Lieta T‑34/02 DEP

Le Levant 015 EURL u.c.

pret

Eiropas Komisiju

Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumu noteikšana

Rīkojuma kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Jēdziens – Trešās personas, kas nav lietas dalībniece, izdevumi – Iekļaušana – Nosacījumi

(Vispārējās tiesas Reglamenta 91. pants)

2.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Jēdziens – Lietas dalībnieku izdevumi pirms prasības iesniegšanas – Neiekļaušana

(Vispārējās tiesas Reglamenta 90. un 91. pants)

3.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Vērā ņemami elementi

(Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta b) punkts)

4.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Vērā ņemami elementi

(Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta b) punkts)

1.      No Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta izriet, ka atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi ir ierobežoti, pirmkārt, ar tiesāšanās izdevumiem Vispārējā tiesā un, otrkārt, ar izdevumiem, kas bija nepieciešami šādiem mērķiem.

Turklāt vārdu salikums “izdevumi, kas radušies lietas dalībniekiem” nozīmē izdevumus, kas radušies tiesvedībā, kurā ir piedalījušies lietas dalībnieki. Šis vārdu salikums tātad neaprobežojas tikai ar izdevumiem, kas faktiski radušies lietas dalībniekiem. Tādējādi ir atlīdzināmi arī izdevumi, kas lietas dalībniekiem radušies saistībā ar lietas vešanu Vispārējā tiesā un kas šajā nolūkā bija nepieciešami, pat ja tos patiesībā sedz trešā persona, kas nav lietas dalībniece. Lai tas tā nebūtu, pusei, kurai piespriesti tiesāšanās izdevumi, ir pietiekami juridiski jāpierāda, ka trešās personas, kas nav lietas dalībniece, intereses atšķiras no pamatlietas otras puses interesēm.

(sal. ar 25.–27. punktu)

2.      Lai arī apjomīgs juridisks darbs parasti tiek veikts tieši pirmstiesas procedūras laikā, vārdi “lietas vešana” Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta izpratnē attiecas vienīgi uz tiesvedību Vispārējā tiesā, bet ne uz pirmstiesas procedūru. Tas galvenokārt izriet no tā paša reglamenta 90. panta, kurā ir atsauce uz “tiesvedību Vispārējā tiesā”.

Līdz ar to ir jānoraida pieteikums atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies pirmstiesas procedūras periodā, tostarp saistībā ar advokātu vēršanos Komisijā, vai pieteikums piedzīt no Komisijas izdevumus par laikposmu, kurā netika pieņemts neviens procesuāls akts. Šajā laikposmā šādi izdevumi nevar būt tieši saistīti ar lietas dalībnieka advokāta vēršanos Vispārējā tiesā, un līdz ar to šādus uzdevumus nevar uzskatīt par nepieciešamiem izdevumiem, kas lietas dalībniekiem radušies lietas vešanas sakarā Reglamenta 91. panta izpratnē. Jānoraida arī pieteikums piedzīt no Komisijas izdevumus par prasības sagatavošanu dalībvalsts tiesā.

(sal. ar 31.–33. un 35. punktu)

3.      Savienības tiesa nav tiesīga noteikt honorāru, kas lietas dalībniekiem ir jāmaksā saviem advokātiem, bet ir tiesīga noteikt to atlīdzības apmēru, ko var atgūt no lietas dalībnieka, kuram ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pieņemot lēmumu attiecībā uz pieteikumu noteikt tiesāšanās izdevumus, Vispārējai tiesai nav jāņem vērā ne valsts noteiktā advokātu atlīdzības takse, ne arī iespējamā vienošanās, kas šajā ziņā noslēgta starp ieinteresēto lietas dalībnieku un tā pārstāvjiem vai padomdevējiem.

Tā kā nepastāv Savienības tiesību normas attiecībā uz taksēm, Vispārējai tiesai ir brīvi jānovērtē lietas fakti, ņemot vērā strīda priekšmetu un raksturu, tā nozīmīgumu no Savienības tiesību viedokļa, kā arī lietas sarežģītību, darba apjomu, ko tiesvedība varēja radīt iesaistītajiem pārstāvjiem vai padomdevējiem, un strīda pamatā esošās lietas dalībnieku ekonomiskās intereses.

(sal. ar 37. un 38. punktu)

4.      Attiecībā uz tiesvedības radītā iespējamā darba apjoma vērtējumu ir jānorāda, ka Savienības tiesai ir jāņem vērā darbs, kas objektīvi ir jāveic visas tiesvedības laikā.

