteiguma elementa, kāds piemīt sliekšņa darījumiem (26). Līgumu, kas noslēgti ārpus uzņēmēja telpām, īpatnība ir tāda, ka parasti līguma apspriešana ir tirgotāja iniciatīva un ka patērētājs nekādā veidā nav sagatavojies šai apspriešanai (27). Patērētājam tātad nav iespējams salīdzināt uzņēmēja piedāvājumu ar citiem piedāvājumiem (28), un tādējādi patērētājam var nebūt iespējams novērtēt visas savas darbības sekas (29).
55. Taču šis pārsteiguma elements nepiemīt nekustamā īpašuma līgumiem un it īpaši nekustamā īpašuma pirkuma līgumiem.
56. Vairākumā dalībvalstu, ja ne visās dalībvalstīs, šāda veida līgumu noslēgšanai ir obligāti jāievēro noteiktas formālas prasības. Šīs formālās prasības var būt fakts, ka līgums ir jānoslēdz valsts tiesu sistēmas ierēdņa klātbūtnē, kuram ir uzdots sastādīt dokumentu un izskaidrot pusēm to saistību apjomu. Šīs prasības var būt arī fakts, ka ir jāpaiet noteiktam laika brīdim no līguma pagaidu parakstīšanas brīža līdz tā galīgai noslēgšanai.
57. Šādos apstākļos ir gandrīz neiespējami, ka nekustamā īpašuma pārdošanas līgums var būt likumīgi noslēgts sliekšņa darījuma situācijā. Tātad tas bija loģiski, ka Direktīva šāda veida līgumus izslēdz no savas piemērošanas jomas.
58. Šajā gadījumā Landgericht Bochum prasa, vai šī izslēgšana paliek spēkā pat tad, ja nekustamā īpašuma pirkuma līgums iekļaujas vienotā finanšu darījumā, kurā bez šī līguma iekļauts arī hipotekārā kredīta līgums, kas noslēgts nekustamā īpašuma iegādes finansēšanai (30).
59. Šajā sakarā Francijas valdība tiesas sēdē ieteica Tiesai piemērot risinājumu, kuru tā piemēroja 1999. gada 22. aprīļa spriedumā lietā Travel Vac (31).
60. Šajā lietā viena no uzdotajiem jautājumiem mērķis bija noteikt, vai saskaņā ar Direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu šī direktīva varētu tikt piemērota “timeshare” veida kopīpašumu līgumiem Direktīvas 94/47/EK izpratnē (32).
61. Šajā jautājumā Tiesa nosprieda, ka uz tādiem kopīpašuma līgumiem, par kādiem ir runa pamata prāvā, “neattiecas Direktīvas 85/577 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētā izslēgšana” (33). Tā uzskatīja, ka šāda veida līgums “attiecas ne tikai uz nekustamā īpašuma daļēja laika lietošanas tiesībām, bet arī uz atsevišķu pakalpojumu sniegšanu, kuru vērtība ir augstāka par nekustamā īpašuma lietošanas tiesību vērtību” (34).
62. No tā izriet, ka viens no noteicošajiem faktiem šajā lietā bija tas, ka līgums neattiecās tikai uz tiesību uz nekustamo īpašumu iegūšanu, bet arī un it īpaši uz atsevišķu pakalpojumu sniegšanu, kā, piemēram, nekustamā īpašuma uzturēšana, kopīpašuma pārvaldīšana un apsaimniekošana, ēkas kopējo pakalpojumu izmantošana un iesaistīšanās starptautiskā organizācijā, kas pircējam dod iespēju uz brīvdienu mītnes apmaiņu (35).
63. Tāpat Tiesa pievērsa noteicošu uzmanību faktam, ka šiem pakalpojumiem bija “lielāka vērtība nekā nekustamā īpašuma lietošanas tiesībām”. Saskaņā ar līgumu pircējam bija jāmaksā PTA 1 090 000 (proti, EUR 5 436,90), no kuriem tikai PTA 285 000 (proti, EUR 1 421,57) veido nekustamā īpašuma kopīpašuma daļas vērtību. Atlikums atbilda pievienotās vērtības nodoklim, pievienotajiem pakalpojumiem un dalībai iepriekš minētajā starptautiskajā organizācijā (36).
64. Šajā gadījumā apstrīdētajam finanšu darījumam nav šādas pazīmes.
