Lieta T‑357/02
Freistaat Sachsen
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Valsts atbalsts – Saksijas federālās zemes iestāžu piešķirtais atbalsts – Atbalsta shēma maziem un vidējiem uzņēmumiem – Paātrināta apstiprināšanas procedūra – Kopienu pamatnostādņu un regulas par atbalsta maziem un vidējiem uzņēmumiem atbrīvojumu piemērošana laikā – Atbalsta shēma, kuras projekts paziņots pirms regulas par atbrīvojumu spēkā stāšanās – Tiesiskā paļāvība – Tiesiskā drošība – Pilnīgs paziņojums
Pirmās instances tiesas (piektā palāta paplašinātā sastāvā) 2007. gada 3. maija spriedums
Sprieduma kopsavilkums
1. Valstu piešķirtie atbalsti – Atbalsta projekti – Novērtējums, ko veic Komisija – Paātrināta apstiprināšanas procedūra, ko paredz Komisijas paziņojums 92/C 213/03
(Padomes Regula Nr. 659/1999; Komisijas Regula Nr. 794/2004; Komisijas paziņojumi 92/C 213/03 un 2004/C 115/01)
2. Valstu piešķirtie atbalsti – Atbalsta projekti – Novērtējums, ko veic Komisija – Paātrināta apstiprināšanas procedūra, ko paredz Komisijas paziņojums 92/C 213/03
(Komisijas paziņojums 92/C 213/03)
3. Valstu piešķirtie atbalsti – Atbalsta projekti – Novērtējums, ko veic Komisija
(Padomes Regulas Nr. 659/1999 4. panta 1. punkts)
4. Valstu piešķirtie atbalsti – Atbalsta projekti – Novērtējums, ko veic Komisija
(Komisijas Regula Nr. 70/2001)
5. Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati – Prasība, kas vērsta pret Komisijas lēmumu, ar kuru valsts atbalstu atzīst par nesaderīgu ar kopējo tirgu
6. Valstu piešķirtie atbalsti – Atbalsta projekti – Novērtējums, ko veic Komisija
(EKL 88. panta 2. punkts)
1. Komisijas 1991. gada 2. jūlija Paziņojums par mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta shēmu paātrinātu novērtēšanu [apstiprināšanu] un esošo shēmu labojumiem vairs nav piemērojams tikai kopš 2004. gada 30. aprīļa, kas ir datums, kad tika publicēts Paziņojums par novecojušiem dokumentiem un Regula Nr. 794/2004, ar ko īsteno Regulu Nr. 659/1999, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88]. panta piemērošanai.
(sal. ar 52. un 54. punktu)
2. Pat gadījumā, ja atbalsta shēma atbilst visiem Komisijas paziņojuma par paātrinātu apstiprināšanu nosacījumiem, kuri ir jāizpilda, lai novērtējums tiktu veikts 20 darba dienu laikā no paziņošanas brīža, Komisija tikai “principā” apņemas necelt iebildumus pēc šā termiņa beigām, tādējādi pilnībā paturot iespēju “izlemt”.
Kritēriji, kuri paziņotajām atbalsta shēmām jāizpilda, lai Komisija principā pret tiem neceltu iebildumus un izlemtu 20 darba dienu laikā, jāinterpretē šauri, jo paātrinātas apstiprināšanas procedūrai ir atkāpes raksturs attiecībā pret parasto paziņojumu izskatīšanas procedūru. Ja pastāv šaubas par paziņojumā paredzēto nosacījumu izpildi, Komisijai ir pamats neizmantot paātrinātas apstiprināšanas procedūru.
(sal. ar 56., 57. un 68. punktu)
3. Kritēriju, kas noteikti tiesiskajā regulējumā, kurš stājies spēkā pēc attiecīga valsts atbalsta paziņošanas, piemērošana valsts atbalsta saderīguma ar kopējo tirgu novērtēšanai nenovēršami piešķir šim tiesiskajam regulējumam atpakaļejošu spēku. Šādā gadījumā jaunā tiesiskā regulējuma piemērošanas sākuma punkts neizbēgami ir noteikts datumā pirms šī tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās, proti, tad, kad Komisija paziņojumu saņēmusi. Ja tiktu uzskatīts, ka saderīguma novērtēšana var tikt veikta, pamatojoties uz tiesisko regulējumu, kas ir stājies spēkā pēc atbalsta paziņošanas, tas nozīmētu atļaut Komisijai noteikt piemērojamo tiesību normu atkarībā no brīža, kuru tā izvēlētos šādas izskatīšanas sākšanai, kas būtu ne tikai grūti savienojams ar to, ka Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88]. panta piemērošanai, 4. panta 1. punkts imperatīvi nosaka, ka Komisija izskata paziņojumu, “tiklīdz tas saņemts”, bet arī ar prasībām par kritēriju, pamatojoties uz kuriem Komisija novērtē atbalstu saderīgumu, pārskatāmību un paredzamību, kuras ir pamatojums tiem dokumentiem, ko tā publicē valsts atbalstu jomā.
Jauna noteikuma par valsts atbalstu saderīgumu piemērošana valsts atbalstam, kas paziņots pirms tā spēkā stāšanās, ir tātad pieļaujama tikai tad, ja no jaunā tiesiskā regulējuma formulējuma, mērķiem un struktūras izriet, ka to ir nodomāts piemērot ar atpakaļejošu spēku, un ja ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība ir pienācīgi ievērota.
(sal. ar 102., 107. un 108. punktu)
4. Komisijas Regulu Nr. 70/2001 par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu, sniedzot valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem, Komisija nevarēja piemērot, lai izvērtētu atbalsta shēmas, kas paziņota pirms tās spēkā stāšanas, saderīgumu ar kopējo tirgu. Pirmkārt, nekas tās formulējumā ne tieši, ne netieši neatļauj šādu piemērošanu. Otrkārt, dalībvalstis nevarēja paredzēt ne dokumenta galīgo saturu, ne tā spēkā stāšanās datumu. Turklāt šāda piemērošana ir pretrunā paredzamībai, kuru vēlas nodrošināt, Komisijai publicējot dokumentus par kritērijiem, ko tā piemēros, novērtējot valsts atbalstu saderīgumu. Visbeidzot, šīs regulas piemērošana jau paziņotiem atbalstiem, kamēr attiecībā uz jau īstenotiem atbalstiem, attiecībā uz kuriem nav ievērots paziņošanas pienākums, novērtēšana tiek veikta, ņemot vērā noteikumus, kas bija spēkā to izmaksāšanas brīdī, var stimulēt dalībvalstis neievērot paziņošanas pienākumu, jo, to darot, risks un sankcijas nav lielāki kā paziņojot.
(sal. ar 112., 116., 117., 119. un 120. punktu)
5. Iespējai celt prasību atcelt tiesību aktu par Komisijas lēmumu par formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu par valsts atbalsta projektu nevar būt sekas mazināt ieinteresēto personu procesuālās tiesības, liedzot tām pieprasīt galīgā lēmuma atcelšanu un savas prasības pieteikuma pamatojumam atsaukties uz trūkumiem jebkurā pie šī lēmuma novedušās procedūras stadijā. Nevar apstrīdēt to, ka lēmumam sākt formālu izmeklēšanas procedūru pat tad, ja tam ir savas autonomas juridiskās sekas, ir sagatavošanas raksturs attiecībā uz galīgo lēmumu, kurā galīgi tiks noteikta Komisijas nostāja un kurā tā var mainīt novērtējumu, kas izdarīts lēmumā par procedūras uzsākšanu.
(sal. ar 127. punktu)
6. Lai valsts atbalsta projekta paziņojums tiktu uzskatīts par pilnīgu iepriekšējās izskatīšanas stadijas mērķiem, ir pietiekami, ka paziņojums no paša sākuma vai pēc dalībvalsts atbildēm uz Komisijas uzdotajiem jautājumiem ietver informāciju, kas tai ir nepieciešama, lai tai rastos sākotnējais viedoklis par paziņotā pasākuma saderīgumu ar kopējo tirgu un šaubu gadījumā tā varētu uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru.
(sal. ar 133. un 139. punktu)
PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
2007. gada 3. maijā (*)
Valsts atbalsts – Saksijas federālās zemes iestāžu piešķirtais atbalsts – Atbalsta shēma maziem un vidējiem uzņēmumiem – Paātrināta apstiprināšanas procedūra – Kopienu pamatnostādņu un regulas par atbalsta maziem un vidējiem uzņēmumiem atbrīvojumu piemērošana laikā – Atbalsta shēma, kuras projekts paziņots pirms regulas par atbrīvojumu spēkā stāšanās – Tiesiskā paļāvība – Tiesiskā drošība – Pilnīgs paziņojums
Lieta T‑357/02
Freistaat Sachsen, ko pārstāv T. Libigs [T. Lübbig], advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv F. Kreišics [V. Kreuschitz] un J. Flets [J. Flett], pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt 2. panta otro daļu un 3. un 4. pantu Komisijas 2002. gada 24. septembra Lēmumā 2003/226/EK par Vācijas plānoto atbalstu shēmu – “Programma par labu maziem un vidējiem uzņēmumiem – Saksijas uzņēmumu darbības uzlabošana” – 1. apakšprogramma (Konsultācijas), 4. apakšprogramma (Piedalīšanās gadatirgos un izstādēs), 5. apakšprogramma (Sadarbība) un 7. apakšprogramma (Dizaina veicināšana) (OV 2003, L 91, 13. lpp.).
EIROPAS KOPIENUPIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneši M. E. Martinša Reibeiru [M. E. Martins Ribeiro], F. Deuss [F. Dehousse], D. Švābi [D. Šváby] un K. Jirimēe [K. Jürimäe],
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2006. gada 21. martā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 EKL 87. panta 1. punkts nosaka:
“Ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.”
2 Saskaņā ar EKL 87. panta 3. punktu:
“Turpmāk norādīto var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu:
a) atbalstu, kas veicina ekonomikas attīstību apgabalos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs,
[..]
c) atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm,
[..].”
3 Komisijas 1992. gada 2. jūlija Paziņojumā par mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta shēmu paātrinātu novērtēšanu [apstiprināšanu] un esošo shēmu labojumiem (OV C 213, 10. lpp., turpmāk tekstā – “Paziņojums par paātrinātu apstiprināšanu”) teikts:
“[..]
Principā Komisijai nav iebildumu pret jaunām vai mainītām esošajām atbalsta shēmām, kuras izziņotas atbilstoši [EKL] [88]. panta 3. punktam un kuras atbilst turpmāk minētajiem kritērijiem.
1. Jaunas atbalsta shēmas, izņemot tās, kuras atbalsta rūpniecības nozares, uz kurām attiecas īpaši Kopienas politikas paziņojumi [2], kā arī palīdzība lauksaimniecības, zivsaimniecības, transporta un ogļrūpniecības nozarēm.
Šīs shēmas jāattiecina uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem [..].
Shēmām jāatbilst arī vienam no turpmāk minētajiem kritērijiem:
[..]
Visi atbalsti eksportam Kopienas iekšējā tirdzniecībā vai darbības atbalsti ir izslēgti no procedūras.
2. Izmaiņas esošajās atbalsta shēmās, kuras Komisija ir apstiprinājusi iepriekš, izņemot īpašus gadījumus, kuros Komisija ir stingri ierobežojusi tās atļauju līdz izziņotajam laika posmam, budžetam un nosacījumiem.
Grozījumā var iekļaut ikvienu no turpmāk minētajiem apsvērumiem:
– pagarinājums laikā bez budžeta resursu palielinājuma,
– budžeta palielinājums līdz 20 % no sākotnējās summas, bet bez pagarinājuma laikā,
– pagarinājums laikā ar budžeta palielinājumu līdz 20 % no sākotnējās summas,
– shēmas piemērošanas kritēriju pastiprinājums.
[..]
Komisija lems par paziņojumiem divdesmit darbdienu laikā.”
4 Pamatnostādņu par valstu reģionālo atbalstu (OV 1998, C 74, 9. lpp., ar grozījumiem, kas norādīti OV 2000, C 258, 5. lpp., turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes par valstu reģionālo atbalstu”) 2. punktā ar nosaukumu “Piemērošana” noteikts, ka Komisija tās piemēro reģionālajam atbalstam, ko piešķir visām ekonomikas nozarēm, izņemot Līguma II pielikumā minēto lauksaimniecības produktu ražošanu, pārstrādi un tirdzniecību, zivsaimniecību un ogļrūpniecību.
5 Attiecībā uz darbības atbalstu Pamatnostādnes par valstu reģionālo atbalstu tostarp nosaka:
“4.15. Reģionālais atbalsts, kura mērķis ir samazināt kāda uzņēmuma kārtējos izdevumus (darbības atbalsts), parasti ir aizliegts. Izņēmuma kārtā šādu atbalstu tomēr var piešķirt reģioniem, kam ir tiesības uz atbalstu saskaņā ar atkāpi, kas noteikta [EKL] 87. panta 3. punkta a) [apakš]punktā [2], ar nosacījumu, ka to pamato šā atbalsta devums reģiona attīstībai un veids un ka tā apjoms ir proporcionāls neizdevīgajiem apstākļiem, ko ar šo atbalstu paredzēts izlīdzināt. Dalībvalsts pienākums ir norādīt uz jebkādiem neizdevīgiem apstākļiem un novērtēt to nozīmi. Darbības atbalstam jābūt ierobežotam laika ziņā, un tas pakāpeniski jāsamazina.
[..]
4.17. Darbības atbalsts, kas paredzēts dalībvalstu savstarpējā eksporta veicināšanai, ir aizliegts.”
6 Padomes 1999. gada 22. marta Regula (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma [88]. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp., turpmāk tekstā – “valsts atbalsta procedūras regula”) nosaka procedūras, kas piemērojamas tad, kad Komisija īsteno savas ar EKL 88. pantu piešķirtās tiesības lemt par valsts atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu.
7 Valsts atbalsta procedūras regulas 2. panta 2. punktā noteikts:
“Paziņojumā attiecīgā dalībvalsts sniedz visu vajadzīgo informāciju, lai Komisija varētu pieņemt lēmumu saskaņā ar 4. un 7. pantu (turpmāk – “pilnīgs paziņojums”).”
8 Valsts atbalsta procedūras regulas 4. pants nosaka, ka Komisija izskata paziņojumu, tiklīdz tas saņemts, un pēc iepriekšējas izskatīšanas pieņem vai nu lēmumu, ar kuru konstatē, ka paziņotais pasākums nav atbalsts (valsts atbalsta procedūras regulas 4. panta 2. punkts), vai arī lēmumu, ar kuru tā atzīst, ka nav šaubu par to, ka paziņotais pasākums ir saderīgs ar kopējo tirgu (valsts atbalsta procedūras regulas 4. panta 3. punkts), vai arī lēmumu sākt formālu izmeklēšanas procedūru (valsts atbalsta procedūras regulas 4. panta 4. punkts). Šie lēmumi tiek pieņemti “divos mēnešos. Minētais periods sākas dienā pēc pilnīga paziņojuma saņemšanas. Paziņojumu uzskata par pilnīgu, ja divos mēnešos pēc tā vai pēc pieprasītās papildu informācijas saņemšanas Komisija nav lūgusi nekādu papildu informāciju [..]” (valsts atbalsta procedūras regulas 4. panta 5. punkts).
9 Valsts atbalsta procedūras regulas 4. panta 6. punkts nosaka:
“Ja Komisija nav pieņēmusi lēmumu saskaņā ar [valsts atbalsta procedūras regulas 4. panta] 2., 3. vai 4. punktu periodā, kas noteikts [valsts atbalsta procedūras regulas 4. panta] 5. punktā, uzskatāms, ka Komisija atļāvusi attiecīgo atbalstu. Attiecīgā dalībvalsts, par to iepriekš paziņojot Komisijai, pēc tam var īstenot attiecīgos pasākumus, ja vien Komisija 15 [darba] dienās pēc šāda paziņojuma saņemšanas nepieņem lēmumu saskaņā ar šo pantu.”
10 Valsts atbalsta procedūras regulas 5. pants 3. punkts paredz:
“Paziņojumu uzskata par anulētu, ja paredzētajā termiņā netiek sniegta lūgtā informācija, izņemot gadījumus, kad pirms minētā perioda beigām ar Komisijas un attiecīgās dalībvalsts piekrišanu termiņš tiek pagarināts, vai arī ja attiecīgā dalībvalsts pienācīgi pamatotā paziņojumā informē Komisiju par to, ka tā uzskata paziņojumu par pilnīgu, jo lūgtā papildu informācija nav pieejama vai ir jau sniegta. Minētajā gadījumā 4. panta 5. punktā minētais periods sākas dienā pēc attiecīgā paziņojuma saņemšanas [..].”
