ĢENERĀLADVOKĀTA M. POJAREŠA MADURU [M. POIARES MADURO] SECINĀJUMI,
sniegti 2004. gada 8. jūnijā (1)
Lieta C‑171/03
1. Maatschap Toeters
2. M. C. Verberk
pret
het Productschap Vee en Vlees
[College van Beroep voor het bedrijfsleven (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]
Termiņu aprēķināšana – Regulas (EEK) Nr. 1182/71 3. panta interpretācija – Regulas (EEK) Nr. 3886/92 50.a panta interpretācija un spēkā esamība – Samērīguma princips
College van Beroep voor het bedrijfsleven (Apelācijas tiesa tirdzniecības un rūpniecības jautājumos, Nīderlande) uzdeva trīs prejudiciālus jautājumus par interpretāciju saistībā ar liellopu un teļa gaļas tirgu kopīgas organizācijas tiesiskajā regulējumā noteiktu termiņu aprēķināšanu un vienu prejudiciālu jautājumu par spēkā esamību saistībā ar minētā termiņa nokavēšanas seku samērīgumu.
I – Fakti, atbilstošās tiesību normas un prejudiciālie jautājumi
1. Lietas dalībnieki pamata prāvā ir divi gaļas ražošanas uzņēmumi (Maatschap Toeters un M. C. Verberk) un Productschap Vee en Vlees (Liellopu un gaļas tirdzniecības birojs). Uzņēmumi lūdza liellopu un teļa gaļas tirgus kopīgās organizācijas ietvaros paredzēto piemaksu par teļa gaļas agrīnu laišanu tirgū. To pieteikumus Productschap Vee en Vlees noraidīja, pamatojoties uz to, ka tie neesot iesniegti piemērojamā tiesību normā noteiktajā trīs nedēļu termiņā.
2. Konkrēti, Maatschap Toeters teļi tika nokauti 1998. gada 12., 13. un 16. martā. Productschap Vee en Vlees uzskatīja, ka pieteikumu iesniegšanas termiņš esot beidzies, attiecīgi, 1998. gada 3., 6. un 7. aprīlī, un 1998. gada 8. aprīlī saņemtais pieteikums esot iesniegts pēc termiņa beigšanās. M. C. Verberk piederošie teļi tika nokauti 1998. gada 27. un 28. janvārī, un tādēļ Productschap Vee en Vlees uzskatīja, ka trīs nedēļu termiņš ir beidzies, attiecīgi, 1998. gada 18. un 19. februārī un 1998. gada 20. februārī saņemto pieteikumu par iesniegtu pēc termiņa.
3. Uzņēmumi cēla prasību valsts tiesā, kura atzina, ka tās nolēmums būtu atkarīgs no Padomes 1971. gada 3. jūnija Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1182/71, ar ko nosaka laikposmiem, datumiem un termiņiem piemērojamus noteikumus (2), 3. panta interpretācijas. Saskaņā ar šo normu:
“1. [..] Ja dienās, nedēļās, mēnešos vai gados izteiktais laikposms jāaprēķina no brīža, kad iestājas kāds notikums vai notiek kāda darbība, tad tiek uzskatīts, ka diena, kurā šāds notikums iestājas vai šāda darbība notiek, nav pieskaitām[a] attiecīgajam periodam.
2. Saskaņā ar 1. un 4. punkta noteikumiem: [..]
c) nedēļās, mēnešos vai gados izteikts laikposms sākas perioda pirmās dienas pirmās stundas sākumā un beidzas līdz ar pēdējās stundas izbeigšanos jebkurā pēdējās nedēļas, mēneša vai gada dienā, kura ir tā pati diena vai iekrīt tajā pašā dienā, kā diena, kurā tika uzsākta perioda skaitīšana. [..]”
4. Valsts tiesa atzina, ka nolēmums būtu atkarīgs no tā, kā interpretējams un vai ir spēkā Regulas Nr. 3886/92 (3) 50.a panta 1. punkts, saskaņā ar kuru “[p]iemaksas pieteikums [par teļa gaļas agrīnu laišanu tirgū] jāiesniedz attiecīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei ne vēlāk kā trīs nedēļu laikā pēc nokaušanas dienas”.
5. Šajos apstākļos minētā tiesa uzdeva šādus prejudiciālus jautājumus:
“1.a) Vai Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 3. panta 2. punkta c) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka nedēļās izteikts termiņš, kas paredzēts Regulas (EEK) Nr. 3886/92 50.a pantā, beidzas līdz ar pēdējās stundas izbeigšanos pēdējās nedēļas dienā, kura ir tā pati nākamā diena pēc nokaušanas dienas?
1.b) Vai dalībvalsts, piemērojot Regulas (EEK) Nr. 3886/92 50.a pantu, var noteikt piemaksas pieteikuma iesniegšanas laiku atbilstoši valsts procesuālajām tiesību normām, kas tiek piemērotas tās iekšējā tiesiskajā kārtībā attiecībā uz līdzīgiem pieteikumu iesniegšanas termiņiem?
1.c) Ja tas tā nav, vai Regulas (EEK) Nr. 3886/92 50.a pants jāinterpretē tādējādi, ka piemaksas pieteikums uzskatāms par “iesniegtu” termiņā, ja var pierādīt, ka tas nosūtīts pirms trīs nedēļu termiņa izbeigšanās un saņemts kompetentajā iestādē pēc termiņa beigām tādā laikā, ka šī iestāde būtu varējusi attiecīgo informāciju darīt zināmu Komisijai tajā pašā dienā, līdzīgi kā tā būtu rīkojusies, saņemot piemaksas pieteikumu pirms termiņa beigām?