Tomēr, ja kāda lietas dalībnieka advokāti tam jau ir palīdzējuši procedūru vai darbību laikā pirms strīda izskatīšanas tiesā, ir jāņem vērā arī tas, ka šie advokāti pārzina strīda atbilstošos apstākļus, kam būtu jāatvieglo viņu darbs un jāsamazina vajadzīgais laiks, lai sagatavotos tiesvedībai. Šis konstatējums principā paliek nemainīgs, ja ir liels prasītāju skaits, jo šādā gadījumā veicamās procesuālās darbības ir standartizētas formalitātes, kas neietekmē lietas juridisko saturu.

Turklāt, ja lietas dalībnieku aizstāvību ir atļauts uzticēt vairākiem pārstāvjiem vienlaikus, lai sev nodrošinātu pieredzējušāku advokātu padomus, tomēr galvenokārt ir jāņem vērā tiesvedības nolūkā objektīvi nepieciešamais nostrādāto stundu skaits neatkarīgi no advokātu skaita, kas savstarpēji sadalījuši sniegto pakalpojumu izpildi.

(sal. ar 42.–44. un 46. punktu)

VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (trešā palāta)

2010. gada 21. decembrī (*)

Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumu noteikšana

Lieta T‑34/02 DEP

Le Levant 015 EURL, Parīze (Francija),

Le Levant 271 EURL, Parīze,

A, Parīze,

B, Versaļa (Francija), un 255 citi prasītāji, kuru uzvārdi ir norādīti pielikumā,

ko pārstāv P. Kiršs [P. Kirch], avocat,

prasītāji,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Stromskis [B. Stromsky], pārstāvis,

atbildētāja,

par lūgumu noteikt tiesāšanās izdevumus pēc Pirmās instances tiesas (pirmā palāta paplašinātā sastāvā) 2006. gada 22. februāra sprieduma lietā T‑34/02 Le Levant 001 u.c./Komisija (Krājums, II‑267. lpp.).

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger], tiesneši O. Cūcs [O. Czúcz] un I. Labucka (referente),

sekretārs E. Kulons [E. Coulon],

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

 Fakti, tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

1        1996. gada 9. decembrī A izveidoja pasažieru kuģa Le Levant kopīpašumu, kas sadalīts 740 kuģa kopīpašuma daļās vai “quirats”. 1997. gadā vairākas fiziskas personas izveidoja vienpersoniskas sabiedrības ar ierobežotu atbildību (EURL), kurām A publiskā izsolē pārdeva visas kopīpašuma daļas.

2        Ieguldītāju interese iesaistīties šajā darbībā bija saistīta ar iespēju no saviem ar nodokli apliekamajiem ienākumiem atskaitīt ieguldījuma izmaksas un izdevumus, kas saistīti ar tā iegādāšanos (finanšu intereses) un saglabāšanu (amortizācija), kā arī iespējamos zaudējumus, kas rastos no kuģa ekspluatācijas.

3        2001. gada 25. jūlijā Eiropas Kopienu Komisija pieņēma Lēmumu 2001/882/EK par valsts atbalstu, ko Francija attīstības atbalsta veidā piešķīrusi pasažieru kuģim Le Levant, ko ir būvējusi Alstom Leroux Naval un kas ir paredzēts izmantošanai Senpjērā un Mikelonā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šis lēmums tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī 2001. gada 12. decembrī (OV L 327, 37. lpp.).

4        Apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka attiecīgais atbalsts tika izvērtēts Padomes 1990. gada 21. decembra Direktīvas 90/684/EEK par atbalstu kuģu būvei (OV L 380, 27. lpp.) 4. panta 7. punkta noteikumu kontekstā, “ņemot vērā to, ka atbalsts bija saistīts ar kuģa būvi un tas bija piešķirts 1996. gadā kā attīstības atbalsts saskaņā ar 1992. gadā apstiprinātu atbalsta shēmu (Francijas 1986. gada 11. jūlija likums (likums Nr. 86‑824 par grozījumiem likumā par finansējumu 1986. gadam, publicēts 1986. gada 12. jūlija JORF [Francijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī], 8688. lpp.), saukts par “loi Pons”) (16. apsvērums).

5        Komisija apstrīdētajā lēmumā arī precizēja, ka, veicot šo izvērtējumu, tā uzskatīja, ka attiecīgā darbība neietver patiesu “attīstības” elementu Tiesas 1994. gada 5. oktobra sprieduma lietā C‑400/92 Vācija/Komisija (Recueil, I‑4701. lpp.) izpratnē, ņemot vērā nepietiekamo ekonomisko un sociālo ietekmi uz Senpjēru un Mikelonu (Francija) (20. un 22.–33. apsvērums).