65. Es jau minēju, ka šis darījums galvenokārt vai pat tikai un vienīgi attiecās uz īpašuma tiesību iegūšanu uz nekustamo īpašumu.
66. Protams, sabiedrība Heinen & Biege GmbH apņēmās arī sniegt noteiktus pakalpojumus, kuriem ir sakars ar nekustamā īpašuma grupas pārvaldīšanu un apsaimniekošanu (37). Tomēr nav strīda, ka no ekonomiskā viedokļa šie pakalpojumi veido tikai niecīgu daļu no apstrīdētā finanšu darījuma (38).
67. Šādos apstākļos es domāju, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Travel Vac izvirzītais risinājums nav piemērojams strīdīgajam finanšu darījumam.
68. Tātad es iesaku Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka, pamatojoties uz Direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu, tā nav piemērojama nekustamā īpašuma pārdošanas līgumam pat tad, ja šis līgums iekļaujas vienotā finanšu darījumā, kas bez šī līguma ietver arī hipotekārā kredīta līgumu, kas noslēgts nekustamā īpašuma iegādes finansēšanai, pievienošanos kopējai īres maksu sistēmai un divus “būvniecības krājlīgumus”.
B – Par atteikuma ietekmi uz nekustamā īpašuma pirkuma līgumu
69. Otrais prejudiciālais jautājums attiecas uz EKL 95. panta 3. punkta un uz Direktīvas noteikumu interpretāciju.
70. LandgerichtBochum jautā, vai vienota finanšu darījuma gadījumā, kas ietver nekustamā īpašuma pirkuma līgumu un hipotekārā kredīta līgumu, kas parakstīts nekustamā īpašuma iegādes finansēšanai, EKL 95. panta 3. punkts un Direktīva iestājas pret valsts noteikumiem, kas paredz to, ka ar Direktīvas 5. pantu ieviesto atteikuma tiesību izmantošana noved tikai pie kredīta līguma atteikuma un nevis pie nekustamā īpašuma pirkuma līguma atteikuma.
71. Attiecībā uz EKL 95. panta 3. punktu es domāju, ka atbilde uz LandgerichtBochum jautājumu izriet no šīs normas teksta. Tā paredz, ka:
“paredzētajos [direktīvas] priekšlikumos, kas attiecas uz veselības aizsardzību, drošību, vides aizsardzību un patērētāju tiesību aizsardzību, Komisija par galveno uzskata augstu aizsardzības līmeni, īpašu uzmanību pievēršot visiem atklājumiem, kas pamatojas uz zinātnes faktiem. Saskaņā ar attiecīgām pilnvarām arī Eiropas Parlaments un Padome tiecas sasniegt šo mērķi”.
72. Kā to atzīmēja Vācijas valdība, šis pienākums neattiecas uz dalībvalstīm, kā tas ir EKL 249. panta 3. punkta gadījumā (39), bet uz Kopienas likumdošanas procesa dalībniekiem. Tādējādi EKL 95. panta 3. punkts attiecas uz Eiropas Kopienu Komisiju, Eiropas Parlamentu un uz Eiropas Savienības Padomi, bet neattiecas uz dalībvalstu iestādēm. Tādējādi tas neatļauj uzlikt pienākumus šīm varas iestādēm, lai tās nodrošinātu pareizu vai faktisku Kopienas direktīvas transponēšanu.
73. Šādos apstākļos uz LandgerichtBochum jautājuma pirmo daļu ir jāatbild noraidoši.
74. Runājot par jautājuma otro daļu, ir jāatgādina, ka Direktīva dod dalībvalstīm iespēju noteikt tās 5. pantā paredzēto atteikuma tiesību izmantošanas sekas.
75. Es jau minēju, ka Direktīvas 7. pants paredz, ka “atteikuma likumīgo spēku [tiesiskās sekas] nosaka valsts tiesību akti”.
76. Turklāt īpaši attiecībā uz hipotekārā kredīta līgumiem Tiesa nosprieda, ka Direktīva dod dalībvalstīm iespēju noteikt atteikuma ietekmi uz nekustamā īpašuma pirkuma līgumu. Spriedumā lietā Heininger Tiesa precizēja, ka:
“ja [hipotekārā] kredīta līgums atbilst Direktīvas piemērošanas jomai attiecībā uz sliekšņa darījumiem, tad šī līguma iespējamā atteikuma sekas [..] uz nekustamā īpašuma pirkuma līgumu un nekustamā īpašuma ķīlas tiesību nodrošinājumu nosaka valsts tiesību akti” (40).
