ĢENERĀLADVOKĀTA M. POJAREŠA MADURU [M. POIARES MADURO] SECINĀJUMI,
sniegti 2004. gada 15. jūlijā (1)
Lieta C‑124/03
Artrada (Freezone) NV,
Videmecum BV,
Jac. Meisner Internationaal Expeditiebedrijf BV
pret
Rijksdienst voor de keuring van Vee en Vlees
[College van Beroep voor het bedrijfsleven (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]
Direktīvas 92/46/EEK 2. panta 2. un 4. punkta un 22. panta interpretācija – Veselības noteikumi attiecībā uz neapstrādāta piena, termiski apstrādāta piena un piena produktu ražošanu un laišanu tirgū – Jēdzieni “piena produktu ražošanai paredzēts piens” un “piena produkti” – Cukura, kakao un nokrejota piena pulvera maisījums, kas ievests no Nīderlandes Antiļām un izmantots šokolādes piena dzērienu ražošanai
1. Iztiesājot prāvu saistībā ar lēmumu, ar kuru netiek atļauts ievest Eiropas Kopienā šokolādes piena dzērienu ražošanai paredzēta cukura, nokrejota piena pulvera un kakao maisījuma partiju, College van Beroep voor het bedrijfsleven [Apelācijas tiesa tirdzniecības un rūpniecības jautājumos (Nīderlande)] uzdeva četrus prejudiciālus jautājumus par Padomes 1992. gada 16. jūnija Direktīvu 92/46/EEK, ar ko paredz veselības noteikumus attiecībā uz svaigpiena [neapstrādāta piena], termiski apstrādāta piena un piena produktu ražošanu un laišanu tirgū (2). Šie jautājumi attiecas uz direktīvas darbības jomu noteicošo jēdzienu “piena produktu ražošanai paredzēts piens” un “piena produkti” interpretāciju.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesiskais regulējums
2. Saskaņā ar Direktīvas 92/46 1. panta 1. punktu tā “nosaka veselības noteikumus par neapstrādāta piena, termiski apstrādāta dzeramā piena, piena produktu ražošanai paredzēta piena un pārtikai paredzētu piena produktu ražošanu un laišanu tirgū”.
3. Saskaņā ar Direktīvas 92/46 2. panta 2. punktu tajā izmanto šādas definīcijas: ““piena produktu ražošanai paredzēts piens” ir vai nu pārstrādei paredzēts neapstrādāts piens vai šķidrs vai saldēts piens, kas iegūts no neapstrādāta piena – neatkarīgi no tā, vai šim pienam veikta tāda apstiprināta fizikālā apstrāde, kā termiskā apstrāde vai termizācija, vai ticis mainīts piena sastāvs, ja šīs izmaiņas attiecas tikai uz piena dabisko komponentu pievienošanu un/vai atdalīšanu”. Tā paša 2. panta 4. punktā “piena produkti” ir definēti kā “piena produkti, proti, produkti, kas iegūti tikai no piena, pieļaujot, ka tam var tikt pievienotas vielas, kas vajadzīgas šo produktu ražošanai, ar noteikumu, ka šīs vielas daļēji vai pilnībā neaizvieto kādu no piena komponentiem, un salikti piena produkti, proti, produkti, kuros neviena no sastāvdaļām neaizvieto vai nav paredzēta kāda piena komponenta aizvietošanai un kuros piens vai piena produkts ir pamata sastāvdaļa vai nu tā daudzuma, vai produktam raksturīgo īpašību dēļ”.
4. Direktīvas 92/46 22. pants, kas ietilpst tās III nodaļā par importu no trešām valstīm, paredz, ka “nosacījumiem, ko piemēro neapstrādāta piena, termiski apstrādāta piena un piena produktu, ko aptver šī direktīva, ievešanai no trešām valstīm, jābūt vismaz līdzvērtīgiem tiem, kas izklāstīti II nodaļā attiecībā uz Kopienas produkciju”. Nolūkā panākt šīs normas vienādu piemērošanu direktīvā paredzēts, ka, lai pienu vai piena produktus varētu importēt Kopienā, “tiem jābūt no trešās valsts, kas minēta sarakstā, kurš sastādīts saskaņā ar 3. punkta a) apakšpunktu,” un “tiem jāpievieno veselības sertifikāts, kas atbilst paraugam, kurš jāizstrādā saskaņā ar 31. pantā izklāstīto procedūru, ko ir parakstījusi eksportētājas valsts kompetentā iestāde un kas apliecina, ka piens vai piena produkti atbilst II nodaļas prasībām vai jebkādiem papildu nosacījumiem, vai sniedz tiem garantijas, kas līdzvērtīgas 3. punktā minētajām, un ir no uzņēmumiem, kas nodrošina B pielikumā paredzēto garantiju izpildi” [23. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts] (3).