6        Apstrīdētā lēmuma 1. pantā Komisija visbeidzot atzina, ka attīstības atbalsts pasažieru kuģim Le Levant nav saderīgs ar kopējo tirgu.

7        2002. gada 20. februārī EURL Le Levant 001, kā arī citas EURL un fiziskas personas cēla prasību Pirmās instances tiesā [tagad – Vispārējā tiesa], lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu.

8        Pēc Komisijas lūguma tiesvedība pamata lietā tika apturēta līdz Tiesas nolēmuma lietā C‑394/01 Francija/Komisija pieņemšanai. Attiecīgais spriedums tika pieņemts 2002. gada 3. oktobrī. Pēc 2005. gada 27. septembra tiesas sēdes apstrīdētais lēmums tika atcelts ar Pirmās instances tiesas 2006. gada 22. februāra spriedumu lietā T‑34/02 Le Levant 001 u.c./Komisija (Krājums, II‑267. lpp.). Šajā spriedumā Pirmās instances tiesa turklāt piesprieda Komisijai segt savus un atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus pamata lietā, ieskaitot tos, kas saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.

9        Pēc vēstuļu apmaiņas, pirmkārt, starp Komisiju un A un, otrkārt, starp Komisiju un prasītāju pārstāvi Komisija ar 2007. gada 29. novembra vēstuli informēja prasītāju pārstāvi, ka tā atsakās apmaksāt summu EUR 509 561,71 apmērā, kas tika prasīta saistībā ar tiesāšanās izdevumiem un honorāriem, kas bija radušies, lai varētu aizstāvēt prasītāju intereses pamata lietā, pamatojoties uz to, ka A, kas sedza visus tiesāšanās izdevumus, nebija lietas dalībnieks pamata lietā.

10      Ar dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 31. jūlijā, prasītāji atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 92. panta 1. punktam iesniedza šo pieteikumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu. Tie lūdza Pirmās instances tiesu, piemērojot šo tiesību normu, noteikt atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu summu EUR 509 561,71 apmērā un pieskaitīt šai summai procentus.

11      Ar procesuālo rakstu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegts 2008. gada 11. novembrī, Komisija iesniedza savus apsvērumus par šo pieteikumu. Komisija lūdza Pirmās instances tiesu šo pieteikumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu attiecībā uz A noraidīt kā nepieņemamu un atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu kopējo summu lietas dalībniekiem pamata lietā noteikt EUR 0 apmērā.

 Juridiskais pamatojums

 Lietas dalībnieku argumenti

12      Prasītāji uzskata, ka Komisijas ierosinātā iebilde par nepieņemamību, atbilstoši kurai, tā kā A nebija pamata lietas dalībniece, tā nevar prasīt tiesāšanās izdevumu atlīdzību, ir jānoraida.

13      Prasītāji arī apgalvo, ka prasītā summa EUR 509 561,71 apmērā kopā ar procentiem atbilst laika periodam no 2001. gada 1. augusta, kas ir datums, kurā tiem tika paziņots par apstrīdēto lēmumu un kurā tie sāka sagatavot prasību par tiesību akta atcelšanu, līdz 2005. gada 27. septembrim, kas ir datums, kurā notika pēdējā tiesas sēde Pirmās instances tiesā. Šajā summā ietilpstot izdevumi par pagaidu noregulējuma tiesvedību un neatlīdzināmais pievienotās vērtības nodoklis.

14      Prasītāji ir precizējuši, ka “atbilstoši Tiesas judikatūrai honorāri un tiesāšanās izdevumi attiecas tikai uz izdevumiem par advokātu biroju M, kuru pilnvaroja prasītāji to pārstāvēšanai Pirmās instances tiesā, izslēdzot jebkuru citu pārstāvi, tostarp advokātu biroja AO zvērinātu advokātu C.‑N.”.

15      Komisija galvenokārt uzskata, ka A iesniegtais pieteikums par tiesāšanās izdevumu noteikšanu ir nepieņemams. Jautājums par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar pamata lietu esot tai pakārtots, un jau no Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta b) punkta teksta izrietot, ka tikai lietas dalībnieki pamata lietā var prasīt atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un ka lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumus var atlīdzināt tikai par labu dalībniekiem pamata lietā.

16      Attiecībā uz A argumentu, ka A bija dalībnieks pamata lietā tādēļ, ka tas bija vienīgais sabiedrības EURL Le Levant 132 dalībnieks, Komisija atgādina, ka EURL ir “īpaša veida” sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kas radīta ar 1985. gada 11. jūlija Likumu Nr. 85‑697 ar mērķi ierobežot riskus personai, kas viena pati veic uzņēmējdarbību. Turklāt EURL esot juridiski pilnīgi autonoma juridiska persona.