77. No tā izriet, ka atteikuma seku noteikšana uz nekustamā īpašuma pirkuma līgumu ir pakļauta dalībvalstu kompetencei.
78. Šajā gadījumā iesniedzējtiesa un atsevišķas personas, kas iestājušās lietā, proti, laulātie Šultes un Komisija, uzskata, ka Kopienu tiesības nosaka šīs kompetences izpildes robežas.
79. Viņi atsaucas uz Direktīvas izvirzīto mērķi, kā arī uz Kopienu tiesību “lietderīgas iedarbības” vai “efektivitātes” jēdzienu. Viņuprāt, pat tad, ja valsts iestādēm ir brīva izvēle atteikuma tiesību seku noteikšanā, tām, nosakot to kārtību, ir jāraugās, lai tās nodrošinātu pilnīgu Direktīvas efektivitāti un tās izvirzīto mērķu īstenošanu, proti, patērētāju aizsardzību.
80. Šajā gadījumā tas tomēr tā neesot, jo, paredzot, ka hipotekārā kredīta līguma atteikums neietekmē nekustamā īpašuma pirkuma līguma spēkā esamību, Vācijas tiesību akti padarītu atteikuma tiesību izmantošanu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu.
81. Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka Direktīvas noteikumi nekustamo īpašumu līgumu jomā ir īpaši skaidri un precīzi.
82. Tika jau minēts, ka šī teksta 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts no Direktīvas piemērošanas jomas skaidri izslēdz līgumus, kas attiecas uz “nekustamā īpašuma būvniecību, pirkumu un nomu”. Direktīva nav ne pārprotama, nedz divdomīga attiecībā uz faktu, ka tā nav piemērojama nekustamā īpašuma pirkuma līgumiem.
83. Šādos apstākļos es domāju, ka nav iespējams atsaukties uz Direktīvas mērķi vai uz “lietderīgas iedarbības” jēdzienu, lai pamatotu pretēju risinājumu.
84. Kā jau es norādīju savos secinājumos lietā Schilling un Nehring (41), tā saukto “teleoloģisko” interpretāciju un “lietderīgas iedarbības” jēdzienu Tiesa nepiemēro jebkurai situācijai.
85. Uzmanīga judikatūras pārbaude parāda, ka mērķa interpretācija tiek lietota tikai tad, ja apstrīdētie noteikumi var būt par pamatu vairākām interpretācijām.
86. Šī metode bieži tiek lietota, lai apstiprinātu normas nozīmi, kas, lai arī nebūdama pilnīgi skaidra un nepārprotama, parasti rada nelielas šaubas. Šādā gadījumā atsauksme uz Kopienas tiesību aktu tekstu un mērķi sniedz papildu iespējas interpretācijas procesā (42).
87. Tiklīdz ir grūti interpretēt minēto tekstu tikai un vienīgi no tā formulējuma, teleoloģiskajai interpretācijai ir nozīmīga, šādā gadījumā pat galvenā loma. Tā tas ir gadījumā, ja apstrīdētā norma ir pārprotama (43). Tas tā ir arī gadījumā, ja norma ir “tiesiskais standarts”, tādējādi norādot likumdevēja vēlmi dot tiesai iespēju piemērot noteikumus attiecībā uz katru atsevišķu gadījumu, lai to atbilstoši piemērotu tās izskatāmās lietas faktiem (44).
88. Savukārt teleoloģiskā interpretācija netiek izmantota, ja apstrīdētais dokuments, kā tas ir šajā gadījumā, ir absolūti skaidrs un nepārprotams. Šādā gadījumā pietiek ar pašiem Kopienu tiesību aktu noteikumiem. Piemēram, kādas lauksaimniecības regulas gadījumā Tiesa atzīmēja, ka apstrīdētā noteikuma teksts bija “skaidrs un nepārprotams” un tādējādi nebija nepieciešams atsaukties uz izvirzīto mērķi (45).