5. Padomes 1997. gada 18. decembra Direktīvā 97/78/EK ir noteikti principi, kuri reglamentē veterināro pārbaužu organizēšanu attiecībā uz produktiem, ko ieved Kopienā no trešām valstīm. (4)
B – Valsts tiesiskais regulējums
6. Direktīva 92/46 tika transponēta Nīderlandes tiesībās ar Warenwetbesluit Zuivel (Lēmums par piena produktiem) (5), kura 4. pantā paredzēts, ka piena produktu ražošanai paredzēta piena, termiski apstrādāta piena un piena produktu ražošanai, apstrādei un laišanai tirgū jānotiek higiēnas normām atbilstošos apstākļos.
7. Warenwetregeling Zuivelbereiding (6) (Noteikumu par piena produktu ražošanu) 16. pantā noteikts, ka Nīderlandē atļauts ievest vienīgi pienu un piena produktus, kuru izcelsmes vieta ir kādā no trešām valstīm, kas ietvertas ar Lēmumu 95/340 pieņemtajā sarakstā, un kam pievienots Lēmumā 95/343 apstiprinātajam paraugam atbilstošs veselības sertifikāts.
8. Saskaņā ar Warenwetregeling Veterinaire controles (derde landen) [Noteikumu par veterināro kontroli (trešās valstis)] 4. pantu par Direktīvā 97/78 paredzēto pārbaužu veikšanu atbildīgā iestāde ir Rijksdienst voor de keuring van Vee en Vlees (Liellopu un gaļas kontroles birojs). Visbeidzot, attiecībā uz dzērieniem un pārtiku, ko ieved no trešām valstīm un uz ko neattiecas Kopienas tiesiskais regulējums, piemēro Warenwetbesluit Invoer levensmiddelen uit derde landen (Lēmumu par pārtikas preču importu no trešām valstīm) (7). Šīs preces drīkst ievest Nīderlandē vienīgi tad, ja tās no veselības aizsardzības viedokļa ir derīgas lietošanai cilvēku uzturā.
C – Fakti, pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
9. Pamata prāvā sabiedrības Artrada (Freezone) NV (turpmāk tekstā – “Artrada”), Videmecum BV un Jac. Meisner Internationaal Expeditiebedrijf BV vēršas pret Rijksdienst voor de keuring van Vee en Vlees.
10. Arubā darbojas Artrada ražotne, kurā cita starpā tiek ražoti cukura, piena pulvera un kakao maisījumi. Videmecum BV ir Artrada 100 % piederoša meitas sabiedrība, kas veic tās produkcijas transportēšanas darbības. Jac. Meisner Internationaal Expeditiebedrijf BV ir muitas ekspeditors, kas kārto deklarācijas minētās produkcijas laišanai brīvam apgrozījumam Eiropas Kopienā Videmecum BV vārdā.
11. 2001. gada 26. janvārī Jac. Meisner Internationaal Expeditiebedrijf BV iesniedza divas deklarācijas, lai laišanai brīvam apgrozījumam ievestu no Arubas 167.475 kg lielu partiju maisījuma, kas sastāv no 75,5 % cukura, 15,15 % nokrejota piena pulvera un 9,1 % kakao, kura sastāvdaļas nevar nodalīt atsevišķi un kas paredzēts kā izejviela šokolādes piena ražošanai rūpnīcās, kas atrodas Vācijā un Beļģijā.
12. Ar 2001. gada 23. februāra lēmumu Rijksdienst voor de keuring van Vee en Vlees atteica preču partijas laišanu brīvam apgrozījumam tāpēc, ka tajā ir dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļa un trūkst veterinārais sertifikāts.
