ĢENERĀLADVOKĀTA L. A. HĒLHUDA [L. A. GEELHOED]
SECINĀJUMI,
sniegti 2005. gada 3. martā (1)
Lieta C‑221/03
Eiropas Kopienu Komisija
pret
Beļģijas Karalisti
Valsts pienākumu neizpilde – 1991. gada 12. decembra direktīvas 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti – Piesārņoto ūdeņu vai ūdeņu, ko varētu ietekmēt piesārņojums, neidentificēšana un ar to saistīto jutīgo zonu nepietiekama noteikšana
I – Ievads
1. Šajā tiesvedībā, kas uzsākta saskaņā ar EKL 226. pantu, Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka Beļģijas Karaliste nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai pilnībā un pareizi ieviestu Padomes 1991. gada 12. decembra direktīvas 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (turpmāk tekstā – “Nitrātu direktīva”) (2) 3. panta 1. un 2. punktu, 4., 5. un 10. pantu attiecībā uz Flandrijas reģionu un šīs direktīvas 3. panta 1. un 2. punktu un 5. pantu attiecībā uz Valonijas reģionu. Komisijas prasība ir vērsta uz to, lai konstatētu, ka Beļģijas Karaliste līdz pat šodienai nav pareizi piemērojusi un izpildījusi Nitrātu direktīvu.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Atbilstošie Nitrātu direktīvas noteikumi
2. Nitrātu direktīvas mērķis ir samazināt ūdens piesārņojumu, ko rada vai izraisa lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti un turpmāk novērst šādu piesārņojumu (1. pants). Ar piesārņojumu saprot tiešu vai netiešu lauksaimnieciskas izcelsmes slāpekļa savienojumu izplūdi ūdens vidē, kuras dēļ tiek apdraudēta cilvēku veselība, tiek kaitēts dzīvajiem resursiem un ūdens ekosistēmām, [kaitēts atpūtas iespējām,] ainavai vai citiem likumīgiem ūdens izmantošanas veidiem (2. panta j) punkts).
3. Nitrātu direktīva uzliek dalībvalstīm trīs veida pienākumus. Pirmkārt, dalībvalstīm saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktu un I pielikuma kritērijiem ir jāidentificē ūdeņi, ko ietekmē un ko varētu ietekmēt piesārņojums, ja netiek paredzēta darbība saskaņā ar Nitrātu direktīvas 5. pantu. Otrkārt, dalībvalstīm saskaņā ar 3. panta 2. punktu jānosaka visas pašu teritorijā zināmās zemes platības kā īpaši jūtīgas [jutīgas] zonas, kur nonāk saskaņā ar 1. punktu identificēti ūdeņi, kas sekmē piesārņojumu. Treškārt, saskaņā ar Nitrātu direktīvas 5. pantu tām ir pienākums Nitrātu direktīvas 1. pantā noteikto mērķu īstenošanai izveidot rīcības programmas attiecībā uz noteiktajām īpaši jutīgajām zonām, lai aizkavētu vai novērstu ūdens piesārņošanu ar lauksaimnieciskas izcelsmes nitrātiem.
4. Īpaši jutīgās zonas (3. panta 2. punkts) jānosaka divu gadu laikā pēc šīs direktīvas paziņošanas un sešu mēnešu laikā jāpaziņo Komisijai. Rīcības programmas, kuras ir piemērotas Nitrātu direktīvas 1. pantā minēto mērķu realizēšanai, ir jāizveido divu gadu laikā pēc 3. panta 2. punktā minētās jutīgo zonu noteikšanas (5. panta 1. punkts).
5. Dalībvalstu pienākums ir arī pārskatīt jutīgo zonu sarakstu, lai ņemtu vērā pārmaiņas un faktorus, kas netika paredzēti laikā, kad tika pieņemts sākotnējais saraksta variants (3. panta 4. punkts). Tāpat dalībvalstu pienākums ir pārskatīt sākotnējās rīcības programmu (5. panta 7. punkts).
6. Saskaņā ar Direktīvas 4. pantu, lai nodrošinātu vispārēju līmeni visu ūdeņu aizsardzībā pret piesārņojumu, dalībvalstīm ir pienākums divu gadu laikā pēc šīs direktīvas paziņošanas izveidot labas lauksaimniecības prakses kodeksu, ko lauksaimnieki īsteno brīvprātīgi, un, ja nepieciešams, izstrādāt programmas, kurās ir ietverta arī lauksaimnieku izglītošana un informēšana, kas veicina minēto kodeksu piemērošanu.
7. Visbeidzot, Nitrātu direktīvas 10. panta 1. punkts noteic, ka dalībvalstīm par četru gadu laikposmu pēc šīs direktīvas paziņošanas jāiesniedz Komisijai ziņojums par ūdens piesārņošanas profilakses pasākumiem un karte, kurā ir attēloti identificētie ūdeņi un noteiktās jutīgās zonas, kā arī pārskats par šajās zonās veiktā monitoringa rezultātiem un par rīcības programmu saskaņā ar 5. pantu.
8. Saskaņā ar Direktīvas 12. pantu dalībvalstīs jāstājas spēkā normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības divu gadu laikā pēc tās paziņošanas. Tā kā Direktīva tika paziņota dalībvalstīm 1991. gada 19. decembrī, tām līdz 1993. gada 20. decembrim tā bija jāievieš valsts tiesību sistēmā.
B – Valsts tiesiskais regulējums
9. Flandrijas reģionā ūdens piesārņojuma ar lauksaimnieciskas izcelsmes nitrātiem samazināšana un turpmāka šāda veida ūdens piesārņojuma novēršana juridiski kļuva iespējama ar 1991. gada 23. janvāra dekrētu par vides aizsardzību pret mēslojuma radītu piesārņojumu (Decreet inzake de bescherming van het leefmilieu tegen de verontreiniging door meststoffen, turpmāk tekstā – “Dekrēts par mēslojumu”) (3). Šis dekrēts tika grozīts ar 1995. gada 20. decembra dekrētu. Uz šī pamata Flandrijas valdība pieņēma vairākus ieviešanas lēmumus. Dekrēta par mēslojumu izvērtēšanas 1998. gadā rezultātā tika veiktas izmaiņas, kas stājās spēkā 2000. gada 1. janvārī (4).
10. Valonijas reģionā Nitrātu direktīva ir ieviesta ar Valonijas valdības 1994. gada 5. maija lēmumu par ūdens aizsardzību pret piesārņojumu ar lauksaimnieciskas izcelsmes nitrātiem (5).
11. Noteikumi tiks citēti tiktāl, ciktāl tie attiecas uz lietu.
III – Pirmstiesas procedūra
A – Procedūra 94/2239
12. Procedūras 94/2239 par Nitrātu direktīvas piemērošanu ietvaros 1995. gada 18. maijā Komisija nosūtīja Beļģijas Karalistei brīdinājuma vēstuli. 1997. gada 28. oktobrī pēc Beļģijas Karalistes visas ieniegtās informācijas pārbaudes Komisija Beļģijas Karalistei nosūtīja papildu brīdinājuma vēstuli. Ar vēstuli, kas datēta ar 1998. gada 22. janvāri, Beļģijas Karaliste atbildēja uz papildu brīdinājuma vēstuli. Pēc Beļģijas Karalistes atbildes izanalizēšanas Komisija 1998. gada 23. novembrī nosūtīja Beļģijas Karalistei argumentētu atzinumu, aicinot šo dalībvalsti veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai panāktu atbilstību argumentētajam atzinumam divu mēnešu laikā, skaitot no brīža, kad Komisija sniegusi argumentēto atzinumu. Šajā argumentētajā atzinumā Komisija secināja, ka Beļģijas Karaliste nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai transponētu Nitrātu direktīvas 3. panta 2. punktu, kā arī 4., 5., 6. un 12. pantu. Attiecībā uz 3. panta 2. punktu un 6. pantu Komisija atsaucas uz pārkāpuma procedūru 97/4750. Uz argumentēto atzinumu Beļģijas Karaliste atbildēja ar vēstuli, kas datēta ar 1999. gada 19. februāri. Tajā tiek izskaidrota Flandrijas reģiona nostāja attiecībā uz Komisijas izteiktajiem pārmetumiem. Prasības pieteikumā Komisija norāda arī uz šādām vēstulēm:
Flandrijas reģions
– 1998. gada 10. decembra vēstule, kurā Flandrijas valdība paziņo par jaunu mēslojuma darbības plānu (Mest Actieplan, MAP). Vēstulē minēts 1991. gada 23. janvāra dekrēta par vides aizsardzību pret mēslojuma radītu piesārņojumu un 1985. gada 28. jūnija dekrēta par vides atļaujām (Decreet betreffende de milieuvergunning) grozījumu ierosinājums;
– 1999. gada 25. jūnija vēstule, kurā tiek ziņots, ka 1998. gada 10. decembra vēstulē minētais grozījumu dekrēts Flandrijas parlamentā ir apstiprināts, kā arī pieņemts un izsludināts 1999. gada 11. maijā;
– 2002. gada 4. septembra vēstule, kuras pielikumā ir 2002. gada 14. jūnija Flandrijas valdības lēmuma par zonu, kuras ir jutīgas ūdens kvalitātes ziņā, novērošanu, pārbaudi un papildināšanu, kā paredzēts 1991. gada 23. janvāra Dekrēta par vides aizsardzību pret mēslojuma radītu piesārņojumu 15. panta 3., 4. un 5. punktā, kopija.