89. Tāda pati analīze ir piemērojama attiecībā uz “lietderīgas iedarbības” jēdzienu Kopienu tiesībās.
90. Ir zināms, ka, ja Kopienu tiesību aktus ir iespējams interpretēt dažādi, vēlme nodrošināt Kopienu tiesību efektivitāti Tiesai bieži liek dot priekšroku tādai interpretācijai, kas var labāk nodrošināt šo lietderīgo iedarbību (46). Tomēr pēc definīcijas šī judikatūra ir piemērojama tad, ja minētajam tiesību aktam ir “iespējamas vairākas interpretācijas” (47). Tātad tā nav piemērojama normai, kurai, kā tas ir šajā gadījumā, piemīt iepriekš minētā skaidrība un precizitāte.
91. Manuprāt, šī analīze attiecībā uz interpretāciju, kas balstās uz mērķi, un attiecībā uz Kopienu tiesību aktu lietderīgu iedarbību ir jāpiemēro arī tad, ja normas redakcija, kā tas ir šajā gadījumā, ir pretrunā Direktīvas, kurā tā ietilpst, mērķim.
92. Ir zināms, ka atbilstoši Direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktam Direktīvas noteikumi un tai skaitā tie, kas ievieš atteikuma tiesības, nav piemērojami nekustamā īpašuma pirkuma līgumiem. Ir arī zināms, ka Direktīvas mērķis, proti, patērētāju aizsardzība, tajā pašā laikā prasīja citu interpretāciju, kas tādā vai citādā veidā atļautu, ka hipotekārā kredīta līguma atteikums ietekmē nekustamā īpašuma pirkuma līguma spēkā esamību. Tātad pastāv zināmas pretrunas starp Direktīvas tekstu un tās izvirzīto mērķi.
93. Tomēr, kā es to norādīju iepriekš minētajā lietā Schilling un Nehring (48), šāda veida pretrunu ir noteikti jāatrisina, balstoties uz tiesiskās drošības principu. Šis princips, kas ir Kopienu tiesību sistēmas pamatprincips (49), prasa, lai Kopienu tiesības būtu skaidras un lai to piemērošanu varētu paredzēt visi tie, uz kuriem tās attiecas (50).
94. Šādā gadījumā vienīgais iespējamais risinājums ir saglabāt interpretāciju, ko nosaka pats normas teksts, pretēji Direktīvas, kurā tā ietilpst, izvirzītajiem mērķiem. Būtu nesaderīgi ar tiesiskās drošības prasībām atsaukties uz teleoloģisko interpretāciju vai uz “lietderīgas iedarbības” jēdzienu, lai Kopienu tiesību normām dotu tādu jēgu, kāda tām acīmredzami nevar būt, ar pamatojumu, ka to redakcija neveicina Direktīvas, kurā tās ietilpst, izvirzītā mērķa sasniegšanu.
95. Ņemot vērā šos apsvērumus, es domāju, ka uz tās mērķi balstīta Direktīvas interpretācija, tāpat kā tās lietderīga iedarbība, nedod iespēju pieprasīt, lai hipotekārā kredīta līguma atteikums tādā vai citādā veidā ietekmētu nekustamā īpašuma pirkuma līguma spēkā esamību.
96. Pavisam cits risinājums būtu tad, ja uzskatītu, ka, neraugoties uz Direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu, tā uzliek dalībvalstīm pienākumu piemērot tās noteikumus attiecībā uz nekustamā īpašuma pirkuma līguma atteikuma tiesībām.
97. Tātad es iesaku Tiesai atbildēt uz otro prejudiciālo jautājumu tā, ka vienota finanšu darījuma gadījumā, kas ietver nekustamā īpašuma pirkuma līgumu un hipotekārā kredīta līgumu, kas noslēgts nekustamā īpašuma pirkšanas finansēšanai, EKL 95. panta 3. punkts un Direktīva nepieprasa, lai hipotekārā kredīta līguma atteikums novestu arī pie nekustamā īpašuma pirkuma līguma atteikuma.
C – Par atteikuma sekām attiecībā uz kredīta līgumu
98. Divi pēdējie prejudiciālie jautājumi arī attiecas uz EKL 95. panta 3. punkta un Direktīvas interpretāciju.
99. LandgerichtBochum jautā, vai vienota finanšu darījuma gadījumā, kas ietver nekustamā īpašuma pirkuma līgumu un hipotekārā kredīta līgumu, EKL 95. panta 3. punkts un Direktīvas 5. panta 2. punkts iestājas pret valsts noteikumiem, kas paredz patērētāja pienākumu kredīta līguma atteikuma gadījumā nekavējoties atmaksāt aizdevuma summu ar procentiem, pat ja aizdevuma summu pēc patērētāja norādījumiem aizdevēja iestāde tieši pārskaitīja nekustamā īpašuma pārdevējam.