17      Komisija norāda, ka, lai arī pamata lietā 259 fiziskas personas bija prasītājas, tās rīkojās savā vārdā. Komisija apgalvo, ka prasītāja statuss šīm personām neizriet no fakta, ka šīs personas bija vienīgās EURL dalībnieces, kuras ieguvušas pasažieru kuģa Le Levant kopīpašuma daļas (quirats), un ka pati EURL sabiedrība arī bija prasītāja, bet gan no tā, ka katra no šīm personām bija skaidri paudusi savu gribu. Turpretī A pirms jautājuma par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu nekādi nav izrādījusi gribu kļūt par prasītāju savā vārdā. Juridisko personu autonomija šajā gadījumā neļaujot paplašināt prasītāju statusu pamata lietā attiecībā uz A tādēļ vien, ka A ir EURL Le Levant 132 vienīgā dalībniece.

18      Attiecībā uz prasītāju argumentu, atbilstoši kuram A bija vienīgā no to “ieinteresēto personu kopuma”, kuras skar apstrīdētais lēmums, kura spēja novest līdz galam tiesas procesu, Komisija atbild, ka, pat ja ir tiesa, ka kolektīva prasība un viena aizstāvja nozīmēšana šim personu kopumam bija būtisks atvieglojums, tomēr visas grūtības, uz ko norādīja prasītāji, A varēja atrisināt viena pati. A būtu varējusi vienīgi apvienot privātos ieguldītājus, saglabājot viņu anonimitāti. Tāpat A būtu varējusi paziņot tiem nepieciešamo informāciju par attiecīgo darbību un aizdot ieguldītājiem to aizstāvībai nepieciešamo naudas summu.

19      Turklāt Komisija apgalvo, ka tās EURL, kuras ieguva savā īpašumā vienu pasažieru kuģa Le Levant kopīpašuma daļu (quirat), ir juridiskas personas un kā tādas tās varēja celt prasību tiesā, ko tās arī izdarīja. Tāpat šo EURL dalībnieki, fiziskas personas, varēja celt prasību par apstrīdēto lēmumu, ko, starp citu, daži no tiem arī izdarīja.

20      Komisija uzskata, ka A jau no paša sākuma lieliski apzinājās attiecīgās darbības riskus, ņemot vērā valsts atbalsta jomā piemērojamās tiesību normas, taču neskatoties uz to A tomēr uzaicināja “privātus ieguldītājus” kļūt par kuģa kopīpašniekiem pārvaldniekiem. Saistībā ar pamata lietu A tātad esot bijušas īpašas intereses, kas atšķiras no ieguldītāju, kas ir prasītāji, interesēm, sakarā ar saistībām, ko A uzņēmās pret šiem “privātajiem ieguldītājiem” (tostarp pienākums par fiksētu cenu atpirkt tās EURL, kas ieguvušas vienu pasažieru kuģa kopīpašuma Le Levant daļu (quirat) pēc attiecīgās darbības beigām).

21      Komisija arī apgalvo, ka A, kas šķiet paužam argumentu, pamatojoties uz attiecīgās darbības struktūru, pati izveidoja attiecīgās darbības juridisko un finanšu shēmu un izdarīja taktisku izvēli attiecībā uz veidu, kādā tā bija iecerējusi piedalīties pamata lietā.

22      Visbeidzot Komisija uzskata, ka prasītājiem pamata lietā neradās nekādi citi izdevumi kā vien tie, kurus uzņēmās A. No pamata lietas materiāliem izrietot, ka visi rēķini par honorāriem, kas tika uzrādīti Komisijai un šobrīd izskatāmā pieteikuma ietvaros – Vispārējai tiesai, esot tikuši nosūtīti A. A arī esot pilnībā apmaksājis tiesāšanās izdevumus un honorārus, un prasītāji pamata lietā neesot no tās aizņēmušies, lai nodrošinātu savu aizstāvību. Prasītāji nekādā gadījumā neesot [A] parādnieki attiecībā uz šiem tiesāšanās izdevumiem un honorāriem. Līdz ar to prasītāji pamata lietā nevarot Komisijai prasīt atlīdzināt šos izdevumus.

23      Pakārtoti Komisija norāda uz to, ka atbilstoši Vispārējās tiesas judikatūrai, ņemot vērā strīda priekšmetu un raksturu, tā nozīmīgumu no Savienības tiesību viedokļa, kā arī lietas sarežģītību, summa EUR 509 561,71 apmērā acīmredzami pārsniedz attaisnojamu apmēru prasītāju aizstāvībai pamata lietā. Iepriekš minētajā summā ietilpstot arī izdevumi, kas nav atlīdzināmi Reglamenta 91. panta izpratnē.