Valonijas reģions
– Valonijas reģiona 2001. gada 9. janvāra vēstule (nav pievienota kā pielikums), kurā ir apstiprināts, ka līdz šodienai nav izveidotas Nitrātu direktīvā noteiktās rīcības programmas jutīgajām zonām – Esbeijas krīta slānim [CrétacédeHesbaye] un Briseles smilšu slānim [SablesBruxelliens].
B – Pārkāpumu procedūra 97/4750
13. Papildus pārkāpumu procedūrai 94/2239 Komisija uzsāka arī pārkāpumu procedūru 97/4750. Pārkāpuma procedūras 97/4750 ietvaros nosūtītajā brīdinājuma vēstulē, kas datēta ar 1998. gada 28. oktobri, Komisija papildus norādīja iebildumus, kas līdzīgi procedūras 94/2239 ietvaros izteiktajiem. Šajā brīdinājuma vēstulē Komisija secina, ka Beļģijas Karaliste nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai transponētu Direktīvas 3., 5., 6., 10. un 12. pantu. Beļģijas Karaliste dažādās vēstulēs izsmeļoši atbildēja uz šo brīdinājuma vēstuli. Uz to Komisija 1999. gada 9. novembrī nosūtīja argumentētu atzinumu, kurā tā aicināja Beļģijas Karalisti veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai divu mēnešu laikā no argumentētā atzinuma saņemšanas brīža panāktu atbilstību tam. Beļģijas Karaliste 1999. gada 23. decembrī lūdza termiņa pagarinājumu par vienu mēnesi, lai varētu sniegt atbildi uz argumentēto atzinumu. Beļģijas iestādes 2000. gada 18. februārī atbildēja uz argumentēto atzinumu attiecībā uz Flandrijas reģiona nostāju. Arī šajā procesā Komisija prasības pieteikumā norāda uz vēstulēm, ko Beļģijas Karalistes nosūtīja vēlāk:
Flandrijas reģions
– 2000. gada 15. decembra vēstule par diviem Flandrijas valdības ieviešanas lēmumiem par Dekrētu par mēslojumu (MAP II);
– 2002. gada 17. janvāra vēstule, kurā Flandrijas vides un lauksaimniecības ministre ziņo par to, ka pašlaik tiek konstatēts progress jutīgo zonu noteikšanā saskaņā ar Nitrātu direktīvu;
– 2002. gada 24. aprīļa vēstule par Dekrēta par mēslojumu un tā ieviešanas noteikumu franču valodas redakciju;
– 2002. gada 21. jūnija vēstule, ar ko nosūtīts Lēmums par jutīgo zonu noteikšanu un piezīme par mēslojuma politiku Flandrijā;
– 2002. gada 4. septembra vēstule par Flandrijas valdības 2002. gada 14. jūnija lēmumu par zonu, kuras ir jutīgas ūdens kvalitātes ziņā, novērošanu, pārbaudi un papildināšanu, kā noteikts 1991. gada 23. janvāra Dekrēta par vides aizsardzību pret mēslojuma radītu piesārņojumu 15. panta 3., 4. un 5. punktā;
– 2002. gada 19. septembra vēstule par Nitrātu direktīvas ieviešanu un labas lauksaimniecības prakses kodeksu (barības vielas, āra platībās audzēti dārzeņi un augļi) pielikumā.
Valonijas reģions
– 2000. gada 22. decembra vēstule ar programmu par slāpekļa ilgtermiņa apsaimniekošanu lauksaimniecībā;
– 2001. gada 19. jūnija un 5. septembra vēstules ar lēmumprojektu par slāpekļa ilgtermiņa apsaimniekošanu lauksaimniecībā;
– 2002. gada 13. jūnija vēstule ar diviem lēmumiem par divu jutīgo zonu noteikšanu;
– vēstule, kas datēta ar 2002. gada 13. novembri, ar dekrēta par slāpekļa ilgtermiņa apsaimniekošanu lauksaimniecībā projektu;
– – 2002. gada 11. decembra vēstule par Valonijas valdības 2002. gada 10. oktobra lēmumu par slāpekļa ilgtermiņa apsaimniekošanu lauksaimniecībā.
14. Tā kā Komisija uzskatīja, ka situācija, neskatoties uz Beļģijas iestāžu sniegtajiem datiem, vēl joprojām nav apmierinoša, tā 2003. gada 22. maijā cēla šo prasību.
15. Komisija un Beļģijas Karaliste tika uzklausītas 2005. gada 12. janvāra tiesas sēdē.
IV – Prasība
16. Komisija ir izvirzījusi piecus iebildumus attiecībā uz Flandrijas reģiona veiktajiem pasākumiem:
– Beļģijas Karaliste, pārkāpjot Nitrātu direktīvas 3. panta 1. punktu, nevienos noteikumos nav noteikusi, kurus ūdeņus ietekmē vai varētu ietekmēt piesārņojums. Lai gan atbildīgās Flandrijas iestādes vēlāk ar 2002. gada 14. jūnija (6) lēmumu šos ūdeņus esot identificējušas, tomēr Komisija par to informāciju nav saņēmusi. Turklāt Komisija norāda, ka identificēšana neesot notikusi saskaņā ar Direktīvu;
– Beļģijas Karaliste, nosakot jutīgās zonas Flandrijā, nav ievērojusi Nitrātu direktīvas 3. pantā noteikto procedūru un kritērijus;
– Flandrijas labas lauksaimniecības prakses kodekss neatbilst Nitrātu direktīvas 4. panta un II pielikuma prasībām;
– Flandrijas rīcības programma neatbilst Nitrātu direktīvas 5. panta un III pielikuma prasībām, jo tā neder visām Flandrijas reģionā noteiktajām jutīgajām zonām un ir nepilnīga;
– ziņojumā par Flandrijas reģionu nav iekļauti visi dokumenti un informācija, kam jābūt saskaņā ar Nitrātu direktīvas 10. pantu, aplūkojot to kopā ar tās V pielikumu.
17. Saistībā ar Valonijas reģionu Komisijai ir šādi iebildumi:
– Beļģijas Karaliste ir pārkāpusi Direktīvas 3. panta 2. punktu un 12. pantu, jo Valonijas reģions tikai daļā teritorijas un novēloti ir identificējis ūdeņus un noteicis jutīgās zonas un jutīgo zonu noteikšana ir nepilnīga;
– Valonijas iestādes, pārkāpjot Direktīvas 3. pantu, identificējot piesārņotos ūdeņus un nosakot jutīgās zonas, nav ņēmušas vērā piekrastes un jūras ūdeņu piesārņojumu;
– Beļģijas Karaliste ir pārkāpusi Direktīvas 5. pantu, jo Valonijas reģions pēc tam, kad tas savā teritorijā noteica divas jutīgās zonas, tam noteiktajā laikā nav izstrādājis rīcības programmas.
V – Prasības pieņemamība
18. Prasības pieteikumā Komisija lūdz Tiesu ņemt vērā tiesisko regulējumu, kas Beļģijā pieņemts Nitrātu direktīvas ieviešanai pēc argumentētajos atzinumos noteikto termiņu beigām. Tādējādi Tiesa varētu redzēt, ka norādītie trūkumi Nitrātu direktīvas ieviešanā vēl aizvien vismaz daļēji pastāv.
19. Manuprāt, Tiesa šo lūgumu, kas, iespējams, ir Komisijas mēģinājums izvairīties no turpmākas tiesvedības pret Beļģiju, nevar ņemt vērā.