100. Neatkarīgi no risinājuma, ko es iesaku šo secinājumu 40.–48. punktā, man šķiet, ka jebkurā gadījumā pēdējie divi LandgerichtBochum uzdotie jautājumi rada pieņemamības problēmas.
101. Ir zināms, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa uzskata, ka EKL 234. pantā paredzētās procedūras ietvaros tai ir jāpārbauda apstākļi, kādos valsts tiesa tai iesniedza lūgumu. Sadarbības gars, kādam ir jāvalda saistībā ar prejudiciālā jautājuma uzdošanu, paredz, ka valsts tiesai no savas puses ir jāņem vērā Tiesai piešķirtās funkcijas, proti, sniegt savu ieguldījumu tiesas spriešanā dalībvalstīs, nevis sniegt konsultatīvu viedokli par vispārējiem vai hipotētiska rakstura jautājumiem (51).
102. Tiesa arī uzskata, ka, lai sniegtu atbilstošu Kopienu tiesību aktu interpretāciju, ir nepieciešams, lai valsts tiesnesis paskaidro iemeslus, kāpēc viņš uzskata, ka ir nepieciešama atbilde uz viņa uzdotajiem jautājumiem (52).
103. Šajā gadījumā es domāju, ka Landgericht Bochum nav skaidri izklāstījusi iemeslus, kuri ir šo pēdējo divu prejudiciālo jautājumu pamatā.
104. Lasot rīkojumu par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, šķiet, ka šie divi jautājumi ir domāti tikai tam, lai pievērstu Tiesas uzmanību sekām, kādas izrietētu no hipotekārā kredīta līguma atteikuma, ja Tiesa nolemtu, ka šis atteikums neietekmē nekustamā īpašuma pirkuma līguma spēkā esamību. Tātad nav droši, ka iesniedzējtiesa šaubās par pašu seku kā tādu spēkā esamību. Jebkurā gadījumā iesniedzējtiesa nevienā mirklī neizklāsta iemeslus, kuru dēļ šīs sekas varētu būt pretrunā Kopienu tiesībām.
105. Patiesībā šķiet, ka šie iemesli parādās, tikai lasot spriedumu par prejudiciālā jautājuma uzdošanu citā lietā, proti, lietā C‑229/04 CrailsheimerVolksbank (53).
106. Šajā lietā HanseatischesOberlandesgericht in Bremen (Vācija) ir iesniegtas vairākas lietas, kas līdzīgas pamata lietai šajā gadījumā. Papildus jautājumam par elementiem, kas veido sliekšņa darījumu Direktīvas izpratnē, šī tiesa paskaidro arī, ka tā ir pārņēmusi un sīkāk paskaidrojusi divus pēdējos LandgerichtBochum uzdotos jautājumus.
107. Attiecībā uz tūlītēju aizdevuma atmaksāšanas pienākumu Hanseatisches Oberlandesgericht in Bremen izklāsta, ka šis pienākums pēc tā rakstura varētu atturēt patērētāju no savu atteikuma tiesību izmantošanas. Apstrīdētā pienākuma izpildīšana varētu izraisīt patērētāja maksātnespēju, ciktāl tas viņam uzliek pienākumu nekavējoties atmaksāt visu aizdevuma summu pakāpeniskas atmaksas vietā, ko viņš varēja veikt, izpildot kredīta līgumu.
108. Tāpat, runājot par procentu maksāšanas pienākumu, Hanseatisches Oberlandesgericht in Bremen izklāsta, ka šāds pienākums arī pēc tā rakstura varētu atturēt patērētāju no atteikuma tiesību izmantošanas. Šie procenti varētu veidot nozīmīgu naudas summu, it īpaši, ja atteikums tiek īstenots ilgu laiku pēc līguma noslēgšanas un tādējādi to varētu iztulkot kā sankcijas, ko piemēro patērētājam atteikuma tiesību izmantošanas dēļ. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Travel Vac Tiesa nosprieda, ka Direktīva iestājas pret to, ka līgums piespiež patērētājam maksāt noteiktas likmes soda naudu tikai par to, ka viņš ir izmantojis savas atteikuma tiesības.