2. Vai Regulas (EEK) Nr. 3886/92 50.a panta 1. punkts ir spēkā, ciktāl tas pilnībā neļauj pieteikumu iesniedzējiem saņemt piemaksu pieteikuma iesniegšanas termiņa nokavējuma gadījumā neatkarīgi no šī termiņa nokavējuma rakstura un būtiskuma? ”
6. Apsvērumus iesniedza Nīderlandes valdība, Productschap Vee en Vlees un Komisija.
II – Vērtējums
A – Pirmais prejudiciālais jautājums
7. Ar šo jautājumu valsts tiesa vēlas noskaidrot, kā aprēķināms Regulā Nr. 1182/71 noteiktais nedēļās izteiktais termiņš, kas sākas no brīža, kad iestājas kāds notikums vai notiek kāda darbība. No Regulas 3. panta tā secina, ka diena, kad iestājas notikums vai notiek darbība, šajā gadījumā diena, kad nokauti teļi, netiek ieskaitīta termiņā, bet šaubās jautājumā par termiņa pēdējo dienu. Šīs regulas 3. panta 2. punkta c) apakšpunkts nosaka, ka termiņš beidzas līdz tās dienas beigām, kura ir tā pati diena vai iekrīt tajā pašā dienā kā tā, kurā tika uzsākta perioda skaitīšana. Vai domāta ir diena, kad iestājas notikums vai notiek darbība, ar kuru sākas termiņa skaitīšana, lai gan to tajā neieskaita? Vai arī termiņa pirmā diena ir tai sekojošā diena? Valsts tiesa norāda, ka atbilstoši pirmajai interpretācijai nedēļās izteikti termiņi ilgtu septiņas dienas, savukārt atbilstoši otrajai šādi termiņi ietvertu vienu dienu vairāk. Tādējādi vienas nedēļas termiņā būtu astoņas dienas, divu nedēļu termiņā – piecpadsmit u.tml.
8. Nīderlandes valdība uzskata, ka no Regulas Nr. 1182/71 3. panta formulējuma izriet, ka nedēļās izteikts laikposms beidzas līdz ar termiņa pēdējās nedēļas dienu, kura ir tā pati diena, kas seko dienai, kad iestājies notikums vai notikusi darbība, ar ko sākas termiņa skaitīšana. Šajā gadījumā, tā kā nokaušanas dienu termiņā neieskaita, diena, ar kuru sākas termiņa aprēķins nevar būt neviena cita kā nākamā diena. Tādējādi, ja teļu nokaušana tika veikta pirmdienā, 1998. gada 16. martā, trīs nedēļu termiņa skaitīšana sākās otrdienā, 1998. gada 17. martā, plkst. 00:00 un beidzās trešās tai sekojošās nedēļas otrdienā plkst. 24:00, proti, otrdien, 1998. gada 7. aprīlī, plkst. 24:00.
9. Komisija atbalsta pretēju interpretāciju. Regulas Nr. 1182/71 3. pants balstās uz dies a quo un dies ad quem jēdzieniem. No šīs normas 1. punkta Komisija secina, ka dies a quo ir diena, kad iestājas notikums vai notiek darbība, ar kuru jāsāk skaitīt termiņš. Saskaņā ar šīs normas 1. punktu dies a quo neietilpst termiņā, lai visu regulējuma subjektu rīcībā būtu vienāds termiņš, kas nav atkarīgs no notikuma vai darbības rašanās brīža. Tomēr šāda notikuma vai darbības diena paliek dies a quo termiņa pēdējās dienas aprēķināšanai. Šādi nedēļu ilgā termiņā būtu septiņas dienas. Pretējā gadījumā nedēļu ilgā termiņā ietilptu astoņas dienas, divu nedēļu termiņā – piecpadsmit u.tml., ko Komisija uzskata par neloģisku.
10. Ar šo jautājumu tiek izvirzīta sarežģīta interpretācijas problēma, kam turklāt ir svarīga nozīme, ņemot vērā Regulas Nr. 1182/71 plašo piemērošanas jomu. Tās 1. pantā tiek noteikts, ka “izņemot gadījumus, kad paredzēts citādi, [..] regula attiecas uz Padomes vai Komisijas aktiem, kuri ir vai tiks pieņemti saskaņā ar [..] līgumu”. Tādējādi Regula attiecas uz Kopienas tiesību aktos noteikto termiņu, datumu un laikposmu aprēķinu, izņemot termiņus, kuru skaitīšanu regulē konkrēts tiesību akts, un tos, kas noteikti primārajos tiesību aktos vai tādos aktos, ko neizdod nedz Padome, nedz Komisija, kā, piemēram, Tiesas Reglamentā, pašas Tiesas izdotā aktā, kur ietverti konkrēti noteikumi par termiņiem.
11. Savu analīzi sākšu ar īsu atsauci uz formulējumiem, lai turpinājumā izklāstītu sistemātisku argumentu, kas, manuprāt, piedāvā pareizu atbildi uz uzdoto jautājumu.
12. Manis aplūkoto valodu redakciju formulējumos noteikta atbilde nav atrodama. Tas tāpēc, ka zināma nenoteiktība pastāv katrā Regulas Nr. 1182/71 3. panta redakcijā. Lai noteiktu, kura ir nedēļās, mēnešos vai gados izteiktu termiņu pēdējā diena, šā panta 2. punktā vienīgi ir noteikts, ka tā ir termiņa pēdējās nedēļas, mēneša vai gada diena, kura ir tā pati diena vai iekrīt tajā pašā dienā, kā diena, kurā tika uzsākta perioda skaitīšana, neprecizējot, vai domāta ir diena, kad iestājies notikums vai notikusi darbība, ar kuru sākas termiņa skaitīšana, vai tai sekojošā diena, kas ir termiņa pirmā diena.