20. Nitrātu direktīva paredz vienu otrai sekojošas darbības, kuras ir jāveic dalībvalstīm, lai sasniegtu tajā noteiktos mērķus. Valsts tiesību aktos dalībvalstīm ir jāizveido nepieciešamie pamati, kas vajadzīgi administratīvajai rīcībai šīs direktīvas ieviešanā. Pēc tam tām jāidentificē ar nitrātiem piesārņotie ūdeņi, kā arī tie ūdeņi, ko varētu apdraudēt šāds piesārņojums. Tad seko to jutīgo zonu noteikšana, kurās novadīšana varētu veicināt identificēto ūdeņu turpmāku piesārņojumu ar nitrātiem. Attiecībā uz nitrātu izmantošanas ierobežošanu jutīgajās zonās ir jāizstrādā un jāievieš rīcības programmas. Visbeidzot, šīs rīcības programmas ir ik pēc laika jāpārskata atbilstīgi tālākai attīstībai noteiktajās jutīgajās zonās. Šai darbību ķēdei, kas detalizēti aprakstīta iepriekš 2.–8. punktā, ir paredzēti vairāki termiņi, kuros kā ķēdes posmi ir jāveic atsevišķas darbības, kā arī pienākums informēt Komisiju.
21. No Nitrātu direktīvas mērķiem un sistēmas izriet, ka tā dalībvalstīm uzliek gandrīz pastāvīgu pienākumu atbilstoši rīkoties šajā Direktīvā noteikto darbību formā, lai īstenotu iecerēto nitrātu koncentrācijas samazināšanu piesārņotajos ūdeņos. Tam ir nepieciešama dalībvalstu pieņemto vai paredzēto ieviešanas pasākumu saskaņota pārbaude.
22. Tā kā Nitrātu direktīvas ieviešanā no dalībvalstīm tiek pieprasīts, lai tās pieņem vairākus vienu otram sekojošus pasākumus, ir iespējams, ka tās neizpilda pienākumus dažādos veidos:
– tās prasītās darbības neveic vai veic par vēlu;
– to veiktās darbības ir nepietiekamas vai nepareizas;
– tās neizpilda pienākumus, ieviešot pieņemtos pasākumus, vai arī tie nav pietiekami attiecībā uz tirgus dalībniekiem, kam tie adresēti;
– pēc atbilstoša termiņa beigām tās neizpilda pienākumus attiecībā uz Nitrātu direktīvā paredzēto rezultātu sasniegšanu.
23. Tieši tādēļ, ka Nitrātu direktīva dalībvalstīm prasa veikt apjomīgu pasākumu kopumu, kas jāīsteno ilgākā laikposmā, Komisija to pārrauga. Atšķirībā no daudzām citām direktīvām, kuru ieviešana dalībvalstīs ir pabeigta ar to savlaicīgu transponēšanu valsts tiesībās, Nitrātu direktīvas ieviešanas pārraudzībai nepieciešama pastāvīga kontrole pār visām ieviešanas ķēdes posmu secīgajām stadijām un ar ieviešanu faktiski sasniegto rezultātu kontrole.
24. Šādā kontekstā Komisija efektivitātes iemeslu dēļ, iespējams, varētu lūgt Tiesai pieņemt nolēmumu, kurš attiecas ne tikai uz to, kāda dalībvalsts rīcība bijusi pirms pirmstiesas procedūras noslēguma, bet arī attiecībā uz dalībvalsts darbībām pēc tam. Tas galu galā ļauj aptvert lielu daļu ieviešanas ķēdes un, iespējams, izvairīties no citām procedūrām pret attiecīgo dalībvalsti. Arī dalībvalsts var būt ieinteresēta šādā risinājumā, jo tā jutīsies drošāk attiecībā uz darbībām nākotnē.
25. Tomēr uzskatu, ka šāds risinājums, ņemot vērā Tiesas pastāvīgo judikatūru, nav īstenojams. Saskaņā ar šo judikatūru jautājums, vai un cik lielā mērā dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, nosakāms, vadoties pēc situācijas argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās, un Tiesa nevar ņemt vērā vēlākās izmaiņas (7).
26. Tiesa savos spriedumos ir norādījusi iemeslus šai striktajai ierobežošanai:
– procesuāla garantija dalībvalstij, kurai pirmstiesas procedūras ietvaros ir jābūt iespējai atbildēt Komisijai (8);
– nepieciešamība dot dalībvalstij iespēju, apspriežoties ar Komisiju, vēl joprojām pieņemt nepieciešamos pasākumus, šādi izvairoties no nelabvēlīga Tiesas sprieduma (9);
– garantija, ka iespējamā tiesvedībā Tiesā var tikt viennozīmīgi noteikts strīda priekšmets (10).
27. Prasība, un tas attiecas arī uz šo prasību, līdz ar to nav pieļaujama, ciktāl tā attiecas uz iebildumiem, kuri pirmstiesas procesā nav izskatīti.
28. Turklāt šīs pastāvīgās judikatūras piemērošana noteikti nenozīmē, ka līdz ar to tiks nopietni apgrūtināta tādu noteikumu kā Nitrātu direktīvas noteikumi izpildes un ieviešanas kontrole. Komisija galu galā var pirmstiesas procesā precīzi noteikt dalībvalstij veicamo ieviešanas pasākumu saturu. Ja Tiesa tos apstiprina tiesas procesā, tad šādam lēmumam ir sekas arī attiecībā uz to, kas dalībvalstij vēl jāveic, pildot no Direktīvas izrietošos pienākumus.
29. Attiecībā uz šo procesu tas nozīmē, ka nav pieļaujami Komisijas iebildumi vai tā iebildumu daļa, kas nav pamatota ar brīdinājuma vēstuli un argumentētajiem atzinumiem – un tas attiecas uz visiem pasākumiem, kuri Beļģijā veikti pēc argumentētajos atzinumos noteiktā termiņa beigām abos pirmstiesas procesos.
30. Tādēļ turpmākajā atsevišķo iebildumu iztirzājumā pārbaudīšu, vai un cik lielā mērā tie ir pieļaujami.
VI – Vērtējums
A – Ievada apsvērumi
31. Beļģijas valsts federālajā struktūrā par Direktīvas ieviešanu atbildīgi ir reģioni. Tādēļ, izvērtējot šo prasību, konsekventi jāpārbauda, kurus pasākumus savas piekritības ietvaros ir veikuši atsevišķie reģioni un vai šie pasākumi ir pietiekami. Ņemot vērā, ka Kopienas ietvaros par Kopienu tiesību aktu ieviešanu atbildīga ir Beļģijas valsts, katrs secinājums, kas apliecina, ka Direktīvas ieviešana reģionos ir notikusi novēloti un/vai nepilnīgi, apstiprina faktu, ka Beļģijas Karaliste nav izpildījusi savus pienākumus.
B – Direktīvas 3. panta pienākumu neizpilde
Iebildumi attiecībā uz Flandrijas reģionu
32. Pirmkārt, Komisija norāda, ka Beļģija nav izpildījusi pienākumus, kas izriet no Nitrātu direktīvas 3. panta 1. punkta. Flandrijas reģions nav identificējis ūdeņus, kurus ietekmē piesārņojums vai kurus varētu ietekmēt piesārņojums, ja netiek ieviesti Direktīvas 5. pantā paredzētie pasākumi. Turklāt Komisija uzskata arī, ka Beļģijas valdība ir pārkāpusi Direktīvas 3. panta 1. punktu un tās I pielikuma A daļas 3. punktu, jo tā Direktīvas nozīmē nav identificējusi Ziemeļjūras ūdeņus kā eitroficētus. Visbeidzot, Komisija apgalvo, ka tai nav ziņots par Flandrijas valdības 2002. gada 14. jūnija lēmumu (11). Turklāt ūdeņu identificēšanas metode neatbilst Nitrātu direktīvas 3. panta 1. punktam un I pielikuma kritērijiem.
33. Savā replikā Beļģijas valdība norāda, ka Flandrijas reģions ir nekavējoties noteicis jutīgās zonas, pamatojoties uz Nitrātu direktīvas I pielikuma kritērijiem, jo uzskatīja, ka ir iespējams vienlaicīgi veikt noteikšanu saskaņā ar 3. panta 1. punktu un identificēšanu saskaņā ar 3. panta 2. punktu. Kaut arī formāli ūdeņi netika noteikti, Flandrijas reģions 3. panta 1. punkta posmu nav izlaidis. Pirms jutīgo zonu noteikšanas ūdeņos ir veikti mērījumi, un šie mērījumi ir izmantoti jutīgo zonu noteikšanai.