11 Padomes 1998. gada 7. maija Regulas (EK) Nr. 994/98 par to, kā piemērot Eiropas Kopienas dibināšanas līguma [87]. un [88]. pantu attiecībā uz dažu kategoriju valsts horizontālo atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem (OV L 142, 1. lpp., turpmāk tekstā – “pilnvarojuma regula”), 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) daļā Komisijai piešķirtas tiesības atbilstoši EKL 87. pantam atzīt, ka, pastāvot noteiktiem nosacījumiem, atbalsts maziem un vidējiem uzņēmumiem ir saderīgs ar kopējo tirgu un uz to neattiecas EKL 88. panta 3. punktā noteiktās paziņošanas prasības.
12 Komisijas 2001. gada 12. janvāra Regula (EK) Nr. 70/2001 par EK Līguma 87. un 88. panta piemērošanu, sniedzot valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem (OV L 10, 33. lpp., turpmāk tekstā – “regula par MVU atbrīvojumu”), nosaka kritērijus, kādiem jāatbilst individuāliem atbalstiem un valsts atbalstam maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai tie būtu saderīgi ar kopējo tirgu EKL 87. panta 3. punkta izpratnē, un tos, kas tiem atbilst, atbrīvo no EKL 88. panta 3. punktā minētās paziņošanas prasības.
13 Šīs regulas 4. apsvērumā tomēr norādīts:
“Šī regula neskar dalībvalstu iespēju paziņot par atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem. Šādus paziņojumus Komisija vērtēs, jo īpaši ņemot vērā šajā regulā izklāstītos kritērijus. Pamatnostādnes par valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem būtu jāatceļ no šīs regulas spēkā stāšanās dienas, jo pamatnostādņu saturu aizstāj šī regula.”
Prāvas rašanās fakti
1. Administratīvais process
14 Freistaat Sachsen [Saksijas brīvvalsts] Ekonomikas un darba ministrijas programmā mazo un vidējo uzņēmumu darbības uzlabošanai (turpmāk tekstā – “programma”), kas pirmo reizi pieņemta 1992. gadā, Saksijas brīvvalsts pēc pieprasījuma piešķīra brīvo profesiju pārstāvjiem, kā arī maziem un vidējiem rūpniecības vai tirdzniecības uzņēmumiem, kas dibināti vai veic uzņēmējdarbību tās teritorijā, neatmaksājamas subsīdijas projektiem, kas vērsti uz ekonomikas attīstību. Pirmo reizi programma tika paziņota Komisijai atbilstoši EK līguma 93. panta 3. punktam (jaunajā redakcijā – EKL 88. panta 3. punkts) ar Vācijas Federatīvās Republikas Pastāvīgās pārstāvniecības 1992. gada 3. jūlija vēstuli. Tā tika atļauta ar Komisijas 1992. gada 30. septembra vēstuli.
15 Programmas darbības termiņš tika vairākkārtīgi pagarināts, un katrs pagarinājums bija saistīts ar programmas izmaiņām un aktualizāciju. Veiktās izmaiņas tika paziņotas pirms katra programmas termiņa beigām atbilstoši Paziņojumam par paātrinātu apstiprināšanu. Tā secīgos 1996. gada 26. februāra un 1998. gada 6. oktobra paziņojumus Komisija apstiprināja attiecīgi ar 1996. gada 3. aprīļa un 1998. gada 12. novembra vēstulēm. 1998. gada 6. oktobrī paziņotā un 1998. gada 12. novembrī apstiprinātā pasākuma termiņš beidzās 2000. gada 31. decembrī (Saksijas brīvvalsts Oficiālais vēstnesis Nr. 14, 8.4.1999., 289. lpp.).
16 Ar 2000. gada 29. decembra vēstuli, kas Komisijā tika saņemta 2001. gada 3. janvārī, Vācijas Federatīvā Republika atbilstoši EKL 88. panta 3. punktam paziņoja par sešām apakšprogrammām, kas ietvertas programmas jaunajā versijā. Paziņojums bija vērsts uz to, lai saņemtu jaunu programmas darbības termiņa pagarinājumu uz pieciem gadiem no 2001. gada 1. janvāra līdz 2005. gada 31. decembrim. Tāpat kā iepriekšējiem paziņojumiem, arī šim bija izmantota Komisijas veidlapa, kas paredzēta paātrinātai apstiprināšanai.
17 2001. gada 12. janvārī Komisija pieņēma regulu par MVU atbrīvojumu, kas projekta stadijā bija tikusi apspriesta valsts atbalsta padomdevējā komitejā, kuru veido dalībvalstu pārstāvji, un kas izveidota atbilstoši pilnvarojuma regulas 7. pantam. Saskaņā ar tās 10. pantu regula par MVU atbrīvojumu stājās spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī, proti, 2001. gada 2. februārī jeb pēc Paziņojumā par paātrinātu apstiprināšanu paredzētā 20 darba dienu termiņa beigām.
18 2001. gada 5. februāra vēstulē Komisija norādīja, ka tā nevarēja atļaut atbalstu shēmu paātrinātas apstiprināšanas procedūras ietvaros. Komisija lūdza Vācijas Federatīvajai Republikai to informēt, “vai ‘soft aid’ atbalstītās darbības [bija] saderīgas ar [regulu par MVU atbrīvojumu], tas ir, vai attiecīgajā paziņojumā paredzētais atbalsta apjoms [varēja] tika samazināts līdz regulā par atbrīvojumu paredzētajam [..]”, un precizēja, ka “gadījumā, ja tas [nebija] iespējams, [bija] nepieciešams precīzs pamatojums (nepieciešamība un saderīgums no ekonomikas politikas viedokļa)”.
19 2001. gada 12. marta vēstulē Vācijas Federatīvā Republika izteica apsvērumus, kuros tā iekļāva analīzi, kas, pēc tās domām, pamatoja atbalsta shēmas atļaušanu. Vācijas Federatīvā Republika atkārtoti vērsās pie Komisijas ar 2001. gada 13. marta vēstuli.
20 Ar 2001. gada 1. jūnija vēstuli Saksijas brīvvalsts Ekonomikas un darba ministrija iestājās procesā, nosūtot Komisijai apsvērumus paziņošanas procedūras laikā Vācijas Federatīvās Republikas sniegto argumentu atbalstam.
21 2001. gada 14. jūnijā Berlīnē notika Vācijas Federatīvās Republikas un Komisijas pārstāvju tikšanās.
22 Ar 2001. gada 2. augusta paziņojumu, pamatojoties uz regulas par MVU atbrīvojumu 9. panta 1. punktu, Vācijas Federatīvā Republika informēja Komisiju par lēmumu īstenot sešas apakšprogrammas, kas veidoja paziņoto atbalsta shēmu, līdz 2008. gada 31. decembrim vai līdz datumam, kurā tiktu pieņemts lēmums atļaut atbalstu shēmu tādā veidā, kādā tā bija paziņota, ciktāl tā atbilst regulas par MVU atbrīvojumu noteikumiem.
23 2001. gada 5. septembrī Komisija Vācijas Federatīvajai Republikai nosūtīja jaunu lūgumu sniegt informāciju, lai noskaidrotu, vai tā uztur spēkā savu sākotnējo paziņojumu. Ar 2001. gada 9. oktobra vēstuli Vācijas Federatīvā Republika uz šo lūgumu atbildēja apstiprinoši.
24 Ar 2001. gada 16. novembra vēstuli Komisija informēja Vācijas Federatīvo Republiku, ka pasākums “Tirdzniecības grupējumi”, kas bija atsevišķas procedūras CP 92/01 – Vācija priekšmets, bija ticis pievienots procedūrai (C 89/01) par strīdīgajām atbalstu shēmām kā ceturtās apakšprogrammas ar nosaukumu “Sadarbība” sastāvdaļa.
25 Ar 2001. gada 11. decembra vēstuli Komisija paziņoja Vācijas Federatīvajai Republikai savu lēmumu uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru (turpmāk tekstā – “lēmums sākt formālu izmeklēšanas procedūru”) attiecībā uz apakšprogrammām “Konsultācijas”, “Piedalīšanās gadatirgos un izstādēs”, “Sadarbība” un “Dizaina veicināšana” (turpmāk tekstā – “strīdīgā atbalsta shēma”). Savukārt Komisija necēla nekādus iebildumus pret apakšprogrammām “Ārējās tirdzniecības konsultācijas” un “Vides vadība”.
26 Lēmumā sākt formālu izmeklēšanas procedūru Komisija Vācijas Federatīvajai Republikai atgādināja EKL 88. panta 3. punkta apturošo iedarbību un uzsvēra, ka individuālie atbalsti, kas atbilst visiem regulas par MVU atbrīvojumu nosacījumiem, atbilstoši šīs regulas 3. panta 1. punktam ir saderīgi ar kopējo tirgu.
27 AR 2002. gada 21. janvāra vēstuli Vācijas Federatīvā Republika izteica savu viedokli par procedūras uzsākšanu. Pēc tam notika divas citas Vācijas Federatīvās Republikas un Komisijas pārstāvju tikšanās – 2002. gada 19. februārī Briselē un 2002. gada 10. jūnijā Berlīnē.
28 2002. gada 7. februārī lēmums sākt formālu izmeklēšanas procedūru tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī (OV C 34, 2. lpp.). Komisija uzaicināja ieinteresētās personas tai sniegt savus apsvērumus par strīdīgo atbalsta shēmu. Tā nesaņēma nevienus apsvērumus.
2. Apstrīdētais lēmums
29 2002. gada 24. septembrī Komisija pieņēma Lēmumu 2003/226/EK par Vācijas plānoto atbalstu shēmu – “Programma par labu maziem un vidējiem uzņēmumiem – Saksijas uzņēmumu darbības uzlabošana” – 1. apakšprogramma (Konsultācijas), 4. apakšprogramma (Piedalīšanās gadatirgos un izstādēs), 5. apakšprogramma (Sadarbība) un 7. apakšprogramma (Dizaina veicināšana) (OV 2003, L 91, 13. lpp., turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
30 Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir šāda:
“1. pants
Četras programmas par labu maziem un vidējiem uzņēmumiem – [..] uzņēmumu darbības uzlabošana apakšprogrammas “Konsultācijas”, “Piedalīšanās gadatirgos un izstādēs”, “Sadarbība” un “Dizaina veicināšana” ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta [..] izpratnē.
2. pants
Tiktāl, ciktāl 1. pantā minētās apakšprogrammas neiziet ārpus regulas [..] Nr. 70/2001 piemērošanas jomas un nepārsniedz minētajā regulā noteikto atbalsta intensitāti, tās var tikt uzskatītas par saderīgām ar EKL [..] 87. panta 3. punkta c) [apakš]punktu.
Tiktāl, ciktāl šīs četras programmas paredz atbalstu, kas ir ārpus regulas [..] Nr. 70/2001 piemērošanas jomas un pārsniedz minētajā regulā noteikto atbalsta intensitāti, tās ir nesaderīgas ar kopējo tirgu.
3. pants
Tiktāl, ciktāl 1. pantā minētā apakšprogramma “Sadarbība” paredz darbības atbalstu, tā ir nesaderīga ar kopējo tirgu.
4. pants
Vācijai tiek atļauts īstenot četras 1. pantā minētās apakšprogrammas tikai pēc tam, kad tās būs saskaņotas ar šo lēmumu.
5. pants
Vācija divu mēnešu laikā no šī lēmuma paziņošanas brīža informē Komisiju par pasākumiem, ko tā veikusi, lai to izpildītu.
6. pants
Šis lēmums ir adresēts Vācijas Federatīvajai Republikai.” [Neoficiāls tulkojums]
Process un lietas dalībnieku prasījumi
31 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2002. gada 4. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.
32 Noklausījusies tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa (piektā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma, pirmkārt, veikt procesa organizatoriskos pasākumus, lūdzot lietas dalībniekus rakstveidā atbildēt uz jautājumiem, un, otrkārt, uzsākt mutvārdu procesu. Lietas dalībnieki izpildīja Pirmās instances tiesas lūgumu noteiktajā termiņā.
33 2006. gada 21. marta tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Pirmās instances tiesas jautājumiem.
34 Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta otro daļu un 3. un 4. pantu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
35 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
36 Prasītāja savas prasības pamatojumam atsaucas uz pieciem pamatiem. Pirmais ir par apstrīdētā lēmuma formālu nelikumību, kas radusies tādēļ, ka Komisija nav piemērojusi strīdīgajai atbalsta shēmai paātrinātas apstiprināšanas procedūru. Otrais pamats ir par apstrīdētā lēmuma materiālu nelikumību, kas radusies tādēļ, ka regula par MVU atbrīvojumu šajā lietā nebija piemērojama. Trešais pamats ir par to, ka strīdīgā atbalsta shēma būtu varējusi tikt atļauta saskaņā ar Kopienu Pamatnostādnēm par valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem (OV 1996, C 213, 4. lpp., turpmāk tekstā – “1996. gada MVU Kopienu pamatnostādnes”). Ceturtais pamats ir par to, ka Komisija, pārbaudot strīdīgo atbalsta shēmu, nav izmantojusi savu diskrecionāro varu, kā arī no tā izrietošo pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Piektais pamats ir par to, ka Komisija nav pierādījusi, ka strīdīgā atbalsta shēma būtu radījusi vai draudējusi radīt konkurences izkropļojumus, kā arī no tā izrietošo pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
1. Par pamatu par apstrīdētā lēmuma formālu nelikumību, kas radusies tādēļ, ka Komisija nav piemērojusi strīdīgajai atbalsta shēmai paātrinātas apstiprināšanas procedūru
Lietas dalībnieku argumenti
37 Prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka Vācijas Federatīvā Republika paziņoja atbalsta shēmu atbilstoši Paziņojumam par paātrinātu apstiprināšanu un ka Komisija tā vietā, lai izpildītu sev uzlikto pienākumu izlemt 20 darba dienu laikā, nogaidīja regulas par MVU atbrīvojumu spēkā stāšanos.
38 Atbildot uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru Paziņojums par paātrinātu apstiprināšanu, kas pieņemts 1992. gadā, nav saistošs, jo tas netika pieņemts atbilstoši valsts atbalsta procedūras regulas noteikumiem, prasītāja atzīmē, ka šī regula stājās spēkā septiņus gadus pēc iepriekšminētā paziņojuma pieņemšanas un ka tas tātad nav jāvērtē, pamatojoties uz [šo regulu]. Turklāt, kaut arī valsts atbalsta procedūras regula pieņemta pēc Paziņojuma par paātrinātu apstiprināšanu un neietver nekādus noteikumus par to, Komisija savā praksē pēc minētās regulas spēkā stāšanās regulāri atsaukusies uz šo [paātrinātas apstiprināšanas] procedūru.
39 Otrkārt, prasītāja apstrīd Komisijas secinājumu, kas ietverts apstrīdētajā lēmumā, saskaņā ar kuru paātrinātas apstiprināšanas procedūra nebija piemērojama tāpēc, ka strīdīgā atbalsta shēma nebija “esoša atbalsta shēma”. Paziņojuma par paātrinātu apstiprināšanu 2. punktā tostarp paredzēts, ka šī procedūra ir piemērojama izmaiņām esošajās atbalsta shēmās, kuras Komisija apstiprinājusi iepriekš, ja izmaiņas attiecas uz “pagarinājumu laikā ar budžeta palielinājumu līdz 20 % no sākotnējās summas” vai nozīmē “shēmas piemērošanas kritēriju pastiprinājumu”.
40 Ne tikai strīdīgās atbalsta shēmas piemērošanas nosacījumi bija tikuši padarīti stingrāki salīdzinājumā ar iepriekšējiem pasākumiem, bet Komisija programmu jau bija divas reizes atļāvusi. Saskaņā ar prasītājas teikto atbalsta shēmas neliela izmaiņa, kas pārsniedz vienkāršu pagarināšanu vai budžeta palielinājumu, pati par sevi neliedz izmantot paātrinātas apstiprināšanas procedūru, kā to turklāt līdz šim bija atzinusi Komisija, šīs procedūras ietvaros 1996. un 1998. gadā atļaujot programmas, ar kurām tika pagarināta sākotnēji 1992. gadā paziņotā programma. Šim apstāklim pašam par sevi būtu bijis jāaizkavē Komisija atteikt izmantot paātrinātas apstiprināšanas procedūru, pamatojoties uz principu, saskaņā ar kuru ir aizliegts nonākt pretrunā pašam ar savu [agrāko rīcību] citam par sliktu.
