PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2004. gada 15. jūlijā

Lieta T‑384/02

Fernando Valenzuela Marzo

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Ierēdņi – Atalgojums – Iekārtošanās pabalsts – Statūtu VII pielikuma 9. panta 3. punkts – Viena gada termiņš

Pilns teksts franču valodā II - 0000

Priekšmets:         Prasības priekšmets ir, pirmkārt, lūgums atcelt Komisijas 2001. gada 16. novembra un 2002. gada 13. februāra lēmumus, ar kuriem prasītājam tika atteikta iekārtošanās pabalsta otrā daļa, jo viņa ģimenes iekārtošanās notika pēc Civildienesta noteikumos noteiktā viena gada termiņa no viņa pienākumu pildīšanas uzsākšanas, un, otrkārt, piespriest Komisijai pārskaitīt viņam iekārtošanās pabalsta otro daļu, pieskaitot procentus ar likmi 8 % gadā.

Nolēmums:         Noraidīt prasību. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.


Kopsavilkums

1.     Ierēdņi – Prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Apstiprinošs akts – Izslēgšana

(Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkts)

2.     Ierēdņi – Prasība – Nelabvēlīgs akts – Lēmums noraidīt sūdzību – Vienkāršs un skaidrs noraidījums – Apstiprinošs akts – Nepieņemamība

(Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkts)

3.     Ierēdņi – Izdevumu atmaksāšana – Iekārtošanās pabalsts – Piešķiršanas nosacījumi – Pastāvīgās dzīvesvietas pārcelšana – Ierēdņa ģimenes dzīvesvietas pārcelšana – Pastāvīgās dzīvesvietas jēdziens – Iekārtošanās pierādīšanas pienākums, kas ir uzdots ierēdnim

(Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. panta 1. un 4. punkts un 9. panta 3. punkts)

4.     Ierēdņi – Prasība – Apstrīdētā akta tiesiskuma novērtēšana pēc tā pieņemšanas laikā pastāvošajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem

(Civildienesta noteikumu 91. pants)

5.     Ierēdņi – Izdevumu atmaksāšana – Iekārtošanās pabalsts – Piešķiršanas nosacījumi – Ierēdņi, kuru apgādībā ir ģimenes – Ierēdņa ģimenes iekārtošanās darba vietā – Viena gada termiņš pēc pārbaudes laika beigām – Laika pagarinājums ierēdņiem, kas atbrīvoti no pārbaudes laika – Neesamība

(Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. panta 1. un 4. punkts un 9. panta 3. punkts)

1.     Lēmums tikai apstiprina iepriekšējo lēmumu un tādējādi nelabvēlīgi neietekmē personu Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta izpratnē, kad tas nesatur nevienu jaunu faktu salīdzinājumā ar iepriekšējo aktu un nav veikta šā akta adresāta situācijas atkārtota izvērtēšana.

(skat. 32. punktu)

Atsauce: Pirmās instances tiesa, 2003. gada 18. septembris, T‑321/01 Internationaler Hilfsfonds/Komisija, Recueil FP, II‑3225. lpp., 23. punkts.

2.     Jebkurš lēmums par sūdzības noraidīšanu – gan tieši, gan netieši izteikts, ja tas ir skaidrs un vienkāršs, tikai apstiprina aktu vai bezdarbību, par ko ir iesniegta sūdzība, un viens pats nav uzskatāms par apstrīdamu aktu. Tikai tad šis lēmums – pilnībā vai tā daļa – dod tiesības iesniegt sūdzību ieinteresētai personai, ja tas pats vajadzības gadījumā ir uzskatāms par aktu, kuru var pārsūdzēt.

(skat. 36. punktu)

Atsauces: Tiesa, 1988. gada 16. jūnijs, 371/87 Progoulis/Komisija, Recueil, 3081. lpp., 17. punkts; Pirmās instances tiesa, 1997. gada 3. jūnijs, T‑196/95 H/Komisija, Recueil FP, I‑A‑133. un II‑403. lpp., 40. punkts.

3.     Pastāvīgā dzīvesvieta ir interpretējama kā vieta, kur attiecīgā persona ir noteikusi pastāvīgu vai ierastu savu interešu centru, vēloties tam piešķirt stabilu raksturu, ievērojot to, ka, lai noteiktu dzīvesvietu, ir svarīgi ņemt vērā visus tās būtisko faktu elementus. Turklāt dzīvesvietas jēdziens nebalstās tikai kvantitatīvi uz laiku, ko persona ir pavadījusi kādas valsts teritorijā, bet vēl bez fiziskas uzturēšanās kādā vietā paredz nolūku šo uzturēšanās faktu ilgstoša pieraduma rezultātā padarīt par parastām sociālām attiecībām.