34. Komisija uzskata arī, ka Flandrijas reģiona tiesiskais regulējums neatbilst Direktīvas 3. panta 2. punkta prasībām. Vairākas zonas nepamatoti nav iekļautas jutīgajās zonās, un jutīgo zonu noteikšanas kritēriji pilnībā nesaskan ar Direktīvas 3. panta kritērijiem. Turklāt iesniegto mērījumu rezultātu pārbaude liecina, ka liels skaits zonu nav noteiktas kā jutīgas, kaut arī no tām notikusi novadīšana saskaņā ar 3. panta 1. punktu identificētos ūdeņos un tika veicināts piesārņojums.
35. Nosakot jutīgās zonas, Flandrijas reģions izšķir četras kategorijas: zonas, kuras ir jutīgas attiecībā uz ūdens kvalitāti (Dekrēta par mēslojumu 15. panta 6. punkts), jutīgās zonas ekoloģiskas nozīmes lauksaimniecības teritorijās (Dekrēta par mēslojumu 15.a pants), dabas jutīgās zonas (Dekrēta par mēslojumu 15.b pants) un zonas, kas bagātas ar fosfātu (Dekrēta par mēslojumu 15.c pants).
36. Pirmkārt, kā uzskata Komisija, saskaņā ar Dekrēta par mēslojumu 15. panta 6. punktu tika noteiktas tikai tādas zonas, kuras ir jutīgas attiecībā uz ūdens kvalitāti un kuras tiek vai varētu tikt izmantotas dzeramā ūdens ieguvei. Šāda pieeja ir pretrunā gan ar Nitrātu direktīvas 3. panta 1. un 2. punkta jēgu, gan I pielikuma kritērijiem, kas noteikti Dekrēta par mēslojumu 15. panta 4. un 5. punktā. No iepriekš minētajiem noteikumiem izriet, ka, identificējot ūdeņus, ko ietekmē piesārņojums, ir jāņem vērā visi gruntsūdeņi, nevis tikai gruntsūdeņi, kas paredzēti iedzīvotāju patēriņam. Šādas rīcības rezultātā Flandrijā kā zonas, kuras ir jutīgas attiecībā uz ūdens kvalitāti, tika noteiktas tikai tās zonas, kuras atrodas teritorijās, kas ir paredzētas vai tiek izmantotas dzeramā ūdens ieguvei. Flandrijas reģions to apstiprināja atbildē uz brīdinājuma vēstuli. Tajā ir teikts: “Mēs uzskatām, ka uz šo brīdi ir pietiekami, ja tiek identificēti virszemes ūdeņi, kas varētu tikt izmantoti vai tiek izmantoti dzeramā ūdens sagatavošanai”.
37. Otrkārt, saskaņā ar Komisijas vērtējumu kritēriji jutīgo zonu noteikšanai kategorijās “jutīgās zonas kā ekoloģiskas nozīmes lauksaimniecības zonas”, “jutīgas dabas zonas” un “ar fosfātu bagātas zonas” pilnībā nav (tiešā) saistībā ar Direktīvas 3. panta 1. un 2. punktā un ar I pielikumā noteiktajiem kritērijiem. Tas nozīmē, ka daudzas zonas netika noteiktas kā jutīgas, kaut arī šajās zonās nonāk ūdeņi, kas identificēti saskaņā ar Direktīvas 3. panta 1. punktu, un sekmē piesārņojumu. Flandrijas reģiona dati apliecināja, ka 70–80 % Flandrijas teritorijas bija jānosaka kā jutīga zona.
38. Treškārt, Komisija apgalvo, ka jutīgo zonu noteikšana, kāda tā parādās Flandrijas valdības 2002. gada 14. jūnija lēmumā (12), neatbilst Nitrātu direktīvas 3. pantam un I pielikuma kritērijiem.
39. Savā atbildē uz repliku Beļģijas valdība norāda, ka “ūdens” zonu noteikšana ir ne tikai to zonu noteikšana, kuras varētu tikt vai tiek izmantotas dzeramā ūdens ieguvei, bet ka atbilstoši Nitrātu direktīvai ir noteiktas arī citas zonas, kuras ir jutīgas attiecībā uz ūdens kvalitāti. Jutīgajās zonās, kuras saskaņā ar 15.a pantu ir noteiktas kā ekoloģiskas nozīmes lauksaimniecības zonas un saskaņā ar 15.b pantu ir noteiktas kā “dabas” jutīgās zonas, ir veikti papildu obligātie pasākumi, kuri savā regulējumā ir plašāki nekā Flandrijas reģionā spēkā esošie. Šiem pasākumiem bija tas pats mērķis kā Direktīvai, nenosakot, ka šīs zonas ir zonas, kuras ir jutīgas attiecībā uz ūdens kvalitāti Nitrātu direktīvas nozīmē. Šo jutīgo zonu noteikšana netika pamatota ar šīs direktīvas kritērijiem.
40. Tiesas sēdē Beļģijas valdība uzsvēra, ka tās politikas mērķis attiecībā uz Flandriju ir palielināt katra lauksaimnieka atbildību par katru atsevišķo zemes gabalu. Ar šādu politiku efektīvi tiek samazināta novadīto nitrātu koncentrācija, līdz ar to ļaujot īstenot Nitrātu direktīvas normas arī atsevišķos zemes gabalos.
Iebildumi attiecībā uz Valonijas reģionu
41. Komisija uzskata, ka Beļģijas Karaliste ir pārkāpusi Nitrātu direktīvas 3. panta 2. punktu un 12. pantu, jo tikai daļā teritorijas ir identificējusi ūdeņus un noteikusi jutīgās zonas. Turklāt zonu noteikšana nav tikusi īstenota noteiktajā termiņā un jutīgo zonu noteikšana līdz pat šai dienai nav pilnīga.
42. Komisija norāda uz ziņojumu, kas ar 1996. gada 20. septembra vēstuli tika iesniegts saskaņā ar Nitrātu direktīvas 10. pantu, no kura ir skaidrs, ka Nitrātu direktīvā noteiktajā termiņā jutīgās zonas tika noteiktas tikai daļā no reģiona teritorijas, jo minētā ziņojuma sagatavošanas laikā trīs apakšreģionos – Peidervā [Le pays deHerve], Komēnā–Varntonā [Comines-Warneton] un Kondrozā [Condroz] – vēl notika izpēte. Kā uzskata Komisija, šīs teritorijas bija jānosaka kā jutīgas zonas pirms 1993. gada 20. decembra. Visbeidzot, 2002. gada 19. martā Komēna–Varntona un Sidnamīra [Sudnamurois] (daļa no Kondrozas) tika noteiktas kā jutīgas zonas. Tomēr Sidnamīras rietumu daļa, reģions starp Sambru [Sambre] un Māsu [Maas], tikai daļēji tika noteikta kā jutīga zona, lai gan Environmental resources management (13) pētījuma rezultāti skaidri liecināja par to, ka nitrātu līmenis tur bija tikpat augsts kā austrumu daļā. Turklāt Peiderva līdz pat šai dienai nav noteikta kā jutīgā zona. Nobeigumā Komisija piebilst, ka pārāk neliela krītainās Esbeijas teritorijas daļa ir noteikta kā jutīga zona un ka saskaņā ar Environmental resources management pētījuma rezultātiem arī tās rietumu daļa bija jānosaka kā jutīga zona.
43. Beļģijas valdība noliedz apgalvojumu, ka noteikšana netika īstenota paredzētajā termiņā, un norāda, ka šeit ir piemērojams Nitrātu direktīvas 3. panta 4. punkts. Saskaņā ar šo pantu dalībvalstīm jāpārskata, vajadzības gadījumā jāgroza vai jāpapildina noteikto jutīgo zonu saraksts vismaz reizi četros gados, lai ņemtu vērā pārmaiņas un faktorus, kas nebija paredzēti iepriekšējās noteikšanas laikā. Minēto problemātisko jutīgo zonu esamība tika noteikta jau pirmajā pētījumā, kas veikts saskaņā ar 3. panta 1. un 2. punktu 1994. gadā, taču pētījumi toreiz vēl netika pabeigti, un tāpēc Komēnas–Varntonas pašvaldība un Sidnamīra kā jutīgas zonas saskaņā ar 3. panta 4. punktu tika noteiktas 2002. gada 19. martā. Beļģijas Karaliste nepiekrīt Komisijas pētījuma secinājumiem, ar kuriem tā cenšas pierādīt, ka reģions starp Sambru un Māsu arī ir nosakāms kā jutīga zona. Sidnamīras noteikšana bija pamatota ar nitrātu satura mērījumu rezultātiem un atbilda Nitrātu direktīvas 3. panta kritērijiem.