13. Par lēmumu tika iesniegta sūdzība VWS-commissie bezwaarschriftenAwb (Veselības, labklājības un sporta lietu ministrijas Administratīvo sūdzību izskatīšanas komisijā), kura 2001. gada 2. augustā atzina sūdzību par nepieņemamu attiecībā uz abām pēdējām no 10. punktā minētajām sabiedrībām un to noraidīja attiecībā uz Artrada. Jautājumā par Direktīvu 92/46 VWS-commissie bezwaarschriften Awb noteica, ka maisījuma sastāvā esošais piena pulveris uzskatāms par “piena produktu ražošanai paredzētu pienu” tās 2. panta 2. punkta izpratnē un ka ir jāievēro tajā noteiktās prasības. Tā kā nedz Nīderlandes Antiļas, nedz Aruba nav ietvertas direktīvā paredzētajā trešo valstu sarakstā, maisījuma ievešanu atļaut neesot iespējams.
14. Šis lēmums tika pārsūdzēts Rechtbank te Rotterdam [Roterdamas tiesa (Nīderlande)], kura 2002. gada 4. marta spriedumā atzina prasību par pamatotu un atcēla apstrīdēto lēmumu sakarā ar to, ka to nav pieņēmusi kompetentā iestāde, tomēr atzīstot tā tiesiskās sekas. Jautājumā par Direktīvu 92/46, ņemot vērā Komisijas Lauksaimniecības ģenerāldirektorāta darba dokumentu (VI 88272/83‑NL), Rechtbank atzina, ka maisījums kā pusfabrikāts nav uzskatāms par “piena produktu” tās 2. panta 4. punkta izpratnē, tā kā šī norma attiecas vienīgi uz galaproduktiem. Savukārt maisījuma sastāvā esošo piena pulveri tā atzina par “piena produktu ražošanai paredzētu pienu” direktīvas 2. panta 2. punkta izpratnē. Saskaņā ar Rechtbank apgalvoto šāda nostāja ir atbilstošāka direktīvas pamatmērķim, proti, iedzīvotāju veselības aizsardzības interesēm. Rechtbank nolēma, ka maisījuma ievešanu nedrīkst atļaut tāpēc, ka tā izcelsmes valsts nav ietverta trešo valstu sarakstā.
15. Artrada, Videmecum BV un Jac. Meisner Internationaal Expeditiebedrijf BV pārsūdzēja spriedumu iesniedzējtiesā, kura apelācijas sūdzību atzina par nepieņemamu attiecībā uz abām pēdējām sabiedrībām – uzskatot, ka to intereses prāva tieši neskar – un pēc iepazīšanās ar lietas dalībnieku apsvērumiem un to novērtēšanas uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1a) Vai Direktīvas 92/46/EEK 2. panta 2. punktā minētais jēdziens “piena produktu ražošanai paredzēts piens” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver arī tāda produkta piena komponentus, kurš ietver arī citus, pienu nesaturošus komponentus un kura piena komponentu nevar nodalīt no pienu nesaturošiem komponentiem?
1b) Apstiprinošas atbildes gadījumā uz jautājuma 1a) punktu, vai Direktīvas 92/46/EEK 22. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka importa no trešām valstīm gadījumā šī direktīva attiecināma tikai uz produkta piena komponentu un tādējādi nav attiecināma uz produktu, kurā tas ir komponents?
2a) Vai Direktīvas 92/46/EEK 2. panta 4. punktā minētais jēdziens “piena produkti” attiecas tikai un vienīgi uz galaproduktiem vai arī uz pusfabrikātiem, kurus vēlreiz jāpārstrādā pirms to pārdošanas patērētājam?
2b) Ja Direktīvas 92/46/EEK 2. panta 4. punkts attiecas tāpat uz pusfabrikātiem, kādi kritēriji ir jāpiemēro, lai noteiktu, vai piens vai piena produkts ir produkta būtiska sastāvdaļa tā daudzuma vai produktam raksturīgo īpašību dēļ Direktīvas 92/46/EEK 2. panta 4. punkta nozīmē?”
16. Artrada, Rijksdienst voor de keuring van Vee en Vlees, Grieķijas valdība un Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus un piedalījās 2004. gada 24. jūnija tiesas sēdē.