109. Ir jāpiebilst, ka šajā gadījumā Landgericht Bochum nevērībai, šķiet, bijušas tiešas sekas uz dalībvalstu un citu ieinteresēto pušu tiesībām iesniegt apsvērumus, piemērojot Tiesas Statūtu 23. pantu.
110. No lietas materiāliem izriet, ka dažādās personas, kas iestājušās lietā, izņemot Banku un Vācijas valdību (54), ir sapratušas Landgericht Bochum pēdējos trīs jautājumus tā, ka šie jautājumi izskata tikai hipotekārā kredīta līguma atteikuma izraisītās sekas uz nekustamā īpašuma pirkuma līgumu. Tātad viņi šos jautājumus ir izskatījuši saistīti, neiesniedzot īpašus apsvērumus par trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu.
111. Šādos apstākļos es domāju, ka Tiesai nav visi nepieciešamie elementi, lai atrisinātu šos pēdējos jautājumus.
112. Tātad es iesaku Tiesai pasludināt šos jautājumus par nepieņemamiem.
VII – Secinājumi
113. Pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, es iesaku Tiesai pasludināt:
“Landgericht Bochum (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas iesniegts ar 2003. gada 29. jūlija rīkojumu, ir nepieņemams.”
114. Pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa nepiekristu šai analīzei, es tai iesaku atbildēt uz Landgericht Bochum diviem pirmajiem jautājumiem šādi:
“1) Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvas 85/577/EEK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas no Direktīvas piemērošanas jomas izslēdz līgumus, kas saistīti ar nekustamā īpašuma pārdošanu, pat ja šis līgums ietverts vienotā finanšu darījumā, kurā bez šī līguma iekļauts arī hipotekārā kredīta līgums, kas noslēgts tikai un vienīgi nekustamā īpašuma iegādes finansēšanai, pievienošanās kopējai īres maksu sistēmai un divi “būvniecības krājlīgumi”.
2) Vienota finanšu darījuma gadījumā, kurā iekļauts nekustamā īpašuma pirkuma līgums un hipotekārā kredīta līgums, kas noslēgts nekustamā īpašuma iegādes finansēšanai, EKL 95. panta 3. punkts un Direktīva 85/577/EEK neiestājas pret valsts noteikumiem, kas paredz, ka ar šīs Direktīvas 5. pantu ieviesto atteikuma tiesību izmantošana noved vienīgi pie hipotekārā kredīta līguma atteikuma un nevis pie nekustamā īpašuma pirkuma līguma atteikuma.”
1 – Oriģinālvaloda – franču.
2 – Spriedums lietā C‑481/99 (Recueil, I‑9945. lpp.) (turpmāk tekstā – “spriedums lietā Heininger”).
3 – OV L 372, 31. lpp. (saukta arī par “Direktīvu”).
4 – Spriedums lietā Heininger (rezolutīvās daļas 1. punkts).
5 – Ibidem (34. punkts).
6 – Ibidem (32. punkts).
7 – Ibidem (33. punkts).
8 – Ibidem (rezolutīvās daļas 1. punkts).
9 – Ibidem (45. punkts).
10 – Ibidem (rezolutīvās daļas 2. punkts).
11 – BGBl. I, 122. lpp., (turpmāk tekstā – “HwiG”)
12 – OV L 42, 48. lpp.
13 – BGBl. I, 2840. lpp. (turpmāk tekstā – “VerbrKrG”).
14 – Kopš 1965. gada 1. decembra sprieduma lietā 16/65 Schwarze (Recueil, 1081., 1094. lpp.).
15 – Skat. it īpaši 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C‑379/98 PreussenElektra (Recueil, I‑2099. lpp., 38. punkts); 2002. gada 22. janvāra spriedumu lietā C‑390/99 Canal Satélite Digital (Recueil, I‑607. lpp., 18. punkts); 2002. gada 19. februāra spriedumu lietā C‑35/99 Arduino (Recueil, I‑1529. lpp., 24. punkts) un 2003. gada 9. decembra spriedumu lietā C‑116/02 Gasser (Recueil, I‑14693. lpp., 23. punkts).
16 – Skat. it īpaši 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman (Recueil, I‑4921. lpp., 59. punkts); iepriekš minētos spriedumus lietās PreussenElektra, (38. punkts), Canal Satélite Digital (18. punkts) un Arduino (24. punkts).