 Vispārējās tiesas vērtējums

24      Atbilstoši Reglamenta 92. panta 1. punktam, ja pastāv domstarpības par atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem, Vispārējā tiesa, kas lietu izskata, pēc attiecīgā lietas dalībnieka pieteikuma un pēc pretējā lietas dalībnieka uzklausīšanas izdod rīkojumu, kas nav pārsūdzams.

 Par pieņemamību

25      Atbilstoši Reglamenta 91. pantam par atlīdzināmiem izdevumiem uzskata: “nepieciešamos izdevumus, kas lietas dalībniekiem radušies lietas vešanas sakarā, jo īpaši ceļa un uzturēšanās izdevumus, kā arī atlīdzību pārstāvjiem, padomdevējiem vai advokātiem”. No šīs tiesību normas izriet, ka atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi ir ierobežoti, pirmkārt, ar tiesāšanās izdevumiem Vispārējā tiesā un, otrkārt, ar izdevumiem, kas bijuši nepieciešami šādiem mērķiem (skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. jūnija rīkojumu lietā T‑342/99 DEP Airtours/Komisija, Krājums, II‑1785. lpp., 13. punkts un tajā minētā judikatūra).

26      Turklāt ir jau ticis nospriests, ka vārdu salikums “izdevumi, kas radušies lietas dalībniekiem” nozīmē izdevumus, kas radušies tiesas procesā, kurā ir piedalījušies lietas dalībnieki. Šis vārdu salikums tātad neaprobežojas tikai ar izdevumiem, kas faktiski radušies lietas dalībniekiem. Tādējādi ir atlīdzināmi arī izdevumi, kas lietas dalībniekiem radušies lietas vešanas sakarā Vispārējā tiesā un kas šajā ziņā bijuši nepieciešami, pat ja tos patiesībā sedz trešā persona, kas nav lietas dalībniece, kā šajā gadījumā A (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2009. gada 2. marta rīkojumu lietā T‑373/04 DEP Fries Guggenheim/Cedefop, Krājumā nav publicēts, 24. punkts).

27      Šajā gadījumā Komisija nav pietiekami juridiski pierādījusi, ka A intereses būtu tik ļoti atšķirīgas no to fizisko un juridisko personu interesēm, kas bija lietas dalībnieces pamata lietā, un līdz ar to, ka šis gadījums varētu būt atšķirīgs no tā, saistībā ar kuru tika izdots iepriekš minētais rīkojums lietā Fries Guggenheim/Cedefop.

28      Līdz ar to ir jānoraida Komisijas argumenti par pieteikuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu pieņemamību tiktāl, ciktāl tas attiecas uz tiem prasītājiem, kuri bija arī lietas dalībnieki pamata tiesvedībā.

29      Turpretī ir jākonstatē, ka ir jānoraida argumenti, ko A ir izvirzījis, lai pierādītu, ka tas ir bijis lietas dalībnieks pamata tiesvedībā. Pirmkārt, vienīgā EURL dalībnieka kā lietas dalībnieka statuss pamata lietā ir jāizvērtē, ņemot vērā komerctiesību īpatnības, kas attiecas uz šo juridisko personu. Šīs EURL juridiskā autonomija ir šķērslis tam, lai tās vienīgo dalībnieku pielīdzinātu juridiskajai personai, kas šajā gadījumā ir cēlusi pamatprasību. Otrkārt, kā to apgalvo A, fakts, ka šī juridiskā persona bija vienīgā no “ieinteresēto personu kopuma”, kuras skar apstrīdētais lēmums, kurš spēja “apvienot privātos ieguldītājus, lai celtu prasību par [iepriekš minēto] lēmumu”, nekādā veidā neliedza iespēju šai juridiskajai personai savā vārdā piedalīties pamata tiesvedībā un tas attiecas uz praktiskiem apsvērumiem, kā finansēt tiesvedību, kas šajā gadījumā nekādi neietekmē lietas dalībnieka pamata lietā statusu.

 Par lietas būtību

30      Ir jāatgādina, ka atlīdzināmi ir tikai nepieciešamie izdevumi, kas radušies lietas vešanas sakarā (skat. šī rīkojuma 25. punktu).

31      Turklāt atbilstoši judikatūrai, lai arī apjomīgs juridisks darbs parasti tiek veikts tieši pirmstiesas procedūras laikā, tomēr jāņem vērā, ka vārdi “lietas vešana” Reglamenta 91. panta izpratnē attiecas vienīgi uz tiesvedību Vispārējā tiesā, bet ne uz pirmstiesas procedūru. Tas galvenokārt izriet no Reglamenta 90. panta, kurā ir atsauce uz “tiesvedību Vispārējā tiesā” (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 24. janvāra rīkojumu lietā T‑38/95 DEP Groupe Origny/Komisija, Recueil, II‑217. lpp., 29. punkts).