II – Vērtējums
A – Ievada apsvērumi
17. Pirmkārt, jāatgādina, ka Direktīvas 92/46 piemērošanas mērķiem Aruba ir trešā valsts, neskatoties uz to, ka tā ir viena no EK līguma ceturtajā daļā paredzētajām asociētajām “zemēm un teritorijām” (8).
18. Turklāt jānorāda, ka uzdotie jautājumi neattiecas uz trešo valstu izcelsmes precēm, bet gan uz pamatjautājumu par direktīvas darbības jomu, kas skar gan Kopienas izcelsmes preces, gan tās, kuru izcelsmes vieta nav Kopienā. Attiecībā uz piemērošanas jomā neietilpstošām precēm tās noteikumi nav jāievēro (9). Strīdīgajam maisījumam jāatbilst direktīvas prasībām vienīgi gadījumā, ja tā ir piemērojama.
B – Pirmais prejudiciālais jautājums
19. Iesniedzējtiesa, Artrada, Grieķijas valdība un Komisija uzskata, ka strīdīgais maisījums neesot “piena produktu ražošanai paredzēts piens” Direktīvas 92/46 2. panta 2. punkta izpratnē. Rijksdienst voor de keuring van Vee en Vlees apgalvo, ka maisījums atbilstot šajā normā definētajam, ņemot vērā to, ka maisījuma sastāvā esošais piena pulveris ir piena produktu ražošanai paredzēts piens. Šādai interpretācijai esot jādod priekšroka gan no iedzīvotāju veselības aizsardzības viedokļa, gan krāpniecisku darbību novēršanas interesēs (atsevišķi ievests piena pulveris būtu piena produkts, savukārt ar tā ietveršanu maisījumā būtu pietiekami, lai direktīvu nepiemērotu).
20. Savukārt es uzskatu, ka Direktīvas 92/46 2. panta 2. punktā atrodamā “piena produktu ražošanai paredzēta piena” definīcija neattiecas uz tādu maisījumu kā pamata prāvā aplūkotais. Šī norma balstās uz pieņēmumu, ka piena sastāvs nav būtiski mainīts un nepieļauj citu komponentu pievienošanu, kā tas ir noticis šajā gadījumā. Turklāt tik plaša 2. panta 2. punkta interpretācija atņemtu būtību “piena produkta” definīcijai 4. punktā, kas no direktīvas piemērošanas jomas izslēdz produktus, kuros piens vai piena produkts nav būtiska sastāvdaļa. Ja maisījumu varētu uzskatīt par piena produktu ražošanai paredzētu pienu tāpēc vien, ka tā sastāvā ir piena pulveris, definīcija aptvertu visus produktus, kuru sastāvā ir piens, un 2. panta 4. punktā paredzētais ierobežojums būtu bezjēdzīgs.
21. Uzskatu, ka Rijksdienst voor de keuring van Vee en Vlees izvirzītais teleoloģiskais arguments neatspēko uz redakciju un struktūru balstītu interpretāciju, kuru izklāstīju iepriekš. No Direktīvas 92/46 1. un 2. panta izriet, ka likumdevējs nav vēlējies tās piemērošanas jomu attiecināt uz visiem produktiem, kuru sastāvā ir kāds daudzums piena vai piena produkta. Rijksdienst piedāvātā interpretācija, lai gan nodrošina iedzīvotāju veselības aizsardzības augstāku līmeni, tomēr izrādās neiespējama, ņemot vērā direktīvas redakciju un struktūru.
22. Tādējādi jāsecina, ka Direktīvas 92/46 2. panta 2. punktā atrodamais jēdziens “piena produktu ražošanai paredzēts piens” neietver tāda produkta piena komponentus, kas ietver arī citus, pienu nesaturošus komponentus un kura piena komponentu nevar nodalīt no pienu nesaturošiem komponentiem.
23. Šī atbilde padara otrā jautājuma iztirzāšanu par nevajadzīgu.
C – Trešais prejudiciālais jautājums
24. Grieķijas valdība un Komisija uzskata, ka Direktīvas 92/46 2. panta 4. punkts attiecas vienlīdz uz galaproduktiem, kā arī uz pusfabrikātiem. Rijksdienst voor de keuring van Vee en Vlees, balstoties uz sevis aizstāvēto direktīvas 2. panta 2. punkta plašo interpretāciju, uzskata, ka šī norma attiecas vienīgi uz galaproduktiem. Artrada apgalvo, ka direktīvas 2. panta 4. punkts attiecas vienīgi uz galaproduktiem, kā tas izrietot no 2. panta 1. – 4. punkta norāžu uz pienu, piena produktu ražošanai paredzētu pienu, lietošanai uzturā paredzētu pienu un piena produktiem loģiskās secības.