13. Pirmkārt, norādīšu uz Regulas Nr. 1182/71 oficiālajām redakcijām tās pieņemšanas brīdī (vācu, franču, itāļu un holandiešu valodā). Lai gan Kopienas primāro un atvasināto tiesību aktu teksti ir vienlīdz autentiski visās oficiālajās valodās, to nozīmes noskaidrošanai var izrādīties lietderīgi pievērst īpašu uzmanību to valodu redakcijām, kurās tie tika pieņemti.
14. Atbilstoši vācu valodas redakcijai termiņš beidzas pēdējās nedēļas, mēneša vai gada dienas “der dieselbe Bezeichnung oder dieselbe Zahl wie der Tag des Fristbeginns trägt” (ar tādu pašu nosaukumu vai to pašu kārtas skaitli, kā termiņa sākuma dienai) beigās. Nav skaidrs, kas būtu šī “Tag des Fristbeginns”. Mazliet iepriekš 3. panta 2. punkta c) apakšpunktā tiek noteikts, ka termiņš sākas (“beginnt”), sākot ar pirmo stundu “des ersten Tages der Frist” (termiņa pirmajā dienā), šķietami norādot uz dienu, kas seko tai dienai, kurā iestājas notikums vai notiek darbība, ar kuru sākas tā skaitīšana, ņemot vērā to, ka šo pēdējo termiņā neieskaita. Apstāklis, ka 2. punktā vācu valodas redakcijā tiek lietots darbības vārds “beginnen” un jēdziens “Fristbeginns”, savukārt 1. punktā lietojot formulējumu “Anfang”, liecina par to, ka termiņa pēdējā diena jāaprēķina, atsaucoties uz pirmo termiņa dienu, nevis uz dienu, kurā iestājas notikums vai notiek darbība, pēc kuras sākas tā skaitīšana. Tomēr redakcija šajā valodā nav viennozīmīga.
15. Franču valodas redakcijā termiņa pēdējā diena ir atkarīga no “jour de départ”, kas var vienlīdz nozīmēt gan termiņa pirmo dienu (“premier jour du délai”), gan darbības vai notikuma dienu, ar kuru jāsāk termiņa aprēķināšana (“à partir du moment où survient un événement ou s’effectue un acte”). Formulējuma “jour de départ” un “à partir” lietojums varētu likt domāt, ka likumdevējs ir norādījis uz dienu, kurā iestājas notikums vai notiek darbība, nevis uz nākamo dienu, tomēr vienlīdz neļauj izslēgt arī šo otru iespēju.
16. Itāļu valodas redakcija, lai arī nebūdama pilnīgi skaidra, šķiet, atbilst Nīderlandes valdības nostājai, jo tās 3. panta 2. punkta c) apakšpunkta formulējumā lietots jēdziens “giorno iniziale” (sākuma diena) un nedaudz iepriekš noteikts, ka termiņš “comincia a decorrere all’inizio della prima ora del primo giorno del periodo” (sākas līdz ar termiņa pirmās dienas pirmās stundas sākumu), savukārt 1. punktā lietots formulējums “a partire dal momento in cui si verifica un evento o si compie un atto” (sākot ar brīdi, kad iestājas notikums vai notiek darbība).
17. Holandiešu valodas redakcija izrādās tikpat nenoteikta, Regulas 3. panta 2. punkta c) apakšpunktā norādot uz “dag waarop de termijn ingaat” (dienu, ar kuru sākas termiņš), savukārt nedaudz iepriekš šajā pašā punktā paredzot “gaat een in weken, maanden of jaren omschreven termijn in [..]” (nedēļās, mēnešos vai gados izteikts termiņš sākas [..]). Tā paša darbības vārda (“ingaan”) lietojums, šķiet, norāda uz to, ka termiņa pēdējā diena ir diena ar to pašu nosaukumu, kāds ir tai dienai, kad sākas termiņš, proti, diena, kas seko dienai, kurā iestājas notikums vai notiek darbība, ar kuru sākas tā skaitīšana. Tomēr 1. punktā darbības vārds “ingaan” tiek lietots arī, lai norādītu uz dienu, ar kuru sākas termiņa skaitīšana, un tādēļ nav skaidrs, uz ko tas īsti attiecas.
18. Tā pati problēma redzama formulējumos spāņu valodā (“el día a partir del cual empieza a computarse un plazo”), portugāļu valodā (“o dia do início do prazo”, kas šķiet drīzāk norāda uz termiņa pirmo dienu) un angļu valodā (“the day from which the period runs”, kas, šķiet, norāda uz notikuma vai darbības dienu).
19. Šis skaidrības trūkums liek nošķirt jautājumu par to, kā interpretējami Tiesas un Pirmās instances tiesas procesuālie termiņi, kas ir noteikti atsevišķās tiesību normās, kas ietvertas attiecīgo Reglamentu 80.–82. pantā un 101.–103. pantā. Šīs normas ir skaidras, jo nosaka, ka termiņš beidzas “pēdējās nedēļas, mēneša vai gada tās pašas nedēļas dienas, vai arī tā paša datuma, kurā ir noticis notikums vai darbība, no kuras sāk skaitīt attiecīgo termiņu, beigās” (4). Nav šaubu par to, ka atskaites punkta diena termiņa beigu dienas aprēķināšanai ir diena, kad iestājas notikums vai notiek darbība, ar kuru tas sākas, un tādēļ nedēļu ilgs termiņš ilgs septiņas dienas, divu nedēļu termiņš – četrpadsmit u.tml. Tomēr, tā kā runa ir par atšķirīgām normām, procesuālo termiņu jomā rastais risinājums mums nelīdz interpretēt Regulu Nr. 1182/71. Turklāt nav nekāda pamata nedz interpretēt Regulu Nr. 1182/71, ņemot vērā Tiesas un Pirmās instances tiesas Reglamentus, nedz šos pēdējos interpretēt, ņemot vērā Regulu.