41 Treškārt, prasītāja atzīmē, ka, pat ja strīdīgā atbalsta shēma būtu uzskatāma par jaunu shēmu, Komisijai tā būtu bijusi jāizskata un par to jāpieņem lēmums atbilstoši paātrinātas apstiprināšanas procedūrai 20 dienu laikā, jo šis termiņš ir piemērojams gan esošām shēmām, gan jauniem pasākumiem. Turklāt pretēji Komisijas viedoklim prasītāja uzskata, ka strīdīga atbalsta shēma neietver atbalstu eksportam.
42 Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka, pat ja strīdīgā atbalsta shēma būtu ietvērusi atbalstu eksportam, Komisijai šī shēmas daļa būtu bijusi jāizskata ārpus paātrinātas apstiprināšanas procedūras ietvariem, pārējo shēmas daļu, kas no pirmā acu uzmetiena bija uzskatāma par saderīgu ar kopējo tirgu, savukārt izskatot un atļaujot atbilstoši šai procedūrai.
43 Komisija vispirms atzīmē, ka Paziņojums par paātrinātu apstiprināšanu nepiešķir nekādas tiesības uz to, ka tā pieņemtu lēmumu 20 dienu laikā. Šis termiņš ir piemērojams tikai labvēlīgiem lēmumiem attiecībā uz noteiktiem vienkāršiem gadījumiem, kas atbilst prasītajiem nosacījumiem.
44 Turpinājumā Komisija apgalvo, ka Paziņojuma par paātrinātu apstiprināšanu ievērošana nevar būt prasības priekšmets, jo tas tika pieņemts, pirms stājās spēkā valsts atbalsta procedūras regula, kurā piemērojamo termiņu jautājums ir galīgi noregulēts. Lūguma lietu izskatīt atbilstoši paātrinātas apstiprināšanas procedūrai priekšmetu atcēla valsts atbalsta procedūras regula, jo tās 4. pantā ietverts noteikums par termiņiem, kas šādas procedūras saglabāšanu neparedz. Un, pamatojoties uz principu, saskaņā ar kuru tāda paša vai augstāka spēka vēlāka norma atceļ agrākus noteikumus, kas ar to ir pretrunā un attiecas uz tiem pašiem faktiem un kam ir tas pats priekšmets, paātrinātas apstiprināšanas procedūra bija “novecojusi” un tādējādi vairs nevarēja būs saistoša. Kaut gan Komisija de facto turpinātu ievērot vadlīnijas vai citus paziņojumus, kas vairs nav spēkā vai ir “novecojuši”, tie tai nav saistoši.
45 Visbeidzot, Komisija iebilst pret prasītājas argumentiem, saskaņā ar kuriem strīdīgā atbalsta shēma atbilda nosacījumiem, ko Paziņojums par paātrinātu apstiprināšanu nosaka, lai saņemtu atbilstoši šai procedūrai piešķirtu atļauju.
Pirmās instances tiesas vērtējums
46 Paziņojuma par paātrinātu apstiprināšanu attiecīgi otrajā un pēdējā daļā noteikts, ka principā Komisijai nav iebildumu pret jaunām vai mainītām esošajām atbalsta shēmām, kuras izziņotas atbilstoši EKL 88. panta 3. punktam un kuras atbilst noteiktiem kritērijiem, un ka tā lemj par paziņojumiem 20 darba dienu laikā.
47 Apstrīdētā lēmuma 54. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka pretēji Vācijas Federatīvās Republikas apgalvotajam strīdīgā atbalsta shēma nebija jāvērtē paātrinātas apstiprināšanas procedūras ietvaros, jo šajā gadījumā piemērojamie procesuālie noteikumi bija valsts atbalsta procedūras regulas noteikumi.
48 Vispirms jāatzīmē, ka, norādot, ka bija piemērojami valsts atbalsta procedūras regulas, bet ne Paziņojuma par paātrinātu apstiprināšanu noteikumi, Komisija netieši apgalvo, ka šis paziņojums kopš valsts atbalsta procedūras regulas spēkā stāšanās ir zaudējis priekšmetu. Šī nostāja ir skaidri izteikta tās procesuālajos rakstos, kuros tā tostarp apgalvo, ka šis paziņojums ir “novecojis” tā nesaderīguma ar valsts atbalsta procedūras regulu dēļ, jo tās 4. pants paredz noteikumu attiecībā uz termiņiem un neparedz paātrinātas apstiprināšanas procedūras saglabāšanu.
49 Turpinājumā Komisija apstrīdētā lēmuma 54. apsvēruma 1. punktā mēģina tomēr pierādīt nevis to, ka Paziņojums par paātrinātu apstiprināšanu būtu “novecojis”, bet gan ka tas nebija piemērojams, jo tajā paredzētie kritēriji šajā gadījumā nebija izpildīti.
50 Visbeidzot, no lietas materiāliem izriet, ka Komisija neapstrīd prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru tā pēc valsts atbalsta procedūras regulas spēkā stāšanās turpinājusi atsaukties uz paātrinātas apstiprināšanas procedūru, bet aprobežojas ar to, ka uzsver, ka tai nav saistoši paziņojumi vai vadlīnijas, kas vairs nav spēkā, pat ja tā tos de facto turpina ievērot.
51 Kas attiecas, pirmkārt, uz jautājumu par to, vai valsts atbalsta procedūras regulas pieņemšana padarīja par “novecojušu” Paziņojumu par paātrinātu apstiprināšanu, jāatzīmē, ka papildus faktam, ka šī regula neietver nekādu norādi par to, tikai 2004. gada 30. aprīlī, proti, piecus gadus pēc tās spēkā stāšanās, Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts paziņojums par noteiktu dokumentu par politiku valsts atbalsta jomā novecojušo raksturu (OV C 115, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Paziņojums par novecojušiem dokumentiem”), kas [šo dokumentu skaitā] ietvēra Paziņojumu par paātrinātu apstiprināšanu. Šī paziņojuma trešajā daļā ir norādīts, ka, “sākot no šī paziņojuma publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, [Komisija] nevienā jomā vairs nepiemēros šādus dokumentus neatkarīgi no juridiskā statusa: [..] 13) [Paziņojums par paātrinātu apstiprināšanu]”.
52 Jāatzīmē arī, ka Paziņojuma par novecojušiem dokumentiem otrajā daļā ir precizēts, ka virkne dokumentu par procedūras jautājumiem valsts atbalsta jomā, “ieskaitot paātrinātu apstiprināšanu”, ir novecojuši pēc Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 794/2004, ar kuru īsteno Regulu Nr. 659/1999 (OV L 140, 1. lpp., turpmāk tekstā – “valsts atbalsta procedūras regulas īstenošanas regula”) un kas pieņemta, pamatojoties uz valsts atbalsta procedūras regulas 27. pantu, pieņemšanas. Paziņojums par paātrinātu apstiprināšanu, saskaņā ar paša Paziņojuma par novecojušiem dokumentiem pamatojumu, tādējādi kļuva “novecojis” tikai sakarā ar valsts atbalsta procedūras regulas īstenošanas regulas pieņemšanu un pēc tās pieņemšanas. Šo apstākli izskaidro fakts, ka šīs [regulas] 4. pantā noteikta vienkāršota procedūra paziņošanai par dažām izmaiņām esošajā atbalstā, kas ir procedūra, kas pēc būtības pārņem tos pašus kritērijus, kuri paredzēti Paziņojuma par paātrinātu apstiprināšanu 2. punktā (budžeta palielinājums līdz 20 % no sākotnējās summas, shēmas pagarinājums laikā ar vai bez budžeta palielinājuma un stingrāku kritēriju noteikšana shēmas piemērošanai), un kas arī paredz īsāku termiņu nekā valsts atbalsta procedūras regulas 4. pantā noteiktais, šajā gadījumā – vienu mēnesi, kura laikā Komisijai jādara viss, kas ir tās spēkos, lai pieņemtu lēmumu.
53 Turklāt pretēji Komisijas procesuālajos rakstos apgalvotajam starp valsts atbalsta procedūras regulu, kas atbilstoši judikatūrai pēc Tiesas 1973. gada 11. decembra sprieduma lietā 120/73 Lorenz (Recueil, 1471. lpp., 4. punkts) nosaka maksimālo divu mēnešu termiņu parastās vispārpiemērojamās paziņošanas procedūras ietvaros paziņoto atbalstu sākotnējās izskatīšanas stadijai, un Paziņojumu par paātrinātu apstiprināšanu, kas paredz 20 dienu termiņu tikai vienkāršotās paziņošanas procedūras ietvaros attiecībā uz īpašiem gadījumiem, nav konstatējama nekāda nesaderība.
54 Tādējādi jāatzīst, ka Paziņojums par paātrinātu novērtēšanu [apstiprināšanu] vairs nav piemērojams tikai kopš 2004. gada 30. aprīļa, kas ir datums, kad tika publicēts Paziņojums par novecojušiem dokumentiem un valsts atbalsta procedūras regulas īstenošanas regula.
55 Šādos apstākļos, otrkārt, jāpārliecinās, vai Komisija apstrīdētā lēmuma 54. apsvērumā varēja pamatoti apgalvot, ka Paziņojums par paātrinātu apstiprināšanu šajā lietā nebija piemērojams, ciktāl strīdīgās valsts atbalsta shēmas nebija ne jauna shēma, ne arī esošas shēmas izmaiņas šī paziņojuma izpratnē.
56 Pirmkārt, kā Pirmās instances tiesa to jau ir nospriedusi, no Paziņojuma par paātrinātu apstiprināšanu otrās un pēdējās daļas izriet, ka pat gadījumā, ja atbalsta shēma atbilst visiem nosacījumiem, uz kuriem attiecas 20 darba dienu termiņš, Komisija tikai “principā” apņemas necelt iebildumus pēc šā termiņa beigām, tādējādi pilnībā paturot iespēju “izlemt”, t.i., vajadzības gadījumā pieņemt lēmumu par formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu un atbilstoši šās procedūras noteikumiem pieņemt pozitīvu, nosacītu [ar nosacījumu] vai negatīvu gala lēmumu (Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedums lietā T‑171/02 Regione autonoma della Sardegna/Komisija, Krājums, II‑2123. lpp., 34. punkts).
57 Otrkārt, jāatzīmē, ka kritēriji, kuri paziņotajām atbalsta shēmām jāizpilda, lai Komisija principā pret tiem neceltu iebildumus 20 darba dienu laikā, jāinterpretē šauri, jo paātrinātas apstiprināšanas procedūrai ir atkāpes raksturs attiecībā pret parasto paziņojumu izskatīšanas procedūru.
58 Tāpat arī jāatgādina, ka atbilstoši iepriekš minētā paziņojuma 2. punktam esoša režīma izmaiņas, kas var tikt izskatītas, izmantojot paātrināto apstiprināšanas procedūru, var ietvert vai nu pagarinājumu laikā bez budžeta resursu palielinājuma, vai arī budžeta palielinājumu līdz 20 % no sākotnējās summas, bet bez pagarinājuma laikā, vai arī pagarinājumu laikā ar budžeta palielinājumu līdz 20 % no sākotnējās summas, vai, visbeidzot, shēmas piemērošanas kritēriju pastiprinājumu. No tā izriet, ka jebkādas citas esošas atbalsta shēmas izmaiņas, tostarp tādas, kas mīkstina atbalstu piešķiršanas nosacījumus vai palielina to intensitāti, izslēdz iespēju paziņojumu izskatīt, izmantojot paātrināto apstiprināšanas procedūru.
59 Šajā lietā jāatzīst, ka 2000. gada 29. decembrī strīdīgā atbalsta shēma tika paziņota Komisijai, pamatojoties uz EKL 88. panta 3. punktu un saskaņā ar paātrinātas apstiprināšanas procedūru, kā iepriekš apstiprinātas un vēl spēkā esošas atbalsta shēmas, kuras darbības termiņš beidzās 2000. gada 31. decembrī, “izmaiņas un pagarinājums laikā”. Tādējādi nav strīda, ka Vācijas Federatīvā Republika vēlējās izmantot paātrināto apstiprināšanas procedūru.
60 Attiecībā uz, pirmkārt, apakšprogrammu “Konsultācijas” un, konkrēti, uz jauniem uzņēmumiem maksimālais dienas atbalsta lielums tika palielināts līdz EUR 500, lai gan iepriekš apstiprinātajā atbalsta shēmā tas bija DEM 800 (EUR 409,03).
61 Attiecībā uz, otrkārt, apakšprogrammām “Piedalīšanās gadatirgos un izstādēs”, “Sadarbība” un “Dizaina veicināšana” un it īpaši noteiktiem specifiskiem projektiem, tostarp projektiem, kas tika īstenoti rajonos, kuri tika apzīmēti kā “rajoni, kuriem jāsastopas ar īpašām grūtībām”, strīdīgajā atbalsta shēmā paredzētā maksimālā atbalsta intensitāte tika palielināta salīdzinājumā ar iepriekš apstiprinātās atbalsta shēmas intensitāti.
62 Tādējādi attiecībā uz apakšprogrammu “Piedalīšanās gadatirgos un izstādēs” maksimālā atbalsta likme mazajiem uzņēmumiem, kas atrodas rajonos, kuriem jāsastopas ar īpašām grūtībām, tika palielināta no 50 % iepriekš apstiprinātajā atbalsta shēmā uz 60 % strīdīgajā atbalsta shēmā.
63 Attiecībā uz apakšprogrammu “Sadarbība”, kaut gan vispārīgi piemērojamā maksimālā atbalsta intensitāte tika samazināta no 70 % uz 65 %, maksimālās iespējamās atbalsta likmes tika palielinātas līdz 80 % iespējamības pētījumiem un projektiem, kas tiek īstenoti Kopienu Interreg III iniciatīvas ietvaros un kuros iesaistīti vismaz pieci mazi un vidēji uzņēmumi, kā arī projektiem, kurus īsteno mazie uzņēmumi.
64 Visbeidzot, attiecībā uz apakšprogrammu “Dizaina veicināšana” maksimālā likme mazajiem uzņēmumiem, kas atrodas rajonos, kuriem jāsastopas ar īpašām grūtībām, tika palielināta no 50 % iepriekš apstiprinātajā atbalsta shēmā uz 70 % strīdīgajā atbalsta shēmā.
65 No iepriekš minētā izriet, ka izmaiņas iepriekš apstiprinātajā atbalsta shēmā pārsniedz izmaiņas, kuras ir pieļaujamas paziņojuma izskatīšanai saskaņā ar paātrinātas apstiprināšanas procedūru. Katru no strīdīgo atbalsta shēmu veidojošajām apakšprogrammām raksturo maksimālās atbalsta likmes palielinājums vismaz attiecībā uz noteiktiem saņēmējiem. Bet, kā tas izriet no 58. punkta iepriekš, Paziņojums par paātrinātu apstiprināšanu ļauj šo procedūru izmantot tikai tad, ja attiecīgās izmaiņas ir vai nu pagarinājums laikā, vai arī kopējā budžeta palielinājums līdz 20 % ar vai bez pagarinājuma laikā, vai arī piemērošanas kritēriju pastiprinājums. Šajā lietā izdarītās izmaiņas, it īpaši izmaiņas, kas izdarītas, palielinot atbalsta likmes intensitāti, tādējādi ir izslēgtas no šīs procedūras, jo tās veido strīdīgās atbalsta shēmas atvieglošanu.
66 Kas attiecas uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru pat tad, ja atbalsta shēma būtu uzskatāma par jaunu shēmu, Komisijai tā tomēr būtu bijusi jāizskata paātrinātas apstiprināšanas procedūras ietvaros, jāatzīst, ka apakšprogrammā “Sadarbība” ietvertais atbalsta pasākums attiecas uz vismaz trīs mazu un vidēju izņēmumu veidotu tirdzniecības grupējumu izveidošanu, lai kopīgi meklētu izeju uz ārzemēm (gemeinsamen Erschliessung ausländischer Märkte). Taču Paziņojuma par paātrinātu apstiprināšanu 1. punkta pēdējā daļā ir norādīts, ka “visi atbalsti eksportam Kopienas iekšējā tirdzniecībā vai darbības atbalsti ir izslēgti no procedūras”.