17 – 1981. gada 16. decembra spriedums lietā 244/80 Foglia (Recueil, 3045. lpp., 21. punkts).
18 – Skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietās Bosman (59. punkts), PreussenElektra (38. punkts), Canal Satélite Digital (18. punkts), kā arī 2002. gada 21. marta spriedumu lietā C‑451/99 Cura Anlagen (Recueil, I‑3193. lpp., 16. punkts); 2002. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑153/00 Der Weduwe (Recueil, I‑11319. lpp., 32. punkts) un 2004. gada 30. marta spriedumu lietā C‑147/02 Alabaster (Recueil, I‑3101. lpp., 54. punkts).
19 – Skat. it īpaši 1981. gada 10. marta spriedumu apvienotajās lietās 36/80 un 71/80 Irish Creamery Milk Suppliers Association u.c. (Recueil, 735. lpp., 6. punkts) un 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑343/90 Lourenço Dias (Recueil, I‑4673. lpp., 19. punkts).
20 – Skat. rīkojumu par prejudiciālā jautājuma uzdošanu (5. lpp.); laulāto Šultu rakstveida apsvērumus (7. lpp.) un Bankas rakstveida apsvērumus (1. lpp.).
21 – Skat. spriedumu lietā Heininger (25. un 26. punkts).
22 – Skat. rīkojumu par prejudiciālā jautājuma uzdošanu (6. un 8. lpp.).
23 – Pirmais prejudiciālais jautājums.
24 – Otrais prejudiciālais jautājums.
25 – Trešais prejudiciālais jautājums.
26 – Skat. Direktīvas preambulu (4. apsvērums), kā arī manus secinājumus lietā Heininger (33.–38. punkts).
27 – Direktīvas preambula (4. apsvērums).
28 – Idem.
29 – 1998. gada 17. marta spriedums lietā C‑45/96 Dietzinger (Recueil, I‑1199. lpp., 19. punkts) un spriedums lietā Heininger (24. punkts).
30 – Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka iesniedzējtiesa pamatojās uz premisu, saskaņā ar kuru apstrīdētie līgumi, proti, hipotekārā kredīta līgums un nekustamā īpašuma pirkuma līgums ir vienots darījums. Taču rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu iesniedzējtiesa pati paskaidroja, ka Bundesgerichtshof bija noraidījusi šo vērtējumu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Bundesgerichtshof uzskata, ka “nekustamā īpašuma kredīts un nekustamā īpašuma pirkums, kas finansēts ar kredīta palīdzību, principā nav uzskatāmi par saistītiem līgumiem, kas veido saimnieciski vienotu darījumu” (skat. šo secinājumu 32. punktu). Landgericht Bochum pirmais jautājums, šķiet, pamatojas uz premisu, kas, kā tā pati to atzīst, saskaņā ar valsts tiesībām ir kļūdaina. Tomēr, pat pamatojoties uz iesniedzējtiesas vērtējumu, es domāju, ka Direktīva nav piemērojama apstrīdētajam darījumam šo secinājumu 60.–68. punktā izklāstīto apsvērumu dēļ.
31 – Lieta C‑423/97 (Recueil, I‑2195. lpp.).
32 – Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 26. oktobra Direktīva par pircēju aizsardzību pret noteiktiem līgumu aspektiem, kas attiecas uz nekustamā īpašuma daļēja laika izmantošanas tiesību iegūšanu (OV L 280, 83. lpp.).
33 – Iepriekš minētais spriedums lietā Travel Vac (25. punkts).
34 – Idem.
35 – Ibidem (10. punkts).
36 – Ibidem (11. punkts).
37 – Skat. laulāto Šultu rakstveida apsvērumus (8. lpp.).
38 – Es jau minēju, ka apstrīdētā darījuma kopējā cena (proti, laulāto Šultu noslēgtā kredīta summa) bija DEM 105 000 un ieinteresēto personu iegādātā dzīvokļa cena bija DEM 90 519. Es arī minēju, ka kredīta neto summa, atņemot visus ar līguma noslēgšanu saistītos izdevums, bija DEM 101 850 un ka šo summu Banka pilnībā pārskaitīja dzīvokļa pārdevējam.
39 – Saskaņā ar šiem noteikumiem “Direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes”.
40 – 35. punkts.
41 – 2002. gada 16. maija spriedums lietā C‑63/00 (Recueil, I‑4483. lpp., 23.–29. punkts).