20. Tā kā formulējums nav viennozīmīgs, jāizmanto citas interpretācijas metodes. Judikatūrā ir noteikts, ka Kopienu tiesību akta neviennozīmīga formulējuma vai dažādu valodu redakciju pretrunu gadījumā attiecīgā norma jāinterpretē, ņemot vērā tā tiesību akta vispārējo struktūru un mērķi, kurā tā iekļauta (5). Šajā gadījumā mums var palīdzēt vienīgi sistemātiskā analīze, ņemot vērā to, ka Regulas Nr. 1182/71 pamatmērķis šajā jautājumā ir neitrāls. Patiešām, šī regula ir paredzēta, lai izveidotu “vienotus vispārējus noteikumus” (6) un šā mērķa sasniegšanu nodrošinātu jebkura no abām interpretācijām, kura tiktu atzīta.
21. Noteicošais arguments ir balstīts uz saistību starp Regulas Nr. 1182/71 3. panta 1. un 2. punktu. 1. punkts jāuztver kā norma, ar kuru tiek paredzēts speciāls noteikums attiecībā uz viena atsevišķa veida termiņiem, kas skaitāmi “no brīža, kad iestājas kāds notikums vai notiek kāda darbība”. Vienīgi attiecībā uz tiem tiek noteikts, ka notikuma vai darbības dienu termiņā neieskaita. Procesuālo termiņu jautājumā Tiesa ir apstiprinājusi, ka “šāda veida norma, ar kuru procesuālo termiņu aprēķinā neieskaita dienu, kad veikta darbība, ar kuru sākas termiņa skaitīšana, ir vērsta uz to, lai garantētu lietas dalībniekiem pilnīgas iespējas izmantot termiņus” (7). Tāpat attiecībā uz Regulu Nr. 1182/71 visiem indivīdiem tiek piemērots vienāds termiņš, neskatoties uz brīdi, kad iestājas notikums vai notiek darbība, ar kuru jāsāk tā aprēķins.
22. Savukārt 2. punkta noteikums attiecināms uz visa veida termiņiem, ne tikai tiem, kas ir atkarīgi no notikuma vai darbības. Šā iemesla dēļ tas formulēts šādi: “saskaņā ar 1. un 4. punkta noteikumiem” (no kuriem pēdējais attiecas uz īpašu gadījumu, kad termiņa pēdējā diena ir oficiāla brīvdiena, sestdiena vai svētdiena). Tieši šis 3. panta 2. punkts, nevis 1. punkts vispārīgi nosaka termiņu sākumu un beigas, un, kā pārliecināsimies turpmāk, to veic tādējādi, ka nedēļās izteikti termiņi vienmēr ir par vienu dienu ilgāki nekā gadījumā, ja mēs ņemtu vērā septiņu dienu nedēļas. Tas pats notiek ar mēnešos vai gados izteiktiem termiņiem.
23. Patiešām, iedomāsimies, ka likumdevējs būtu paredzējis nedēļu ilgu termiņu, kuru neskaita līdz ar notikuma vai darbības brīdi, bet gan sākot ar noteiktu dienu (8), piemēram, 2004. gada 19. martu. 3. panta 1. punkta speciālā norma nebūtu piemērojama, jo nebūtu runa par kādu no tajā paredzētajiem termiņiem. Tas ir loģiski, jo tāda termiņa gadījumā, kura sākums noteikts konkrētā datumā, visu subjektu pilnīgā rīcībā ir termiņa pirmā diena. Tādā gadījumā saskaņā ar 3. panta 2. punktu termiņš sāktos piektdien, 2004. gada 19. martā, plkst. 00:00, un beigtos plkst. 24:00 termiņa pēdējā, t.i., nākamās nedēļas dienā ar tādu pašu nosaukumu, proti, piektdienā, 26. martā plkst. 24:00. Izskaitot pagājušās dienas, redzam, ka tajā ir astoņas pilnas dienas. Tādēļ atbilstoši Regulai Nr. 1182/71 nedēļās izteikts termiņš vienmēr būs par vienu dienu ilgāks, nekā atbilstu noteiktajam nedēļu skaitam. Tādējādi nedēļu ilgs termiņš ilgtu astoņas dienas, divu nedēļu termiņš – piecpadsmit u.tml. Tas pats notiktu ar mēnešos vai gados izteiktiem termiņiem. Tādējādi Komisijas iebildums par to, ka Regulā Nr. 1182/71 noteiktos termiņus vajadzētu pieskaņot parastā kalendāra loģikai, man šķiet nepareizs.
24. Secinājumam būtu jābūt acīmredzamam, jo Regulā Nr. 1182/71 paredzētie termiņi, kas izteikti nedēļās, mēnešos vai gados, nevar izrādīties atšķirīgi atkarībā no tā, vai tie sākas noteiktā datumā vai ir atkarīgi no notikuma vai darbības. Ja, paredzēdams īpašu normu 1. punktā, likumdevējs vēlējās garantēt vienlīdzību attiecībā uz termiņu izmantojamību, nebūtu loģiski atšķirīgi attiekties pret indivīdiem, kam jāievēro termiņš, kura sākums ir atkarīgs no notikuma vai darbības, un indivīdiem, kam jāievēro termiņš, kuru skaita, sākot ar noteiktu datumu. Tiešām Komisijas atbalstītā interpretācija novestu pie tā, ka otras indivīdu grupas rīcībā būtu viena diena vairāk gadījumos, kad termiņi tiek izteikti nedēļās, mēnešos vai gados, nepastāvot nevienam iemeslam, kas attaisnotu šādas nevienlīdzīgas attieksmes ieviešanu. Turklāt, tā kā dienās izteiktu termiņu ilgums vienmēr būs vienāds, neskatoties uz to, vai to skaitīšana jāsāk ar noteiktu dienu, vai no notikuma vai darbības brīža, arī nebūtu loģiski, ka nedēļās, mēnešos vai gados izteikta termiņa ilgums būtu atšķirīgs atkarībā no konkrētā termiņa veida.