67 Tādējādi Komisija pamatoti varēja uzskatīt, kā tā norādījusi apstrīdētā lēmuma 54. apsvēruma 1. punktā, ka strīdīgā atbalsta shēma paredzēja atbalstu eksportam Kopienas iekšējā tirdzniecībā un tādējādi nevarēja tikt atļauta, izmantojot paātrinātas apstiprināšanas procedūru, ciktāl šī iemesla dēļ tā nevarēja tikt uzskatīta par jaunu atbalsta shēmu.
68 Šajā ziņā jāpiebilst, ka, kaut arī no padziļinātas izpētes izrietētu, ka strīdīgais pasākums nav “atbalsts eksportam Kopienas iekšējā tirdzniecībā”, Komisijai tomēr bija pamats neizmantot paātrinātas apstiprināšanas procedūru, jo no pirmā acu uzmetiena šajā jautājumā varēja pastāvēt šaubas. Kā Komisija to apgalvo savos procesuālajos rakstos, šīs procedūras uzdevums ir ļaut tādu atbalsta shēmu paātrinātu apstiprināšanu, kuras neraisa nekādas šaubas attiecībā uz to saderīgumu ar valsts atbalsta jomā piemērojamajiem noteikumiem un kas tādējādi no pirmā acu uzmetiena var saņemt pozitīvu vērtējumu. Tā tas jo vairāk ir tādēļ, kā tas atgādināts iepriekš 56. punktā, ka Komisija tikai “principā” apņemas necelt iebildumus pēc 20 darba dienu termiņa beigām.
69 Kas attiecas uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru tiktāl, ciktāl Komisija uzskatīja, ka paziņotā atbalsta shēma ietvēra atbalstu eksportam, strīdīgie pasākumi varēja tikt nodalīti no pārējās atbalsta shēmas, ko būtu varēts apstiprināt, pamatojoties uz paātrinātas apstiprināšanas procedūru, tas ir jānoraida. Ne tikai Paziņojums par paātrinātu apstiprināšanu neparedz iespēju piešķirt šādu daļēju atļauju, bet no iepriekš teiktā arī izriet, ka, ņemot vērā izdarītās izmaiņas, nosacījumi paātrinātas apstiprināšanas procedūras izmantošanai nebija izpildīti.
70 Tādējādi jāatzīst, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 54. apsvērumā pamatoti uzskatīja, ka strīdīgās atbalstu shēmas paziņojums nevarēja tikt izskatīts, izmantojot paātrinātas apstiprināšanas procedūru, tādēļ, ka paziņotā atbalsta shēma nebija ne jauna shēma, ne esošas shēmas izmaiņas šī paziņojuma izpratnē.
71 Tādējādi pirmais pamats ir jānoraida.
2. Par pamatu par apstrīdētā lēmuma materiālu nelikumību tādēļ, ka regula par MVU atbrīvojumu nebija piemērojama
Lietas dalībnieku argumenti
72 Prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka apstrīdētais lēmums ir nelikumīgs, ciktāl Komisijai strīdīgā atbalsta shēma būtu bijusi jāizskata atbilstoši tiesībām, kas bija spēkā brīdī, kad Komisija saņēma paziņojumu, proti, ņemot vērā 1996. gada MVU Kopienu pamatnostādnes, kas bija piemērojamas 2001. gada 3. janvārī, un nevis regulu par MVU atbrīvojumu, kas stājās spēkā 2001. gada 2. februārī. Apstrīdētajam lēmumam tādējādi trūkst juridiskā pamata, kas ir pietiekami, lai to atceltu. Turklāt apstrīdētā lēmuma 55. apsvērumā ietvertā Komisijas analīze, kas balstīta uz pārejas pasākumu neesamību un 1996. gada MVU Kopienu pamatnostādņu atcelšanu datumā, kad stājās spēkā regula par MVU atbrīvojumu, ir novērtēšanas kritēriju maiņa un šajā gadījumā – to pastiprināšana procedūras laikā, kas ir nelikumīgi.
73 Judikatūra, uz kuru Komisija atsaucas argumenta atbalstam, saskaņā ar kuru tai bija pienākums piemērot regulu par MVU atbrīvojumu, ņemot vērā to, ka jauns noteikums uzreiz ir jāpiemēro tādas situācijas vēlākām sekām, kas radusies iepriekšējā noteikuma pastāvēšanas laikā (Tiesas 2002. gada 29. janvāra spriedums lietā C‑162/00 Pokrzeptowicz‑Meyer, Recueil, I‑1049. lpp., 49.–55. punkts), nav atbilstoša. Šajā lietā runas nebija par noteiktu pasākumu vēlākām sekām, bet gan par novērtēšanas kritēriju, kas piemērojams skaidri noteiktā termiņā. Tādējādi Komisija nevar atsaukties uz to, kad atbalsta pasākuma sekas iestāsies pēc regulas par MVU atbrīvojumu spēkā stāšanās, kas šajā gadījumā attiecas uz visiem citiem esošajiem un atļautajiem atbalstiem.
74 Otrkārt, prasītāja atzīmē, ka princips, saskaņā ar kuru atbalsta shēma ir pakļauta tiesību aktiem, kas ir spēkā paziņošanas brīdī, atbilst Komisijas lēmumu pieņemšanas praksei, kas pati izmanto šo kritēriju, kā tas izriet no Pamatnostādņu par valstu reģionālo atbalstu 6.1. punkta, Kopienas pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV 1999, C 288, 2. lpp.) 98. un 100. punkta, Kopienu pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu automobiļu rūpniecības nozarē (OV 1997, C 279, 1. lpp.) 2.6. punkta un Lielu ieguldījumu projektu reģionālā atbalsta daudznozaru pamatprincipa (OV 2002, C 70, 8. lpp.) 39. punkta un turpmākajiem punktiem.
75 Tādējādi tā nevar netieši mainīt iepriekš minēto principu ar individuāla lēmuma palīdzību, kā Tiesa to ir skaidri noteikusi savā 1993. gada 24. marta spriedumā lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija (Recueil, I‑1125. lpp., 44. punkts). Tomēr tieši to Komisija šajā lietā ir izdarījusi, atkāpdamās arī no judikatūras, saskaņā ar kuru to tiesiski saista tās administratīvā prakse (iepriekš minētais spriedums lietā CIRFS u.c./Komisija, 34. un 36. punkts; Pirmās instances tiesas 1996. gada 12. decembra spriedums lietā T‑380/94 AIUFFASS un AKT/Komisija, Recueil, II‑2169. lpp., 57. punkts), kas nozīmē, ka apstrīdētais lēmums jākontrolē to noteikumu kontekstā, kurus iestāde pati sev noteikusi (Pirmās instances tiesas 1997. gada 5. novembra spriedums lietā T‑149/95 Ducros/Komisija, Recueil, II‑2031. lpp., 61. punkts). No tā izriet, ka Komisija, lai apstrīdētu principu, saskaņā ar kuru atbalsts jānovērtē saskaņā ar kritērijiem, kas bija piemērojami [tā] paziņošanas brīdī, nevar apgalvot, ka iepriekš 74. punktā minētie piemēri attiecas uz gadījumiem, kad likumdevējs skaidri noteicis no judikatūras atšķirīgu noteikumu. Papildus tam, ka Komisija pati ir likumdevēja, šāda argumentācija tai ļautu izvairīties no jebkāda pienākuma nodrošināt tās lēmumu pieņemšanas prakses turpinātību
76 Komisijas arguments, saskaņā ar kuru tai bija pienākums piemērot regulu par MVU atbrīvojumu tādēļ, ka tā, atsaukdamās uz [šo regulu], bija izskatījusi vairākas atbalsta programmas, kas bija paziņotas pirms šīs regulas spēkā stāšanās, arī nav atbilstošs, jo vairāk tāpēc, ka runa būtībā ir par gadījumiem, kas attiecās uz atbalstu izglītībai un ieguldījumiem. Turklāt atbalsti, ko dalībvalstis bija paziņojušas pirms regulas par MVU atbrīvojumu spēkā stāšanās un kas tai atbilda, acīmredzami varēja tikt atļauti arī saskaņā ar šo tiesību aktu.
77 Prasītāja turklāt apgalvo, ka tikai atbalsta shēmas izskatīšana, ņemot vērā paziņošanas brīdī spēkā esošās tiesību normas, ļauj dalībvalstīm ticami novērtēt jautājumu par tās saderīgumu ar kopējo tirgu. Komisijas pieeja, gluži pretēji, liek dalībvalstīm noteikt atbalsta pasākuma īstenošanu atkarībā no nenoteiktas tiesību normu attīstības nākotnē, kas nav savienojama ar tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem. Dalībvalstis nevar iepriekš zināt vēl apspriežamo regulu, vadlīniju un pamatnostādņu spēkā stāšanās datumu un saturu. Uzaicinājums iesniegt apsvērumus par regulas par MVU atbrīvojumu projektu tika publicēts gandrīz divus gadus pirms tās spēkā stāšanās, kas pierāda, ka bija neiespējami noteikt jaunas regulas spēkā stāšanās datumu un pat spēkā stāšanos vispār.
78 Treškārt, Komisijas pieeja noved pie absurda rezultāta. Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai ir tiesības pieprasīt tāda atbalsta atgūšanu, kas piešķirts, pārkāpjot aizliegumu to īstenot, tikai tad, ja atbalsta shēma arī pēc būtības ir nesaderīga ar kopējo tirgu (Tiesas 1990. gada 14. februāra spriedums lietā C‑301/87 Francija/Komisija, Recueil, I‑307. lpp., 20. un turpmākie punkti). Saderīgums ar kopējo tirgu jāvērtē formāli nelikumīgās shēmas īstenošanas brīdī, ko Komisija turklāt skaidri paredzējusi Kopienu Pamatnostādņu par valsts atbalstu vides aizsardzībai (OV 2001, C 37, 3. lpp., turpmāk tekstā – “Kopienu pamatnostādnes par atbalstu vides aizsardzībai”) 82. punktā. No tā, pēc prasītājas teiktā, izriet, ka, ja tā būtu īstenojusi strīdīgo atbalsta shēmu tā vietā, lai to paziņotu Komisijai atbilstoši Kopienu tiesībām, 1996. gada MVU Kopienu pamatnostādnes tai būtu bijušas piemērojamas. Tādējādi tai tiek liegts īstenot šo shēmu tādēļ, ka tā ir ievērojusi tiesību normas.
79 Ceturtkārt, prasītāja arī apgalvo, ka sākotnējais paziņojums bija pilnīgs. Komisijai nav pamata apgalvot, ka regula par MVU atbrīvojumu bija piemērojama tādēļ, ka tās pieprasītā papildu informācija tika saņemta tikai pēc šīs regulas spēkā stāšanās, jo paziņojumu nevar uzskatīt par nepilnīgu tikai tādēļ, ka Komisija pieprasa papildu informāciju. Jautājums par to, vai paziņojums ir pilnīgs, nekādā ziņā nav jautājums, ko Komisija var brīvi izvērtēt, jo pretējā gadījumā tā varētu patvaļīgi un uz nenoteiktu laiku pagarināt izskatīšanas laiku.
80 Prasītāja atgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru paziņojums ir pilnīgs, ja no paša sākuma vai pēc dalībvalsts atbildēm uz Komisijas uzdotajiem jautājumiem tas ietver informāciju, kas Komisijai nepieciešama, lai tai varētu izveidoties sākotnējais viedoklis par atbalsta saderīgumu ar Līgumu (iepriekš 53. punktā minētais spriedums lietā Lorenz un Tiesas 2001. gada 15. februāra spriedums lietā C‑99/98 Austrija/Komisija, Recueil, I‑1101. lpp., 54. un 56. punkts). Dalībvalsts var apgalvot, ka paziņojums ir pilnīgs pat tad, ja tā izvēlas atbalstu neīstenot un tādējādi atbilstoši valsts atbalsta procedūras regulas 4. panta 6. punktam un 5. panta 3. punktam neatsaukties uz paziņojuma sākotnēji pilnīgo raksturu. Šajā ziņā prasītāja piebilst, ka dalībvalsts sadarbību ar Komisiju iepriekšējas izskatīšanas procedūras ietvaros nevar interpretēt kā atsacīšanos no jebkādiem vēlākiem iebildumiem.
81 Komisijas 2001. gada 5. februāra vēstulē, kas adresēta Vācijas iestādēm, ietvertie jautājumi, kas attiecās, pirmkārt, uz atbalsta saderīguma ar kopējo tirgu novērtējumu un, otrkārt, uz jautājumu par to, vai strīdīgā atbalsta shēma ar tajā izdarāmu izmaiņu palīdzību varēja tikt padarīta par atbilstošu regulai par MVU atbrīvojumu, kas bija stājusies spēkā tikai trīs dienas iepriekš, liecina par to, ka Komisijai jau bija izveidojies sākotnējais viedoklis par strīdīgo atbalsta shēmu, kas ir pretrunā ar apgalvojumu, saskaņā ar kuru tā nevarēja izskatīt paziņojumu bez pieprasītās informācijas. Komisija arī nevar apgalvot, ka noteikti apakšprogrammas “Sadarbība” aspekti nebija skaidri izklāstīti paziņojumā un ka par tiem bija jālūdz paskaidrojumi procedūras CP 92/01, kas saistīta ar šo paziņošanas procedūru, ietvaros (skat. iepriekš 24. punktu). Šie jautājumi attiecās uz mazsvarīgu paziņojuma aspektu, tā ka atbilde uz tiem Komisijai nebija nepieciešama, lai tai varētu izveidoties viedoklis.
82 Rīkodamās tā, kā tā to darīja šajā lietā, Komisija tādējādi vērsās pret principiem, kas ir tās administratīvās prakses pamatā. Pēc tam, kad, zinot visus apstākļus, tā bija ļāvusi beigties 20 dienu izskatīšanas termiņam, kas noteikts paātrinātās apstiprināšanas procedūras ietvaros, un sagaidījusi regulas par MVU atbrīvojumu spēkā stāšanos, Komisija mēģināja, vēršoties ar [informācijas] pieprasījumu pie Vācijas Federatīvās Republikas, izlikties, ka paziņojums bija nepilnīgs. Šāda rīcība ir valsts atbalsta procedūras regulas 4. panta 1. punktā noteiktā pienākuma izskatīt paziņojumu, “tiklīdz tas ir saņemts”, pārkāpums.
83 Komisija ievadam atzīmē, ka regulām par atbrīvojumu ir dubultfunkcija – pirmkārt, noteikta veida atbalstu atbrīvot no paziņošanas pienākuma un Komisijas apstiprināšanas procedūras un, otrkārt, aizstāt agrākās Kopienu vadlīnijas vai pamatnostādnes. Tās stājas spēkā Komisijas izvēlētā datumā, parasti ir piemērojamas piecus gadus un paredz, ka, to darbības termiņam beidzoties, atbilstoši to noteikumiem atbrīvotās atbalsta shēmas paliek atbrīvotas sešu mēnešu ilgu pielāgošanās posmu.
84 Kas attiecas, pirmkārt, uz prasītājas argumentu par tiesību normu piemērojamību laikā, Komisija atsaucas uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru materiālās tiesību normas tūlītēja piemērojamība tādas situācijas vēlākām sekām, kas radusies iepriekšējās normas pastāvēšanas laikā, ir Kopienu tiesību pamatprincips, kas ir piemērojams bez ierobežojumiem (Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums lietā 270/84 Licata/CES, Recueil, 2305. lpp., 31. punkts; 1997. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑122/96 Saldanha un MTS, Recueil, I‑5325. lpp., 12.–14. punkts, un iepriekš 73. punktā minētais spriedums lietā Pokrzeptowicz‑Meyer, 49.–55. punkts). Komisijai tādējādi šajā lietā bija jāpiemēro regula par MVU atbrīvojumu, jo, lai arī paziņojums bija noticis agrāko tiesību aktu spēkā esamības laikā, paziņoto pasākumu sekas nākotnē tomēr bija jānovērtē to darbības laikā.