25. Manuprāt, direktīvas 2. panta 4. punkts attiecas arī uz pusfabrikātiem. Pirmkārt, šāda interpretācija nav pretrunā tā redakcijai, jo pusfabrikāti ir piena produkti, lai arī to apstrāde nav galīga. Turklāt direktīvā nav atrodama norāde uz vēlmi šādus produktus izslēgt no tās piemērošanas jomas, un to iekļaušana ir atbilstīgāka veselības aizsardzības mērķim. Tiesa atzinusi, ka “Direktīva 92/46 regulē visus piena ražošanas procesa posmus, sākot no piena ieguves līdz pat produkcijas piegādei uz dažādām tirdzniecības vietām” (10). Tas norāda uz to, ka principā pusfabrikāti ir ietverti direktīvas piemērošanas jomā.
26. Tādēļ uzskatu, ka Direktīvas 92/46 2. panta 4. punktā atrodamais jēdziens “piena produkti” attiecas arī uz pusfabrikātiem, kuri vēl jāpārstrādā, lai tos varētu piedāvāt patērētājam.
D – Ceturtais prejudiciālais jautājums
27. Komisija uzskata, ka direktīvas 2. panta 4. punkta izpratnē piens ir produkta būtiska sastāvdaļa daudzuma (virs 50 % produkta sastāva) vai galaproduktu raksturojošo īpašību dēļ. Tā kā maisījums izmantojams šokolādes piena ražošanai, Komisija uzskata, ka tam ir raksturojošas īpašības. Grieķijas valdība uzskata, ka no daudzuma viedokļa būtiska sastāvdaļa ir tas elements, kura saturs maisījumā ir vislielākais. Par raksturīgajām īpašībām Grieķijas valdība uzskata garšu. Ņemot vērā to, ka maisījuma sastāvā ir liels daudzums kakao, tas garšotu kā kakao un nevis kā piens, un tādēļ neatbilstot 2. panta 4. punkta definīcijai. Artrada apgalvo, ka nokrejota piena pulvera sastāvs nav nedz būtisks daudzuma ziņā, nedz raksturojošs, tā kā būtiskā sastāvdaļa ir saldināts kakao: lai to pārvērstu šokolādes pienā, ir pietiekami pēc tā ievešanas Kopienas teritorijā tam pievienot pienu un nevis ūdeni, kā bija apgalvojis Rijksdienst voor de keuring van Vee en Vlees. Šis birojs uzskata, ka galaproduktu raksturo piens un tas ir jāuzskata par piena produktu, ņemot vērā to, ka maisījumu paredzēts izmantot šokolādes piena izgatavošanai.
28. Pirmkārt, jānorāda, ka uz tādu pusfabrikātu kā strīdīgais maisījums Direktīva 92/46 attiektos vienīgi gadījumā, ja tas atbilstu tās 2. panta 4. punktā esošajai definīcijai, proti, ja piens vai piena produkts ir produkta “būtiska sastāvdaļa” “vai nu tā daudzuma, vai produktam raksturīgo īpašību dēļ”. Likumdevēja izvēlēto kritēriju precizitātes trūkums šo jautājumu nebūt nepadara par vienkāršu.