44. Atbildot uz Komisijas iebildumu par Peidervas nenoteikšanu kā jutīgu zonu, Beļģija norāda uz īpašo statusu, kāds piešķirts šai teritorijai. Nitrātu direktīvas 5. pantā minētie pasākumi nebija efektīvākie nitrātu izraisītā piesārņojuma apkarošanai, tādēļ šajā zonā tika piemēroti īpaši pasākumi.
45. Visbeidzot, Beļģijas valdība noraida Komisijas iebildumu par to, ka krītainajā Esbeijas teritorijā kā jutīgā zona nav noteikts pietiekami liels apgabals. Nitrātu satura mērījumi parādīja, ka krītainās Esbeijas teritorijas rietumu daļa nav piesārņota.
46. Nobeigumā Komisija norāda, ka Valonijas iestādes, identificējot piesārņotos ūdeņus un nosakot jutīgās zonas, nav ņēmušas vērā piekrastes un jūras ūdeņu piesārņojumu, līdz ar to pārkāpjot Nitrātu direktīvas 3. pantu. Tā norāda, ka Beļģija pati komisijām, kas ir atbildīgas par Oslo un Parīzes konvenciju piemērošanu, ir ziņojusi par eitrofikācijas problēmu gar Beļģijas piekrasti un Šeldas estuārā. Tā kā Beļģijas jūras un piekrastes ūdeņi ir eitrofiski sakarā ar barības vielu novadīšanu no ūdenstecēm, kuras ir piesārņotas ar nitrātiem no lauksaimnieciskās darbības, atbildīgajām reģionālajām iestādēm teritorijas, no kurām notiek novadīšana Ziemeļjūrā un kuras sekmē piesārņojumu, vajadzēja noteikt par jutīgajām zonām.
47. Šeit Beļģijas valdība atsaucas uz to, ka barības vielu pieplūdums, kas rodas no ūdenstecēm, kas piesārņotas ar nitrātiem no lauksaimnieciskās darbības, Valonijas apgabalā ir nenozīmīgā daudzumā.
C – Vērtējums
Pieņemamība
48. Komisijas iebildumi, kuri attiecas uz Flandrijas valdības 2002. gada 14. jūnija lēmumu un uz to, ka krītainās Esbeijas teritorija nav pietiekamā apmērā noteikta kā jutīga zona, ir jāuzskata par nederīgiem, jo tie paplašina strīda priekšmetu salīdzinājumā ar argumentēto atzinumu (14).
49. Tādējādi ar iepriekš minēto saistītie Komisijas iebildumi nav pieņemami.
Par lietas būtību
50. Nitrātu direktīvas 3. panta 1. un 2. punkts liek dalībvalstīm vēlākais līdz 1993. gada 20. decembrim izpildīt šādus atsevišķus pienākumus:
– tām jāidentificē ūdeņi, ko ietekmē piesārņojums ar slāpekļa maisījumu no lauksaimnieciskas izcelsmes avotiem, un ūdeņi, ko tas varētu ietekmēt, ja netiek veikti pasākumi slāpekļa piesārņojuma no lauksaimnieciskas izcelsmes avota samazināšanai;
– šim nolūkam lauksaimniecības teritorijas, kurās tiek novadīti ūdeņi, kas ir identificēti kā piesārņoti vai kā tādi, kas varētu tikt piesārņoti ar slāpekļa maisījumu, tām jānosaka kā jutīgās zonas.
51. Ūdeņi, ko ietekmējis (vai varētu ietekmēt) piesārņojums, tiek identificēti, izmantojot Direktīvas I pielikuma kritērijus. Saskaņā ar šiem kritērijiem virszemes saldūdeņi, it īpaši tādi, kas tiek vai varētu tikt izmantoti dzeramā ūdens ieguvei, kas satur vai varētu saturēt augstāku nitrātu koncentrāciju, nekā noteikts Direktīvā 75/440/EEK (15), ja netiek veikti Direktīvas 5. pantā paredzētie pasākumi, ir jāidentificē kā piesārņojuma ietekmēti ūdeņi. Tas pats attiecas uz gruntsūdeņiem, kas satur vai varētu saturēt nitrātus vairāk par 50 mg/l, ja netiek veikti Direktīvas 5. pantā paredzētie pasākumi, un dabīgiem saldūdens ezeriem, citiem saldūdeņiem, estuāra ūdeņiem, piekrastes ūdeņiem un jūras ūdeņiem, kuros ir konstatēta vai tuvākajā laikā varētu tikt konstatēta eitrofikācija, ja netiek veikti Direktīvas 5. pantā paredzētie pasākumi.
52. Piemērojot šos kritērijus, dalībvalstīm ir jāņem vērā augsnes un ūdeņu fizikālās un vides īpatnības, pašreizējās zināšanas par slāpekļa maisījuma “uzvedību” apkārtējā vidē (augsnē un ūdeņos) un, visbeidzot, zināšanas par Direktīvas 5. pantā veikto pasākumu iedarbību.
53. Pirmkārt, ir jānorāda, ka Beļģijas Karaliste ir atzinusi, ka ūdeņi, ko ir ietekmējis (vai varētu ietekmēt) piesārņojums, Flandrijas reģionā formāli nav identificēti. Tas skar noteikšanu, ko paredz Nitrātu direktīvas 3. panta 2. punkts. Jutīgo zonu noteikšanu var veikt pareizi tikai tad, ja ir pabeigta sākotnējā identificēšana. Līdz ar to, beidzoties Komisijas argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, Beļģijas Karaliste nebija izpildījusi pienākumus saskaņā ar Nitrātu direktīvas 3. panta 1. punktu.
54. Ir skaidrs, ka Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Direktīvas 3. panta 2. punktu, jo Flandrijas reģions jutīgās zonas ir noteicis tikai daļēji. Kā jau iepriekš minēts, Nitrātu direktīvas ieviešanai būtiskas ir tikai zonas, kuras ir jutīgas, jo virszemes saldūdeņi un gruntsūdeņi ir piesārņoti sakarā ar nitrātu novadīšanu tajos. Lai gan saskaņā ar Dekrētu par mēslojumu tika noteiktas zonas, kuras ir jutīgas citu iemeslu dēļ, piemēram, savas ekoloģiskās un dabas vērtības dēļ, tomēr šajā noteikšanā tika izmantoti citi kritēriji nekā Nitrātu direktīvas 3. pantā un I pielikumā noteiktie. Līdz ar to šāda noteikšana neatbilst Nitrātu direktīvā paredzētajām prasībām. Beļģijas valdības arguments, ka šīs zonas ir noteiktas arī saskaņā ar Nitrātu direktīvas mērķiem, nav uzskatāms par pietiekamu. Galu galā jutības veids noteic, kādi pasākumi veicami, lai mazinātu šādu jutību. Tādēļ nevaram atsaukties uz spriedumu lietā Standley (16). Patiešām, saskaņā ar šo spriedumu dalībvalstīm, piemērojot I pielikumā noteiktos kritērijus, ir plaša rīcības brīvība. Tomēr tās nedrīkst šos kritērijus neņemt vērā, nosakot jutīgās zonas.
55. Saistībā ar tādu zonu noteikšanu, kuras ir jutīgas ūdens kvalitātes dēļ, es gribētu norādīt, ka Dekrēta par mēslojumu 15. panta 6. punkts ierobežo Nitrātu direktīvas piemērošanu. Saskaņā ar šo noteikumu Flandrijas reģionā attiecībā uz ūdens kvalitāti ir noteiktas trīs jutīgo zonu kategorijas:
1) ūdens novadīšanas teritorijas un I, II un III tipa gruntsūdeņu aizsardzības zonas, kas noteiktas, piemērojot 1984. gada 24. janvāra dekrētu par pasākumiem virszemes ūdeņu apsaimniekošanas jomā (Decreet houdende maatregelen inzake het grondwaterbeheer);
2) Flandrijas valdības noteiktās jutīgās zonas, kurās ir nepieciešamas stingrākas normas virszemes ūdeņu apakšhidrogrāfiskajos baseinos, kas paredzēti dzeramā ūdens ieguvei, kas noteikti, piemērojot 1971. gada 26. marta likumu par virszemes ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu (Wet op de bescherming van de oppervlaktewateren tegen verontrainiging);
3) teritorijas, kas ietver pret nitrātiem jutīgas augsnes, kam vajadzīgas stingrākas normas, kādas noteikusi Flandrijas valdība un kuras ir noteiktas, piemērojot 1984. gada 24. janvāra dekrētu par gruntsūdeņu apsaimniekošanu.