25. Tādēļ jāuzskata, ka Regulas Nr. 1182/71 3. panta 1. punktā dies a quo sākums tiek pārbīdīts līdz nākamās dienas sākumam to termiņu gadījumā, kuru sākums ir atkarīgs no notikuma vai darbības. Faktiski notikuma iestāšanās vai darbības notikšanas dienas atlikušās stundas nav noderīgas, lai veiktu darbību, kas atkarīga no termiņa sākuma, tā kā tās nav ar to saistītas. Šādā veidā kā dies a quo nosakot nākamo dienu pēc notikuma vai darbības, no kuras atkarīgs termiņš, pēdējai dienai būtu nosaukuma vai kārtas skaitļa ziņā jāatbilst šai dies a quo, nevis iepriekšējai dienai, kura, lai arī iesāk termiņa skaitīšanu, tajā neietilpst.
26. Šis arguments man šķiet nepieciešams un pietiekams, lai atbildētu uz pirmo jautājumu tā, kā to piedāvā Nīderlandes valdība, taču varu vēl piebilst arī citus iemeslus. Pirmkārt, varētu norādīt uz to, ka Komisijas sākotnēji piedāvātajā projektā 3. panta 1. un 2. punkts atbilda dažādiem Regulas pantiem (3. un 5. pantam) (9) tādējādi, ka, šķiet, grūti izprast, kā otrā termins varētu būt norāde uz pirmā jēdzienu. Interpretējot likumdevēja galēji pieņemto formulējumu, varētu ņemt vērā arī tuvumu un neiespējamību, ka 2. punktā būtu veikta norāde uz 1. punktu, ņemot vērā to, ka pašā 2. punktā ir ietverts termins norādei uz termiņa pēdējo dienu. Visbeidzot, ievērojot formulējuma neviennozīmīgumu, manuprāt, pareizā interpretācija arī nodrošina vislielāko tiesisko drošību gan indivīdiem, gan valsts iestādēm, kam jāpiemēro Regulā Nr. 1182/71 noteiktie termiņi.
27. Tādējādi jāsecina, ka Regulas Nr. 1182/71 3. panta 2. punkta c) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka nedēļās, mēnešos vai gados izteikti termiņi, kuru sākums skaitāms no brīža, kad iestājas notikums vai notiek darbība, beidzas līdz ar tās termiņa pēdējās nedēļas, pēdējā mēneša vai pēdējā gada dienas beigām, kam ir tas pats nosaukums vai tas pats datums kā dienai, kas seko dienai, kurā iestājies notikums vai notikusi darbība, ar ko jāuzsāk termiņa aprēķināšana.
B – Otrais prejudiciālais jautājums
28. Šis jautājums ir krietni vien vienkāršāks nekā pirmais. To pierāda jau tas vien, ka Komisija un Nīderlandes valdība ir piedāvājušas uz to atbildēt noliedzoši, balstīdamās uz līdzīgiem argumentiem.
29. Patiešām, šajā lietā aplūkoto pieteikumu iesniegšanas kārtība Kopienu tiesībās ir precīzi noteikta regulējumā, kas izriet no Regulas Nr. 3886/92 un Regulas Nr. 1182/71. Ar tām tiek īstenota, attiecīgi, liellopu un teļa gaļas tirgus kopīga organizācija, un noteikti vispārīgi un vienveidīgi noteikumi attiecībā uz termiņiem, un mūs interesējošajos jautājumos tas tiek darīts izsmeļoši (piemaksas pieteikuma iesniegšanas termiņa ilgums un tā aprēķināšanas kārtība). Ja būtu iespējams piemērot valsts administratīvās tiesību normas, tiktu apdraudēts Kopienu tiesību vienveidīgums un vienlīdzība starp uzņēmējiem.
30. Tādēļ uzskatu, ka, piemērojot Regulas Nr. 3886/92 50.a pantu, dalībvalsts nevar brīvi noteikt piemaksas pieteikuma iesniegšanas laiku atbilstoši valsts procesuālajām tiesību normām, kas tiek piemērotas tās iekšējā tiesību sistēmā attiecībā uz līdzīgiem pieteikumu iesniegšanas termiņiem.
C – Trešais prejudiciālais jautājums
31. Atbilde uz trešo jautājumu man šķiet vienlīdz vienkārša. Līdzīgi kā Nīderlandes valdība un Komisija uzskatu, ka Regulas Nr. 3886/92 50.a pants ir jāinterpretē tādējādi, ka noteicošā ir pieteikuma saņemšana kompetentajā iestādē, nevis tā iesniegšana pasta dienestam.
32. Šāda interpretācija precīzi atbilst redakcijām lielā vairākumā valodu. Runa ir par redakcijām franču valodā (“est à introduire auprès de l’autorité compétente”), spāņu valodā (“se presentarán ante la autoridad competente”), angļu valodā (“shall be lodged with the competent authority”), itāļu valodā (“dev’essere presentata all’autoritá competente”), portugāļu valodā (“devem ser apresentados à autoridade competente”), vācu valodā (“sind [..] bei der zuständigen Behörde [..] einzureichen”), dāņu valodā (“indgives til medlemsstatens myndigheder”) un zviedru valodā (“skall lämnas in till den [..] behöriga myndighet”). Redakcijas angļu un franču valodā ir jo īpaši skaidras, jo tajās izmantots darbības vārds, kas norāda uz brīdi, kad pieteikums tiek fiziski iesniegts kompetentajai iestādei. Tādas ir arī pārējās redakcijas, galvenokārt ņemot vērā, ka būtiska nozīme ir iesniegšanai kompetentajai iestādei. Lai gan citās redakcijās lietotais darbības vārds (somu valodā “toimittaa”, kas, acīmredzot, var nozīmēt vienlīdz gan nosūtīšanu, gan iesniegšanu, grieķu valodā “υποβάλλεται”) varētu būt mazliet neskaidrāks, īpaša norāde uz kompetento iestādi par vispiemērotāko padara tādu interpretāciju, saskaņā ar kuru nozīme ir dienai, kad to saņēmusi iestāde, nevis kad tas nosūtīts.