85 Otrkārt, Komisija apgalvo, ka visi piemēri, uz kuriem prasītāja atsaucas attiecībā uz Komisijas lēmumu pieņemšanas prakses turpinātību (skat. iepriekš 74. punktu), attiecas uz gadījumiem, kad likumdevējs skaidri ir paredzējis, ka ir piemērojami paziņošanas brīdī spēkā esošie tiesību akti (iepriekš 84. punktā minētais spriedums lietā Saldanha un MTS, 14. punkts), kamēr regulā par MVU atbrīvojumu nav neviena noteikuma par to. Turklāt argumentam, saskaņā ar kuru Komisija nevar atkāpties no savas prakses, būtu absurdas sekas, piešķirot kādai praksei augstāku juridisku spēku nekā saistošai un pienācīgi publicētai tiesību normai, kas būtu līdzvērtīgi Komisijas spējas pieņemt noteikumus pilnīgam noliegumam.
86 Pēc Komisijas domām, strīdīga atbalsta shēma, kas ar nodomu tika paziņota tieši pirms 1996. gada MVU Kopienu pamatnostādņu darbības termiņa beigām, neatbilda tās jaunajai politikai jautājumā par valsts atbalstu MVU. Turklāt tā atsaucas uz savas atļauju izsniegšanas prakses konsekvenci, minot virkni piemēru, kuros atbalsta shēmas bija paziņotas pirms regulas par MVU atbrīvojumu spēkā stāšanās, bet tika izskatītas, ņemot vērā tās noteikumus. Tā piebilst, ka gadījumā, ja strīdīgā atbalsta shēma būtu tikusi atļauta, pamatojoties uz 1996. gada MVU Kopienu pamatnostādnēm, tā būtu palikusi spēkā visu regulas par MVU atbrīvojumu darbības laiku.
87 Treškārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru tai būtu bijis izdevīgāk programmu īstenot, to nepaziņojot, Komisija apgalvo, ka šādā gadījumā tai būtu bijusi jāuzsāk formāla izmeklēšanas procedūra un jāpiemēro lēmuma pieņemšanas brīdī spēkā esošie tiesību akti, proti, regula par MVU atbrīvojumu, vismaz attiecībā uz laika posmu pēc tās stāšanās spēkā, ar jau zināmu iznākumu. Prasītājas atsauce uz Kopienu pamatnostādnēm par atbalstu vides aizsardzībai ir pilnībā neatbilstoša, jo, pirmkārt, šo Pamatnostādņu noteikums attiecas uz paziņotiem atbalstiem un, otrkārt, attiecībā uz regulas par MVU atbrīvojumu piemērošanas jomu Komisiju nesaista Kopienu pamatnostādnes par atbalstu vides aizsardzībai.
88 Ceturtkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru paziņojums bija pilnīgs, Komisija uzsver, ka prasītā informācija bija nepieciešama un ka nav tā, ka Vācijas Federatīvā Republika nebūtu iesniegusi jaunus faktus. 2001. gada 12. marta vēstulei pievienotajā ziņojumā tā norādīja, ka atbalsta intensitāti [shēmas] daļai “Intensīvas padomdošanas pakalpojumi/konsultācijas”, attiecībā uz kuru paziņojumā nebija nekādu norāžu. Turklāt tikai šajā ziņojumā jautājums par “rajoniem, kuriem jāsastopas ar īpašām grūtībām” tika aplūkots detalizētāk. Turklāt minētajā vēstulē un tās pielikumos, kas tika nosūtīti vēlāk 2001. gada 20. martā, bija ietverts daudz jaunas informācijas par faktiem un to kontekstu.
89 Pēc Komisijas domām, prasītāja tādējādi neievēro valsts atbalsta procedūras regulas 4. panta 6. punkta un 5. panta 3. punkta noteikumu saturu, kas atkāpjas no judikatūras, kuru aizsāka iepriekš 53. punktā minētais spriedums lietā Lorenz (4. punkts); skat. arī iepriekš 80. punktā minēto spriedumu lietā Austrija/Komisija, 29. punkts, un ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] secinājumus šim spriedumam (Recueil, I‑1105. lpp., 24.–28. lpp.). No šiem noteikumiem izriet, ka valsts atbalsta procedūras regulas 4. pantā noteikto termiņu neievērošana nav vienkārši aizliegta, lai gan, no Komisijas viedokļa raugoties, to pārsniegšanai var būt nopietnas sekas.
90 Šajā sakarā Komisija piebilst, ka dalībvalstij jādara viss tās spēkos esošais, lai sadarbotos ar Komisiju, paturot iespēju nekavējoties aizsargāt savas tiesības, ja Komisija neizpildītu savus pienākumus. Šajā lietā Vācijas Federatīvajai Republikai saskaņā ar valsts atbalsta procedūras regulas 5. panta 3. punktu ar pienācīgi pamatota pamatojuma palīdzību būtu bijusi jāinformē Komisija, ka tā uzskata paziņojumu par pilnīgu. Turpinājumā Saksijas brīvvalsts būtu varējusi pēc tam, kad tā būtu informējusi Komisiju un piecpadsmit darba dienu laikā nesaņēmusi no tās nekādu atbildi, īstenot attiecīgos pasākumus atbilstoši valsts atbalsta procedūras regulas 4. panta 6. punktam.
91 Tā kā Vācijas Federatīvā Republika neizmantoja šādu iespēju, ko tai sniedza valsts atbalsta procedūras regulas, tā šī iemesla dēļ ir atteikusies no tiesiskās aizsardzības, kas ar to ir saistīta. Katrā ziņā Vācijas Federatīvā Republika un Saksijas brīvvalsts neiebilda pret formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu, tādējādi atzīstot šīs procedūras likumīgumu un nepieciešamību iegūt papildu informāciju (iepriekš 80. punktā minētais spriedums lietā Austrija/Komisija un Tiesas 2002. gada 18. jūnija spriedums lietā C‑398/00 Spānija/Komisija, Recueil, I‑5643. lpp.).
92 Turklāt, ņemot vērā valsts atbalsta procedūras regulas noteikumus, nav būtiski, vai ar 2001. gada 5. februāra vēstuli pieprasītā informācija bija patiešām nepieciešama. Pat ja Pirmās instances tiesa uz šo jautājumu atbildētu noliedzoši, no tā nekādā veidā neizrietētu apstrīdētā lēmuma spēkā neesamība, jo Vācijas Federatīvajai Republikai bija iespēja iebilst pret formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu vai turpināšanu. Prasītāja nevar pēc formālās izmeklēšanas procedūras beigām un galīgā lēmuma pieņemšanas a posteriori atsaukties uz iebildumiem, kas tai būtu bijuši jāizsaka agrākā procedūras stadijā. Šī iemesla dēļ iebilde par sākotnējā paziņojuma izsmeļošo raksturu ir nepieņemama.
Pirmās instances tiesas vērtējums
93 Ir jāpārliecinās, vai, kā to apgalvo prasītāja, Komisijai strīdīgā atbalsta shēma būtu bijusi jāizskata, ņemot vērā 1996. gada MVU Kopienu pamatnostādnes, kas bija spēkā paziņojuma iesniegšanas brīdī, vai Komisijai bija pamats šo shēmu izskatīt, kā tā to darīja, pamatojoties uz regulu par MVU atbrīvojumu, kura stājās spēkā pēc paziņojuma iesniegšanas datuma, ciktāl paziņoto pasākumu nākotnes sekas ir jānovērtē šo pasākumu darbības laikā. Šim nolūkam tādējādi jānosaka, vai šo regulu bija paredzēts piemērot paziņojumiem, kuri tās spēkā stāšanās laikā atradās izskatīšanas procesā.
Par regulas par MVU atbrīvojumu piemērojamību paziņojumiem, kuri tās spēkā stāšanās laikā atradās izskatīšanas procesā
94 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kaut arī tiek uzskatīts, ka procesuālie noteikumi ir piemērojami arī tiesiskajām situācijām, kas radušās pirms to spēkā stāšanās (Tiesas 1981. gada 12. novembra spriedums apvienotajās lietās no 212/80 līdz 217/80 Salumi u.c., Recueil, 2735. lpp., 9. punkts, un Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. janvāra spriedums apvienotajās lietās T‑142/01 un T‑283/01 OPTUC/Komisija, Recueil, II‑329. lpp., 60. punkts), tas tā nav attiecībā uz materiāltiesiskajiem noteikumiem. Arī saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai nodrošinātu tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principu ievērošanu, Kopienu materiālās tiesību normas jāinterpretē kā tādas, kas attiecas uz situācijām, kas pastāvēja pirms to spēkā stāšanās, tikai tiktāl, ciktāl tas, ka tām piešķirama šāda iedarbība, skaidri izriet no to formulējuma, mērķiem un struktūras (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Salumi u.c., 9. punkts; Tiesas 1982. gada 10. februāra spriedumu lietā 21/81 Bout, Recueil, 381. lpp., 13. punkts; 1993. gada 15. jūlija spriedumu lietā C‑34/92 GruSa Fleisch, Recueil, I‑4147. lpp., 22. punkts, un 2002. gada 24. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑74/00 P un C‑75/00 Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, Recueil, I‑7869. lpp., 119. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 19. februāra spriedumu lietā T‑42/96 Eyckeler & Malt/Komisija, Recueil, II‑401. lpp., 55. punkts, un 2004. gada 28. janvāra spriedumu lietā T‑180/01 Euroagri/Komisija, Recueil, II‑369. lpp., 36. punkts).
95 Ievērojot šo pieeju, Tiesa ir uzsvērusi, ka, kaut arī vispārīgi tiesiskās drošības princips iestājas pret to, ka Kopienu akta piemērošanas laikā sākums ir noteikts pirms tā publicēšanas, tomēr izņēmuma kārtā ir pieļaujami citādāki gadījumi, ja to pieprasa sasniedzamais mērķis un ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība ir atbilstošā veidā ievērota (Tiesas 1979. gada 25. janvāra spriedums lietā 98/78 Racke, Recueil, 69. lpp., 20. punkts, un iepriekš 94. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Salumi u.c., 10. punkts). Šāda judikatūra, kā Tiesa to ir atzīmējusi, ir piemērojama arī gadījumos, kad pašā aktā nav skaidri paredzēts tā atpakaļejošais spēks, bet tas izriet no šā akta satura (Tiesas 1991. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑368/89 Crispoltoni, Recueil, I‑3695. lpp., 17. punkts; 2004. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C‑487/01 un C‑7/02 Gemeente Leusden un Holin Groep, Recueil, I‑5337. lpp., 59. punkts, un 2005. gada 26. aprīļa spriedums lietā C‑376/02 Goed Wonen, Krājums, I‑3445. lpp., 33. punkts).
96 Komisija tomēr uzskata, ka šī judikatūra šajā lietā nav piemērojama, jo materiāltiesiskā noteikuma tūlītēja piemērošana tādas situācijas vēlākām sekām, kas radusies iepriekšējā noteikuma pastāvēšanas laikā, ir Kopienu tiesību pamatprincips, kas ir piemērojams bez ierobežojumiem.
97 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jauns noteikums ir nekavējoties piemērojams tādas situācijas vēlākām sekām, kas radusies iepriekšējā noteikuma pastāvēšanas laikā (iepriekš 84. punktā minētais spriedums lietā Licata/CES, 31. punkts; iepriekš 84. punktā minētais spriedums lietā Saldanha un MTS, 14. punkts, un iepriekš 73. punktā minētais spriedums lietā Pokrzeptowicz‑Meyer, 50. punkts). Šajā ziņā Tiesa turklāt ir precizējusi, ka tiesiskas paļāvības principa aizsardzības piemērošanas joma nevar būt tik plaša, lai vispārīgi aizkavētu jaunā noteikuma piemērošanu (Tiesas 1988. gada 20. septembra spriedums lietā 203/86 Spānija/Komisija, Recueil, 4563. lpp., 19. punkts; 1999. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑60/98 Butterfly Music, Recueil, I‑3939. lpp., 25. punkts, un iepriekš 73. punktā minētais spriedums lietā Pokrzeptowicz‑Meyer, 55. punkts).
98 Jāatzīmē, ka no iepriekš minētās judikatūras izriet, pirmkārt, ka Kopienu noteikumiem nav atpakaļejoša spēka, ja vien izņēmuma kārtā no to teksta vai struktūras izriet, ka tāds ir bijis likumdevēja nolūks, ka to pieprasa sasniedzamais mērķis un ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība ir atbilstošā veidā ievērota (skat. iepriekš 94. un 95. punktā minēto judikatūru). Šajā gadījumā izņēmumu veido jaunā tiesiskā regulējuma piemērošana ar atpakaļejošu spēku. Otrkārt, Kopienu tiesību akti parasti ir piemērojami tādu situāciju vēlākām sekām, kas ir radušās iepriekšējā tiesiskā regulējuma darbības laikā, izņemot, ja konkrēta noteikuma tūlītēja piemērošana ir pretrunā ar ieinteresēto personu tiesiskās paļāvības aizsardzību (skat. iepriekš 97. punktā minēto judikatūru). Šajā gadījumā izņēmumu veido jaunā tiesiskā regulējuma nepiemērošana pastāvošām tiesiskajām attiecībām. Judikatūra attiecībā uz šo otro gadījumu nekādā veidā neparedz tiesību akta piemērošanu ar atpakaļejošu spēku, jo jaunais tiesiskais regulējums, par kuru ir runa, tiek, sākot ar tā spēkā stāšanos, piemērots atlikušajai līguma daļai (iepriekš 84. punktā minētais spriedums lietā Saldanha un MTS un iepriekš 73. punktā minētais spriedums lietā Pokrzeptowicz‑Meyer, 52. punkts), atlikušajam pilnvaru terminam (iepriekš 84. punktā minētais spriedums lietā Licata/CES, 31. punkts) vai citām tiesiskajām attiecībām (iepriekš 97. punktā minētais spriedums lietā Butterfly Music), kuru sekas turpina rasties, tātad tikai attiecībā uz nākotni.
99 Šīs judikatūras kontekstā, pirmkārt, jānosaka, vai apstrīdētās atbalsta shēmas saderīguma novērtēšana, ņemot vērā kritērijus, kas noteikti regulā par MVU atbrīvojumu, kura stājās spēkā pēc šīs shēmas paziņošanas, ir šīs regulas piemērošana ar atpakaļejošu spēku, vai arī, kā to apgalvo Komisija, runa ir vienkārši par jaunā tiesiskā regulējuma, šajā gadījumā – regulas par MVU atbrīvojumu – tūlītēju piemērošanu tādas situācijas vēlākām sekām, kas radusies 1996. gada MVU Kopienu pamatnostādņu darbības laikā un joprojām turpinās minētās regulas spēkā stāšanās brīdī.
100 Šajā ziņā jāatzīmē, ka attiecībā uz Komisijas galīgo lēmumu, ar kuru paziņoto atbalstu atļauj vai atzīst par nesaderīgu, situācija, kādā atrodas dalībvalsts un atbalsta saņēmējs, acīmredzami ir tāda, kas turpinās un ir pagaidu rakstura tādā ziņā, ka paziņojums nedod nekādas tiesības uz atļauju. Tomēr, kas attiecas uz to kritēriju noteikšanu, pamatojoties uz kuriem jānovērtē šī atbalsta saderīgums, jāņem vērā paziņošanas brīdis, ņemot vēra tā nozīmīgumu un juridiskās sekas valsts atbalstu izskatīšanas procedūras ietvaros.
101 Atbilstoši valsts atbalsta procedūras regulas 4. panta 1. punktam Komisijai paziņojums jāizskata, “tiklīdz tas saņemts”, tātad, pamatojoties uz šajā datumā spēkā esošo tiesisko regulējumu. Turklāt no šī brīža sāk skaitīt divu mēnešu termiņu, pirms kura beigām jāpabeidz izskatīšanas sākuma stadija un kura pārsniegšanai var būt Komisijai un attiecīgajai dalībvalstij nozīmīgas sekas, tādas kā iespēja dalībvalstij īstenot paziņoto atbalstu, to tādējādi pārveidojot par esošu atbalstu atbilstoši valsts atbalsta procedūras regulas 4. panta 6. punktam.