56. Zonas, kas neietilpst šajās kategorijās, bet kurās tomēr Direktīvas 3. panta 2. punkta izpratnē nonāk ūdeņi, kas ir vai varētu būt piesārņoti ar slāpekļa maisījumiem, ir izslēgtas no Nitrātu direktīvas piemērošanas. Tas nav savienojams ar Direktīvu. Līdz ar to arī šajā aspektā Beļģijas valdība pārkāpj Direktīvas noteikto rīcības brīvību.
57. Komisijas iebildumi ir pamatoti arī attiecībā uz Valonijas reģionu. Beidzoties Komisijas argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, Beļģija nebija izpildījusi savus pienākumus identificēt visus ūdeņus saskaņā ar Nitrātu direktīvas 3. panta 1. punktu un noteikt jutīgās zonas saskaņā ar Direktīvas 3. panta 2. punktu. No Valonijas reģiona atbildes uz brīdinājuma vēstuli jau izriet, ka Peidervā 50 mg/NO3/l ierobežojums vairākkārt tika pārsniegts, turklāt zonas, kurās tas netika pārkāpts, bija retums. Komēnas–Varntonas pašvaldībā nitrātu mērījumi svārstījās no 63 līdz 92 mg/NO3/l, un Kondrozā daži mērījumi uzrādīja robežvērtības 50 mg/NO3/l pārsniegšanu. Tajā pašā atbildē Valonijas reģions norāda uz būtisku piesārņojumu teritorijā starp Sambru un Māsu, kurā mērījumi pārsniedz 50 mg/NO3/l. Beļģijas valdības arguments, ka pētījumi skartajās teritorijās vēl nav pabeigti, līdz ar to nevar būt attaisnojums Direktīvas 3. pantā noteikto pienākumu neizpildei. Beļģijas valdība nevar arī atsaukties uz Direktīvas 3. panta 4. punktu, jo 3. panta 4. punkts attiecas uz jutīgo zonu saraksta pārskatīšanu, nevis to sākotnējo noteikšanu.
58. Visbeidzot, Komisijas iebildumi par abiem reģioniem attiecībā uz piekrastes un jūras ūdeņu neidentificēšanu saskaņā ar Nitrātu direktīvas 3. panta 1. punktu un no tā izrietošo jutīgo zonu nenoteikšanu saskaņā ar Direktīvas 3. panta 2. punktu ir pamatoti. Ceturtais Nitrātu direktīvas preambulas apsvērums, kurā Ziemeļjūras aizsardzība ir tieši minēta kā viens no iemesliem Direktīvas pieņemšanai, nepieļauj tādu šīs Direktīvas interpretāciju un piemērošanu, kurā neņem vērā ūdeņu, kas piesārņoti ar lauksaimnieciskas izcelsmes nitrātiem, nozīmi Ziemeļjūras eitrofikācijā.
59. Tādējādi šeit pārbaudītie Komisijas iebildumi ir pamatoti.
D – Labas lauksaimniecības prakses kodeksa nepilnīga izstrādāšana
Komisijas iebildumi attiecībā uz Flandrijas reģionu
60. Flandrijas reģiona izveidotajā Labas lauksaimniecības prakses kodeksā saskaņā ar Komisijas izteikumiem trūkst šādi četri punkti no Nitrātu direktīvas II pielikuma:
– laikposmi, kad mēslojuma iestrādāšana lauksaimniecības zemē nav piemērota;
– noteikumi par mēslojuma iestrādāšanas nosacījumiem augsnē stāvās nogāzēs;
– mēslojuma iestrādāšanas nosacījumi piesātinātā, applūdušā, sasalušā vai ar sniegu klātā zemē;
– noteikumi par mēslojuma iestrādāšanu ūdensteču tuvumā.
61. Savā atbildē Beļģijas valdība norāda uz Dekrēta par mēslojumu 17. pantu un tā ieviešanas lēmumiem, kuros ir noteikti dažādi aspekti, kurus paredz Nitrātu direktīva attiecībā uz labas lauksaimniecības prakses kodeksu. Šis pants gadu gaitā ir mainīts dažādi, un pienākumi Flandrijas lauksaimniekiem ir paziņoti brošūrā “Mestgids – Wegwijs in het Vlaamse beleid december 2000” (Mēslojuma rokasgrāmata – Ievads Flandrijas politikā, 2000. gada decembris).
Vērtējums
62. 1999. gada 19. februāra atbildē uz argumentēto atzinumu Flandrijas reģions atzina, ka četru nosaukto punktu labas lauksaimniecības prakses kodeksā nebija un ka drīz sekos grozījumi kodeksā attiecībā uz šiem minētajiem punktiem. Tā kā Beļģijas valdības vēlāk grozītais Dekrēts par mēslojumu netika izdots pirms argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, nav jāpārbauda, vai ar to tiek pareizi piemēroti no Nitrātu direktīvas III pielikuma izrietošie pienākumi. Šo iebildumu Komisija jau izteica pārkāpumu procedūrā 94/2239 un 1998. gada 23. novembrī nosūtīja argumentētu atzinumu, kurā tā aicināja Beļģiju divu mēnešu laikā pēc tā paziņošanas veikt nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu šo atzinumu. Tādēļ grozītais 2000. gada 1. janvāra dekrēts par mēslojumu tika pieņemts pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa.
63. Tādējādi šis Komisijas pamats ir pamatots.
E – Rīcības programmas
1. Iebildumi attiecībā uz Flandrijas reģionu
64. Komisija atgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 5. panta 1. punktu dalībvalstīm divu gadu laikā pēc sākotnējās noteikšanas saskaņā ar Direktīvas 3. panta 2. punktu ir jāizveido rīcības programmas jutīgajām zonām, kuras bija jānosaka divu gadu laikā pēc šīs direktīvas paziņošanas. Ņemot vērā, ka Direktīva tika paziņota 1991. gada 19. decembrī, jutīgās zonas bija jānosaka vēlākais līdz 1993. gada 20. decembrim un rīcības programmas bija jāizveido vēlākais līdz 1995. gada 20. decembrim.
65. Komisija vispirms norāda uz neattaisnoto pretrunu, ka rīcības programmas, kuras saskaņā ar Direktīvas 5. pantu bija jāpielieto jutīgajās zonās, ir pielietojamas tikai daļēji. Nitrātu direktīvas III pielikuma 2. punktā noteiktā prasība, saskaņā ar kuru maksimālais zemē iestrādāto kūtsmēslu daudzums nedrīkst pārsniegt 170 kg slāpekļa uz hektāru, nav piemērojama:
– jutīgajās ekoloģiskas nozīmes lauksaimniecības zonās (Dekrēta par mēslojumu 15.a pants un 14. pants, skat. 14. punktu).
– lauku saimniecībās zonās, kas ir jutīgas savu dabas vērtību dēļ un uz kurām attiecas atkāpes saskaņā ar Dekrēta par mēslojumu 15.b panta 2. punkta 1. un 2. apakšpunkts, kā arī 3. punkts (Dekrēta par mēslojumu 15.b panta 8. punkts).
– “ar fosfātu bagātajās” zonās (Dekrēta par mēslojumu 15.c panta 1. punkta otrā daļa, skat. 16. punktu).
66. Otrkārt, Komisija pārmet Beļģijas valdībai to, ka pasākumi, kurus Flandrijas reģions ir paziņojis kā savas rīcības programmas sastāvdaļu, neietver noteikumus, kas ļautu piemērot Nitrātu direktīvas 5. panta 4. punktu pilnībā. Šis nosacījums paredz, ka rīcības programmā cita starpā ir jābūt obligātiem pasākumiem, kas noteikti III pielikumā. Šie pasākumi ietver noteikumus par:
1) laikposmiem, kad noteiktu mēslojumu iestrādāšana augsnē ir aizliegta;
2) kūtsmēslu glabātuvju ietilpību; tām jābūt lielākām nekā [..].