33. Formulējumu skaidrība šo lietu atšķir no lietas C‑1/02 Borgmann (10), kurā piemērojamo tiesību normu redakcijās dažās valodās par noteicošo tika atzīta nosūtīšanas, bet citās – saņemšanas diena. Tiesa nolēma par labu nosūtīšanas dienai, uzskatot, ka pret šādu interpretāciju neiestājas nedz tiesību normas mērķis, nedz tās struktūra un ka tādēļ tiekot garantēta uzņēmēju tiesiskā drošība. Taču šajā lietā nav atšķirību dažādu valodu redakcijās, kas varētu attaisnot šādu interpretāciju.
34. Arguments par to, ka valsts iestāde būtu varējusi attiecīgo informāciju darīt zināmu Komisijai tajā pašā brīdī, neatkarīgi no tā, vai ņem vērā nosūtīšanas dienu vai saņemšanas dienu, manuprāt, nevar mainīt Regulas Nr. 3886/92 50.a panta interpretāciju. Termiņš tiek noteikts vispārēji, to attiecinot uz visiem uzņēmējiem, un principā tā rezultātā darbību, uz kuru tas attiecas, nevar veikt pēc tā beigām. Turklāt termiņu pagarināšana atbilstoši dienai, kad notiek teļu nokaušana, un dienai, kad attiecīgās ziņas jānosūta Komisijai, būtu grūti savienojama ar vienlīdzības un tiesiskās drošības principiem, nemaz nerunājot par praktiskiem sarežģījumiem, ar ko saskartos kompetentās valsts iestādes.
35. Tādēļ uzskatu, ka Regulas Nr. 3886/92 50.a pants jāinterpretē tādējādi, ka piemaksas pieteikums nav uzskatāms par iesniegtu termiņā, ja var pierādīt, ka piemaksas pieteikums nosūtīts pirms trīs nedēļu termiņa izbeigšanās un saņemts kompetentajā iestādē pēc termiņa beigām tādā laikā, kad šī iestāde būtu varējusi attiecīgo informāciju darīt zināmu Komisijai tajā pašā dienā, līdzīgi kā tā būtu rīkojusies, saņemot piemaksas pieteikumu pirms noteiktā termiņa beigām.
D – Ceturtais prejudiciālais jautājums
36. Jautājumā, kas attiecas uz Regulas Nr. 3886/92 50.a panta spēkā esamību, pirmkārt, piebildīšu, ka tas attiecas nevis uz trīs nedēļu termiņa spēkā esamību, bet gan uz tā neievērošanas seku spēkā esamību, kuras, neatkarīgi no nokavējuma ilguma, vienmēr ir pieteikuma noraidījums. Iesniedzējtiesa apgalvo, ka saskaņā ar samērīguma principu piemaksas summas samazinājumam būtu jābūt atbilstošam nokavēto dienu skaitam. Tā tas būtu saskaņā ar šajā lietā aplūkotajai piemaksai nepiemērojamu tiesību normu – Regulas Nr. 3887/92 (11) 8. pantu, saskaņā ar kuru: “izņemot nepārvaramas varas gadījumus, novēlota pieteikuma iesniegšana izraisa tādas atbalsta summas samazināšanu 1 % apmērā par katru nokavēto darba dienu, kas prasīta pieteikumā un uz ko lauksaimniekam būtu tiesības, ja pieteikums būtu iesniegts termiņā. Gadījumā, ja nokavējums pārsniedz divdesmit piecas dienas, pieteikums tiek uzskatīts par neiesniegtu, un nav piešķirams nekāds atbalsts. ”
37. Nīderlandes valdība un Komisija uzskata, ka Regulas Nr. 3886/92 50.a pants ir saderīgs ar samērīguma principu. Nīderlandes valdība šo lietu nošķir no lietas Pressler (12), kurā Tiesa par spēkā neesošu atzina noteikumu, kas attiecās uz strukturālu pasākumu, kurā netika ņemts vērā pieteikuma iesniegšanas termiņa nokavējuma ilgums. Tiesa noteica, ka valsts iestāžu rīcībā joprojām esot bijis pietiekoši daudz laika, lai deklarāciju kopsavilkumu iesniegtu Komisijai. Taču šajā gadījumā runa ir par konjunktūras pasākumu, kas atšķiras no strukturālajām piemaksām, attiecībā uz kurām pieteikuma iesniegšanas nokavējuma gadījumā tiesību aktos paredzēts piemaksas summas pakāpenisks samazinājums. Turklāt konjunktūras pasākuma gadījumā Komisijai pastāvīgi un iedarbīgi jāpārbauda tā īstenošanas gaita. Atbilstoši Nīderlandes valdības un Komisijas viedoklim, tam esot nepieciešama strikta termiņu ievērošana, un tādējādi tā neievērošanas sekas esot saderīgas ar samērīguma principu, tā kā tās nepārsniedz to, kas vajadzīgs, lai sasniegtu konkrētā pasākuma mērķi.