102 Kritēriju, kas noteikti tiesiskajā regulējumā, kurš stājies spēkā pēc valsts atbalsta paziņošanas, piemērošana attiecīgā atbalsta saderīguma novērtēšanai tādējādi nenovēršami piešķir šim tiesiskajam regulējumam atpakaļejošu spēku. Šādā gadījumā jaunā tiesiskā regulējuma piemērošanas sākuma punkts neizbēgami ir noteikts datumā pirms šī tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās, proti, tad, kad Komisija paziņojumu saņēmusi. Ja tiktu uzskatīts, ka valsts atbalsta saderīguma novērtēšana var tikt veikta, pamatojoties uz tiesisko regulējumu, kas ir stājies spēkā pēc atbalsta paziņošanas, tas nozīmētu, ka Komisija varētu noteikt piemērojamo tiesību normu atkarībā no brīža, kuru tā izvēlētos šādas izskatīšanas sākšanai. Šāda nostāja būtu ne tikai grūti savienojama ar to, ka valsts atbalsta procedūras regulas 4. panta 1. punkts imperatīvi nosaka, ka Komisija izskata paziņojumu, “tiklīdz tas saņemts”, bet arī ar prasībām par kritēriju, pamatojoties uz kuriem Komisija novērtē atbalstu saderīgumu, pārskatāmību un paredzamību kuras, kā Komisija pati to uzsvēra tiesvedības gaitā, ir pamatojums tiem dokumentiem, ko tā publicē valsts atbalstu jomā.
103 Izskatīšanas procesā esoša paziņota atbalsta saderīguma novērtēšanas kritēriju maiņa tādēļ, ka spēkā stājies jauns tiesiskais regulējums, tādējādi nevar tikt uzskatīta par tās judikatūras piemērošanu, saskaņā ar kuru jauns noteikums uzreiz ir jāpiemēro tādas situācijas vēlākām sekām, kas radusies iepriekšējā noteikuma pastāvēšanas laikā. Šī judikatūra pieprasa jaunā noteikuma piemērošanu tikai attiecībā uz nākotni, kamēr jaunā noteikuma piemērošana valsts atbalstam, kas paziņots pirms tā spēkā stāšanās, liek tam darboties ar atpakaļejošu spēku atbalsta paziņošanas brīdī, jo saderīguma novērtēšanai notiek vienā izskatīšanas procesā, kaut arī galīgais lēmums ir akts, kura izstrādāšana notiek vairākās stadijās.
104 Turklāt jāatzīmē, ka attiecībā uz valsts atbalstu, uz kuru attiecas EOTK līgums un kas sniegts, to iepriekš nepaziņojot, Tiesa ir nospriedusi, ka tāda kodeksa noteikumu piemērošana, kurš ir spēkā datumā, kad Komisija pieņem lēmumu par atbalsta, kas sniegts iepriekšējā kodeksa darbības laikā, saderīgumu, noved pie Kopienu tiesiskā regulējuma piemērošanas ar atpakaļejošu spēku (iepriekš 94. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Falck un Acciaierie di Bolzano, 118. punkts). Tiesa uzskatīja, ka neviens Komisijas lēmuma pieņemšanas brīdī spēkā esošā kodeksa noteikums nenoteica, ka tas var tikt piemērots ar atpakaļejošu spēku, un ka no secīgo valsts atbalsta kodeksu struktūras un mērķiem izrietēja, ka tie bija pieņemti atbilstoši konkrētā laika posma – kas bija laika posms pēc tā [laika posma], kura laikā atbalsts bija ticis sniegts, – vajadzībām (iepriekš 94. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Falck un Acciaierie di Bolzano, 120. punkts).
105 Tāpat attiecībā uz atbalstu, par kuru bija pienācīgi paziņots pirms jauna tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās, Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Komisija pamatoti bija izskatījusi atbalsta shēmu, pamatojoties uz noteikumiem, kas izrietēja no tās agrākās prakses, un nevis no jaunā tiesiskā regulējuma, kas starplaikā bija stājies spēkā, jo šis pēdējais bija piemērojams tikai atbalstam, kas bija stājies vai palicis spēkā pēc noteikta datuma pēc laika posma, uz kuru attiecās strīdīgais atbalsts (Pirmās instances tiesas 2003. gada 27. novembra spriedums lietā T‑190/00 Regione Siciliana/Komisija, Recueil, II‑5015. lpp., 94.–96. punkts).
106 Savukārt, ņemot vērā to, ka jauno pamatnostādņu par vides aizsardzību, kas stājās spēkā pēc strīdīgā atbalsta paziņošanas, 82. punktā bija skaidri paredzēts, ka to noteikumus Komisija piemēro “visiem paziņotajiem atbalsta projektiem, par kuriem tā pieņem lēmumu pēc minēto pamatnostādņu publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī, pat ja šie projekti ir paziņoti pirms šīs publikācijas”, Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Komisija pamatoti bija piemērojusi šīs, nevis paziņojuma brīdī spēkā esošās pamatnostādnes (Pirmās instances tiesas 2004. gada 18. novembra spriedums lietā T‑176/01 Ferriere Nord/Komisija, Krājums, II‑3931. lpp., 137. punkts).
107 Iepriekš minētie spriedumi apstiprina, ka kritēriju, kas noteikti tiesiskajā regulējumā, kurš stājies spēkā pēc datuma, kurā attiecīgais atbalsts ir ticis paziņots vai sniegts, piemērošana, novērtējot šī atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu, nozīmē atpakaļejoša spēka piešķiršanu šim tiesiskajam regulējumam. Atbilstoši iepriekš 94. un 95. punkta minētajai judikatūrai šāda piemērošana ir pieļaujama tikai tad, ja no attiecīgā jaunā tiesiskā regulējuma formulējuma, mērķiem un struktūras izriet, ka to ir nodomāts piemērot ar atpakaļejošu spēku.
108 Ņemot vērā šo secinājumu, otrkārt, jāpārliecinās, vai regulu par MVU atbrīvojumu bija domāts piemērot ar atpakaļejošu spēku. Šim mērķim jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī saturs un sasniedzamais mērķis, kā arī vajadzības gadījumā jāpārliecinās, vai ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība ir pienācīgi ievērota.
109 Šajā gadījumā jāatzīst, pirmkārt, ka regula par MVU atbrīvojumu neietver nekādus pārejas noteikumus par tās iespējamo piemērošanu atbalsta shēmām, kas paziņotas pirms tās spēkā stāšanās.
110 Pārejas noteikumu neesamība pretēji Komisijas apgalvotajam nevar tikt interpretēta tādējādi, ka regula par MVU atbrīvojumu bija piemērojama paziņojumiem, kas tās spēkā stāšanās laikā atradās izskatīšanas procesā. Apstāklis, ka atbalsta shēmas izskatīšanu, ņemot vērā tiesību aktus, kas ir spēkā tās paziņošanas brīdī, skaidri paredz noteiktu dokumentu noteikumi, kā Pamatnostādņu par valstu reģionālo atbalstu 6.1. punkts, Kopienas pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai 98. un 100. punkts, Kopienu pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu automobiļu rūpniecības nozarē 2.6. punkts, Lielu ieguldījumu projektu reģionālā atbalsta daudznozaru 39. un 40. punkts un regulas par MVU atbrīvojumu ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2004. gada 25. februāra Regulu (EK) Nr. 364/2004, ar ko groza Regulu [par MVU atbrīvojumu], iekļaujot tās darbības jomā atbalstu pētniecībai un attīstībai (OV L 63, 22. lpp.), 9.a pants, nekādā veidā neļauj secināt, ka paziņojuma dienā spēkā esošais tiesiskais regulējums ir piemērojams tikai tad, ja vēlākais tiesiskais regulējums skaidri paredz šādus noteikumus.
111 Šajā sakarā jāatzīmē, no vienas puses ka Komisija citos dokumentos ir ietvērusi noteikumus, kas expressis verbis paredz jauno kritēriju piemērojamību atbalstam, kas paziņots pirms to spēkā stāšanās, kā, piemēram, Kopienu pamatnostādņu par valsts atbalstu vides aizsardzībai 82. punkts vai Komisijas 2002. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 2204/2002 par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu attiecībā uz valsts atbalstu nodarbinātībai (OV L 337, 3. lpp.) 11. panta 2. punkts. No otras puses, kaut arī nekas neliedz Komisijai paredzēt, nosakot kritērijus, kurus tā plāno izmantot, novērtējot atbalsta vai atbalsta shēmas saderīgumu, pasākumus, kas konkrēti reglamentē šos kritērijus nosakošo noteikumu piemērojamību laikā, šādas iespējas pastāvēšana neļauj apšaubīt principu, kas izriet no iepriekš 94. un 95. punktā minētās judikatūras, saskaņā ar kuru, nepastāvot šādiem pasākumiem, noteikumi, kas nosaka jaunos kritērijus, nav piemērojami atbalstam, kas ir paziņots pirms to stāšanās spēkā.
112 Otrkārt, regula par MVU atbrīvojumu neietver norādes, kaut vai netiešas, kas ļautu uzskatīt, ka to bija domāts piemērot ar atpakaļejošu spēku.
113 Regulas par MVU atbrīvojumu mērķis ir, pirmkārt, īstenot pilnvarojuma regulu, paredzot attiecībā uz atbalstiem maziem un vidējiem uzņēmumiem nosacījumus, kuri šiem atbalstiem jāizpilda, lai dalībvalstis tiktu atbrīvotas no pienākuma tos paziņot, tādēļ, lai tostarp atvieglotu administrēšanu, nevājinot kontroli, kā arī palielinātu pārskatāmību un tiesisko drošību. Ir pats par sevi saprotams, ka, ņemot vērā šādu mērķi un tostarp mērķi ļaut dalībvalstīm pašām pārliecināties, vai atbalsta projekts atbilst regulā par MVU atbrīvojumu noteiktajiem kritērijiem un tātad nav pakļauts EKL 88. panta 3. punktā noteiktajam paziņošanas pienākumam, šī regula varēja būt piemērojama vienīgi attiecībā uz nākotni un tādējādi to nevarēja būt nodomāts piemērot jau veiktajiem paziņojumiem.
114 Otrkārt, Komisija paskaidroja, ka regulas par MVU atbrīvojumu mērķis ir arī aizstāt 1996. gada MVU Kopienu pamatnostādnēs noteiktos kritērijus, kā tas izriet no tās 4. apsvēruma, kurā norādīts, ka šīs pamatnostādnes “būtu jāatceļ no šīs regulas spēkā stāšanās dienas, jo pamatnostādņu saturu aizstāj šī regula”. Tā kā jautājums ir par to, vai jaunie noteikumi bija piemērojami paziņojumiem, kas bija izskatīšanas procesā, tomēr jāatgādina, ka tajā pašā apsvērumā ir apstiprināts, ka regula “neskar dalībvalstu iespēju paziņot par atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem” un ka šādos gadījumos “Komisija vērtēs, jo īpaši ņemot vērā šajā regulā izklāstītos kritērijus”. Iepriekš minētā apsvēruma formulējums, paredzot, ka dalībvalstis saglabā iespēju paziņot par atbalstu, kas ietilpst kategorijā, uz kuru attiecas regula par MVU atbrīvojumu, tādējādi var attiekties tikai uz paziņojumiem – kas tiktu veikti izņēmuma kārtā – kas tiek veikti pēc šīs regulas spēkā stāšanās.
115 Tiesa, iepriekš minētajā 4. apsvērumā minētā 1996. gada MVU Kopienu pamatnostādņu aizstāšana ar regulu par MVU atbrīvojumu varētu netieši norādīt, ka Komisijai bija nolūks īstenot stingrāku politiku attiecībā uz valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem arī attiecībā uz paziņotajiem atbalstiem. Tomēr šis fakts pats par sevi nevar tikt uzskatīts par pietiekamu, lai secinātu, ka regulu par MVU atbrīvojumu bija domāts piemērot ar atpakaļejošu spēku, jo vairāk tāpēc, ka šis pats apsvērums attiecībā uz nākotnē paziņojamo atbalstu paredz, ka tas tiks vērtēts “jo īpaši”, tas ir, nevis vienīgi, ņemot vērā šajā regulā izklāstītos kritērijus. Ja atbalsta shēma, kas pienācīgi ir paziņota pēc regulas par MVU atbrīvojumu spēkā stāšanās, nav jānovērtē, ņemot vērā tikai un vienīgi tajā noteiktos kritērijus, nevar apgalvot, ka ar šo regulu sasniedzamais mērķis pieprasa, lai tai izņēmuma kārtā tiktu piešķirts atpakaļejošs spēks.
116 Turklāt regulas par MVU atbrīvojumu piemērošana ar atpakaļejošu spēku varētu tikt pieļauta tikai tad, ja ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība būtu pienācīgi ievērota. Šajā ziņā jāuzsver, ka apstāklis, uz kuru atsaucās Komisija, ka Vācijas Federatīvā Republika zināja par strīdīgās valsts atbalsta shēmas novērtēšanas kritēriju gaidāmajām izmaiņām, nemaina šo secinājumu. Lai arī ir taisnība, ka dalībvalstis bija iesaistītas likumdošanas procesā, kura rezultātā tika pieņemta regula par MVU atbrīvojumu, tas neietekmē to, ka, pirmkārt, dalībvalstis nevar paredzēt ne beigās pieņemamā dokumenta galīgo saturu, ne tā spēkā stāšanās datumu un, otrkārt, ka minētās regulas mērķis ir noteikt nosacījumus, kuriem ir pakļauts atbrīvojums no EKL 88. panta 3. punktā noteiktā paziņošanas pienākuma, un nevis nosacījumus paziņotā atbalsta atļaušanai. Turklāt regulas par MVU atbrīvojumu projekts redakcijā, kas publicēta 2000. gada 28. marta Oficiālajā Vēstnesī (OV C 89, 15. lpp.), neietver ne iepriekš 114. punktā minēto apsvērumu, ne arī citas norādes par to, ka 1996. gada MVU Kopienu pamatnostādnes tiks atceltas un aizstātas ar šo regulu. Šādos apstākļos šīs regulas piemērošana ar atpakaļejošu spēku neizpilda ne nosacījumu par ieinteresēto personu tiesiskās paļāvības ievērošanu, ne nosacījumu par tiesiskās drošības principa ievērošanu.
117 Turklāt tas, ka dokumentu, kurus Komisija publicē jautājumā par valsts atbalstu, mērķis, kā tā pati to ir uzsvērusi, ir nodrošināt tās prakses atļauju izsniegšanas jomā pārskatāmību un paredzamību, principā iestājas pret to, ka Komisija novērtētu atbalsta saderīgumu, pamatojoties uz tiesisko regulējumu, kas stājies spēkā tad, kad paziņojums jau ir izdarīts un atbalsta saderīguma novērtēšana jau sākta. Acīmredzami šāda rīcības veida rezultātā Komisijas atļaujas izsniegšanas prakses paredzamība tiktu samazināta, ja ne izslēgta, un nostādītu dalībvalstis tiesiskās nedrošības situācijā tajā ziņā, ka tām nevar būt nekādas paļāvības attiecībā uz to, ka atbalsta projektu, kuru tās izveidojušas, ņemot vērā kritērijus, kuri noteikti tiesiskajā regulējumā, kas ir spēkā paziņošanas brīdī, Komisija izskatīs, pamatojoties uz šiem pašiem kritērijiem.
118 Šajā ziņā jāatzīmē, ka ar Paziņojumu par noteikumu noteikšanu, kas piemērojami nelikumīga valsts atbalsta novērtēšanai (OV 2002, C 119, 22. lpp.) Komisija, rūpēdamās par pārskatāmību un tiesisko drošību, informēja dalībvalstis un trešās personas, ka tā vienmēr novērtēs valsts atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu, pamatojoties uz materiāltiesiskajiem kritērijiem, kas noteikti jebkurā dokumentā, kurš ir spēkā atbalsta piešķiršanas brīdī. Nevar pieļaut, ka, lai noteiktu tiesisko regulējumu, kas ir piemērojams valsts atbalsta saderīguma ar kopējo tirgu noteikšanai, situācija būtu uzskatāma par “iestājušos”, ja ir runa par atbalstu, kas piešķirts, pārkāpjot paziņošanas pienākumu, tajā ziņā, ka šis atbalsts atbilstoši šim Paziņojumam un iepriekš minētajam spriedumam apvienotajās lietās Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija (118. punkts) jānovērtē, ņemot vērā kritērijus, kas bija spēkā tā sniegšanas dienā, un par “pagaidu”, ja ir runa par atbalstu, kas pienācīgi paziņots un attiecībā uz kuru novērtēšanas kritēriji likumīgi varētu mainīties līdz galīgā lēmuma pieņemšanas brīdim, kaut arī visa procedūra būtu noritējusi, ņemot vērā kritērijus, kas noteikti pirms tam spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā.