29. Kas attiecas uz daudzumu, nepiekrītu Komisijas un Grieķijas valdības viedoklim par to, ka būtiska sastāvdaļa esot tā, kuras klātbūtne produkta sastāvā pārsniedz 50 % vai ir daudzuma ziņā vislielākā. Direktīvas redakcijās daudzās valodās minēta “būtiska sastāvdaļa” [«una parte esencial»] (franču, portugāļu, itāļu, vācu un angļu valodas redakcijās; no visām redakcijām, ar kurām esmu iepazinies, vienīgi spāņu valodas redakcijā ir minēta “būtiskā sastāvdaļa” [«laparte esencial»]), kas norāda uz to, ka produktam varētu būt vairākas “būtiskas sastāvdaļas”. Tādējādi to, kas par būtisku sastāvdaļu atzīstama sava daudzuma dēļ, jānosaka pretējā ceļā un saistībā ar pārējiem komponentiem, un nevis pēc absolūtas procentuālās attiecības. Tā, piemēram, ja maisījumā ietilptu 33 % piena pulvera, 33 % cukura, 33 % kakao un 1 % maltu mandeļu, daudzuma ziņā maltās mandeles nebūtu būtiska sastāvdaļa, savukārt, pārējie trīs komponenti būtu. Tādēļ piena komponents būtu jāuzskata par būtisku sastāvdaļu, ja vien tas daudzuma ziņā nav izteikti mazsvarīgs salīdzinājumā ar pārējiem produkta komponentiem, šādai interpretācijai vislabāk atbilstot direktīvas mērķim nodrošināt veselības aizsardzību. Lai gan jautājumu izlemt pienākas iesniedzējtiesai, uzskatu, ka produktā, kura sastāvā ir 75,75 % cukura, 15,15 % nokrejota piena pulvera un 9,1 % kakao, piena saturs nav izteikti mazsvarīgs. Turklāt piena pulvera nozīmīgums salīdzinājumā ar pārējiem elementiem noteikti palielināsies līdz ar šokolādes piena izgatavošanai vajadzīgā šķidruma pievienošanu.
30. Kas attiecas uz raksturīgo īpašību, uzskatu, ka pusfabrikātu gadījumā tā nosakāma atkarībā no paredzētā izmantošanas galamērķa, kas importētājam ir jādara zināms kompetentajām iestādēm. Direktīvas 92/46 pamatmērķis ir iedzīvotāju veselības aizsardzība, taču likumdevējs ir vēlējies no tās piemērošanas jomas izslēgt produktus, kuru sastāvā ir piena komponents, kas nav to būtiska sastāvdaļa daudzuma vai raksturīgo īpašību dēļ. Piemērojot šo pēdējo kritēriju, iegūtie rezultāti būtu visai pretrunīgi, jo pusfabrikātu par piena produktu atzīst vai neatzīst atkarībā no tā paredzētā izmantošanas mērķa, taču tas izriet no direktīvā noteiktā kritērija (11). Galaproduktu kā piena produktu raksturojošās īpašības apliecina, ka galaproduktu raksturo pusfabrikāta sastāvā esošais piena saturs. Šis pēdējais ir piena produkts dēļ piena sastāvdaļas daudzuma vai raksturīgajām īpašībām, kas jānovērtē, ņemot vērā tādu kritēriju kopumu kā garša, apzīmējums, izskats vai sastāvs. Šajā lietā šķiet acīmredzami, ka šokolādes piens ir piena produkts. Tādējādi, neatkarīgi no tā, vai tā izgatavošanai ir pietiekami pievienot ūdeni vai ir jāpievieno arī piens, uz strīdīgo maisījumu attiecas 2. panta 4. punkts.
31. Tādējādi jāsecina, ka Direktīvas 92/46 2. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka piens vai piena produkts uzskatāms par pusfabrikāta būtisku sastāvdaļu, ja vien tas daudzuma ziņā nav izteikti mazsvarīgs salīdzinājumā ar pārējiem produkta komponentiem raksturīgo īpašību dēļ, ja galaprodukts, kura izgatavošanai pusfabrikātu ir paredzēts izmantot, ir piena produkts dēļ piena sastāvdaļas daudzuma vai raksturīgajām īpašībām, kas jānovērtē, ņemot vērā tādu kritēriju kopumu kā garša, apzīmējums, izskats vai sastāvs.
III – Secinājums
32. Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uz College van Beroep voor het bedrijfsleven uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
“1) Padomes 1992. gada 16. jūnija Direktīvas 92/46/EEK, ar ko paredz veselības noteikumus attiecībā uz neapstrādāta piena, termiski apstrādāta piena un piena produktu ražošanu un laišanu tirgū, 2. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “piena produktu ražošanai paredzēts piens” neietver tāda produkta piena komponentus, kas ietver arī citus, pienu nesaturošus komponentus un kura piena komponentu nevar nodalīt no pienu nesaturošiem komponentiem.