38. Šis jautājums mums ļauj mēģināt noskaidrot vienu judikatūras aspektu saistībā ar samērīguma principa piemērošanu termiņu jautājumos, judikatūrai ne vienmēr nodalot termiņus, kuru neievērošanas gadījumā paredzēts sods (piemēram, nodrošinājuma zaudējums vai naudas soda uzlikšana), no termiņiem, kuru neievērošanas sekas ir nelabvēlīgs lēmums (piemēram, piemaksas nesaņemšana). Šāda nodalīšana man šķiet svarīga, jo sodu gadījumā ir pamats veikt divkāršu pārbaudi: jāpārbauda, vai termiņš ir samērīgs, kā arī vai paredzētais sods ir samērīgs ar pārkāpuma smagumu. No šāda viedokļa saprotams, kāpēc Tiesa par spēkā neesošām atzina normas, kurās tika paredzēts vienāds sods, neatkarīgi no pārkāpuma smaguma, nokavējuma ilguma vai ietekmes uz attiecīgā tiesību akta mērķa sasniegšanu (13).
39. Turpretim tāda termiņa gadījumā, kura neievērošanas rezultāts ir nevis sods, bet gan nelabvēlīgs lēmums, samērīguma izvērtējumam jāattiecas tikai uz noteikto termiņu, neņemot vērā tā neievērošanas sekas. Varētu šķist, ka pret šādu pieeju iestājas iepriekš minētajā lietā Pressler pasludinātais spriedums, ņemot vērā, ka Tiesa par spēkā neesošu atzina tiesību normu, ar kuru uzņēmējiem tika liegts saņemt atbalstu gadījumā, ja tie savu pieteikumu iesniedza pēc termiņa beigām, “neskatoties uz nokavējuma ilgumu” (14). Tomēr pamatojums, uz kura Tiesa balstījās, šādu normu atzīstot par spēkā neesošu, parāda, ka nesamērīgums izpaudās attiecībā uz noteiktā termiņa neatbilstību tiesību normas mērķiem un nevis attiecībā uz tā neievērošanas sekām (15).
40. Turklāt piedāvātais risinājums atbilst spriedumam lietā Denkavit France: “tiesību zaudēšana, ko izraisa dokumenta iesniegšanas termiņa neievērošana, vispārīgi nav sods, bet gan parastas likumā paredzētu termiņu nokavēšanas sekas” (16). Tādēļ, man šķiet, būtu pretrunīgi atzīt, ka termiņš, kura neievērošana nerada sodu, būtu samērīgs, ņemot vērā tiesību akta mērķi, un turpinājumā izvērtēt tā neievērošanas seku samērīgumu. Citiem vārdiem sakot, negatīvās sekas, kas indivīdiem rodas, neievērojot šo termiņu, nav sods, bet gan izriet no tā imperatīvā rakstura, proti, noteiktā termiņā veicamas darbības vai īstenojamu tiesību dabisks liegums. Šajā gadījumā šāda imperatīva rakstura samērīgums jāizvērtē līdz ar tāda termiņa samērīgumu, kas vienādi attiecināms uz visiem indivīdiem un parasti atbilst kādām ar labu pārvaldību saistītām vispārējām interesēm. Kopsavilkumā uzskatu, ka vienīgi gadījumā, ja par termiņa neievērošanu ir paredzēts sods, atsevišķi jāizvērtē šāda soda samērīgums. Pārējos gadījumos analīzei būtu jāattiecas tikai uz noteiktā termiņa samērīgumu.
41. Tā kā šajā lietā tiek aplūkots termiņš, par kura neievērošanu nav paredzēts sods, pietiktu ar jautājuma izlemšanu par termiņa samērīgumu, kas acīmredzami maina valsts tiesas uzdotā jautājuma formulējumu. Kā uz to ir norādījusi Komisija, kopējās lauksaimniecības politikas jomā Kopienu likumdevējam ir diskrecionāra vara, un tādēļ Tiesai jāaprobežojas ar pasākuma acīmredzama neadekvātuma pārbaudi, ņemot vērā tā mērķi (17). Tādēļ samērīguma princips nav piemērojams stingri, bet gan mēģinot noteikt, vai termiņš ir acīmredzami nesamērīgs. Šajā lietā Regulas Nr. 3886/92 50.a pantā paredzētais trīs nedēļu imperatīvais termiņš man nešķiet acīmredzami nesamērīgs, bet drīzāk vajadzīgs tādu piemaksu piešķiršanai, kam ir īslaicīgs raksturs un kam Komisijai ir nepārtraukti jāseko, lai tās pēc vajadzības pielāgotu. Vienlīdz uzskatu, ka tā ilgums ir pamatots un pietiekams, lai iespējamie atbalsta saņēmēji varētu laikus iesniegt savus pieteikumus.
42. Šāda veida vispārēja termiņa samērīguma analīze – neizvērtējot tā seku samērīgumu – mums turklāt ļauj izvairīties no konjunktūras pasākumu, kuru gadījumā termiņi ir stingri jāievēro, zināmā mērā patvaļīgas nodalīšanas no strukturālajiem pasākumiem, kuru gadījumā, a contrario, termiņi būtu obligāti vienīgi tad, ja tiesību aktos tiek paredzētas no nokavējuma ilguma atkarīgas tā neievērošanas nelabvēlīgās sekas. Visbeidzot, ir acīmredzams, ka likumdevējs var paredzēt šāda veida pakāpeniskas sekas, tomēr tas nenozīmē, ka tāds Kopienu tiesību konstitucionāla līmeņa vispārējs princips kā samērīguma princips tam uzliktu par pienākumu to darīt un izraisītu tiesību normu, kas neparedz šādus mehānismus, spēkā neesamību.
43. Līdz ar to uzskatu, ka ceturtā prejudiciālā jautājuma analīzē nav konstatēts nekas tāds, kas varētu ietekmēt Regulas Nr. 3886/92 50.a panta spēkā esamību.