119 Praktiska šādas tēzes piemērošana būtu dalībvalstu tiesiskās nedrošības avots, un tai varētu būt negatīvas sekas tādā ziņā, ka, sagaidot piemērojamā tiesiskā regulējuma izmaiņas stingrāka regulējuma virzienā, dalībvalstis drīzāk īstenotu atbalstu, nekā to paziņotu Komisijai. Turklāt šāds rezultāts būtu pretējs judikatūrai, saskaņā ar kuru ir jāaizvairās no interpretācijas, kas būtu labvēlīga, ja attiecīgā dalībvalsts nav ievērojusi EKL 88. panta 3. punktu (šajā sakarā skat. Tiesas 1991. gada 21. novembra spriedumu lietā C‑354/90 Fédération nationale du commerce extérieur, Recueil, I‑5505. lpp., 16. punkts, un 2003. gada 21. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑261/01 un C‑262/01 Van Calster u.c., Recueil, I‑12249. lpp., 63. punkts). Tik tiešām, ja saistībā ar atbalsta projektu, vai tas būtu saderīgs ar kopējo tirgu vai ne, EKL 88. panta 3. punkta neievērošana nedraudētu ar lielāku risku vai sankcijām nekā šīs normas ievērošana, stimuls dalībvalstīm paziņot [par atbalstu] un gaidīt lēmumu par saderīgumu tiktu ievērojami mazināts (ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumi lietā C‑368/04 Transalpine Ölleitung in Österreich u.c., kurā pasludināts Tiesas 2006. gada 5. oktobra spriedums, Krājums, I‑9957. lpp., 50. punkts).
120 Visbeidzot, gan no regulas par MVU atbrīvojumu teksta, gan no tās mērķa, kā arī no tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības aizsardzības principu prasībām izriet, ka šo regulu nebija domāts piemērot ar atpakaļejošu spēku.
121 Šo secinājumu nesašķoba tas, kā tas ir izklāstīts iepriekš 86. punktā, ka Komisija ir atļāvusi daudzas atbalsta shēmas, kas paziņotas pirms regulas par MVU atbrīvojumu, pamatojoties uz šo regulu, jo tā nepieņēma lēmumu par šīm shēmām pirms šīs regulas spēkā stāšanās. Šajā ziņā ir pietiekami atzīmēt, ka Komisijas prakse, kas ir pretēja judikatūrā izklāstītajiem principiem, nevar gūt pār tiem virsroku. Turklāt, kā to ir atzīmējusi prasītāja un ko Komisija nav apstrīdējusi, runa ir par atbalsta pasākumiem ieguldījumiem vai izglītībai, attiecībā uz kuriem novērtēšanas kritēriji, tostarp kritērijs par atbalsta intensitāti, bija palikuši nemainīgi salīdzinājumā ar kritērijiem iepriekšējā tiesiskajā regulējumā (skat. iepriekš 76. punktu), tā ka ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība jebkurā gadījumā nevarēja tikt skarta.
122 Tomēr jāatzīmē, ka, lai gan tiek uzskatīts, ka Komisija sāk atbalsta saderīguma novērtēšanu, tiklīdz ir saņemts paziņojums, tātad, ņemot vērā kritērijus, kas noteikti šajā brīdī spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā, šādu novērtēšanu tiešām var sākt tikai tad, kad ir paziņota visa nepieciešamā informācija, proti, sākot ar brīdi, kad paziņojums ir pilnīgs. No šī viedokļa, bet arī lai izvairītos no tā, ka paziņojums tiek veikts stadijā, kad tas neietver visu tā izskatīšanai nepieciešamo informāciju, un ka paziņojuma datums netiek izvēlēts atkarībā no sagaidāmajām to kritēriju izmaiņām, kuri jāņem vērā, novērtējot atbalsta saderīgumu, uzskatāms, ka piemērojams ir tas tiesiskais regulējums, kas ir spēkā brīdī, kad paziņojums ir pilnīgs.
123 Tādējādi jāpārliecinās, vai šajā gadījumā, kā to apgalvo prasītāja, sākotnējais paziņojums bija pilnīgs un tādējādi Komisija nevar atsaukties, kā tā to ir izdarījusi apstrīdētā lēmuma 56. punktā, lai uzskatītu, ka piemērojama bija regula par MVU atbrīvojumu, uz to, ka paziņojums kļuva pilnīgs tikai pēc šīs regulas spēkā stāšanās.
Par iebildumu par sākotnējā paziņojuma izsmeļošo raksturu
– Par iebilduma pieņemamību
124 Komisija atsaucas uz prasītājas iebilduma par sākotnējā paziņojuma pilnīgo raksturu nepieņemamību, pamatojoties, pirmkārt, uz to, ka šis iebildums netika izteikts formālās izmeklēšanas procedūras laikā, un, otrkārt, uz to, ka Vācijas Federatīvā Republika un prasītāja nav iebildušas ne pret formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu, ne tās turpināšanu, tādējādi atzīstot šīs procedūras likumīgumu un prasītās informācijas nepieciešamību. Prasītāja tātad nevar apstrīdēt galīgo lēmumu, izmantojot iebildumus, kas tai būtu bijuši jāizsaka agrākā procedūras stadijā. Atbildē uz repliku Komisija precizē, ka šī iebilduma nepieņemamība ir cieši saistīta ar to, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izmantojusi valsts atbalsta procedūras regulas 4. panta 6. punkta sniegto iespēju un tātad tai nebija tiesiskas intereses šajā ziņā iesniegt prasību.
125 Šī iebilduma nepieņemamība nevar tikt pieņemta.
126 Pirmkārt, jāatzīmē, ka prasītāja, uzsverot, ka sākotnējais paziņojums bija pilnīgs, vēlas pierādīt, ka strīdīgā atbalsta shēma nebija jāizvērtē, ņemot vērā regulu par MVU atbrīvojumu, kas stājās spēkā pēc šī paziņojuma. Pretēji Komisijas šajā ziņā apgalvotajam ir runa par nostāju, kuru Vācijas Federatīvā Republika pauda tostarp savos apsvērumos par formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu, kuros tā apliecina, ka “Vācijas iestādes nav vienis prātis ar Komisijas viedokli, saskaņā ar kuru atbalsta shēmas izskatīšana nebija iespējama, balstoties uz 2001. gada 3. janvārī paziņotajiem dokumentiem, un tādējādi uztur spēkā savu viedokli, saskaņā ar kuru atbalsta shēma jāizskata, pamatojoties uz [1996. gada MVU Kopienu pamatnostādnēm], kas bija spēkā paziņošanas brīdī”.
127 Otrkārt, jāuzsver, kā tas izriet no judikatūras, ka, iespēja apstrīdēt lēmumu par formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu nevar būt sekas mazināt ieinteresēto personu procesuālās tiesības, liedzot tām pieprasīt galīgā lēmuma atcelšanu un savas prasības pieteikuma pamatojumam atsaukties uz trūkumiem jebkurā pie šī lēmuma novedušās procedūras stadijā. Nevar apstrīdēt to, ka lēmumam sākt formālu izmeklēšanas procedūru pat tad, ja tam ir savas autonomas juridiskās sekas, ir sagatavošanas raksturs attiecībā uz galīgo lēmumu, kurā galīgi tiks noteikta Komisijas nostāja un kurā tā var mainīt novērtējumu, kas izdarīts lēmumā par procedūras uzsākšanu. Turklāt pieņemt Komisijas argumentu nozīmētu apsteigt debates pēc būtības un sajaukt dažādas administratīvās procedūras un tiesvedības stadijas, atņemot formālās izmeklēšanas procedūras pamatuzdevumam tā jēgu, kas ir – ļaut ieinteresētajām personām sniegt to apsvērumus par visiem lietas materiālu strīdīgajiem aspektiem un Komisijai – pieņemt lēmumu, ņemot vērā šos apsvērumus (šajā sakarā skat. iepriekš 105. punktā minēto spriedumu lietā Regione Siciliana/Komisija, 47., 48. un 51. punkts).
128 Šajā lietā ir pietiekami atzīt, ka apstrīdētais lēmums ir galīgais lēmums, ar kuru noslēdz procedūru, un ka tam juridiski saistoša izšķiroša iedarbība attiecībā uz skartajām pusēm, tai skaitā kas attiecas uz piemērojamā tiesiskā regulējuma noteikšanu. Tādējādi prasītājai ir jābūt tiesībām vērsties pret lēmumu kopumā, tai skaitā pret to, ka tas nosaka, ka sākotnējais paziņojums kļuva pilnīgs tikai dienā pēc regulas par MVU atbrīvojumu spēkā stāšanās (šajā sakarā skat. iepriekš 105. punktā minēto spriedumu lietā Regione Siciliana/Komisija, 49. punkts).
129 Kas attiecas uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru prasītājai nav nekādas tiesiskās intereses celt prasību attiecībā uz sākotnējā paziņojuma it kā izsmeļošo raksturu, jo tā nav izmantojusi valsts atbalsta procedūras regulas 4. panta 6. punkta sniegto iespēju īstenot attiecīgo atbalstu, par to iepriekš paziņojot Komisijai, jāatzīmē, ka vienīgās tā sekas ir, ka paziņotais projekts nevarēja iegūt esošas atbalsta shēmas statusu. Tā kā strīdīgā atbalsta shēma tādējādi saglabāja savu jauna atbalsta statusu, Komisija varēja pamatoti nolemt attiecībā uz to uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru (šajā sakarā skat. iepriekš 56. punktā minēto spriedumu lietā Regione autonoma della Sardegna/Komisija, 49. punkts), ko prasītāja neapstrīd.
130 No iepriekš minētā izriet, ka nevar pamatoti tikt apgalvots, ka, ja prasītāja noteiktajā termiņā nav cēlusi prasību pret lēmumu uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru un nav izmantojusi procedūras regulas 4. panta 6. punktu, tā nevar šīs pret galīgo lēmumu celtās prasības ietvaros apgalvot, ka Komisija kļūdaini ir uzskatījusi, ka paziņojums nebija pilnīgs, un ka tādējādi tā ir nepamatoti aizkavējusi paziņojuma izskatīšanu.
131 Iebildums par sākotnējā paziņojuma izsmeļošo raksturu tātad ir pieņemams.
– Par lietas būtību
132 Jāatgādina, ka atbilstoši valsts atbalsta procedūras regulas 4. pantam, kas nosaka paziņoto atbalsta shēmu izskatīšanas termiņus, Komisijai ir divi mēneši laika, lai pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatētu, ka paziņotais pasākums vai nu nav atbalsts, vai ka nav šaubu par to, ka paziņotais pasākums ir saderīgs ar kopējo tirgu, vai arī ka ir šaubas par paziņotā pasākuma saderīgumu ar kopējo tirgu, un šajā Komisija nolemtu sākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru. Divu mēnešu termiņš sākas dienā pēc pilnīga paziņojuma saņemšanas (valsts atbalsta procedūras regulas 4. panta 5. punkta otrais teikums).
133 Jāatgādina arī, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, kad ir noteikusi principus, kuri piemērojami pirms valsts atbalsta procedūras regulas spēkā stāšanās, lai paziņojums tiktu uzskatīts par pilnīgu, ir pietiekami, ka Komisijai iepriekšējās izskatīšanas stadijā ir visa informācija, kas tai ļauj secināt, neprasot padziļinātu izskatīšanu, vai valsts pasākumi ir saderīgi ar Līgumu, vai arī ir šaubas par to saderīgumu (iepriekš 80. punktā minētais spriedums lietā Austrija/Komisija, 54. punkts). Tādējādi iepriekšējās izmeklēšanas stadijas mērķiem ir pietiekami, ka paziņojums no paša sākuma vai pēc dalībvalsts atbildēm uz Komisijas uzdotajiem jautājumiem ietver informāciju, kas tai ir nepieciešama, lai tai rastos sākotnējais viedoklis par atbalsta saderīgumu ar Līgumu (iepriekš 53. punktā minētais spriedums lietā Lorenz, 3. punkts; iepriekš 80. punktā minētais spriedums lietā Austrija/Komisija, 56. punkts, un iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā Regione autonoma della Sardegna/Komisija, 40. punkts).
134 Attiecībā uz valsts atbalsta procedūru regulu tās 2. panta 2. punktā noteikts, ka paziņojums ir pilnīgs, ja “attiecīgā dalībvalsts sniedz visu vajadzīgo informāciju, lai Komisija varētu pieņemt lēmumu saskaņā ar 4. un 7. pantu (turpmāk – “pilnīgs paziņojums”)”. Šīs pašas regulas 4. panta 5. punkta trešajā teikumā un 5. panta 3. punktā ar otras definīcijas palīdzību (“paziņojumu uzskata par pilnīgu” vai “[dalībvalsts] uzskata paziņojumu par pilnīgu”) noteikts brīdis, sākot ar kuru ir uzskatāms, ka Komisijas rīcībā ir visa nepieciešamā informācija, proti, ja Komisija nelūdz nekādu papildu informāciju vai pēc attiecīgās dalībvalsts pienācīgi pamatota paziņojuma par to. Šīs otrās definīcijas pamatmērķis tādējādi ir noteikt dienu, sākot ar kuru sākas valsts atbalsta procedūru regulas 4. panta 5. punkta noteiktais divu mēnešu termiņš, kam ir nopietnas sekas ne tikai attiecībā uz dalībvalstīm, bet arī uz Komisiju.
135 Valsts atbalsta procedūras regulas 4. panta 5. punkta trešajā teikumā ietvertā, kā arī no 5. panta 3. punkta netieši izrietošā pilnīga paziņojuma definīcija jālasa saistībā ar un atkarībā no šīs pašas regulas 4. panta 6. punkta mērķi, kas nosaka, ka, ja Komisija par iepriekš minēto noteikumu izpratnē pilnīgu paziņojumu nav pieņēmusi lēmumu divu mēnešu termiņā, “uzskatāms, ka Komisija atļāvusi attiecīgo atbalstu” un “attiecīgā dalībvalsts, par to iepriekš paziņojot Komisijai, pēc tam var īstenot attiecīgos pasākumus”. Šāds noteikums tādējādi sniedz dalībvalstīm iespēju izvairīties no tā, ka Komisija mākslīgi paildzina iepriekšējās izskatīšanas stadiju, tās atstājot juridiskās nedrošības situācijā attiecība uz plānotā atbalsta likteni.
136 No tā izriet, ka tam, ka attiecīgā dalībvalsts nav, pamatojoties uz valsts atbalsta procedūras regulas 5. panta 3. punktu, iebildusi pret iespējamo papildu informācijas pieprasījumu izmantošanu novilcināšanas nolūkā, nevar, kā tas uzsvērts iepriekš 129. punktā, būt citas negatīvas sekas kā vien attiecīgajā sistēmā skaidri paredzētās, proti, neiespējamība izmantot šīs pašas regulas 4. panta 6. punktā paredzēto iespēju īstenot plānoto atbalsta shēmu, to pārveidojot par esošu atbalsta shēmu.
137 Šis pats fakts tādējādi nekādā veidā neļauj secināt, ka paziņojums bija nepilnīgs, jo atbilstoši iepriekš 133. punktā minētajai judikatūrai noteicošais kritērijs šajā sakarā ir, ka paziņojums ietver informāciju, kas Komisijai ir nepieciešama, lai tai rastos sākotnējais viedoklis par atbalsta saderīgumu ar Līgumu.
138 Šo secinājumu neiedragā tas, ka valsts atbalsta procedūras regulas 2. panta 2. punkts pieprasa, ka, lai paziņojums būtu pilnīgs, tiku paziņota visa informācija, kas vajadzīga, lai Komisija varētu pieņemt vai nu lēmumu, kas tai jāpieņem pēc iepriekšējas izskatīšanas, vai nu galīgo lēmumu par atbalsta saderīgumu, un tātad neaprobežo visu paziņojumā prasīto informāciju ar to informāciju, kas nepieciešama, lai Komisija varētu pieņemt lēmumu, kas tai jāpieņem iepriekšējās izskatīšanas stadijas beigās. Valsts atbalsta procedūras regulas 2. panta 2. punkts jālasa, ņemot vērā to, ka Komisijai ir pienākums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, ja ir šaubas par paziņotā pasākuma saderīgumu ar kopējo tirgu, un tai tādējādi ir jāiegūst visa informācija, kas tai šai nolūkā nepieciešama. Kas attiecas uz visu pārējo informāciju, kas varētu izrādīties nepieciešama galīgā lēmuma par atbalsta saderīgumu pieņemšanai, ir pietiekami atzīmēt, ka ne attiecīgā dalībvalsts, ne Komisija nezin iepriekš, kāda informācija izrādīsies nepieciešama galīgā lēmuma pieņemšanai, jo nepieciešamība pēc šādas informācijas var parādīties tikai formālās izmeklēšanas procedūras laikā, jo īpaši tad, kad Komisija iepazinusies ar trešo ieinteresēto personu sniegtajiem apsvērumiem (šajā sakarā skat. iepriekš 89. punktā minētos ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumus lietā, kurā pasludināts spriedums lietā Austrija/Komisija, 90. un 91. punkts).