No tā izriet, ka iekārtošanās vai pastāvīgās dzīvesvietas pārcelšanas novērtēšana ir fakta jautājums, par kuru var tikt iesniegti pierādījumi ar visiem piemērotiem līdzekļiem. Ierēdnim, kurš vēlas saņemt iekārtošanās pabalstu divu mēnešu pamatalgas apmērā, ir jāpierāda iekārtošanās vai nu ar neapstrīdamiem pierādījumiem, vai arī ar faktu kopumu, kas satur pazīmju kopumu, kas viennozīmīgi un neapstrīdami apstiprina ierēdņa ģimenes pastāvīgās dzīvesvietas pārcelšanu viņa darba vietā gadā, kad notika viņa apstiprināšana.

Ņemot vērā to, ka tiesību normas, kas piešķir tiesības uz finanšu pabalstu, ir interpretējamas šauri, administrācija var stingri izturēties pret ierēdņa ģimenes iekārtošanās pierādījumiem un atteikt piešķirt iekārtošanās pabalstu, ja tai ir nopietnas šaubas par to, ka šīs iekārtošanās patiesi notikusi Civildienesta noteikumos noteiktajā termiņā.

(skat. 81.–83. un 104. punktu)

Atsauces: Tiesa, 1994. gada 15. septembris, C‑452/93 P Magdalena Fernández/Komisija, Recueil, I‑4295. lpp., 22. punkts; Pirmās instances tiesa, 2001. gada 24. aprīlis, T‑37/99 Miranda/Komisija, Recueil FP, I‑A‑87. un II‑413. lpp., 32. punkts; Pirmās instances tiesa, 2003. gada 18. septembris, T‑221/02 Lebedef u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑211. un II‑1037. lpp., 38. punkts.

4.     Apstrīdētā akta tiesiskums ir jānovērtē pēc tā pieņemšanas laikā pastāvošajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem. Ja Pirmās instances tiesai būtu jāpārbauda tiesiskums pēc faktiskajiem apstākļiem, kas nepastāvēja šajā laikā, tā attiecīgā akta izdevējas iestādes vietā pildītu tai uzdotos pienākumus. Pirmās instances tiesai nav iestāžu vietā jāpilda tām uzdotie pienākumi.

(skat. 98. punktu)

Atsauces: Tiesa, 1979. gada 7. februāris, 15/76 un 16/76 Francija/Komisija, Recueil, 321. lpp., 7. punkts; Tiesa, 2001. gada 17. maijs, C‑449/98 P IECC/Komisija, Recueil, I‑3875. lpp., 87. punkts; Pirmās instances tiesa, 1991. gada 11. jūlijs, T‑19/90 Von Hoessle/Revīzijas palāta, Recueil, II‑615. lpp., 30. punkts; Pirmās instances tiesa, 1996. gada 12. decembris, T‑177/94 un T‑377/94 Altmann u.c./Komisija, Recueil, II‑2041. lpp., 119. punkts.

5.     No Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. panta 1. punkta izriet, ka pārcelšanās pabalsts pienākas apstiprinātajam ierēdnim un ka termiņš, uz ko atsaucas šās tiesību normas 4. punkts, atbilstoši tā paša pielikuma 9. panta 3. punktam ir viens gads pēc pārbaudes laika beigām. Šo formulējumu skaidrība nepieļauj to, ka šis termiņš tiek pagarināts par pārbaudes laika pagarinājumu, ko ierēdnim nebija pienākums veikt.

Līdz ar to gan ierēdņiem, kam ir jāiztur pārbaudes laiks, gan tiem ierēdņiem, kas no šā pienākuma ir atbrīvoti, kuru apgādībā ir ģimenes, piešķirtā iekārtošanās pabalsta otrā puse tiek pārskaitīta tajās pašās laika robežās, proti, ar nosacījumu, ka ģimenes dzīvesvietas mainīšana notikusi gadā pēc apstiprināšanas.

No pārbaudes laika atbrīvoto ierēdņu situācija ir objektīvi savādāka – gan faktiski, gan tiesiski – nekā tā, kādā atrodas ierēdņi, kas pakļauti pārbaudes laikam, jo situācijai, kurai ir pakļauti ierēdņi, kam jāiztur pārbaudes laiks, pirms to apstiprināšanas, piemīt pagaidu raksturs. Gan vienu, gan otru situācija kļūst identiska tikai pēc pārbaudes laika beigām, jo tad ierēdņu, kam jāiztur pārbaudes laiks, situācijai vairs nav pagaidu rakstura. Vienlīdzīgas attieksmes princips turklāt attiecībā gan uz vieniem, gan uz otriem liek sākt skaitīt Civildienesta noteikumos noteikto viena gada termiņu, sākot no to apstiprināšanas dienas.

(skat. 119., 120. un 122. punktu)