67. Treškārt, Komisija apgalvo, ka nav izpildītas III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunkta prasības. Beļģijas valdība, pieņemot pasākumus mēslojuma iestrādāšanas ierobežošanai augsnē, nav ņēmusi vērā slāpekļa nokļūšanu ūdeņos no augsnes. No ierosināto normu zinātniskā pamatojuma, kuru paziņojusi Beļģijas valdība, izriet, ka normās netiek ņemti vērā esošie slāpekļa krājumi augsnē.
68. Visbeidzot, Komisija uzsver, ka nav izpildīts III pielikuma 2. punkta noteikums, kas paredz, ka pieņemtajiem pasākumiem ir jānodrošina, lai katrā lauku saimniecībā vai lopkopības saimniecībā gada laikā augsnē iestrādātie kūtsmēsli, ieskaitot dzīvnieku pašu mēslojumu, nepārsniegtu 170 kg slāpekļa uz hektāru. Šī prasība neattiecas uz jutīgajām ekoloģiskas nozīmes lauksaimniecības zonām, jutīgām dabas zonām un ar fosfātu bagātām zonām.
69. Beļģijas valdība apstrīd Komisijas pirmo iebildumu – jutīgajās zonās piemērojamie pasākumi ir daudz plašāki nekā tie, kas noteikti kā obligāti Nitrātu direktīvas III pielikumā, tas attiecas arī uz normu par 170 kg slāpekļa uz hektāru. Tas, ka norma par 170 kg slāpekļa uz hektāru netiek piemērota saimniecībām jutīgajās dabas zonās, kas ietvertas 15.b panta 2. punkta 1. un 2. apakšpunktā, kā arī 3. punktā, šajā gadījumā nav svarīgi, jo šajās zonās nitrātu saturs nepārsniedz 50 mg/l. Visi pārējie pasākumi, tādi kā rīcības programma un labas lauksaimniecības prakses kodekss, bija pietiekami, lai sasniegtu Nitrātu direktīvas mērķi. Arī ar fosfātu bagātajās zonās tiek piemēroti pasākumi, kuri ir daudz plašāki nekā tie, kas tiek piemēroti zonās, kas nav noteiktas kā jutīgas. Šajās zonās mēslošana ar mēslojumu tika ierobežota ar 40 kg fosfāta uz hektāru gadā.
70. Saistībā ar otro iebildumu Beļģijas valdība savā iebildumu rakstā atzīst, ka brīdī, kad beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, Flandrijas tiesiskais regulējums neatbilda Nitrātu direktīvas III pielikuma 1. punkta 1) un 2) apakšpunktam.
71. Attiecībā uz trešo iebildumu Beļģijas valdība uzsver, ka mēslošanas normās tika ņemtas vērā vidējās rezerves augsnē, kas visām teritorijām ir vērtētas vienādi. Šī norma, kas tika piemērota kopā ar esošo slāpekļa daudzumu gada beigās, nodrošināja Direktīvas mērķa sasniegšanu.
Iebildumi attiecībā uz Valonijas reģionu
72. Komisija uzskata, ka Beļģijas valdība ir pārkāpusi Direktīvas 5. pantu, jo Valonijas reģions pēc tam, kad tā teritorijā tika noteiktas divas jutīgās zonas, noteiktajā termiņā nav izveidojis nepieciešamās rīcības programmas.
73. Valonijas reģions ar diviem ministrijas 1994. gada 28. jūlija lēmumiem ir noteicis krītainās Esbeijas teritoriju un Briseles smilšu slāni par jutīgajām zonām. Līdz ar to reģionam vajadzēja Nitrātu direktīvā noteikto rīcības programmu izveidot vēlākais līdz 1995. gada 20. decembrim. Šis pienākums tika pat iekļauts abu Valonijas lēmumu, ar kuriem noteica abas minētās jutīgās zonas, 3. pantā. Šis noteikums paredz, ka atbildīgās iestādes noteiktajām zonām izveido piemērojamās rīcības programmas, kas bija jāveic vēlākais līdz 1995. gada 20. decembrim (spēkā stāšanās datums). Tomēr Valonijas valdība – pēc divu savā teritorijā esošo jutīgo zonu noteikšanas – nav izveidojusi rīcības programmas.
74. Beļģijas valdība norāda, ka reģionālā līmenī tā krītainajai Esbeijas teritorijai un Briseles smilšu slānim kopš 1996. gada izveidojusi programmas, lai novērstu un samazinātu ūdens piesārņojumu, ko izraisa vai rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, kas ir parādījušas nozīmīgus rezultātus.
75. Savā replikas rakstā Komisija norāda uz to, ka šīs programmas lauksaimnieki ievieš brīvprātīgi un ka tās netiek piemērotas visās jutīgajās zonās.
76. Otrkārt, Komisija pārmet Beļģijas valdībai, ka Valonijas valdības 2002. gada 10. oktobra lēmumā par slāpekļa ilgtermiņa apsaimniekošanu lauksaimniecībā, kuru Valonijas valdība paziņoja kā rīcības programmu, nav neviena noteikuma, kas veicinātu Nitrātu direktīvas 5. panta 4. punkta piemērošanu pilnībā.
Vērtējums
Pieņemamība
77. Komisijas iebildums par Valonijas valdības 2002. gada 10. oktobra lēmumu par slāpekļa ilgtermiņa apsaimniekošanu lauksaimniecībā ir uzskatāms par nepieņemamu, jo tas ir prasības priekšmeta paplašinājums, salīdzinot ar argumentētajā atzinumā noteikto.
78. Līdz ar to šis Komisijas iebildums nav pieņemams.
Par lietas būtību
79. Saskaņā ar Nitrātu direktīvas 5. pantu dalībvalstīm ir jāizveido rīcības programmas, lai novērstu un samazinātu lauksaimnieciskas izcelsmes nitrātu radīto vai izraisīto ūdens piesārņojumu saskaņā ar Direktīvas 3. panta 2. un 4. punktu noteiktajās jutīgajās zonās.
80. Dalībvalsts var izveidot rīcības programmu, kas attiecas uz visām jutīgajām zonām tās teritorijā, vai dažādas programmas dažādām jutīgajām zonām vai to daļām tās teritorijā.
81. Rīcības programmas tiek ieviestas četru gadu laikā pēc izveidošanas, un tām īpaši ir jāietver saistošie pasākumi, kas noteikti Nitrātu direktīvas III pielikumā. Šiem pasākumiem jāietver priekšraksti, kas detalizēti noteikti šajā pielikumā, par laikposmiem, kad dažādu veidu mēslojuma iestrādāšana zemē ir aizliegta, par kūtsmēslu glabātuvju ietilpību un par mēslojuma iestrādāšanas zemē ierobežošanu, ņemot vērā attiecīgo jutīgo zonu īpatnības, lai nodrošinātu, ka katrā lauku saimniecībā vai lopkopības saimniecībā augsnē iestrādāto kūtsmēslu daudzums gadā nepārsniegtu uz hektāru noteikto daudzumu.
82. Rīcības programmām ir jāmazina slāpekļa maisījumu nokļūšana augsnē. Tas mazinās iespēju, ka slāpekļa maisījumi, ko neabsorbē kultūraugi, tiek izskaloti no augsnes un nonāk virszemes ūdeņos, kas jau tā ir vai varētu tikt pārsātināti.
83. Vispirms ir jānorāda, ka Beļģijas valdība attiecībā uz Flandrijas reģionu ir atzinusi, ka Flandrijas tiesiskais regulējums pēc termiņa, kas bija noteikts argumentētajā atzinumā, pilnībā neatbilda Nitrātu direktīvas III pielikuma 1. punkta 1) un 2) apakšpunkta prasībām. Savos rakstveida apsvērumos Beļģijas valdība turklāt ir apstiprinājusi, ka tā ņem vērā nevis faktisko augsnē esošo slāpekļa daudzumu, bet gan vidējo augsnē esošo daudzumu. Tas ir pretrunā ar III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunktā prasīto.