139 Tādējādi jāuzskata, kā izriet no valsts atbalsta procedūras regulas 2. panta 2. punkta un atbilstoši iepriekš 133. punktā minētajai judikatūrai, ka, lai paziņojums būtu pilnīgs iepriekšējās izskatīšanas stadijas mērķiem, ir pietiekami, ka tas ietver informāciju, kas ir nepieciešama, lai Komisijai rastos sākotnējais viedoklis par atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu un šaubu gadījumā tā varētu uzsākt formālas izmeklēšanas procedūru.
140 Šajā kontekstā jāaplūko Vācijas Federatīvās Republikas un Komisijas korespondence un jānosaka, vai, kā to apgalvo prasītāja, sākotnējais paziņojums bija pilnīgs.
141 Šajā sakarā jāatgādina, ka pēc 2000. gada 29. decembra sākotnējā paziņojuma Komisija Vācijas Federatīvajai Republikai pieprasīja papildu informāciju divas reizes, proti, 2001. gada 5. februārī un 5. septembrī. Vācijas Federatīvā Republika sniedza atbildes attiecīgi ar 2001. gada 12. marta un 9. oktobra vēstulēm.
142 Attiecībā uz pirmo informācijas pieprasījumu, kas tika izdarīts ar 2001. gada 5. februāra vēstuli, Komisija vien vaicāja Vācijas Federatīvajai Republikai, “vai ‘Soft Aides’ atbalstītās darbības [bija] saderīgas ar regulu [..] par MVU atbrīvojumu [..], tas ir, vai attiecīgajā paziņojumā paredzētais atbalsta apjoms [varēja] tika samazināts līdz regulā par atbrīvojumu paredzētajam”, un precizēja, ka “gadījumā, ja tas [nebija] iespējams, [bija] nepieciešams precīzs pamatojums (nepieciešamība un saderīgums no ekonomikas politikas viedokļa)”.
143 Kā to pamatoti uzsver prasītāja, Komisija savā 2001. gada 5. februāra vēstulē Vācijas Federatīvajai Republikai lūdza, pirmkārt, viedokli par atbalsta padomdošanas pakalpojumiem saderīgumu ar regulu par MVU atbrīvojumu un, otrkārt, vai tā bija gatava samazināt attiecīgo atbalstu, lai tas kļūtu saderīgs ar šo regulu. Šāds lūgums nevar tikt uzskatīts par tādu, ar kuru vēlas iegūt informāciju par faktiem, kas ir nepieciešama paziņoto atbalsta shēmu saderīguma novērtēšanai, bet drīzāk – papildus lūgumam sniegt viedokli – par ierosinājumu Vācijas Federatīvajai Republikai veikt nepieciešamās izmaiņas, lai strīdīgo atbalsta shēmu saskaņotu ar regulas par MVU atbrīvojumu, kas bija stājusies spēkā trīs dienas iepriekš, noteikumiem.
144 Kas attiecas uz otro Komisijas informācijas pieprasījumu, kas tika adresēts Vācijas Federatīvajai Republikai ar 2001. gada 5. septembra vēstuli, kā pati Komisija to precizēja, rakstveidā atbildot uz Pirmās instances tiesas uzdoto jautājumu, tā mērķis bija noteikt, vai, ņemot vērā regulas par MVU atbrīvojumu spēkā stāšanos, Vācijas Federatīvā Republika uzturēja paziņojumu spēkā attiecībā uz visām sākotnēji paziņotajām apakšprogrammām. Arī šāda veida informācija, kura turklāt jau bija tikusi sniegta Vācijas Federatīvās Republikas 2001. gada 2. augusta paziņojumā, nekādā veidā neattiecās uz faktiem, kas būtu nepieciešami paziņoto atbalsta shēmu saderīguma novērtēšanai.
145 Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka ne 2001. gada 5. februāra, ne 5. septembra pieprasījumi nevar tikt kvalificēti kā lūgumi sniegt informāciju par faktiem, kas ir nepieciešama, lai papildinātu sākotnējo paziņojumu un ļautu Komisijai veikt Vācijas Federatīvās Republikas paziņoto atbalsta shēmu saderīguma novērtējumu. Jau abu Komisijas pieprasījumu saturs norāda, ka tai jau bija izveidojies viedoklis par strīdīgās atbalsta shēmas saderīgumu ar kopējo tirgu [šīs shēmas] neatbilstības regulai par MVU atbrīvojumu dēļ.
146 Šo secinājumu neietekmē uz Komisijas 2001. gada 5. februāra un 5. septembra vēstulēm sniegto Vācijas Federatīvās Republikas atbilžu saturs.
147 Tā savā 2001. gada 12. marta atbildē uz Komisijas 2001. gada 5. februāra vēstuli Vācijas Federatīvā Republika atbildei pievienotā paziņojuma I punktā skaidri pauda savu nostāju jautājumā par to, “vai ‘soft aid’ atbalsta posteņi [bija] jāsaskaņo ar regulas par atbrīvojumu nosacījumiem”. Šajā jautājumā Vācijas Federatīvā Republika izteica šādus apsvērumus:
“[..] atbalsta shēmas paziņošanas brīdī regula par [MVU] atbrīvojumu vēl nebija stājusies spēkā. Tādējādi paziņošanas brīdī Vācijas iestādes nevarēja balstīties uz regulas par [MVU] atbrīvojumu kritērijiem [..]. Paziņošanas brīdī pastāvošā juridiskā situācija ir tā, kas ir atbilstoša valsts atbalsta novērtēšanai [..]. Vācijas iestādes tādējādi uzskata, ka šī atbalsta shēma joprojām jānovērtē, pamatojoties uz [1996. gada MVU] Kopienu pamatnostādņu kritērijiem.”
148 Šī paša paziņojuma II punktā Vācijas Federatīvā Republika apstiprināja, ka, pēc tās domām, jebkurā gadījumā paziņotā atbalsta shēma varēja tikt atļauta arī, ņemot vērā regulas par MVU atbrīvojumu kritērijus. Pat tad, ja šī shēma neatbilstu šai regulai visos aspektos, Komisija to tomēr varētu izvērtēt tieši no EK līguma viedokļa, izmantojot savu plašo diskrecionāro varu.
149 Šajā kontekstā, izsakot savu nostāju par sākotnējā paziņojuma spēkā uzturēšanu, Vācijas Federatīvā Republika sniedza precizējumu attiecībā uz apakšprogrammu “Intensīvas padomdošanas pakalpojumi/konsultācijas” saistībā ar atbalsta intensitāti. 2001. gada 12. marta atbildei pievienotajā paziņojumā ir norādīts:
“Lai papildinātu paziņotās vadlīnijas, papildus absolūtajam maksimālajam atbalsta apmēram ir paredzēts 50 % maksimālais apmērs atbilstoši regulas par [..] MVU atbrīvojumu noteikumam. Mazajiem uzņēmumiem (atbilstoši ES definīcijai) ir paredzēta lielāka maksimālā atbalsta intensitāte 65 % tā paša absolūtā maksimālā atbalsta ietvaros.”
150 Ņemot vērā iepriekš minēto, jāatzīst, ka, pirmkārt, vienīgais konkrētais jautājums, kas bija ietverts Komisijas 2001. gada 5. februāra vēstulē, attiecas tikai uz vienas no sešām apakšprogrammām, kas veido paziņoto atbalsta shēmu, tas ir, apakšprogrammas “Intensīvas padomdošanas pakalpojumi/konsultācijas” vienu aspektu, proti, atbalsta intensitāti. Otrkārt, precizējums, ko Vācijas Federatīvā Republika sniedza šajā jautājumā, kas nenoliedzami ietver jaunu faktu, nevar tikt kvalificēts par informāciju, ka nepieciešama atbalsta saderīguma novērtēšanai, ņemot vērā to, ka Komisija no paziņojuma varēja secināt, ka tas, ka ir paredzēts maksimālais apjoms tikai absolūtās vērtībās, neizbēgami noved pie atbalsta intensitātes, kas pārsniedz 50 %.
151 Kā prasītāja to ir uzsvērusi, atbildot uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem, un kā to varēja secināt ar vienkāršu aprēķinu palīdzību, absolūtajā vērtībā noteiktais maksimālais apjoms nozīmēja, ka attiecīgais uzņēmums labākajā gadījumā varēja saņemt atbalstu 72,73 % apmērā un 83,3 % apmērā, ja tas bija jauns uzņēmums. Nosakot maksimālo apjomu procentuālā izteiksmē, Vācijas Federatīvā Republika atbalsta likmi paaugstināja līdz 50 % un jauniem uzņēmumiem – līdz 65 %, tādējādi saglabādama šiem pēdējiem maksimālo atbalsta intensitāti, kas pārsniedz regulā par MVU atbrīvojumu paredzētos 50 %. Šajā sakarā jāpiebilst, ka atbalsta likme, kas pārsniedz 50 %, ir paredzēta arī attiecībā uz apakšprogrammu “Piedalīšanās gadatirgos un izstādēs” (60 % likme mazajiem uzņēmumiem, kas atrodas rajonos, kuriem jāsastopas ar īpašām grūtībām), apakšprogrammu “Sadarbība” (vispārīgi piemērojamā 65 % likme un līdz pat 80 % specifiskiem projektiem) un apakšprogrammu “Dizaina veicināšana” (70 % likme mazajiem uzņēmumiem, kas atrodas rajonos, kuriem jāsastopas ar īpašām grūtībām).
152 No tā izriet, ka maksimālā apjoma, kas noteikts procentuālā izteiksmē, noteikšanas arī attiecībā uz apakšprogrammu “Intensīvas padomdošanas pakalpojumi/konsultācijas”, papildinot maksimālo likmi absolūtajā vērtībā, ietekme uz strīdīgās atbalsta shēmas saderīguma novērtēšanu ir marģināla, jo Komisijas šaubas par shēmas kopumā saderīgumu ar kopējo tirgu balstītas uz to, ka ir pārsniegta regulā par MVU atbrīvojumu noteiktā 50 % atbalsta intensitātes likme. Katrā ziņā atbilde uz Komisijas 2001. gada 5. februāra vēstulē ietverto jautājumu, ņemot vērā tā ierobežoto apjomu, Komisijai nekādā veidā nebija nepieciešama, lai tai varētu izveidoties sākotnējais viedoklis par atbalsta shēmas projekta kopumā saderīgumu ar kopējo tirgu.
153 Kas attiecas uz 2001. gada 9. oktobra atbildi uz Komisijas 2001. gada 5. septembra vēstuli, Vācijas Federatīvā Republika papildus tam, ka tā sniedza papildu informāciju pēc 2001. gada 14. jūnija Komisijas un Vācijas iestāžu pārstāvju tikšanās, aprobežojās ar to, ka tā atkārtoja, ka uztur spēkā sākotnējo paziņojumu, tostarp tādēļ, ka paziņotā shēma atbilda 1996. gada MVU Kopienu pamatnostādņu noteikumiem, un ka šī shēma bija jānovērtē atbilstoši šīm pamatnostādnēm, kas bija spēkā tās paziņošanas dienā. Šajā pašā vēstulē Vācijas Federatīvā Republika turklāt atgādināja, ka atbilstoši 2001. gada 2. augusta paziņojumam strīdīgā atbalsta shēma starplaikā bija tikusi īstenota, pamatojoties uz regulas par MVU atbrīvojumu 9. panta 1. punktu, līdz brīdim, kad paziņotā atbalsta shēma tiks atļauta.
154 Pats fakts, kā tas izriet no iepriekš minētā 2001. gada 2. augusta paziņojuma, ka Vācijas Federatīvā Republika uzsāka īstenot strīdīgo atbalsta shēmu, ciktāl tā atbilda regulai par MVU atbrīvojumu, nosakot par tās darbības termiņa beigām 2008. gada 31. decembri vai datumu, kurā paziņotā shēma tiktu atļauta, apstiprina, ka tā nekad nav izdarījusi izmaiņas savā sākotnējā paziņojumā, lai to saskaņotu ar regulu par MVU atbrīvojumu. Vācijas Federatīvā Republika izmantoja šīs regulas sniegto iespēju īstenot atbalsta shēmu, to nepaziņojot, un atbilstoši šīs pašas regulas 9. panta 1. punktam par to informēja Komisiju, tajā pašā laikā uzturot spēkā savu sākotnējo paziņojumu, tieši tā iemesla dēļ, ka paziņojums bija ticis veikts pirms minētās regulas spēkā stāšanās.
155 Visbeidzot, nevar pieņemt, ka sākotnējais paziņojums netiktu uzskatīts par pilnīgu tā iemesla dēļ, ka tas neatbilda visiem nosacījumiem, it īpaši par atbalsta intensitāti, kas noteikti tiesiskajā regulējumā, kas stājās spēkā pēc sākotnējā paziņojuma iesniegšanas, proti, regulā par MVU atbrīvojumu. Prasītāja ne tikai apstrīdēja šīs regulas piemērojamību tieši tā iemesla dēļ, ka tā stājās spēkā pēc tam, kad Komisija bija saņēmusi sākotnējo paziņojumu, bet arī skaidri paziņoja, ka tā uztur spēkā sākotnējo paziņojumu, kaut arī izmantodama iespēju atbalsta shēmu īstenot, to iepriekš nepaziņojot, kā noteikts šajā regulā.
156 No iepriekš minētā izriet, ka sākotnējais paziņojums bija pilnīgs, jo tas ietvēra visu nepieciešamo informāciju, lai ļautu Komisijai novērtēt saderīgumu, ņemot vērā kritērijus, kuri bija noteikti tiesiskajā regulējumā, kas bija spēkā sākotnējā paziņojuma saņemšanas datumā.
157 No tā izriet, ka šis otrais pamats ir atbalstāms.
158 Tādējādi, ņemot vērā iepriekš minēto, nav jāaplūko pārējie prasītājas izvirzītie pamati un prasība ir jāapmierina, un jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. panta otrā daļa un 3. un 4. pants.
Par tiesāšanās izdevumiem
159 Atbilstoši Pirmās instances tiesas reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) atcelt 2. panta otro daļu un 3. un 4. pantu Komisijas 2002. gada 24. septembra Lēmumā 2003/226/EK par Vācijas plānoto atbalsta shēmu – “Programma par labu maziem un vidējiem uzņēmumiem – Saksijas uzņēmumu darbības uzlabošana” – 1. apakšprogramma (Konsultācijas), 4. apakšprogramma (Piedalīšanās gadatirgos un izstādēs), 5. apakšprogramma (Sadarbība) un 7. apakšprogramma (Dizaina veicināšana);
2) Eiropas Kopienu Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
|
Vilaras |
Martins Ribeiro |
Dehousse |
|
Šváby |
Jürimäe |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2007. gada 3. maijā.
|
Sekretārs |
Priekšsēdētājs |
|
E. Coulon |
M. Vilaras |
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normas
Prāvas rašanās fakti
1. Administratīvais process
2. Apstrīdētais lēmums
Process un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
1. Par pamatu par apstrīdētā lēmuma formālu nelikumību, kas radusies tādēļ, ka Komisija nav piemērojusi strīdīgajai atbalsta shēmai paātrinātas apstiprināšanas procedūru
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
2. Par pamatu par apstrīdētā lēmuma materiālu nelikumību tādēļ, ka regula par MVU atbrīvojumu nebija piemērojama
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
Par regulas par MVU atbrīvojumu piemērojamību paziņojumiem, kuri tās spēkā stāšanās laikā atradās izskatīšanas procesā
Par iebildumu par sākotnējā paziņojuma izsmeļošo raksturu
– Par iebilduma pieņemamību
– Par lietas būtību
Par tiesāšanās izdevumiem
* Tiesvedības valoda – vācu.