32      Līdz ar to ir jānoraida prasītāju pieteikums, ciktāl tas attiecas uz to tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu, kas radušies pirmstiesas procedūras periodā, tostarp saistībā ar advokātu vēršanos Komisijā.

33      Tāpat ir jānoraida prasītāju pieteikums daļā, kas attiecas uz prasību Komisijai atlīdzināt izdevumus par laikposmu, kurā netika pieņemts neviens procesuāls akts. Šajā laikposmā šādi izdevumi nevar būt tieši saistīti ar lietas dalībnieka advokāta vēršanos Vispārējā tiesā un līdz ar to šādus izdevumus nevar uzskatīt par nepieciešamiem izdevumiem, kas lietas dalībniekiem radušies lietas vešanas sakarā Reglamenta 91. panta izpratnē (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 27. novembra rīkojumu lietā T‑78/99 DEP Elder/Komisija, Recueil, II‑3717. lpp., 17. punkts, un iepriekš minēto rīkojumu lietā Groupe Origny/Komisija, 31. punkts).

34      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, pirmkārt, laika posmā no 2002. gada 30. aprīļa, kas ir datums, kurā ar piektās palātas priekšsēdētāja rīkojumu tiesvedība pamata lietā tika apturēta līdz Tiesas nolēmuma lietā C‑394/01 pieņemšanai, līdz 2002. gada 3. oktobrim, kas ir datums, kurā Tiesa pasludināja spriedumu lietā C‑394/01, un, otrkārt, pēc tiesas sēdes pamata lietā, kura notika 2005. gada 27. septembrī, netika pieņemts neviens procesuāls akts. Atlīdzināmajos izdevumos tomēr ir jāiekļauj izdevumi, kas saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību Pirmās instances tiesā laika posmā no 2002. gada 23. aprīļa līdz 13. jūnijam, kuras laikā tiesvedība pamata lietā tika apturēta.

35      Turklāt prasītāju pieteikums ir jānoraida arī daļā, kas attiecas uz prasību Komisijai atlīdzināt izdevumus par prasības sagatavošanu dalībvalsts tiesā.

36      Papildus ir jānoraida prasītāju pieteikums tiktāl, ciktāl tas attiecas uz izdevumiem, kuri ir minēti prasības pieteikuma 8. pielikumā un nav saistīti ne ar vienu procesuālo aktu pamata lietā. Šie izdevumi nav uzskatāmi par nepieciešamiem pamata lietas vešanas sakarā.

37      Visbeidzot attiecībā uz citiem izdevumiem, kurus prasa atlīdzināt prasītāji, ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības tiesa nav tiesīga noteikt honorāru, kas lietas dalībniekiem ir jāmaksā to advokātiem, bet ir tiesīga noteikt to atlīdzības apmēru, ko var atgūt no lietas dalībnieka, kuram ir piespriests segt tiesāšanās izdevumus. Pieņemot lēmumu attiecībā uz pieteikumu noteikt tiesāšanās izdevumus, Vispārējai tiesai nav jāņem vērā ne valsts noteiktā advokātu atlīdzības takse, ne arī iespējamā vienošanās, kas šajā ziņā noslēgta starp ieinteresēto lietas dalībnieku un tā pārstāvjiem vai padomdevējiem (skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Airtours/Komisija, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

38      Turklāt atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, nepastāvot Savienības tiesību normām attiecībā uz tarifiem, Vispārējai tiesai ir brīvi jānovērtē lietas fakti, ņemot vērā strīda priekšmetu un raksturu, tā nozīmīgumu no Savienības tiesību viedokļa, kā arī lietas sarežģītību, darba apjomu, ko tiesvedība varēja radīt iesaistītajiem pārstāvjiem vai padomdevējiem, un strīda pamatā esošās lietas dalībnieku ekonomiskās intereses (skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Airtours/Komisija, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Šajā gadījumā atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu summa jānosaka, vadoties no šiem kritērijiem. Šajā ziņā ir jāņem vērā šādi turpmāk minēti vērtēšanas kritēriji.

 Par strīda priekšmetu un raksturu, tā nozīmīgumu no Savienības tiesību viedokļa, kā arī lietas sarežģītību

40      Jānorāda, ka pamata lietas priekšmets bija prasība atcelt Komisijas lēmumu valsts atbalsta jomā. Lietā netika apskatīts neviens jauns tiesību jautājums, un apskatītie jautājumi nebija tik sarežģīti ne attiecībā uz tiesību normām, ne faktiskajiem apstākļiem, lai būtu vajadzība pēc padziļinātas tiesību aktu izpētes vai īpašiem pētījumiem. Līdz ar to, ņemot vērā šos kritērijus, ir jākonstatē, ka prasītāju pārstāvjiem pamata lietā nebija vajadzības ieguldīt būtiska apjoma darbu.