42 – Skat., piemēram, 1998. gada 7. maija spriedumu lietā C‑390/96 Lease Plan (Recueil, I‑2553. lpp., 28. punkts); 1998. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑355/96 Silhouette International Schmied (Recueil, I‑4799. lpp., 22. punkts) un 2000. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑286/95 P Komisija/ICI (Recueil, I‑2341. lpp., 60. punkts).
43 – 1980. gada 19. jūnija spriedumā lietā 803/79 Roudolff (Recueil, 2015. lpp.) Tiesa nosprieda, ka, ja kādas normas teksts ir divdomīgs, tas ir jāinterpretē, pamatojoties uz tiesību aktu noteikumiem, kuros tas ietilpst.
44 – Skat., piemēram, 1996. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑104/95 Kontogeorgas (Recueil, I‑6643. lpp., 25.–27. punkts); 1999. gada 14. septembra spriedumu lietā C‑275/97 DE + ES Bauunternehmung (Recueil, I‑5331. lpp., 31. un 32. punkts) un 2001. gada 21. jūnija spriedumu lietā C‑206/99 SONAE (Recueil, I‑4679. lpp., 22.–26. punkts).
45 – 1999. gada 16. decembra spriedums lietā C‑74/98 DAT‑SCHAUB (Recueil, I‑8759. lpp., 31. punkts). Skat. kā citu piemēru 1996. gada 24. oktobra spriedumu lietā C‑335/95 Picard (Recueil, I‑5625. lpp., 18.–20. punkts), kurā Tiesa pēc Kopienu Regulas noteikumu citāta secināja, ka minētā regula “nepārprotami atzīst” tās pamatojumam nepieciešamo Kopienu tiesību principu. Visbeidzot, 1990. gada 12. decembra spriedumā lietā C‑172/89 Vandemoortele/Komisija (Recueil, I‑4677. lpp., 13. punkts) Tiesa nosprieda, ka norma nav interpretējama un ka soda uzlikšanas noteikumi, kas paredzēti apstrīdētajā Regulā, bija pietiekami skaidri un tiem nepieļāva citu interpretāciju.
46 – Skat., piemēram, 1996. gada 28. marta spriedumu lietā C‑129/94 RuizBernáldez (Recueil, I‑1829. lpp., 19. punkts); 2000. gada 24. februāra spriedumu lietā C‑434/97 Komisija/Francija (Recueil, I‑1129. lpp., 21. punkts); 2000. gada 9. marta spriedumu lietā C‑437/97 EKW un Wein & Co (Recueil, I‑1157. lpp., 41. punkts) un 2001. gada 4. oktobra spriedumu lietā C‑403/99 Itālija/Komisija (Recueil, I‑6883. lpp., 28. punkts).
47 – Iepriekš minētais spriedums lietā Schilling un Nehring (24. punkts).
48 – Šo secinājumu 31.–33. punkts.
49 – Skat. it īpaši 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑354/95 National Farmers’ Union u.c. (Recueil, I‑4559. lpp., 57. punkts) un 1997. gada 16. oktobra spriedumu lietā C‑177/96 BanqueIndosuez u.c. (Recueil, I‑5659. lpp., 27. punkts).
50 – 1993. gada 16. jūnija spriedums lietā C‑325/91 Francija/Komisija (Recueil, I‑3283. lpp., 26. punkts).
51 – Skat. šo secinājumu 18. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.
52 – Skat. it īpaši 1986. gada 12. jūnija spriedumu apvienotajās lietās 98/85, 162/85 un 258/85 Bertini u.c. (Recueil, 1885. lpp., 6. punkts), kā arī iepriekš minētos spriedumus lietās Foglia (17. punkts), Lourenço Dias (19. punkts), DerWeduwe (37.–39. punkts) un Gasser (24. punkts).
53 – Šī lieta tika iesniegta Tiesā 2004. gada 2. jūnijā, proti, dažas dienas pirms tiesas sēdes šajā lietā, kas notika 2004. gada 15. jūnijā. Tomēr tehnisku tulkojuma iemeslu dēļ es ar šo spriedumu par prejudiciāla nolēmuma sniegšanu varēju iepazīties tikai 2004. gada jūnija beigās.
54 – Personas, kas iestājušās lietā šajā procesā, ir laulātie Šultes, Banka, Vācijas Federatīvā Republika, Itālijas Republika, Francijas Republika un Komisija.