84. Pārējie Komisijas iebildumi attiecībā uz Flandrijas reģionu attiecas uz Nitrātu direktīvas 5. panta 4. punkta nepilnīgu piemērošanu jutīgajās ekoloģiskas nozīmes lauksaimniecības zonās, dabas jutīgajās zonās un zonās, kas bagātas ar fosfātu. Nav šaubu, ka Beļģijas valdības norādītie pasākumi neatbilst Nitrātu direktīvas 5. panta prasībām. Komisijas iebildumi attiecībā uz rīcības programmu attiecas uz zonām, kuras, kā izrādījās tiesas sēdē, galu galā nav tikušas noteiktas saskaņā ar Nitrātu direktīvas prasībām (skat. 53. punktu). Līdz ar to Flandrijas reģions jutīgās zonas ir noteicis pēc citiem, nevis Nitrātu direktīvas 3. pantā norādītajiem kritērijiem, un šajās zonās ir piemērojami citi, nevis Nitrātu direktīvas 5. pantā noteiktie kritēriji. Turklāt Flandrijas reģions prettiesiski lielu daļu savas teritorijas nav noteicis kā jutīgas zonas, tā rezultātā šajās zonās nav piemērojamas nekādas rīcības programmas. Līdz ar to secinu, ka Beļģijas Karaliste nav izpildījusi savus pienākumus, jo Flandrijas reģions ir nokavējis atbilstīgu pasākumu veikšanu, lai pilnībā un pienācīgi ieviestu Nitrātu direktīvas 3. un 5. pantu.
85. Arī Komisijas iebildums attiecībā uz Valonijas reģionu ir pamatots. Brīvprātīgas programmas, kuras katrā jutīgajā zonā atšķiras un var tikt piemērotas dažādi, kas neveido organizētu un saskaņotu sistēmu, kas paredzēta, lai sasniegtu kādu konkrētu mērķi, nevar uzskatīt par rīcības programmām Nitrātu direktīvas 5. panta nozīmē.
86. Līdz ar to ir jāsecina, ka arī šie iebildumi par Direktīvas 5. panta pārkāpumu ir pamatoti.
F – Nepilnīgs ziņojums
Iebildumi attiecībā uz Flandrijas reģionu
87. Nitrātu direktīvas 10. pants noteic, ka dalībvalstis Komisijai par četru gadu laikposmu pēc šīs direktīvas paziņošanas un par katru nākamo četru gadu posmu iesniedz ziņojumu, kurā ir V pielikumā izklāstītā informācija. Ziņojumi Komisijai jāiesniedz sešu mēnešu laikā pēc tā laikposma beigām, uz kuru ziņojumi attiecas.
88. Komisija norāda, ka Beļģijas Karalistes Flandrijas reģiona vārdā iesniegtajā ziņojumā nav ietverti šādi V pielikuma punkti:
– karte, kas attēlo ūdeņus, kas identificēti saskaņā ar Direktīvas 3. panta 1. punktu un I pielikumu, katrā atsevišķā gadījumā norādot, kurš I pielikuma kritērijs ir izmantots tā identificēšanai;
– saskaņā ar 6. pantu veiktā monitoringa rezultātu kopsavilkums ar to apsvērumu izklāstu, sakarā ar kuriem ir identificēta katra īpaši jutīgā zona vai papildināts īpaši jutīgo zonu saraksts;
– saskaņā ar 5. panta 6. punktu īstenoto monitoringa programmu rezultātu kopsavilkums;
– dalībvalsts apsvērumi par aptuvenajiem termiņiem, kādos var gaidīt, ka saskaņā ar Direktīvas 3. panta 1. punktu identificētie ūdeņi varētu reaģēt uz rīcības programmā paredzētajiem pasākumiem, kā arī norāde uz šo apsvērumu varbūtības līmeni.
89. Savā iebildumu rakstā Flandrijas reģions norāda, ka Flandrijā tiešā veidā jutīgās zonas ir noteiktas, pamatojoties uz Nitrātu direktīvas I pielikuma kritērijiem. Atbildei uz argumentēto atzinumu Flandrijas reģions pievienojis karti, kurā ir norādītas jutīgās zonas Beļģijas Karalistē.
90. Pārējos Komisijas iebildumus Beļģijas valdība neapstrīd.
Vērtējums
91. Jāsecina, ka dokumentos, kurus Beļģijas iestādes 1997. gada 9. janvārī iesniedza Komisijai par Flandrijas reģionu, nav saskaņā ar 3. panta 1. punktu un I pielikumu identificēto ūdeņu kartes, kā tas ir noteikts Nitrātu direktīvas V pielikuma 2. punkta a) apakšpunktā. Karte, uz kuru atsaucas Flandrijas reģions, attiecas uz Direktīvas 10. pantu, aplūkojot to kopskatā ar V pielikuma 2. punkta b) apakšpunktu. Turklāt trūkst dokumentu, kurus paredz Nitrātu direktīvas V pielikuma 3. punkts un 4. punkta d) un e) apakšpunkts.
92. Līdz ar to ir jākonstatē, ka, iesniedzot Komisijai nepilnīgu Nitrātu direktīvas 10. pantā paredzēto ziņojumu, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar šo pantu.
VII – Secinājumi
93. Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, iesaku Tiesai:
1) nospriest, ka Beļģijas Karaliste attiecībā uz Flandrijas reģionu nav noteikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai pilnībā un pareizi ieviestu Padomes 1991. gada 12. decembra direktīvas 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, 3. panta 1. un 2. punktu, kā arī 4., 5. un 10. pantu;
2) nospriest, ka Beļģijas Karaliste attiecībā uz Valonijas reģionu nav noteikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai pilnībā un pareizi ieviestu Direktīvas 91/676 3. panta 1. un 2. punktu, kā arī 5. pantu;
3) pārējā daļā prasību noraidīt;
4) piespriest Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
1 – Oriģinālvaloda – holandiešu.
2 – OV L 375, l. lpp.
3 – 1991. gada 28. februāra BelgischStaatsblad.
4 – 1999. gada 11. maija dekrēts par 1991. gada 23. janvāra dekrēta par vides aizsardzību pret mēslojuma radītu piesārņojumu grozīšanu un 1985. gada 28. jūnija dekrēta par vides atļaujām grozīšanu (1999. gada 20. augusta Belgisch Staatsblad).
5 – Valonijas valdības 1994. gada 5. maija lēmums par ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu ar lauksaimnieciskas izcelsmes nitrātiem (Arrêté du 5 mai 1994 du Gouvernement wallon relatif à la protection des eaux contre la pollution par les nitrates à partir de sources agricoles, 1994. gada 28. jūnija Belgisch Staatsblad).
6 – 2002. gada 14. jūnija Flandrijas valdības lēmums par apdraudēto ūdens kvalitātes zonu, kas paredzētas 1991. gada 23. janvāra dekrēta par vides aizsardzību pret mēslojuma radītu piesārņojumu 15. panta 3., 4. un 5. punktā, pārskatīšanu, grozīšanu un papildināšanu.
7 – Skat. it īpaši 1998. gada 25. novembra spriedumu lietā C‑214/96 Komisija/Spānija (Recueil, I‑7661. lpp., 25. punkts), 1996. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑289/94 Komisija/Itālija (Recueil, I‑4405. lpp., 20. punkts) un 1998. gada 11. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑232/95 un C‑233/95 Komisija/Grieķija (Recueil, I‑3343. lpp., 38. punkts).
8 – 1993. gada 28. aprīļa spriedums lietā C‑306/91 Komisija/Itālija (Recueil, I‑2133. lpp., 22. punkts).
9 – 2003. gada 10. aprīļa spriedums lietā C‑392/99 Komisija/Portugāle (Recueil, I‑3373. lpp., 133. punkts).
10 – Skat. it īpaši 1988. gada 14. jūlija spriedumu lietā 298/86 Komisija/Beļģija (Recueil, 4343. lpp., 10. punkts) un 1996. gada 25. aprīļa spriedumu lietā C‑274/93 Komisija/Luksemburga (Recueil, I‑2019. lpp., 11. punkts).
11 – Minēts 6. zemsvītras piezīmē.
12 – Minēts 6. zemsvītras piezīmē.
13 – ERM ziņojums Eiropas Komisijai (2000. gada februāris) par jutīgajām zonām Beļģijā.
14 – Skat. it īpaši 2002. gada 25. maija spriedumu lietā C‑384/97 Komisija/Grieķija (Recueil, I‑3823. lpp., 35. punkts) un 2001. gada 10. maija spriedumu lietā C‑152/98 Komisija/Nīderlande (Recueil, I‑3463. lpp., 21. punkts).
15 – Padomes 1975. gada 16. jūnija direktīva 75/440/EEK par dzeramā ūdens ieguvei paredzētā virszemes ūdens kvalitāti dalībvalstīs (OV L 194, 26. lpp.).
16 – 1999. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑293/97 (Recueil, I‑2603. lpp., 39. punkts).