 Par strīda pamatā esošajām lietas dalībnieku ekonomiskajām interesēm

41      Jākonstatē, ka, lai arī pamata lietā tika skartas prasītāju, kuri bija ieguvēji no attiecīgajiem nodokļu atvieglojumiem, zināma apmēra ekonomiskās intereses, tomēr šīs ekonomiskās intereses nevar uzskatīt par īpaši nozīmīgām. Atbalsts EUR 11,9 miljonu apmērā bija sadalīts daudzu ieguldītāju starpā, kas samazina attiecīgo prasītāju ekonomiskās intereses. Attiecīgajā lietā tādējādi nebija skartas nozīmīgas lietas dalībnieku ekonomiskās intereses.

 Par ieguldītā darba apjomu

42      Attiecībā uz tiesvedības radītā iespējamā darba apjoma vērtējumu ir jānorāda, ka Savienības tiesai ir jāņem vērā darbs, kas objektīvi ir jāveic visas tiesvedības laikā (iepriekš minētais rīkojums lietā Airtours/Komisija, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

43      Tomēr, ja kāda lietas dalībnieka advokāti tam jau ir palīdzējuši procedūru vai darbību laikā pirms strīda izskatīšanas tiesā, ir jāņem vērā arī tas, ka šie advokāti pārzina strīda atbilstošos apstākļus, kam būtu jāatvieglo viņu darbs un būtu jāsamazina vajadzīgais laiks, lai sagatavotos tiesvedībai (Pirmās instances tiesas 2006. gada 13. janvāra rīkojums lietā T‑331/94 DEP IPK‑München/Komisija, Krājums, II‑51. lpp., 59. punkts).

44      Šis konstatējums principā paliek nemainīgs, ja ir liels prasītāju skaits, jo šādā gadījumā veicamās procesuālās darbības ir standartizētas formalitātes, kas neietekmē lietas juridisko saturu.

45      Turklāt, ņemot vērā faktu, ka A, kas bija attiecīgās darbības iniciatore, varēja nodot visu atbilstošo informāciju advokātiem, kas piedalījās pamata lietā, līdz ar to viņi varēja veikt savu darbu ātrāk un efektīvāk. Jebkurā gadījumā šāds apstāklis varēja vismaz daļēji atvieglot un saīsināt laiku, kas tika veltīts, lai sagatavotu apsvērumus par iebildumiem (2003. gada 6. marta rīkojums apvienotajās lietās T‑226/00 DEP un T‑227/00 DEP Nan Ya Plastics un Far Eastern Textiles/Padome, Recueil, II‑685. lpp., 42. punkts, un iepriekš minētais rīkojums lietā Airtours/Komisija, 29. punkts).

46      Tālāk ir jāatgādina, ka, lai arī šajā gadījumā ir atļauts uzticēt lietas dalībnieku pamata lietā aizstāvību vairākiem pārstāvjiem vienlaikus, lai sev nodrošinātu pieredzējušāku advokātu padomus, tomēr galvenokārt ir jāņem vērā tiesvedības nolūkā objektīvi nepieciešamo nostrādāto stundu skaits neatkarīgi no advokātu skaita, kas savstarpēji sadalījuši sniegto pakalpojumu izpildi (Pirmās instances tiesas 1998. gada 30. oktobra rīkojums lietā T‑290/94 DEP, Kaysersberg/Komisija, Recueil, II‑4105. lpp., 20. punkts).

47      No pieteikumam noteikt tiesāšanās izdevumus pievienotā detalizētā izdevumu saraksta izriet, ka prasītais atlīdzināmo nostrādāto stundu kopējais skaits ir aptuveni 1889 stundas, kur vidējais svērtais honorārs par stundu ir EUR 240.

48      Kaut arī no grāmatvedības uzskaites viedokļa šis nostrādāto stundu skaits šķiet pamatots, tomēr Vispārējai tiesai ir jāņem vērā šī rīkojuma 25. punktā minētais kritērijs, proti, šīm nostrādātajām stundām ir jābūt objektīvi nepieciešamām.