2) Direktīvas 92/46 2. panta 4. punktā ietvertais jēdziens “piena produkti” ietver arī pusfabrikātus, kas vēl jāpārstrādā pirms to piedāvāšanas patērētājam.
3) Direktīvas 92/46 2. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka piens vai piena produkts uzskatāms par pusfabrikāta būtisku sastāvdaļu sava daudzuma dēļ, ja vien tas daudzuma ziņā nav izteikti mazsvarīgs salīdzinājumā ar pārējiem produkta komponentiem raksturīgo īpašību dēļ, ja galaprodukts, kura izgatavošanai pusfabrikātu ir paredzēts izmantot, ir piena produkts dēļ piena sastāvdaļas daudzuma vai raksturīgajām īpašībām, kas jānovērtē, ņemot vērā tādu kritēriju kopumu kā garša, apzīmējums, izskats vai sastāvs.”
1 – Oriģinālvaloda – portugāļu.
2 – OV L 268, 1. lpp.
3 – Trešo valstu saraksts un veterinārsanitārā sertifikāta paraugs ir noteikti Komisijas 1995. gada 27. jūlija Lēmumā 95/340/EK, ar ko nosaka tādu trešo valstu pagaidu sarakstu, no kurām dalībvalstis atļauj piena un piena produktu importu, un atceļ Lēmumu 94/70/EK (OV L 200, 38. lpp.) un Komisijas 1995. gada 27. jūlija Lēmumā 95/343/EK par veterinārsanitārā sertifikāta paraugiem, ievedot no trešām valstīm lietošanai pārtikā paredzētu termiski apstrādātu pienu, piena produktus un svaigpienu, ko pieņem savākšanas vai standartizācijas centrā, apstrādes vai pārstrādes uzņēmumā (OV L 200, 52. lpp.).
4 – OV L 24, 9. lpp.
5 – Stbl. 1994, 813. lpp.
6 – Stcrt. 1994, 243. lpp.
7 – Stbl. 1993, 698. lpp.
8 – Kā tas izriet no 1999. gada 21. septembra sprieduma lietā C‑106/97 DADI un Douane-Agenten, Rec., I‑5983. lpp., 30. – 46. punkta.
9 – Atbilstoši spriedumam jau iepriekš minētajā lietā DADI un Douane-Agenten “[direktīvas] noteikumus paredzēts piemērot attiecībā uz visiem produktiem, kas tur minēti un tiek ražoti vai laisti tirgū Kopienā” (33. punkts).
10 – 2003. gada 13. novembra spriedums lietā C‑294/01 Granarolo, Krājumā vēl nav publicēts, 42. punkts.
11 – Likumdevējs būtu varējis noteikt precīzākus kritērijus. Vienlaikus jānorāda, ka, acīmredzot, direktīva nav piemērojama attiecībā uz produktiem, kas ir izslēgti [no tās piemērošanas jomas] (piemēram, picu, kuras sastāvā ir 2 % siera), uzskatot, ka sastāvā esošais piena komponents jebkurā gadījumā atbilst Direktīvas 92/46 kritērijiem, līdz minimumam samazinot draudus veselībai. Turpretim trešo valstu izcelsmes produktu gadījumā nekas negarantē, ka sastāvā esošais piens atbilst direktīvas noteikumiem. Šādos gadījumos jāpiemēro pārējie valsts tiesību akti, kas varētu iespējami izraisīt preču kustības izmaiņas un zināmus tirgus sadrumstalošanās draudus. Tādēļ Kopienas likumdevēja iejaukšanās varēja izrādīties vajadzīga, lai nodrošinātu, ka uz trešo valstu izcelsmes precēm vienmēr tiktu attiecinātas tādas pašas veselības aizsardzības prasības kā uz Kopienas izcelsmes precēm attiecināmās. Visbeidzot, ir saprotams, ka direktīvas piemērošanas jomā likumdevējs nav iekļāvis visus produktus, kuru sastāvā ir kaut vismazākais piena daudzums, jo tas radītu daudzus šķēršļus un strīdus tirdzniecībā. Tomēr direktīvā noteiktie kritēriji, lai konstatētu piena produkta esamību vai neesamību, praksē var novest pie pretrunīgām sekām un, acīmredzot, nav balstīti uz zinātniskiem pētījumiem par faktiskiem draudiem iedzīvotāju veselībai.