III – Secinājumi
44. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz College van Beroep voor het bedrijfsleven uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
“1) Padomes 1971. gada 3. jūnija Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1182/71, ar ko nosaka laikposmiem, datumiem un termiņiem piemērojamus noteikumus, 3. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka nedēļās, mēnešos vai gados izteikti termiņi, kuru sākums skaitāms no brīža, kad iestājas notikums vai notiek darbība, beidzas līdz ar tās termiņa pēdējās nedēļas, pēdējā mēneša vai pēdējā gada dienas beigām, kam ir tas pats nosaukums vai tas pats datums kā dienai, kas seko dienai, kurā iestājies notikums vai notikusi darbība, ar ko jāuzsāk termiņa aprēķināšana.
2) Dalībvalsts, piemērojot Komisijas 1992. gada 23. decembra Regulas (EEK) Nr. 3886/92, kas nosaka piemērošanas noteikumus attiecībā uz piemaksu shēmām, ko paredz Padomes Regula (EEK) Nr. 805/68 par liellopu un teļa gaļas tirgus kopīgo organizāciju, un kas atceļ Regulu (EEK) Nr. 1244/82 un Regulu (EEK) Nr. 714/89, 50.a pantu, nevar brīvi noteikt piemaksas pieteikuma iesniegšanas laiku atbilstoši valsts procesuālajām tiesību normām, kas tiek piemērotas tās iekšējā tiesību sistēmā attiecībā uz līdzīgiem pieteikumu iesniegšanas termiņiem.
3) Regulas Nr. 3886/92 50.a pants jāinterpretē tādējādi, ka piemaksas pieteikums nav uzskatāms par iesniegtu termiņā, ja var pierādīt, ka piemaksas pieteikums nosūtīts pirms trīs nedēļu termiņa izbeigšanās un saņemts kompetentajā iestādē pēc termiņa beigām tādā laikā, ka šī iestāde būtu varējusi attiecīgo informāciju darīt zināmu Komisijai tajā pašā dienā, līdzīgi kā tā būtu rīkojusies, saņemot piemaksas pieteikumu pirms noteiktā termiņa beigām.
4) Ceturtā prejudiciālā jautājuma analīzē nav konstatēts nekas tāds, kas varētu ietekmēt Regulas Nr. 3886/92 50.a panta spēkā esamību. ”
1 – Oriģinālvaloda – portugāļu.
2 – OV L 124, 1. lpp.
3 – Komisijas 1992. gada 23. decembra Regula (EEK) Nr. 3886/92, kas nosaka piemērošanas noteikumus attiecībā uz piemaksu shēmām, ko paredz Padomes Regula (EEK) Nr. 805/68 par liellopu un teļa gaļas tirgus kopīgo organizāciju, un kas atceļ Regulu (EEK) Nr. 1244/82 un Regulu (EEK) Nr. 714/89 (OV L 391, 20. lpp.), kuru groza Komisijas 1996. gada 2. decembra Regula (EK) Nr. 2311/96 (OV L 313, 9. lpp.).
4 – Redakcija ar Tiesas Reglamentā 1991. gada 15. maijā izdarītajiem grozījumiem (OV L 176, 1. lpp.). Šis formulējums ir Tiesas 1987. gada 15. janvāra sprieduma lietā 152/85 Misset/Padome (Recueil, 223. lpp.) 8. punkta “kodifikācija”.
5 – Skat., piemēram, 1990. gada 27. marta sprieduma lietā C‑372/88 Cricket St. Thomas (Recueil, I‑1345. lpp.) 19. punktu.
6 – Regulas Nr. 1182/71 preambulas otrais apsvērums.
7 – 2002. gada 17. maija rīkojuma lietā C‑406/01 Vācija/Parlaments un Padome (Recueil, I‑4561. lpp.) 14. punkts, kurā ir norāde uz iepriekš minētā sprieduma lietā Misset/Padome 8. punktu.
8 – Šāda veida termiņi tiek noteikti bieži. Skat., piemēram, termiņus, kas paredzēti Komisijas 2001. gada 9. jūlija Regulā (EK) Nr. 1392/2001, ar ko nosaka sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 3950/92, ar kuru ievieš papildmaksājumus pienam un piena produktiem (OV L 187, 19. lpp.).
9 – Komisijas priekšlikums (EEK, Euratom) par termiņu aprēķināšanas kārtību, ko Komisija iesniedza 1969. gada 27. jūlijā (OV C 108, 10. lpp.).
10 – 2004. gada 1. aprīļa spriedums (Recueil, I-3219. lpp.).
11 – Komisijas 1992. gada 23. decembra Regula par integrētas administrācijas un kontroles sistēmas piemērošanas noteikumiem konkrētām Kopienas atbalsta shēmām (OV L 391, 36. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 1995. gada 6. jūlija Regulu (EEK) Nr. 1648/95 (OV L 156, 27. lpp.).
12 – 1992. gada 21. janvāra spriedums lietā C‑319/90 (Recueil, I‑203. lpp.).
13 – Skat., piemēram, 1979. gada 20. februāra spriedumu lietā 122/78 Buitoni (Recueil, 677. lpp.) un 2000. gada 6. jūlija spriedumu lietā C‑356/97 Molkereigenossenschaft Wiedergeltingen (Recueil, I‑5461. lpp.).
14 – 17. punkts.
15 – Skat. jo īpaši 16. punktu: ''Nešķiet, ka 7. septembrī noteiktā ražas deklarāciju iesniegšanas termiņa pilnīga ievērošana būtu nepieciešama, lai Komisija līdz 10. decembrim varētu pienācīgi iepazīties ar informāciju par ražošanu un krājumiem vīnogu un vīna ražošanas nozarē.''
16 – 1986. gada 22. janvāra sprieduma lietā 266/84 (Recueil, 149. lpp.) 21. punkts.
17 – Skat., piemēram, 1990. gada 13. novembra sprieduma lietā C‑331/88 Fedesa u.c. (Recueil, I‑4023. lpp.) 14. punktu un 1989. gada 11. jūlija sprieduma lietā 265/87 Schräder (Recueil, 2237. lpp.) 21. un 22. punktu.