49      Pirmkārt, kā tika konstatēts šī rīkojuma 34. punktā, no atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem ir jāizslēdz izdevumi, kas nav radušies procesa stadijā tiesvedībā Vispārējā tiesā, proti, honorāri par laikposmu no 2002. gada 13. jūnija līdz 4. oktobrim. Tāpat ir jāizslēdz honorāri attiecībā uz laikposmu no 2003. gada 20. marta līdz 2004. gada 22. oktobrim, kuri, kā izriet no lietas materiāliem, neattiecas ne uz vienu tiesvedības stadiju Vispārējā tiesā.

50      Otrkārt, ir jānorāda, ka no precizējumiem par nostrādātajām stundām izriet, ka daži no darbiem, šķiet, nav tieši saistīti ar pamata lietas sagatavošanu prasībai Vispārējā tiesā, it īpaši tie, kas attiecas uz stundām, kas tika veltītas, lai sagatavotu prasību valsts tiesā (skat. šī rīkojuma 35. punktu).

51      Treškārt, darba sadale vairāku advokātu starpā, lai sagatavotu procesuālos rakstus, neizbēgami nozīmē to, ka viņu ieguldītais darbs pārklājas (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. oktobra rīkojumu lietā T‑324/00 DEP CDA Datenträger Albrechts/Komisija, Krājumā nav publicēts, 91. punkts). Līdz ar to Vispārējā tiesa nevar pilnībā atzīt prasīto nostrādāto stundu skaitu.

52      Turklāt, kā tas izriet no rēķiniem par honorāriem, pamata lietā tika sagatavoti četri secīgi prasības pieteikuma projekti, kā arī replikas raksta projekts. Tomēr honorārus par vairāku secīgu projektu sagatavošanu nevar uzskatīt par tiesvedībai Vispārējā tiesā stingri nepieciešamiem un līdz ar to prasība tos atlīdzināt nevar būt pamatota.

53      Tāpat laiks, kas tika veltīts, lai sagatavotu prasības pieteikumu par tiesību akta atcelšanu un pieteikumu par pagaidu noregulējuma tiesvedību, kas pārsniedz 1000 stundas, no vienas puses, un laiks, kas tika veltīts, lai sagatavotu replikas rakstu, kas pārsniedz 450 stundas, no otras puses, būtiski pārsniedz to laiku, ko varētu pieņemt par šādiem nolūkiem nepieciešamu.

54      Ceturtkārt, Vispārējā tiesa uzskata, ka honorāra likme, ko par saviem pakalpojumiem prasa zvērinātais asociētais advokāts K, proti, no EUR 380 līdz 400, stipri pārsniedz to, ko varētu uzskatīt par piemērotu, lai atlīdzinātu par tāda īpaši pieredzējuša profesionāļa sniegtajiem pakalpojumiem, kurš spēj strādāt ļoti efektīvi un ātri (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2008. gada 13. februāra rīkojumu lietā T‑310/00 DEP Verizon Business Global/Komisija, Krājumā nav publicēts, 44. punkts). Turklāt, lai atzītu šāda apmēra atlīdzību, tās nepieciešams līdzsvars ir stingri noteikts galīgo stundu skaits, kas vajadzīgas, lai veiktu tiesvedībai nepieciešamo darbu (skat. 2008. gada 17. oktobra Pirmās instances tiesas rīkojumu lietā T‑33/01 Infront WM/Komisija, Krājumā nav publicēts, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

55      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasītāju pamata lietā advokātu galīgais darbā pavadītais laiks, kas ir objektīvi nepieciešams, lai tos pārstāvētu tiesas procesā, ir jānosaka 600 stundu apmērā.

56      Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, izmaksas EUR 509 561,71 apmērā, kas norādītas šajā pieteikumā par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, nevar tikt uzskatītas par tiesvedībai pamata lietā objektīvi nepieciešamām.

57      Šādos apstākļos atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru ir jānosaka EUR 144 000 apmērā par honorāriem, kuri ir atlīdzināmi kā nepieciešamie izdevumi, kas prasītājiem radušies pamata lietas vešanas sakarā.

58      Turklāt ir jānosaka atlīdzināt EUR 2000 par pārvietošanās un kserokopiju izdevumiem saistībā ar tiesvedību Vispārējā tiesā.

59      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasītāju atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi pamata lietā tiks pienācīgi novērtēti, lai atlīdzinātu A izdevumus, ko tas uzņēmās prasītāju aizstāvībai lietā T‑34/02, šie izdevumi ir jānosaka EUR 146 000 apmērā.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

tiesāšanās izdevumu kopējā summa, kas Eiropas Komisijai ir jāatmaksā lietas dalībniekiem, ciktāl tie bija lietas dalībnieki pamata tiesvedībā, tiek noteikta EUR 146 000 apmērā.

Pasludināts Luksemburgā 2010. gada 21. decembrī.

* Tiesvedības valoda – franču.